Jumpravas tīklblaktis: +2 sugas!

Kāda no dadžu sugām (Carduus sp.)

Pagājušās nedēļas sākumā, pēc varenas vienas dienas putnošanas Kolkā (redzēta tievknābja kaira, stepes lija, klinšu ērglis, pelēkā cielava u.c. forši putni), steidzīgi metos atpakaļ Rīgas virzienā, jo starp nedēļas nogalē paredzētajām 'Torņu Cīņām' vēl gribēju iespiest kādus pāris kukaiņu vērošanas pārgājienus. Tā nu otrdien (vispār jāpierod rakstīt arī datumus - daudziem novērojumiem jau tas ir gana svarīgi. Šis ieraksts tātad ir par 16. maiju) posos ceļā. Maršruta izvēle gan bija stipri netradicionāla - Jumpravas apkārtne! Gribējās kaut ko Daugavpils dzelzceļa līnijas maršrutā, bet nu ne gluži, lai vilcienā būtu jāpavada vairākas stundas. It kā sākotnēji doma bija jau par samērā labi iepazīto Dendrārija apkārtni, bet tomēr pēdējā brīdī pārdomāju, ka varbūt jāpamēģina izkāpt vienu pieturu agrāk un tad lēnā garā ar līkumu Z virzienā čāpot Dendrārija virzienā. Domāts darīts - stunda vilcienā un esmu galā! 

Ziedmuša Cheilosia chrysocoma

Lēcējzirneklis Heliophanes sp. ar medījumu

Pēdējā laikā esmu paradis tomēr katrai dienai izvēlēties kaut kādu konkrētu mērķi - tas tomēr ļoti labi motivē un attur no vienkārši bezmērķīgas klīšanas (kas arī reizēm gadās). Tā teikt - pat ja nekas uzreiz neatrodas, tad vismaz prātā ir mērķis, kas motivē turpināt 'strādāt' (reizēm kukaiņu meklēšana un forogrāfēšana ir tiešām samērā smags darbs). Šajā reizē nospriedu, ka varētu mēģināt no kāda zara nopurināt kādu no neredzētajām Pogonocherus konsgraužu sugām (hispidus vai hispidulus). Pastaigas sākums gan izvērtās samērā mierīgs - vien pa kādai ziedmušai piesaulītē (g.k. Cheilosia chrysocoma, bet varbūt arī vēl kāda cita suga, kas palika nenofotogrāfēta/nenoteikta), glīts Heliophanus ģints lēcējzirneklītis ar laupījumu 'zobos' (jeb, pareizāk sakot, helicerās) un tas viss. Nu nekas - jādodas tālāk!

Lazdu tinējsmecernieks (Apoderus coryli)

Skrejvabole Broscus cephalotes

Turpinājumā jau dzīvība parādījās aizvien vairāk, bet 'pretī nāca' g.k. tādas diezgan parastas sugas. Taču, ņemot vērā, ka daļa no tām bija tādas, kam ne visām manā fotoarhīvā ir tiešām labi kadri, tad nebija nemaz tik garlaicīgi. Viena no tādām sugām, piemēram, ir lazdu tinējsmecernieks (Apoderus coryli). Ļoti bieži sastopama suga gan uz lazdām, gan reizēm arī uz citiem lapkokiem. Galvenā problēma ir tāda, ka šīs vaboles ir no 'īpaši manīgo' sugu grupas un krīt no lapām pie pirmā traucējuma. Piedabūt to sēdēt mierīgi un ļauties fotosesijai nav tas pats vieglākais uzdevums, bet nu šoreiz kaut kā sanāca. Tāpat kaut kā ne īpaši daudz kadru man ir arī ar skrejvaboli Broscus cephalotes. Te gan vaina nav apstāklī, ka suga būtu tāda īpaši manīga. Patiesībā tieši otrādi - priekš skrejvaboles šī suga ir pat ļoti mierīga. Iztraucēta tā bieži vien nevis, ātri skrienot, metas bēgt (taču mēdz darīt arī tā), bet gan ieņem aizsardzības pozu - mazliet saslienoties stāvus un plati atplešot savus lielos žokļus. Šajā brīdī tad var to mierīgi iemūžināt. Maz esmu šo sugu fotogrāfējis vienkārši tāpēc, ka nav izdevies pārāk bieži sastapt. Jaunības dienās, dzīvojoties Kolkā, tā bija diezgan parasta parādība, jo smilšainas kāpas ir viens no sugas apdzīvotajiem biotopiem. Tur tās dienas laikā varēja atrast zem koka gabaliem u.c. slēptuvēm. Ārpus Kolkas, godīgi sakot, esmu manījis vien dažas reizes, lai gan arī citur sausās, smilšainās vietās (karjeros, sausās pļavās u.c.) tai vajadzētu būt bieži sastopamai. Iespējams, ka nelielajam novērojumu skaitam pie vainas ir viena šīs sugas īpatnība - tā rok alas (tāpēc arī ir nepieciešama smilšains un irdens substrāts - vietas ar mālainu augsni neder), kurās arī slēpjas un medībās iziet vien tumsas aizsegā. It kā pat figurē šai sugai latviskais nosaukums - melnā alotājskrejvabole. Šis īpatnis gan nebija nekur ieracies, bet vienkārši sēdēja ceļmalā zem mizas gabala. 

Sprakšķis Anostirus castaneus

Kamielītis Xanthostigma xanthostigma

Pārsvarā savus bloga ierakstus cenšos rakstīt hronoloģiskā secībā, bet nu šoreiz sanācis galīgs mikslis. Turpat netālu no alotājskrejvaboles, mežmalā papurināju arī dažus kārklu un priežu zarus. No viena kārkla nobira viens glīts, koši oranžs sprakšķītis - Anostirus castaneus. Ne tā biežākā suga (bet nav arī pārāk liels retums) un arī ierindojas tajā kategorijā - sugas, ko esmu redzējis, bet īsti labs foto tomēr nav. Nevarētu teikt, ka arī šoreiz sanāca izcils foto, jo vabole samērā ātri man nokrita zemē, kur sāka rāpot pa sūnām u.c. objektiem, kas nu tur aug, kas varbūt nav tā tipiskākā vide kādā parasti šo sugu redz. Tipiskāk ir redzēt to, piemēram, barojoties kādā čemurziedī. No priedes (vai egles? nu jau vairs neatceros. Drīzāk egles) zara savukārt nokrita viens no īpatnējās, kamielīšu kārtas, pārstāvjiem. Nemaz tik bieži tos pieaugušos nevar pamanīt - atgādina tādu kā zeltactiņu ar izstieptu ķermeņa priekšējo daļu. Man gan labāk patīk šo radījumu angliskais nosaukums - 'snakefly' jeb, burtiski tulkojot, čūskmuša. Nosaukums droši vien arī cēlies no it kā pagarinātā 'čūskas kakla', ko kamielītis, rāpojot pa zariem, patiesībā arī groza un šūpo tādā it kā čūskas manierē. Sugu Latvijā nav īpaši daudz (kādas piecas) un, spriežot pēc pterostigmas, kas ir gaiši dzeltenā krāsā un sastāv no divām šūnām, šai vajadzētu būt Xanthostigma xanthostigma. Droši vien nekas rets, bet man jauna suga!

Tīklblakts Physatocheila costata

Tīklblakts Physatocheila costata

Tā nu es tur purināju visādus lazdu u.c. koku zarus līdz vienu brīdi uz paladziņu pamanīju ļoti patīkamu skatu - tur sēdēja tīklblakts! Uzreiz pēc formas (un savā ziņā arī pēc biotopa) atpazinu tajā sugu Physatocheila costata, ko kādu pusotru nedēļu agrāk Kolkas apkārtnē bija jau paspējis nomedīt Mareks Ieviņš. Ček - otrā tīklblakšu suga šajā gadā! Vēl 8 sugas līdz izvirzītā mērķa sasniegšanai. Starp citu 3. marta bloga ieraksts par tīklblaktīm nu jau ir laika gaitā diezgan paplašināts un uzlabots - var uzmest aci šeit. Kā tagad sāk šķist, tad droši vien šī suga varētu būt viena no plašāk izplatītajām dzimtas sugām. Dzīvo nevis uz kādiem lakstaugiem kā vairums citu tīklblakšu, bet gan uz kokiem - g.k. alkšņiem, bet arī apsēm, bērziem, kārkliem u.c. Mans eksemplārs gan nokrita no lazdas. Kādus 100m tālāk izdevās pamanīt pat vēl vienu eksemplāru - šis jau bija krietni košāks. Šāda krāsu variācija šai sugai gan ir samērā raksturīga. 

Dadžu tīklblakts (Tingis cardui)

Jau tuvojoties Dendrārijam, uz iebrauktas takas rapšu lauka malā savukārt pamanīju kāda dadža lapu puduri (sk. pirmo bildi). Uzreiz prātā bija doma, ka vēlreiz jāizmēģina laime tīklblakts Tingis cardui meklēšanā. Iepriekšējie mani meklējumi bija bijuši nesekmīgi - varbūt šoreiz uzspīd veiksme? Un tik tiešām! Nepagāja ne 3 minūtes, kad zem vienas dadža lapas atradās meklētā tīklbkats. Otrā suga vienas dienas laikā - vai šogad maz vēl šāda diena būs? Šaubos! Šī suga, ko tātad dēvē arī par dadžu tīklblakti varētu būt arī viena no parastākajām sugām. Tā patiesībā jau par šo sugu raksta Zandis Spuris savā 1957. gada grāmatiņā "Vietējās blakšu sugas". Citēju: "Dadžu tīklblakts (Tingis cardui) noteikti pieskaitāma pie parastākām sugām. Dzīvo uz asajiem dadžiem un dzelksnenēm.". Kopējais atradumu skaits gan joprojām nav īpaši liels, jo vienkārši, ja speciāli šo sugu nemeklē (rūpīgi nepēta dadžus & co), tad uz dullo to pamanīt nav nemaz tik vienkārši. Redzēs - lai arī brīžam tas ir gana sāpīgs process (pirksti top sadurti), būs jau vēl šajā sezonā kādi dadži pie iespējas tomēr jāpabaksta. Tā teikt jāiebaksta jauni punkti Latvijas kartē kur šī suga ir sastopama. Tātad trešā tīklbkašu suga šogad! Vēl septiņas līdz mērķa izpildei! 

Vairogblakts Troilus luridus

Vairogblakts Palomena viridissima

Vairogblakts Palomena viridissima

Skābeņu-vīgriežu ornamentblakts (Coreus marginatus)

Paturpinot blakšu tēmu, šajā dienā samērā daudz no koku un krūmu zariem bira arī dažādas vairogblakšu sugas. Īstenībā pie vienas no pirmajām blaktīm pat ļoti samulsu un sāku pat drudžaini domāt - vai tik neesmu kaut ko pavisam ekskluzīvu atradis, jo nu kaut kā neatminējos, ka būtu redzējis tādu blakti, kam taustekļu trešā posma gals ir koši dzeltens. Prāta aptumsums gan nebija ilgs, vajadzīgās sinapses smadzenēs saslēdzās un mazliet pat nokaunējos par savu aizmāršību - tā taču Troilus luridus, ko katru gadu var redzēt kaudzēm. Kā man tā izkrita no prāta? Nē nu nav jau it kā slikti - tā kā domāju, ka tas ir kaut kas rets, tad safotogrāfēju maksimāli labi. Tagad tad man ir bez šaubām labas šīs sugas bildes (kaut gan bija labas jau arī iepriekš). Vienā citā vietā savukārt gan izdevās pamanīt ko foršāku - zaļās vairogblakts (Palomena prasina) līdzinieci Palomena viridissima. Abas sugas tiešām ļoti līdzīgas - atšķiras g.k. ar taustekļu posmiņu proporcijām (viridissima 2. posmiņš garāks par 3., prasina - 2. un 3. posmiņi līdzīga garuma) un priekškrūšu vairoga priekšējo sānu izliekuma (viridissima  - mala noapaļota un izliekta, prasina - viegli ieliekta). Tādu gan vienu reizi jau biju redzējis - arī pagājušā gada rudenī Dendrārija apkārtnē. Tās dienas pastaiga (kas arī bija pat samērā ražīga) gan laikam nav ietrāpījusi te blogā. Pāris vietās pamanījās arī pa kādai skābeņu-vīgriežu ornamentblaktij (Coreus marginatus), kas bija man iemīļots fotoobjekts pirms gadiem 12, kad tikai sāku fotogrāfēt, bet pēdējo daudzu gadu laikā, lai arī šīs blaktis pļavās joprojām vai ik uz stūra, šķiet nebiju nospiedis pat nevienu kadru. Tā ar tām bieži sastopamajām sugām gadās. 

Vairogblakts Arma custos

No blakšu pasaules šādi tādi jaunumi gan arī trāpījās. Lielākais prieks ir par neredzētu vairogblakšu sugu - Arma custos! Ir jau tomēr samērā daudz sugas redzētas (šī būs suga Nr.22) un katrs nākamais 'jaunums' jau ir visai īpašs. Grūti tagad tā precīzi nosaukt cik vispār Latvijā ir konstatētas vairogblakšu sugas, bet nu varētu būt nedaudz virs 30. Arma custos gan tāda dīvaina suga - portālā dabasdati.lv nav neviens novērojums, Somijā arī šīs suga sastopama nav, bet vienīgās publicētās atradnes Latvijai ir Zanda Spura 1953. gada rakstā par blaktīm ("Jaunas ziņas par Latvijas PSR Heteroptera faunu"), kur autors min 8 dažādas atradnes. Tiesa līdz tam gan Arma custos esot bijusi zināma tikai no Gimmertāla kolekcijas - tātad neviens cits nebija ķēris. Interesanti, ka Zviedrijā pirmo reizi konstatēta vien 2008. gadā, bet Dānijā - 1992. gadā un it kā šīs valstis atrodoties uz areāla ziemeļu robežas. Visticamāk, ka Latvijā tad arī ir samērā reta suga. Atpazīt no citām sugām var samērā viegli pēc gan pēc kopējā ķermeņa krāsojuma, gan gaišajiem taustekļiem (īpaši uzkrītošs gaišais pēdējais posms, kas citām sugām parasti ir tumšs). Dzīvojot g.k. uz alkšņiem un bērziem, bet arī uz citiem lapkokiem (es šo atradu uz ievas). 

Koku laupītājblakts Anthocoris sp., iespējams A.nemoralis

No tās pašas ievas, kur atradās iepriekšējā vairogblakts, nokrita arī viena koku laupītājblakts, kas noteikti izskatījās neredzēta! Vispār jau šajā dienā šādus līdzīgi tumšus Anthocoris ģints īpatņus sastapu vairākkārt un principā jau pie sevis nopriecājos, ka nu droši vien varēšu kādas divas jaunas sugas pievienot savam sarakstam. Mājās gan sanāca neliels 'aplauziens', jo beidzot sapratu kāpēc visur raksta, ka Anthocoride dzimta ir ļoti grūta noteikšanai. Noteicējā izrādās tādām ārējā krāsojuma pazīmēm nekāda īpašā nozīme nav (jeb ir būtiski vien atsevišķām sugām) - sugu noteikšana primāri balstās uz to kuras segspārnu daļas ir matētas, bet kuras spīdīgas. Tā diemžēl nav tā vieglākā pazīme, ko novērtēt fotoattēlā, jo ideāli to var saskatīt tikai, ja ir iespējams turēt blakti 'rokās' un labā gaismā grozīt to dažādos leņķos. Tāpat arī ir nepieciešama mazliet pieredze (to gan ar laiku varētu mēģināt uzkrāt), lai saprastu kurā brīdī segspārns skaitās matēts, bet kurā spīdīgs. Tā tīri pēc noteicēja man šis eksemplārs iznāca kā Anthocoris nemoralis, bet galīgi nav nekādas pārliecības. Jāatstāj būs tās koku laupītājblaktis vēlākam laikam. 

Desmitpunktu mārīte (Adalia decempuctata)

Četrpadsmitplankumu mārīte (Calvia quatuordecimguttata)

Bet kā tad gāja ar šīs dienas mērķa, Pogonocherus'u meklēšanas, izpildi? Nekā... No koku un krūmu zariem bira vis kaut kas cits, bet ne koksngrauži. It kā par agru nevajadzētu būt, jo šie ir vieni no agrākajiem koksngraužiem (vai tik pat nepārziemo jau kā pieaugušas vaboles) un līdz ar to maijā pilnīgi noteikti tām būtu kaut kur jāsēž. Nav jau gan tās parastākā sugas, tā ka varbūt šoreiz vienkārši nepaveicās. Nekas, tik viegli jau es nepadošos! Paturpinot iepriekšējos ierakstos nejauši aizsākto mārīšu tēmu, divas vēl šogad neredzētas sugas - Adalia decempunctata, kas ir ļoti mainīga izskata suga un Calvia quaturodecimguttata, kam gan uz katra segspārna vienmēr ir nemainīga balto plankumu formula 1-3-2-1. 

Ēnvabole Orchesia fasciata

Pašā noslēgumā, jau pie Dendrārija dzelzceļa pieturas trāpījās trekns punkts uz 'i' vārdā 'pastaiga'. No kaut kāda tieva lapkoku zariņa nokrita reat ēnvabole ar raksturīgu segspārnu zīmējumu - Orchesia fasciata! Tajā brīdī vēl fonā sāka dziedāt sārtgalvītis - tiešām lielisks dienas noslēgums. Ja par ēnvaboli sīkāk, tad tā tiešām ir reta suga - pēdējos gados ir publicētas vien kādas 6 atradnes. Divas no tām gan ir manas - divi šīs sugas īpatņi bija iekrituši maģistra darba materiālu vākšanai paredzētajās loga lamatās Ogres novadā (divos dažādos nogabalos). Iespējams, ka varbūt ir sastopama biežāk, taču kā jau ēnvabole - ar visai slēptu dzīvesveidu un tāpat vien kaut kur sēžot to ir neliela iespēja ieraudzīt. Ar fotogrāfēšanu gan negāja viegli, jo ēnvabole nesēdēja mierīgi, bet gan enerģiski spriņģoja un lēkāja visapkārt. Sākumā nesapratu kā tai izdodas tik veikli lēcieni, jo it kā nekādu īpaši pielāgotu lēcējkāju (kā, piemēram, spradžiem u.c. vabolēm, kas tiešām spēj lekt tālu un augstu) tai nav. Izrādās, ka šī ēnvabole (bet iespējams arī citas sugas? Vismaz no Orchesia ģints jau noteikti) atspērās nevis ar kājām, bet gan segspārniem! Zibenīga segspārnu atvēršana un vabole aizkūleņo centimetrus 20-30 tālāk. Labi, ka tajā brīdī atrados uz taciņas praktiski bez jebkāda augāja un visām vaboles kustībām varēja izsekot, jo lapu nobiru slānī tā būtu pazudusi viens-div'. Tiešām veiksmīgs dienas noslēgums! Tas nekas, ka bez Pognoncherus'iem - gan jau, ka tie arī nekur nepazudīs un kādreiz trāpīsies manos nagos!