Jubilejas taurenis un Eiropā apdraudēta spāre

Šodien gandrīz vai svētki - izbraucienā uz Kangaru purva pusi nobildēju 70. dienas tauriņu sugu priekš sevis - purva dzelteni (Colias palaeno). Kopā pie mums varētu būt sastopamas ap 120 sugas - tā ka ir jau vēl ko bildēt. Ir ar palikušas salīdzinoši parastas sugas, piemēram, abi zaigraibeņi, čemurziežu dižtauriņš, sausseržu raibenis utt. Tā ka, ja paveiksies, tad vēl piecas sugas šogad vajadzētu izspiest. :) Šis purva dzeltenis pārsvarā tiešām sastopams purvos un purvainos mežos un tā attīstība notiek uz zilenēm.

Spāru suga savukārt ir īpaša, jo tiek uzskatīta par vienu no apdraudētākajām spārēm Eiropā! Tā arī ir mazākā Eiropas spāre - sīkspāre (Nehalennia speciosa). Redzēju to pirmo reizi un tiešām biju pārsteigts cik sīciņa un trausla tā ir - ja nebūtu zilais dibena gals, tad varētu teikt ka praktiski nemanāma. It īpaši brīžos kad tā paceļas spārnos - radās iespaids, ka uz to brīdi spāre vienkārši pazūd un tad mistiski parādās pārdesmit centimetrus blakus - gluži vai kā teleportējoties. Tā es arī, vēl īsti nesabildējis, pazaudēju vienīgo eksemplāru, ko ieraudzīju - pacēlās spārnos un pazuda. Spāre sastopama grīšļainās vietās - zāļu purvos, aizaugušos ezeru krastos utml. vietās. Eiropā izzūd g.k. dēļ tā, ka tādas purvainas vietas tiek nosusinātas utt. Pie mums tiek uzskatīta par retu, taču man domāt, ka tai jābūt izplatītai biežāk, jo piemērotu biotopu pie mums (atšķirībā no Rietumeiropas) pietiek - vienkārši ja to nemeklē, tad to ir grūti ieraudzīt. Un nav jau mums daudz tādu entuziastu, kas to spāri baigi meklētu.Tad nu šogad 26. un dzīvē 33. suga.

No citām spārēm beidzot sakarīgi nobildēju ezeru krāšņspāri (Enallagma cyathigerum), kas man šogad bija jauna suga, bet bildes bija pārāk draņķīgas lai atrādītu. Suga ļoti parasta - viegli atpazīstama pēc 'sēnes' formas melna plankuma uz otrā vēdera posma un ļoti platās zilās plecu svītras (platāka par nākošo melno svītru). Sastopamas tiešām pie dažādiem stāvošiem ūdeņiem - raksturīgi, ka principā vienīgā krāšņspāre, kas nekautrējas lidot vairākus metrus no krasta virs atklāta ūdens.

No tauriņiem savukārt beidzot izdevās normāli nobildēt eglāju samteni (Parage aegaria) ar ko pagājušogad sanāca tik trīs štruntīgi kadri. Tauriņš gan nav pārāk rets - viena no retajām tādām 'meža' sugām, ko bieži var redzēt lidojam jauktos mežos starp kokiem, kur tam ir iemīļotas sēžamvietas, kuras tas cītīgi aizsargā. Attēlā gan laikam mātīte vai arī vecs, nodilis tēviņš, jo svaigam tauriņam tie gaišie plankumi ir vairāk dzeltenīgi.

Ceļmalā uz bluķīša ar pamanīju zalkti sildāmies - šis gan bija tādā savādā formā saritinājies, ka nevarēja īsti saprast kā šo labāk kadrā 'iebīdīt'. Ilgi gan šis nepozēja un pēc pāris kadriem paņēma pēdu.

Pašam interesants novērojums bija arī karjerā peldošie kurkuļi - kam bija vēl saglabājusies astīte, bet bija jau izaugušas visas kājiņas. Diezgan jau komiski izskatās. Nebiju šādā stadijā vardi redzējis. Vēlāk pie vienas citas ūdenstilpnes savukārt bija simtiem maziņu vardīšu, kas acīmredzot ir nākamā stadija - šādi paši kurkulīši, kas tikai jau nometuši astītes un izlīduši no ūdens. Bija visnotaļ jāuzmanās, lai kādu nesamītu - cerams, ka izdevās.

Cenas jeb "Redzēju pa gabalu" tīrelis

Izdomāju pārmaiņas pēc apmeklēt kādu purvu, lai nobildētu cerams kādu savādāku spāri. Izvēle krita uz Cenas tīreli, jo tas ir pa ceļam uz Jelgavu kā arī izlasīju, ka tur ir redzēta karaliskā dižspāre - skaista un visai reta spāre Latvijā. Domāts darīts. Viss smuki un tā - taču beigās izrādījās, ka sanāca vairāk redzēt kaut ko aizlidojam vai arī nobildēt pa gabalu... Tādā veidā 'pazaudēju' vismaz trīs spāru sugas.

Bet pats nervu kutinošākais brīdis pienāca kad jau biju kādu laiku gājis pa laipu - man garām palidoja karaliskās dižspāres tēviņš... Tajā brīdī droši vien asinīs izdalījās pamatīga adrenalīna deva, jo vairākas sekundes tas lidoja virs viršiem tā it kā grasītos nosēsties - bet beigās tomēr aizlidoja tālāk virs priedītēm... Pamatīgi saškrobījos - kaut gan īsti jau nebija par ko, jo spāre jau ne brīdi neapsēdās, līdz ar to iespēja nobildēt nebija...

Tiesa nedaudz škrobīgums pazuda, kad atbraucu mājās un sāku skatīties bildes. Nonācu pie šīs lielās spāres, ko biju nobildējis kaut kad pašā laipas sākumā. Tiesa tā mani pielaida klāt tikai uz trim štruntīgiem kadriem. Sāku noteikt - un kas to būtu domājis - izrādās tā ir karaliskā dižspāre (Anax imperator)! Tiesa laikam mātīte par cik vēdera krāsojums nav spilgti zils, tāpēc purvā esot to noturēju par kādu no Aeshna ģints dižspārēm. Bet nu forši - spāre reta, apdzīvo palielākus distrofus ūdeņus.

Pārējās sugas ko izdevās nobildēt ir salīdzinoši daudz parastākas, piemēram, šī raibgalvas purvspāre (Leucorrhinia albifrons) tur pat Cenas tīrelī bija gandrīz masveidā. Suga gan ir iekļauta dažādos aizsargājamo sugu sarakstos. No resnvēdera purvspāres vienkāršāk atšķirama ar to, ka šai pterostigma ir melna, bet otrai sugai gaiša.

Vēl masveidīgāka par iepriekšējo sugu tur bija mazā purvspāre (Leucorrhinia dubia), kas tur šķiet bija simtiem. No citām sarkanmelnajām purvspārēm atšķirama ar mazajiem sarkanajiem plankumiem uz vēdera, kā arī divkrāsainās priekšējās spārnu dzīslas. Arī līdzīgi kā daļa citu spāru apdzīvo dažādus stāvošus ūdeņus, kur ir maz zivju - tādēļ tādi "bezzivjaini" purvu ezeriņi ir ļoti piemēroti spārēm un tās tur sasniedz lielu blīvumu. Šī droši vien ir parastākā no purvspārēm.

Ceturtā jaunā spāre ko nobildēju bija zaļā smaragdspāre (Somatochlora metallica) - arī parasta spāre. No agrās smaragdspāres atšķirās ar dzlteniem plankumiem uz sejas, spārnu dzīslojumu u.c. pazīmēm. Citas smaragdspāres savukārt nav tik zaļas (vairāk melnas) vai arī ar gaišiem plankumiem uz vēdera.

Tad vēl pa gabalu (kā jau šajā tīrelī pienākas) nobildēju plankumaino smaragdspāri (Somatochlora flavomaculata) un purva sīksameteni (Coenonympha tulia), kas ir jauna tauriņu suga priekš manis. Tā ka kopumā papildināju spāru sarakstu par 5 sugām - tātad šogad 25, bet dzīvē 32. Bet ņemot vērā ka redzēju sabrauktu rudo dižspāri, izbaidīju brūno dižspāri, vēl kādu dižspāru sugu un pa gabalu redzēju spilgto purvspāri, tad jau vakar šo skaitu varēju papildināt vēl par čupiņu sugu... Bet nu neko darīt - jāturpina "strādāt" un gan jau 40 taps sasniegts. Cerams.

Daugavgrīvas spāres

Vakardienas izbraucienā uz Daugavgrīvu cerēju ieraudzīt daudz spāres, taču laiks bija auksts un spāres praktiski nelidoju, tāpēc izdevās ieraudzīt un nobildēt tikai dažas spāres. Labākais 'notikums' gan bija putnu forntē - redzēju jaunu (Divsimt sešpadsmito) sugu dzīves sarakstam - Stepes čipsti.

Pirmā spāre gan tāda parastāka - dzeltenā klajumspāre (Sympetrum flaveolum). Tās sēdēja ceļmalā pie putnu torņa. Viegli atpazīstami abi dzimumi, jo vienīgajai no klajumspārēm ir dzeltenīgi aptumšotas pakaļspārnu pamatnes. Šis laikam tēviņš - varētu būt arī nepieaudzis. Sastopama ļoti bieži - apdzīvo seklus, bagātīgi aizaugušus ūdeņus.

Pa ceļam līdz jūrai jau patrāpījās kaut kas interesantāks - slaidā purvspāre (Leucorrhinia rubicunda), ko nekad iepriekš nebiju redzējis. No purvspārēm gan šī nav tā pati retākā, bet prieciņš tāpat. Līdzīga ir arī mazā purvspāre, taču tai priekšspārnu priekšējā dzīsla ir daļēji tumša, bet šai sugai visa ir gaiša. Arī spilgtā purvspāre ir nedaudz līdzīga, bet tai pēdējam plankumam uz vēdera ir jābūt daudz gaišākam/oranžākam, kā arī spārnu pterostigma (melnais taisnstūris) ir pilnībā tumša, bet slaidajai purvspārei sarkanīga ar melnām maliņām. Apdzīvo dažādus stāvošus ūdeņus - oligotrofus ezerus, purvus utml.

Trešo spāri nācās gaidīt ilgi un tika pamanīta tikai ejot jau atpakaļ uz autobusu - tā ir lielā ezerspāre (Orthetrum cancellatum). Biežākā no ezerspārēm. Šis ir nepieaudzis tēviņš - mātītes gan ir ļoti līdzīgas. Pieauguši tēviņi ir ar zilu vēderu, kam gar sāniem gaiši dzelteni plankumi - samērā līdzīgi plakanās spāres tēviņiem, taču nav tik plakani un spārnu pamatnes nav tumšas. Sastopama pie lielākiem stāvošiem vai lēni tekošiem, atklātiem ūdeņiem.
Tātad tagad esmu šogad nobildējis 20 spāru sugas, bet kopā dzīvē 27. Lai tiktu līdz 40, būs vēl smagi jāpastrādā.

Garlaicīgākajā "bez-spāru" posmā zem beigtas kaijas izdevās atrast neredzētu ādgrauzi (Dermestes frischi) - kas šķiet ir viena no tām sugām, kas ar cilvēka palīdzību ir kļuvusi kosmopolītiska. Nav pārāk reta, taču nav arī pati parastākā ģints suga, kas, kā jau lielākā daļa ādgraužu, pārtiek no dažādiem dzīvās dabas produktiem - līķīšiem, ādām utt. Vispār beigtā kaija bija bagātīga ar visādiem sīklopiem - kā jau visi līķīši.

Siguldas Dīvainības

Šodien sadomāju aizbraukt uz Siguldu nobildēt kādu retumu - kā nekā bagātīgais Gaujas Nac. parks + ir zināms, ka tur ir sugas, ko neesmu bildējis un kuras citur varētu būt grūtāk ieraudzīt. Bet laikam netrāpīju ar pareizo dienu - laika prognoze netika solīta pārāk laba un tā arī bija - visu dienu pamatīgi nomācies, gaisma nekāda (it īpaši kaut kur zem kokiem), jābildē ar augstu jūtību un šad tad jāpaver vairāk diafragma vaļā, kā rezultātā bilžu kvalitāti pašam gribējās labāku... Iespējams šādās reizēs noderētu statīvs - taču vējiņš šodien, lai arī vārgāks kā iepriekšējās dienās, arī bija.

Bet nu vispār galvenās sugas uz kurām cerēju bija blāvā briežvabole, sešplankumu celmgrauzis un četrplankumu līķvabole. Tās ir tādas sugas, kuras Siguldas apkārtnē ir ja ne gluži bieži sastopamas, tad daudz maz regulāri gan. Vēl mērķis bija tikt līdz Lorupei, kur varbūt izdotos kādu strautuspāri ieraudzīt.

Izbraucu agri - pats nezinu kāpēc, jo kukaiņiem jau tas agrums nav tik svarīgs kā putniem, drīzāk tieši otrādi. Bet nu varbūt tas daļēji atmaksājas - uzreiz aiz Krievupes stacijas pa vilciena logu ieraugu zaļo vārnu - forši. Taču pēc ierašanās Siguldā turpmākās 2 stundas tiek pavadītas nesekmīgā kaut kā meklēšanā. Vienīgais interesantais fotoobjekts ir šis kāpurs. Domāju, ka būs kaut kas dikti interesants, jo nebiju neko tādu agrāk redzējis, taču izrādās, ka tas ir pavisam jauns pelēkā pāvača (Saturnia pavonia) kāpurs, kas izaugot kļūs spilgti zaļš ar tāda paša stila, bet dzeltenām pumpiņām. Diemžēl šis kāpurs tikai liecina par to, ka paša tauriņa lidošanas laiku esmu jau nokavējis. Neko darīt - būs nākošgad jāmēģina iemūžināt šo krāšņo tauriņu.

Nesekmīgi paklejojis gar Gūtmaņalu, izdomāju, ka jābrien tomēr uz to Lorupi - varbūt tur būs interesantāk. Domāts darīts. Bet protams pasteidzos un iešauju nepareizajā gravā, kas ir 5x šaurāka par Lorupes gravu un 10x šķēršļaināka. Tēlodams kalnu kazu, kaut kā tieku laukā un turpinu meklēt Lorupi. Beidzot izdodas atrast upi - un praktiski vienlaicīgi mežmalā uz lapas arī iepriekš nefotogrāfētu koksngrauzi Pidonia lurida. Tas, ka GNP tas ir samērā parasts, būtu skaidrs - taču īsti nemācēšu pateikt cik izplatīts tas ir citur Latvijā. Agrāk to it kā uzskatīja par retu - kā ir tagad diemžēl nezinu.

Iedvesmots dodos uz Lorupes ieteku Gaujā - tur ieraugu zivju dzenīti. Bet nu rāpjos gar krastiem nedaudz augšup pa Lorpui un meklēju to sasodīto upjuspāri. Taču drīz vien spāres meklēšana kļūst par sekundāru jautājumu - kalnu kazas tēlošana ar fotoaparātu rokās un binokli kaklā prasa pārāk lielu sasprindzinājumu un piepūli. Kādu pusstundu mēģinu "izdzīvot" stāvajos krastos, līdz nolemju padoties un bez strautuspāres rāpties laukā no šīs gravas. Par laimi sāpi mazliet remdina pa ceļam sastaptais koksngrauzis Stenostola dubia. Šo vēl nekad iepriekš savā dzīvē nebiju redzējis + šis gan ir samērā parets, tāpēc visnotaļ prieks. Literatūrā minētas gan mazāk par 10 atradnēm, taču jādomā, ka tik rets jau nu šis koksngrauzis nav.

Laimīgi izlīdis no gravas nonāku pļavā, kur, kādu brītiņu bridis pa leknām kamolzālēm, ieraugu stirniņu. Tā ir diezgan patālu tāpēc turpinu droši iet. Dzīvnieks neliekas par mani ne zinis - tas savukārt rada manī azartu - varbūt pielavīties tuvāk? Vējš man ir labvēlīgs, mugurā arī nav nekas baigi uzkrītošs, tāpēc metos rāpus un lienu klāt. Kad esmu norāpojis 1/3 ceļa, paslienos nedaudz virs zāles stiebriem un "izšauju" testa kadru - acīmredzot šis "lielgabala šāviens" galīgi neiederas kopējā dabas skaņu unisonā un stirna uzreiz saausās. Nogaidu kamēr šī nomierinās un turpinu līst tuvāk - kad esmu "noēdis" aptuveni 2/3 sākotnējā attāluma, joprojām zvērs patālu - ap 50m. Laiku pa laikam šī it kā kaut ko aizdomīgu samana - te pēkšņi sāk riet. Rej un rej - bet nāk it kā lēnām tuvāk. It kā viss notiek tā ok - varētu teikt, ka pat pēc plāna (ja man tāds būtu). Taču diemžēl pēkšņi uz kādām 5 sekundēm vējš iegriežas no manas puses, stirna saošņājas un pavisam noteikti sajūt manu cilvēciski iesvīdušo ķermeņa smaku un sāk virzīties atpakaļ uz meža pusi. Paslienos nedaudz virs zāles stiebriem - uztaisu pēdējo kadru un pēc šī klikšķa stirna protams atlikušos 10 metrus jau veic slaidiem palēcieniem. Neko darīt - vienalga interesanta satikšanās.

Bet lai nu kā - tomēr šķiet, ka šī nav mana diena. Apsveru domu par braukšanu mājās - bet nu kāds gabaliņš ko iet ir. Ieraugu ceļmalā acaino sfingu - tūliņ jau taisos bildēt, kad ieraugu blakus vienu jauku sarkanu vabolīti - ugunsvaboli Pyrochroa serraticornis, kas ir retākā šīs ugunsvaboļu dzimtas suga Latvijā. Tiesa pie mums tik 3 tādas ir. Parastākā suga atšķiras ar to, ka tai ir melna galva, bet šai sarkana. Jaunākajā literatūrā izdevās atrast tik vienu ziņu par šīs sugas atradumiem Latvijā - to pašu gan tieši Siguldā. Vienalga jauki. Tagad esmu nofotogrāfējis visas trīs šīs dzimtas sugas vaboles.

Prāts jau nedaudz priecīgāks, bet jau nedaudz nogurums kājās - tāpēc eju paskalot kājas Gaujā. Viss forši un tā - eju prom gar Gaujmalu, kad pamanu smiltīs neredzētu spāri! Ir - jauna suga priekš manis - zaļā upjuspāre (Ophiogomphus cecilia). Pie mums samērā pareta - iekļauta gan LSG, gan šķiet arī citos aizsargājamo sugu sarakstos. Taču jādomā, ka piemērotās vietās - gar smilšainām upēm varētu būt sastopama. Spāre visai raksturīga un nesajaucama - spilgti zaļās krūtis, un dzelteni melnais vēders. 17. spāru suga šogad un 26. spāru suga manā dzīvē.

Bet neskatoties uz šiem jaukajiem objektiem, tomēr neesmu atradis nevienu no brauciena mērķsugām. Par cik atgriezusies iedvesma, dodos atpakaļ uz Gūtmaņalas rajonu, kur pirms vairākiem gadiem biju ķēris sešplankumu celmgrauzi. Sliktā laika dēļ, neko daudz cerības gan neloloju. Pa ceļam satieku ko citu interesantu - mazo jāņtārpiņu (Phosphaenus hemipterus), kas ir daudz retāks par parasto jāņtārpiņu un ir galvenokārt sastopams platlapju mežos, piemēram, GNP un Slīterē, kur tas, iespējams, ir pietiekami parasts. Šo jau biju redzējis iepriekš vairākas reizes un arī bildējis, tāpēc varbūt priekš manis tas nekas īpašs.

Bet beigu beigās - izdevās arī atrast sešplankumu celmgrauzi (Anoplodera sexguttata)! Tiesa vienu pašu - un tas pats bij labi paslēpies iekš zieda, bet labi, ka tomēr izdevās pamanīt. Arī reta suga - ierakstīta LSG, saistīta ar veciem lapkoku mežiem. Šķiet GNP un Siguldas apkārtne labākā vieta, kur to ieraudzīt, taču ir arī citur Latvijā. Tā lūk - trešā jaunā koksngraužu suga manā arhīvā vienas dienas laikā - arī tas nav slikti. Kopā tagad man 51 uzbildēta koksngraužu suga - man jau šķiet, ka padaudz. Kopā mums to nedaudz zem 120 :)

Un atkal esmu izplūdis tekstuāli. Jālabojas laikam. Bet ko darīt, ka atkal tādas neinteresantākas bildes, kurām nepieciešams kaut kāds paskaidrojošs aprakstiņš :D

Superbrauciens

Šodien izlēmu aizbraukt ar riteni uz kādu jaunu interesantu vietu Ogres apkārtnē. Kaut kad iepriekš kolēģis Kristaps Vilks bija stāstījis par baigi foršajiem apšu mežu nogabaliem netālu no Turkanles - nebiju tur bijis, tāpēc ātri izlemju, ka jābrauc tur. Veikli uzmetu skatienu kartei - izrādās var pēc tam nokļūt arī Ogresgalā - pavisam ideāli, jo arī tur esmu gribējis aizbraukt. Kaut ko uzkožu un dodos ceļā.

Turkalne

Pirmais pieturas puntks ir Turkalne un tur esošais Turbu dižozols - tur pat blakus tek Mazā Jugla, kur varētu kādu spāri iespējams nobildēt. Piebraucu pie ozola - tas iekšienē ar dobumu, kas nozīmē, ka interesantām vabolēm ar tur būtu jābūt. Taču galveno uzmanību man piesaista spožo skudru (Lasius fuliginosus) klātbūtne. Daudz biju lasījis par īpašu spīduļu sugu - Amphotis marginata, kas dzīvo tiešā šo skudru klātbūtnē. Apriņķoju pāris reizes apkārt stumbram, to meklējot, taču neko neatrodu. Neko darīt - sāku pētīt šauru spraugu, kas paver skatu uz koka iekšieni cerībā ieraudzīt kaut ko citu. Arī tur skudru daudz - paķeksēju ārā vienu praula gabalu un urā - uz tā sēž trīs manis meklētie spīduļi. Prieks un laime, tā teikt! Īsti nezinu, ko tas tur skudru tuvumā dara - iespējams kaut kāda veida simbioze, vai varbūt arī šis tur uzbrūk tām skudrām un, piemēram, atņem tām ēdienu (ņemot vērā, ka no virspuses ir ļoti "bruņots", tad tas nebūtu brīnums). Katrā ziņā diena jau škita bez maz vai izdevusies.

Nokāpu lejā līdz Mazajai Juglai - spāru padaudz, taču sākotnēji šķiet nekas interesants - pārsvarā upju zilspāres un melnkāju upjuspāres. Gandrīz jau vai eju prom, kad pa starpu upju zilspārēm šķiet pamanu kaut ko tumšāku - tātad strautu zilspāri (Calopteryx virgo). Tā arī ir - mēģinājums nobildēt, sākotnēji cieš neveiksmi, taču beigās izdodas. Šim gadam 15. spāru suga.

Skaidrs, ka šī nebija mana galvenā pieturvieta, tāpēc jāripo tālāk - bet neesmu vēl aizbraucis ne 500m no Turbu dižozola, kad ceļmalā ieraugu smuku baļķīšu kaudzi. Šādi objekti bieži vien ir labas vietas, kur kādu interesantu kukaini ieraudzīt. Pie tam šī izrādās nav parasta baļķu kaudze - izskatās, ka tie pat varētu būt ozoli. Bet stāvējuši ilgi - miza reti kuram palikusi. Sākotnējā apskate neko interesantu neatklāt - rāpjos augšā, lai labāk pārredzētu. Pēc pāris soļiem dzirdu ka kaut kas nokrīt - tā it kā būtu kādu mizas gabalu notrausis. Drošības pēc paskatos - un sev par lielu pārsteigumu ieraugu sveķu platsmeceri (Platyrrhinus resinosus). Atkal prieks - pietiekami reta suga pie mums - ne vairāk par kādām 15 atradnēm visā Latvijā. Man šī ir otrā reize, kad šo sastopu. Tā attīstība notiek vecu, trūdošu un ar piepju micēliju pārpilnā celmu, stumbru vai lielo zaru koksnē vai ar zem mizas.

Tur pat pāris baļķīšus tālāk pamanu citu platsmecri - Platystomus albinus. Tas ir mazāks par iepriekšējo un salīdzinoši daudz parastāks. Šķiet, ka no lielajām platsmeceru sugām, parastākais. Arī tā attīstība ir saistīta ar trūdējošu koksni un sēņu micēlijiem. Esmu šo redzējis jau daudz reizes, taču bildējis pārāk bieži nebiju - tāpēc, lai arī neliels, tomēr prieciņš ir.

Vairāk neko interesantu uz baļķīšiem neatrodu, tāpēc ripinu tālāk. Kādu kilometru aiz Turkalnes dzirdu kokā nedzirdētu putna balsi. Strauji bremzēju un klausos. Sāku protams nožēlot, ka vietas trūkuma dēļ, šoreiz nesanāca iemest somā binokli - būtu noderējis. Dziesma aizdomīga - nojauta un atmiņas no datorā klausītajām balsīm saka, ka tai jābūt dārza stērstei. Ņemu ārā mobilo telefonu un meklēju tā atmiņā dārza stērstes balss ierakstu - paklausos un starp dažādiem saucieniem un dziesmas variācijām saklausu arī kko ļoti līdzīgu tam, ko izdod tepat blakus dziedošais putns. Ieraugu arī pašu putnu - augstu bērzā, tāpēc ar acīm vienīgais, ko var saskatīt ir kaut kas sarkanīgi ruds uz vēdera/krūtīm. Dārza stērstei kaut kas līdzīgs ir. Izskatās, ka atskaņotā balss šo nedaudz ir ieinteresējusi. Kamēr domāju vai ņemt ārā starpgredzenu un mēģināt nofotogrāfēt vai tomēr nē, šī palido tālāk un tā arī vairāk to nemanu. Bet, neskatoties uz to, palieku drošs un pārliecināts, ka tā bija dārza stērste - 215. suga manā dzīves sarakstā. Diena joprojām turpina būt ļoti izdevusies!

Apšu meži

Beidzot aizripinos līdz vietai, kur apmēram būti jābūt minētajiem foršajiem mežu nogabaliem. Turpat pie pirmā līkuma jau stāv smuka nokaltusi apse - aplūkoju to un ieraugu atkal platsmeceri P.albinus. Sākums daudzsološs. Paripinos lēnā gaitā metrus 150 - un ieraugu lielu tauriņu lidināmies virs ceļa. Apšu raibenis (Limenitis populi)! Lai arī nav pats retākais, tomēr nekad agrāk to neesmu redzējis - un, pa pagājušo gadu salasoties visādu informāciju par to, bija radies iespaids, ka tas ir grūti nobildējams - jo lido ļoti īsu periodu, praktiski vienu mēnesi (Jūniju), kā arī bieži vien lido koku lapotnes līmenī, kur saprotams to nevar nofotogrāfēt. Mēģinu tikt tam tuvumā - galīgi neizdodas. Uz brīdi šis apsēžas mežmalā uz krūma lapas - brienu klāt, taču pa ceļam manu uzmanību piesaista vēl viens objekts, ko nekad neesmu agrāk redzējis un vajadzētu nobildēt - ugunsspāre (Pyrrhosoma nymphula). Galvas skaitļotājā mežonīgā ātrumā tiek izsvērti visi plusi un mīnusi un izvēlos bildēt ugunsspāri - samērā paretu sugu Latvijā. Šī izrādās visai mierīga un ļaujas sabildēties. Arī forši - 16. spāru suga šogad. Taču apšu raibenis pa to laiku aizlido...

Atgriežos uz ceļa un vairs nevaru tauriņu ieraudzīt. Uz mirkli iešaujas prātā domas, ka laikam izdarīju nepareizo izvēli un vajadzēja bildēt tauriņu nevis spāri... Taču par laimi atkal ieraugu apšu raibeni - veselus divus! Turpinu medības - taču nesekmīgi. Gandrīz jau pazaudēju cerības šo nobildēt, kad viens no viņiem veic tuvu lidojumu gar manām kājām. Tad sāk riņķot, līdz apsēžas 20 centimetru attālumā no tām. Sastingstu - elpa tiek aizturēta un drudžaini spiežu pogu, lai nenokavētu šo "zelta" momentu. Tas nu ir izdarīts - 67. dienastauriņu suga manā fotoarhīvā.

Tauriņš īsti neko nesaka par šo zibeņošanu - pat vēl vairāk - mērķtiecīgi dodas manu kāju virzienā. Esmu iesvīdis un ap mani riņķo miljons mušu, odu un dunduru un ir vēlme tos visus noslaktēt - taču sastingstu vēl vairāk, cik nu tas iespējams. Tauriņš mierīgi uzrāpo uz manas kājas un sāk laizīt sviedrus. Nedaudz apstulbstu, taču mirkli apdomājies saprotu, ka nekas dīvains tas nav - tauriņi nereti sēžas uz ceļiem, dzīvnieku kakām un pat līķiem lai uzņemtu organismam nepieciešamās vielas, piemēram, sāļus. Un kas tad cits sviedri ir, ja ne sāļi. Tāpat bija iepriekš lasīts, šķiet par zaigraibeņiem, ka šie tā ar mierīgi varot apsēsties uz rokas un tur sēdēt, laizot sviedrus. Papriecājos par skatu, pabildēju pāris kadrus, taču paskatoties uz kājām saprotu, ka pietiks tomēr priecāties - lai arī ap mani tagad riņķo vairs tikai kāds pusmiljons insektu, tad izrādās otrs pusmiljons ir apsēdies man uz kājām. Joka pēc nobildēju nelielu savas kājas fragmentu un, ar pāris vieglām rokas kustībām, apslaktēju nelaimīgos kodējinsektus.

Uzņemu nedaudz ātrumu, lai atkratītos no mošķiem, un tad kādu laiku atkal var mīties lēnāk - sastopu pa ceļam grūsnu pļavas ķirzaciņu (Lacerta vivipara), kas mierīgi ļauj sevi nobildēt. Arī prieciņš - visa diena pagaidām viens liels prieks

Laiku pa laikam parādās pa kādam izcirtumam. Izdomāju vienā tomēr piestāt un paskatīties - varbūt kas interesants atrodas. Nepaspēju pat īsti pāriet pāri grāvim kā ieraugu tauriņu - un atkal pārsteigums! Tas izrādās ir ošu pļavraibenis (Euphydryas maturna). Arī iepriekš nefotogrāfēts - 68. suga! Vienā dienā divas jaunas sugas - tas jau šķiet kā brīnums. Šis tauriņš pat ir samērā rets - lai arī nav iekļauts sarkanajā grāmatā, tomēr ir visos citos aizsargājamo sugu sarakstos, gan Eiropas, gan Ministru kabineta. Viens no krāšņākajiem pļavraibeņiem - it īpaši no apakšpuses. Kāpurs tam attīstās ne tikai uz ošiem, bet arī uz apsēm (kas izskaidro tā klātbūtni šajā vietā) un citiem augiem. Ko lai saka - kārtējais prieciņš.

Paripoju vēl kādus 100 metrus tālāk un tur ceļa malā paveras jau nedaudz aizaudzis izcirtums ar kādiem astoņiem lieliem, nolūzušiem apšu stumbeņiem. Izskatās ļoti vilinoši līdz tiem aizbrist. Tiesa ne pārāk vilina doma par līšanu šajā aizaugušajā džungalārijā, taču, atkal prātā apstrādājot šo dilemmu, nolemju tomēr aizbrist. Protams skaļi plaukšķinos un svilpoju, lai izslēgtu kādu negaidītu tikšanos ar kādu meža zvēru, kas nelieši mēdz šādās vietās slēpties. Laikam jau ka nostrādā, un neko vairāk kā izbiedētu putnu nesastopu. Uz pirmajiem apšu stumbeņiem ar nekas. Taču zem kāda ceturtā stumbra mizas negaidīti atrodu vienu visnotaļ retu skudrulīti - Tillus elongatus. Tam arī būs visā Latvijā mazāk par kādiem 20 atradumiem - no kuriem lielākā daļa tādos kukaiņu daudzveidības 'karstajos punktos' kā Slīterē, Pededzē un Gaujas Nac. Parkā. Tas līdzīgi kā citi skudrulīši ir plēsējs, kas g.k. uz sausiem, mirušiem kokiem medī ķirmjus.

Tālākais ceļš manos plānos bija it kā uz Ogresglu - bet tas jau protams nebūtu es, ja es neapmaldītos. Pie tam par sevi lika manīt slāpes (kārtējo reizi nepaņēmu līdzi neko dzeramu) - par laimi pēc pāris lieku kilometru nobraukšanas Ogresgalā tomēr nonācu. Taču notika ļaunākais - neatradu tik ļoti vajadzīgo avotu, kur biju rēķinājies padzert... Neko darīt - nācās mīties uz Ogri, kur pirmajā veikalā nopirku 1,5l sulas un 5 minūšu laikā izdzēru. Nobeigumā vēl piebraucu paskatīties kā klājas divkrāsu koksngraužiem - šiem klājās pavisam labi. Iepriekš redzētajām divām mātītēm bija pievienojušies trīs tēviņi no kuriem divi tad pārojās. Mēģināju kaut ko bildēt, taču laikam izsalkums un nogurums darīja savu un tā baigi necentos, kā rezultātā nekas supersakarīgs nesanāca. Bet nu tik un tā prieks redzēt ka šiem tur uz tā koka klājas labi.

Rezumējot - pavisam noteikti šī gada labākais izbrauciens dabā! :)

Ziemeļamerikānis

Atkal pāris dienas neesmu bijis dabā, tāpēc jāieliek kāda garlaicīga bilde no pēdējā izgājiena dabā Lielupes palienē. Bildē redzamais vabulis gan varbūt pat ir interesants - tas ir spīdulis Glischrochilus quadrisignatus. Interesants ar to, ka Eiropā ir ievazāts no Ziemeļamerikas - šķiet pagājušā gadsimta 70ajos gados. Kopš tā laika ir diezgan strauji izplatījies pa visu Eiropu, sasniedzot arī Latviju. Literatūrā gan atradu tikai divas ziņas (bet gan jau ka ir vēl) par šo sugu Latvijā, taču Dmitrijs Teļnovs saka, ka tas tomēr ir visai parasts. Tas arī nebūtu brīnums, jo ievazātās sugas nereti ir ļoti konkurētspējīgas un strauji savairojas. Interesanti gan kādu ietekmi šī suga atsāj uz citām Glischrochilus ģints sugām - varbūt ar laiku šī kļūs patiešām parasta, bet kāda vietējā suga reta? To tad laiks rādīs. Pagaidām jau izskatās, ka parastajām sugām nekas nedraud, jo uz sasulojušiem bērzu celmiem tās joprojām ir sastopamas lielā skaitā. Cerams, ka tā tad arī paliks.

Pļavas dzeltenis

Kādu laiku nebiju nofotogrāfējis nevienu jaunu tauriņu - beidzot šodien pienāca tā stunda, tas mirklis - un nobildēju Lielupes palienē pļavas dzelteni (Colias hyale). Lai arī šo nekad iepriekš dzīvē pat nebiju redzējis, tomēr jau pa gabalu ieraugot ,veikli lidojot, aizdomīgi, gaiši dzeltenīgu tauriņu, pirmā doma bija, ka tas varētu būt dzeltenis. Diemžēl šis bija pārāk hiperaktīvs - kādas 3x nozīmējās, no kurām tik vienu reizi uz īsu mirkli piesēda pamieloties ar nektāru. Tajā brīdi veikli rāvu fotoaparātu ārā no somas un lavījos klāt - izdevās diemžēl tikai divi pašvaki kadri pēc kuriem tauriņš pacēlās spārnos un pazuda tālēs zilajās. Neko darīt - bet būs vēl jāpiestaigā uz tām Lielupes palienes pļavām. Vieta jau interesanta.

Izdevās ar tur pat Jelgavā, Pasta salas galā ievākt interesantas vabolītes, bet pagaidām atkal jāgaida ziņas no spečukiem. :)

Super-makro

Ir lietas, ko ar pašreizējo tehniku, es tomēr nevaru dabā nobildēt - un tie ir 'supersīkie' dzīvnieciņi. Tehniskās niansēs varbūt neizplūdīšu, bet fakts, ka dabā pie tāda palielinājuma man nofokusēties neizdotos. Tāpēc nācās mājās iekārtot nelielu 'studiju' un tur sabildēt atsevišķus interesantākos līdzi paņemtos sīklopus. Kvalitāte protams nav tik laba, kā bildējot parastā palielinājumā, taču, par cik te iet runa par dažiem milimetriem, ir +/- pieņemami.

Tā, piemēram, no Doles dižozola atliekām nokratīju šo interesanto vabolīti - māņsmecernieku Salpingus planirostris, kas kopumā ir samērā pareta suga Latvijā. Lai arī izmēros maza (ap 3mm), tas ir plēsējs, kas dzīvo uz koku stumbriem vai zem mizas, kur uzbrūk mizgraužu kāpuriem. Par māņmecerniekiem tos sauc to pagarinātā "deguna" dēļ (kas gan ne visām sugām tāds ir) - citādi ar smecerniekiem tiem ir mazs sakars.

Otra mini-vabole ir melnulis Eledona agricola, kas arī ir ap 3mm liela. Tas ir daudz parastāks par iepriekšējo un ir sastopams uz lapkoku piepēm. Nedaudz atgādina viena cita piepju melnuļa miniatūru versiju. Visādas uz kokiem augošas piepes starp citu ir ļoti vērtīgi mikrobiotopi priekš daudzām kukaiņu sugām. Tā, piemēram, atrodot kādu zeltpiepi (Laetiporus sulphureus), var ieraudzīt daudzu interesantu sugu komplektu - starp kurām iespējams būs ar kādi retumi.

05.VI

Un vēl dažas bildes no pēdējām dienām - pirmā atkal spāre, bet nu šī cerams nedaudz interesantāka bilde nekā tie standarta garlaicīgie spāru bilžuki, kas iepriekš. Šī tātad ir lielā sarkanace (Erythromma najas). Jau Ogres malā mēģināju tikt tai klāt, lai uzbildētu portretu, bet tās bija pārāk tramīgas. Par laimi nākamajā dienā izdomāju agri agri braukt uz Doles salu, kur ieraudzīju šo sēžam uz lapas un par cik bija vēl vēss, tad šī ļāvās mierīgi sevi sabildēt. Forši. Vēl jādabū otra sarkanacainā spāre - ugunsspāre. Tā gan ir retāka.

Izmantojot daudzīšanas metodi (diemžēl izmantotais makšķerkāts neizturēja slodzi un pārlūza - jādomā kā salabot) nodauzīju iepriekš atrādītā riekstu smecernieka brāli - zīļu smecernieku (Curculio glandium). Man šķiet, ka šitam pat ir vēl garāks snuķis, kā riekstu smecerniekam - tā jau gan ir, ka zīles arī ir lielākas :D

Šķiet vienmēr ir interesantas bildes, kur notiek kaut kāda darbība - piemēram, lopi viens otru ēd. Daudzas blaktis ir nevis augēdāji (jeb pareizāk sakot - augsūcēji), bet plēsēji un uzbrūk citiem kukaiņiem. Arī šī vairogblakts ir plēsējs - pielavās kukainim, iedur snuķi un izsūc.

Ogres spāres II

Solītā otrā spāru daļa ir klāt - šoreiz tātad par vienādspārnu spārēm, jeb tām maziņajām, kuras sēžot spārnus tur sakļautus virs muguras. Jāsaka kā ir - šīs ir daudz grūtāk noteikt kā lielās spāres, jo daudzas ir visai līdzīgas + katrai sugai ir iespējama mainība, kas visu sarežģī. Mēģināšu baigi gari neizplūst, jo bilžu padaudz.

Pirmā - parastā daiļspāre (Ischnura elegans), kas man bij jauna suga, kgan patiesībā jau tā ir ļoti bieži izplatīta visā Latvijā - g.k. pie stāvošiem, vai lēni tekošiem ūdeņiem. Salīdzinoši viegli atšķirt pēc tumšā vēdera ar gaiši zilu astes galu.

Otra ir upju zilspāre (Calopteryx splendens), kas ir ļoti bieži izplatīta un iespējams viena no tām spārēm, ko visi būs kādreiz redzējuši. Dzīvo galvenokārt gar upēm. No otras sugas - strautu zilspāres -atšķiras ar to, ka spārni ir aptumšoti tikai vidusdaļā - pamats un spārna gals ir caurspīdīgi, kamēr otrai sugai visi spārni ir aptumšoti.

Nākamā ir zilā platkājspāre (Platycnemis pennipes) - visnotaļ raksturīga un viegli atpazīstama spāre. Pirmām kārtām jau tai tiešām ir saplacinātas, spalvveidīgas kājas, tad arī dubulta gaišā, plecu svītra, kā arī ļoti plata galva. Tēviņi tiešām ir zilgani - šī ir nepieaugusi mātīte. Sastopama ļoti bieži gar lēni tekošām upēm.

Nonākam pie krāšņspārēm - šī ir astainā krāšņspāre (Coenagrion armatum) - tēviņš. Astainā tādēļ, ka tēviņam ir izteikti pagarinātas apakšējās dibena piedevas, ko bildē var arī labi redzēt. Papildus bez šīs pazīmes var atzīmēt tumšo vēderu, kam tik astes galā gaišs laukums, 2 vēdera posma zīmējums un reducētas plecu svītras. Vairāk tāda ziemeļu, ziemeļaustrumu suga, kas sastopama pie stāvošiem, pasekliem ūdeņiem ar bagātīgu veģetāciju. Bet sastopama arī bieži.

Nākamā ir ļoti parastā gaišzilā krāšņspāre (Coenagrion puella) - tēviņu var atpazīt pēc raksturīgā "U" veida zīmējuma uz vēdera otrā posma. Mātītes grūtāk - tās vēl neesmu īsti izkodis. Sastopama ļoti bieži gar dažādām ūdenstilpēm.

Tālāk - zaļganā krāšņspāre (Coenagrion hastulatum) - ar šīs noteikšanu radās nedaudz problēmas, jo bildē īsti labi nevar redzēt vēdera otrā posma zīmējumu, un cik var īsti redzēt tad tas īsti nekam neatbilst. Bet nu vadoties pēc acu zaļās apakšpuses, melni-zilā krāsojuma raksta, un tā ka otrā posma zīmējums mēdz būt daļēji reducēts, nonācu pie secinājuma, ka šī būs zaļganā krāšņspāre. Bij ar vēl viena bilde ar citu īpatni, kur tiešām varēja labi pateikt, bet tai atkal kvalitāte īsti nebija. Bet suga visai bieža - arī tāda ziemeļnieciskāka un sastopama gar dīķiem un ezeriem. Pirms tam tādu nebiju bildējis.

Un kā pēdējā, kuras bildi rādu ir lielā sarkanace (Erythromma najas), kas tiešām ir ar sarkanām acīm. Visnotaļ krāšņa spāre. Bet tās ko sastapu bija diezgan tramīgas un grūti bildējamas - galvenokārt jau tāpēc, ka tēviņiem patīk sēdēt uz peldošiem ūdensaugiem (piemēram, glīvenēm), kādus pāris metrus no krasta, kur ne vienmēr var tikt klāt ar fotoaparātu. Par laimi patrāpījās kāds tēviņš, kam laikam nebija laimējies ieņemt savu teritoriju un tā nu viš tur laidelējās un visi tēviņi viņu dzina prom uz krastu. Tā nu varēja pat to uzbildēt. Bet šodien Doles salā arī tiku pie bildes ko vēlējos - sarkanaces portreta. Bet to nākamajā ierakstā.

Vēl nobildēju arī ezeru krāšņspāri (Enallagma cyathigerum), bet tai sūdīga bilde - jāmēģina uzbildēt labāk un tad varēs atrādīt. Bet tādu sugu arī agrāk nebiju bildējis :) Tātad šogad jau esmu nobildējis 14 spāru sugas. Vēl 26. Nebūs viegli.

Ogres spāres I

Beidzot pieķēros sabildētajām spārēm - bet, lai nebūtu pārāk garš ieraksts, dalīšu uz pusēm - pirmajā daļā par dažādspārnu spārēm, jeb tām lielajām, kas sēž ar izplestiem spārniem. Tātad līdz šim šogad biju uzbildējis tikai trīs spāru sugas - šajā daļā nāk klāt vēl trīs. Tiesa - visas jau agrāk bildētas, tā ka priekš sevis nekas jauns.

Pirmā - knaibļspāre (Onychogomphus forcipatus). Vienīgā savas ģints pārstāve Latvijā - tēviņi ar ļoti raksturīgām 'knaiblēm' dibena galā - no tā arī, loģiski, ka radies spāres nosaukums. Ar tām tēviņš, tā pat kā citas spāru sugas, kurām 'knaibļu' vietā ir mazākas dibena piedevas, pārošanās laikā saķer mātīti aiz galvas. Mātītes pēc izskata līdzīgas (vairāk ar dzeltenu zīmējumu nekā melnu) - tikai bez šīm knaiblēm. Latvijā izplatīta ļoti bieži - galvenokārt sastopama gar akmeņainām upēm, kāda, piemēram, ir Ogres straujākie posmi. Būtu gandrīz laba bilde - ja vien spārei nebūtu tas viens spārns kaut kur sabojājies un sašķiebies :/

Otra suga, kas no lielajām spārēm gar Ogres upes lejteci bija vairākumā, ir melnkāju upjuspāre (Gomphus vulgatissimus), kas arī visā Latvijā ir izplatīta ļoti bieži. Sastopama galvenokārt gar upju lejtecēm, kur tās lēnākas un ar smilšaināku grunti. No citām ģintīm atšķiras ar šauro gaišo līniju pa vidu vēdera augšpusei, kā arī dibena piedevas vērstas pretējos virzienos, bet no otras Gomphus sugas atšķiras ar to, ka šai ir melnas kājas, bet otrai sugai kāju ciskas ir pa pusei gaišas.

Un trešā lielo spāru suga, ko izdevās nobildēt ir plakanā spāre (Libellula depressa) - to bija vismazāk, bet pie vienas dūņaiņas plančkas izdevās vienu tomēr novaktēt. Viegli atpazīstama pēc plakanā vēdera un dzeltenajiem plankumiem gar sāniem (abiem dzimumiem). Mātītes ir brūnas. Man jau šķiet, ka pie mums visai bieži sastopama - arī Eiropā viena no parastākajām spārēm. Izvēlas g.k. stāvošus, seklus un labi uzsilstošus ūdeņus, piemēram, karjerus.

Tā lūk. Otra daļa - rīt. Tur tā izskatās, ka būs vairāk sugu :)