 |
| Vecs platlapju meža nogabals Elejas apkārtnē netālu no Sidrabes upes |
Jau nākamajā dienā pēc iepriekšējās dienas pastaigas Ķemeru apkārtnē (
bloga ieraksts te), nolēmu izmantot teorētiski (vismaz pēc laika prognozes) daudz maz silto nakti, lai beidzot iemēģinātu un notestētu speciāli šim gadam (runa tātad ir par 2021. gadu) sagādāto aprīkojumu, kas ļautu pārlaist nakti mežā ar iespēju gaismot naktstauriņus. Teorētiski jau tas nav nekas tāds baigi īpašs, jo visā pasaulē tūkstošiem cilvēku nakšņo dabā nu un es arī, protams, esmu šad un tad izmantojis telts ērtības kādos velobraucienos. Galvenā atšķirība tajā apstāklī, ka šim gadam biju sagatavojis tādu komplektu, kas smuki salien relatīvi nelielā 38 litru mugursomā (ieskaitot tauriņu gaismošanai nepieciešamo ekipējumu, fotoaparātu ar zibspuldzēm utt.). Telti aizstāju ar guļamtīklu, biezāku guļammaisu aizstāju ar vasaras mikroguļamaisu utml. T.i. doma lai kopējais svars būtu tāds, lai ar visu mugursomu varētu doties arī garākos >10km foto pārgājienos. Ok, protams, ka no punkta A līdz punktam B droši vien var aiziet arī ar 2x-3x smagāku somu, tomēr, savos pārgājienos man neatņemama sastāvdaļa ir kukaiņu vērošana un fotografēšana (citu mērķu vadīts es dabā eju reti un gājieni tā vienkārši 'iešanas pēc', bez dzīvās dabas vērošanas, man laikam nekādu dižo gandarījumu nesniedz un tādos piedalos nelabprāt). Tas ietver sevī biežu pietupšanos, pieliekšanos un attiecīgi arī celšanos kājās un citādu locīšanos. Ar baigi smago uzkabi mani ceļi droši vien ātri pateiktu "Atā vecīt, tiec nu galā viens pats - mēs tālāk neejam". Šis gājiens tad bija tādas kā ugunskristības, lai saprastu kā tad ir un vai šāda sistēma strādā un vai nevajag kaut ko pamainīt. Plāns bija vakarpusē doties uz Elejas pusi ar autobusu un tad kādus 8km iet līdz noskatītajam meža nogabalam netālu no Sidrabes upes. Domāts darīts, diena silta - arī ap 17iem kad ierados Elejā, laiks vēl silts. Atliek tik iet!
 |
| Vairogblakts Jalla dumosa |
 |
| Ornamentētā pļavērce (Dermacentor reticulatus) |
Pirmais gājiena posms man bija paredzēts gar dzelzceļu un kādu ilgāku brīdi pat nemaz neņēmu ārā fotoaparātu, jo nekas tāds baigi svarīgs netrāpījās. Te biju gājis arī gadu iepriekš, līdz ar to kaut kāds blakšu sugu pamatsastāvs bija te jau redzēts (joprojām cenšos katrā vietā atrast maksimāli daudz dažādu blakšu sugu). Uzreiz gan jāatzīst, ka vai nu tas bija vēl ziemas kuslums kaulos vai vienkārši sūdīga fiziskā sagatavotība, bet somas smagums tomēr bija jūtams. Sākumā, protams, arī daudz dzeramā ūdens vēl līdzi, tā ka tas, protams, piedeva papildus smagumu. Tas zināmā mērā neradīja pārāk lielu motivāciju tur dzelzceļmalā daudz locīties un tupties. Bet nu kad tīkliņā iepļāvu vienu no manām mīļākajām blaktīm - vairogblakti Jalla dumosa, tad nu bija skaidrs, ka ir jāmetas četrrāpus un jātaisa fotosesija! Nezinu kāpēc, bet šīs blakts vizuālais tēls man ļoti fascinē un, kas pats galvenais - blakts bija ļoti nesteidzīga un varēju to safotografēt dažādos rakursos. Starp citu, šī konkrētā bilde joprojām ir uz mana datora darbavirsmas (kaut gan nesen tā iedomājos, ka būtu laiks tomēr nomainīt). Nevarētu teikt, ka Jalla dumosa ir tā pati biežākā sastopamā suga - man pašam katru gadu vien izdodas 1-2 reizes satikt, tā ka katra satikšanās ir kā nelieli svētki. Šajā dzelceļmalā vēl atzīmējamas varētu būt vienīgi ornamentētās pļavērces (Dermacentor reticulatus). Salīdzinoši nesens ienācējs Latvijas faunā, kas daudziem droši vien tagad ir labi zināmas, jo vietām šī suga ir jau visai bieži sastopama (var būt pat masveidīgi). Neesmu gan tagad tā padziļināti sekojis pēdējām aktualitātēm saistībā ar tās bīstamību cilvēkam, bet cik atminos, tad daudz bīstamākas šīs ir suņiem, jo labi pārnēsā babēzijas, kas izraisa babeziozi. Jebkurā gadījumā, šķiet, ka šī suga būs pie mums uz palikšanu - attiecīgi būs vien kaut kā jāsadzīvo.
 |
Gaismošanas vieta noskatītajā meža biotopā
|
 |
| Trūdvabole Phytobaenus amabilis |
 |
| Smecernieks Polydrusus mollis |
 |
| Vairogblakts Palomena viridissima |
 |
| Vairogblakts Palomena viridissima |
Patiesībā, uzmetot aci pulkstenim, sapratu, ka tur dzelzceļmalā baigi traki kavēties ar nemaz nevaru, jo līdz tumsai tomēr vajadzēja aiziet līdz kartē noskatītajam meža nogabalam, saprast vai tur ir vērts palikt (citreiz gadās, ka, kartē noskatītās vietas, dabā ir tik ļoti galīgi ne tas kas cerēts, ka labāk pat ir mēģināt atrast citu vietu nekā palikt), sakārtot tauriņu gaismošanas aprīkojumu un iekārtot guļvietu. Līdz ar to līdz pat pašam mežam tomēr vairāk gāju kā skatījos (ha, te nu bija nepatika pret vienkāršu iešanu iešanas pēc. Nē nu labi - šo to pa ceļam safotografēju, bet tas nebija nekas ievērības cienīgs, ko te atrādīt). Ierodoties galā, secināju, ka izvēlētais meža nogabals ir izcils - vecām apsēm, samērā veciem ozoliem, skraju pamežu ar lazdām. Ļoti jauks skats - bez šaubām jāpaliek! Ātri sariktēju gan palagu, gan guļamtīklu un secināju, ka līdz tumsai kāda stunda vēl ir. Ko lai dara? Varētu mierīgi arī pasēdēt telefonā un atpūsties, bet tomēr izlēmu (nē nu gan jau, ka kādas minūtes telefonā ar pasēdēju. Kā tad bez tā), ka pēdējos gaismas starus var izmantot, lai ar dauzāmo paladziņu papurinātu visādus koku un krūmu zarus šajā nogabalā. Jāsaka, ka bija tā vērts. Tā, piemēram, no ievas nokrita vairākas 'zaļās' vairogblaktis Palomena viridissima, kas nav reta suga, bet noteikti retāka kā zaļā variogblakts Palomena prasina. Patiesībā interesanti ar šo sugu nosaukumiem, jo zaļā vairogblakts ir tāds oficiāls P.prasina nosaukums, bet šī P.viridissima ir bez oficiāla latviskā nosaukuma. Bet... Es teiktu, ka viridissima patiesībā ir daudz zaļāka pēc krāsojuma kā prasina, kurai vēdera sānu malas parasti ir tumšāk krāsotas. Viszaļākā vairogblakts? Zaļā zaļā vairogblakts? Jā, sarežģīti ar tiem blakšu latviskajiem nosaukumiem. Labāk par to pagaidām nedomāt. Ja par abu sugu atšķiršanu, tad galvenās pazīmes ir priekškrūšu vairoga priekšējo malu forma (prasina - taisnas vai viegli ieliektas, viridissima - noapaļotas uz āru, ja tas meiko sensu), kā arī taustekļu 3. posmiņa garums (viridissima tas ir izteikti īsāks par 2. posmiņu). Kad acs ir nedaudz piešauta, tad vizuāli var tīri labi atšķirt arī no lielāka attāluma. No citām nokratītajām radībām labākais bija trūdvabole Phytobaenus amabilis - sīciņa, 2-3mm gara, bet ar raksturīgu bēšīgu plankumu zīmējumu uz spārniem. Šī droši vien ir viena no tām sugām, kas nav reta, bet ir vienkārši salīdzinoši reti konstatēta. Pēdējos gados pa kādai šad un tad sanāk sastapt, bet kad savulaik maģistra darba vajadzībām biju izvietojis loga lamatas apšu nogabalos, tad tur šī suga sakrita pat relatīvi daudz. Tiesa visticamāk varētu būt saistīta ar samērā labiem meža nogabaliem, kuros ir pietiekami daudz atmirušas koksnes ar ko šī suga esot tā kā saistīta (tiesa sugas ekoloģija kopumā ir samērā maz izpētīta).
 |
| Mizasblaktis Aradus depressus |
 |
| Spraugložņa Colydium filiforme |
 |
| Melnulis Corticeus fasciatus |
Tumsai iestājoties, protams, slēdzu tauriņu lampu iekšā, bet kamēr vēl nakts sākumā nekas tā baigi sparīgi nelidoja (bet arī vēlāk ik pa brīdim nakts gaitā), devos apgaitā ar lukturīti - skatīties kas nakts aizsegā rāpo pa koku stumbriem. Vēl gaismā jau biju tā 'uzlicis aci' dažām apšu kritalām un piepjainiem bērza stumbeņiem kā arī vienā nogabala galā bija arī šķietami ozola sausoknis bez mizas. Kā tagad rāda pieredze, tad naktī šādās vietās pēkšņi nez nu kurienes izlien visādas vaboles un citas radības, ko dienas laikā ir daudz grūtāk konstatēt. Šī nakts nebija izņēmums. Tā, piemēram, uz viena zema apses stumbeņa nelielā laukumā rāpoja 8 mizasblaktis Aradus depressus. Nav tā, ka dienā šo sugu nevarētu noķert un pamanīt (tiesa maskējošā krāsojuma dēļ, tieši pamanīšana ir tas sarežģītākais uzdevums), bet varbūt, ka naktī tās daudz drošāk izlien no dažādām šķirbām un spraugām? Jo šī nav pirmā satikšanās reize tumsas aizsegā ar šo sugu. Starp citu, citreiz šķiet, ka naktī luktura gaismā, pat šādi izcilā maskējošā krāsojumā ietērpti kukaiņi, ir vieglāk pamanāmi, jo to ķermeņa kontūra tomēr met asu ēnu. Kaut kā vieglāk iekrīt acīs. Cita lieta, kas tumsā gan ne sevišķi labi iekrita acīs, bija pa gaismu noskatītie koki. Samērā ilgi riņķoju, kamēr atradu ozola sausokni. Labi, ka vismaz tauriņu palags bija visu laiku kā tāda bāka tālumā, kas kalpoja kā orientieris kurā nogabala vietā es šobrīd atrados. Bez tā būtu elementāri kaut kur aizmaldīties galīgos neceļos. Nakts vidū gan biju jau tīri labi apguvis nogabala konfigurāciju un bez problēmām cilpoju no viena koka pie otra. Minētais ozols patiesībā bija vērtīgākais nakts objekts, jo pa to rāpoja divas foršas, šādus kokus apdzīvojošas, sugas - spraugložņa Colydium filiforme un melnulis Corticeus fasciatus. Zviedri (artfakta.se) pat raksta, ka abām sugām visticamāk ir līdzīga ekoloģija. Tās apdzīvo vecus ozolu stumbeņus, kurus ir bojājuši ozolu koksnurbji (Lymexylon navale). Lai arī ir ticis uzskatīts, ka tie ir plēsēji, tomēr tagad uzskats ir, ka šīs abas sugas barojas pamestajās koksnurbju ejās ar sēņu micēlijiem un trūdvielām. Ja arī varot būt kā plēsējs tad tikai pastarpināti - uzgrauž kaut ko 'garām ejot'. Abas sugas arī varot dzīvot kopā, kas manā pieredzē tā apmēram arī sanāk - no četrām reizēm, kad esmu, piemēram, redzējis šo melnuli C.fasciatus, trīs reizēs tie ir bijuši kopā uz viena strumbra ar spraugložņām. Abas sugas gan Latvijā nav bieži sastopamas, jo apdzīvotais biotops - samērā vecu ozolu stāvoši sausokņi bez mizas - tomēr gluži apkārt nemētājas.
 |
| Plankumainais ozolu zobspārnis (Drymonia ruficorni) |
 |
| Vilkābeļu daivsprīžmetis (Acasis viretata) |
 |
| Bērzu raibvērpējs (Endromis versicolora) |
 |
Lielais apšu tinējzobspārnis (Pygaera timon)
|
Ja par tauriņu gaismošanu, tad te neko daudz nav pat vērts izplūst, jo sanāca nedaudz vilšanās. Nē, tauriņu gaismekļi ugunskristības izturēja godam. Nakts vienkārši izrādījās daudz vēsāka kā biju cerējis (vai kā laika prognoze lika domāt). Varbūt kāda lokāla Zemgales īpatnība, ko nebiju ņēmis vērā, bet vēsākajā brīdī temperatūra noteikti bija zem 10 grādiem, kas galīgi nav izcili priekš tauriņiem. Tiesa varbūt nedaudz paglāba fakts, ka maija sākumā vēl lido arī pavasara faunas sugas, kuras daļa tomēr ir pieradušas pie vēsākām naktīm. Līdz ar to, lai arī kopējā aktivitāte bija diezgan zema, šis tas jau atlidoja (ja pareizi saskaitu, tad kopā 28 sugas). Vasarā gan šādā naktī gaismot būtu pagalam bezjēdzīgi. Savam personīgajam sarakstam, gan neko jaunu neizdevās pievienot, bet dažas no sugām (visas kas augstāk attēlos, izņemot bērzu raibvērpēju) bija tādas, kas, piemēram, manā regulārajā vasarnīcas gaismošanas vietā acīmredzot nav sastopamas. Tas gan, protams, nav nekāds jaunums, ka gaismošanas vietas un/vai gaismošanas biotopa maiņa uzreiz var atnest pilnīgi citu rezultātu - kārtējo reizi to pārbaudīju praksē. Vēl tik būtu interesanti pārbaudīt kas šajā, manuprāt, diezgan izcilajā nogabalā lido labā, siltā naktī. Varbūt ir vērts šeit vēl kādreiz atgriezties?
 |
| Skaists rīts guļamtīklā. |
 |
| Mūmijvabole Trox sabulosus |
Vēsā nakts atstāja ietekmi ne tikai uz tauriņu aktivitāti, bet arī uz mana miega kvalitāti, jo kaujas apstākļos pirmo reizi testētais guļammaiss izrādījās nedaudz par plānu +8 grādiem (kas zin', varbūt bija pat vēl nedaudz vēsāks). Īsie miega brīži, ko biju naktī ieplānojis (tomēr ir labi mēģināt kādu 1-2h pa starpu naktstauriņiem pagulēt, lai vismaz nedaudz miega stundas sakrājas), bija samērā cauri un nemierīgi. Rezultātā, brīdī kad uzausa saule un gaiss atkal pamazām sāka iesilt, sajutu nepārvaramu vēlmi turpināt gulēt. Tā arī pamodos vien pēc 10iem, un arī tad nevarētu teikt, ka biju tā ļoti labi izgulējies. Bet tas jau zināmā mērā pieder pie lietas jeb tas ir naktskukaiņu pētīšanas galvenais izaicinājums (un savā ziņā trūkums) - ja nākamajā dienā ir paredzēts kaut ko darīt relatīvi cilvēcīgās rīta stundā (t.i. nevar gulēt līdz 14iem dienā), tad miega stundu vienmēr sanāks par maz. It is what it is. Lai nu kā, ilgā gulēšana šoreiz izrādījās neplānoti veiksmīgs notikumu pavērsiens, jo nostrādāja kārtējais cūcenes likums jeb atrados īstajā vietā īstajā laikā. Brīdī kad biju jau sapakojies un uzsācis gājienu ieplānotajā otrās dienas maršrutā (tas jau bija ap plkst. 11:30), pamanīju garām lidojam aizdomīgu vaboli. Veikli iesmēlu to ar tīkliņu, kas par laimi bija man jau rokās pilnā darba kārtībā (nevis vēl salocīts kaut kur somā). Par lielu pārsteigumu ko es redzu tīkliņā? Mūmijvaboli! Jeb vabole no dzimtas ko es tikai mēnesi iepriekš redzēju dzīvē pirmo reizi (
blogā par to aprakstīts šeit). Un kas pats svarīgākais, šī izskatījās ka būs cita suga nekā tā pirmā redzētā, jo bija daudz lielāka, apaļāka un grubuļaināku ķermeņa virsmu. Mūmijvabole
Trox sabulosus - ne tā biežāk sastopamā suga Latvijā. Visu mūžu neviena, bet tagad uzreiz divas vienā gadā!? Kā tā var veikties? Un šajā gadījumā tiešām tā bija milzīga veiksme un sakritība, jo varēju piecelties kādas 5-10 minūtes agrāk un čušs - šī vabole man garām noteikti neaizlidotu. Lai slavēts miegs un vēla celšanās?!
 |
| Lapkoku ligzdu koksngrauzis (Rhagium mordax) |
 |
| Tinējs Grapholita jungiella |
 |
| Griezējbite Osmia bicolor |
 |
| Racējblakts Sehirus luctuosus |
Principā pēc mūmijvaboles novērojuma varēju uzskatīt dienu par izdevušos. Un, skrienot notikumiem pa priekšu, tas arī izrādījās Elejas pārgājiena otrās dienas labākais novērojums. Nākamā diena patiesībā izrādījās pat ļoti karsta un varētu būt ideāla priekš kukaiņu meklēšanas, taču caurais miegs un jāatzīst, tomēr smagā soma lika par sevi manīt (tiesa kā vēlāk sezona pierādīja, tad tomēr jau kuslās ziemas miesas bija pie vainas, jo vēlāk ar apmēram tādu pašu somas smagumu cilpoju jau daudz brašāk). Karstumā arī līdzpaņemtās ūdens rezerves ļoti strauji plaka, tā ka izvēle krita par samērā raitu atgriešanos Elejā, bez lielām novirzēm no maršruta, lai tiktu līdz kādai bodei remdēt slāpes pirms tapu pavisam izkaltis. Protams, nav jau tā, ka skrēju vispār pa labi un pa kreisi neskatoties - šādi tādi kukaiņi jau trāpījās arī šajā dienā, bet dienas veiksmes limitu laikam biju izsmēlis, jo pamatā jau parastas sugas (dažas no tām tad augstāk attēlos). Pašam vērtīgākais varbūt bija racējblakts Sehirus luctuosus, ko arī pamanīju vienkārši lidojumā zemu virs ceļa (drīz gan nosēdās, kur to izdevās sekmīgi arī nofotografēt). Dzīvo uz dažādām sausās vietās augošām neaizmirstulītēm (Myosotis sp.) - t.i. ne tik daudz 'uz' tām kā drīzāk uz augsnes zem augu pudurīšiem vai to tuvumā. Lai arī droši vien nav ļoti reta, šī man bija tikai trešā satikšanās reize dzīvē ar šo sugu. Šādas mazās veiksmītes es tomēr arī cenšos novērtēt un par tām priecāties.
Tā tad apmēram diena noslēdzās. Visai agri, jo ap 14iem nokļuvu pie veikala, kur priecīgs tiku gan pie kārotā dzēriena, gan nolocīju vismaz vienu saldējumu (bet iespējams divus). Protams, vēlāk tā pārdomājot, šī diena bija ļoti izcila priekš kukaiņu meklēšanas un nevarētu teikt, ka izdevās to izmantot maksimāli pilnvērtīgi - vēlās celšanās, noguruma un karstuma (= ūdens trūkuma) dēļ. Bet varēja kalpot kā laba pieredze priekšdienām un galu galā daži labi atradumi ar tomēr bija. Tā ka nebija jau tik traki.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru