Sigulda un apkārtne

Garlapu rasenes (Drosera anglica) Sudas purvā

Viena no šīs vasaras galvenajām iezīmēm man izrādījās jaunu Latvijas nostūru apmeklēšana un atklāšana priekš sevis. Protams, pastaigājos arī pa sev jau zināmiem stūrīšiem (kaut vai to pašu Ķeguma, Ogres un Skrīveru dendrārija apkārtni pavasarī), bet dažādu apstākļu rezultātā izdevās pabūt arī visai daudz jaunās vietās - 3 dienu pārgājiena laikā iepazīta Vidzemes piekraste, dienastauriņu monitoringa maršruti, izbraucieni ar velo uz jaunām vietām Ķengaraga tuvākajā apkārtnē, kā arī dalība divās bērnu nometnēs "Pētnieka lidojums Laurēnijā" Siguldā, kas ļāva iepazīt Sudas purvu, pagaismot naktstauriņus Gaujas nacionālā parka viducī, papriecāties par Latvijas piekrastē dzīvojošajām garnelēm u.c. Šis ieraksts tad arī būs par šo divu nometņu laikā redzēto. Kā jau citās līdzīgās bērnu nometnēs par dabas tēmu, arī šo divu nometņu viens no galvenajiem mērķiem bija bērnus iepazīstināt ar Latvijas dabas daudzveidību un manā pārziņā, protams, bija kukaiņu pasaule. Kopumā gāja labi, bet nu noteikti ir vēl daudz jāpiestrādā pie savām 'pedagoga' prasmēm un jāpiedomā pie interesantākiem uzdevumiem ar kuru palīdzību varētu dažāda vecuma bērniem maksimāli aizraujoši sniegt ieskatu tajā daudzveidīgajā kukaiņu pasaulē, kas mums ir redzama vai ik uz soļa. Tā teikt - laikam mazāk jāpļurkšķ un vairāk jāliek bērniem pašiem kaut ko darīt. Kopumā šī noteikti bija vērtīga pieredze, jo kopējais nometnes formāts un bērnu vecums mazliet atšķīrās no citām nometnēm kurās biju piedalījies. Viena lieta ir pavisam skaidra - ir vēl ļoooti daudz vietas progresam. 

Purva sisenis (Stethophyma grossum)

Purvaiņu dižspāre (Aeshna juncea)

Lai nu kā tur nebūtu, šo abu nometņu programma patiesībā bija ļoti interesanta arī priekš manis, jo trijās dienās, kas man katrā no nometnēm bija jāpavada, staigājām gan pa Siguldas apkārtnes mežiem un pļaviņām, gan braucām uz Tūjas jūrmalu, gan devāmies pārgājienā pa Sudas purvu. Un tieši Sudas purvs priekš manis bija ļoti patīkams atklājums - diezgan tuvu Rīgai, viegli sasniedzams, forši brienams (laikam dēļ tā, ka vairāk vai mazāk tomēr ir ar meliorāciju samērā izčakarēts un stipri pasusināts. Tiesa kā noprotu, tad laikam nākotnē ir paredzēts hidroloģisko režīmu mazliet atjaunot un kādus meliorācijas grāvjus aizbērt) ar atsevišķiem ļoti glītiem augstā purva ezeriņiem un akacīšiem. Abu nometņu ietvaros izdevās purvu apmeklēt 3 reizes - divas ekskursiju laikā ar bērniem + vienu vakaru pirms ekskursijas, lai iezīmētu maršrutu pa kuru mums bija paredzēts iet (lai neviens neapmaldās). Tā vakara apmeklējuma reize bija ļoti skaista - zemajā vakara saulē liesmojošiem raseņu ciņiem, Ratnieku ezera zāļainajos krastos lēkājošiem purvu siseņiem, lidojošām purvu dižspārēm, spilvju pūcītēm u.c. kustoņiem. Noteikti Sudas purvu tagad esmu pieķeksējis savā potenciāli nākotnē apmeklējamo vietu sarakstā. 

Akmeņu garnele (Palaemon elegans)

Akmeņu garnele (Palaemon elegans)

Ne mazāk interesants bija arī izbrauciens uz Tūjas pludmali. Šeit viena no nometnes organizētājām, Madara Alberte, bija parūpējusies par īpaša pagaidu akvārija izveidi, kurā tika izveidota miniatūra akmeņainas jūras piekrastes ekosistēma ar pūšļu fukiem u.c. aļģēm un dažādām dzīvībām, ko bija izdevies turpat piekrastē sazvejot. Tā nu pēc pāris stundām šajā akvārijā peldēja sauja nelielu zivtiņu (g.k. asarīši, nelielas butītes un nūbītes vai tigliņi. Nu labi, labi - pareizi jau tās zivtiņas sauc par tūbītēm un nigliņiem, bet man šīs abas sugas parasti jūk un nekādi nevaru atcerēties kā tās var vienu no otras atšķirt), medūzas, sānpeldes un pat divu sugu garneles! Ja par Ziemeļjūras jeb smilšu garnelēm (Crangon crangon) biju zinājis un Kolkā pat redzējis, tad Eiropas akmeņu garnele (Palaemon elegans) ir mans šī gada atklājums. T.i. pirmo reizi tādu beigtu krastā izskalotu ieraudzīju kādas pāris nedēļas pirms pirmās nometnes - gājienā gar Vidzemes jūrmalu, bet šajā nometnē pārsteidza cik to piekrastē patiesībā ir daudz! Izrādās, ka šīs, uz akmeņiem dzīvojošās garneles, vietās, kur netālu no krasta seklumā ir pilns ar aļģēm apaugušiem akmeņiem, varēja manīt desmitiem. Atlika vien iebrist līdz potītēm ūdenī un, mierīgi stāvot, pavērot akmeņus. Izmērā šīs garneles patiesībā ir visai lielas - prāvākie eksemplāri vismaz kādi 5cm garumā. Tā teikt - ēdams izmērs! Jāatrisina tik problēma kā tās saķert lielākā skaitā :) Suga skaitās invazīva, jo Baltijas jūrā ir ienākusi vien kādu pēdējo 10-15 gadu laikā. Lēš, ka ienākusi nevis dabiskā ceļā no Atlantijas okeāna un Ziemeļjūras piekrastes, bet gan ar cilvēka palīdzību (ticams, ka ar kuģiem) no Vidusjūras reģiona, kur arī tā ir sastopama. Vismaz ģenētiski Baltijas jūras īpatņi esot tuvāki Vidusjūras īpatņiem. Šobrīd esot sastopama praktiski visā Baltijas jūrā - līdz pat Somu līcim. Suga ir visai agresīva un atsevišķās vietās spējot pat izkonkurēt vietējo citu Palaemon ģints sugu - P.adspersus. Latvijā gan šī otra laikam suga nav sastopama līdz ar to teorētiski iznāk, ka mūsu piekrastes ūdeņos akmeņu garneles vienkārši ir aizņēmušas brīvu nišu un citām vietējām sugām ļaunumu varbūt nemaz nenodara. Tā, piemēram, iepriekš minētā mūsu vietējā garneļu suga smilšu garnele jūrā apdzīvo atšķirīgus biotopus - g.k. smilšainu jūras dibenu (šīs sugas īpatņi daudz laika pavada ierakušies smiltīs) nevis ar aļģēm apaugušus akmeņus. Attiecīgi abas sugas viena ar otru nekonkurē.  Lai nu kā - centos maksimāli izmantot unikālo iespēju tuvumā aplūkot šos interesantos lopiņus ar zilajām spīlītēm un centos caur akvārija stiklotajām sienām arī kaut ko nofotogrāfēt. Tā teikt, nevar jau zināt, kad vēl otrreiz dzīvē gadīsies šāda iespēja! 

Sārtgalvītis (Regulus ignicapilla)

Samērā negaidīti (bet tajā pašā laikā - nekas pārsteidzošs) pirmās jūnija nometnes laikā tiku pie vērtīga novērojuma putnu frontē - mežiņā pie pašas Laurenču sākumskolas izdzirdēju sārtgalvīša saucienu! Tajā brīdī gan patiesībā galīgi nebiju koncentrējies putnu balsīm, jo bija jau stipra pievakare un gatavojos vakara nakstauriņu gaismošanas izrādei, bet laikam jāpateicas savai zemapziņa, kas tomēr šo saucienu fonā tomēr uzķēra un uzreiz 'nodeva ziņu' smadzenēm. Pagājis tuvāk sauciena avotam, paspēlēju no telefona pretī sārtgalvīša dziesmas ierakstu un burtiski nekavējoties viens putns arī atsaucās! Lieliski - sārtgalvīti vienmēr ir liels prieks dabā ieraudzīt un šajā gadā vēl tas nebija izdevies. Gada ķeksis! Zem koku lapotnes gan bija jau visai tumšs un man līdzi bija vien 150mm objektīvs tā ka foto jau tik tā - fakta konstatācijai. Nākamajā rītā bija ampēram viena stunda brīva, ko izmantoju, lai klusi un rūpīgi izstaigātu apkārtni, kur biju to sārtgalvīti dzirdējis, jo principā to diezgan droši varēja raksturot kā ligzdošanai piemērotu biotopu. Šoreiz balss ierakstu liku mierā (nebija īsti jēga putnu lieki traucēt) un eksperimenta pēc mēģināju putnu konstatēt tāpat. Secināju, ka, ja nav dzirdams aktīvi dziedošs tēviņš vai tipisks sauciens kaut kur netālu, tad patiesībā nav nemaz tik viegli šo sugu konstatēt. Stundas laikā izdevās saklausīt tik vienu dziesmas frāzi un vairākas reizes attālus saucienus, kas gan visi pārsvarā nāca no tāda neliela, atsevišķi stāvošu, vecu egļu pudura. Varbūt potenciāla ligzdas vieta? Beigās kakls gandrīz stīvs palika no ilgstošās egļu galotņu pētīšanas, bet nevienu putnu tā arī neieraudzīju - līdz ar to diži gudrāks kā par 'potenciālu ligzdošanas biotopu' tā arī netiku. Baigie partizāni tomēr - tā ka kas to lai zin cik vispār Latvijā varētu būt ligzdojošu sārtgalvīšu pāru? Kādi pāris tuvākie gadi jādomā varētu ieviest lielāku skaidrību (piemēram, cik tuvu patiesībai varētu būt putni.lv aplēses par 500-1000 pāriem), jo vien kādos pēdējos pāris gados LV putnu vērotāju aprindās sārtgalvītis ir transformējies no sugas, ko lielākās cerības sastapt ir noķerot to gredzenošanai Papē, par sugu, ko ir pavisam reāli pavasarī dzirdēt un ieraudzīt kaut kur dabā 'krūmā'. Tā ka, ja tiešām sārtgalvīši pie mums ligzdo tik daudz, tad novērojumu skaitam vajadzētu turpināt visai strauji pieaugt. Dzīvosim redzēsim! Lai nu kā - sārtgalvīši man ļoti patīk un cerams tagad katru gadu izdosies pa kādam ieraudzīt. Pēdējos 3 gadus tas pagaidām ir izdevies! 

Gaišais alkšņu lapsprīžmetis (Plemyria rubiginata)

Labi, atgriežamies no jūnija atpakaļ augustā - otrā nometne sākās tieši tajā laikā, kad bija uznācis tas vairāku ļoti silto nakšu periods. Par cik bija iespēja naktis pārlaist turpat netālu no Siguldas, praktiski meža vidū 300m no Gaujas, tad izmantoju šo situāciju, lai izkarinātu balto palagu un ieslēgtu tauriņu lampu. Tā teikt, izcili piemēroti laika apstākļi un interesants biotops kādā līdz šim nebiju iepriekš gaismojis - grēks to neizmantot. Rezultāts neizpalika - kopā uz palaga izdevās atpazīt vairāk kā 100 dažādas tauriņu sugas (šoreiz skaitot kopā gan lieltauriņus, gan sīktauriņus - precīzs sugu skaits jāskatās piezīmēs, kas pašlaik nav pie rokas) starp kurām bija arī vairākas priekš manis jaunas sugas! 

Ozolu karmīnpūcīte (Catocala sponsa)

Ūdenszāļu sakņpūcīte (Lateroligia ophiogramma)

Starp man jaunajām lieltauriņu sugām šoreiz gan nekādi īpašie retumi nebija. Lielākais prieks bija par ozolu karmīnpūcīti (jeb ordeņpūcīti), jo šī suga, līdzīgi kā citas Catocala ģints sugas, nemaz tik labprāt uz gaismo nelido. Viens līdz daži uz gaismu atlidojuši eksemplāri jau skaitās tīri labs rezultāts. Ja ir vēlme ordeņpūcītes konstatēt lielākā skaitā, tad ir jāizmanto cita metode - tauriņu pievilināšana ar kādu gardu ēsmu. Un viena no labākajām ēsmām esot ar cukuru sajaukts... sarkanvīns! Cik pāris reizes esmu pats pamēģinājis, tad nekas jēdzīgs gan man uz cukurvīnā samērcētām lupatiņām atlidojis nav, taču mūsu tauriņpētniekiem N.Savenkovam & co gan ar ēsmas lamatām rezultāti ir ļoti labi. Ja tomēr sirds mazliet sažņaudzas par šāda vīna izlietojumu, tad īpaši bēdāties nav iemesla, jo patiesībā šādu, tauriņus pievilinošu, ēsmu recepšu ir gana daudz - dažnedažādākajām gaumēm. Piemēram, labi darbojas arī tumšais alus, kurā iemaisīts cukurs un samīcīts banāns. Citi iesaka vēl pievienot klāt rumu (iepriekš nodegustējot vai ir gana labs, lai dotu tauriņiem). Vārdu sakot, galvenais mērķis ir uzjaukt spēcīgi smaržojošu un saldu šķidrumu, kurā tad var saslapināt lupatiņas, striķa gabalus vai ar to vienkārši nosmērēt kādus koku stumbrus. Pēc tam atliek vien naktī ar lukturīti ik pa laikam pārbaudīt, kas tad ir atlidojis pamieloties ar to gardumu. Kā jau minēju, tad man pagaidām īpaši nav ar šo metodi veicies - vai nu nav bijis 'pareizais' vīns, vai arī manas vīna lupatiņas ir stāvējušas pārāk īsu laiku un vienkārši nav paspējušas vēl tauriņus pievilināt. Jāmēģina tad nākamgad paeksperimentēt gan ar kādu citu recepti, gan jāpatur tā ēsma vairākas naktis pēc kārtas.  

Lielā piepju kode (Scardia boletella)

Zāļsvilnis Catoptria fulgidella

Tinējs Eudemis profundana

Tinējs Zeiraphera isertana

Svilnis Acrobasis repandana

Šajā naktī beidzot bija salīdzinoši laba sīktauriņu aktivitāte - gan skaita, gan sugu dauzveidības ziņā. Un kas priecēja visvairāk - starp sugām bija samērā daudz man jaunu sugu! Pēc tam papētot šo sugu bioloģiju, izrādījās, ka vairums šo sugu (piemēram, pēdējās 3 - Eudemis profundana, Zeiraphera isertana, Acrobasis repandana) bija saistītas ar ozoliem. Kas laikam ir tikai loģiski, jo ~ 15 metrus no lampas kā reizi auga viens prāvs ozols + gan jau, ka blakus esošajā Gaujas ielejas nogāzes mežā auga vēl kādi ozoli. Pirmajā attēlā redzamais tauriņš savukārt izrādījās diezgan liels prāta mežģis, jo nekādi nevarēju saprast kas tas tāds vispār ir un kādā dzimtā man to meklēt? Pirmajā momentā vispār šķita, ka tā ir kaut kāda makstene (tauriņš bija samērā liels -  garumā ap 1,5cm), bet makstenes taustekļus parasti tomēr tur uz priekšu. Priekš sīktauriņa tas savukārt šķita nu ļoti gigantisks - attiecīgi vajadzētu būt, ka viegli nosakāms. Taču nekā... Izložņāju krustām šķērsām dažādas tauriņu lapas līdz beidzot (meklējumos tiešām biju pavadījis daudz laika) meklēto sugu atradu kožu (Tineidae) dzimtā - izrādās tā bija lielā piepju kode (Scardia boletella)! Visai atbilstošs nosaukums - tiešām liela kode. Sugai patiesībā ir visai interesanta bioloģija, jo tās kāpuri, arī atbilstoši nosaukumam, dzīvo vecās piepēs. G.k. tiek izmantotas parastā posaspiepes (Fomes fomentarius), bet varot dzīvot arī citās. Suga Latvijā it kā nav liels retums, taču, piemēram, Polijā ir iekļauta aizsargājamo sugu sarakstā, jo g.k. apdzīvo dabiskus meža biotopus, kas ir bagāti ar atmirušiem, piepjainiem kokiem. Interesanti, ka sugu it kā varot tīri labi konstatēt arī pēc kāpura darbības pēdām, jo pēc izšķilšanās tas piepes virspusē atstājot glītu, apaļu caurumiņu parasti ar tukšo kūniņas 'ādiņu' tajā (vēja un lietus ietekmē tā ādiņa gan droši vien ļoti ātri izjūk un pazūd). It kā posaspiepes apskatu regulāri (jo tajās mēdz dzīvot dažādas interesantas vaboles), tomēr neatminos, ka būtu ko tādu redzējis. Varbūt vienkārši neesmu pievērsis tam uzmanību? Būs jāpapēta tās piepes rūpīgāk.

Sarkanbrūnā vīksnpūcīte (Cosmia affinis)

Baltdzīslainā aireņpūcīte (Tholera decimalis)

Cikādiņa Iassus lanio

Ko vēl tādu interesantu varētu atzīmēt no citām radībām? Grūti pateikt... Kā retākais tauriņš laikam jāatzīmē sarkanbrūnā vīksnpūcīte, kas gan pēdējos pāris gados Latvijā ir diezgan strauji izplatījusies un nekāds dižais retums vairs neskaitās. Iespējams, ka kāda no sīktauriņu sugām tad varētu būt pat retāka. Atsevišķām sugām, piemēram, baltdzīslainajai aireņpūcītei izdevās iegūt labus, samērā dabiska izskata kadrus - citādi tas baltais palags fonā sāk tomēr kļūt nedaudz apnicīgs un pat kaitinošs. Būs nākotnē rūpīgāk jāpiedomā un jāpacenšas tos tauriņus iemūžināt mazliet dabiskākā veidolā. No tuvumā augošā ozola uz palaga bija arī salidojušas vairākas samērā palielas, zaļas cikādiņas ar brūnām galvām - Iassus lanio. Protams, ka tādu redzēju pirmo reizi savā dzīvē, kaut gan visdrīzāk, ka tā ir ļoti parasta suga. 

Ar mani atkal runā (Kaspijas) kaijas...

Melnspārnu kaija (Larus marinus) - otrā gada putns (2cy)

Šoreiz bloga ieraksts būs mazliet atšķirīgs - runāsim nevis par tauriņiem un retām vabolēm, bet gan par kaijām. Kaijas ir putni, kas bieži vien cilvēkus neatstāj vienaldzīgus - vieniem agros rītos traucē gulēt to skaļās klaigas, citiem kaijas apķēza logu stiklus, mašīnas un retu reizi pat uzķēza uz galvas. Arī putnu vērotāju aprindās kaijām reizēm tiek veltīti ne tie glaimojošākie epiteti, jo to noteikšana atsevišķos gadījumos ir, maigi sakot, vājprāta murgi. Tā teikt, ja kādā brīdī sāk uzmākties domas, ka nu 'es jau putnus tagad pazīstu labi', tad atliek tik mazliet iedziļināties kaiju noteikšanas labirintos, lai saprastu, ka par kaijām līdz šim patiesībā neesat zinājuši praktiski neko! Iemesls tam ir vairākas ļoti līdzīgas sugas, kuras ir grūti atšķirt pat pieauguša putna spalvu tērpā, nemaz nerunājot par nepieaugušu putnu spalvu tērpiem, kas ir raibi un mainīgi kā... nezinu - grūti pat izdomāt tādu spilgtu salīdzinājumu, kas tā sulīgi raksturotu kaiju jauno putnu noteikšanas problemātiku... Bet, lai arī cik tas dīvaini nebūtu, kaiju noteikšana patiesībā ir ļoti interesanta padarīšana! Sarežģīta un iespējams, pēc nepieciešamo zināšanu apjoma viena no prasīgākajām putnu grupām, taču tā sajūta, ka beidzot sāc kaut ko saprast, ir visnotaļ motivējoša turpināt izglītot sevi dažādu putnu (ne tikai kaiju) noteikšanas jautājumos. Kad pats pirmo reizi sāku mēģināt saprast kaijas, tad pirmajā brīdī tā šķita pilnīga ķīniešu ābece. Noteicējos un grāmatās gāja runa par visādām spārnu segspalvām (lielajām, mazajām, vidējām), lidspalvām (primārajām, sekundārajām, tertiālajām), šo spalvu vecumiem, atsevišķu spalviņu zīmējumiem, spalvu maiņas secību u.c. niansēm. Sapratu, ka neko no tā nesaprotu, jo sēdošai kaijai pat nevarēju atšķirt, kuras tad ir, piemēram, tās lielās spārnu segspalvas (greater coverts). Neko daudz nezinot par kaiju spalvu maiņu, nespēju arī noteikt kāda konkrēta putna vecumu, kas patiesībā ir pats noteikšanas pamats un praktiski pirmais solis - jāsaprot par kāda vecuma putnu ir runa, jo bieži vien ļoti līdzīgām sugām (piemēram, Kaspijas kaijai un sudrabkaijai) viena vecuma putnu izskatās ļoti atšķirīgi, bet atšķirīga vecuma putni, savukārt, var būt līdzīgi. Tā kā Romu neuzcēla vienā dienā, tā arī es centos īpaši nesasteigt un lēnā garā lasīju Olsena 'kaiju bībeli', pētīju gull-research.org, skatījos bildes utt. un šobrīd, pēc pāris gadiem, beidzot ir vismaz kaut kāda pamata nojēga par kaiju vecumiem, spalvām u.c. pamatlietām, kas savukārt diezgan pamatīgi atvieglo dzīvi kaiju noteikšanas labirintos.  

Kaspijas kaija (Larus cachinnans) - pirmā gada putns (1cy), 27. jūlijs

Cita lieta, kas labi palīdz retāku sugu atpazīšanā ir spēja labi atpazīt biežāk sastopamās sugas (kaiju gadījumā tādas sugas, piemēram būtu - sudrabkaija, kajaks un lielais ķīris) dažādos spalvu tērpos. Tā teikt, ja zini kādam jāizskatās tipiskam sudrabkaijas 2cy īpatnim, tad ir vieglāk atpazīt kādus dīvainus un atšķirīgus putnus, kas varētu būt arī kāda retāka suga. Starp citu, te varbūt der kāda atkāpe par terminoloģiju - var lietot divu viedu 'sistēmas' apzīmējot kaiju vecumus. Variants, ko es pats lietoju visbiežāk ir, putna apzīmēšana vienkārši pēc tā vecuma attiecībā pret kalendāro datumu. Piemēram, putns, kas izšķīlies 2015. gada jūlijā līdz tā paša gada 31. decembrim skaitās pirmā gada putns un apzīmējas kā 1cy (cy = calendar year). Savukārt no 2016. gada 1. janvāra tas jau skaitīsies kā otrā gada putns jeb 2cy. No 2017. gada 1. janvāra - trešā gada putns jeb 3cy utt. Tā līdz 5cy, kad lielās kaijas sasniedz pilnu pieaugušā putna spalvu tērpu un līdz ar to precīzs vecums vairs nav nosakāms (ja vien, protams, putns nav gredzenots un zināms precīzs tā šķilšanās datums) - tādos gadījumos lieto apzīmējumu 5cy+ vai arī vienkārši, ka putns ir pieaudzis. Jāatzīmē, ka mazās kaiju sugas (kajaks, lielais ķīris u.c.) pieauguša putna apspalvojumu iegūst ātrāk - trīs gadu laikā.  Otrajā variantā kaiju vecumu apzīmē pēc tā spalvu tērpa stāvokļa attiecībā pret konkrētu gada laiku. Par cik gada laikā putni visu spalvu komplektu pakāpeniski nomaina vismaz vienu reizi (kādas atsevišķas spalvu grupas var tik nomainītas arī divas reizes), tad atsevišķos brīžos gada griezumā putns iegūst konkrētam vecumam raksturīgu spalvu tērpu. Pirmais spalvu tērps, ko putns iegūst pēc cāļa pūku un dūnu tērpa zaudēšanas tiek saukts par 'juvenīlo' spalvu tērpu, kad visas spalvas ir tā saucamās pirmās paaudzes spalvas. Šādā spalvu tērpā putni ir redzami no lidspējas iegūšanas brīža vasarā līdz rudenim (retāk - līdz ziemai). Jau rudens laikā parasti sākas pakāpeniska kādu spalvu nomaiņa uz otrās paaudzes spalvām un putni sāk izskatīties mazliet atšķirīgi - to tad sauc par pirmās ziemas tērpu (first-winter). Dažādām sugām spalvu maiņa uz nākamo spalvu tērpu, notiek atšķirīgos laikos un bieži vien ar atšķirīgu intensitāti (spalvu skaitu, kas tiek nomainīts) un atšķirīgām spalvu grupām, kuras tiek nomainītas. Šis pirmais ziemas tērps parasti tiek nēsāts no rudens līdz pavasarim, jo visbiežāk ziemas laikā aktīvu spalvu maiņu putni pārtrauc. Spalvu maiņa parasti atsākas pavasarī un vasarā, kad sekojošo spalvu tērpu var dēvēt par pirmās vasaras (first-summer) spalvu tērpu. Šajā brīdī putns pēc pirmās vecuma klasifikācijas tātad ir otrā gada (2cy) putns. Rudenī spalvu maiņa turpinās un putni iegūst otrās ziemas spalvu (second-winter) tērpu, kurā atsevišķām sugām jau var parādīties trešās paaudzes spalvas. Un tā tālāk līdz putns iegūst pieauguša putna spalvu tērpu. Šim modelim mīnuss varētu būt tas, ka pat vienas sugas ietvaros pastāvi visai liela individuālā variācija, kā un cik intensīvi putns tās spalvas nomaina. T.i. mēdz būt gan 'advancēti' putni, kas kādu iemeslu dēļ spalvas maina ātrāk, gan arī aizkavējušies putni, kas kādā spalvu tērpā aizkavējas mazliet ilgāk. Zināma nozīme šajā ziņā var būt putna šķilšanās vietai - vienas sugas ietvaros tālāk uz ziemeļiem šķīlušies putni parasti būs tie, kas spalvu maiņā aizkavējas (kaut vai tā iemesla dēļ, ka vienkārši ir izšķīlušies un lidspēju sasnieguši vēlāk sezonā), bet spalvu maiņu arī ietekmē putna veselības stāvoklis u.c faktori. Lai situāciju sarežģītu vēl vairāk, lomu spēlē arī spalvu nodilums - putns nodilušā spalvu tērpā, kas ir nēsāts vairākus mēnešus no vietas, var izskatīties stipri atšķirīgs nekā, kad spalvu tērps vēl bija svaigs un 'nesabojāts'.  

Kaspijas kaija (Larus cachinnans) - pirmā gada putns (1cy), 27. jūlijs

Tā...  Sākumā vispār gribēju šo bloga ierakstu rakstīt kā īsu ieskatu Kaspijas kaiju noteikšanā, bet tā ka šis blogā ir vispār pirmais raksts par kaiju noteikšanu jebkādā formātā, tad laikam jāturpina par vispārīgām lietām, jo godīgi sakot tīklā latviešu valodā par šīm lietām ir visai skopa informācija, lai neteiktu vairāk. Par niansēm vēl paspēšu nākotnē uzrakstīt! Tad nu dosimies tālāk! Ja par vecumiem un spalvu maiņām esam nelielu priekšstatu guvuši, tad varam beidzot mazliet pieskarties pašam galvenajam - sugu noteikšanai. Jāsaka, ka varbūt pirmajos divos teksta blāķos esmu nedaudz par daudz sabiezinājis krāsas, jo visas šīs smalkās nianses g.k. ir būtiski zināt, ja ir vēlme iemācīties atpazīt sugas no sarežģītā kaiju plaukta - piemēram, Kaspijas vai Vidusjūras kaiju. Lielā vairumā citu gadījumu, kad runa ir gan par parastajām kaiju sugām, piemēram, lielo ķīri, kajaku, melnspārnu vai reņģu kaiju (ar šo sugu gan var arī būt zināmas nianses), gan retākām sugām, piemēram, lielo polārkaiju vai melngalvas kaiju - tik smalkas zināšanas nemaz nav vajadzīgas, jo šīs sugas visbiežāk var atpazīt pēc citām, vienkāršākām pazīmēm. Bet, ja tās sugas ir daudz maz iepazītas, tad parasti loģiska ir arī vēlme atpazīt tās sarežģītākās - īpaši jau Kaspijas kaiju, kas mūsu reģionā ir sastopama visai bieži. Šajā brīdī jāatklāj vēl viena problēma - starpsugu hibrīdi. Atsevišķas tuvu radniecīgās sugas, īpaši sudrabkaija un Kaspijas kaija, izplatības areālu pārklāšanās robežās (piemēram, Polijā, Lietuvā, Vācijas dienvidos un gan jau vēl kaut kur) mēdz ligzdot jauktās kolonijās un diemžēl veido arī hibrīdus. Par cik jauno putnu noteikšana jau tā reizēm liek plēst matus no galvas, tad šādi putni to visu padarīšanu sarežģī vēl vairāk. Taču kopumā situācija nav nemaz tik briesmīga - vienkārši jārēķinās, ka ne visas kaijas būs iespējams ar 100% pārliecību noteikt līdz sugas līmenim. Pavisam noteikti gadīsies indivīdi, kas varbūt pēc kādām pazīmēm atgādina Kaspijas kaiju, bet pēc citām pazīmēm - sudrabkaiju. Tādus tad mierīgi atstājam nenoteiktus, jo par cik Kaspijas kaija Latvijā nav nekāds dižais retums, tad kopumā nav lielu problēmu atrast īpatņus, kas pēc vairuma pazīmju atbilst tipiskai Kaspijas kaijai. Šajā teikumā svarīgi vārdi ir 'pēc vairuma pazīmju', jo arī pilnīgi normāliem Kaspijas īpatņiem tomēr pastāv neliela mainība. T.i. kopumā tie parasti ir raksturīgi un atpazīstami, bet atsevišķas pazīmes var būt ar novirzēm no standarta. Ne vienmēr šādas novirzes no normas liecinās par to, ka putns ir hibrīds jeb kā feisbuka kaiju vērotāju grupā rakstīja iepriekš minētās 'kaiju bībeles' autors Olsens: "Getting "hybrid paranoid" is the best way of getting insane birdwise :)" jeb pārlieku daudz visur mēģināt saskatīt hibrīdus ir vieglākais ceļš kā sajukt prātā. 

Kaspijas kaija (Larus cachinnans) - pirmā gada putns (1cy), 27. jūlijs

Sarežģīto kaiju noteikšana tātad g.k. ir vairāku (vai pat varētu teikt - daudzu) pazīmju izvērtējums - piemēram, ja vairums pazīmju ir Kaspijas kaijai tipiskas, bet tās pazīmes, kas nav 100% tipisks, tik un tā ir normas jeb variācijas robežās (nav klaji ačgārnas un Kaspijas kaijai galīgi neatbilstošas), tad konkrēto īpatni var droši bez problēmām atzīmēt kā Kaspijas kaiju. Šīs pazīmes savukārt var iedalīt vairākās kategorijās - pirmkārt tas, protams, ir putna apspalvojums, otrkārt - putna ķermeņa proporcijas, jeb kā angliski to dēvē - 'jizz' (plašāk par šo terminu var izlasīt wikipēdijā). Latviešu valodā šķiet nav analoģiska termina. Ja runā par šīm ķermeņa proporcijām, tad tipisks Kaspijas kaijas īpatnis atšķiras no sudrabkaijas ar garākām kājām, mazāku galvu ar lēzenāku pieri, slaidāku un garāku knābi ar paralēlām knābja malām (mazāk izteikts apakšnābja  'gonys angle' - nezinu kā latviski būtu dēvējams šis termins). Stāvot relaksētā pozā krūtis šķiet tāds kā izvirzītas uz priekšu, bet vēdera dibena daļa starp asti un kājām ar tādu kā kantainu izliekumu. Visas šīs pazīmes zināmā mērā pārklājas ar sudrabkaiju līdz ar to šis ir jau pirmais piemērs, kad jāvērtē pazīmju kopums nevis jāizmanto tikai viena konkrēta pazīme (piemēram, knābja forma). Tā, piemēram, var būt arī Kaspijas kaijas kam knābis nav nemaz tik ļoti slaids vai arī kājas var nebūt tik ļoti izteiksmīgi garas. Tātad - šīs pazīmes jāvērtē kontekstā ar citām pazīmēm. Labi - ķeramies pie apspalvojuma. Šajā ierakstā redzamās bildes ir no mana 27. jūlija Getliņu apmeklējuma - šajā brīdī potenciālie Kaspijas kaiju pirmā gada putni parasti vēl ir gandrīz pilnā juvenīlajā spalvu tērpā, bet otrā gada putni - pārejā uz otrās ziemas tērpu. Šajā ierakstā tad pagaidām apskatīsim tikai šos divus tērpus - par citiem variantiem citreiz. Kaspijas kaijas 1cy putna juvenīlais spalvu tērps kopumā nav nemaz tik uzkrītošs un raksturīgs - visraksturīgākais tas varbūt pat ir lidojumā, jo tad labi redzams astes zīmējums un primāro lidspalvu krāsojums. Aste ir jo īpaši zīmīga, jo normāli sudrabkaijas 1cy putna astes virspuse ir izteikti raibumaina un vizuāli tumša. Kaspijas kaijai raksturīga ļoti gaiša astes virspuse ar nelielu skaitu raibumu un platu, tumšu melno astes galu. Attāli lidojumā tas tā kā nedaudz atgādina bikšainā klijāna kontrastējoši balto virsasti. Otra lieta, kam vērts pievērst uzmanību ir primārās lidspalvas - sudrabkaijai iekšējās lidspalvas (tās, kas tuvāk sekundārajām lidspalvām) ir gaišākas (gan spalvas ārbura, gan iekšbura) kā ārējās lidspalvas, rezultātā veidojas izteiksmīgs, gaišāks laukums. Kaspijas kaijai lidspalvas kopumā ir tumšākas un iekšējām lidspalvām gaišākas parasti ir vien iekšburas, kuras kontrastē ar tumšākajām ārburām. Rezultātā veidojas kontrastains tā saucamais 'žalūziju' zīmējums (angliski 'venetian blinds'). Katrā ziņā Kaspijas kaijai praktiski nekad šīs lidspalvas nav tik gaišas kā sudrabkaijai (otrādi gan var gadīties - t.i. sudrabkaija var būt ar mazliet tumšākām lidspalvām). Sēdošam putnam viena no būtiskākajām lietām, ko vajag izpētīt ir spalvu maiņas klātbūtne - Kaspijas kaijas (un arī Vidusjūras kaijas) pārsvarā tomēr mīt tālāk uz dienvidiem un kopumā šķiļas un lidspēju iegūst ātrāk kā sudrabkaijas mūsu platuma grādos. Brīdī, kad Kaspijas kaiju 1cy putni jūlija beigās/augusta sākumā sasniedz Latviju, gadās, ka tie jau ir uzsākuši spalvu maiņu no juvenīlā spalvu tērpa uz pirmo ziemas tērpu. Vispirms tiek mainītas galvas un muguras spalvas (mantle & scapulars) līdz ar to, ja jūlija beigās vai jo īpaši augusta sākumā/vidū izdodas pamanīt 1cy putnu, kam ir nomainītas kādas no šīm spalvām (kaut vai viena vai dažas), tad noteikti ir vērts šo putnu papētīt rūpīgāk, jo ticams, ka tā būs Kaspijas kaija (bet tik pat ātri spalvu maiņa sākas arī Vidusjūras kaijai). Šīs otrās paaudzes spalvas ir pelēcīgas ar tumšāku zīmējumu un kopumā ļoti labi izceļas uz vienmērīgi brūno juvenīlo spalvu fona. Sudrabkaijas jūlija beigās/augusta sākumā pavisam noteikti vēl būs pilnā juvenīlajā spalvu tērpā un minētās muguras spalvas parasti sāk pakāpeniski nomainīt vien augusta beigās un vēlāk. Citas pazīmes, ko vērts atzīmēt, ir lielo spārna segspalvu (greater coverts) zīmējums, kas tipiskā gadījumā ir samērā vienmērīgs un vien astei tuvākās spalvas ir ar nelielām, neizteiksmīgām šķērssvītrām. Tipiskai sudrabkaijai šīs spalvas ir izteikti raibas, ar platām melnām un tumšām šķērsjoslām, kas it kā atgādina melnbaltos klavieru taustiņus (angliski tā arī to dēvē par 'piano-key pattern'. Tomēr pastāv arī diezgan liela variācija). Līdzīgi vērts apskatīt terciālo lidspalvu zīmējumu - vidēji sudrabkaijai arī šīs spalvas ir raibākas, ar platākām, robainām gaišajām maliņām. Abu šo spalvu gadījumā pats gan vēl neesmu īsti sapratis kā labāk izvērtēt tos gadījumus, kad šo spalvu zīmējumi ir apmēram pa vidu. Samērā būtiska pazīme Kaspijas kaijai ir arī gaišās paduses un spārnu apakšpuse, kas vidēji tomēr ir izteikti gaišāka kā sudrabkaijas 1cy putniem, kam tā mēdz būt pat ļoti tumša un raiba. Mēdzot būt gan arī Kaspijas kaijas īpatņi ar samērā tumšu spārna apakšu, bet vismaz paduses spalvas (axillaries) parasti ir gaišas. 

Kaspijas kaija (Larus cachinnans) - otrā gada putns (2cy)

Tas īsumā par 1cy Kaspijas kaijas juvenīlo spalvu tērpu. Tajā 27. jūlija Getliņu apmeklējuma reizē izdevās arī redzēt vismaz vienu (bet visticamāk tomēr vairākus) otrā gada (2cy) putnus, kas kā redzams gada laikā ir ieguvis pavisam atšķirīgu spalvu tērpu. Kā būtiskākā pazīme arī šī spalvu tērpa gadījumā ir spalvu maiņa, kas ir krietni 'advancētāka' kā līdzīga vecuma sudrabkaijas spalvu tērps. Pirmkārt jau uzmanība jāpievērš muguras spalvām, kur starp raibajām otrās paaudzes spalviņām jau redzamas vīdam vairākas pilnībā pelēkas spalvas, kas ir tādas pašas kādas būs vēlāk redzamas pieaugušam putnam.  2cy sudrabkaijai jūlija beigās/augusta sākumā muguras rajonā parasti nebūs redzama neviena šāda pilnībā pelēka spalviņa - tādas sudrabkaija sāk iegūt kādu mēnesi-divus vēlāk augusta beigās/septembrī. Līdz ar to 2cy sudrabkaja līdzīga izskata spalvu tērpu iegūst vien kaut kad oktobrī/novembrī - taču tāda vecuma putnam parasti jau ir gaiša acs un daudz gaišāks knābis ar rozā pamatni. 3cy sudrabkaija jūlijā savukārt jau daudz vairāk līdzinās pieaugušam putnam - ar pilnībā pelēku muguru u.c pazīmēm, līdz ar to izskatās pilnīgi savādāk kā 2cy Kaspijas kaija. Uzkrītoša pazīme, kas reizēm ļauj potenciālus Kaspijas kaijas īpatņus pamanīt jau no lielāka attāluma ir koši baltā galva, kas daudzos nepieauguša putna spalvu tērpos (piemēram, 1cy rudenī/ziemas sākumā, kad tiek tiek nomainītas tumšās juvenīlā spalvu tērpa galvas spalvas) ir tipiska Kaspijas kaijas pazīme. Sudrabkaijai vidēji jaunajiem putniem galva tomēr ir izteiktiem raibumiem - īpaši rudenī, kad ir nomainītas vasaras laikā padilušās un pabalējušās galvas spalvas (attiecīgi vasarā arī sudrabkaiju nepieaugušie 2cy un vecāki putni var būt ar samērā gaišām galvām. 1cy jaunie putni vasarā gan vienmēr būs tumšākām galvām). Lidojumā šis konkrētais 2cy Kaspijas kaijas īpatnis izskatījās visai briesmīgi un ne pārāk raksturīgi, jo putns bija aktīvā spalvu maiņā - attiecīgi vairākas spārna spalvas bija vai nu izkritušas vai arī briesmīgi nodilušas. 

Kaspijas kaija (Larus cachinnans) - otrā gada putns (2cy) starp sudrabkaijām (Larus argentatus)

Tā. Man šķiet, ka šajā brīdī būs sevi jāaptur, citādi šis konspektīvais ievads Kaspijas kaiju noteikšanā nemaz tik konspektīvs nesanāk. Patiesībā jau droši vien nebija īsti pareizi uzreiz mesties iekšā baseina dziļajā galā un stāstīt Jums par Kaspijas kaiju noteikšanu (un vēl jo vairāk sākt ar ne pašiem tipiskākajiem spalvu tērpiem) īsti nepiedāvājot uzskates materiālu par to kādiem būtu jāizskatās tipiskiem sudrabkaiju īpatņiem, bet nu - tajā 27. jūlija Getliņu apmeklējuma reizē diemžēl īpaši daudz sudrabkaijas nenofotogrāfēju, jo tomēr koncentrējos vairāk uz Kaspijas vai Vidusjūras kaiju atrašanu. Arhīvā gan ir vēl miljoniem kaiju bilžu, tā ka būs vēl kādu reizi par kaijām te blogā tomēr jāuzraksta - piemēram, par Kaspijas kaiju noteikšanu septembrī/oktobrī, kad 1cy un 2cy putni patiesībā ir savā visraksturīgākajā spalvu tērpā. Jauko Getliņu kalnu es patiesībā gada laikā cenšos apmeklēt vismaz kādas pāris reizes, jo Latvijā nav daudz citu tik izcilu kaiju vērošanai piemērotu vietu! Katru dienu tur baroties lido vairāki simti līdz pat vairāki tūkstoši kaiju vienlaicīgi un tur arī tās no cilvēkiem pārlieku nebaidās - līdz ar to ir iespējams visas spalvu nianses izpētīt no neliela attāluma. Paldies Getliņu 'saimniekiem', ka ļauj putnu vērotājiem tur apgrozīties (iepriekš gan apmeklējumu vēlams pieteikt un līdzi jāņem koši dzeltenā vestīte, lai mēslu stampātājs ), jo citur Latvijā tātad būtu ļoti grūti iegūt tik vērtīgu pieredzi kaiju vērošanā. Tā.. Šo rakstu rakstot kā reizi radās nepārvarama vēlme pastāvēt Getliņu čupas galā - būs nākamnedēļ jābrauc kaijās! 

Augusta naktstauriņi 2015

Tauriņu 'guvums' 9. augusta rītā

Šajā sezonā nevarētu teikt, ka būtu bijis ļoti aktīvs naktstauriņu gaismotājs. Savai aizstāvībai gan jāsaka, ka pirmā vasaras puse tomēr bija visai vēsa un prāts uz šādām aktivitātēm īpaši neraisījās. Jūliju gan varētu teikt, ka mazliet par daudz 'nosačkoju', bet nu vismaz augustā centos mazliet reabilitēties - galu galā vienu nedēļu prognozēja nu izcili siltas naktis (ap +20 visu nakti). Grēks neizmantot! Tā nu divas naktis augusta sākumā pavadīju vasarnīcā un kā redzams, tad vienā no naktīm tauriņu aktivitāte bija izcila un palags pret rītu bija visai pamatīgi 'aplipis' ar dažādiem naktstauriņiem u.c. kukaiņiem! 

Niedru mūķene (Laelia coenosa)

Niedru mūķenes (Laelia coenosa) tēviņa portrets

Protams, pie šādas tauriņu aktivitātes bija pamatotas cerības sagaidīt arī kādas jauna sugas priekš manis - un viena tāda atlidoja jau pirmajā naktī. Un nevis tāda vienkārši parasta suga, bet gan niedru mūķene (Laelia coenosa), kas Latvijā pirmo reizi konstatēta vien 2007. gadā Krustkalnos (N.Savenkovs). Tiesa kā pēc tam noskaidroju, tad šobrīd šī suga vairs nekāds īpašs retums neskaitās, jo turpmākajos gados ir bijuši vēl vairāki atradumi un vēl jo vairāk - šajā gadā šī suga vietām esot bijusi sastopama pat masveidīgi. Kāpuri barojas ar dažādiem ūdens tuvumā augošiem augiem (grīšļiem, niedrēm, ežgalvītēm utml.), bet paši tauriņi gan varot iemaldīties arī samērā tālu no piemērotiem biotopiem. Piemēram, te tiešā vasarnīcas apkārtnē, atskaitot nelielus grāvjus un divus ugunsdzēsēju dīķus, arī nekādi dižie 'mitrāji' nav - līdz ar to visdrīzāk varētu domāt, ka šis konkrētais indivīds būs bijis migrants. Niedru mūķeņu tēviņu taustekļi, līdzīgi kā daudzām citām nakstauriņu sugām, atgādina nelielas ķemmītes - tas ir īpašs pielāgojums, lai varētu efektīvāk un precīzāk uztvert mātīšu izdalītos feromonus. 

Apšu urbējs (Acossus terebra)

Plankumainais tinējzobspārnis (Clostera anochoreta)

Gaišbrūnā laukpūcīte (Agrotis clavis)

Nākamajā naktī atlidoja vēl dažas citas jaunas sugas - viena no tām, apšu urbējs (Acossus terebra) ir diezgan iespaidīga izmēra tauriņš un pirmajā brīdī pat nesapratu, kas tas par milzeni tāds atlidojis! Samērā līdzīgs biežāk sastopamajam vītolu urbējam, bet viegli atšķirams pēc tā, ka krāsojums ir praktiski melnbalts, bez kādiem dzeltenīgiem akcentiem galvas daļā. Nemaz tik bieži sastopama suga neesot! Otra suga par kuru bija liels prieks bija beidzot vēl kāda cita tinējzobspārņu Clostera sp. suga - plankumainais tinējzobspārnis (C.anachoreta), jo parastākās divas (C.pigra un C.curtula) jau man ir mazliet apnikušas. Nekāds diži lielais retums gan šī suga nav, bet tāpēc jau prieks par atradumu nemazinās. No pūcītēm beidzot atzīmējās arī gaišbrūnā laukpūcīte (Agrotis clavis), kas ir tiešām ļoti parasta suga. Vispār jau vēl daudz parastu sugu neesmu redzējis - atliek tik gaismot biežāk (hmm.. kaut kur dzirdēts teksts. He.)!  

Kālvu bālsprīžmetis (Cyclophora annularia)

Bērzu bālsprīžmetis (Cyclophora annulata)

Zāļsvilnis Endotricha flammealis

Vispār jau sugu daudzveidība šajās dienās bija ļoti izcila - divu dienu laikā izdevās atpazīt 115 dažādas lieltauriņu sugas + lērums mikrotauriņu (tinēju, zāļsviļņu utt.). Droši vien visā tajā jūklī kaut ko arī palaidu garām, līdzīgi kā gandrīz izdevās palaist garām retu zāļsviļņu sugu - Endotricha flammealis. To pamanīju un nofotogrāfēju vien pēdējā gājienā pirms lampas izslēgšanas. Lampu izslēdzis, aizbridu līdz mājai, kur tā ātri iemetu aci internetā, kas tad tā par sugu ir. Liels bija pārsteigums, ieraudzīt, ka šī suga Latvijas tauriņu katalogā nebija atzīmēta kā pie mums konstatēta! Tā īsti ticības jau nebija, ka varētu būt atklājis jaunu sugu Latvijai, jo kopš kataloga izdošanas 2010. gadā ir atklātas pietiekami daudz jaunu sugu un varbūt šī arī ir viena no tādām, kas Lv teritorijā konstatēta vien nesen.  Nākamajā dienā zvanīju N.Savenkovam, kurš apstiprināja manas aizdomas - E.flammealis pirmo reizi Latvijā reģistrēta 2010. gadā un kopš tā laika atrasta vēl vairākās vietās. Mans īpatnis gan varēja būt kāds sestais zināmais, bet pēc mana novērojuma šogad tā šķiet tika atrasta vēl šur un tur. Tā ka acīmredzot kārtējais stāsts par sugu, kas pie mums strauji izplatās un pēc dažiem gadiem vairs nebūs nekāds retums.

Svilnis Aphomia zelleri

Tinējs Aethes margaritana

Zāļsvilnsi Diasemia reticularis

Līdzīga formāta suga (agrāk reta - tagad salīdzinoši bieži sastopama) ir, piemēram, arī zāļsvilnis Diasemia reticularis, kam man tur vasarnīcas apkārtnē laikam ir laba un pastāvīga populācija, jo gandrīz katru reizi kad tur gaismoju pa kādam eksemplāram atlido. Sīktauriņu ziņā tā īpaši daudz sugu šoreiz netrāpījās - varbūt vienkārši to pūcīšu, sprīžmešu u.c. lieltauriņi bija par daudz, lai tiem sīkulīšiem pievērstu pienācīgu uzmanību. Bet nu kādas dažas jaunas sugas trāpījās - nekas gan īpaši rets. 

Skrejvabole Blemus dicus

Piešcikāde Delphax crassicornis

Cikādiņa Platymetopius undatus

No citām radībām šajās siltajās naktīs varbūt cerēju uz lielāku vaboļu daudzveidību, jo tām vislielākā aktivitāte kā reizi esot ļoti siltās naktīs. Atskaitot vienu nedaudz retāku skrejvaboli Blemus discus, gan nekas cits interesants neparādījās. Iespējams, ka priekš vabolēm šī vasarnīcas apkārtne tomēr nav tik ļoti piemērota - t.i. tuvākā mežmala, kur, piemēram, varētu kaut kas interesants izlīst no kritalām, tomēr ir visai patālu un visdrīzāk, labāks rezultāts vaboļu gaismošanā būtu, ja gaisma un palags atrastos tiešā biotopa (piemēram, vecāka meža nogabala) tuvumā vai pat tā vidū. Bet nu, ja vaboļu daudzveidība mani nelutināja, tad cikāžveidīgie radījumi gan mani pārsteidza! Šī varētu teikt bija tāda pirmā reize, kad apzināti pievērsu šiem radījumiem lielāku uzmanību  - izrādās, ka dažādas cikādiņas tīri labi lido (vai varbūt lec?) uz gaismu un starp tām ir visādi pēc skata interesanti radījumi. Tā, piemēram, attāli ieraugot piešcikādi Delphax pulchellus mazliet pat sabijos, jo tās resnās, strupās antenas galvas sānos tā mazliet atgādināja kaut ko no tropos dzīvojošajām Diopsidae dzimtas mušām, kam acis ir izvietotas uz šādiem kātiņiem galvas sānos. Papētot tuvāk gan atklājās šī radījuma 'patiesā būtība', bet jebkurā gadījumā neko tādu iepriekš redzējis nebiju. Tāpat pirmo reizi apzināti redzēju šādu krāsainu cikādiņu Platymetopius undatus, kas man vizuāli nedaudz atgādina sērfinga dēli. Interesanta, man līdz šim neatklāta pasaule - būs nākamgad rūpīgāk jāpapēta tās cikādiņas u.c. viņu radiniekus! 

Monitōrings

Garie rudens vakari ir īstais laiks, lai mazliet atskatītos uz vasarā paveikto - tātad laiks jauniem bloga ierakstiem! Arī šī sezona nebija izņēmums un kopējā darbu un fotoattēlu gūzmā tā arī neatlika laiks, lai atrādītu šeit blogā visu redzēto un nofotogrāfēto. Ok, visu visu jau nekad neatrādu, bet vismaz interesantāko jau tomēr cenšos. Tātad laiks laboties un turpmākajās nedēļās kādi pāris ieraksti cerams sekos! 

Ozolu astainītis (Satyrium ilicis)

Pirmais no ierakstiem visticamāk iznāks visai haotisks, jo būs tāda kā neliela atskaite par dienastauriņu monitoringa veikšanas laikā redzēto. Esmu pieteicies uz diviem monitoringa maršrutiem - Vidrižu un Cēsu apkārtnē, kas sezonas laikā ir jāapmeklē trīs reizes. Forši - ir iemesls apmeklēt jaunas vietas un par cik uz un no maršrutiem dodos ar velosipēdu, tad pa ceļam šo to jau iznāk arī ieraudzīt. Pašu uzskaišu veikšanas laikā ar blakus lietām (piemēram, intensīvu kukaiņu fotogrāfēšanu) gan nodarboties nav atļauts, bet pēc labi padarīta darba jau tomēr var gan mazliet pastaigāt pa apkārtni. Vidrižu maršruta apkārtne man šķiet īpaši interesanta - būs nākamajā gadā jāpamēģina pastaigāt vēl mazliet rūpīgāk. 

Apšu raibenis (Limenitis camilla)

Ošu pļavraibenis (Euphydryas maturna)

Ja runā par pašiem tauriņiem, tad, lai arī sugu daudzveidība bija visai laba, manos maršrutos tādas īpašas ekstras tomēr negadījās. Tas [retu sugu meklēšana] gan arī nav gluži monitoringa mērķis, jo īstais mērķis ir iegūt datus par vidējo Latvijas dienastauriņu stāvokli un sekot tā izmaiņām. Tiesa lai šādas izmaiņas konstatētu nepieciešama vairāku gadu datu rinda (jo vairāk gadus pēc kārtas tiek kaut kas 'monitorēts', jo dati vērtīgāki) un pagaidām tas viss tad vēl ir tādā sākumstadijā. Tad jau manīs kā tas viss attīstīsies nākotnē. Jebkurā gadījumā - atpakaļ pie sugām! Lielākais prieks laikam bija par divu ošu pļavraibeņu konstatēšanu Vidrižu maršrutā - biotops tīri vizuāli tur tiešām bija ļoti atbilstošs un šo sugu tur arī principā cerēju ieraudzīt. Jādomā, ka tur tad ir pastāvīga populācija. Abos maršrutos izdevās arī konstatēt ozolu astainīti - sugu, ko 1.x redzēju tikai pagājušogad. Izskatās, ka šis 'lāsts' nu ir lauzts un šo sugu acīmredzot, īpaši nepiepūloties, redzēšu ik gadu vairākus īpatņus. Bet nu - es jau nesūdzos :)

Ķērpjuts Loensia fasciata

Ķērpjuts Peripsocus subfasciatus

Dundura Chrysops sp. portrets

Otrajā Cēsu maršruta apmeklējuma reizē (jūnija beigās), piekabināju līdzi arī kukaiņu 'dauzāmo' paladziņu - bija doma paieties tālāk uz priekšu pa meža ceļu uz Raunas upes pusi. Tā teikt varbūt, ka kaut kas interesants 'nobirst'. no koku zariem. Kā jau sagaidāms, tad atkal sabira vesels pulks dažādu ķērpjutu no kurām viena suga, Loensia fasciata, bija pat tāda tīri glīta - ar raksturīgu melnu zīmējumu uz spārniem, kas atgādina burtus 'IU' (datora ekrāns jāapgriež kājām gaisā). Citas sugas pārsvarā bija ar vienkrāsainiem caurspīdīgiem spārniem un šķiet no tās gūzmas pārliecinoši līdz sugai izdevās noteikt tik vienu citu sugu. Bet nu - nākamsezon noteikti vēl jāpapurina koku zari, jo visas biežāk sastopamās (un vieglāk nosakāmās) sugas noteikti vēl sastapis un nofotogrāfējis neesmu. Šajā gājiena posmā arī centos iemūžināt asinskārā dundura - zeltača Chrysops sp. portretu, bet nelietis izvēlējās durt man tik neparocīgā vietā uz kreisās rokas, ka šī kadra iegūšanā bija jāpielieto kaut kas no akrobātikas paraugdemonstrējumiem. Kā par brīnumu viens kadrs pat iznāca ar labu asumu - sāpes nebija veltīgas!

Lēcējzirneklis Pseudeuophrys erratica

Sprakšķis Paraphotistus impressus

Tumšās pūcītes (Xylomoia strix) kāpura darbības pēdas

Krīkļa (Anas crecca) mazuļi Sudas purvā

Bez ķērpjutīm noteikti cerēju arī sastapt uz palaga kādu interesantu un retu vaboli, bet veiksme šoreiz nebija mana sabiedrotā. Kā interesantākais varētu būt sprakšķis Paraphotistus impressus, kas nav nedz nekāds īpašais retums, nedz jauna suga manam fotoarhīvam. Otrpus Raunas upes braslam jau netālu no Vaives upes atradās neliela ziemzaļo kosu audze - protams, metos meklēt tumšās pūcītes kāpuru darbības pēdas. Šoreiz varbūt negāja tik aši kā citas reizes, bet divus bojājumus atradu - šī atradne gan nav nekas pārāk ekskluzīvs, jo Gaujas ielejā un apkārtnē suga varētu būt sastopama visai plaši. Tā teikt, ja jau pie Siguldas ir ļoti bagātīga populācija, tad kāpēc, lai suga nebūtu izplatīta tālāk gar Gauju un tās pietekām. Tā tur pa to ceļu staigājoties, nokavēju dienas jēdzīgāko vilcienu uz Rīgu un nākamais ar velo pieejamais transports bija vilciens no Ieriķiem - taču arī to sekmīgi izdevās nokavēt par kādām 5 minūtēm. Tā nu nekas cits neatlika, kā vien ripot līdz pašai Siguldai. Izmantojot radušos situāciju, uz kādām 30min iebraucu pastaigāties pa Sudas purvu - tā teikt ieķeksēt gada sarakstam kādu purva dienastauriņu. Tas arī diezgan veiksmīgi izdevās, jo paspēju pat vēl sastapt agro purvraibeni, kas tad tā arī palika vienīgais mans šī gada novērojums. Kādā no mazajiem purva akacīšiem/ezeriņiem mani pārsteidza pīļu ģimene (māte ar 4 mazuļiem) - pirms kādām 10 dienām ejot tieši turpat garām, nekādu pīļu tur nebija! Vēl interesantāks bija fakts, ka tā nebija meža pīles ģimene, bet gan krīkļu ģimenīte (kas gan purvā ir visai loģiski, jo krīkļiem šāds biotops tīri labi iet pie sirds)! Sugu izdevās noteikt jau uzreiz pēc mātītes izskata, bet, pēc tam pētot bildes un skatot info internetā, noskaidrojās, ka arī pēc mazuļiem principā varētu pateikt, ka tie ir krīkļu mazuļi. Galvenā atšķirība no meža pīles ir tumšā, horizontālā svītra, kas iet zem acs pa vidu vaigam - meža pīlei pārsvarā vien tumšāks plankums vaiga aizmugurējā daļā pie pakauša. 

Āpša (Meles meles) pēdas nospiedums

Otrs maršruts netālu no Vidrižiem ir interesants ar to, ka sanāk tāds kā apļveida maršruts - t.i., lai atgrieztos pie velosipēda, principā varētu jau arī iet atpakaļ pa to pašu ceļu, bet tur sanāk nedaudz brist pa čūkslājiem, ko parasti nav īpaši iedvesmojoši atkārtot. Tad nu parasti dodos uz priekšu pa LVM 'šosejām' pētot grāvmalas veģetāciju, iemetot aci kādā izcirtumā utml. Pēdējā uzskaitē augustā, gan nācās nedaudz vilties, jo visas ceļmalas un grāvmalas bija nopļautas pa tīro... Līdz ar to nebija nedz īsti tauriņu ko uzskaitīt, nedz citu interesantu kukaiņu. Tā iznāca, ka arī šajā maršrutā interesantākā apmeklējuma reize bija otrā - jūlija pašā sākumā.  

Koksngrauzis Leptura aethiops

Dzeltenrakstainais lapkoku koksngrauzis (Saperda scalaris)

Un kā pats, pats interesantākais un vērtīgākais te sastaptais objekts noteikti bija koksngrauzis Leptura aethiops - jauna suga manā fotoarhīvā! Sen jau biju to cerējis ieraudzīt, jo, lai arī suga nekādā gadījumā nav parasta, līdz šim portālā Dabasdati.lv jau bija daži citu vērotāju ziņojumi (viena no dažām tādām koksngraužu sugām - kas ir ziņotas DD, bet es pats neesmu tādu redzējis). Kāpuri attīstoties uz lapkokiem - g.k. bērziem un alkšņiem. Tā nu palēnām man tās koksngraužu sugas krājas un paliek aizvien mazāk un mazāk potenciālo 'jaunumu' - kādas 10 sugas varbūt vēl ir tīri teorētiski tuvākajos pāris gados atrodamas, bet pēc tam ko jaunu atrast jau būs lielas mocības. Neko darīt - tāda dzīve! Šajā maršrutā vēl izdevās atrast vienu no mūsu glītākajiem koksngrauzīšiem - Saperda scalaris. Pirmo reizi redzēju, ka šī suga sēž uz ziediem - īsti gan nepētīju vai vabole tiešām tur kaut ko no tā zieda ēda vai tāpat vienkārši sēdēja uz zieda, bet nu interesanti tāpat, jo parasti šīs vaboles atrodamas sēžam uz kāda atmiruša bērza vai cita lapkoka stumbra. 

Priežu zilā krāšņvabole (Phaenops cyanea)

Krāšņvabole Agrilus viridis

Vispār jau šī vasara bija tāda diezgan specifiska un ar karstu laiku vismaz sākotnēji jau noteikti mūs nelutināja. Ja tā pareizi atminos, tad jūnija pašas beigas un jūlija pirmās dienas bija tādas pirmās īsti karstās dienas. Šajā Virdrižu maršruta apsekošanas dienā mazliet arī centos to izmantot un iebridu pāris izcirtumos paskatīties vai kas interesants nesēž uz ekoloģiskajiem kokiem un kritalām. Nebija liels pārsteigums, ka uz vienas ne pārāk resnas egles kritalas, saulē atradās vairākas priežu zilās krāšņvaboles. Suga ļoti parasta, bet, godīgi sakot, pēdējo 5 gadu laikā biju sastapis tik vienu reizi  -Saules apkārtnē. Laikam neesmu īpaši pievērsis uzmanību pareizajiem biotopiem - saulē stāvošu, atmirušu skujkoku (priežu vai egļu) baļķīšiem... Tajā dienā tad tā arī aizdomājos, ka ir jau vēl citas krāšņvaboļu sugas, kuras es agrāk redzēju čupām, bet pēdējos gados praktiski neesmu redzējis vispār. Vienas no tādām ir Agrilus ģints krāšņvaboles (g.k. jau biežāk sastopamā suga - Agrilus viridis), ko bērnībā es vasarnīcas apkārtnē vai katru dienu ķēru uz saulē apspīdētu kārklu un vītolu lapām. Laikam jau pēdējos gados es šādām vietām neesmu pievērsis pietiekami daudz uzmanības. Tā nu pie sevis par to prātoju, līdz nonācu pie ceļmalā augošiem, saules apsīdētiem vītoliem. Piestāju mazliet papētīt un ko tu neteiksi - uz lapām atradās vismaz trīs Agrilus krāšņvabolītes (sugu noteikšana gan šai ģintij ir dramatiski sarežģīta - bet pēc visa spriežot vajadzētu būt tai pašai parastajai A.viridis)! Tā jau laikam saka, ka "viss jaunais ir labi aizmirsts vecais" vai, ka "nav ko izgudrot jaunu divriteni". Laikam jāpasēž un jāpadomā, ko vēl es tādu bērnībā labu esmu darījis, ko vajadzētu pamēģināt atkārtot arī tagad 'vecumdienās'. :)

Klusais ķauķis (Iduna caligata)

Samērā negaidīti Vidrižu puses maršruts (jeb pareizāk sakot ceļš uz to) atnesa arī vienu labu un vērtīgu putnu novērojumu - pļavā netālu no Skultes vilciena stacijas izdevās saklausīt un novērot vairākus klusos ķauķus! Tātad jau otrā vieta man šogad! Ja pirmais novērotais putns kāpās netālu no Tūjas visticamāk bija migrants, tad šie putni gan visai droši, ka bija vietējie ligzdotāji - gan biotops ļoti piemērots, gan uzvedība atbilstoša (ar barību knābī gan nevienu putnu neredzēju). Patiesībā jau pirmajā reizē braucot garām šai pļavai nodomāju, ka ļoti piemērots klusā ķauķa biotops. Pat piestāju un 1x no šosejas malas atskaņoju klusā ķauķa dziesmu, cerībā,  ka kāds putns varētu atsaukties. Tas gan bija tā visai nenopietni un pāris minūšu laikā man neviens putns neatsaucās. Tā nu ripoju uz savu maršrutu. Atpakaļceļā gan iznāca tā, ka līdz vilcienam vēl bija kāda stunda laika un izdomājis mazliet rūpīgāk to pļavu papētīt. Tiklīdz kā piebraucu ar velosipēdu pie pļavas, tā uzreiz izdzirdēju tik ļoti raksturīgo klusā ķauķa dziesmu - bingo! Mazliet gan nācās pamocīties, lai tiktu pie kāda dokumentāla pierādījuma (līdzi diemžēl bija vien 150mm objektīvs), bet nu beigās izdevās ierakstīt gan dziesmu, gan nospiest kādus pāris dokumentālus kadrus, kur sugu atpazīt jau var. Laikam klusie ķauķi Latvijā tiešām vairs nav nekāds retums un 21 pašreiz zināmā novērojuma vieta ir tikai 'ziediņi' uz teorētiski kopējā Latvijā sastopamo kluso ķauķu skaita. Atliek tik turpmākajos gados meklēt vēl jaunas vietas!

Tāds nu šoreiz man sanāca mazliet 'kiš miš ar rozīnēm' - nākamajiem ierakstiem vajadzētu būt laikā un telpā stipri ven vairāk koncentrētiem. Cerams!

Rododendru cikādiņa

Rododendru cikādiņa (Graphocephala fennahi)

Viena no lietām, kas dabas vērošanā sniedz vislielāko baudu un gandarījumu, ir sekmīga kāda dabas objekta atrašana pēc mērķtiecīgiem tā meklējumiem. Jā nenoliedzami ir liels prieks arī par negaidītām un nejaušām satikšanās reizēm ar kādiem foršiem dzīvniekiem (vai tie putni, vai kukaiņi, vai kas cits), bet tos gadījumus tomēr īsti paredzēt nevar - tad arī tas prieks ir vairāk tāds 'o, esmu baigais malacis, ka spēju šo negaidīto iespēju izmantot'. Pēc sekmīgiem kādas sugas mērķtiecīgiem meklējumiem tas prieks ir mazliet savādāks - 'o, esmu baigais gudrinieks, jo izmantoju savas zināšanas par meklētā dzīvnieka paradumiem (bioloģiju, ekoloģiju utml.), lai to atrastu un ieraudzītu'. Pēdējā laikā aizvien vairāk sāku pievērsties tieši šādai speciālai meklēšanai, jo tomēr pieredze rāda, ka tādā veidā var stipri daudz ko vairāk atrast + pa ceļam parasti trāpās arī kādi negaidīti atradumi. Kāpēc šāds ievads? Jo vakar kā reizi, speciāli meklējot (tiesa gan - tas tāpat bija negaidīti), LU Botāniskajā dārzā  izdevās atrast vienu foršu cikādiņu sugu! 

Rododendru cikādiņa (Graphocephala fennahi)

Stāsts principā iesākās ar to, ka aiz gara laika pētīju britu cikāžu un blakšu saitu, kur starp visādām cikādēm un tām radniecīgiem lopiem acīs iekrita viena ļoti koši krāsota suga - Graphocephala fennahi. Dabā tādu nebiju manījis un kā kukaiņu fotogrāfam tomēr acis mazliet iegailējās cerībā, ka tādu varētu mēģināt kaut kur atrast un nofotogrāfēt. Tāpēc spiedu palasīt, ko tad par šo sugu raksta. O, izrādās nav pat vietējā suga un Eiropā ir ievesta no Amerikas 1935. gadā, kad tā pirmo reizi konstatēta Lielbritānijā. Kopš tā laika suga esot izplatījusies arī tālāk citās apkārtējās Eiropas valstīs - Īrijā, Francijā, Vācijā, Šveicā, Itālijā, Austrijā, Dānijā un pēdējās pāris desmitgadēs arī Čehijā un Polijā. Uzmetot skatu izplatības kartei www.faunaeur.org - skaidrs, baigi tālu no Latvijas un tad jau pie mums nav sastopama (attiecīgajos Lv sarakstos šī suga tiešām nefigurēja). Garastāvoklis nedaudz līdz ar to sašļuka - netikt manam fotoarhīvam pie šīs sugas. 

Rododendru cikādiņas apdzīvotie rododendri LU Botāniskajā dārzā, Rīgā

Interesants gan šķita fakts, ka suga dzīvo uz rododendriem (Rhododendrum sp.) un attiecīgi vairumā gadījumu Eiropā tā sastopama tieši pilsētvidē - parkos, apstādījumos, dārzos utml. Hmm... Botāniskajā dārzā man te rododendru taču pa pilno! Vakardiena kā reizi bija ļoti karsta un saulaina un tā nu kādā brīvākā brīdī joka pēc aizskrēju līdz tuvākajam rododendram. Īpaši ilūzijas neloloju, bet kā piegāju, tā no rododendru lapām spārnos pacēlās kādi 2 kukaiņveidīgi radījumi, kas izskatījās pēc... cikādiņām! Ātri vien atradu arī vienu sēdošu īpatni un apjuku - Eu, bet tā taču ir īstā! Suga ir priekš cikādiņām (Cicadellidae) samērā liela - savi 8-10mm un ar ļoti raksturīgu un nesajaucamu krāsojumu. Es pat teiktu (droši vien jau atkārtojos), ka ļoti glīta cikādiņa. Nebija vairs laiks daudz ko pētīt, tāpēc atgriezos pie rododendriem tik pēc darba beigām un nācās atkal apjukt - viņu bija daudz! Vai uz katra rododendra krūma pa kādiem 5-10 eksemplāriem, saulē lidinājās šurpu turpu no lapas uz lapu. Kopumā droši vien visā rododendru plantācijā to bija simtiem! 

Skaidrs, ka tādā daudzumā tās te nav parādījušās vienā gadā un droši vien te botāniskajā dārzā dzīvo jau kādus pāris gadus vismaz. Cik sen, to grūti pateikt, jo it kā pāris dārza darbinieces, kam jautāju , tādu cikādiņu manījušas līdz šim nebija. Polijā, piemēram, pirmo reizi šī suga konstatēta 1995. gadā - tātad kaut kad šajā laika posmā jādomā tā ir nokļuvusi arī līdz mums. Nimfas parādās jau Maijā, bet pieaugušie īpatņi parādās vasaras otrajā pusē un varot būt sastopami līdz pat vēlam rudenim. Gan nimfas, gan imago sūc augu sulu - g.k. no lapām. Tagad septembrī esot pats aktīvākais olu dēšanas laiks, kuras tās dēj rododendru pumpuros. Tā ka varbūt dārzkopjiem šī suga nav tas pats patīkamākais atradums - kaut gan it kā raksta, ka pati cikādiņu barošanās augam nekādu kaitējumu nenodara. Man gan šis atradums patīk - galu galā ļoti fotogēnisks un rets (varbūt tad pirmais šīs introducētās sugas reģistrēšanas gadījums Latvijā) lopiņš! Jādomā, ka Botāniskais dārzs nav vienīgā vieta, kur šī suga ir Rīgā sastopama - apstādījumu ar rododendriem tomēr netrūkst! Būtu interesanti tagad vēl septembrī kaut kur pastaigāt un pameklēt - varbūt tavā piemājas rododendrā ar šī cikādiņa dzīvo?