Solītā otrā spāru daļa ir klāt - šoreiz tātad par vienādspārnu spārēm, jeb tām maziņajām, kuras sēžot spārnus tur sakļautus virs muguras. Jāsaka kā ir - šīs ir daudz grūtāk noteikt kā lielās spāres, jo daudzas ir visai līdzīgas + katrai sugai ir iespējama mainība, kas visu sarežģī. Mēģināšu baigi gari neizplūst, jo bilžu padaudz.
Pirmā - parastā daiļspāre (Ischnura elegans), kas man bij jauna suga, kgan patiesībā jau tā ir ļoti bieži izplatīta visā Latvijā - g.k. pie stāvošiem, vai lēni tekošiem ūdeņiem. Salīdzinoši viegli atšķirt pēc tumšā vēdera ar gaiši zilu astes galu.
Otra ir upju zilspāre (Calopteryx splendens), kas ir ļoti bieži izplatīta un iespējams viena no tām spārēm, ko visi būs kādreiz redzējuši. Dzīvo galvenokārt gar upēm. No otras sugas - strautu zilspāres -atšķiras ar to, ka spārni ir aptumšoti tikai vidusdaļā - pamats un spārna gals ir caurspīdīgi, kamēr otrai sugai visi spārni ir aptumšoti.
Nākamā ir zilā platkājspāre (Platycnemis pennipes) - visnotaļ raksturīga un viegli atpazīstama spāre. Pirmām kārtām jau tai tiešām ir saplacinātas, spalvveidīgas kājas, tad arī dubulta gaišā, plecu svītra, kā arī ļoti plata galva. Tēviņi tiešām ir zilgani - šī ir nepieaugusi mātīte. Sastopama ļoti bieži gar lēni tekošām upēm.
Nonākam pie krāšņspārēm - šī ir astainā krāšņspāre (Coenagrion armatum) - tēviņš. Astainā tādēļ, ka tēviņam ir izteikti pagarinātas apakšējās dibena piedevas, ko bildē var arī labi redzēt. Papildus bez šīs pazīmes var atzīmēt tumšo vēderu, kam tik astes galā gaišs laukums, 2 vēdera posma zīmējums un reducētas plecu svītras. Vairāk tāda ziemeļu, ziemeļaustrumu suga, kas sastopama pie stāvošiem, pasekliem ūdeņiem ar bagātīgu veģetāciju. Bet sastopama arī bieži.
Nākamā ir ļoti parastā gaišzilā krāšņspāre (Coenagrion puella) - tēviņu var atpazīt pēc raksturīgā "U" veida zīmējuma uz vēdera otrā posma. Mātītes grūtāk - tās vēl neesmu īsti izkodis. Sastopama ļoti bieži gar dažādām ūdenstilpēm.
Tālāk - zaļganā krāšņspāre (Coenagrion hastulatum) - ar šīs noteikšanu radās nedaudz problēmas, jo bildē īsti labi nevar redzēt vēdera otrā posma zīmējumu, un cik var īsti redzēt tad tas īsti nekam neatbilst. Bet nu vadoties pēc acu zaļās apakšpuses, melni-zilā krāsojuma raksta, un tā ka otrā posma zīmējums mēdz būt daļēji reducēts, nonācu pie secinājuma, ka šī būs zaļganā krāšņspāre. Bij ar vēl viena bilde ar citu īpatni, kur tiešām varēja labi pateikt, bet tai atkal kvalitāte īsti nebija. Bet suga visai bieža - arī tāda ziemeļnieciskāka un sastopama gar dīķiem un ezeriem. Pirms tam tādu nebiju bildējis.
Un kā pēdējā, kuras bildi rādu ir lielā sarkanace (Erythromma najas), kas tiešām ir ar sarkanām acīm. Visnotaļ krāšņa spāre. Bet tās ko sastapu bija diezgan tramīgas un grūti bildējamas - galvenokārt jau tāpēc, ka tēviņiem patīk sēdēt uz peldošiem ūdensaugiem (piemēram, glīvenēm), kādus pāris metrus no krasta, kur ne vienmēr var tikt klāt ar fotoaparātu. Par laimi patrāpījās kāds tēviņš, kam laikam nebija laimējies ieņemt savu teritoriju un tā nu viš tur laidelējās un visi tēviņi viņu dzina prom uz krastu. Tā nu varēja pat to uzbildēt. Bet šodien Doles salā arī tiku pie bildes ko vēlējos - sarkanaces portreta. Bet to nākamajā ierakstā.Vēl nobildēju arī ezeru krāšņspāri (Enallagma cyathigerum), bet tai sūdīga bilde - jāmēģina uzbildēt labāk un tad varēs atrādīt. Bet tādu sugu arī agrāk nebiju bildējis :) Tātad šogad jau esmu nobildējis 14 spāru sugas. Vēl 26. Nebūs viegli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru