Vakardienas izbraucienā uz Daugavgrīvu cerēju ieraudzīt daudz spāres, taču laiks bija auksts un spāres praktiski nelidoju, tāpēc izdevās ieraudzīt un nobildēt tikai dažas spāres. Labākais 'notikums' gan bija putnu forntē - redzēju jaunu (Divsimt sešpadsmito) sugu dzīves sarakstam - Stepes čipsti.
Pirmā spāre gan tāda parastāka - dzeltenā klajumspāre (Sympetrum flaveolum). Tās sēdēja ceļmalā pie putnu torņa. Viegli atpazīstami abi dzimumi, jo vienīgajai no klajumspārēm ir dzeltenīgi aptumšotas pakaļspārnu pamatnes. Šis laikam tēviņš - varētu būt arī nepieaudzis. Sastopama ļoti bieži - apdzīvo seklus, bagātīgi aizaugušus ūdeņus.
Pa ceļam līdz jūrai jau patrāpījās kaut kas interesantāks - slaidā purvspāre (Leucorrhinia rubicunda), ko nekad iepriekš nebiju redzējis. No purvspārēm gan šī nav tā pati retākā, bet prieciņš tāpat. Līdzīga ir arī mazā purvspāre, taču tai priekšspārnu priekšējā dzīsla ir daļēji tumša, bet šai sugai visa ir gaiša. Arī spilgtā purvspāre ir nedaudz līdzīga, bet tai pēdējam plankumam uz vēdera ir jābūt daudz gaišākam/oranžākam, kā arī spārnu pterostigma (melnais taisnstūris) ir pilnībā tumša, bet slaidajai purvspārei sarkanīga ar melnām maliņām. Apdzīvo dažādus stāvošus ūdeņus - oligotrofus ezerus, purvus utml.
Trešo spāri nācās gaidīt ilgi un tika pamanīta tikai ejot jau atpakaļ uz autobusu - tā ir lielā ezerspāre (Orthetrum cancellatum). Biežākā no ezerspārēm. Šis ir nepieaudzis tēviņš - mātītes gan ir ļoti līdzīgas. Pieauguši tēviņi ir ar zilu vēderu, kam gar sāniem gaiši dzelteni plankumi - samērā līdzīgi plakanās spāres tēviņiem, taču nav tik plakani un spārnu pamatnes nav tumšas. Sastopama pie lielākiem stāvošiem vai lēni tekošiem, atklātiem ūdeņiem.Tātad tagad esmu šogad nobildējis 20 spāru sugas, bet kopā dzīvē 27. Lai tiktu līdz 40, būs vēl smagi jāpastrādā.
Garlaicīgākajā "bez-spāru" posmā zem beigtas kaijas izdevās atrast neredzētu ādgrauzi (Dermestes frischi) - kas šķiet ir viena no tām sugām, kas ar cilvēka palīdzību ir kļuvusi kosmopolītiska. Nav pārāk reta, taču nav arī pati parastākā ģints suga, kas, kā jau lielākā daļa ādgraužu, pārtiek no dažādiem dzīvās dabas produktiem - līķīšiem, ādām utt. Vispār beigtā kaija bija bagātīga ar visādiem sīklopiem - kā jau visi līķīši.
4 komentāri:
Ādgrauzis stilīgs. Vienīgi man negribētos bildēt šādus īpatņus, kuri jāatrod pārcilājot dzīvnieku līķīšus
Gan jau ir arī tādi, kurus var sabildēt tikai rakņājoties mēslos :)))
Tā kopumā līķīši man arī ne visai patīk - viss gan atkarīgs no sadalīšanās pakāpes, tā teikt. Kaija par laimi bija tāda sausa un saulē pažuvusi. Bet krāmēties ap tādiem svaigākiem un labi iesmakušiem objektiem arī liels vilinājums nav.
Dzīvnieku kakuči noteikti ir par līķīšiem patīkamāki. Kas ta tur govs pļekā "paurķēties". :) Pie tam daudz ko interesantu var atrast - piemēram, mēģinu visu laiku sameklēt trīsragu mēslvaboli, kas ir samērā pareta - pagaidām gan nesekmīgi.
Man ir dzeltenās spāres foto un vēlvienas līdzigas , bet tā ir oranža ar saraknu svitriņu pa vidu mugurā grībetos uzzinat no kāda nosaukumu .
Ierakstīt komentāru