Šodien atkal notika ikgadējais Dabas fotogrāfu fotovakars, ko rīko Latvijas Ornitoloģijas Biedrība, kurā piedalījos arī es. Bija forši atkal satikt kolēģus, kurus nemaz ne tik bieži neizdodas redzēt (vismaz man). Vakara beigās arī tika noteikts vakara fotogrāfs - par to pelnīti tika atzīts viens no mūsu vadošajiem dabas fotogrāfiem - Andris Eglītis. Tas tiešām ir cits līmenis! Manas bildes guva atzinību nu jau tradicionāli 'bezmugurkaulnieku' kategorijā, kā arī kategorijā 'citi' - kurā tika ietilpinātas varžkrupju bildes. Te apakšā tad video ar bildēm, kuras rādīju - visas gan šķiet šeit blogā jau figurē :)
trešdiena, 2011. gada 30. marts
otrdiena, 2011. gada 29. marts
Jaunmārupes sasalums
Hmm... No vienas puses šodien vīlos Jaunmārupes laukos - neviena pati zoss nebija izdomājusi tur apsēsties (uz ko tomēr cerēju)... Bet no otras puses - redzēju šogad pirmo balto cielavu, jauku krīklīšu bariņu (diemžēl nelieši nolidoja man garām tieši pretgaismas pusē, kā rezultātā bilde neko laba nesanāca), niedru liju un vēl kaudzi visādus putniņus. Vienā brīdi arī nedaudz sabijos no plunkšķiem grāvī (pamats bīties jau gan it kā nav, jo krokodili pie mums taču nedzīvo) - tur izrādās ondatras uzdarbojās. Viena laikam domāja, ka starp niedrēm, ir nemanāma un mani pielaida samērā tuvu. Protams, pēc brīža tai tomēr nervi neizturēja un ar plunkšķi nozuda zem ūdens.Bet jāpadomā... Varbūt būs jāapmeklē Jaunmārupe vēlreiz - kad būs atkusis sasalums uz laukiem.
pirmdiena, 2011. gada 28. marts
Ar kājām uz Ogri
Ieteicamā fona dziesma, lasot šo ierakstu: Hospitāļu iela - Par Pogu
Ilgu laiku nebiju nekur tā nopietnāk staigājies, tāpēc pilnīgi vai kājas niezēja iziet kaut kur 'dabā' pastaigāt. Galu galā pavasaris gaisā - jāķer tik' tas ciet! Tāpēc brīvdienās āvu kājās apavus un devos ceļā. Maršrutu gan bija ne gluži tas pats 'interesantākais' (tas protams nosacīti, jo kaut ko interesantu var atrast principā jebkur) - no Dārziņiem līdz Ogrei. Bet priekš tādas mierīgas vienas dienas pastaigas - tieši laikā! Un jāsaka, ka nemaz tik neinteresanti nebija - kopā 39 putnu sugas sakasīju, no kurām dažas arī bija jaunas šim gadam. Lielākais prieks par meža baložiem, kuri man tādi nedaudz 'mistiski' putni bija - visi viņus redz, bet es nē. Tad nu es arī beidzot labi apskatīju.
Nākamā dienā cītīgi mēģināju atrast kādus pamodušos sīklopiņus. Laiks gan bija visnotaļ nepiemērots šādām aktivitātēm - vēss un stipri vējains. Tāpēc devos uz Dubkalnu karjeru, kur, atkusušajā dienvidu puses krastā, bija lielāka cerība starp smiltiņām atrast kaut ko kustamies. Pa ceļam pakontrolēju arī skudru pūžņus mežā - no diviem atkusušajiem pūžņiem, tikai vienā bija vērojama kāda aktivitāte, kas gan aprobežojās ar piecām aktīvām skudrām. Laikam jau par aukstu. Tiesa priekš fotogrāfēšanas šī situācija bija visai pateicīga, jo bildējot šīs dažas, varonīgās skudras, nebija jāuztraucas, ka pa to laiku manu ķermeni būs noklājuši vairāki desmiti skudru.
Karjera smilšainās nogāzes no vienas puses nelika vilties - izdevās atrast gan dažas mazās Bembidion ģints skrejvabolītes, gan trīs sīksmecerniekus (kurus pēcāk izdevās pēc bildes sekmīgi identificēt kā Taphrotopium sulcifrons), gan vēl pa kādam sīkākam kustonim. Bet no otras puses, aktivitāte tomēr bija visnotaļ zema. Jāgaida saulainākas un siltākas dienas un jāmēģina vēlreiz. Bet tikmēr pa to laiku jāmēģina kāds putniņš vēl ieraudzīt.
Ilgu laiku nebiju nekur tā nopietnāk staigājies, tāpēc pilnīgi vai kājas niezēja iziet kaut kur 'dabā' pastaigāt. Galu galā pavasaris gaisā - jāķer tik' tas ciet! Tāpēc brīvdienās āvu kājās apavus un devos ceļā. Maršrutu gan bija ne gluži tas pats 'interesantākais' (tas protams nosacīti, jo kaut ko interesantu var atrast principā jebkur) - no Dārziņiem līdz Ogrei. Bet priekš tādas mierīgas vienas dienas pastaigas - tieši laikā! Un jāsaka, ka nemaz tik neinteresanti nebija - kopā 39 putnu sugas sakasīju, no kurām dažas arī bija jaunas šim gadam. Lielākais prieks par meža baložiem, kuri man tādi nedaudz 'mistiski' putni bija - visi viņus redz, bet es nē. Tad nu es arī beidzot labi apskatīju.
Nākamā dienā cītīgi mēģināju atrast kādus pamodušos sīklopiņus. Laiks gan bija visnotaļ nepiemērots šādām aktivitātēm - vēss un stipri vējains. Tāpēc devos uz Dubkalnu karjeru, kur, atkusušajā dienvidu puses krastā, bija lielāka cerība starp smiltiņām atrast kaut ko kustamies. Pa ceļam pakontrolēju arī skudru pūžņus mežā - no diviem atkusušajiem pūžņiem, tikai vienā bija vērojama kāda aktivitāte, kas gan aprobežojās ar piecām aktīvām skudrām. Laikam jau par aukstu. Tiesa priekš fotogrāfēšanas šī situācija bija visai pateicīga, jo bildējot šīs dažas, varonīgās skudras, nebija jāuztraucas, ka pa to laiku manu ķermeni būs noklājuši vairāki desmiti skudru.
Karjera smilšainās nogāzes no vienas puses nelika vilties - izdevās atrast gan dažas mazās Bembidion ģints skrejvabolītes, gan trīs sīksmecerniekus (kurus pēcāk izdevās pēc bildes sekmīgi identificēt kā Taphrotopium sulcifrons), gan vēl pa kādam sīkākam kustonim. Bet no otras puses, aktivitāte tomēr bija visnotaļ zema. Jāgaida saulainākas un siltākas dienas un jāmēģina vēlreiz. Bet tikmēr pa to laiku jāmēģina kāds putniņš vēl ieraudzīt.pirmdiena, 2011. gada 21. marts
Astronomiskais pavasaris
Tā nu viš' i'! Pavasar's ir klāt! Kopš šodienas var teikt, ka tas ir iestājies gan teorētiski (astronomiski), gan praktiski. Par to, ka pavasaris ir iestājies praktiski, savukārt, liecina norises dabā. Iespējams, ka liela daļai cilvēku tās pagaidām vēl paslīd garām nemanītas, jo sniega kupenas kopumā vēl tomēr ir samērā daudz (it īpaši mežos) un tādās vēsākās dienās var šķist, ka pavasaris nemaz nesteidz atnākt. Taču arī tagad pavasara sajūta dabā ir noķerama - ja paskatās uz atkusušiem laukiem, tad pavasara putnu migrācija nu jau var teikt, ka norit pilnā sparā, tāpat arī kukainīši ir sākuši atmosties, dārzos un pilsētās plaukst pirmās sniegpulkstenītes utt. Tā teikt, atliek tikai vērīgi skatīties dabā un pavasari varēs ieraudzīt.
Arī es esmu sācis 'ķert' pavasari - vispirms jau skatot putniņos. Tā teikt, beidzot iestājās atkusnis arī manā šī gada putnu sarakstā, kas bija nekustīgi 'sasalis' kopš janvāra - papildināju to ar nu jau četrām pavasaraīgām putnu sugām - lauku cīruli, dzērvi, lielo balto gārni un ķīvīti. Arī bildē redzamie Dārziņu ziemeļu gulbji iespējams, ka nebija vietējie ziemotāji, bet gan pavasara migranti.
Arī bezmugurkaulnieku frontē manāma kustība - tiesa šeit pagaidām lielāka nozīme ir saulei: tiklīdz uzspīd saulīte, tā atkusušajos pļavu pleķīšos, dienvidu nogāzītēs u.c. uzreiz notiek aktīva kustība - skraida vilkzirnekļi, rāpo sīkas vabolītes (kā, piemēram, bildē redzamais īsspārnītis Stenus sp.), lien dažādu kukaiņu kāpuri utt. Protams, to skaits vēl nav liels, jo kopumā pavasaris pagaidām ir visai vēss. Attiecīgi daļa kukaiņu vēl atrodas savās ziemošanas vietās, kas daudz kur tomēr vēl ir zem sniega. - pērnajā kūlā, lapu nobirās, zem akmeņiem, mizas plēksnēm un kritalām, satrupējušā koksnē utt. Bet tas viss tikai līdz brīdim, kad paliks siltāks! Tad gan maisam gals būs vaļā!
Arī es esmu sācis 'ķert' pavasari - vispirms jau skatot putniņos. Tā teikt, beidzot iestājās atkusnis arī manā šī gada putnu sarakstā, kas bija nekustīgi 'sasalis' kopš janvāra - papildināju to ar nu jau četrām pavasaraīgām putnu sugām - lauku cīruli, dzērvi, lielo balto gārni un ķīvīti. Arī bildē redzamie Dārziņu ziemeļu gulbji iespējams, ka nebija vietējie ziemotāji, bet gan pavasara migranti.
Arī bezmugurkaulnieku frontē manāma kustība - tiesa šeit pagaidām lielāka nozīme ir saulei: tiklīdz uzspīd saulīte, tā atkusušajos pļavu pleķīšos, dienvidu nogāzītēs u.c. uzreiz notiek aktīva kustība - skraida vilkzirnekļi, rāpo sīkas vabolītes (kā, piemēram, bildē redzamais īsspārnītis Stenus sp.), lien dažādu kukaiņu kāpuri utt. Protams, to skaits vēl nav liels, jo kopumā pavasaris pagaidām ir visai vēss. Attiecīgi daļa kukaiņu vēl atrodas savās ziemošanas vietās, kas daudz kur tomēr vēl ir zem sniega. - pērnajā kūlā, lapu nobirās, zem akmeņiem, mizas plēksnēm un kritalām, satrupējušā koksnē utt. Bet tas viss tikai līdz brīdim, kad paliks siltāks! Tad gan maisam gals būs vaļā!sestdiena, 2011. gada 12. februāris
Lācītis ar olām
Redz kā, rokoties bilžu arhīvos, izrādās var atrast arī šo to interesantu. Piemēram, vakar meklēju jaunu 'desktopa' bildi datoram un mana izvēle krita uz šo 2010. gada augstā uzņemto brūnā lācīša (Arctia caja) bildi. Un tikai tagad ievēroju, ka bildē ir izdevies noķert visai intīmo olu dēšanas procesu! Ne bildējot, ne pēc tam datorā liekot bildes to pirms tam nebiju ievērojis. Gadās, kā sacīt jāsaka. Tauriņš jau daiļš - un kāpuri šim tauriņam arī visai krāšņi jeb, pareizāk sakot, mataini pēc vella! Tas tāds aizsardzības mehānisms, lai putni tos neapēd - un strādā jau arī, jo šos matainos lācīšu kāpurus ēd tikai dažas putnu sugas, piemēram, dzeguzes.
pirmdiena, 2011. gada 7. februāris
Gads apkārt
Klusi un nemanāmi izrādās ir apritējis vesels gads, kopš mana pirmā ieraksta šajā blogā. Ko lai saka - laikam jau jauki! Kopumā jāsaka, ka esmu pat tīri apmierināts ar lasītāju atsaucību un kopējo apmeklējumu (it īpaši priekš šāda bloga ar specifiskām tēmām). Gada laikā esmu atstājis 94 ierakstus (interesanti, ka ne vairāk par 13 vienā mēnesī - kaut kāda dīvaina robeža) ar nedaudz vairāk kā 250 bildēm.
Tagad sāku domāt, kādā virzienā bīdīt turpmākos ierakstus - it kā esmu vairāk vai mazāk pieturējies pie principa, ka lieku tikai 'svaigās' bildes no izgājieniem dabā un tikai retu reizi ielieku kaut ko no arhīviem. Kaut gan no otras puses tieši bilžu arhīvos slēpjas daudz, daudz vis kaut kas interesants par ko arī varētu uzrakstīt - varbūt, ka jāattīsta vairāk šāds ievirziens? Otra lieta, ko varētu ir attīstīt, ir 'plašāks skats uz dzīvi'. T.i. ne tikai apskatīt atsevišķas sugas u.c. objektus, bet arī to mājvietas, ko tie apdzīvo - biotopus, saistību ar bioloģiski vērtīgiem elementiem dabā utt. T.i. apcerēt bioloģisko daudzveidību un ar to saistītās problēmas. Tas varētu būt arī stimuls turpināt sevi izglītot šajā jautājumā - lasot zinātniskos rakstus utml.
Katrā ziņā varianti ir kā uzturēt 'svaigumu' šeit un lai te nekļūtu pārāk garlaicīgi - atliek tik izvēlēties un pienācīgi izpildīt. Un protams - vēl tak jāizvēlas šī, 2011. gada, mērķis! 2009. gada tauriņu mērķi (nobildēt 60 sugas) izpildīju, 2010. gada mērķi (nobildēt 40 spāru sugas) diemžēl neizpildīju... Ko šogad lai fotogrāfē?
Tagad sāku domāt, kādā virzienā bīdīt turpmākos ierakstus - it kā esmu vairāk vai mazāk pieturējies pie principa, ka lieku tikai 'svaigās' bildes no izgājieniem dabā un tikai retu reizi ielieku kaut ko no arhīviem. Kaut gan no otras puses tieši bilžu arhīvos slēpjas daudz, daudz vis kaut kas interesants par ko arī varētu uzrakstīt - varbūt, ka jāattīsta vairāk šāds ievirziens? Otra lieta, ko varētu ir attīstīt, ir 'plašāks skats uz dzīvi'. T.i. ne tikai apskatīt atsevišķas sugas u.c. objektus, bet arī to mājvietas, ko tie apdzīvo - biotopus, saistību ar bioloģiski vērtīgiem elementiem dabā utt. T.i. apcerēt bioloģisko daudzveidību un ar to saistītās problēmas. Tas varētu būt arī stimuls turpināt sevi izglītot šajā jautājumā - lasot zinātniskos rakstus utml.
Katrā ziņā varianti ir kā uzturēt 'svaigumu' šeit un lai te nekļūtu pārāk garlaicīgi - atliek tik izvēlēties un pienācīgi izpildīt. Un protams - vēl tak jāizvēlas šī, 2011. gada, mērķis! 2009. gada tauriņu mērķi (nobildēt 60 sugas) izpildīju, 2010. gada mērķi (nobildēt 40 spāru sugas) diemžēl neizpildīju... Ko šogad lai fotogrāfē?
piektdiena, 2011. gada 28. janvāris
Šī gada pavasarīgākā diena
Pat neskatoties uz pietiekami vēso laiku, bez šaubām varu teikt, ka šodien bija 2011. gada vispavasarīgākā diena! Ļoti iespējams, ka šo sajūtu pastiprināja fakts, ka šoziem saules stari mūs lutinājuši tik reti, ka katra šāda saulaina diena tagad šķiet kā visīstākais pavasara vēstnesis. Bet arī citādi sāk justies pavasara tuvums - zīlītes un zaļžubītes sāk pavasarīgāk 'čivināt', dienas paliek garākas utt. Tiesa līdz īstam pavasarim vēl laiciņš tomēr jāpagaida un pārāk ātri sapriecāties ar nevajag (to es laikam tagad sevi tā mierinu).
Lai nu kā, šodien sauli baudīt gāju tepat uz Ķengaraga promenādi (ir te mums tagad jauki labiekārtota Daugavmala - ir kur Ķengaraga tantiņām pastaigāties). Protams, vajadzēja apstāties pie Ķengaraga 'gulbju barotavas', kur, kamēr skatījos uz gulbīšiem, man par pārsteigumu, virs galvas pārlidoja jūras ērglis! Pie tam gandrīz pieaugušais putns ar visu balto asti. Šo iespaidīgo putnu man vienmēr ir prieks ieraudzīt un, protams, šāda sīciņa bildīte nekādīgi nespēj atainot to spēku, ko šis putns sevī iemieso ar milzīgajiem, divmetrīgajiem spārniem šķeļot gaisu un 'sējot paniku' tuvumā esošajās kaijās un pīlēs - tas ir jāredz dabā!
Pārējo laiku izklaidējos bildējot tur pat virs galvas lidojošās kaijas, kas par laimi šad un tad nolidoja arī zemāk kā jūras ērglis, attiecīgi varēja kādu tīri labi arī 'iesēdināt' kadrā. Pārsvarā gan tik kajaki plivinājās, bet šajā gadījumā mani tas pilnībā apmierināja, jo nevar jau zināt, kad būs nākamā diena, kad spīdēs saule un varēs bildēt lidojošus putniņus uz gaiši zilu debesu fona.
Abonēt:
Ziņas (Atom)