 |
| 26. marta maršruts. Cena - Ozolnieki. |
Šodien beidzot patiešām silta pavasara diena - krūkļu balteņi jeb citrontauriņi lidinās visās malās! Grēks šo dienu pavadīt četrās sienās, tāpēc devos Jelgavas virzienā, kur bija plāns pastaigāt Cenas dzelceļa stacijas apkārtnē. Doma galvenokārt bija beidzot mazliet 'nomierināties' un beigt desot 10+ kilometrus katrā pastaigā, jo nu pēdējās pāris reizēs tie tukšie kilometri, kad īsti nekas tāds nenotiek, šķita nedaudz par daudz (tur gan maršruta plānošana ar pie vainas). Tā nu izkāpu Cenas stacijā un, tā lēni rušinoties mežmalās, virzījos uz Ozolnieku pusi. Cerēju šajā posmā apmēram arī visu pastaigai atvēlēto laiku pavadīt. Izdevās! 5h laikā šādā gliemeža tempā (es tāds ar mugursomu plecos, sakņupis mežmalā varbūt attāli arī izskatījos pēc liela gliemeža) nogāju vien 4,5km, kas normāli būtu tāds knapi stundas jautājums. Bet pats galvenais jau, ka pastaiga pati par sevi bija pietiekami produktīva, ar dažādiem foršiem atradumiem - tajā skaitā pat nofotogrāfēju iepriekš neredzētu kukaiņu kārtu!
 |
| Diplūra |
 |
| Diplūra |
Tad uzreiz vērsim pie ragiem - tie iepriekš neredzētie kukaiņi bija diplūras (Diplura)! Tā ir diezgan primitīva kukaiņu kārta, kas radniecīga zvīņenēm un protūrām (tās ar nekad neesmu redzējis) - bez spārniem un acīm, bet ar raksturīgām divām, posmotām cerkām vēdera galā. Sastapu šos diezgan daudz dzelceļa uzbēruma malā zem akmeņu šķembām, kur tās strauji skraidelēja starp augsnes pikučiem. Izmērā nav pārāk lielas (kādi 3-4mm, ar visu 'asti'), ļoti kustīgas - pirmie daži eksmeplāri no manis aizmuka pirms paspēju tās iemūžināt. Aizmuka, jo varbūt tā vizuāli šķiet, ka augsne zem akmeņa ir visai blīvi pieblietēta, bet izrādās nē - priekš diplūras tur atradās kāda sprauga starp smilšu graudiem, kur nozust un paslēpties. Tas arī laikam skaitās šo kukaiņu galvenā dzīves vide - vismaz to, ka tās var atrast zem akmeņiem raksta arī citur. Diplūras pamatā pārtiek no augu atliekām un trūdvielām, kas nu tur augsnes virskārtā ir atrodamas. Tā uz aci šķita, ka man tur divi dažādi diplūru veidi skraidīja (vismaz izmēri bija atšķirīgi - bet tas varbūt ar dzimumu/vecumu saistīts? Kas zin.), bet diplūru sugu noteikšana man pagaidām ir absolūti tumša bilde. Vēlāk jāpalasa detalizētāk, bet nebrīnīšos, ja tā sugu noteikšana ir visai specifiska un pēc fotoattēliem to izdarīt nevar.
 |
| Koku laupītājblakts Amphiareus obscuriceps |
 |
| Zemesblakts Lasiosomus enervis |
 |
| Zemesblakts Drymus brunneus |
 |
| Zemesblakts Drymus ryei |
 |
| Zemesblakts Drymus sylvaticus |
Šīs dienas galvenais mērķis gan bija blaktis, jo šis 10x10km kvadrāts līdz šim rādījās tāds diezgan patukšs. Kādas 10-20 sugas cerēju sarušināt. Varbūt pat vairāk, ja paveicas. Tā uz ātro tagad sarēķinot izskatās, ka būs 19 sugas šai dienai, tātad diezgan tuvu cerētā augšējai robežai. Labi! Un pats galvenais, ka bija arī dažas tīri foršas sugas par kurām pat ir tiešām prieks - īpaši par koku laupītājblakti Amphiareus obscuriceps un zemesblakti Lasiosomus enervis, kam abām ir līdz šim zināmi vien daži atradumi Latvijā (L.enervis kā jauna suga Latvijai tika atrasta vien pagājušajā gadā - M.Ieviņš Slīteres NP). Abas gan pats esmu jau vairākkārt sastapis tā ka visticamāk tie nav nekādi mega-retumi un turpmāko gadu laikā visticamāk novērojumu skaits sniegsies jau desmitos (varbūt optimistiska prognoze). No citām sugām nekas tāds pārāk izceļams - sagaidāmas sugas. Ja nu var atzīmēt, ka izdevās vienā dienā sastapt visas trīs biežāk sastopamās Drymus ģints zemesblaktis (D.brunneus ar savu bumbierveidīgo ķermeņa formu ir mans favorīts). Gada sarakstam, ja aprēķini man neliek vilties, pieplusoju 9 sugas. Arī nav slikti.
 |
| Pundurvabole Scydmaenus hellwigii |
 |
| Pundurvabole Scydmaenus hellwigii |
Ja runā par blakšu meklēšanu, tad viena suga, kas man pagaidām nedodas rokās ir viena cita koku laupītājblakšu suga - Xylocoris formicetorum. Grūti atrodama, jo izmērā ļoti sīka (vien 2 mm) un.. dzīvo skudru pūžņos. Jā, tas pēdējais fakts ir tas sarežģītākais, jo nu nav man līdz šim tā ļoti skaidrs kur tieši skudru pūznī šī suga jāmeklē (runa ir par lielajiem Formica ģins pūžņiem, kas kā lielas čupas mežos un mežmalās). Kaut kur maliņā pamatnē? Dziļumā iekšā? Ja kaut kur iekšienē, tad tas bēdīgi, jo jāsaka, ka nejūtos īpaši ērti (morālu apsvērumu dēļ?) tā dziļi urķēties pūžņa kaudzē. Tā tomēr diezgan destruktīva darbība šķiet. Jā, nav jau šie skudru pūžņi retums un gan jau ātri vien to caurumu (nu ja puspūzni nenoārda) skudras aizlāpīs, bet nezinu - kaut kā nešķiet pareizi. Bet sugu atrast tomēr gribas. Tad nu pēdējos pāris gadus pavasara sākumā tomēr pārkāpju nepatikai un kādus 2-3 pūžņus paurķēju. Šodien ar vienu tā piesardzīgi pabakstīju. Nekad neko gan nebiju līdz šim atradis (skudru pūžņos dzīvo arī vesela virkne citu kukaiņu, ne tikai šī pieminētā blakts), bet nu šodien beidzot paveicās! Nē, ne blakts. Atradās viena sīka sīka vabolīte - pundurvabole Scydmaenus hellwigii. Parasti šīs dzimtas sugas ir grūti noteikt, bet šī ir diezgan raksturīga - tēviņam galva aizmugurējā daļā paplatināta un pakausis ar dziļām iedobēm. Visbiežāk arī esot sastopama tieši skudru pūžņos. Latvijā nav pārāk daudz publicētu atradumu, bet nu sīkā izmēra un specifiskā dzīvesveida dēļ - skaidrs, ka grūti konstatējama suga. Šis atradums jāsaka, nedaudz vieš cerību, ka skudru pūžņu inspicēšana nav pilnīgi bezjēdzīga padarīšana. Bet nu jāatceras ar to pārāk neaizrauties.
 |
| Māņskorpions Neobisium sp. |
 |
| Kāda ērcīte. Varbūt Erythraeidae dzimta |
No citām radībām šādā agra pavasara faunā, protams, diezgan dominē dažādi zirnekļviedīgie. Bet tiem gan es godīgi sakot pievēršu maz uzmanību. Nu visam jau nevar. Bet šoreiz acīs iekrita diezgan lielais Neobisium ģints māņskropionu daudzums. Suga droši vien N.carcinoides, bet nu tur ar tiem māņskorpioniem visādi var gadīties - jāpapēta pēc kādiem detalizētākiem noteicējiem. Šiem varbūt patīk tādu mitrāku mežu lapu nobiras (tā ir to galvenā dzīves vide), jo viena alkšņu nogabala malā, tie atradās kādi 6 nelielā pleķītī. Parasti redzu labi ja kādu vienu visas dienas laikā. Kopā šodien bija kādi 10 vismaz. Neticami daudz? Nekas rets jau tas gan nav, bet nu māņskorpioni joprojām šķiet tādi pietiekami eksotiski radījumi, kurus katru reizi ir prieks sastapt. Ja vien tā sugu noteikšana būtu vieglāka.
 |
| Mēslu vabole Aphodius sp. |
 |
| Īsspārnis Zyras collaris |
 |
| Īsspārnis, varbūt Quedius nigriceps |
 |
| Skrejvabole Demetrias monostigma |
Nobeigumā vēl dažas vaboles, kur daļa saprotamas un nosakāmas - citas vēl pārbaudāmas un sugas idnetitāte atšķetināma. Interesanta šķita melna krāsojuma Aphodius ģints mēslu vabolīte - tur vairākas tādas līdzīgas. Uz ašo pēc foto nevarēju tā izdomāt. Šis gan nokļuva burciņā - varēs vēlāk pētīt rūpīgāk. Plauktā ir Skandināvijas mēsluvaboļu noteicējs - pēc tā jau vajadzētu varēt tikt galā. Pārmaiņas pēc šoreiz arī vēl daži tādi it kā krāsaināki īsspārņi - Zyras collaris un varbūt Quedius nigriceps? Sarežģīti ar tiem īsspārņiem. Domāju, ka sezonai uzņemot apgriezienus, par tiem būs vispār jāaizmirst. Tā teikt sezonas sākumā 'aiz bada' ir tīri interesanti tos paskatīt un pafotografēt, bet vēlāk, kad visa kā būs apkārt ļoti daudz, tad jau būs jākļūst izvēlīgākam un jākoncentrējas uz blaktīm, plēvspārņiem un kādām noteikšanā vieglākām (vai citādi interesantākām) vaboļu grupām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru