piektdiena, 2021. gada 5. marts

Pirmais kukaiņu izgājiens 2021!

1. marta gājiena maršruts. Nepārspīlējot - priekš pirmās reizes kā iesildīšanās. 

Tātad, atceroties savu svaigo apņemšanos, ka vajadzētu tomēr atsākt biežāk rakstīt blogu (kaut vai tīri pašam priekš sevis - citreiz ir tīri forši palasīt savus ierakstus, kas nu jau stiepjas pat 10!! gadu senā pagātnē) - mēģinu to arī darīt. Rakstīšanas prasmes droši vien ir mazliet ierūsējušas, tāpēc centīšos īsi, jo esošajā 'formā' droši vien gara rakstīšana izvērstos ļoti ūdeņainā un izplūdušā palagā (tas gan droši vien notiks šā vai tā). Raksts būs par pirmo 2021. gada nopietnāko izgājienu kukaiņu meklēšanā. Šorez to izdevās realizēt vien 1. martā, jo pārmaiņas pēc ziema šogad bija gana ziemīga - pie tādiem dziļiem sniegiem nekas cits jau neatlikā kā 'sēdēt vien mājās' (bet nu kukaiņu pētniekiem ziemā tāpat nerūkst ko darīt - t.i. ar 2020. gadā sastrādāto tā arī droši vien nebūšu nemaz ticis tā pavisam galā. Bildes nesašķirotas, viss nav saziņots Dabasdati.lv utml.). Kaut gan ir gan bijuši arī sliktāki gadi - piemēram, 2018. gadā pirmo reizi kukaiņus forogrāfēt devos vien 6. maijā (nejēdzīgi vēlu!), tā ka februāra beigas/marta sākums tā kopumā Latvijas apstākļiem, varētu būt Ok brīdis sezonas atklāšanai. Maršruta izvēle krita par labu Ciemupes apkārtnei, jo tur pašreizējā blakšu izplatības kartē (attēls te) 10x10km kvadrāts bija tās relatīvi patukšs (pēc maniem aprēķiniem Dabasdati.lv tur līdz šim ziņotas tikai 3 sugas) - parušinoties pērnajās lapās bija cerība kādu čupiņu sugu pievienot. Laiks saulains, silts (lai arī varbūt brīžam vējelis tāds nepatīkams), migrējošu cīruļu balsis debesīs (tajā skaitā viens sila cīrulis ar) - skaista diena, mana dvēsele dzied no priekiem! Tā kā mežos tomēr vēl sniegs, grāvji pilni ar ūdeni un visādi citādi apgrūtinoši apstākļi bridienam 'pa taisno', tad nu gāju mierīgi pa ceļu - ar nelieliem iekāpieniem saulainākās mežmalās. 

Meža spīļaste (Chelidurella acanthopygia)

Pirmais nopietnākais pieturas punkts bija saulaina mežmala ar vidēja vecuma apsēm stūrī un ziemzaļajām kosām lakstaugu stāvā. Tā uz aci potenciāls tumšās jeb kosu pūcītes (Xylomoia strix) biotops, bet nejutu sevi pārāk dziļu motivāciju meklēt šīs sugas bojājumus (kaut gan tā droši vien būtu jauna sugas atradne) tāpēc pēc tādas īsas un relatīvi paviršas mežmalai tuvāko kosu stiebru aplūkošanas, ķēros klāt pie galvenā šīs dienas darbarīka - sijājamā sieta. Grābu ar ķetnām apšu lapas, bēru kulē ar sietu un purināju cik spēka - cenšoties caur sieta acīm izbirdināt lapu nobiru slāņa smalkāko frakciju, kur pa vidu noteikti bija jābūt arī kukaiņiem. Un bija ar, protams! Pats pirmais kukainis izrādījās pat visai zīmīgs - pirmā gada spīļaste, kuras ir šogad Gada Kukaiņa godā! Par šo konkrēto sugu gan būtu nedaudz plašāks stāsts vajadzīgs, bet īsais rezumē būtu šāds: tikai neilgi pēc šīs pastaigas (tās pašas dienas vakarā) noskaidroju, ka pēc jaunākajiem pētījumiem (samērā nejauši uzgāju internetā 2020. gada septembrī publicētu čehu zinātnieku rakstu par spīļastu ģenētiskajiem pētījumiem) šī suga, ko bija ierasts dēvēt par Chelidurella guentheri (latviski - Gintera spīļaste) patiesībā nav nekas vairāk kā Chelidurella acanthopygia variācija. Šī otrā suga patiesībā ir tā ko agrāk uzskatīja par sastopamu arī Z-ZA Eiropā, bet 1994. gadā itāļu zinātnieks Galvanji (Galvagni) aprakstīja šo Gintera spīļasti kā jaunu sugu un tā citi pētnieki (piemēram, poļi), pārskatot savus spīļastu 'krājumus', noskaidroja, ka viņiem izrādās tieši šī Gintera spīļaste (vai tai līdzīgi eksemplāri) ir sastopama masās, bet tā pirmā pat īsti pārliecinoši nemaz nav? Bet ja seko šim jaunajam čehu zinātnieku pētījumam, tad principā šī iepriekšējā revolūcija ir jāaizmirst un jāatgriežas pie sākotnējā versijas - mūsu reģionā ir sastopama tikai Chelidurella acanthopygia. Nē nu lai tā būtu! Vienīgā problēma varbūt ar latvisko nosaukumu, jo nu par Gintera spīļasti to vairs nevar dēvēt (tas gan ar tāds svaigs nosaukums, speciāli darināts priekš Gada Kukaiņa akcijas un tika atvasināts no zinātniskā nosaukuma sugas epiteta - guentheri). Šo tēmu nedaudz apspriežot ar Dabas muzeja kolēģiem, kā alternatīvs sugas nosaukums manuprāt labs būtu meža spīļaste, jo tā tiešām ir visai izteikta mežu suga. Protams, arī parastā spīļaste var būt sastopama mežos, bet tomēr ļoti bieži arī citur - dārzos utml. Tā ka kopumā, manuprāt, šis nosaukums 'meža spīļate' gana labi šo sugu raksturo. Šajā dienā kopā izdevās izsijāt diezgan daudz šo spīļastu - praktiski katrā meža pudurī, kur piestāju uz nedaudz ilgāku laiku (bet 0 parastās spīļaste). Šeit tātad bieži sastopama suga?

Īsspārnis Rugilus similis
Īsspārnis Paederus sp.
Skrejvabole Lebia chlorocephala

No citām šajā stūrī izrušinātajām radībām var pieminēt dažādas vaboles - piemēram, visādi sīki īsspārņi tur bija biezā slānī. Kādus dažus zīmīgākos nofotogrāfēju un arī ieliku trauciņā precīzākai noteikšanai kaut kad vēlāk (protams, nedzīvā viedā - būs papildinājums muzeja kolekcijai), jo īsspārņi ir tā grupa, kuru noteikšana pēc foto bieži vien ir praktiski neiespējams uzdevums. Te tad daži tādi 'krāsaināki' un pēc skata it kā raksturīgāki eksemplāri - Paederus sp. (varbūt littoralis?) un Rugilus sp., kas, manuprāt, ir Rugilus similis un varētu būt jauna suga manam fotoarhīvam. Pēdējais ar visai specifisku ķermeņa formu - šķiet, ka galva turās uz pēdējā diedziņa un draud kuru katru mirkli nokrist. Ja runā par jaunumiem, tad šis pleķītis atnesa arī jaunu skrejvaobļu sugu personīgai listei - Lebia chlorocephala. Diezgan glīta, koši spīdīga - nesajaucama ar citām sugām. Nav gan nekas rets. Atminos, ka dabā to redzējis esmu, bet foto līdz šim nebija izdevies iegūt.

Ciemupes apkārtnes mežu ainava
Mizasblakts Mezira teremulae
Mizasblakts Mezira tremulae nimfa

Tālākaiz ceļš veda uz vietām, kur kartē it kā vajadzētu būt mežam, bet jāsaka, ka te tie koku puduri bija svaigi diezgan stipri paretināti. Nu neko darīt - kailcirte ir Latvijas ainavas neatņemama sastāvdaļa gan šobrīd, gan jādomā, ka tuvākā un tālākā nākotnē. Tā vēroju, ka vispār apkārt šajās meža driskās ir gana daudz vecu apšu un, lai arī tālu pa izcirtumiem nebiju apņēmies brist (vispār tam iemesls ar, ka biju uzvilcis diezgan vieglus pārgājiena apavus, jo nu solīja +10 grādus pat. Ar zābakiem jau varētu brist bez bēdu), viena izcirtuma malā netālu no ceļa pamanīju brangas (diametrā droši >60cm) apses - vienu mirstošu, otru jau nolūzušu, mirušu. Tā uz aci labs biotops mizasblaktij Mezira tremulae, kas tāda gana reti sastopama suga un kas dzīvo tieši uz vecu, resnu apšu nokaltušiem stumbeņiem. Sen nebiju saticis, tāpēc gāju skatīt un... šoreiz intuīcija nepievīla! Zem pāris mizas plēksnēm atradās gan vairāki pieauguši īpatņi, gna nimfas. Turpmāk gar ceļu līdzīgas apses (bet tālāk no ceļa - pamatā kā ekoloģiskos kokus vai koku grupiņas izcirtumos) manīju arī atsevišķās citās vietās, tā ka varētu pieņemt, ka te tām pagaidām varētu būt labi dzīves apstākļi - esošā mežu apsaimniekošana izcirtumu veidā pat varbūt kaut kādā mērā šai sugai palīdz? Taču tā kā jaunas apses tām īsti nederēs, tad es tomēr teiktu, ka sugas nākotne Latvijā ilgtermiņā varētu būt sarežģītāka, jo tas periods, kad viens konkrēts atmiris koks ir šai sugai apdzīvojams (miza jau lobās nost, bet nav pilnībā nokritusi), noteikti nav ļoti garš (diez vai vairāk par 10 gadiem) - tātad sugas eksistence lielā mērā it atkarīga no tā, lai šādi vecu, mirušu apšu stumbeņi kaut kādā noteiktā teritorijā parādītos laiku pa laikam ar zināmu regularitāti. Ja šādu koku nav - sugai diži daudz iespēju izdzīvot nav. Laiks rādīs kā šai sugai Latvijā klāsies - citur Eiropā tā ir jau iekļauta dažādos apdraudēto sugu sarakstos. 

Koku laupītājblakts Anthocoris nemorum
Egļu čiekuru zemesblakts (Gastrodes abietum)
Zemesblakts Megalonotus antennatus
Melndzeltenā sēņmārīte (Psyllobora vigintiduopunctata)
Smecernieks Lepyrus capucinus
Vālīšvabole, iespējams Brachygluta sp.
Šī mizasblakts tad arī, manuprāt, bija šīs pastaigas interesantākais atradums. Kopumā izdevās saķeksēt laikam 16 dažādas blakšu sugas, kas varbūt ir nedaudz mazāk kā cerēju (dažas ļoti parastas zemesblakšu sugas, kas citrreiz ir vai ikkatrā nobirušo lapu saujā, šoreiz netrāpījās), bet grēks jau sūdzēties. Pašās pastaigas beigās arī izdevās piefiksēt vēl vienu jaunu vaboļu sugu savam fotoarhīvam - smecernieku Lepyrus capucinus, ko arī, protams, izbirdināju no no zemsedzē sakasītām lapām u.c. gružiem. Uz vaboļu foto ar vajadzētu nedaudz iespringt, jo teorētiski 1000 nofotogrāfēto sugu robeža nav nemaz tik ļoti tālu - šobrīd manā kontā ir nedaudz virs 820 noteiktām sugām. Nu ja ne 1000, tad varbūt var mēģināt tēmēt uz 900 sugām? Dažus no šajā dienā nofotografētajiem eksemplāriem ieliku trauciņā vēlākai noteikšanai. Kā, piemēram, vienu no sīkajām ~2mm garjaām vālīšvabolēm, jo šajā dzimtā manā fotoarhīvā nav neviena noteikta suga. Bet nu šo vālīšvaboļu noteikšana pēc foto to sīkā izmēra dēļ nav diez ko reāla. Šī, piemēram, izskatās pēc Brachygluta fossulata, bet, lai tā droši būtu pārliecība, jābūt eksemplāram 'rokās'. Šoreiz tad ir - varbūt ar laiku izdodas šo versiju apstiprināt. Šī (nofotografēto eksemplāru ievākšana) droši vien arī būtu vienīgā metode kā panākt straujāku sugu papildinājumu, jo tādas 'uz aci' vienkārši nosakāmas sugas nāk tomēr ar katru gadu aizvien grūtāk un grūtāk, bet, ķerot visādas skrejvaboles, īsspārņus, smecerniekus un citas 'grūtās' grupas ar noteikšanā sarežģītām sugām, kādas 200-300 sugu varētu sakrāt elementāri diezgan īsā laika periodā. Piemēram, šobrīd manā fotoarhīvā ir noteiktas tikai 32 no ~700 Latvijā sastopamajām īsspārņu sugām, smecerniekiem 86 no ~400, skrejvabolēm 89 no ~330 utml.  Neizmērojami plašs darba lauks. Ar to arī varētu nošaut divus zaķus vienlaicīgi - papildinātu gan savu foto arhīvu, gan papildinātu muzeja kolekciju ar ievāktajiem vaboļu eksemplāriem. Win win tā teikt. Bet nu tas tā nesteidzīgā veidā, jo 2021. gada galvenās prioritātes tomēr paliks blaktis un arī centīšos iedziļināties dažādu plēvspārņu (bites, racējlpasenes utml.) noteikšanas smalkumos, ko jau patiesībā pamazām iesāku darīt jau 2020. gadā. Redzēs, kas no tā sanāks. Cerams procesors neuzkārsies. Galvenais, jau lai mainīgajos Covid-19 apstākļos ir ļauts doties dabā - man principā neko vairāk ar nevajag.

Nav komentāru: