Šodien gandrīz vai svētki - izbraucienā uz Kangaru purva pusi nobildēju 70. dienas tauriņu sugu priekš sevis - purva dzelteni (
Colias palaeno). Kopā pie mums varētu būt sastopamas ap 120 sugas - tā ka ir jau vēl ko bildēt. Ir ar palikušas salīdzinoši parastas sugas, piemēram, abi zaigraibeņi, čemurziežu dižtauriņš, sausseržu raibenis utt. Tā ka, ja paveiksies, tad vēl piecas sugas šogad vajadzētu izspiest. :) Šis purva dzeltenis pārsvarā tiešām sastopams purvos un purvainos mežos un tā attīstība notiek uz zilenēm.
Spāru suga savukārt ir īpaša, jo tiek uzskatīta par vienu no apdraudētākajām spārēm Eiropā! Tā arī ir mazākā Eiropas spāre - sīkspāre (
Nehalennia speciosa). Redzēju to pirmo reizi un tiešām biju pārsteigts cik sīciņa un trausla tā ir - ja nebūtu zilais dibena gals, tad varētu teikt ka praktiski nemanāma. It īpaši brīžos kad tā paceļas spārnos - radās iespaids, ka uz to brīdi spāre vienkārši pazūd un tad mistiski parādās pārdesmit centimetrus blakus - gluži vai kā teleportējoties. Tā es arī, vēl īsti nesabildējis, pazaudēju vienīgo eksemplāru, ko ieraudzīju - pacēlās spārnos un pazuda. Spāre sastopama grīšļainās vietās - zāļu purvos, aizaugušos ezeru krastos utml. vietās. Eiropā izzūd g.k. dēļ tā, ka tādas purvainas vietas tiek nosusinātas utt. Pie mums tiek uzskatīta par retu, taču man domāt, ka tai jābūt izplatītai biežāk, jo piemērotu biotopu pie mums (atšķirībā no Rietumeiropas) pietiek - vienkārši ja to nemeklē, tad to ir grūti ieraudzīt. Un nav jau mums daudz tādu entuziastu, kas to spāri baigi meklētu.Tad nu šogad 26. un dzīvē 33. suga.
No citām spārēm beidzot sakarīgi nobildēju ezeru krāšņspāri (
Enallagma cyathigerum), kas man šogad bija jauna suga, bet bildes bija pārāk draņķīgas lai atrādītu. Suga ļoti parasta - viegli atpazīstama pēc 'sēnes' formas melna plankuma uz otrā vēdera posma un ļoti platās zilās plecu svītras (platāka par nākošo melno svītru). Sastopamas tiešām pie dažādiem stāvošiem ūdeņiem - raksturīgi, ka principā vienīgā krāšņspāre, kas nekautrējas lidot vairākus metrus no krasta virs atklāta ūdens.
No tauriņiem savukārt beidzot izdevās normāli nobildēt eglāju samteni (
Parage aegaria) ar ko pagājušogad sanāca tik trīs štruntīgi kadri. Tauriņš gan nav pārāk rets - viena no retajām tādām 'meža' sugām, ko bieži var redzēt lidojam jauktos mežos starp kokiem, kur tam ir iemīļotas sēžamvietas, kuras tas cītīgi aizsargā. Attēlā gan laikam mātīte vai arī vecs, nodilis tēviņš, jo svaigam tauriņam tie gaišie plankumi ir vairāk dzeltenīgi.
Ceļmalā uz bluķīša ar pamanīju zalkti sildāmies - šis gan bija tādā savādā formā saritinājies, ka nevarēja īsti saprast kā šo labāk kadrā 'iebīdīt'. Ilgi gan šis nepozēja un pēc pāris kadriem paņēma pēdu.
Pašam interesants novērojums bija arī karjerā peldošie kurkuļi - kam bija vēl saglabājusies astīte, bet bija jau izaugušas visas kājiņas. Diezgan jau komiski izskatās. Nebiju šādā stadijā vardi redzējis. Vēlāk pie vienas citas ūdenstilpnes savukārt bija simtiem maziņu vardīšu, kas acīmredzot ir nākamā stadija - šādi paši kurkulīši, kas tikai jau nometuši astītes un izlīduši no ūdens. Bija visnotaļ jāuzmanās, lai kādu nesamītu - cerams, ka izdevās.
Šodien gandrīz vai svētki - izbraucienā uz Kangaru purva pusi nobildēju 70. dienas tauriņu sugu priekš sevis - purva dzelteni (Colias palaeno). Kopā pie mums varētu būt sastopamas ap 120 sugas - tā ka ir jau vēl ko bildēt. Ir ar palikušas salīdzinoši parastas sugas, piemēram, abi zaigraibeņi, čemurziežu dižtauriņš, sausseržu raibenis utt. Tā ka, ja paveiksies, tad vēl piecas sugas šogad vajadzētu izspiest. :) Šis purva dzeltenis pārsvarā tiešām sastopams purvos un purvainos mežos un tā attīstība notiek uz zilenēm.
Spāru suga savukārt ir īpaša, jo tiek uzskatīta par vienu no apdraudētākajām spārēm Eiropā! Tā arī ir mazākā Eiropas spāre - sīkspāre (Nehalennia speciosa). Redzēju to pirmo reizi un tiešām biju pārsteigts cik sīciņa un trausla tā ir - ja nebūtu zilais dibena gals, tad varētu teikt ka praktiski nemanāma. It īpaši brīžos kad tā paceļas spārnos - radās iespaids, ka uz to brīdi spāre vienkārši pazūd un tad mistiski parādās pārdesmit centimetrus blakus - gluži vai kā teleportējoties. Tā es arī, vēl īsti nesabildējis, pazaudēju vienīgo eksemplāru, ko ieraudzīju - pacēlās spārnos un pazuda. Spāre sastopama grīšļainās vietās - zāļu purvos, aizaugušos ezeru krastos utml. vietās. Eiropā izzūd g.k. dēļ tā, ka tādas purvainas vietas tiek nosusinātas utt. Pie mums tiek uzskatīta par retu, taču man domāt, ka tai jābūt izplatītai biežāk, jo piemērotu biotopu pie mums (atšķirībā no Rietumeiropas) pietiek - vienkārši ja to nemeklē, tad to ir grūti ieraudzīt. Un nav jau mums daudz tādu entuziastu, kas to spāri baigi meklētu.Tad nu šogad 26. un dzīvē 33. suga.
No citām spārēm beidzot sakarīgi nobildēju ezeru krāšņspāri (Enallagma cyathigerum), kas man šogad bija jauna suga, bet bildes bija pārāk draņķīgas lai atrādītu. Suga ļoti parasta - viegli atpazīstama pēc 'sēnes' formas melna plankuma uz otrā vēdera posma un ļoti platās zilās plecu svītras (platāka par nākošo melno svītru). Sastopamas tiešām pie dažādiem stāvošiem ūdeņiem - raksturīgi, ka principā vienīgā krāšņspāre, kas nekautrējas lidot vairākus metrus no krasta virs atklāta ūdens.
No tauriņiem savukārt beidzot izdevās normāli nobildēt eglāju samteni (Parage aegaria) ar ko pagājušogad sanāca tik trīs štruntīgi kadri. Tauriņš gan nav pārāk rets - viena no retajām tādām 'meža' sugām, ko bieži var redzēt lidojam jauktos mežos starp kokiem, kur tam ir iemīļotas sēžamvietas, kuras tas cītīgi aizsargā. Attēlā gan laikam mātīte vai arī vecs, nodilis tēviņš, jo svaigam tauriņam tie gaišie plankumi ir vairāk dzeltenīgi.
Ceļmalā uz bluķīša ar pamanīju zalkti sildāmies - šis gan bija tādā savādā formā saritinājies, ka nevarēja īsti saprast kā šo labāk kadrā 'iebīdīt'. Ilgi gan šis nepozēja un pēc pāris kadriem paņēma pēdu.
Pašam interesants novērojums bija arī karjerā peldošie kurkuļi - kam bija vēl saglabājusies astīte, bet bija jau izaugušas visas kājiņas. Diezgan jau komiski izskatās. Nebiju šādā stadijā vardi redzējis. Vēlāk pie vienas citas ūdenstilpnes savukārt bija simtiem maziņu vardīšu, kas acīmredzot ir nākamā stadija - šādi paši kurkulīši, kas tikai jau nometuši astītes un izlīduši no ūdens. Bija visnotaļ jāuzmanās, lai kādu nesamītu - cerams, ka izdevās.
4 komentāri:
Novēlu ieraudzīt un nobildēt čemurziežu dižtauriņu jo tas manuprāt ir krāšņākais tauriņš kā arī tā kāpurs kādu var ieraudzīt Latvijā.
Paldies :) Pirmā paaudze jau gan ir nokavēta, bet vasaras otrā pusē jābūt otrajai čemurziežu dižtauriņu paaudzei - cerams izdosies kādu sastapt. Kāpuru vairākus gadus atpakaļ man izdevās nobildēt - bet gribas jau arī pašu tauriņu :)
Jā. Redzēju jūsu bildi žurnālā "Ilustrētā zinātne junioriem" kurā bija par 2009. gada kukaini. Skaisti :)
Vislabāk man patika "nodilis tēviņš" :D Bet smuki, smuki, un īpaši tas vardulēns. Rimša
Ierakstīt komentāru