svētdiena, 2017. gada 17. decembris

Šlīteres Nacionālas parks

Spīdīgais praulgrauzis (Gnorimus nobilis)
Nu tad beidzot - kāds ieraksts par 2017. gada vasarā redzētajām radībām! Tā jau vispār šogad esmu bijis samērā čakls bloga rakstītājs (pēdējo reizi tik daudz ieraksti bijuši tālajā 2011. gadā - sen!), bet augustā tomēr spēki beidzās. Gadās! Kā izrādās, tad esmu palicis kaut kur jūlija beigās, tad nu turpinām. Vispirms dienas kārtībā ir divu dienu (24. un 25. jūlija) vizīte Kolkas pusē, kur bija plānots kopīgs izbrauciens dabā ar kolēģi, kukaiņu vērošanas entuziastu un fotogrāfu - Mareku Ieviņu (dabasfoto.lv). Brauciens bija ļoti produktīvs un sastrādāts tika stipri daudz, tāpēc jāsadala tas būs veselos 3 ierakstos. Idejiski galvenais brauciena mērķis bija mēģināt nofotogrāfēt Mareka pirms 2 gadiem atrasto jauno koksngraužu sugu Nivellia sanguinosa, ko Marekam šogad bija izdevies atrast vēl vairākās vietās. Tātad atradums nepavisam nav nejaušība, bet tajā apkārtnē ir stabila šīs sugas populācija. Tās vietas gan atrodas kādu gabalu prom no Kolkas (principā jau Dundagas apkārtnē) un pirmās dienas laika prognoze rādījās vairāk vai mazāk laba tikai tiešā piekrastes tuvumā - tāpēc nolēmām pirmo dienu veltīt salīdzinoši tuvākam izbraucienam uz Šlīteres bākas apkārtni. Arī tur dzīvo vēl sauja citu neredzētu koksngraužu sugu - kaut vai jūnija sākumā Mareka atrastais ļoti retais Anaglyptus mysticus. Un kas zin - kādi brīnumi tik vēl ne? Domāts darīts, sēžos Mareka auto un drīz jau esam galā, laika prognoze nemelo - laiks šajā dienā tiešām trāpījies ļoti labs. Atliek vien mesties retu un iepriekš neredzētu sugu (tās jau mums interesē visvairāk) meklējumos! 
Smecernieks Cossonus parallelepipedus
Smecernieks Trachodes hispidus
Šaurvabole Silvanoprus fagi
Tā kā pieminēto A.mysticus Mareks bija atradis turpat pie Šlīteres bākas - uz trepju, kas ved lejpus pa Zilo kalnu krauju, konstrukcijām, tad ar to apskati arī sākām dienu. Kā izrādās, tad šāds it kā mākslīgs, cilvēka radīts veidojums kā koka trepju konstrukcijas meža vidū, var būt ļoti produktīvs kukaiņu meklēšanas 'poligons', jo uz gaišā, līdzenā koksnes fona dažādus objektus pamanīt ir vieglāk kā teiksim uz kāda koka mizas fona. Gan jau, ka tur tie kukaiņi sasēžas g.k. nejauši, līdz ar to nav jau tā, ka tās trepes ir aplipušas no vienas vietas ar visādām retām vabolēm, līdz ar to ir nepieciešama gana vērīga acs, lai tos sīkulīšus pamanītu. Sākumā Mareks jau ar uztrenēto aci tik sauca mani no viena stabiņa pie cita stabiņa, bet nu uz trepju beigām jau pats ar mazliet piešāvos un sāku šo to pamanīt. Lai arī vēlreiz atkārtot retā koksngrauža atradumu neizdevās, tomēr kopumā 'medības uz trepēm' bija veiksmīgas un man personīgi deva 3 jaunas vaboļu sugas - divus smecerniekus un vienu šaurvaboli. Smecernieki pēc formas un izskata tādi diezgan diametrāli pretēji - viens, Cossonus paralellepipedus, slaids un ļoti spīdīgs, bet otrs, Trachodes hispidus, apaļīgs un klāts saplacinātiem, zvīņveida matiņiem. Neviena no šīm sugām gan nav nekāds īpašs retums.   
Koksngrauzis Pogonocherus hispidulus
Koksngrauzis Pogonocherus hispidulus
Turpmākajā pastaigā jau g.k. ņēmu talkā dauzāmo paladziņu, jo Slīteres Zilo kalnu apkārtnē uz dažādiem nokaltušiem zariem utml. objektiem noteikti dzīvo visādas labas sugas, kuras tāpat vien staigājot ieraudzīt un atrast ir grūtāk (bet ne neiespējami - katrai metodei ir savi plusi un mīnusi). Nepagāja pārāk ilgs laiks, kad no viena nokaltuša lazdas zara izdevās nokratīt viņu - trūkstošo no biežāk sastopamajām Pogonocherus ģints koksngraužu sugām. P.hispidus! Patiesībā tā arī bija viena no potenciālajām mērķsugām, ko šajā dienā loloju cerības atrast un izdevās ar. Glīta izskata, neliels koksngrauzītis ar ļoti raksturīgu, koši baltu joslu uz segspārniem. Droši vien nav pārāk liels retums, bet nu kopumā grūti konstatējama suga - kā jau vairums koksngraužu, kas dzīvo slēptu dzīvi un nebarojas, piemēram, uz ziediem. Koksngraužu suga Nr84. manā fotoarhīvā. Lēnā garā jāmēģina tiekties uz 100! Nu vismaz 90 nākamgad varētu mēģināt sasniegt. Katrā ziņā šis gads ir labs pierādījums, ka ja intensīvi meklē un uz to strādā, tad jau atrast var visu ko vien sirds kāro, jo šogad tiešām daudz runāju par Pogonocherus-iem un visas četras biežāk sastopamās sugas (vēl paliek ovatus) arī sekmīgi atradu. Tā ka, ja cītīgi piestrādātu, tad gan jau 90 neizpaliktu.
Koksngrauzis Leiopus linnei
Koksngrauzis Stictoleptura scutellata
Vītolu slaidkoksgrauzis (Necydalis major)
Koksngrauzis Exocentrus lusitanus
Ja mazliet atkāpjamies no hronoloģiskā dienas notikumu izklāsta un pievēršamies citiem koksngraužiem, tad šī, lai arī biju optimisma pilns, tā arī palika vienīgā jaunā suga šajā dienā. T.i. neviena cita no Šlīteres 'ekstrām' nekrita - t.i. g.k. cerēju uz Stictoleptura variicornis ieraudzīšanu, bet šoreiz diemžēl netrāpījās. Tiesa, lai arī Slītere ir vienīgā vieta, kur pēdējo ~15 gadu laikā šī suga ir konstatēta, nav gluži tā, ka to novērojumu būtu baigi daudz. Tātad arī te suga nav īpaši bieži sastopama. Atšķirībā, piemēram, no Stictoleptura scutellata, kas arī ir sastopama tikai Slīterē, taču te to ieraudzīt un atrast īpaši lielas problēmas nav - arī šajā dienā redzējām noteikti vairāk kā 10 īpatņus. No citām tādām interesantām sugām noteikti var atzīmēt vītolu slaidkoksngrauzi (Necydalis major), ko Mareks atrada mierīgi sēžam nātres lapas apakšpusē. Ne katra sastapšanās dabā ar šo sugu ir tik mierīga, tāpēc arī es nelaidu garām iespēju iemūžināt šo interesantā izskata koksngrauzi, kas nezinātājam pirmajā acu uzmetienā droši vien vaboli vispār neatgādina. Ja no tādām retākām sugām, tad liepu alejā pie bākas izdevās no zariņa nokratīt koksngrauzi Exocentrus lusitanus. Tā gan nebija gluži nejaušība, jo tieši tur tā ejot Marekam ieminējos, ka šis ir ļoti piemērots biotops šai sugai. Kādi pirmo trīs koku pārbaudītie zari bija pa tukšo, bet no ceturtās liepas zariņa beidzot nokrita meklētais. Kopumā laikam Latvijā nav nekāds retums, bet pašam gan tikai otrais novērojums (pirmais aprakstīts blogā te). Nav gan tā, ka katru gadu baigi nopietni un mērķtiecīgi strādātu uz šīs sugas meklēšanu - t.i. ja rūpīgi nepārbauda vecu liepu, tievos, nokaltušos zariņus, tad šo sugu ieraudzīt tā 'uz dullo' ir ļoti grūti. 
Piepjložņa Tetratoma ancora
Ēnvabole Phloiotrya rufipes
Bet ja ne koksngraužu retumi, tad citu vaboļu retumi gan trāpījās - ne viens vien. Nav jau brīnums - Slīteres Nacionālais parks un jo īpaši Zilo kalnu apkārtne ir viena no nedaudzajām tiešām izcilajām kukaiņu daudzveidības 'mekām' Latvijā. Droši vien varētu gadiem tur staigāt un vai ik reizi izdotos pamanīt ko jaunu un neredzētu. Varbūt pārspīlēju? Kas zin - var jau būt, ka agri vai vēlu gandrīz viss būtu izpētīts un ieraudzīts, bet nu man tas pagaidām jebkurā gadījumā nedraud, jo tur pastaigāt sanāk labi ja vienu reizi gadā. Tādā ritmā turpinot, ko darīt tur pietiktu vēl gadu desmitiem. Ok, tad pie retumiem. Par pirmo sugu gan neesmu nemaz pārliecināts vai tas ir retums, jo par piepjložņu Tetratoma ancora Latvijas resursos un publikācijās nekādu info neatrodu. Tātad divi varianti - vai nu pietiekami parasta, lai nebūtu pieminēšanas vērta, vai arī retums. Grūti pateikt kāds gadījums ir šis, bet it kā apkārt citās Eiropas valstīts pārāk liels retums nav. Tā ka - varbūt arī pie mums nav nekas rets tik vien, ka līdz šim nebija man izdevies satikt. Arī tā var gadīties, jo ne tuvu nav tā, ka visas nosacīti parastās sugas būtu savā dzīvē redzējis. Dzīvojot uz piepjainiem lapkokiem un to zariem. No kāda satrupējuša zara arī šo izdevās nopurināt. Starp citu, spriežot pēc attēliem internetā, diezgan mainīga izskata suga, jo segspārnu plankumojums atsevišķiem īpatņiem var būt vairāk dzeltenbrūns kā tumšs, bet citiem - pat gandrīz pilnībā tumšs vien ar dažiem atsevišķiem dzeltenbrūniem plankumiem. Mans eksemplārs šķiet tāds pa vidu. Otra suga jau pavisam noteikti ir retāka - ēnvabole Phloiotrya rufipes, kas arī nokrita ko kāda neliela, satrupējuša lapkoka zara. Samērā līdzīga pēc izskata daudz biežākajai Xylita laevigata, bet nu pēc sīkajām pazīmēm tomēr diezgan atšķirīga. Šo eksemplāru arī pārmaiņas pēc ievācu pudelītē, jo, zinot, ka šo brūno ēnvaboļu noteikšana pēc foto ne vienmēr ir īpaši pateicīgs uzdevums, šķita, ka tas varētu palīdzēt noteikšanā. Palīdzēja!
Māņsprakšķis Xylophilus corticalis
Sveķu platsmeceris (Platyrhinus resinosus)
Ja iepriekšējie divi jaunumi bija mans 'roku darbs', tad nākamo sugu - māņsprakšķi Xylophilus corticalis jau savukārt atrada Mareks. Šī arī bija viena no tādām šī brauciena potenciālajām mērķsugām, jo pirmkārt sensenos laikos (šķiet 2003. gadā?) biju to šajā apkārtnē jau redzējis (noķēris), tātad bija it kā zināms, ka tāda te dzīvo, un otrkārt - Mareks jau pirms tam šajā gadā šo bija atradis pāris citās vietās. Tā patiesībā ir tiešām reta suga Latvijā, kas sastopama g.k. tikai vietās, kur ir augsts vecu koku un atmirušās koksnes blīvums - g.k. atradumi ir Slīteres Zilo kalnu apkārtnē un Moricsalā. Tātad tāda dabisko mežu biotopu suga. Šis konkrētais eksemplārs atradās uz diezgan lielas, varētu pat teikt milzīgas egles kritalas. Tāda viena no vieglāk atpazīstamajām māņsprakšķu dzimtas sugām, jo neviena cita nav tik koši krāsota. Uz viena stāvoša oša (ja pareizi atminos) stumbeņa savukārt atradās retais sveķu paltsmeceris (Platyrhinus resinosus). Nu jau gan šķiet, ka tik briesmīgi reta šī suga nav, jo pašam šis jau ir 4. atradums, kā arī pēdējā laikā gandrīz vai katru gadu kāds viens tiek ziņots arī portālā Dabasdati.lv. Par šo sugu izrādās jau divas reizes esmu blogā rakstījis (pirmā un otrā). 
Mīkstblakts Bryocoris pteridis
Mīkstblakts Monalocoris filicis
Šlīteres bākas apkārtne vispār ir diezgan smuki saaugusi ar dažādām papardēm (g.k. strauspapardes?, gan jau arī kādas ozolpapardes u.c.) un vienā brīdi padomāju paskatīt vai gadījumā uz tām nesēž kaut kas interesants - piemēram, kāda no divām mīkstblakšu sugām, kas dzīvo uz papardēm. Un jau pats pirmais rūpīgāk pārbaudītais papardes cers izrādījās produktīvs - uz tā uzreiz sēdēja abas šīs paparžu mīkstblakšu sugas! Gan Bryocoris pteridis, gan Monalocoris filicis. Abas diezgan neliela izmēra blaktis (ap 3mm), bet kopumā raksturīga izskata un nav sajaucamas ar citām sugām. Tā vien šķiet, ka Latvijā ne īpaši retas sugas, bet, lai ieraudzītu, tomēr vajag paskatīties paparžu lapu apakšpusē, jo citādi droši vien pamanīt un atrast ir grūti. Uz viena papardes cera var būt mierīgi >10 katras sugas īpatņi. 
Skudrulītis Tillus elongatus
Pastaigas otrajā pusē jau līdām ārā no meža, lai papētītu, kas labs ir atrodams gar 'Zeltsilu' ceļa malām. Tur tomēr parasti pilns ar visādiem ziedošiem ziediem, kas piesaista dažādas radības - arī no turpat netālu esošajiem Zilo kalnu nogāzes mežiem. Pirms vēl iznācām uz ceļa, vienā izcirtumā uz neliela apses stumbra Mareks pamanīja samērā reto skudrulīti Tillus elongatus, ko dabā pašam pirms tam bija izdevies atrast tikai vienu reizi. Pēdējo 5-10 gadu laikā gan atradņu skaits kopumā Latvijā ir audzis un par baigo retumu to laikam vairs nav pamata skaitīt - tādos vecākos meža nogabalos ar apsēm tie mēdz būt sastopami. Arī manos maģistra darba 'vākumos' kādus divus eksemplārus izdevās ar loga lamatām noķert. Bet šā vai tā - dabā ieraudzīt to joprojām ir liels prieks.
Smecernieks Rhynchaenus rufus (= Orchestes betuleti)
Zināmā mērā negaidīti varbūt pats vērtīgākais dienas novērojums ir šāds, samērā necila izskata smecernieciņš - Rhynchaenus rufus (vai pēc jaunākās sistemātikas - Orchestes betuleti). Interesants ar to, ka, lai arī suga ir minēta LV sugu čeklistā, tomēr tādu konkrētu faunistisku datu par šīs sugas atradumiem Latvijā nemaz neesot. Maksima Balalaikina darbā par Latvijas smecernieku faunu minēta šāda atzīme: "The occurrence of the species in the Latvian fauna needs confirmation.". Suga diezgan viegli atpazīstama, jo ir vienīgā no šāda 'formāta' smecerniekiem (ar paresninātām pakaļkājām, kas ir piemērotas lekšanai - līdzīgi kā spradžiem), kas ir vienmērīgi oranžā krāsā (bez kādiem plankumiem vai gaišāku matiņu laukumiem) un ķermenis vietām ir klāts gariem, retiem, labi redzamiem matiņiem. Vabolīte atradās ceļmalā uz kāda krūma vai koka zara - nu jau pat vairs neatceros un šķiet dabā pat nemaz nepiefiksēju, jo nešķita, ka šis sīkais (ap 2,5mm) smecernieks būs kaut kas īpaši interesants. Tā jau tāda dabas vērošanas burvība - nekad nezini kurā brīdi tas interesantais novērojums atradīsies!  
Dadžu tīklblakts (Tingis cardui) nimfa
Mīkstblakts Orthotylus marginalis
Encyrtidae dzimtas parazītisks plēvspārnītis, iespējams Encyrtus sp.
Tā citādi šī ceļmala neko citu pārāk interesantu neatnesa - t.i. es laikam biju gaidījis ko vairāk. Pāris vietās uz dadžiem atradās pa kādai tīklblakts Tingis cardui nimfai - pirms tam šajā gadā tādas nebija izdevies ieraudzīt. Tā rādās, ka vislielākā to koncentrācija ir nevis teiksim uz auga lapām, bet pašā dadža ziedkopā, kur nepieaugušās blaktis sēž starp dadža zieda asajiem dzelksnīšiem un droši vien jūtas gana ērti un no kādiem lielākiem pasargātas. Katrā ziņā, ja es vēlētos kādu no šīm nimfām paņemt pirkstos, tad tas būtu visai piņķerīgs un iespējams sāpīgs process. Ja vēl par blaktīm, tad no viena ceļmalas kārkla izdevās nokratīt vienu no daudzajām zaļajām mīkstblaktīm un principā šķita, ka nav vērts to fotogrāfēt, jo visticamāk tāpat neizdosies noteikt, taču izrādās, ka var gan - manuprāt, diezgan droši, ka šī ir Orthotylus marginalis. Man jauna suga, bet nu droši vien nekas rets. Noslēgumā viens ļoti sīciņš (ap 2mm, varbūt mazāk) parazītisks plēvspārnītis no Encyrtidae dzimtas - iespējams Encyrtus sp. Iespējams sīkākais plēvspārņu pārstāvis ko ir izdevies iemūžināt. Rāpoja pa alkšņa lapu ar antenām uzmanīgi pārbaudot lapas virsmu - droši vien meklēja kādu laputi vai bruņuti, kas pārsvarā ir šīs grupas 'mērķobjetki', kurā iedēt savas oliņas. Smalki. 

sestdiena, 2017. gada 18. novembris

Jāatsāk kaut ko rakstīt...?

Lielie meža raibeņi (Argynnis paphia)
Tā, kaut kāda neplānota pauze sanākusi un ļoti ilgi te nekas nav rakstīts. Vajadzētu saņemties un kaut ko lietas labā darīt! Varbūt gluži vēl tagad uzreiz nesapriecājaties, jo šis ieraksts tik tā - sevis motivēšanai un atgādināšanai, ka vajadzētu palēnām tomēr noapaļoties un salikt blogā vasaras beigās redzētos radījumus. Šādi tādi braucieni vēl ir palikuši neatrādīti - Šlīteres Nac.parks, Kolka, Engures jūrmala, Slokas ezera piekraste, Ādažu poligona apkārtne u.c. Kādiem 10 ierakstiem bilžu materiāls mierīgi sanāks. Vispār šogad sezona gan beidzās tā samērā strauji - kopš augusta beigām dabā neesmu principā neko nofotogrāfējis. Bijuši daži putnu vērošanas braucieni (g.k. dažādos sacensību formātos), bet kukaiņi palikuši totālā novārtā. Man samērā netipiski, jo citus gadus vismaz septembris jau vēl ir samērā aktīvs periods, bet šogad dažādu apstākļu kombinācijas dēļ īsti nesanāca nekur izrauties. Vai tik nebija arī tā ka laikapstākļi bija diezgan draņķīgi? Kas to lai vairs atceras... Bet, ņemot vērā, ka 2017. gada kukaiņu sezona kopumā bija diezgan intensīva un pat ļoti veiksmīga (g.k. dažādu retu un iepriekš neredzētu atradumu ziņā), tad pat nejūtos pārāk saskumis, ka sezonas beigas 'norāvās'. Kaut kad jau atpūsties no kukaiņiem laikam arī vajag, citādi galva 'pārpildīta ar tārpiem' ne vienmēr ir tas veselīgākais iznākums, jo pienāk brīdis, kad visa kā varbūt pat ir par daudz. Lai nu kā - pamazām jau sāk entuziasms atgriezties. Jāsāk tad ar bloga aizpildīšanu un tad jau nemanot pienāks arī pavasaris, kad cerams varēs pilnu krūti mesties dabā jaunos izaicinājumos!

svētdiena, 2017. gada 27. augusts

Dārziņu dzelzceļmala jūlijā

Ozolu astainītis (Satyrium ilicis)
Tā, turpinu atskatu uz jūlija nedarbiem - 20. jūlija vakarpusē devos atkal trīs stundas pastaigāt pa dzelzceļmalu starp Doles un Dārziņu stacijām. Tā šajā gadā man ir TOP vieta kur tieši šādā veidā aši uz īsu brīdi vakarpusē izskriet dabā pavērot un pafotogrāfēt kukaiņus. Pašlaik blogā šis jau būs piektais ieraksts šogad (iepriekšējie - pirmais, otrais, trešais, ceturtais) un būs vēl vismaz viens, jo esmu te staigājis arī augustā. Un ir tiešām vērts te atgriezties vēl un vēl, jo principā katra reize atnes jaunus pārsteigumus jeb iepriekšējās reizēs neredzētas sugas. Arī šī reize nebija izņēmums! Tā, piemēram, jau uzreiz pati pastaiga sākās ar ozolu astainīti (Satyrium ilicis) mārsilu pudurī - šo sugu te līdz šim nebiju novērojis. Varētu varbūt intereses pēc paskaitīt cik tauriņu sugas ir izdevies šajā samērā īsajā posmā saskaitīt - varbūt, ka pat kādas 30 izdodas izspiest?
Mainīgā purvmārīte (Hippodamia variegata)
Biešu mārīte (Subcoccinella vigintiquatuorpunctata)
Bet ne uz tauriņu vērošanu man šajā pastaigā bija noskaņots prāts - joprojām šogad koncentrējos uz izmērā mazākiem objektiem un tauriņus lielā mērā 'laižu gar ausīm [acīm]'. Doles - Dārziņu dzelzceļmala šogad bijusi samērā bagātīga ar dažādām mārīšu sugām un šajā reizē atradās divas te vēl neredzētas sugas. Viena no sugām - biešu mārīte (ar ļoti garu latīnisko nosaukumu - Subcoccinella vigintiquatuorpunctata) - ir samērā bieži sastopama suga, kas gan samērā netipiski no citām mārītēm ir nevis plēsīga, pārtiek no laputīm un tiek uzskatīta par 'derīgu kukaini', bet gan grauž dažādu augu lapas (tajā skaitā arī, piemēram, biešu lapas no kā cēlies sugas latviskais nosaukums) un to reizēm uzskata par 'kaitēkli'. Otra sastaptā suga gan ir tipiska mārīte - laputu ēdāja. Toties iepriekš neredzēta un nefotogrāfēta suga -'mainīgā purvmārīte (Hippodamia variegata)! Lai arī latviskajā nosaukumā figurē vārds 'purvs', šī suga tomēr pārsvarā apdzīvo sausus biotopus. Bet nu tas laikam ir vienkārši ģints Hippodamia (to gan mūsdienās sadala vairākās ģintīs) vienots nosaukums un pārējās ģints sugas tiešām biežāk ir sastopamas mitrās vietās - gar ūdenstilpju krastiem un grāvjiem, slapjās pļavās utml. 
Zemesblakts Nithecus jacobaeae
Zemesblaktis Nithecus jacobaeae
Krāšņblakts Myrmus miriformis
Mīsktblakts Strongylocoris luridus
Šīs pastaigas epicentrā gan šoreiz bija blaktis, jo starp tām trāpījās daudz vairāk interesantu un iepriekš neredzētu sugu kā starp vabolēm u.c. grupām. Vispirms gan bija satikšanās ar divām redzētām sugām, kuras gan nebija fotogrāfētas kopš jaunības laikiem - zemesblaktis Nithecus jacobaeae un krāšņblakts Myrmus miriformis. Šīs zemesblaktis šajā sausajā dzelzceļmalā bija masveidā! Abas sugas interesantas ar to ka vairums īpatņu populācijā ir ar reducētiem spārniem un nav lidspējīgi. Taču kā jau tas blaktīm mēdz būt raksturīgi - neliels % īpatņu populācijā tomēr ir ar attīstītiem spārniem. Krāšņblakts ir interesanta ar to, ka pēc sava izskata (īpaši tēviņi - nevienu tādu gan šajā reizē neizdevās nofotogrāfēt) drīzāk atgādina kādu no slaidajām mīkstbktīm un tas ir atspoguļots arī sugas latīniskā nosaukuma epitetā. Tā kā mīkstblakšu dzimta latīniski ir Miridae, tad sugas epitetu 'miriformis' varētu droši tulkot kā 'mīkstblaktij līdzīgā'. Bet nu par jaunajām sugām! Pirmā jaunā suga bija neliela, apaļīga sarkanbrūna blakts - Strongylocoris luridus, kas dzīvojot uz kalnu norgalvītēm (Jasione montana). Literatūrā nekādi atradumi šai sugai publicēti nav - t.i. Latvijai šo sugu minējis ir vien Gustavs Flors 1860. gadā. Kaimiņvalstīs suga ir sastopama - Igaunijā gan laikam konstatēta samērā nesen (precīzu datumu nevaru pateikt, jo pagaidām neesmu vēl ticis pie viena raksta, kur šie dati varētu būt tikuši publicēti). 
Blakts Alydus calcaratus
Blakts Alydus calcaratus nimfa
Daudz lielāks prieks bija par jaunu un neredzētu blakšu dzimtu - Alydidae, kas Ziemeļeiropā ir pārstāvēta tikai ar vienu sugu, Alydus calcaratus. Blakts samērā liela, ap 1cm, melna un ar garām kājām - citas īsti līdzīgas sugas Latvijā šķiet nemaz nav. Ja nu varbūt laupītājblakts Reduvius personatus, taču tai atšķirīga galvas forma, tā ir vēl mazliet lielāka un aktīva g.k. naktī. Pavisam interesanti ir šīs sugas nepieaugušie īpatņi, kas diezgan meistarīgi maskējas par rūsgano meža skudru (Formica rufa) - gan ķermeņa krāsojums, gan forma ir gandrīz identiska skudrai! Arī skrien ļoti žigli - gluži kā skudra. Fantastisks pielāgojums! Pastāv teorija, ka varbūt to dzīves cikls kaut kādā mērā ir tiešām saistīts ar skudrām un skudru pūžņiem, bet cik saprotu, tad nekas tāds pierādīts nav. Gan pieaugušie, gan nimfas esot saistītas ar dažādām āboliņu (īpašu lauka āboliņa) u.c. tauriņziežu sugām. Par sugas izplatību Latvijā grūti spriest - bez Gustava Flora senajiem datiem (minēta sugas atradne Engelhardtshof jeb Englārtes muiža), literatūrā publicēti vien divi Z.Spura atradumi 1995. gadā (Salaspilī un Saulkalnē), bet portālā Dabadsati.lv pirms šī gada tikai divi Julitas Klušas novērojumi vienā vietā Engurē. Pašam gan pēc šī novērojuma šogad to ir izdevies sastapt vēl 3 vietās - Kolkā (kopā ar M.Ieviņu), Apšuciemā un Lilastes apkārtnē. Tā ka laikam jau sausās pļavās utml. biotopos īpaši liels retums nav. Varbūt, ka viena no tām sugām, kas pēdējos gados ir kļuvusi biežāk sastopama? Kas zin... Vienīgi izskatās, ka šai dzimtai nemaz nav latviskais nosaukums - vismaz Zandis Spuris šādu sugu un dzimtu nav minējis savā 1957. gada brošūrā 'Vietējās blakšu sugas'.  
Zemesblakts Geocoris dispar
Blakts Geocoris disapr
Viena suga, ko šajā Dārziņu dzelzceļmalā biju plānojis kaut kad atgriezties meklēt bija kāda no Geocoris ģints zemesblaktīm. Kādā no iepriekšējām apmeklējuma reizēm biju te sastapis dažus nepieaugušus īpatņus - tātad bija mazliet jāpagaida kamēr tie pieaug un jādodas meklēt vēlreiz! Nebiju varbūt 100% pārliecināts, ka 20. jūlijs būs pietiekami vēls, lai pieaugušās blaktis jau būtu, bet šaubas bija veltīgas - blaktis bija! Un ne viena vien. Ļoti interesanta izskata blaktis - ar salīdzinoši lielu galvu un milzīgām acīm! Latvijā ir četras sugas un biju diezgan pārliecināts, ka šajā vakarā bija izdevies sastapt divas no tām, jo starp vairākiem tumšiem eksemplāriem, kas visai droši bija Geocoris dispar, bija arī viens īpatnis ar izteiktām gaišām joslām uz segspārniem un priekškrūšu vairoga, kas ir Geocoris grylloides pazīme. Taču izrādās, ka līdzīgi var izskatīties arī G.dispar tēviņi un tad jāskatās uz priekškrūšu vairoga aizmugurējās malas krāsojumu - grylloides gadījumā tur ir jābūt šaurai baltai joslai. Manam īpatnim šī mala tumša. Ehh - tad jau G.dispar. Nu neko darīt. Vērtīga pieredze un tādā veidā jau tās zināšanas vislabāk krājas. Šīs zemesblaktis ir interesantas ar to, ka tās nav augēdājas, bet gan aktīvas mednieces, kas uzbrūk un ar snuķi izsūc citus, mazākus kukaiņus u.c. bezmugurkaulniekus. Droši vien tāpēc arī tik lielas acis, jeb kā pasakā par Sarkangalvīti: "Vai, zemesblakt, kādas tev lielas acis! - Tas, lai es tevi varētu labāk saredzēt!'. Lai nu kā - prieks sastapt vienu no foršākajām zemesblakšu sugām! 
Vairogblakts Aelia klugii
Vairogblakts Aelia klugii
Vispār jau ar šiem dažiem novērojumiem pilnībā pietika, lai pastaigu varētu uzskatīt par izdevušos, bet trāpījās vēl viena jauna blakšu suga (šoreiz gan pēdējā) - mazā graudzāļu vairogblakts (Aelia klugii)! Vispār jau izskata ziņā diezgan līdzīga parastajai graudzāļu vairogblaktij (Aelia acuminata), bet virspusē daudz izteiktākas tumšas svītras (īpaši segspārnu sānos un uz vairodziņa) kā arī kāju ciskas bez diviem melniem punktiem to vidusdaļā (ciskas klāj vien daudzi sīki punktiņi). Šo otro pazīmi gan varbūt dabā grūti saskatīt, jo pārsvarā jau blakts pārvietojas ar muguru uz augšu, bet bet šoreiz man mazliet paveicās, ka blakts uzrāpās neliela zāles stiebra galā un to [zāles stiebru] mazliet pagriežot varēja tikt arī pie ķermeņa apakšpuses aplūkošanas. Noteikti krietni retāka suga kā parastā graudzāļu vairogblakts, kas tiešām sausās pļavās ir bieži sastopama suga. Dabasdati.lv, piemēram, tikai viens novērojums (M.Ieviņš, Kolka), bet literatūrā vēl atradumi Ropažu apk. un Jaunķemeros (Z.Spuris). 
Lapgrauzis Coptocephala unifasciata
Lapgrauzis Labidostomis longimana
Pļavas dzelteņa (Colias hyale) kāpurs
Noslēgumā tad vēl tomēr pāris vaboles - divi lapgrauži, kas arī ir saistīti g.k. ar sausām pļavām un kas, lai arī nav pārāk retas sugas, vismaz manā ceļā tomēr trāpās samērā reti. Ja Coptocephala unifasciata atpazīt ir samērā vienkārši (šāda krāsu kombinācija nav nevienai citai lapgraužu sugai), tad Labidostomis ģints noteikšana gan ir stipri vien sarežģītāks pasākums. Atsevišķos gadījumos pat tik piņķerīgs, ka bez ievākta eksemplāra īsti skaidrībā tikt nevar. Šoreiz gan par laimi izdevās iegūt kadrus no visādiem rakursiem un, mazliet paburoties noteicējos, esmu daudz maz pārliecināts, ka šim jābūt Labidostomis longimana, kas ir viena no biežākajām ģints sugām. Līdzīgi mazliet ilgāk pacīnīties nācās arī, lai noteiktu šo zaļo kāpuru ar it kā raksturīgo joslu uz sāniem. Ja būtu uzreiz meklējis pareizajā dzimtā, tad jau būtu ātri atkodis, bet tā kā sāku meklēt šo kāpuru starp pūcītēm, tad nav brīnums, ka stipri apmaldījos. Pēc daždesmit minūšu cīniņa gan prātu pārņēma apgaismība, ka ē - forma un rugājiem līdzīgie matiņi, kas klāj ķermeni, taču mazliet atgādina balteņu kāpurus? Tiešām, izrādās manā priekšā bija nonācis pļavas dzelteņa (Colias hyale) kāpurs. Iepriekš neredzēts un nefotogrāfēts tā ka nav jau brīnums, ka neatpazinu. Lai nu kā - gana jauks punkts uz 'i' šai vakara pastaigai. 

otrdiena, 2017. gada 22. augusts

Lubānas koksngrauzis - Nr.83!

Meža ceļš uz A no Lubānas pilsētas
Ē, nu gan esmu pamatīgi iekavējies - šīm bildēm jau būs vairāk kā mēnesi 'veca bārda'. Ehh - jāsāk laboties!!! Tagad gan tā atskatoties, jāsaka, ka jūlijs patiesībā bija tāds visai kluss kukaiņu vērošanas mēnesis. Redzēt jau izdevās visai daudz ko vērtīgu (vēl kādi daži ieraksti par jūliju paredzēti), bet ja tā paskaita, tad dabā nemaz tik daudz dienas nebiju. Brīžam neliels slinkums, bet nu laikapstākļi jau arī nekādi izcilie nebija. Bet vienu no gada sākumā izvirzītajiem 'mazajiem mērķiem' tomēr izdevās izpildīt - braucu uz Latvijas austrumiem, lai mēģinātu nofotogrāfēt sev jaunu koksngraužu sugu, Lepturobosca virens. T.i. uz to pusi bija jābrauc tāpat, jo Lubāna mitrāja informācijas centrā 15. jūlijā piekritu novadīt pasākumu par dienastauriņu vērošanu, tad kāpēc gan to neapvienot ar koksngrauža meklēšanu? Paša Lubāna ezera krastos varbūt šis koksngrauzis gluži nedzīvo, bet ne pārāk tālu no tā - Lubānas pilsētas apkārtnē gan. Tāpēc 14. jūlijā sēdos autobusā un virzījos uz Lubānas pilsētas pusi!
Kārklu vērpēja (Phyllodesma ilicifolia) kāpurs
Kameņvabole (Trichius fasciatus)
Plāns bija doties uz meža masīvu uz A no Lubānas un tad varbūt caur mežu un Lielo purvu izlīst kaut kur Zvidzienes apkārtnē. Iepriekšējās dienās gan bija samērā spēcīgas lietavas kā rezultātā grāvjos ūdens bija ja ne gluži 'līdz lūpai', tad stipri pacēlies gan. Izvērtējot situāciju, tomēr nolēmu savā gājienā pieturēties pie ceļiem un takām, jo, brienot pa taisno, bija neliels risks kaut kur varbūt atdurties pret kādu platu, nepārlecamu grāvi. Vismaz kartē grāvju tīkls tur zīmējās samērā bagātīgs. Protams, tik pat labi vairums to grāvju ar visu ūdeni būtu elementāri forsējami, bet nu nolēmu neriskēt. Galu galā galvenā doma tomēr skatīties un vērot kukaiņus, ko var visai produktīvi darīt arī gar ceļmalām. Starp citu šai dienai izvirzīju vēl vienu mērķi - nofotogrāfēt bieži sastopamo kameņvaboli (Trichius fasciatus), kurai man dažādu kadru netrūkst, bet vairums no tiem ir visai seni un nevarētu teikt, ka pārlieku izcili. Lieki teikt, ka kameņvaboļu šajā maršrutā bija daudz (jo tā ir ļoti bieži sastopama suga) un pa kādai arī mēģināju fotogrāfēt. Vai iegūtais kadrs ir izcils? Galīgi nē, bet nu par kādu kripatu labāks kā iepriekšējie laikam ir gan. Pašā gājiena sākumā trāpījās viens interesants kāpurs uz kāda kārkla lapas - tā izskatās, ka kārklu vērpēja (Phyllodesma ilicifolia) kāpurs, kas Latvijā ir samērā reta suga. Apdzīvo g.k. purvus, purvmalas utml. biotopus. Barojas g.k. ar mellenēm, brūklenēm u.c., bet varot grauzt arī kārklu lapas. Pats tauriņš lido samērā agri pavasarī un kāpuri droši vien varētu būt biežāk redzami kā pieaugušie tauriņi. Līdzīgi kā tas ir dažām citām vērpēju sugām, piemēram, graudzāļu vērpējam. 
Koksngrauzis Lepturobosca virens
Nebiju šķiet nogājis pat dažus 100m no šī izvēlētā meža ceļa sākuma līdz atradās arī galvenais šajā dienā meklētais radījums - koksngrauzis Lepturobosca virens! Skaista un nesajaucama suga - svaigu eksemplāru ķermeņa virspusi klāj blīvs, zaļgandzeltenu matiņu 'kombinezons'. Gluži kā no samta vai zamša! Taustekļi tumši ar dzelteniem gredzentiņiem. Ļoti izsmalcināts kustonis! Latvijā kopumā reti sastopama suga, bet izplatība ir stipri reģionāla - Kurzemē tā nav sastopama vispār, bet Austrumlatvijā vietām pat visai parasta suga. Dzīvojot tā g.k. skujkoku mežos, jo to kāpuru attīstībai nepieciešama g.k. atmirušu skujkoku (egļu vai priežu) koksne, taču reizēm izmatojot arī kādus lapkokus. Pieaugušās vaboles līdzīgi kā citi Leptura ģintij radniecīgie koksngrauži mīl sēdēt uz dažādiem ziediem - g.k. čemurziežiem, bet arī vīgriezēm, pīpenēm, retāk kādiem citiem augiem. 
Koksngrauzis Lepturobosca virens
Koksngrauzis Lepturobosca virens
Nevarētu gluži teikt, ka šo tur bija 'kaudzēm', bet pastaigas laikā kādi pieci šīs sugas īpatņi atradās. Normāli. Lai arī izmērā tā ir samērā liela suga (ap 1,5cm) tomēr, ne īpaši uzkrītošā krāsojuma dēļ, to patiesībā uz zieda ir grūtāk pamanīt kā citus līdzīga izmēra parastos koksngraužus, kas ir krāsoti vai nu brūnganā krāsā vai melni ar dzeltenām joslām (vai dzelteni ar melnām joslām?). Tā ka pilnīgi droši, ka kādus īpatņus arī palaidu garām. Lai nu kā - koksngraužu suga Nr.83 manā fotoarhīvā! Tā manā dzīvē gan bija gan otrā satikšanās ar šo sugu, jo pirmo reizi to sastapu vasarnīcas apkārtnē vēl dziļā jaunībā. Pareizāk gan būs laikam teikt - bērnībā, jo tas notika tālajā 1995. gadā, kad man bija vēl tikai 7 gadi! Neko daudz jau no šī atraduma, protams, neatceros, bet kā šo notikumu ir atstāstījis tēvs, tad esam staigājuši pa nesenu izcirtumu (starp citu to pašu, kas tagad ir kļuvis par priežu jaunaudzi un redzams šeit pirmajā bildē) - viņš droši vien ķēra kādus jātnieciņus, bet es droši vien kaut ko turpat blakus 'vazājos'. Kaut ko mazliet atminos, ka šādās pastaigās es tomēr daudz maz centos arī procesā līdzdarboties un ķēru ko nu varēju noķert un nesu atrādīt - vai nav kas interesants? Tā nu vienā no šādām reizēm es esot saujā atstiepis šādu brīnumu. Šķiet samērā droši, ka mans pirmais 'oficiālais' eksemplārs kolekcijā, kam etiķetē tika atzīmēts "leg.: U.Piterāns". Vēl ilgi turpmākajos gados ik pa laikam iemetu aci šajā kolekcijas kastē, lai paskatītos uz tur esošajām vaoblēm - un jo īpaši šo, no citām koksngraužu sugām, tik atšķirīgi krāsoto īpatni. Tā ka šai tikšanās reizei pēc 22 gadu pārtraukuma ar šo koksngrauzi bija zināmā mērā pat tāda kā sentimentāla vērtība. Interesanti, ka iepriekš pieminētais bērnības atradums varētu būt viens no, ja ne pats tālākais sugas novērojums Latvijā uz R (vasarnīca atrodas Olaines novadā). Tiesa turpmākajos gados gan šajā apkārtnē šis koksngrauzis vairs manīts nav. 
Koksngrauzis Leptura annularis (=arcuata)
Koksngrauzis Gaurotes virginea
Dienas mērķi tik ātri izpildījis, varēju pievērsties citiem radījumiem, kas nebija mazums! Šajā pastaigā pat lielāks uzsvars šķiet sanāca uz dažādiem plēvspārņiem un divspārņiem nevis, piemēram, iepriekšējos ierakstos plašāk pārstāvētām grupām kā vabolēm vai blaktīm. Bet pirms ķeramies pie tiem, tomēr vēl mazliet par vabolēm. No koksngraužu vidus vairs nekādi citi pārlieku lieli retumi netrāpījās, bet gribas atzīmēt sugu Leptura annularis (bieži lietots sinonīms - L.arcuata). Tā ir vidēji reta suga (taču blogā ir jau bijusi atzīmēta - piemēram, ŠEIT), bet šoreiz vairāk samulsināja šī eksemplāra izskats - kāju un taustekļu daļas, kam vajadzēja būt krietni aptumšotām (vai pat melnām), bija gaišas! Sākumā pat mazliet apmulsu, jo šķita tāds ļoti svešāds un nepazīstams. Protams, cita suga tā nevarētu būt, jo segspārnu zīmējums ar dzeltenajiem 'pakaviņiem' spārnu pamatnē tomēr ir tikai šai sugai raksturīgs. Tagad, pētot citus attēlus internetā, izskatās jau, ka šāda kāju un taustekļu krāsa laikam ir samērā normāla parādība un nemaz ne tik dīvains. Izskatās, ka varētu būt g.k. mātīšu pazīme? Dabā gan tāda izskata eksemplāru redzēju pirmo reizi. Noslēdzot koksngraužu tēmu glīts, bieži sastopams koksngrauzis ar metāliski ziliem segspārniem - Gaurotes virginea. 
Krāšņvabole Agrilus viridis
Krāšņvabole Anthaxia quadripunctata
Lapgrauzis Chryolina graminis
Noslēdzot vaboļu tēmu, jāatzīmē pāris krāšņvaboļu sugas, kas abas gan ir ļoti parastas - īpaši četrplankumu krāšņvabole (Anthaxia quadripunctata), kas bieži redzama sēžam uz dzelteniem ziediem (gundegām, pienenēm utml.) pat pa 5-6 īpatņi uz viena zieda. Šis eksemplārs gan sēdēja blakus ziedam uz lapas un apcerīgi kaut ko domāja, jo par mani nelikās ne zinis, kas kopumā krāšņvabolēm ir samērā neraksturīga uzvedība. Līdzīgi neraksturīgi uzvedās arī viena no šaurspārnkrāšņvabolēm - Agrilus viridis, kas gan pārmaiņas pēc vispirms tiešām centās no manis aizmukt, nokrītot no lapas uz kuras to pamanīju sēžam. 99,5% šādas manevrs ir sekmīgs un vabole pazūd uz neatgriešanos (jo bieži vien kritiena brīdī paceļas spārnos un aizlido prom). Šis bija tas retais 0,5% gadījums (nu ok, varbūt ar procentiem pārspīlēju, bet nu vairāk par 10% tāpat nedotu), kad vabole nevis nokrita un izgaisa, bet nokrita turpat pusmetru zemāk un palika atklāti sēžot uz citas kārkla lapas. Izskatījās samērā apjukusi par šo neveiklo manevru un atļāva man pat ap to lapu mierīgi čubināties un iemūžināt šo eksemplāru no visām pusēm. Sākumā bija nelielas aizdomas, ka varētu būt kāda cita suga, taču nē - būs vien parastā un bieži sastopamā A.viridis. Starp citu nevarētu teikt, ka šīs abas krāšņvaboļu sugas būtu īpaši krāšņas (nosaukums tiešām ir no vārda 'krāšņs' nevis 'krāsns') - tad jau turpat blakus sēdošais lapgrauzis Chrysolina graminis ir daudz skaistāka vaboļu suga. 
Gobu astainītis (Satyrium w-album)
Parastais pļavraibenis (Melitaea athalia)
Kārklu zaigraibenis (Apatura iris)
Nātru lācītis (Callimorpha dominula)
Nedaudz neticamā kārtā izdevās pat ieķert kadrā kādus tauriņus. Neticami, jo arī šajā dienā g.k. staigāju ar fotoaparātam pieskrūvētu 60mm objektīvu un, lai ar to kādu kukaini nofotogrāfētu no tā [kukaiņa] ir jāatrodas principā kādu 20-30cm attālumā (jo lielāks palielinājums, jo vēl tuvāk). Tauriņiem tādā attālumā bieži vien ir ļoti grūti pielavīties un tāpēc to fotogrāfēšanai biežāk tiek izmantoti garāki objektīvi - piemēram, 100-150mm, kas ļauj tos iemūžināt no kāda 0,7-1,5 metru attāluma. Reizēm pat līdz tādam attālumam pielavīties ir diezgan liels izaicinājums! Īpašs sasniegums noteikti ir kārklu zaigrabeņa (Apatura iris) foto, jo tas vienkārši laidelējās apkārt un nosēdās uz ceļa - tātad nebija aizņems ar ēšanu vai varbūt jau mazliet aizdevies snaudā, kad tas varētu būt vieglāk pierunājams uz fotosesiju. Šādos gadījumos pat ar 'garo' objektīvu tiem reizēm ir grūti pietuvoties, kur nu vēl, ja jānokļūst līdz tam daždesimt cm attālumā. Bet izdevās! 
Jātnieciņš Arotes albicinctus
Zāģlapsene Tenthredo fagi
Racējlapsene Argogorytes mystaceus
Bet kā jau minēju, nedaudz neplānoti šajā pastaigā izdevās pievērsties plēvspārņiem starp kuriem trāpījās pat dažas neredzētas sugas. Ok, tas varbūt nav nemaz tāds īpašs sasniegums, jo plēvspārņi ir sugām ļoti bagāta un daudzveidīga kukaiņu grupa, bet tā ļoti nopietni līdz šim nav sanācis pievērsties to fotogrāfēšanai. Līdz ar to gandrīz katrā dienā teorētiski var ieraudzīt vairākas (daudzas!) jaunas un neredzētas sugas. Vairums sugu gan ir pēc foto sarežģīti atpazīstamas, kas ir galvenais iemesls, kas mazliet 'slāpē entuziasmu' tos plēvspārņus (īpaši dažādus bišveidīgos un jātneiciņus) fotogrāfēt. Tā teikt krājas tik mapītēs nenoteiktas sugas - man kā sugu medniekam tas ir samērā neinteresanti. Šajā dienā sastaptās sugas gan bija no samērā viegli atpazīstamo sugu 'gala' - ar raksturīgu ķermeņa krāsojumu vai kādām citām pazīmēm. Jātnieciņš Arotes albicinctus varbūt pat reta suga. Mazliet interesanta šķita racējlapsene Argogorytes mystaceus, kas pēc ķermeņa aprisēm drīzāk atgādina kādu vientuļo lapseni (Eumenidae dzimta) nevis racējlaspeni (Crabronidae dzimta). 
Plēvspārnis Trigonalis hahnii
Plēvspārnis Trigonalis hahnii
Plēvspārnis Trigonalis hahnii
Pats interesantākais novērojums gan bija šāds - it kā ne īpaši raksturīga izskata, tumšs, racējlapsenei līdzīgs plēvspārnis ar tumšu joslu uz segspārniem. Uzreiz tā nepiefiksēju, kas man viņa izskatā šķita tik dīvains, bet zemapziņā kaut kā nostrādāja klikšķis, ka "Ē- tas ir kaut kas neredzēts!". Tā nu turpmākās 10 minūtes pavadīju, zaglīgi sekojot šī kukaiņa lidojumam, mēģinot to daudz maz jēdzīgi notvert kadrā. Par laimi tas nebija pats aktīvākais lidotājs un principā veica vien lēnīgus un ne pārāk tālus pārlidojumus no viena auga uz citu. Pat ja pēkšņi tomēr pārlidoja otrpus ceļam, tad tur to nebija sarežģīti atkal atrast kaut kur turpat netālu. Mājās, jau meklējot kas tad īsti šis ir par brīnumu, sapratu kur slēpjas galvenā šī plēvspārņa izskata īpatnībā - taustekļi! Tie ir nevis samērā īsi un strupi kā racējlapsenēm, bet gan gari un slaidi kā, piemēram, jātnieciņiem. Kā izrādījās, tad šāda pazīmju kombinācija ir vienīgi sugai Trigonalis hahnii, kas ir nelielas Trigonaliidae dzimtas (raksta, ka pasaulē esot vien ap 90 sugām) vienīgais Eiropā dzīvojošais pārstāvis. Šī ir dzimta ar ļoti interesantu un unikālu bioloģiju - vairums sugu ir hiperparazitoīdi, kuru kāpuri attīstās citu parazitoīdu (piemēram, jātnieciņu) kāpuros. Interesants ir veids kā šie kāpuri tur nonāk - pieaugušais 'trigonalīds' (latviskā nosaukuma šai dzimtai šķiet nav) nevis iedēj oliņu konkrēti jau šajā parazitoīda kāpurā, bet gan lielā skaitā (vairākus tūkstošus) dēj olas uz augu lapām - cerībā, ka kādu no šī olu lēruma nejauši apēdīs kāds augēdājs kukaiņa kāpurs, kas tad pildīs starpsaimnieka funkciju. T.hahnii gadījumā g.k. tiek mērķēts uz tauriņu kāpuriem. Tālāk šī kāpura attīstība notiek atkarībā no tā vai šajā tauriņa kāpurā olu izdomā iedēt kāds cits parazitoīds (jātnieciņš, kāpurmuša vai varbūt kāds cits) - ja tā notiek, tad 'trigonalīda' attīstības cikls var turpināties, bet ja nē - tad kāpurs attīstību nevar pabeigt. Tātad kopumā šīs sugas sekmīga attīstība ir atkarīga no vairākiem būtiskiem faktoriem un olu/kāpuru % kas izaug līdz pieaugušam īpatnim droši vien ir ļoti niecīgs. Rezultātā šīs dzimtas pārstāvji lielākoties dabā ir redzami reti vai pat ļoti reti, jo to blīvums ir salīdzinoši neliels. Sākumā pat nevarēju atrast nekādu info par šīs sugas sastopamību Latvijā, bet vismaz viens publicēts ziņojums tomēr atradās - pirmo reizi T.hahnii (sinonīms - Pseodogonalos hahnii) Latvijā novērots 1981. gada 7. jūlijā Salaspils apkārtnē (Z.Spuris; sk. rakstu PDF faila beigās).  Mans tēvs, Andris Piterāns, gan atzīmēja, ka, lai arī šādi dati publicēti nav, tomēr savu entomoloģisko pētījumu periodā viņam šo sugu bija sanācis redzēt ja ne gluži ļoti bieži, tad pietiekami regulāri gan. Tā ka kopumā droši vien var apgalvot, ka suga pie mums ir sastopama plaši, bet nelielā skaitā. 
Ziedmuša Ceriana conopsoides
Ziedmuša Temnostoma vespiforme
Spīdulis Cychramus luteus
Mīkstblakts Closterotomus biclavatus
Vispār šīs meža ceļa zāļainās malas bija tiešām ļoti dzīvības pilnas un visiem radījumiem noteikti neizdevās pievērst pienācīgu uzmanību. Tā, piemēram, starp ziedmušām noteikti varēja 'izspiest' kādu sauju neredzētu sugu, bet nu par cik tomēr pārsvarā pārvietojos ar īso objektīvu, tad tām tomēr bija grūti pielavīties. Viena jauna suga gan trāpījās tāpat - Ceriana conopsoides, kas vizuāli drīzāk atgādina kādu no lielgalvmmušām (Conopidae) nevis ziedmušu. Bija arī pa kādai Temnostoma ģints ziedmušai - gan apiforme, gan vespiforme. Blakšu ziņā gan šis gājiens tāds trūcīgāks - laikam galīgi nepievērsu tām uzmanību. Atzīmēt var vien mīkstblakti Closterotomus biclavatus, kas ir samērā raksturīga izskata suga, ko šogad biju jau redzējis, bet pirmajā reizē īsti labi nesanāca nofotogrāfēt. Tā nu gāju, gāju, kad atskārtu, ka līdz Lubāna mitrāja infocentram vēl ir vispār diezgan gabals ko kātot un vakars sāk samērā strauji tuvoties! Tā nu apmēram 1/3 no šī meža ceļa beigās sanāca jau iet mazliet raitāk - attiecīgi mazāk vērojot, kas dzīvo pa malām. Izlienot Degumnieku/Cesvainieku lauku apkārtnē jau savukārt tik daudz vairs ko nebija vērot un varēja mierīgi uzņemt labu iešanas ātrumu, uz mirkli aizkavējoties vien pie klusajiem ķauķiem un paipalas. Bet galamērķi laikam tāpat sasniedzu vien ap 21iem. Bija doma naktī izkārt palagu un ieslēgt naktstauriņu gaismu, ko arī realizēju, taču nakts bija vēsa un arī pašam bija iemeties stiprs nogurums (tomēr gandrīz 27km bija dienā nostaigāti), kā rezultātā pie palaga īsti nebija jauda sēdēt. Līdz kādiem 2iem arī nekas 'Tāds' nebija atlidojis - ceriņus sfings, dažas pūcītes un kādi ūdenskukaiņi (makstenes un viendienītes), tā ka varēja mierīgi iet gulēt.
Dzelzeņu pļavraibenis (Melitaea phoebe)
Meža zilenīša (Cyaniris semiargus) mātīte dēj olu āboliņa ziedkopā
Meža zilenīša (Cyaniris semiargus) ola
Nākamajā rītā tad bija jāuzstājas ar nelielu prezentāciju par tauriņu vērošanu, sugu noteikšanu u.c. tematiem un pēc tam arī jānovada neliela pastaiga dabā, kur mēģināju ar visiem dalībniekiem kopā paskatīties kas labs dzīvo Īdeņas pļavās. Pats sev par šī pasākuma novadīšanu liktu kādu 'sešinieku', jo, tagad tā pārdomājot, prezentācijā vajadzēja salikt mazliet citus akcentus (kādu tēmu izvērstāku, citu neskart nemaz utml.) un arī praktiskajā daļā dabā mazliet jāpiestrādā/jāpiedomā pie tā, kā darboties ar šādu nosacīti lielāku cilvēku grupu. Bet nu vērtīga pieredze man pašam un cerams, ka arī sabraukušie dalībnieki tomēr kaut kādas zinību druskas no manis tomēr spēja izlobīt. Laiks vismaz bija labs un tauriņi tiešām lidoja! Intersantākie un vērtīgākie novērojumi bija dzelzeņu pļavraibenis (Melitaea phoebe) un lielais skābeņu zeltainītis (Lycaena dispar). Dzelzeņu pļavraibenis bija mazliet netipisks īpatnis - ar melniem punktiem pakaļspārna ārmalā, kas ir raksturīga pazīme mauragu pļavraibenim. Bet nu pārējās pazīmes tomēr atbilst dzelzeņu pļavraibenim un principā šāda 'krāsu forma' reizēm varot būt. Dabā gan šķiet tādu redzēju pirmo reizi. Nav gan tā, ka dzelzeņu pļavraibeņus kopumā būtu baigi daudz redzējis... Pašam interesants šķita arī meža zilenīša (Cyaniris semiargus) mātītes novērojums, kas mūsu acu priekšā izdēja olu kāda āboliņa ziedkopā. Pēc formas klasiska zilenīša ola - stipri jau sīciņa! 
Tīklblakts Galeatus affinis
Tīklblakts Acalypta gracilis
Tīklblakts Acalypta marginata
Atgriežoties pie Lubāna mitrāja informācija centra bija kāds brīdis brīvs laiks līdz prom braukšanai, ko izmantoju pastaigājot turpat gar ceļmalu. Tā gan bija stipri noputējusi un sākotnēji tādu baigo optimismu neraisīja, bet vietām bija samērā blīvi noaugusi ar mauragu lapu rozetēm, kas it kā esot potenciāla vieta dažādām tīklblaktīm. Līdz šim gan man mauragas īpašu veiksmi nebija nesušas, bet šoreiz šī vieta izrādījās sekmīga - pat par spīti visiem putekļiem! Nelielā pleķītī atradās trīs tīklblakšu sugas - Acalypta gracilis, A.marginata un Galeatus affinis. Ja pirmās divas varbūt tur vairāk sēdēja starp sūnām un citiem gružiem, kas nu tur starp mauragām un sūnām bija sabiruši, tad Galeatus affinis gan šķita tā samērā mērķtiecīgi sēdēja zem mauragu lapām. Kas interesanti, jo līdz šim bija to izdevies tikai atrast zem lauka vībotņu ceriem. Cerēju varbūt tur atrast vēl kādu neredzētu sugu, bet nu ne šoreiz - vien spraugložņa Orthocerus clavicornis un viss. Drīz arī bija jālaiž atpakaļ uz Rīgu, bet nu varēja to darīt ar labi padarīta darba sajūtu, jo galvenais mērķis tika taču izpildīts!