28.V.2021 - Skrīveru apk.

28. maija pastaigas maršruts Skrīveru apkārtnē

Tagad, tā pamazām atskatoties uz 2021. gada notikumiem, izskatās, ka maijs ir bijis relatīvi trūcīgs ar nopietnākiem gājieniem dabā. Lūk, esam jau nonākuši līdz pašām maija beigām, kaut gan tikko bijām vēl maija vidū? Tagad tā nevaru pat atcerēties iemeslu, bet vai nu laiks bija štruntīgs vai tomēr bija dažādi darba pienākumi? Acīmredzot tā nav bijusi tik būtiska informācija ko paturēt prātā. Bet, ja arī pirms gadiem 5 varbūt par tādiem klusākiem periodiem, kad ilgāku brīdi neizdodas tikt dabā, pat varētu teikt, ka nedaudz pārdzīvoju (īpaši, ja aiz loga skaists laiks), tad pēdējos gados iekšēji jau ir nedaudz mierīgāka sajūta, jo kā pieredze rāda - ja maijā iekrīt mazāk gājienu, tad noteikti jūnijā jau gan sanāks. Vai jūlijā. Vai augustā. Nu vai nākamajā gadā noteikti! Tā teikt katrā mēnesī ir savi akcenti un sugas ko dabā meklēt - garlaicīgi nav nevienā no mēnešiem. T.i., protams, kaut kādu konkrētu sugu meklēšanu tas var ietekmēt, jo daudzos gadījumos ir jādodas dabā noteiktā laikā (pavasara sugas jāmeklē pavasarī nevis rudenī utml.) un, ja to nokavē, tad gan - nekas cits neatliek kā gaidīt nākamo gadu. Bet ja nekoncentrējas uz konkrētām sugām, tad jau datumam nav tik liela nozīme. Sezona laikā tās dienas parasti beigu beigās tomēr sakrājas. Un kā pieredze rāda, tad kaut kādā mērā enerģijas nezūdamības likums (jeb pārfrāzējot - kas par daudz, tas par skādi) darbojas arī šajā jomā, jo visticamāk, ja nereāli aktīvi nokapātu maiju (nu tur, piemēram, 20 mēneša dienas pavadītu dabā), tad var gadīties, ka ap Jāņiem jau spēki būs izsmelti un tāpat būtu vajadzīga atpūta un miera periods (tā citādi normālos gados tāds apnikums parasti iestājas ~augustā). Tā teikt - cik garš tik plats. Labi, aizvirzos jau galīgi tālu no galvenās tēmas - 28. maija pastaigas Skrīveru apkārtnē. 

Vairogblakts Carpocoris fuscipinus

Vairogblakts Carpocoris purpureipennis

Vairogblakts Palomena prasina

Vairogblakts Palomena viridissima

Vālīšblakts Berytinus clavipes

Mīkstblakts Dicyphus globulifer

Tīklblakts Dictyla humuli

Šīs dienas gājiens no Skrīveriem stacijas 'Dendrārijs' virzienā (un atpakaļ) bija tāds absolūti klasiski tradicionāls bez kādiem īpašiem piedzīvojumiem. Gāju pa platiem ceļiem, labi iemītām takām un skatījos, kas sēž ceļmalās. Ne šoreiz nakšņošana mežā, ne kādi ekstremāli pārgājieni brikšņos un purvos vai laikapstākļu izaicinājumi. No rīta ar vilcienu turp, vakarpusē atpakaļ. Tā ļoti 'mietpilsoniski'. No tāda rakstīšanas viedokļa tagad pat gribas teikt, ka 'garlaicīga' diena, jo atskaitot satiktās radības, par neko citu ievērības cienīgu nav pat ko rakstīt. Kā redzams pēc daudzajiem blakšu foto - šī bija tīri laba blakšu diena! Jāsaka, ka īpaši labi izcēlās slīpais meža ceļš virzienā uz staciju 'Dendrārijs' (nu jau laikam jāsaka - bijušo staciju? Šī iemesla dēļ arī nācās braukt līdz Skrīveriem, lai gan iepriekšējos gados biju ieradis izkāpt vienu pieturu iepriekš), jo tik daudz ceļmalas veģetācijā sēdošu blakšu kā tur sen nebiju redzējis. Acīmredzot sakrita pareizais datums, temperatūra un citi apstākļi, jo uz svaigi sazēlušajām gārsu (bet varbūt arī kādi citi čemurzieži) lapām to sēdēja desmitiem vai pat simtiem! Laiks no rīta arī nebija tik karsts un vairums blakšu bija mierīgas un ērti fotografējamas. Nekādi gan retumi. Ja nu vienīgi šajā dienā trāpījās arī pa kādai 'viszaļākajai' vairogblaktij Palomena viridissima - varēja labi patrenēties to atšķiršanā no zaļajām vairogblaktīm (Palomena prasina). Kopā šajā dienā izdevās piefiksēt 38 dažādas blakšu sugas, kas, lai arī nešķiet tā baigi daudz (ņemot vērā, ka Latvijā ir sastopamas 500+ sugas), tomēr ir viens no maniem TOP labākajiem rezultātiem (aptuveni 10. vietā). Provizoriski, skatot pēc saviem Dabasdati.lv ziņojumiem, vairāk kā 50 blakšu sugas vienas dienas laikā izrādās esmu redzējis tikai vienu reizi... Tas arī kaut kā šķiet maz, jo nepamet sajūta, ka teorētiski, ja tiešām tā pamatīgi uz to iespringst (teiksim non-stop no agra rīta līdz vakaram meklē tikai blaktis), tuvu 100 jau it kā vajadzētu varētu tikt? Vai tomēr nē? Jo šī šķita tiešām izcila blakšu diena, bet 'tikai' 38 sugas 6 stundās. Viela pārdomām - kā nākotnē palielināt produktivitāti?

Akmeņu parazītkamene (Bombus rupestris)

Dzelkņmuša Odontomyia microleon

Šī bija tāda riktīga pieneņu pilnzieda diena un, tā garāmejot, cītīgi centos tajās arī kādas kamenes, bites un citus kukaiņus piefiksēt. Šajā brīdī gan biju jau nedaudz atmetis intensīvus centienus tos bišveidīgos fotografēt, jo kaut kā tā bišu medīšana kadrā aizņem daaaudz vairāk laiku kā blakšu fotografēšana. Tāpēc, lai arī bišu bija daudz (piemēram, Andrena haemorrhoa bija relatīvi masveidīgi), foto ko atrādīt nav. Vienīgā 'bite', ko tiešām mērķtiecīgi centos nofotografēt bija milzīgā akmeņu parazītkamene (Bombus rupestris), kas kā tāds bumbvedējs lēnīgi lidoja no pienenes uz pieneni. Iespaidīgs kustonis! Lai arī kameņu noteikšana mēdz būt sarežģīta, šī ir viegli atpazīstama suga, jo ir vienīgā kameņu suga šādā krāsojumā (melna ar oranžu vēdera galu) kam ir tik tumši, praktiski melni spārni. Protams, ja izdodas piefiksēt, ka tā ir parazītkamene (uz pakaļskāju stilbiem ārpusē nav gluds spīdīgs laukums - tie ir pilnībā apmatoti), tad šaubu nav vispār, jo starp parazītkamenēm, kuras mēdz ietvert atsevišķā Psithyrus ģintī, šī ir vienīgā suga šādā krāsojumā. Par parazītkamenēm tās sauc, jo tā neveido pašas savas ligzdas, bet iekaro un ieņem jau citu sugu gatavas ligzdas un 'paverdzina' sākotnējo saimi, lai tie apkalpotu un izauklētu jau parazītkamenes jauno paaudzi. Akmeņu parazītkamene uzbrūk pamatā akmeņu kameņu (Bombus lapidarius) ligzdām - kas ir suga ar praktiski tādu pašu krāsojumu (bet spārni ir caurspīdīgi un uz pakaļkāju stilbiem ir šie spīdīgie laukumi). Nav reta suga un gan jau, ka agrāk tādas esmu redzējis, bet kadrā man šī suga trāpījās pirmo reizi - ķeksis! Kādu kilometru tālāk citā pienenē atradās arī vēl viens ķeksis - dzelkņmuša Odontomyia microleon. Par šo sugu tīmeklī un citos resursos (vismaz tajos, kas ir 'rokas stiepiena attāumā') ir ļoti skopa informācija. Iespējams, ka Latvijā reta suga? Savulaik, 2008. gadā Ainas Karpas sastādītajā Latvijas divspārņu katalogā šī suga pat nemaz nav pieminēta, tā ka kas zina. Varbūt pat jauna suga Latvijai (bet nu diez vai)? Lai kā nebūtu - man tas ir ķeksis!

Lapgrauzis Cryptocephalus coryli

Jauni ķekši tad man ir viena no galvenajām motivācijām dodoties dabā. Ne velti saucu sevi par 'sugu mednieku'. Es gan esmu tā labi iekārtojies, jo interešu loks ir tik plašs (blaktis, vaboles, plēvspārņi, tauriņi, cikādes u.c.), ka praktiski katrā gājienā var kaut ko jaunu atrast no šīm grupām. Rau, te vēl viens ķeksis - lapgrauzis Cryptocephalus coryli! Sēdēja vienkārši ceļmalā uz zāles stiebra. Spriežot pēc melnās krūšu daļas, šis būs tēviņš. Suga ar nedaudz mainīgu krāsojumu, jo biežāk šķiet esot sastopami īpatņi ar vienkrāsaini sarkaniem segspārniem - bez melniem plankumiem. Nedaudz līdzīgs izskats ir, piemēram, Cryptocephalus bipunctatus, bet tā ir mazāka suga ar atšķirīgu segspārnu punktējumu un citas nianses. Šajā ģintī patiesībā ir visai daudz sugu (kādas ~35), bet es esmu redzējis tikai 14. Tā ka, ja runā par jauniem ķekšiem, tad, nopietnāk papētot kriptocēfaļus, gada-divu laikā kādas 10 sugas droši vien varētu sarakstam pievienot. Gan jau kādreiz!  

Četrplankumu līķvabole (Dendroxena quadrimaculata)

Ir atsevišķas vaboļu (un ne tikai) sugas kuras vienmēr ir prieks satikt neatkarīgi no to retuma/biežuma. Četrplankumu līķvabole (Dendroxena quadrimaculata) ir viena no tādām. Šī pat ir varbūt relatīvi reta suga, bet tā kā lielu daļu savas dzīves tās izrādās pavada koku lapotnē, kur medī tauriņu kāpurus, tad iespējams mēs to vienkārši satiekam retāk nekā tā patiesībā ir izplatīta. Šo faktu patiesībā uzzināju relatīvi nesen, jo kaut kā nebiju iedomājies, ka varētu būt līķvaboles, kas nav saistītas ar līķiem (kaut arī ir arī tāda biešu kapračvabole, kas ir augēdājs un šo faktu zināju gan). Nu visu jau nevar zināt. Jebkurā gadījumā, šo eksemplāru tā arī iepļāvu ar tīkliņu no zema ozola zara, kas tad sakrīt ar grāmatās aprakstīto sugas ekoloģiju. Laikam vaboles arī lasa grāmatas un ir labi ielāgojušas ko tām ir paredzēts dabā darīt.  

Vabole Scotodes annulatus

Bet nu pie galvenā dienas varoņa! Atceļā uz Skrīveriem gāju g.k. gar sliežu ceļu un ar tīkliņu vicinājos dzelceļmalas lakstos. Tādā neaudz skrajākā zāļu pleķītī, kas tā vizuāli nešķita galīgi nekas īpašs, tīkliņā iebira kaut kas pavisam neredzēts, bet zemapziņā uzreiz noplaiksnīja nosaukums - Scotodes annulatus! Ir dažas 'ikoniskas' sugas, ko esmu pētījis interneta attēlos un sapņojis: "Jā... gribētu es tādu kādriez satikt!". Šī bija viena no tām. Jāsaka, ka uzreiz pat piemetās pat tāds kā stresiņš - ko lai dara, kā lai nofotogrāfē tā, lai neaizmūk? Protams, ka nebija nekāda pieredze ar to cik šī suga ir kustīga, aktīva un celties spārnos griboša? Vai to var no tīkliņa pārcelt uz kādu auga lapu un ļaut tai brīvi rāpot? Neaizlidos? Riskēt? Ai, nospļāvos un riskēju, jo ļoti gribējās iegūt labus, dabiskus kadrus šim retajam kustonim.  Pārliku uz kaut kāda, turpat blakus noplūkta, auga stiebra un aizturētu elpu skatījos, ko vabole darīs. Tiesa kā tagad skatos - pirms tam nebiju uztaisījis pat dokumentālu kadru tīkliņā! Ļoti bezatbildīgi - ja vabole uzreiz būtu cēlusies spārnos, tad būtu palicis vispār bez neviena kadra. Oi, kā es tad sevi lamātu... Par laimi vabole īpaši neko nedarīja. Sākumā nedaudz lēnīgi parāpoja, bet tad principā sastinga. Aleluja! Varēju mierīgi uzelpot. 

Vabole Scotodes annulatus

Šī vabole ir interesanta ar to, ka ir vienīgais savas dzimtas (Stenotrachelidae) pārstāvis Latvijā. Eiropā kopumā gan sugu nav diži vairāk - divas. Neatrodu latviskotu šīs dzimtas nosaukumu, tāpēc lietoju tādu visai anonīmu 'vabole'. Angliski šos mēdz dēvēt par māņkoksngraužiem, taču šis nosaukums jau ir aizņemts (latviešu valodā tā dēvē Oedemeridae dzimtas pārstāvjus). Interesanta ir sugas izplatība Eiropā - tā ir sastopama praktiski tikai mūsu reģionā - Baltijas valstīs un Somijā, taču visur tā ir reti vai pat ļoti reti sastopama (varbūt vienīgi Somijā relatīvi biežāka). Suga kopējais areāls gan visai plaši un tālu stiepjas uz austrumiem un kaut kur Krievijas un Mongolijas plašumos tā pat varot galīgi nebūt reta suga. Tātad var teikt, ka Latvija principā atrodas uz sugas areāla rietumu robežas, kas ir interesanti, jo starp kukaiņiem nemaz tik daudz sugu ar šādu līdzīgu areālu nav. Pētot literatūru, Latvijai atrodu vien divus relatīvi 'mūslaiku' atradumus - 2001. gadā Cēsu novadā pie Muižniekiem (M.Kalniņš leg.) un 2005. gadā Gulbenes novadā pie Tīro grāvja (D.Teļnovs leg.). Gan jau, ka ir arī svaigāki atradumi, bet nu par tiem tad neesmu lietas kursā, un ja arī tādi ir, tad diez vai desmitiem - respektīvi šī Latvijā joprojām noteikti ir reta suga. Cītīgi izmeklējos dažādos resursos informāciju par sugas bioloģiju un ekoloģiju, bet tukšā! Neatradu neko. Sāku domāt, ka varbūt neprotu meklēt, jo nu kaut nelielai informācijas kripatai taču bija jābūt? Nu kaut vai tik daudz, ka kāpurs ir saistīts ar atmirušu koksni vai dzīvo mitrā augsnē vai tamlīdzīgi. Nekā. Bet vēl pameklēšu un, ja izdosies ko atrast, tad te pierakstīšu klāt. Lai nu kā, šāds tik negaidīts atradums man lika burtiski smaidīt kā maija saulītei. Tālāk jau varēju priecīgs cilpot uz Skrīveru stacijas pusi - diena izdevusies!

Čemurziežu koksngrauzis (Agapanthia villosoviridenscens)

Koksngrauzis Agapanthia intermedia

Savā ziņā ar Scotodes annulatus varēju šo ierakstu arī noslēgt, jo turpmāk nekas pārāk inčīgs ar netrāpījās. Ja nu vienīgi beidzot kādas gadam jaunas koksngraužu sugas (2021. gadā pirms tam tik 3 sugas bija trāpījušās) - abas Latvijā sastopamās Agapanthia sugas. Tos par 'koksngraužiem' gan reizēm ir tā dīvaini saukt, jo kokus negrauž (bet ir koksngraužu dzimtas Cerambycidae pārstāvji). A.villosoviridescens kāpuri ir samērā izteikti polifāgi, kas graužas dažādu lakstaugu stumbros (bet zināma preference čemurziežiem varbūt ir. Patīk arī lēdzerkstes), bet A.intermedia gan dzīvo tikai uz pēterenēm (Knautia arvensis). Tā otra suga Latvijā kādreiz bija pat ļoti reti sastopama (kā jauna suga konstatēta 2013. gadā), bet šobrīd novērojumu ir jau diezgan daudz - acīmredzot strauji izplatījusies pēdējo 5-10 gadu laikā. Tā  es tur gāju un pētīju, kas dzīvo dzelzceļmalā, kad kādā brīdī parēķināju laiku līdz vilcienam un distanci ko vēl jāiet. Sapratu, ka laiskai pastaigai īsti laiks nemaz nesanāk! Metu fočuku somā un desoju uz vilcienu. Pēdējais kilometrs pirms stacijas sanāca pat ļoti straujš - brīžiem ar tempu 9min/km, kas uz sliežu ceļa šķembām, manuprāt, ir visai zolīdi. Ātrāk jau būtu principā skriešana. Pašā pēdējā mirklī, lai arī sirds jau kāpa pa muti ārā, uz vilcienu veiksmīgi paspēju. Dienas rezumē - bez šaubām lieliska diena!