Svētes zosis [un dažas sīkās radības]

Svētes palienes lauki

Pēc 1. marta pavasarīgā gājiena laiks diemžēl sabojājās un tikai šodien atkal izdevās iziet kādā garākā pastaigā. Izvēle krita par labu apvienotam putnu-kukaiņu gājienam – pamatā ar domu, ka īsti nebiju pārliecināts par sniega daudzumu mežos (kaut kas jau it kā nedaudz bija snidzis pa šo laiku). Tā teikt, ja īsti kukaiņiem nebūs labi, tad vismaz putnus varēs paskatīties. Par to ka putni (g.k. zosis) Svētes palienē būs man it kā šaubu nebija.

Zosu tūkstoši Svētes palienes apkārtnes laukos

Īsknābja zoss (apmēram pa vidu - sārtajām kājām) starp sējas un baltpieres zosīm. 

Domāts darīts – ar vilcienu līdz Jelgavai (covid laikos vilciens man šķiet relatīvi drošākais pārvietošanās līdzeklis. Abi reisi uz/atpakaļ no Jelgavas arī bija tiešām tukši), tālāk dažas pieturas ar 4. autobusu līdz Lapskalna ielai un tad ar kājām gar Lielupi uz lidlauka pusi, kur var sākt jau skatīties zosis. Šis maršruts man tā kā ierasts pēdējos gados, jo no tā stūra vienmēr rīta pusē zosis ir samērā tuvu un labā gaismā. Arī šodien šī taktika nepievīla – zosu bija tūkstošiem!! Tālākos baros pat neskatīju, jo pilnībā pietika ar tuvāko zosu pētīšanu, mēģinot pa vidu kaut ko interesantāku sazīmēt – kādu retāku sugu vai kādu zosi ar kakla gredzenu. Diemžēl tāda ļoti ilga vērošana gan nesanāca, jo apmēram pēc 2h pār laukam samērā zemu pārlidoja kaut kāds lidaparāts (pat nepievērsu tam uzmanību - pēc skaņas šķiet helikopters) un pilnīgi viss daudztūkstošu zosu bars pacēlās spārnos. Skats un zosu koris gan ļoti iespaidīgs! Daļa aizlidoja tālāk prom palienes dziļumā, daļa apsēdās vairāk lauku vidusdaļā – pārāk tālu, lai tā ar baudu tās vērotu. Nu neko darīt. Nevienu kakla grezenu nepaspēju atrast, bet nu vismaz 2 īsknābja zosis izdevās sazīmēt, kas nav nekas rets, bet nu man pašam tā ir tāda suga ‘bubulis’, ko ne katru gadu izdodas saskatīt zosu baros (atskaitot gandrīz ikgadējos Svētes palienes apmeklējumus gan ļoti daudz kur citur man tās zosis apskatīt nemaz nesanāk). Gan jau ka to tur bija vēl vairāk, jo kvalitatīvi caurskatīju varbūt labi ja 1/10 daļu no milzīgā zosu bara. Aizgāju vēl līdz galvenajam palienes dambim pie lieguma zonas, kur tālumā applūdumā sazīmēju sauju garkakļu, krīkļu, baltvēderu un citu pīļu. Nē nu tā jau kārtīgs pavasaris – putnu migrācija sāk uzņemt apgriezienus.

Lapgrauzis Galerucella nymphaeae

Ap pusdienlaiku pārslēdzos uz kukaiņu vērošanu, ko biju paredzējis realizēt rušinoties un sijājot nobirušās koku lapas g.k. krūmājā un koku puduros gar Lielupi. Uzreiz jāsaka, ka piedzīvoju zināmu vilšanos. Var jau būt, ka biju ar nedaudz jau noguris (lai arī putnu vērošanas rīki man ir relatīvi sīciņi un viegli – ar domu, lai varētu tieši ilgi un nenogurstoši staipīt apkār – tomēr kaut kāds papildus svars jau tas ir kas mugursomā jāiekrāmē. Vēl laikam nav tā fiziskā forma atgūta, lai tā brīvi bizotu apkārt ar piekrāmētu mugursomu), bet nu tās prātā noskatītās vietas baigi neuzrunāja uz rušināšanos. Vai nu bija biezs kūlas slānis, kas apgrūtina sijāšanas metodes izmantošanu vai arī bija nejēdzīgi piedrazotas (fui fui makšķernieki?). Dažās vietās gan imitēju darbību, bet nu drīzi vien sāka ar līņāt lietus, ko uztvēru kā zīmi, ka jābeidz ākstīties un jāiet atpakaļ uz vilcienu.

Īsspārnis Rugilus rufipes

Īsspārnis, iespējams Arpedium quadrum

Zaļais medniekzirneklis (Micrommata virescens)

Kāds no brūnajiem tīklspārņiem (Hemerobiidae)

Pirms lietus tomēr divas blakšu sugas gadam paspēju pievienot – ūdensmērītāju Gerris argentatus un zemesblakti Drymus ryeii. Nekas jau rets. Starp vabolēm atkal bija daudz īsspārņu, tiesa šoreiz pamatā sīki melni, ne īpaši raskturīgi. Izcelšu vien divus. Vēl vienu Rugilus ģints eksemplāru, kas izskatās būs cita suga kā iepriekšējā ierkastā - R.rufipes. Man jauna suga izrādās - tā ka nav galīgi tukšs gājiens! Otra atzīmējamā suga ir, manuprāt, Arpedium quadrum, kas ir viens no īsspārņiem, kam saīsinātie segspārni ir pat relatīvi diezgan gari (redzamā vēdera daļa un segspārni - apmēram vienāda garuma). Tādi diezgan daudz atradās tiešā Lielupes krasta tuvumā, palu sanesu zonā. Varbūt tas tāds sugai specifisks biotops? Jāpalasa. Tie abi gandrīz vai tad arī interesantākie kustoņi. Nu vēl bija smukais zaļais medniekzirneklis (Micrommata virescens), ko vasarā, kad viss ir baigi sazaļojis, ir dabā ļoti grūti pamanīt. Tagad uz brūno lapu fona, protams, ļoti izceļas - pat nedaudz eksotisks izskatās. Nu labi, vēl var atzīmēt vienu no tīklspārņiem, kam īsti latviskā nosaukuma nav (brūnie tīklspārņi? Brūnās zeltactiņas?) – sugu vēl neesmu atkodis. Vispār jau gan šie ir relatīvi interesanta grupa, ko ar varētu nedaudz vairāk papētīt (sugu tur nav pārāk daudz) – vienīgi noteikšana pamatā balstās spārnu dzīslojuma niansēs, ko fotoattēlos, kad kukainis ir miera stāvoklī ar sakļautiem spārniem, bieži vien ir grūti saskatīt. Bet nu tas gan pēdējais. Kopumā jau galīgi nekas dižs. Putni šajā dienā atstāja daudz paliekošāku iespaidu kā kukaiņi. Bet jāmēģina tomēr vēl pirms gaidāmajām relatīvi aukstajām naktīm paspēt vēl kādā citā vietā parušināties. Citādi to īsteno pavasari jau paliek tā diezgan grūti sagaidīt!