Lācītis ar olām

Redz kā, rokoties bilžu arhīvos, izrādās var atrast arī šo to interesantu. Piemēram, vakar meklēju jaunu 'desktopa' bildi datoram un mana izvēle krita uz šo 2010. gada augstā uzņemto brūnā lācīša (Arctia caja) bildi. Un tikai tagad ievēroju, ka bildē ir izdevies noķert visai intīmo olu dēšanas procesu! Ne bildējot, ne pēc tam datorā liekot bildes to pirms tam nebiju ievērojis. Gadās, kā sacīt jāsaka. Tauriņš jau daiļš - un kāpuri šim tauriņam arī visai krāšņi jeb, pareizāk sakot, mataini pēc vella! Tas tāds aizsardzības mehānisms, lai putni tos neapēd - un strādā jau arī, jo šos matainos lācīšu kāpurus ēd tikai dažas putnu sugas, piemēram, dzeguzes.

Gads apkārt

Klusi un nemanāmi izrādās ir apritējis vesels gads, kopš mana pirmā ieraksta šajā blogā. Ko lai saka - laikam jau jauki! Kopumā jāsaka, ka esmu pat tīri apmierināts ar lasītāju atsaucību un kopējo apmeklējumu (it īpaši priekš šāda bloga ar specifiskām tēmām). Gada laikā esmu atstājis 94 ierakstus (interesanti, ka ne vairāk par 13 vienā mēnesī - kaut kāda dīvaina robeža) ar nedaudz vairāk kā 250 bildēm.

Tagad sāku domāt, kādā virzienā bīdīt turpmākos ierakstus - it kā esmu vairāk vai mazāk pieturējies pie principa, ka lieku tikai 'svaigās' bildes no izgājieniem dabā un tikai retu reizi ielieku kaut ko no arhīviem. Kaut gan no otras puses tieši bilžu arhīvos slēpjas daudz, daudz vis kaut kas interesants par ko arī varētu uzrakstīt - varbūt, ka jāattīsta vairāk šāds ievirziens? Otra lieta, ko varētu ir attīstīt, ir 'plašāks skats uz dzīvi'. T.i. ne tikai apskatīt atsevišķas sugas u.c. objektus, bet arī to mājvietas, ko tie apdzīvo - biotopus, saistību ar bioloģiski vērtīgiem elementiem dabā utt. T.i. apcerēt bioloģisko daudzveidību un ar to saistītās problēmas. Tas varētu būt arī stimuls turpināt sevi izglītot šajā jautājumā - lasot zinātniskos rakstus utml.

Katrā ziņā varianti ir kā uzturēt 'svaigumu' šeit un lai te nekļūtu pārāk garlaicīgi - atliek tik izvēlēties un pienācīgi izpildīt. Un protams - vēl tak jāizvēlas šī, 2011. gada, mērķis! 2009. gada tauriņu mērķi (nobildēt 60 sugas) izpildīju, 2010. gada mērķi (nobildēt 40 spāru sugas) diemžēl neizpildīju... Ko šogad lai fotogrāfē?

Šī gada pavasarīgākā diena

Pat neskatoties uz pietiekami vēso laiku, bez šaubām varu teikt, ka šodien bija 2011. gada vispavasarīgākā diena! Ļoti iespējams, ka šo sajūtu pastiprināja fakts, ka šoziem saules stari mūs lutinājuši tik reti, ka katra šāda saulaina diena tagad šķiet kā visīstākais pavasara vēstnesis. Bet arī citādi sāk justies pavasara tuvums - zīlītes un zaļžubītes sāk pavasarīgāk 'čivināt', dienas paliek garākas utt. Tiesa līdz īstam pavasarim vēl laiciņš tomēr jāpagaida un pārāk ātri sapriecāties ar nevajag (to es laikam tagad sevi tā mierinu).

Lai nu kā, šodien sauli baudīt gāju tepat uz Ķengaraga promenādi (ir te mums tagad jauki labiekārtota Daugavmala - ir kur Ķengaraga tantiņām pastaigāties). Protams, vajadzēja apstāties pie Ķengaraga 'gulbju barotavas', kur, kamēr skatījos uz gulbīšiem, man par pārsteigumu, virs galvas pārlidoja jūras ērglis! Pie tam gandrīz pieaugušais putns ar visu balto asti. Šo iespaidīgo putnu man vienmēr ir prieks ieraudzīt un, protams, šāda sīciņa bildīte nekādīgi nespēj atainot to spēku, ko šis putns sevī iemieso ar milzīgajiem, divmetrīgajiem spārniem šķeļot gaisu un 'sējot paniku' tuvumā esošajās kaijās un pīlēs - tas ir jāredz dabā!

Pārējo laiku izklaidējos bildējot tur pat virs galvas lidojošās kaijas, kas par laimi šad un tad nolidoja arī zemāk kā jūras ērglis, attiecīgi varēja kādu tīri labi arī 'iesēdināt' kadrā. Pārsvarā gan tik kajaki plivinājās, bet šajā gadījumā mani tas pilnībā apmierināja, jo nevar jau zināt, kad būs nākamā diena, kad spīdēs saule un varēs bildēt lidojošus putniņus uz gaiši zilu debesu fona.

Makro rotaļas

Šodien atnāca mans pirmais ebay pirkums - gredzens ar ko saskrūvēt divus objketīvus ar 'seju pret seju'. Doma, ka tādējādi var iegūt lielāku palielinājumu (pašreizējā kombinācijā saskrūvējoties sanāk kaut kas ap 4,5:1), kas man tomēr nedaudz ir pietrūcis kopš 'ziepjutrauka laika'..., Tajos, nu jau senajos, laikos ar Panasonic FZ-20 un pieķimerētu binokulāra lēcu varēja iegūt zvērīgu palielinājumu. Iespējams, ka tagad beidzot būšu sasniedzis līdzīgu palielinājumu. Uzreiz, protams, uzparikti vajadzēja izmēģināt un kā "eksperimentālie trusīši" tika izvēlētas drozofilas, kas mums dzīvoklī tā kā ir savairojušās. Secināju, ka kopumā ir ok - protams nofokusēties ir tā visai pagrūti, jo rokas trīc un asuma dziļums ir ļoti niecīgs, bet ja 'uztrāpa asumā' tad detalizācija (pat pie f16, kad objektīvi parasti sāk zīmēt švakāk) mani pat vairāk kā apmierina. Protams, vislabāko asumu un detalizāciju varētu iegūt, ja līmētu bildi no vairākiem kadriem, kur katram kadram asums ir uzstādīts citā vietā - rezultātā iegūstot 'salīmētu' bildi ar lielu asuma dziļumu, bet es tam pagaidām esmu par slinku + statīvs man šķiet vairāk traucēklis nekā palīgs (tādas bildes bez statīva neuztaisīt). Grūti gan tā teikt, cik liels pielietojums būs šādai uzpariktei dabā, jo darba distance no objekta ir niecīga (pāris cm, kā rezultātā vairums objektu droši vien paspēs aizmukt/aizlidot pirms tos ieraudzītu skatumeklētājā), bet varbūt šad un tad tomēr noderēs. Atliek tik tagad sagādāt otru zibspuldzi un būšu makro sezonai gatavs - pavasaris jau vairs nemaz nav aiz kalniem!

Otra priecīgā dienas ziņa ir, ka beidzot ieraudzīju ūdensstrazdu - pirmo reizi dzīvē (224. putnu suga)! Tiesa tas gan tāds slinkais novērojums, jo šis putns no Bērzes upes pie Ķekavas jau kādu laiku (arī vakar) bija ziņots - tā ka atlika tikai aizčāpot no Dārziņiem līdz turienei un apskatīties, kāds tas strazds izskatās dzīvē. Nekādi pārsteigumi jau nebija - ūdensstrazds kā ūdensstrazds. Kaut gan nē, bija arī viens patīkams pārsteigums taipus' Doles salai - trīs ziemeļu gulbji Sausajā Daugavā. Biju jau atmetis cerības šajā janvārī tos ieraudzīt, jo citus gadus parasti tie dzīvojas pa Dārziņiem, taču nevienā no šīs vietas apmeklējumiem šogad tos tā ar neredzēju (kaut arī citi bija redzējuši). Bet gulbji laikam bija vienkārši pārvākušies (ja, protams, tie ir tie paši) otrā pusei Doles salai, kur, salīdzinot ar Dārziņu attekas jampadraci, tomēr ir daudz mierīgāka tā dzīvošanās (neliels bariņš ar meža pīlēm un kādi pieci zivju gārņi bija vienīgā viņu kompānija šodien). Attiecīgi janvāra saraksts uzkāpis līdz 75 sugām - jauks apaļš skaitlis... Varbūt pietiks 2011. gada janvārim? :)

Dienas mācība

Šodien ieguvu kārtīgu mācību (nav gan tā, ka tas kas jauns būtu) - bez fotoaparāta ārā no mājas iet nedrīkst! It īpaši, ja iet kaut kur 'dabā'! Šodien gāju meklēt Botāniskā dārza urālpūci - bez fotoaparāta... It kā jau mans domu gājiens bija visai loģisks - pūci visticamāk neatradīšu, jo jau pagājušogad vairākas reizes nesekmīgi meklēju Rīgas urālpūces, tad kāpēc, lai šogad veiktos? Tāpat arī, ja atrastu, droši vien pūce sēdētu kaut kur augstu, kur to ar savu objektīvu tāpat nenobildētu + saulainu laiku ar nesolīja... Bet Mērfijs jau bija gudrs vecis un viss notika pēc viņa 'plāna' - urālpūci ieraudzīju, pie tam nevis kaut kur augstu kokā, bet tikai kādus 2,5m virs zemes + spīdēja dikti jauka zemā ziemas saulīte... Škrobīgi jau ir - šādos apstākļos pat ar 150mm objektīvu sanāktu ok bilde, jo pūce arī diezgan tuvu pielaida. Neko darīt - nācās nodarboties ar mobilogrāfiju caur binokli. Sākumā gan nekas nesanāca, bet tad sapratu, kur slēpjas mana līkrocība - un uzreiz viss sanāca. Jāsaka, ka laikam šī pati līkrocība neļāva man nobildēt pūkpīli caur teleskopu... Neko darīt - tagad zināšu.
Lai nu kā - tomēr prieks par pūci, jo nekad iepriekš to nebiju redzējis! Attiecīgi, šogad jau tā ir ceturtā jaunā suga priekš dzīves. Jauki! Un protams tā ir 73. suga janvārī - jaunais rekords turpina augt!

Krāšņā Liepāja [megaputns]

Beidzot pienāca tā diena, kad sarunāju pie Ritvara naktsmītnes, un devos uz Liepāju vērot putnus. Plāns vienkāršs - vakarā iebraucu Aizputē un rīt no rīta abi dodamies putnos. Sacīts darīts un 20.I esmu Aizputē un uzreiz vakarā, plānojot rītdienas maršrutu, izlemjam, ka pirmais apskates objekts, vēl rīta krēslā būs Liepājas ziemeļu mols. Sacīts darīts nr2. - ir pulkstens 8:30 un mēs jau ejam pa ziemeļu molu.

Galā sākam riktēties - kamēr Ritvars krāmējas ap teleskopu, man ir laiks pārmest aci apkārtnes ūdeņiem. Uzreiz acīs iekrīt samērā netālu peldoša dīvaina pīle - sākumā nedaudz apjūku, jo tā uz sitienu nevaru izdomāt, kas tā par pīli ar baltām krūtīm. Noziņoju tā starp citu Ritvaram, ka redzu 'dīvainu pīli'. Satraukumam jau arī nav pamata - putns neizskatās, ka taisās kaut kur laisties - tieši otrādi, lēnā pleznu solī pīle slīd mums tuvāk. Sazīmēju, ka šim radījumam ir arī sarkanīgs knābis - pavisam dīvaini. Nu neko - uzliks Ritvars teleskopu un apskatīsies tuvāk. Pa šo brīdi pīle pieslīdējusi vēl tuvāk - tagad binoklī raugoties, sarkanīgais knābis ir pārvērties par milzīgu oranžīgi rozīgu 'burkānu', ko papildina izteikti slīpā piere - pūkpīle! To steidzīgi noziņoju Ritvaram, kas tagad jau mēģina putnu atrast teleskopā. Droši vien, ka parastā, bet nu tāda dīvaina. Drošības pēc izķeksēju no somas noteicēju un šķiru vaļā pūkpīļu lapu. Atšķirot nedaudz (ja tā var teikt) apstulbstu - parastajai pūkpīlei NAV oranžīgs knābis nevienam dzimumam, nevienā spalvu tērpā un vecumā, tāds ir tikai krāšņās pūkpīles tēviņiem. Protams šis nav pieaudzis tēviņš, jo tādu papagaili mēs uzreiz atpazītu, bet tik un tā. Rokas sāk trīcēt - izsaku skaļi savu teoriju par sugas piederību un steidzinu Ritvaru to atrast teleskopā, bet par nelaimi mola galā ir tāds visai augsts mūra valnis (attiecībā pret Ritvara garumu), kas nosedz pīli no teleskopa skata, jo tā jau ir piepeldējusi visnotaļ tuvu. Nervu spriedze pieaug un sākas neliela panika! Teleskopā putnu atrast nevar, tas lēnām garām mums slīd prom! Izrauju no somas fotoaparātu un uztaisu dažus dokumentālus kadrus pa gabalu - diemžēl pēc fotoaparāta domām ārā joprojām ir tumšs kā nēģera dibenā (laiks ap 8:50), tāpēc nekas sakarīgs nesanāk, bet kaut ko jau saprast var. Samaināmies ar Ritvaru - lai viņš vismaz apskata putnu kārtīgi binoklī, es tikmēr mēģināšu tikt galā ar teleskopu. Šoreiz varu teikt paldies mātei Dabai par 1,89m augumu - paceļu teleskopu augstāk un ir! Skaistule pūkpīle iepeld redzes laukā - pirmā papildus pazīme, kas iekrīt acīs ir tievs, balts acs gredzens. Sākam iegūt pārliecību, ka tā ir krāšņā pūkpīle. Satraukums un apjukums gan nemazinās - domājam, ka vajag vēl kādu bildi, lai pierādītu šo novērojumu un Ritvars dod man mazo ziepju trauku, lai sabildēju pīli caur teleskopu. Uzdevums nav no vieglajiem - nočakarējos 5 minūtes, sabildēju čupu kadrus no kuriem, iespējams manas līkrocības dēļ, beigās neviens neizrādījās derīgs un pa to laiku pīle ir jau aizpeldējusi krietni tālāk! Neraža - pilnīga laika izšķiešana! Lai nu kā - pārliecība iegūta ir (nekas cits jau pēc šāda pazīmju kopuma sanākt nevarēja), kaut kādas bildes arī un attiecīgi tiek veikts zvans Kārlim Milleram, lai paziņotu šo prieka vēsti - esam tikai 3. reizi Latvijā novērojuši krāšņo pūkpīli, kas arī tika apstiprināts, kad vēlāk nosūtījām bildes. Prieks un laime!

Patiesībā viss, kas notika pēc tam jau vairs nebija tik svarīgs - tāpat nekas nevarētu pārspēt rīta megaputnu. Bet plinti krūmos protams nemetām - jau tur pat no ziemeļu mola, sakasīju čupiņu jaunu sugu šim gadam - cekuldūkuri, garknābja gauru, tumšo pīli un jūras ērgli. Atpakaļ ejot mūs arī iepriecināja pelēkais ronis, kas tur pat blakus peldējās ar izbāztu šņukuri.
Man protams Liepājā ļoti gribējās redzēt parasto ūbeli, kas dzīvo Liepājā jau kopš decembra vidus - tāpēc uzņēmām kursu uz to pusi. Pa ceļam Pulvera ielas zaļžubīšu bariņā neko interesantu diemžēl neizdevās 'izpīpēt' - bet nu vismaz abi 'ieķeksējām' kaņepīšus. Tālāk ielas malā izdzirdējām nedzirdētus (priekš manis), klusinātus saucienus - izrādās tur pat blakus uz ķieģeļu sētas tupēja divi cekulainie cīruļi, kam gandrīz jau būtu pagājuši garām. Šie tādi ne visai bailīgi bija un pat izdevās pāriet tīri tuvu nobildēt. Arī jauki, jo tā bija jauna suga manai dzīves listei - un jau otrā tāda šodien! Lieliska diena!
Turpinājumā cerēju uz parasto ūbeli (Ritvars jau bija to šeit redzējis) - taču šeit nāca pirmā vilšanās. Lai arī no rīta tā bija redzēta, tad tagad tās tur nebija. Lai arī kā skatījāmies un lai arī kā Selga Bērziņa centās mums izpalīdzēt un viņu atrast kaut kur, bet tā arī ūbele neparādījās. Tik vien, ka čupa gredzenūbeļu, kas arī nebija slikti, jo šogad tādu man vēl nebija. Jauki papļāpājuši ar Selgu, devāmies tālāk tukšā - bet man nekāda īpašā škrobe par to nebija, jo laikam būtu grēks škrobīties, ja no rīta esi redzējis krāšņo pūkpīli! Dienu pat nevarēja izbojāt, tas ka turpmākajās pāris stundās, vienīgais ko varēju atzīmēt, bija dzeltenās stērstes.
Dienas kopsavilkums Liepājas putnu Eldorado - plus 9 sugas janvārim (lieki teikt, ka mans iepriekšējais janvārī novēroto putnu rekords šodien tika satriekts pīšļos), no kurām 2 jaunas dzīvei no kurām vienai trešais novērojums Latvijā. Izcila diena! Bet ir sajūta, ka es vēl janvārī šeit atgriezīšos - tomēr palika dažas nenokārtotas darīšanas.

Trīspirkstu kombinācija

Neiedziļinoties detaļās - putni man šodien parādīja trīspirkstu kombināciju. Pirmā tukšā diena janvārī - t.i. diena, kad eju raudzīt putnus, bet neieraugu neko jaunu. Cerēju uz meža zīlīti (drošais variants) un trīspirkstu dzeni ('ja paveicas' variants), bet nebija ne viens ne otrs. Pie tam pastaigas otrajā pusē sāka riktīgi līņāt, tā ka pavisam putnošanas entuziasms noplaka. Tiesa ātri vien uzradās cits entuziasms - kukaiņu vērošanas entuziasms. Jo, pateicoties siltajam laikam, visādu kustoņu bija biezā slānī. Mēģināju ar ko fotogrāfēt, bet tā ne daudz, jo pārāk samērcēt tehniku arī negribējās.

Skaitliski visvairāk noteikti bija pavisam sīciņās ap 2mm 'lielās' kolembolas, kuras biezā slānī lēkāja pa sniegu, kā mazas, melnas blusiņas. Jāsaka, ka tomēr tās varētu būt īstie objekti, kas būtu pelnījuši saukties par sniega blusām. Uz mana 'sniega mušu celma' to bija daudzi desmiti un varēju ērti tās 'medīt' kadrā. Interesanti bija arī vērot to pārvietošanos - pēc piezemēšanās, tās uzrāpo līdz tuvākajam sniega kalnam (kas patiesībā nav augstāks par dažiem mm) un lec tālāk. Ne velti kolembolas sauc arī par lēcastēm, jo lēkšanai tās izmanto nevis kāju spēku, kā citi kukaiņi (blusas, sienāži u.c.), bet gan īpašu lecamdakšu, kas atrodas vēdera apakšpusē.

Ļoti daudz bija arī jau iepriekš minētās sniega mušas (Boreus sp.). Patiesībā sakot, nekad tik daudz to nebiju redzējis - mežmalā ik pēc kādiem pāris metriem sniegā pa kādai sēdēja. Tā ka, ja kāds vēlas šo nelielo ziemas 'brīnumu' ieraudzīt, tad atliek tik iet uz tuvāko mežmalu un skatīties sniegā. Vislabāk tās protams būs ieraudzīt uz kāda tīrāka sniega laukumiņa zem klajām debesīm nevis kaut kur zem kokiem, kur sniegs sabiris pilns ar visādiem krikumiem. Tā vien izskatās, ka tās galīgi nav retas un ātri vien vismaz kādu vajadzētu ieraudzīt.

Ja iepriekšējie lopiņi nebija nekas īpašs (vismaz nekas neredzēts), tad nākamais radījums, kas acīmredzami bija kāda kukaiņa kāpurs, gan man šķita ļoti savdabīgs un iepriekš neredzēts. Pie tam uzreiz divi tādi lēnītēm rāpoja pa sniegu. Jau fotogrāfējot pārsteidza to visai iespaidīgie žokļi (pats radījums gan nebija liels - ap 4-5mm varētu būt), kas var nozīmēt tikai vienu - tas ir plēsējs. Mājās pārnākot, sāku meklēt, kas tas tāds varētu būt - pārskatīju daudzus visādus kāpurus, līdz beidzot atradu ko līdzīgu starp skrejvaboļu kāpuriem. Internetā atradās pat daļēji pieejams skrejvaboļu kāpuru noteicējs un pēc tā man sanāk, ka esmu nobildējis skrejvaboles Leistus sp. (Latvijā 4 sugas) kāpuru. Arī jauki - vismaz kaut kas negaidīts.

Otrs negaidītais kāpurs bija jau nedaudz lielāks - ap 1cm. Ar to gan šaubu bija nedaudz mazāk - uzreiz jau bija nojausma, ka tam būtu jābūt vaboļu kāpuram un šoreiz pat nevajadzēja ilgi meklēt, kas tas ir par kāpuru - mīkstspārņa (Cantharis fusca) kāpurs. Suga visai parasta un redzēt tā kāpuru ziemā laikam arī neesot nekas dīvains. Lai nu kā - redzēju to pirmo reizi.

Protams neiztika arī bez īstajām mušām, jeb divspārņiem. Bija gan pa kādai sīkākai mušiņai, kuras neizsaktījās pietiekami interesantas, lai vilktu fotoaparātu ārā lietū, gan arī viena lielāka 'muša', jeb pareizāk sakot ziemasods (Trichocera sp.). Ziemasodi jāsaka ir ļoti raksturīgs objekts siltākām ziemas dienām - it īpaši ziemas sākumā, kad ir sasnidzis sniegs, bet vēl nav iestājies kārtīgs sals. Tad tie lidinās apkārt pa mežu un cilvēkiem var radīt nelielu izbrīnu - 'sak, ko ta šie vēl nav nomiruši'. Bet ziemasodi tik klusībā pasmīn par to, jo ne velti to nosaukumā ir vārds ziema un tie ir īpaši pielāgojušies dzīvei zemās temperatūrās.
Tā lūk! Šoreiz nostrādāja teiciens, ka dabā jau vienmēr ir ko redzēt. Ja putni uzmet, tad kukaiņi jau noteikti neuzmetīs - pat ziemā ne!