Bērnības dienu horizontu paplašinot... v2.0

Turpinu tēmu par vasarnīcas tālākas apkārtnes apzināšanu (pirmā daļa šeit) - 8.jūnijā devos jau uz otru pusi un kā izrādījās, tad arī tur ir šādas tādas visai interesantas vietas. Un pats galvenais, ka tuvu - nav nemaz jāiet 20km maršruts. Arī šoreiz galvenā uzmanība bija tauriņiem (Olaines novada tauriņu saraksts kā nekā bij 'jāuzpucē'), taču bija arī citi interesanti radījumi.  

Sparģeļvabole (Crioceris duodecimpunctata)

Visām darbībām vasarnīcā sākums, protams, ir dārzs - gana daudz reizes esmu arī vienkārši staigājis pa dārzu un mēģinājis atrast puķu un saķņu dobēs kādu interesantu fotoobjektu. Starp šādiem objektiem noteikti ir daudziem zināmā lilijgrauža plankumainais brālis (vai māsa) - sparģeļvabole. Vabole diezgan  bieži sastopama un uz dažādiem sparģeļveidīgiem augiem nereti novērojama lielā skaitā. Lai arī mums dārzā viens sparģelis jeb asparāgs kā reizi aug pie ieejas vārtiņiem, ievēroju, ka man nemaz nav tādas ļoti labas un kvalitatīvas sparģeļvaboles bildes. Tad nu šajā reizē šo 'kļūdu' ņēmu un izlaboju. 

Dadžu raibenis (Vanessa cardui)

Dadžu raibeņa (Vanessa cardui) oliņa uz usnes

Tālākais ceļš mani vispirms veda uz nelaimīgo krāšņvaboles izcirtumu ar domu, ka varbūt paveicas un arī šoreiz to ieraugu? Nebija gan ļoti karsta diena līdz ar to krāšņvaboli, protams, neredzēju. Taču manu uzmanība pievērsa viens dadžu raibenis - jeb pareizāk sakot uzmanību pievērsa tā uzvedību. Tauriņš pārvietojās tādā diezgan lēnā lidojumā (dadžu raibenim gana neraksturīgi) zemu virs izcirtuma augāja ar biežām un īsām pieturas vietām. Kad vēl ieraudzīju, ka tauriņš ar ar saliektu vēderiņu ko tausta uz ušņu lapām, uzreiz kļuva skaidrs tauriņa nodoms - olu dēšana! Nedaudz pavērojis to, piefiksēju pēdējo pieturas punktu un, pēc tauriņa aizlidošanas, devos to inspicēt tuvāk. Un tik tiešām - usnes lapas virspusē bija atstāta mazmazītiņa, zaļgana ola. Biju pat mazliet pārsteigts, ka tādam palielam tauriņam ir tik sīciņas olas. Lielakā palielinājumā skatoties, olas izskatās kā muciņa un tās virspuse izrādās ir klāta tādām kā 'ribām'. Priekš manis ļoti interesants atklājums un kopš šī brīža esmu ieguvis sev jaunu izaicinājumu - mēģināt atrast vēl kāda taruriņa olas! Visvieglāk, protams, to ir izdarīt tieši šādā viedā, ja izdodas ieraudzīt olas dējošu mātīti. Diez ko raiti gan pagaidām neveicas - ir izdevies atrast tikai vēl meža zilenīša olu (tās bilde kaut kad vēlāk).

Stiebrlapsene Calameuta filiformis

Turpinot pastaigu, satiku vairākus sen neredzētus plēvspārnīšus, kas sēdēja uz dažādu graudzāļu lapām vai arī barojās ziedos - stiebrlapsenes (Cephidae dzimta). Tie ir zāģlapsenēm tuvu radniecīgi kukaiņi ar ļoti slaidu ķermeni. Kāpuri dzīvo dažādu graudzāļu stiebros. Principā jau nekas rets, taču pēdējos gados kaut kā nebiju šos daudz redzējis. Sugu pie mums nav īpaši daudz, kaut gan tā nopietni jau tās laikam neviens ar nav pētījis. Pēc noteicēja tabulām šī man iznāca kā Calameuta filiformis. 

Vītolu koksngrauzis (Lamia textor)

Kā jau jūnija sākumā ierasts uz meža ceļiem varēja atrast pa kādam melnajam briesmonim - vītolu koksngrauzim. Šī ir viena no tām sugām, kas uz šādiem ceļiem ļoti bieži arī tiek sabraukta, jo kā izrādās, tad vītolu koksngrauzis nemaz nav spējīgs lidot. Eiropā kopumā ir diezgan daudz šādu evolūcijas gaitā lidspēju zaudējušu koksngraužu sugu, piemēram, dienvidos plaši izplatītie Dorcadiini apakšdzimtas koksngrauži, kuru kāpuri barojas ar dažādu ziedaugu saknēm, taču Latvijā šis principā tāds ir vienīgais (raksta gan, ka Kandavas apkārtnē ir atrasts viens Iberodorcadion fuliginator eksemplārs).

Meža sīksamtenis (Coenonympha hero)

No dienastauriņiem šajā izgājienā izdevās sastapt trīs patīkamas sugas. Pirmā no tām bija daudz maz gaidīta suga, jo viena izcirtuma apkārtnē meža sīksamteni biju redzējis jau kādus dažus gadus iepriekš. Attiecīgi loloju nelielas cerības, ka arī šogad tur to varētu izdoties kaut kur sameklēt. Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad uz tādas puķainas takas blakus izcirtuma slapjākajam galam (tāds smuks ar spilvēm un tā) ieraudzīju dažus lidojam. Ar šīs sugas fotogrāfēšanu gan parasti klājas visai šķidri - tāda sajūta, ka tauriņi pilnīgi vai jūt to brīdi, kad taisies nospiest fotoaparāta slēdzi, un paceļas spārnos kādas pāris sekundes desmitdaļas pirms tam. Protams, ņemot talkā pacietību, kādu kadru jau reizēm var dabūt. Iepriekš man vispār šķita, ka šī suga ir ja ne gluži reta, tad noteikti ne bieži sastopama, taču laikam jau tomēr tik traki nav un piemērotos biotopos (mežmalas, slapjas pļavas, nelieli purviņi utml.) ir gana parasts. Rietumeiropā gan šī suga ir kļuvusi apdraudēta. 

Purva dzeltenis (Colias palaeno)

Suga, kuru es noteikti nebiju gaidījis vasarnīcas apkārtnē redzēt, bija purva dzeltenis. Šis gan ir Latvijā visai bieži sastopams tauriņš, taču apdzīvo tikai purvainus mežus, purvmalas un arī pašus purvus. It kā pēc kartes skatoties, īsti šāda vieda biotopus tur apkārtnē nespēju saskatīt, taču vienā izcirtumā ar grāvi pa vidu pamanīju lidojam dzeltenīgu tauriņu ar platām, melnām joslām uz priekšspārniem (labi redzama pazīme tauriņam lidojumā). Metos tam pakaļ un, nedaudz paskraidījis, atradu vienu mātīti mierīgi sēžam uz jaunas apsītes lapas. Patīkams pārsteigums.

Spogulīšu resngalvītis (Heteropterus morpheus)

Visbeidzot trešais foršais tauriņš šajā dienā bija arī viens no maniem vismīļākajiem dienastauriņiem - spogulīšu rensgalvītis! Bez gala elegants! Interesanti, ka pirmo reizi šo ieraudzīju tikai pirms 2 gadiem, bet tagad šos redzu jau gana regulāri. Laikam tas tāpat kā ar trolejbusiem - pusstundu nenāk un tad pēkšņi sāk braukt viens aiz otra. Pirms vēl nebiju tos redzējis, domāju cik patiess ir noteicējos rakstītais par to lidošanas manieri - tā it kā kāds tos aiz aukliņas raustītu augšup. Tagad jāatzīst, ka trāpīgāku raksturojumu ir grūti iedomāties un tik tiešām tos ir viegli atpazīt jau pa gabalu lidojumā. Noteikti palīdz arī kontrastējošais krāsojums - spārnu virspuse ir tumši brūna, bet apakšpuse no attāluma šķiet ļoti gaiša. Līdz šim radies iespaids, ka labākais biotops kur šo meklēt ir tādas mitrākas ceļmalas, grāvmalas, pļaviņas, kur aug spulgnaglenes (Lychnis flos-cuculi).

Pūkmuša Exoprosopa capucina

Šoreiz mazliet atkāpe no ierastajām bloga tēmām - tauriņiem, spārēm, vabolēm. Visa uzmanība vienam interesantam divspārnim ar raibiem spārniem - pūkmušai Exoprosopa capucina. Pūkmušas savu nosakumu gan saņēmušas pateicoties spalvainajām dzimtas sugām, piemēram, Bombylius major un liela daļa sugu nemaz tik pūkainas nav. Šo mušu kāpuri ir visai neganti - vai nu plēsīgi vai arī citu kukaiņu kāpuru vai olu parazitoīdi. Pārsvarā no tām cieš dažādi smilšainu un atklātu biotopu plēvspārņi (smilšlapsenes, smilšbites u.c) attiecīgi arī pieaugušās mušas var novērot galvenokārt šādos biotopos. 

Spraugložņa Orthocerus clavicornis

Ja atceramies brīdi agrāk pavasarī, kad devos speciāli meklēt vienu retu vaboli, tad toreiz piekodināju sev arī turpmāk pievērst  uzmanību sausām ceļmalām u.c. biotopiem, kur aug peltīgeras. Tad lūk arī šajā izgājienā, ieraudzījis pēc skata simpātisku ceļmalu, uz brīdi īsi piestāju paskatīties, kas slēpjas zem ķērpīšiem un akmeņiem. Nepaspēju neko tur daudz pārcilāt, kad uz neliela akmentiņa pamanīju sēžam meklēto vaboli. Veiksmīgi! Tad jau jādomā, ka tiešām nav nekāds retums - vienkārši meklēšanas un atrašanas vaina. 

Ceriņu sfings (Spinx ligustri)

Ar to pastaiga beidzās. Taču kukaiņu vērošana gan ne. Naktī, protams, ieslēdzu arī tauriņu lampu. Patiesību sakot, gaismoju veselas divas naktis, taču kaut kā nekas baaaigi interesants neatlidoja. Pirmajā naktī nedaudz pasākumu pabojāja nakts vidū uznākušais negaiss, bet otra nakts savukārt bija diezgan auksta. Interesantākais droši vien tad bija ceriņu sfings otrajā vakarā - kā nekā viens no lielākajiem mūsu naktstauriņiem. Spārnu plētums šai sugai pārsniedz 10cm! Visnotaļ iespaidīgs radījums! Daudz biežāk par pašiem tauriņiem gan tiek redzēti to kāpuri, kas vasaras otrajā pusē šad un tad redzami rāpojam apkārt kā trekni, zaļi cīsiņi ar gaiši zilu svītriņu akcentiem uz sāniem. Ceriņu sfings kļuva par 218. vasarnīcā sagaismoto naktstauriņu (neskaitot mikrotauriņus - tinējus, kodes, zāļsviļņus u.c.) sugu. Šogad šķiet līdz 300 varētu arī neizdoties tikt, bet tuvāko pāris gadu laikā jādomā, ka šo robežu sasniegšu. Tik jābrauc un jāgaismo biežāk!

Tauriņu vasara

Parastais zilenītis (Polyommatus icarus)

Parastais resngalvītis (Pyrgus malvae)

Kādu laiku nav rakstīts un ir mazliet iekrājusies čupiņa bilžu un šādi tādi interesanti novērojumi. Jāsāk palēnām atrādīt veikums! Šajā ierakstā gan tikai ieskats tauriņu pasaulē - kā nekā šis ir oficiāli Tauriņu vērošanas gads un šogad man ar ir visai liels tauriņu vērošanas entuziasms ar diviem mērķiem. Pirmkārt beidzot tik pāri 100 redzēto dienastauriņu sugu robežai un otrkārt, vienkārši redzēt šī gada laikā pēc iespējas vairāk dažādu sugu. Te bildes no paša jūnija sākuma (3.VI), kad biju izbraucis pārbaudīt, kādi tauriņi lido vienā no maniem ierastajiem maršrutiem - Ogre > Lielais Kangaru purvs. Pārsvarā jau bija tiešām parastas sugas, piemēram, parastie zilenīši un parastie resngalvīši, taču arī šādām sugām nekad jau nelaidīs garām iespēju tikt pie kāda smuka un kvalitatīva kadra. 

Mazais vijolīšu purvraibenis (Boloria dia)

Vienā foršā ziediem bagātā ceļmalā tiku arī pie viena interesantāka tauriņa - mazā vijolīšu purvraibeņa. Suga noteikti nav nekas rets, taču šķiet man ne katru gadu izdodas ar šo tikties. Pārsvarā suga meklējama dažādos sausos un atklātos biotopos. Lielāka iespēja patiesībā šo satikt ir otrajā vasaras pusē (jūlija beigas-augusts), kad sāk lidot otra paaudze, kas acīmredzot ir mazliet daudzskaitlīgāka kā pirmā. Tā, piemēram, Dabasdati.lv no 13 novērojumiem (kas patiesībā ir visai maz) tikai četri ir maijā-jūnija sākumā. Pārējie 9 ir vasaras beigu pusē. Šajā konkrētajā ceļa posmā līdz šim šo sugu nebiju redzējis - tā ka nenoliedzami patīkama tikšanās.

Cīrulīšu dižtauriņš (Parnassius mnemosyne)

Ja runājam par šajā ceļa posmā neredzētiem tauriņiem (gribētu teikt, ka, pāris reizes gadā veicot šo maršrutu, biežākās sugas es noteikti esmu pamanījis), tad lielākais pārsteigums man bija negaidīta cīrulīšu dižtauriņu satikšana! Grūti pateikt vai iepriekš vienkārši nebiju tos tur manījis vai arī ir kas mainījies un šie ir tur tikai nesen parādījušies, bet fakts ir tāds, ka nelielā, zāļainā izcirtumā izdevās ieraudzīt vismaz 5 šīs sugas tauriņus. Ja pieliek klāt vienu novērojumu Dabasdatos no Suntažu apkārtnes un vienu manu senāku novērojumu 15km attālumā no šīs vietas Glāzšķūņa apkārtnē, tad acīmredzot Mazās Juglas krastos cīrulīšu dižtauriņš ir sastopams iespējams pat gana lielā skaitā. Būs interesanti nākamgad (jo šogad šiem lidošanas laiks ir jau beidzies) noiet kādu garāku posmu gar Mazo Juglu un paskaitīt cik vietās izdodas viņus atrast. Kopumā man ir iespaids, ka šī suga ar katru gadu pie mums paliek vairāk. Jeb varbūt tas ir tik uz novērotāju aktivitātes pieauguma rēķina? 

Mazais skābeņu zeltainītis (Lycaena hippothoe) un Sausseržu sfings (Hemaris fuciformis)

Sausseržu sfings (Hemaris fuciformis) 

Kā jau vienmēr arī šajā braucienā neiztika bez 'cūcenēm'. Mazliet nelegāli šķērsoju karjeru, kur dažādas zīmes man draudēja ar sprādzienu iespējamību (braucu gan brīvdienā un šķiet arī karjera spridzinātājiem bija brīvs) un piestāju vienā iemīļotā pļaviņā, kur parasti auga daudz sūrenes (šogad gan pļaviņa izskatījās krietni aizaugušāka kā iepriekš - acīmredzot neviens to nekopj). Priecīgs ieraudzīju mazo skābēņu zeltainīti, jo nebiju vēl šogad to redzējis un centos to noķert kadrā. Tauriņš bija gana kustīgs un īsti negribēja nekur apstāties, līdz tomēr atrada par labu esam kādu gandrenes ziedu. 'Klikš, klikš', pāris kadri sugas dokumentēšanai, bet tad pēkšņi ieraudzīju, ka tam blakus sēž kaut kas 100x interesantāks - viena no divām sfingu sugām, kam spārni ir caurspīdīgi! Un pats galvenais - mierīgi sēdošs zāles stiebra! Ekstāze! Lieta tāda, ka tās pāris reizes, kad esmu redzējis kādu no šiem sfingiem, tie ir kā bultas šaudījušies no viena zieda pie otra un vēl pēc mirkļa neizsekojamā ātrumā nozuduši kaut kur tālēs zilajās. Beidzot bija iespēja to i' kārtīgi apskatīt, i' nofotogrāfēt. Abas Latvijā sastopamās sugas - pētereņu un sausseržu sfings - ir gana līdzīgas. Atšķiršana g.k. pēc spārnu tumšās ārmalas, kas sausseržu sfingam ir plata un sarkanbrūna, bet pētereņu sfingam - daudz šaurāka un tumši brūna. Tātad man bija izdevies satikt sausseržu sfingu. Pilnībā pietiek ar vienu šādu 'ekstru', lai atlikušo dienas daļu smaids būtu pa visu ģīmi.

Dzeltenais gāršas resngalvītis (Carterocephalus silvicola)

Atlikušajā laikā patramdīju vēl pa kādam tauriņam, mēģinot iegūt kādas kvalitatīvas bildes, bet nekas pārlieku interesants vairs negadījās. Kādi zilenīši, abas gāršas resngalvīšus sugas, pa kādai spārei i vyss. Arī pie Kangaru ezera šoreiz, ja neskaita agro purvraibeni, nekādas īpašās purvu sugas netrāpījās. Taču šeit es vēl atgriezos citu dienu - par to gan citā ierakstā. 

Ieskrējiens Ziemeļvidzemē

Pirms kādas nedēļas pašā jūnija sākumā bija jāpiedalās veloekskursijā Kornetu apkārtnē kurā man bija paredzēts interesentiem ko pastāstīt par kukaiņiem. Ļoti forši, jo kā reizi to Latvijas galu ļoti reti kad sanāk apciemot. Mazliet gan bija jāizdomā labākā loģistika kā nogādāt velosipēdu līdz Kornetiem - beigu beigās izdarīju izvēli par labu braucienam uz Valku ar vilcienu un tad lēnā garā ar velosipēdu virzīties uz Kornetu pusi. Uzreiz gan jāsaka, ka fotografēt sanāca krietni vien mazāk kā biju cerējis - g.k. tāpēc, ka braucamā distance tomēr vienai dienai izrādījās nedaudz par daudz un nebija īsti laiks ilgstoši bradāt pa pļavām. Laikam jau es tomēr esmu fotogrāfs - kājāmgājējs jeb ja brauc ar velosipēdu tā nopietni ko fotografēt tad jāplāno maršrutus, kas tik līdz kādiem 50-60km vienā dienā. 

Marmora rožvabole (Liocola lugubris)

Tā nu braucot galvenokārt skatījos tik kas pa ceļmalām sēž un tā nopietnāk iebridu tik pāris izcirtumos un dažās pļavās. Bet kā reizi pirmajā izcirtumā uz nolūzuša stumbeņa (apses vai ozola - tā ar netiku gudrs) ieraudzīju vienu no saviem 'kauna traipiem' - marmora rožvaboli jeb sugu, ko visā savā garajā 'dabas pētnieka' karjerā nebiju redzējis ne reizi. It kā jau tas nav nekas īpašs, jo principā redzējis neesmu vēl kādas 3000 vaboļu sugas, tomēr ir jau tā, ka dažādiem retumiem uzmanība vienmēr tiek pievērsta lielāka. Un marmora rožvabole pēc 'retuma' būtu liekama vienā kategorijā, piemēram, ar lapkoku praulgrauzi (arī apdzīvo ļoti līdzīgus biotopus) vai blāvo briežvaboli, kas, ja arī uz katra stūra nemētājas, tomēr kopumā nekādi ļoti lieli retumi nav. Viens no neredzēšanas iemesliem gan ir cieši saistīts ar pašas sugas uzvedību - atšķirībā no pārējām bieži sastopamajām rožvaboļu sugām, kuras noteikti ikkatrs būs manījis, šī krietni retāk redzama barojoties uz ziediem. Pārsvarā uzturas tad kaut kur sava apdzīvotā koka tuvumā, sēžot uz mizas, vai arī barojas vietās, kur tek kāda koku sula. No citām rožvabolēm g.k. atšķirama pēc tumšākā krāsojuma un baltajiem plankumiem uz segspārniem, kuri neveido tik izteiktas joslas, bet ir sadalījušies daudz smalkākā rakstā, kas mazliet tā kā atgādina arābu rakstu zīmes. 

Lielā atraitnīšu raibeņa (Argynnis adippe) kāpurs

Cits izcirtums bija kāpuru paradīze - dažos kvadrātmetros dzīvojās gan parastā perlamutra raibeņa gan lielā atraitnīšu raibeņa, gan brūnā lācīša kāpurs. Ja stipri matainais brūnā lācīša kāpurs ir ļoti uzkrītošs un ap maija beigām/jūnija sākumu ir gana bieži ieraugāms, tad abu pārējo sugu kāpuri manās acīs tika pirmo reizi. Kopumā mana dienastauriņu kāpuru galerija joprojām pagalam trūcīga - laikam biežāk jārāpo uz vēdera pa pļavām un jātēlo kāds acīgs putns, jo tiem jau nesagādā nekādas problēmas atrast kādu treknu kāpuru ar ko pabarot savus mazuļus.  

Plakanis Uleiota planata

Netālu no Stepiem ceļmalā stāvēja iespaidīga izmēra apšu baļķi - pat mežā ejot, pārāk bieži negadās redzēt tik resnas apses (mērogam - velosipēds ar 28 collu ratiem). Izmantoju to par ieganstu, lai mazliet atvilktu elpu un papētītu vai kaut kāda dzīvība tur nerāpo. Protams, ātri vien atradās klasiskā svaigas apses kritalas apdzīvojošā konsgraužu suga Xylotrechus rusticus, tad vēl graudzāļu vērpēja kāpurs, kaut kādas dīvainas lēkājošas blaktis, kāds tinējs un viena īpaši plakana vabolīte - plakanis Uleiota planata, kas uz mirkli bija izlīdis no sava drošā patvēruma zem mizas. Tā jau it kā interesanti, bet tomēr jau žēl, ka tik varena izmēra apses tiek zāģētas - noteikti vecumā virs 100 gadiem, kas priekš apses ir ļoti ļoti cienījams vecums. Ja tā pielīdzinātu lēnāk augošiem kokiem, tad šāda vecuma apse visticamāk atbilstu kādām 200 gadu vecām priedēm vai pat vēl vecākiem ozoliem. Cerams, ka pēc gadiem 50 tomēr būs vēl Latvijā vietas, kur šāda diametra apses būs atrodamas. 

Baldriānu pļavraibenis (Melitaea diamina)

Tauriņu ziņā šajā braucienā uz nekādiem dižiem retumiem vai iepriekš neredzētām sugām necerēju. Līdz tādam nākamajam tauriņu sugu izlidošanas vilnim bija vēl kāda nedēļa, bet no iepriekšējā pienesuma jau lielu daļu biju šogad redzējis. Bet nu tāpat - 3 jaunas sugas gadam izdevās ieraudzīt. Viens no tiem - baldriānu pļavraibenis, kas izskatījās bija kā reizi pirms dažām stundām izkūņojies. Pilnīgi svaigs bez nevienas skrambiņas un vēl tāds mazliet kusls uz lidošanu. Virspuse šim no visiem pļavraibeņiem vistumšākā, bet tādos šaubīgākos gadījumos, protams, var arī ķerties pie pazīmēm spārnu apakšpusē. 

Nākamās dienas veloekspedīcija pagāja lietus zīmē un līdz ar to diemžēl ekskursantiem neko daudz parādīt neizdevās - Luhaso purvā spāru kāpuru ādiņas, graudzāļu vērpēja kāpurs, pa kādam sprīžmetim u.c. krikumi. To kā mums tur gāja var apskatīt šajā galerijā. Lai nu kā - uz Ziemeļvidzemi jau noteikti būs jāaizlaiž vēl kādu reizi. Galu galā gaidītos klusos ķauķus tā arī tur nesaklausīju. Varbūt nākamreiz! 

Nenokārtotie rēķini

Cīrulīšu dižtauriņi (Parnassius mnemosyne)

Katram no mums noteikti ir kādi 'nenokārtoti rēķini' - vai tiešām saistībā ar finansēm vai arī citās dzīves jomās. Ja runā par kukaiņu lietām, tad līdz šī gada maijam mans viens no sāpīgākajiem iztrūkumiem tauriņu fotoarhīvā bija cīrulīšu dižtauriņš - biju to tik redzējis tieši tad, kad nebija līdzi fotoaparāts. Tas, ka nebiju to redzējis turpmākajos gados, gan varētu būt vien mana paša nolaidība, jo vietas, kur šie ir sastopami ir gana nemainīgas un zināmas, bet tikai šogad beidzot saņēmos to labot un devos uz Melturu pusi, kur ceļmalā ir viena šo tauriņu apdzīvota pļaviņa. Jāatzīmē gan, ka tauriņi pļavās tikai barojas, bet to kāpuri dzīvo mežos un mežmalās, kur aug to barības augi - cīrulīši (Corydalis sp.). Rīts bija jauks un saulains un dižtauriņi apkārt lidinājās tiešām diezgan lielā skaitā - varēja mierīgi nodoties to fotogrāfēšanai. Vienā vietā varēja novērot arī divu tauriņu pārošanās mēģinājumu. Šai sugai patiesībā ir ļoti tāda savdabīga vairošanās bioloģija - tēviņiem ir īpašs 'orgāns' (angliski - sphargis) - tāda kā tapiņa, ko viņi pēc pārošanās piestiprina mātītes dzimumorgāniem (otrajā attēlā - baltais veidojums vēdera galā) tādējādi neļaujot citiem tēviņiem vairs ar šo mātīti pāroties. Šķiet kā reizi izdevās nofotogrāfēt brīdi, kad tēviņš nesekmīgi centās sapāroties ar mātīti, kas jau bija zaudējusi nevainību. 

Koksngrauzis Brachyta interrogationis

Cīrulīšu dižtauriņi, protams, ir forši, taču tas bija tāds paredzams notikums, kas tādas ļoti košas emocijas neizraisīja - aizbraucu, apskatījos un nobildēju. Šogad gan priekšā vēl vismaz divi šādi braucieni - pēc brūnvālīšu un esparsetu zilenīšiem. Bet neko nepadarīsi, ja šīs sugas dzīvo tikai vienā vietā Latvijā. Tajā pašā pļaviņā gan bija viens cits daudz patīkamāks novērojums - negaidīti sastapu koksngrauzi Brachyta interrogationis, kas Latvijā ir visnotaļ reti sastopams (g.k. Vidzemē). Interesanta  ar to, ka ir viena no nedaudzajām Latvijā sastopamajām koksngraužu sugām, kuras kāpuri grauž nevis koksni, bet gan lakstaugus. Konkrēti šīs sugas kāpuri barojas ar meža gandreņu (Geranium sylvaticum) saknēm. Tā ka latviski varētu šo saukt arī par gandreņu koksngrauzi. Lai arī it kā šis ir viens no vairākiem dzelteni melnajiem koksngraužiem, tomēr gribas teikt, ka tas zīmējums ir gana nesajaucams (esot gan arī krāsu forma, kurai segspārni gandrīz pilnībā melni). Vaboles var novērot gan uz gandreņu ziediem, gan arī dažādiem dzeltenas krāsas ziediem - pienenēm, gundegām vai kā manā gadījumā uz saulpurenes. Suga Nr. 67 manā koksngraužu fotoarhīvā!    

Skabiozu pļavraibenis (Euphydryas aurinia)

Pēc pļaviņas apmeklējumu pagāju nedaudz uz Kārļu zivjaudzētavas pusi, jo arī šajā pusē nebiju īsti bijis. Tā teikt varbūt kas interesants atrodas. Šis un tas jau bija - vēl pa kādam cīrulīšu dižtauriņam, lielais asmalis, dziedošs krūmu ķauķis u.c. radījumi. Vienā ceļmalā pamanīju tauriņu, kas varēja būt parastais pļavraibenis, taču īsti kārtīgi nepaguvu apskatīt un it kā šķita mazliet aizdomīgs. Par laimi tauriņš apsēdās samērā netālu un izdevās to i kārtīgi aplūkot, i nofotogrāfēt - tiešām bija nevis parastais bet gan skabiozu pļavraibenis! Forša suga, kas gluži uz katra stūra nemētājas - pat to redzēju tikai trešo reizi. Viegli atšķirama pēc punktu rindas pakaļspārna ārmalā. 

Lielais madaru sfings (Hyles gallii)

Vienā citā pļaviņā mani aiz deguna vazāja viens no Hemaris ģints sfingiem, kuriem ir caurspīdīgi spārni - attiecīgi tas vairāk izskatās pēc kādas kamenes ne naktstauriņa. Paguvu tik vairākas reizes šo pamanīt grūti izsekojamā ātrumā šaudāmies virs pļaviņas, bet tā ar nekur nemanīju to piestājam. Pie Kārļu zivjaudzētavas kā mierinājums ieradās cits sfings - lielais madaru sfings, kas labākajās kolibri tradīcijās vibrēja virs neliela pieneņu pudura. Nebiju vēl redzējis šos dienas laikā tā barojamies - visnotaļ iespaidīgs skats un kāds nezinātājs tiešām varētu arī saķert pamatīgu adrenalīna devu domājot, ka Latvijā redz kolibri. 

Sarkanais sprakšķis (Denticollis rubens)

Atgriežoties pie nenokārtotajiem rēķiniem, biju ieplānojis atkal iegriezties Siguldā, ko pirms četriem gadiem apmeklēju cerībā uz dažām konkrētām sugām (lasīt te). Šogad mērķis bija satikt toreiz neredzēto līķvaboli un vēl pieliku klāt jaunu mērķi - sarkano sprakšķi, kas it kā būtu meklējams Paparžu gravā. Ar tā meklēšanu patiesībā viss gāja kā pa sviestu, jo viens eksemplārs tā arī godīgi sēdēja gravā uz neliela oša lapiņas. Diemžēl nedaudz notizlojos un, kamēr liku kopā fototehniku, vabolis sajutās apdraudēts un nokrita pie zemes (vairumam vaboļu tas tāds aizsardzības mehānisms) taču par laimi izdevās to tur uz zemes atrast. Visbiežāk gan nokritušie objekti iejūk kaut kur substrātā starp dažādiem stiebriem, saknēm un lapām  un vairs nav atrodami. Tāpēc bilde diemžēl nevis uz smukas zaļas lapiņas, bet uz zemes. Nevienu citu eksemplāru arī vairs neizdevās atrast. Bet lai nu kā - tāpat forši, jo suga Latvijā diezgan reta un g.k. sastopama dabiskos lapkoku mežos. Vēl šajā ģintī nenofotogrāfēta palikusi trešā suga - Denticollis borealis, kas ir pavisam melna un ir vēl retāka (tikai daži atradumi vispār Lv). 

Tumšā ēnvabole (Melandrya dubia)

Viens no kārdinājumiem kāpēc devos uz Siguldas pusi bija Vikmestes gravā Kristapa Vilka atrastais superretais koksngrauzis Mesosa myops (bilde tviterī te). Protams, neloloju pārāk lielas cerības to ieraudzīt un izmantoju to vairāk kā ieganstu iziet Vikmestes gravas taku. Centos būt maksimāli vērīgs un tas nebija bez rezultāta - uz viena stumbra izdevās ieraudzīt tumšo ēnvaboli, kas lai, arī nav ļoti liels retums, tomēr ir biotopu speciālistu suga un redzu to tikai kādu trešo reizi. Tāpat tur gravā kārtējā vāvere šogad un vismaz trīs dziedoši zaļie ķauķīši. 

Mīkstspārnis Podabrus alpinus

Atgriežoties uz takas, kas virzās gar Gūtmaņalu, sāku vairāk piedomāt pie pēdējā neizpildītā Siguldas puses mērķa - četrplankumu līķvaboles meklēšanas. Diena bija karsta un visādi kustoņi tiešām bija lielā skaitā - turpat takas malā vien varētu mierīgi pusi dienas pavadīt tos fotogrāfējot un izklaidējot tūristu pūļus. Tā, piemēram, zem niedres lapas pamanīju iepriekš nefotogrāfētu mīkstspārni - Podabrus alpinus. Par šīs sugas izplatību īsti komentāru man nav, bet jādomā, ka nekāds baigais retums nav. Tā nu es lēnām, bet neatlaidīgi tuvojos 500 nofotogrāfētu (un noteiktu, kas ir pats būtiskākais) vaboļu sugu slieksnim. Šobrīd arhīvā ir 477 sugas. 

Sarkangalvas ugunsvabole (Pyrochroa serraticornis)

Dažus desmitus metrus tālāk atkal satikos ar Latvijā ļoti reti (bet Siguldas apkārtnē acīmredzami gana regulāri) sastopamo sarkanalvas ugunsvaboli. Patiesībā par šo diezgan nopriecājos, jo no iepriekšējās reizes daļa kadru nebija īsti izdevušies (klasiskais variants - uz fotoaparāta displeja izskatās Ok, bet, iekrāmējot bildes datorā, asums tomēr īsti nav). Tajā brīdī gan garām gāja vesels tūristu autobuss un viens mazs puišelis zinātkāri jautāja, ko es tur darot un bija pat tik žiperīgs, ka gandrīz jau vai ķērās klāt pie mana fotoaparāta, sak 'Dod man izmēģināt!'. Par laimi tūliņ garām gāja arī puišeļa vecāki, kas mani no viņa atbrīvoja. Ugunsvabole gan pa to laiku bija paspējusi jau kaut kur aizrāpot - bet nu nekas, šoreiz gan kadri izdevās labu labie!

Četrplankumu līķvabole (Dendroxena quadripunctata)

Laiks līdz vilcienam nebija vairs palicis pārāk daudz, bet es joprojām biju bez līķvaboles. Un arī ūdens bija beidzies. Cerēju, ka varbūt aiz Gūtmaņalas kioskiņā, kaut vai par tūristu cenām, varēs nopirkt ko padzerties, bet nekā - būdiņa ciet. Lēnā garā gāju uz priekšu, domājot kur remdēt slāpes, kad pavisam nejauši uz soliņa, kādus 100m no sausās atejas, pamanīju tik ļoti meklētās četrplankumu līķvaboles! Kārtējo reizi pilnīga cūcene! Kaut gan varbūt ar, ka tās bija pievilinājis netālās atejas smārds. Lai nu kā nebūtu - arī ar šo reto līķvaboļu sugu rēķins ir noslēgts! Latvijā sastopamas g.k. dažādos vecos, platlapju mežos - piemēram, Siguldā un Moricsalā (taču arī mazāk ekskluzīvās vietās - Liepāja, Pape, Bernāti utml.). Latvija ir sugas izplatības areāla ziemeļu daļā, kas droši vien ir viens no iemesliem kāpēc šī suga pie mums ir reti sastopama.
Tādi lūk labumi tur rāpo starp tūristu pūļiem, viņiem par to neko nenojaušot.