otrdiena, 2022. gada 15. novembris

16.V.2021 - Glāznieku apk.

Ceļš virzienā uz Glāznieku pusi. Pēc lietus...
Pēc ne tik veiksmīgas tauriņu gaismošanas Elejas pusē, biju nepacietīgs tomēr izmēģināt tās jauniegūtās baterijas lampas (viena darbināma no maziņa akumulatora, otra no powerbank-as) kādos piemērotākos apstākļos. Nu jau nedaudz ir piemirsies konkrēts notikumu attīstības scenārijs (tā ir, ja raksta vairāk kā 1,5 gadu pēc notikuma brīža...), bet 16. maijā prognoze rādīja, ka varētu būt laba nakts. Šķiet, ka no rīta/pa dienu bija kāds ģimenes pasākums, bet vakarā varēju būt brīvs un pat salikās tā, ka mani ar auto, pa ceļam uz Ogri, atveda un izlaida manā iecerētajā maršruta sākumpunktā - pie Ucenu karjeriem netālu no Suntažiem. Plāns bija no šī punkta virzīties uz Glāznieku pusi, kur nomest nakti vienā man zināmā (bija savulaik viens no maģistra darba parauglaukumiem) vecā apšu nogabalā. Lai arī sāku vērošanu samērā vēlu, vien ap 18iem, laiks bija vēl tīri saulains un sutīgs - tās 2-3h līdz tumsai varēja mēģināt produktīvi 'kukaiņot'. 
Ucenu karjers
Airblakts Sigara fallenoidea tēviņa priekškāja
Ucenu karjerus kā starta punktu izvēlējos, jo šoreiz somā līdzi bija ne tikai naktskukaiņu gaismošanai nepieciešamais inventārs un entomoloģiskais tīkliņš, bet kaut kā iespiedu arī ūdenskukaiņu tīkliņu. Daudz vietas jau tas it kā neaizņem, bet, kad soma jau tā ir diezgan pilna, tad katrs papildu grams tomēr ir no svara. Tāpēc skaidrs, ka, lai nebūtu tā, ka lieki esmu to līdzi staipījis, uzreiz liku to lietā. Kartē biju noskatījis vienu senāku karjera daļu, kur bedre aizpildījusies ar ūdeni jau kādu laiku atpakaļ un šķietami ir izveidojusies jau pastāvīga ūdenstilpe ar zāļainākiem krastiem utt. Nu vismaz tā šķita pēc kartes spriežot. Nē nu patiesībā jau viss apmēram tā arī bija, taču vienīgā problēma - bija ļoti augsts līmenis un tas 'dīķis' principā bija izkāpis ārā no krastiem. T.i. ūdenī skalojās arī lēzenajos krastos augošie sauszemes augi, kas normālos apstākļos, kā varēja noprast, aug tomēr kādu metru vai divus no ūdens malas. Šādos gadījumos pieredze rāda, ka dažādas ūdensblaktis ir grūtāk saķeksēt, jo nav tik viegli ar tīkliņu tikt klāt tiem īstajiem ūdensaugiem (sandaļu sezonu vēl nebiju atklājis, bet botas mērcēt negribēju) kā arī applūdušajā sauszemes augājā ūdens līmenis tomēr ir samērā sekls = ir grūti ar  tīkliņu efektīvi darboties. Kaut ko paķeselēju, bet relatīvi tukšā (kāda paldblakts, kāda mugurpelde, bet tas apmēram viss). Otrā ceļa pusē gan ievēroju, ka ir pavisam svaigi rakts dīķim līdzīgs veidojums praktiski bez kādiem ūdensaugiem un visai dzidru ūdeni (kartē pirms tam tādu šķiet nemanīju). Šādā vietās reizēm mēdz kādas airblaktis tomēr dzīvot, jo vairums sugu ir labas lidotājas un spēj visai ātri kolonizēt šādas jaunas ūdenstilpes. Tām īpaši patīk dzīvoties tieši piekrastes joslā, kur saulē ūdens droši vien sasilst daudz ātrāk. Tā kā augājs šādās vietās nav vispār vai ir ļoti skrajš, tad blakšu medības pamatā notiek lēnām ejot gar krastu un skatoties vai uz grunts fona nemana kādu kustību. Reizēm var arī kādu airblakti tāpat pamanīt nekustīgi sēžam tuvu pie grunts. Tālāk jau tad roku veiklības jautājums - vai izdodas iepeldināt kādu tīkliņā. Nedaudz pa dubļiem pamīcoties, dažas Sigara ģints airblaktis tiešām izdevās sazvejot. Dabā gan necentos tās fotografēt, jo, lielākai daļai sugu svarīgi ir redzēt tēviņu priekškāju pēdējo posmu un saskatīt kādā konfigurācijā tur ir novietotas 'punktiņu' rindas, To fotoattēlos parasti ir grūti saskatīt un visērtāk tās pazīmes, protams, ir pētīt ievāktam eksemplāram zem lielāka palielinājuma. Tā arī darīju, dažas iemetu burciņā, lai aplūkotu vēlāk. Un kā vēlāk izrādījās - bija trāpījušies divi Sigara fallenoidea īpatņi, kas uz to brīdi varētu būt provizoriski otra zināmā sugas atradne Latvijā. Nav slikts sākums.  
Ornamentblakts Nemocoris fallenii
Ornamentblakts Nemocoris fallenii
Turpinājums nebija sliktāks. Burtiski 10 minūtes pēc tam kad biju beidzis zvejošanu un devos jau pa ceļu tālāk prom no karjeriem, ceļmalas pienenē ar acs kaktiņu pamanīju barojamies blakti. No attāluma tāda tumša, netipiska. Pieliecos tuvāk - ornamentblakts Nemocoris fallenii! Man jauna suga! Nu labi, pa pusei jauna suga, jo nepieaugušu īpatni divus gadus iepriekš biju sastapis Mareka Ieviņa atrastajā sugas atradnē Vīdales karjerā. Lai arī man nav tāda īsta skaidrība kā šī suga būtu vislabāk jāmeklē, tomēr pienenes ziedā gan to necerēju ieraudzīt. Pēc dažādiem literatūras avotiem spriežot, suga ir saistīta ar dažādiem tauriņziežiem - g.k. dedestiņām (Lathyrus sp. - tiek pieminētas, piemēram, meža un melnējošā dedestiņa) un vīķiem (Vicia sp. - piemin, pūkaino un četrsēklu vīķi). Blaktis barojas g.k. ar šo augu sēklām (sūc to sulu) un pamatā lielāko daļu laika pavada augsnes līmenī, attiecīgi ar entomoloģisko tīkliņu iepļaut lakstaugu stāvā tās varot ļoti reti. Tiesa meža dedestiņu paklājus es regulāri pacilāju un paskatos vai apakšā kas nesēž - tieši cerībā ieraudzīt tur šo sugu. Varbūt jāpievērš vairāk uzmanības tad arī citām dedestiņām un vīķiem. Katrs jauns sugas atradums būtu diezgan liela vērtība, jo, piemēram, Dabasdati.lv šo gadu laikā ir vien 6 ziņojumi no 5 dažādām vietām. Galīgi nav daudz.
Lapgrauzis Cassida vittata
Griezējbite Osmia rufa (=cornuta)
Tīkllapsene cf Pamphilius gyllenhali
Sprakšķis Aplotarsus incanus
Pastaigas turpinājums gan iegriezās nedaudz drūmākos toņos. Tā pavisam burtiski, jo no ~ dienvidu puses manā virzienā strauji virzījās draudīgu mākoņu josla. Sākumā gan nelikos nemaz traucēts, jo "Gan jau paies garām!", kā arī kukaiņi joprojām bija gana aktīvi. Te tīkliņā iebira kāda blakts (turpmākā pastaiga gan bez retumiem), tad citā vietā smukais lapgrauzis Cassida vittata ar koši elektrozaļajām joslām uz spārniem, bet uz pienenēm barojās dažādas bites un kamenes. Viena no sastaptajām bitēm bija suga, ko šogad pavasarī biju cerējis nofotogrāfēt dabiskākā vidē (uz kāda zieda), bet nu nesekmīgi - griezējbite Osmia rufa (zināma arī kā Osmia bicornis). Šo pamanīju veikli šiverējam pa pienenēm un kaut kā uzreiz sapratu, ka diez vai izdosies nofotogrāfēt, tāpēc ķēros vien pie tīkliņa un centos to vismaz noķert.  Šīs sugas raksturīgā pazīme ir divi ragveidīgie izaugumi uz sejas abās pusēs žokļu pamatnēm - ir tikai viena cita līdzīga suga (Osmia cornuta), kam tādi ir, bet tai ķermeņa apmatojums nedaudz citā krāsā. Suga nav reta, tā ka gan jau kādreiz izdosies noķert kadrā arī uz kāda zieda. Kādas 15 minūtes pēc bites, sapratu tomēr, ka 'sūdi būs' - lietus garām man nepaies. Samērā drudžaini vēl metos izmantot pēdējās minūtes, lai vismaz kaut kādas sugas vēl pirms lietus nofotografētu. Atradu vienu tīkllapseni, ks šķiet varētu būt Pamphilius gyllenhali un sprakšķi Aplotarsus incanus, kas Latvijā varbūt nav ļoti bieži sastopams, bet te Glāznieku apkārtnē gar meža ceļiem tie mēdz gandrīz vai masveidīgi sēdēt uz svaigi sazēlušo graudzāļu stiebriem. Acīmredzot bagātīga populācija. Šķiet pēdējos sprakšķa kadrus jau spiedu pilot lietus lāsēm...
Vecs apšu meža nogabals Glāznieku apkārtnē. Apse labajā pusē ar vismaz 80cm diametru.
Lietus nolijis, viss slapjš... Gaidu tumsu.
Lietus nebija pārāk ilgs - varbūt 15 minūtes maksimums, bet visai spēcīgs. Ja reizēm neliels lietutiņš varbūt pat pārāk netraucē, tad šis bija kārtīgs mērcētājs un pēc tam visa zāle, krūmi, koki bija pamatīgi izmirkuši. Skaidrs, ka par kukaiņu meklēšanu varēju uz kādu brīdi aizmirst. Tiesa varbūt pats sliktākais bija tas, ka visai jūtami nokrita arī gaisa temperatūra, kā, protams, nereti notiek pēc šādiem spēcīgiem negaisiem. Aukstā fronte tā teikt. Naktstauriņu gaismošanas kontekstā tas pagalam neradīja manī sajūsmu. Vienu brīdi varbūt apsvēru pat atkāpšanās variantu, kas gan nebija pārāk reāls, jo plkst. ~19:30 no Glāzniekiem sabiedriskais transports vairs nekursē. Atliktu tad variants ar kājām līdz Ogresgalam, kas būtu savi 10km vai kaut kā tamlīdzīgi. Tas šķita kaut kā pārāk mokoši sliktā noskaņojumā iet kaut kur tik tālu, lai gan paredzēts bija kukaiņus skatīt. Un vai tik vēlu no Ogresgala kaut kur vēl varētu tik ar nebija īsti skaidrs. Nu nē, tā ka paliku vien pie sākotnējā varianta. Galu galā, ja lietus vairs nelīs, tad gan jau naktī kaut kas atlidotu šā vai tā. Tā ka gāju vien līdz galam, iekārtoju palagu un naktsguļu. Tiesa tā kā viss apkārt bija slapjš, tad šoreiz gan vienkārši atlaidos guļamtīklā un tumsu gaidīju glāstot telefona ekrānu (un varbūt pat iesnaudos). 
Mazais asmalis (Thymalus limbatus)
Asmalis Ostoma ferruginea
Lielais asmalis (Peltis grossa)
Tumsai iestājoties, saslēdzu, protams, tauriņu gaismas, un, lai arī apkārtne vēl bija visai slapja, tomēr devos pastaigā ar lukturīti, lai novērtētu vai nevar uz piepjainiem koku stumbriem un kritalām kaut ko sazīmēt. Nekas jau tāds neatradās, bet nu trīs asmaļu sugas vienā piegājienā varbūt katru dienu negadās gan. Ja divas no tām - lielais asmalis (Peltis grossa) un asmalis Ostoma ferruginea (droši vien var to mierīgi dēvēt par brūno asmali) ir visai bieži sastopamas sugas, tad mazais asmalis (Thymalus limbatus) gan ir retāka suga. Iepriekš mans pēdējais sugas novērojums bija tālajā 2008. gadā, tā ka diezgan ilgu laiku nebiju šo saticis! Visai vērtīgs novērojums tīri no foto viedokļa, jo kopš 2008. gada man tomēr ir nomainījušās pāris kameras, kā rezultātā foto kvalitāte tomēr ir nedaudz augusi (kaut vai tīri megapikseļu ziņā). Līdz ar to ir tā forši, ja tādām retākām sugām izdodas atjaunināt/papildināt arhīvu arī ar tehniski svaigākiem kadriem. Šis konkrētais īpatnis gan nebija parocīgs fotografēšanai, jo atradās uz neliela, piepjaina bērza stumbeņa kādu 2,5m augstumā un nācās fotografēt ar kameru augsti izstieptās rokās. Tas, ka, šādā pozā fotografējot, kadram ir kaut kāds asums ir zināmā mērā sasniegums (jāatceras, ka darbība notiek pilnīgā tumsā lukturīša gaismā). Grūti pateikt kāpēc šī suga ir tik salīdzinoši reti konstatēta, jo imago un kāpuri barojas ar dažādām piepēm un to micēliju. Nav sevišķi izvēlīgas attiecībā uz kādu konkrētu piepju vai pat koku sugu - var atrast gan uz lapukokiem, gan uz skujkokiem augošām piepēm. Piemērotu biotopu šķiet pagaidām vēl netrūkst? Šobrīd mana hipotēze ir, ka varbūt suga vienkārši ir vairāk aktīva naktī? Jo, pasteidzoties notikumiem priekšā, šogad mazo asmali satiku vēl divas reizes - arī abas nākamās reizes naktī tumsā ar lukturīti. Iespējams tad ka tā.
Lazdu raibpūcīte (Colocasia coryli)
Cekulainais bērzu zospārnis (Ptilodon capucina)
Mazais kārklu tinējzobspārnis (Clostera curtula)
Ja par gaismošanu, tad te ir pat vēl mazāk ko rakstīt kā iepriekšējā ierakstā par Elejas nakti. Lai arī temperatūra bija šķiet siltāka (vismaz gulēšana bija komfortablāka), tomēr diži vairāk par kādiem +11 grādiem jau nebija. Un apkārt viss slapjš, kas noteikti varēja ietekmēt tauriņu aktivitāti, kas bija praktiski nekāda - kopā atlidoja vien 14 sugas, kas maija vidum ir katastrofāli zems skaits. Protams, ka bez kādiem jaunumiem. Starp citu vēlāk gan noskaidroju, ka vakars varēja izvērsties arī nedaudz savādāk, jo šajā dienā praktiski vienlaicīgi ar mani Glāznieku apkārtni bija apmeklējis arī kolēģis Kristaps Vilks. Mūsu starpā visticamāk bija ne vairāk par 5km (droši vien pat mazāk) un kas interesantākais - lai gan draudīgus mākoņus bija redzējis, viņam esot bijušas 0 lietus piles! Tā lūk... Ja es būtu zinājis, ka otrpus ceļam nav lijis, tad gan jau būtu tos dažus papildus km pielicis klāt un gulējis un tauriņus gaismojis sausā mežā. Iespējams, tas būtu šo vakaru/nakti padarījis vismaz nedaudz produktīvāku nekā tā beigās izvērtās? Tā ka šoreiz jāsaka, galīgi netrāpīju īstajā vietā, īstajā laikā. Tieši otrādi. Bet nu neko darīt, tā gadās! Galu galā šo dienu 'izvilka' blaktis un to divu foršo sugu dēļ, šis gājiens jebkurā gadījumā ir atzīmējams kā veiksmīgs, pat neskatoties uz tauriņu gaismošanas fiasko.  

1 komentārs:

Valters Videnieks teica...

Forši redzēt, ka atkal parādās ieraksti!:)