Kā pāragrs Ziemassvētku brīnums noticis neticamais - mēģinu atdzīvināt savu dabas foto blogu! Lai arī man ne īpaši patīk rakstīt par 'neaktuālām' lietām (lasīt - seniem notikumiem), tomēr nekas cits neatliek, jo neesmu uzrakstījis pat par daudziem 2021. gada atklājumiem, par 2022. gadu nemaz nerunājot. Bet tā kā es reizēm pats sevi pieķeru pārlasām vecākus savus rakstus šeit blogā, tad nospriedu, ka tomēr ir ļoti vērtīgi izlikt te savas piezīmes (īsākas vai garākas. Parasti jau garākas) kamēr vēl atmiņā notikumi ir relatīvi svaigi (pagājušais gada sajūtas gan iespējams jau sāk padzist... tā ka pēdējais brīdis vēl tās atsaukt atmiņā) - pēc 10 gadiem būs interesanti palasīt. Tā teikt jāatgriežas pirmsākumos un jāraksta pamatā sev un tad, ja vēl kādam tas šķiet interesanti, tas tikai kā patīkams bonuss. Tiesa kā vienmēr - tiem, kas šajā blogā pamanās ieklīst, nav nekāds pienākums lasīt visus garos memuārus. Droši drīkst aplūkot arī tikai bildes :)
 |
| Zemesblakts Pachybrachius luridus |
Šis bloga ieraksts, kā jau nosaukums varētu liecināt, būs veltīts 2021. gada 10. maijam, kad devos pastaigā gar Lielā Ķemeru tīreļa ZA malu - apmēram no Labā purva apkārtnes līdz Ķemeru stacijai. Tā bija viena no tādām beidzot pirmajām tiešām siltajām pavasara dienām un kukaiņu aktivitāte bija tā teikt beidzot 'atvērusies' ar pilnu krūti. Pienenes, kārkli pilnziedā - kukaiņi siro visās malās. Atliek tikai 'rakt'! Pirmais vērtīgais atradums jau trāpījās praktiski uzreiz - vien 20 minūtes pēc pastaigas sākuma. Biju piebridis vienas purvainākas lāmas malā, kur kaut ko rušinājos starp sfagniem (iespējams cerēju uz kādām pundurblaktīm, bet toreiz tukšā), kad pamanīju pa virsu skrienam brūnganu zemesblakti no Pachybrachius ģints (šai ģintij raksturīga tād zvanveida priekškrūšu forma) - šādā biotopā ļoti liela iespēja, ka tā varētu būt P.luridus, ko iepriekš dzīvē nebiju manījis, tāpēc bija jo īpaši svarīgi neizlaist to no acīm un neļaut pazust kādā sfagnu spraugā. Kā pēc foto redzams - sekmīgi izdevās to nepieļaut. Intuīcija tiešām nepievīla - Pachybrachius luridus! Dzīvo pamatā augstajos un pārejas purvos. Latvijā iespējams izplatīta plašāk kā šobrīd zināms (varētu būt ap 10 atradnēm), jo kopumā purvos blaktis tiek meklētas retāk kā citos biotopos (es ar šajā ziņā grēkoju). No otras ģints sugas (P.fracticollis) atšķiras ar daudz izteiktāko ķermeņa apmatojumu (bet arī krāsojumā ir zināmas atšķirības).
 |
| Platā airvabole (Dytiscus latissimus) |
 |
| Platā airvabole (Dytiscus latissimus) |
Drīz pēc rāpošanas pa sfagniem, pievērsos citai pētniecība metodei - ūdenskukaiņu tīkliņam, jo gribēju ceļmalas grāvīšos un ezeriņos pasmalstīt kādas ūdensblaktis. Protams, tā peldinot tīkliņu starp augiem, trāpās arī dažādi citādi kukaiņi - īpaši ūdensvaboles, kuras pēdējos pāris gados cenšos tā 'garāmejot' arī pie reizes aplūkot, jo kopumā manā foto arhīvā šī grupa ir samērā švaki pārstāvēta. Vienā no smēlieniem negaidīti trāpījās pati 'ūdensvaboļu ūdensvabole' - platā airvabole (Dytiscus latissimus), kas bija viena no manām sapņu sugām! Nekad iepriekš nebiju sastapis. Apmēram stundas laikā 2 laiferi?! Izcils dienas sākums. Platā airvabole ir Eiropā un Latvijā ir īpaši aizsargājama suga, kas esot samērā jutīga pret piesārņojumu un citām ūdenstilpes kvalitātes izmaiņām. Pamatā apdzīvo dažādu ezeru un lielāku dīķu piekrastes daļu kurai jābūt ar bagātīgu zemūdens augāju, taču tajā pašā laikā patīk, ja blakus ir arī atklāta ūdens platība. Latvijā kopumā šķiet, ka suga nav tā ka ļoti ļoti reta (vietām pat varbūt tā ka samērā bieži), bet, protams, tā nejauši reti gadās sastapt - jāmeklē speciāli. Vabole tiešām iespaidīga izmēra (kādi 4cm jau būs) ar izteikti paplatinātām vēdera sānu malām, kas sugas raksturīga pazīme. Nebiju gan tīri tehniski aprīkots tā, lai šo īpatni iemūžinātu kaut cik dabiskā veidā, tāpēc daži dokumentāli kadri un laidu atpakaļ, lai peld tālāk.
 |
| Ezervabole Noterus crassicornis |
 |
| Ezervabole Noterus crassicornis |
Turpināju ar ķeseli darboties apmēram turpat tajā pašā vietā kur trāpījās platā airvabole - ja nu vēl kaut kas šajā punktā labs iepeld tīkliņā? Iepeldēja ar! Nekas gan rets, bet priekš manis vērtība, jo ne tikai jauna suga manam foto arhīvam, ezervabole Noterus crassicornis, bet pat jauna vaboļu dzimta - Noteridae! Tiesa tas, ka šīs nebiju iepriekš redzējis, vienkārši norāda uz to, cik maz esmu iepriekš pētījis ūdenskukaiņu faunu. Ezervaboles ir tuvu radniecīgas airvabolēm, bet ir atsevišķas morfoloģiskas īpatnības, kas ir pietiekami lielas, lai tās tomēr izdalītu atsevišķā dzimtā. Latvijā ir sastopamas 2 šīs dzimtas sugas - Noterus crassicornis un clavicornis. Manis novērotā ir tā pirmā, jo uz segspārniem ir divas (nevis trīs), nedaudz izkliedētu punktu joslas kā arī taustekļu 5. un 6. posmiņš ir izteikti platāks par sekojošajiem posmiņiem. Vabole gan nav ļoti liela (zem 4mm) - varētu pat teikt, ka arī tīkliņā tā nebija pārāk uzkrītoša un šķiet nebūtu tai pat pievērsis uzmanību, ja vien uz īsu brīdi nebūtu izdevies uzķert šo īpatnējo segspārnu punktējumu kāds airvabolēm nav raksturīgs (tik daudz informācija zemapziņā vismaz bija aizķērusies). Jā, arī tik nelielām radībām kaut kādus tādus smalkumus var ar aci saskatīt (nu vismaz 'sajūtu līmenī' noteikti), kas ir pietiekami, lai vismaz pievērstu aizdomīgajam eksemplāram lielāku uzmanību.
 |
| Apaļvabole Morychus aeneus |
Jāsaka, ka principā jau šo dienu varēja uzskatīt par izdevušos, arī ja turpmāk nekas cits baigi labs netrāpītos. Bet nu pulksten's bija vēl tikai 11:00 - visa diena principā vēl priekšā! Atlika vien turpināt izmantot lielisko laiku un turpināt meklēt kukaiņus. Šajā brīdī pārslēdzos no ūdens tīkliņa uz standarta entomoloģisko tīkliņu un pievērsos sauszemes kukaiņu tvarstīšanai. Vispirms gan nometos četrrāpus vienā saulainā, smilšainā nogāzē - pavasarī šādas vietas var būt īpaši produktīvas, jo, kamēr ēnainākā ieplakās kukaiņu aktivitāte pat maija sākumā var būt vēl niecīga (protams, atkarīgs no gada jeb cik agrs/vēls pavasaris), tad te, saules uzsildītas, visādas radības mēdz rāpot krustām šķērsām tā, ka nav pat speciāli īpaši jārušinās un tās jāmeklē. Jāatzīst, ka nevarētu teikt, ka šī konkrētā nogāzīte izcēlās ar daudzveidību un lielu kukaiņu skaitu, tomēr vēl vienu laiferi tomēr 'izspiedu' - pa sūnām saulītē rāpoja apaļvabole Morychus aeneus. Dzīvo pie zemes starp sūnām, akmeņiem un augu paliekām. Tāda atsevišķiem, samērā izkliedētiem, baltiem matiņiem klātā ķermeņa virspuse ir raksturīga sugas pazīme (tāpat arī balti apmatotais vairodziņš). Nav retums un kaut kā šķita, ka sen tādu būtu vajadzējis jau ieraudzīt, jo dažādas blaktis jau kādu laiku šādos biotopos (četrrāpus veroties starp sūnām un augiem) meklēju. Nav gan pārāk liela vabolīte - ap 4mm, kā arī, ņemot vērā, ka apaļvabolēm ir tāda tendence pie traucējuma pieraut kājas pie ķermeņa un pilnībā sastingt, tad iespējams tas apgrūtina to pamanīšana. Šī kā reizi aktīvi rāpoja, tā ka tas daudzkārt atviegloja uzdevumu.
 |
| Vairogblakts Rubiconia intermedia |
 |
| Vairogblakts Rhacognathus punctatus |
 |
| Jāņogulāju vairogblakts (Elasmucha ferrugata) |
 |
| Zālāju laupītājblakts Nabis ericetorum |
 |
| Sprakšķis Ampedus tristis |
Turpmākais maršruts aizveda pa taku, kas vijas gar Lielā Ķemeru tīreļa ZA malu - tur pamatā apkārtnē priežu meži ar viršiem, vaivariņiem un kādām melleņu mētrām. Teorētiski šis nav tāds sugām bagātākais biotops, taču starp blaktīm ir vesela strīpa ar, piemēram, viršus apdzīvojošām sugām. Tad nu tās var ar entomoloģisko tīkliņu mēģināt šādās vietās 'sapļaut', kā arī siltās pavasara dienās uz augiem var tīri nejauši nosēsties arī citi, ar tiem nesaistīti kukaiņi. Tā ka ķēros pie darba - gāju pa taku un vicinājos pa labi un pa kreisi. Jāsaka, ka visai produktīvi. Praktiski visas biežākās viršu blakšu sugas šajā posmā arī sastapu - dažas sugas (piemēram, vairogblaktis Rubiconia intermedia un Rhacognathus punctatus) pat diezgan lielā skaitā. Izmantoju šo iespēju, lai papildinātu šo sugu portfolio manā kolekcijā ar vēl kādiem vairāk vai mazāk jēdzīgiem kadriem. Šajā posmā interesantākais (retākais) objekts droši vien bija sprakšķis Ampedus tristis, kas vairāk saistīts ar skujkoku sausokņiem un kritalām. Tādu šajā apkārtnē samērā daudz, tā ka viršos vabole skaidrs, ka bija apsēdusies tīri nejauši. Tā savā ziņā ir entomoloģiskā tīkliņa burvība - nekad nezini kas trāpīsies.
 |
| Māņlapsene Sapyga similis |
Aprīļa beigas/maija sākums ir kārklu ziedēšanas laiks, ko šajā gadā centos izmantot, jo pamazām cenšos iepazīt Latvijas bišu faunu. Daudzām sugām, kas lido pavasarī kārkli ir viens no galvenajiem nektāraugiem - īpaši skujkoku mežos, kur pavasara ziedu aspekts ir relatīvi nabadzīgs. Tā arī šeit priežu mežā gar taku, daži necili ziedoši kārkliņi bija kā kukaiņu magnēts un ziedi bija pilni ar dažādām mušām, smilšbitēm, Nomada ģints kailbitēm, kamenēm, tauriņiem u.c. Ar fotografēšanu gan man šajos apstākļos tik labi tomēr nevedas, tā ka neko daudz atrādīt nevaru, bet nu tās sugas, ko izdevās nofotografēt - visas man jaunas (līdzīgi kā ar ūdenskukaiņiem - bitēm ar fotoaparātu iepriekš praktiski neesmu pievērsis uzmanību). Interesantākā šķita māņlapsene Sapyga similis, kas pārstāv Sapygidae dzimtu, kurā Latvijā sastopamas vien 3 sugas. Šī suga ir dažādu griezējbišu ligzdu parazīts - līdzīgi kā krāšnlapsenes mēģina 'iešmaukt' kādā jau gatavā griezējbites ligzdas ejā, iedēj tur savu olu un vēlāk tad māņlapsenes kāpurs pārtiek no sākotnēji griezējbites jaunajai paaudzei sagatavotajiem pārtikas krājumiem. Droši vien suga nav nekāds retums, bet tā pēc sajūtām nevarētu teikt, ka arī ļoti bieži.
 |
| Smilšlapsene Andrena ruficrus |
 |
| Smilšbite Andrena lapponica |
No Andrena ģitns smilšbitēm foto izdevās tikai diviem īp., kas pēc manas saprašanas ir Andrena ruficrus un Andrena lapponica. Pirmā suga kā reizi ir tieši samērā cieši saistīta ar kārkliem, jo tie ir šīs sugas galvenais nektāraugs. Noteikšana teorētiski šķiet vienkārša - pakaļkāju stilbi ar oranžiem matiņiem kā arī pats stilbs ir oranžs, vēders ar relatīvi mazu apmatojumu, kas kontrastē ar izteikti apmatotajām krūtīm. Šo un dažus citus šīs dienas bišveidīgos gan esmu arī ievācis Latvijas Nacionālā Dabas muzeja krājuma papildināšanai, bet šķiet vēl šobrīd tā neesmu līdz galam konkrēti šīs dienas eksemplārus apskatījis. Smilšbišu detalizētu noteikšanu pagaidām atlieku uz nedaudz vēlāku laiku, kad būs iekrājies apjomīgāks materiāls. Tiesa kopumā par šo divu sugu noteikšanu esmu gana pārliecināts. Tā, piemēram, otra suga - A.lapponica tipiski ir atpazīstama pēc rudā krūšu apmatojuma, melnā sejas apmatojuma, un pakaļkāju stilbu krāsojuma. Ļoti līdzīga esot Andrena varians, bet tā lielākoties barojas vilkābeļu ziedos un kopumā dzīvo nedaudz citos biotopos (kā arī vispār mūsu reģionā tā kā retums - izplatīta vairāk uz dienvidiem). Priežu mežs savukārt, pēc visa spriežot, ir tipsiks A.lapponica biotops, jo šīs sugas galvenokārt nektāru vāc melleņu, zileņu un brūkleņu ziedos, bet reizēm arī kārklos. Protams, drošībai jāpārbauda būs, bet tā kā 99%, ka ir lapponica, manuprāt.
 |
| Ūdensmērītājs Limnoporus rufoscutellatus |
 |
| Kāds no dzēlējodiem (Culicidae) |
 |
| Mēsluvabole Aphodius sticticus |
Arī turpmākā pastaiga bija kukaiņiem pilna, taču varbūt bez kādām baigām 'ekstrām'. Izmantoju iespēju, ka pavasarī ar ūdeni pilnas ir dažādas nelielas ieplaciņas un mini grāvīši, kas ļauj ērti fotografēt kādus uz ūdens virsmas dzīvojošos ūdensmērītājus (šādas mikroūdenstilpes gan patīk tikai dažām sugām - tā ka visu ūdensmērītāju faunu tā nevarēs iemūžināt). Tā kā ūdensmērītāji ir visai tramīgi, tad lielākās ūdenstilpēs tiem ir tendence veikli aizslīdēt tieši tik lielā attālumā (bet parasti vēl tālāk), lai nekādi jēdzīgi kadri vairs nesanāktu. Šeit savukārt nekur tālu aizmukt nevarēja, jo pat otrs krasts bija vien rokas stiepiena attālumā. Ja vēl tā mierīgi pasēž, tad var sagaidīt, ka piepeld pavisam tuvu klāt. Atskaitot šīs izklaides, tā principā tupinājumā gāju gāju, līdz jau biju aizgājis praktiski līdz pašiem Ķemeriem. Te mežā pamanīju lidojošu vaboli, kas izskatījās pēc Aphodius mēsluvaboles - tādus lidojošus īpatņus vienmēr cenšos apskatīt, jo tā ir laba iespēja nofotografēt kādu īpatni, nemaz pa mēsliem nerakājoties. Ar veiklu rokas kustību izdevās to sekmīgi notriekt zemē. Eksemplārs gan izrādījās kāds no 'brūno Aphodius' sugu grupas, kur ir daudz līdzīgu sugu (bez pieredze grūti atpazīstamas), tāpēc pirmajā brīdī nekādu sajūsmu tas manī neradīja. Taču rūpīgāk ieskatoties tomēr tā kā šķita samērā raksturīgs, jo ir gaišāks zīmējums gan priekškrūšu vairoga sānos, gan galvas priekšējos stūros. Neatminos tādu sugu iepriekš manījis, tāpēc bija interesanti paskatīt vai tomēr nevar noteikt. Pēc visa spriežot - Aphodius sticticus! Arī man jauna suga, kas gan nav brīnums, jo no Latvijas Aphodius ģints mēsluvabolēm esmu līdz šim sastapis labi ja 1/3 (drīzāk mazāk). Vairāk pa mēsliem jārakājas! Ehh, cik patiesībā vēl tā Latvijas fauna maz redzēta un iepazīta. Bet tas labi - būs visu dzīvi ko darīt un nekad neapniks.
 |
| Ornamentblakts Syromastus rhombeus |
Noslēdzu gājienu Ķemeru dzelzceļa stacijas apkārtnē, kad stundu, kas bija jāgaida līdz vilcienam, pavadīju staigājot gar dzelzceļu (virzienā uz Tukumu). Tādos sausākos un atklātos biotopos tomēr nedaudz cits sugu sastāvs kā mežos, tāpēc dzelzceļmalas man vienmēr šķiet interesantas vietas kur piestāt. Interesantākās lietas šeit bija īpatnējā rombveidīgā ornamentblakts Syromastus rhombeus, kas acīmredzot ir nesens ienācējs Latvijas faunā, taču šobrīd vismaz Latvijas rietumu un centrālajā daļā vietām nav nekas īpaši rets. Tagad ir zināmas jau vairāk kā 15 atradnes vismaz. Tiesa interesanti, ka šis konkrētais Ķemeru atradums bija uz to brīdi vien piektais zināmais novērojums, tā ka pēdējos 2 gados tiešām bijis straujš novērojuma skaita pieaugums. Dzīvo uz dažādiem sausās vietās augošiem neļķu dzimtas augiem. Latvijā gan tā konkrēti gan nav izdevies piefiksēt kādu konkrētu saistību ar noteiktu augu sugu, jo nereti sanāk blaktis vienkārši iepļaut ar entomoloģisko tīkliņu un tad jau mēdz būtu grūti precīzi pateikt no kura auga tā bija nākusi. Teorētiski mana personīgā sajūta saka, ka iespējams Latvijā tām patīk tīruma radzenes (Cerastium arvensis), jo dažās no vietām kur sugu man izdevies konstatēt, šie augi ir netālu bijuši. Vismaz man šķiet, ka tā ir tā suga. Baigais botāniķis jau neesmu - varbūt varu arī kļūdīties.
 |
| Zālāju laupītājblakts Nabis brevis |
 |
| Bite Ceratina cyanea |
Konkrētā dzelzceļmala citus blakšu labumus vairs neatnesa, kaut gan bija neliela cerība, ka viena no sastaptajām Nabis ģints zālāju laupītājblaktīm varētu būt Nabis rugosus (izskatījās tāda gaišākām, ne tik tumšām kājām kā varētu būt tipiskākiem Nabis brevis īpatņiem). Šad un tad šādus aizdomīgus īpatņus (ne visus, teiksim kādus 10-15 gada laikā) tagad parasti cenšos ievākt detalizētākai pārbaudei laboratorijas apstākļos , lai vismaz kādi punktiņi kartē krājas arī rugosus. Kādos >95% gadījumu gan vienmēr izrādās, ka ir tik brevis. Arī šajā gadījumā. Nu neko darīt. Varbūt jāpalasa nedaudz rūpīgāk vēl kādi noteicēji, jo varbūt tomēr ir vēl kāda ārēja pazīme, kas varētu ļaut precīzāk atfiltrēt potenciālus rugosus īpatņus, jo nu Nabis brevis ir tik bieži sastopama suga, ka katru ņemt līdzi, lai vēlāk 'uzšķērstu' nav īsti reāli. Bet nu rezultātā pagaidām sanāk, ka Nabis rugosus Latvijā ir 'reta suga' ar maz atradumiem (kas, protams, visticamāk neatbilst reālajai situācijai un suga patiesībā ir izplatīta daudz biežāk). Lai nu kā tur nebūtu ar Nabis-iem, noslēdzošā bilde kārtējais bišveidīgais. Neliela, sīciņa bite ar zilganu spīdumu un baltu seju (tēviņiem) - Ceratinca cyanea. Interesanti, ka tā patiesībā ir tuvu radniecīga milzīgajām Xylocopa ģints namdarbitēm. Izmēra starpība gan starp abām būs kādas 10x vismaz. Latvijā droši vien nav reta suga.
Tā lūk. Cerams, ka līdz nākamajam ierakstam nebūs jāgaida vēl viens gads.
