trešdiena, 2021. gada 17. marts

Saulkalnes cilpa

Lazdas (Corylus avellana) sievišķais zieds

Pēc vakardienas 15km pastaigas līdz Svētes zosīm un atpakaļ, šodien bija jūtams sagurums. Varētu jau vainot smago somu uz pleciem (nebija gan nemaz tik smaga, ap 13kg - no rīta intereses pēc nosvēru), bet nu galvenais vaininieks jau, protams, ir fiziskā formas trūkums. Kopš Ziemassvētkiem esmu diezgan palaidies - palicis kusls un nevarīgs. Tā nu šorīt lielais plāns piecelties agri agri nerealizējās - aizgulējos. Lai diena nebūtu galīgi norakstīta, beigās tomēr saņēmos un devos nelielā pastaigā uz Saulkalnes pusi. To visu laiku tagad mēģinu sev atgādināt - mājās sēžot jau noteikti neko nevarēs ieraudzīt. Tā ka labāk iziet kaut vai pāris stundu pastaigā kaut kur tuvumā nekā sēdēt mājās (ja, protams, nav kādi citi svarīgi datordarbi darāmi). Laiks aiz loga gan visnotaļ cītīgi mēģināja šo manu pārliecību pārbaudīt - nomācies, nedaudz vējains un temperatūra tā ap 0. Ne īpaši vilinoši. Ja ne ziedošas lazdas, tad pēc sajūtām pat tā kā novembris būtu aiz loga. Bet kaut kādas kukaiņu radības beigu beigās, protams, sakasīju. Tajā skaitā vienu pat ļoti interesantu radību - ar to tad arī sākšu!

Māņzirneklis Trogulus tricarinatus
Māņzirneklis Trogulus tricarinatus

Interesantā radība ir viens no māņzirnekļiem - Trogulus tricarinatus. Ja tipiski māņzirnekļi ir kā nelielas ovālas lodītas ar ļoti garām garām kājām (gan jau katrs tādus ir redzējis - tautas valodā it kā tos mēdz saukt par 'garkājtētiņiem', kaut gan man šķiet, ka šādu nosaukumu arī lieto runājot par garkājodiem. Tā ka labāk pieturēties pie zinātniskākiem nosaukumiem) - šis izteikti iegarenas formas, viegli saplacināts un ar īsām, samērā strupām kājām. Izsijāju šo lapu nobiru slānī meža nogāzes stūrī, kur pamatā auga lazdas un dažas vecākas apses. Radījums bija diezgan flegmatisks un kopumā, ja vien es nebūtu pētījis kaut ko kustīgāku tieši tam blakus, ļoti tāds neuzkrītošs tajā izsijātajā nobiru materiālā. Jāsaka, ka neko tādu nebiju savā dzīvē redzējis. Pat ne interneta attēlos. Bet nu biju diezgan drošs, ka tas ir māņzirneklis un tā kā tā forma un izskats ir tik ļoti raksturīgs, tālāk tad sugu tīmeklī atrast bija visai viegli. Izrādās mūsu reģionā reta vai pat ļoti reta suga - Latvija atrodas uz areāla ziemeļu robežas (Igaunijā šķiet nav sastopams?), bet pat Zviedrijā tas ir atrasts vien dažās vietās pašā valsts dienvidu daļā. Latvijā literatūrā figurē vien dažas atradnes (skatoties pēc V.Spuņģa 2008. gada publikācijas un V.Tumša 1963. gada publikācijas) - Ķemeri, Lielvārde, Antiņciems, Stukmaņi, Pērses upes ieleja. Bet, ņemot vērā, sugas relatīvi slēpto dzīvesveidu - varētu būt, ka sastopama biežāk (kaut gan tajās pašās publikācijās - citām sugām ir pat diezgan daudz atradumu). Būs jāpatur prātā, ka šādas radības ar eksistē un varbūt vēl kādā citā reizē, sijājot lapu nobiru slāni, kas tāds iekrīt acīs. Bet jā - viens šāds 'brīnums' un diena principā ir izdevusies un gājiens nav bijis veltīgs! Un es vēl prātoju vai nevajag palikt mājās. 

Divdesmitplankumu mārīte (Sospitta vigintiguttata) - oranžā krāsu forma
Desmitpunktu mārīte (Adalia decempunctata)

Tad nu tālāk ātrā galopā jāpārskrien citiem sastaptajiem objektiem. Vispār šajā Latvijas stūrī sniegs vēl mežos vietām bija diezgan daudz un tā rušināšanās tik ļoti produktīva līdz ar to neizvērtās. Īpaši pastaigas noslēdzošā daļa Salaspils pusē. Būtu to zinājis ātrāk - varēju vairāk laika veltīt, lai rušinātos Saulkalnes pusē. Ehh. Nevaru sagaidīt, kad beidzot būs pavasaris ar pilnu jaudu, lai par šādām niansēm (būs mežā sniegs vai nebūs) nav jādomā! Labi, tad par citiem atradumiem. No vabolēm interesanta ir šī viena oranžā mārīte - dabā to tā precīzi nenoteicu, jo nu Latvijā ir variākas tādas mārītes ar oranžu pamattoni un baltiem plankumiem. Tagad mājās skatot un pētot sarpatu, ka nu īsti nevienai no tām sugām neatbilst. Kā tas ir iespējams? Bet nu atcerējos, ka divdesmitplankumu mārītei (Sospitta vigintiguttata), kas parasti ir melna ar lieliem dzelteniem plankumiem (ļoti koša - viena no manām mīļākajām mārīšu sugām), ir arī krāsu forma, kur plankumi ir balti, bet pati mārīte oranža. Un jā, plankumu skaits un novietojums pilnībā atbilst šai suga. Pirmo reizi šo krāsu formu sastapu dabā. Zīmējuma mainība vispār ir daudzām mārīšu sugām tāda raksturīga iezīme (taču ir sugas ar relatīvi nemainīgu un konstantu zīmējumu) - tā, piemēram, turpat blakus atradās arī desmitpunktu mārīte (Adalia decempunctata), kam ir liels skaits visdažādāko krāsu variāciju. To var labi aplūkot šajā vācu kerbtier.de lapas sadaļā, kas tieši apskata mārīšu zīmējuma variabilitāti - links uz lapu

Skrejvabole Trichocellus placidus
Skrejvabole Notiophilus palustris
Īsspārnis Stenus sp.

Kā jau ierasts, rušinoties pērnajās lapās, daudz var atrast gan skrejvaboles, gan dažādus īsspārņus. To jau esmu pieminējis iepreikšējos ierakstos. Šajā dienā izrušinājās pat viena man jauna skrejvaboļu suga - Trichocellus placidus. Izmēros diezgan sīka, pēc krāsojuma ar tāds 'nekas īpašs' (līdzīga dažām Acupalpus sugām, bet priekškrūšu vairogs mazāks, noapaļotiem aizmugurējiem stūriem) - nav arī nekas rets. Var jau būt, ka kaut kur fotoarhīva dziļumos ir kāds nenoteikts šīs sugas eksemplārs, bet nu uz doto brīdi šis ir pirmais. Tāpat izdevās sarušināt dažus 'lielačus' - Notiophilus ģints skrejvaboli un Stenus ģints īsspārni. Tie man baigi patīk - interesantas radības. Ja Notiophilus noteikšana ir pat samērā 'ņemams' pasākums, tad Stenus ir sarežģīta grupa. Šo gan iemetu trauciņā - varbūt pēc kāda laika (dienām, nedēļām, mēnešiem, vai pat gadiem? Kas zin) izdodas noteikt precīzāk. 

Depresārijs Agonopterix arenella
Krabjzirneklis Diaea dorsata
Riteņzirneklis Nuctenea umbratica
Piepjmīļa Endomychus coccineus kāpurs
Sprakšķis Ampedus sp.

Tā citādi, kā jau minēju, šeit sniega bija vairāk kā Svētes apkārtnē. Daudzas radības vēl savās ziemošanas vietās - zem kādām mizas plēksnēm, satrupējušās kritalās utml. Šoreiz tā baigi aktīvi necentos šīs vietas revidēt - tik vienu nolūzušas apses galotni palupināju, ļoti satrupējušu bērza kritalu paurbināju un vienam egles stumbenim dažus atlikušos mizas gabalus nolobīju. Egle krita par manu upuri, jo gribējās atrast mizasblakti Aradus obtectus, bet šoreiz nekā. Nebija gan arī uz šīs egles stumbeņa neviena piepe, kas parasti norāda uz lielāku potenciālu šo sugu satapt. Zem viena vaļēja mizasgabala gan atradās ziemojoši depresāriji (vismaz divas sugas - tauriņu vērošanas sezona atklāta!), gan vairāki zirnekļi. Krabjzirneklis Diaea dorsata uz vispārējā brūno toņu fona tāds tīri košs izskatās. Beigu beigās pastaiga jau nebija nemaz tik slikta. Mazliet gan pietrūkst tāds pavasara siltumiņš (nu man pietiktu arī ar +8 grādiem iesākumā), lai tā skatīšanās un pētīšana komfortablāka un arī tie kukaiņi varbūt paši nedaudz nāktu pretī. Citādi šobrīd tas pagaidām vēl ir tāds, ja ne gluži smags, tad neatlaidīgs darbs gan.  

Nav komentāru: