Uz ziemeļiem!

Piepjvabole Tritoma subbasalis

Varbūt kādam šī ieraksta nosaukums liksies mazliet maldinošs, jo nē - šis nebūs stāsts par to kā es devos uz Somiju, un pat ne uz Igauniju. Devos tepat vienas dienas izbraucienā uz Latvija ziemeļiem. Varētu rasties jautājums - kas tad Latvijā maz ir par ziemeļiem? Esam taču maza valsts un lielas atšķirības starp dienvidiem un ziemeļiem taču nav? Lielas atšķirības varbūt tiešām nav, taču nelielas gan! Ja runājam, piemēram, par dažādām kukaiņu sugām, tad atšķirības var būt pat visai būtiskas - Kurzemes un Latgales dienvidu daļā ir pulka sugu, kuras Vidzemes ziemeļos ir ļoti retas vai pat nav konstatētas vispār. Un arī otrādi - Vidzemes ziemeļos ir sugas, kas citur Latvijā nemaz nedzīvo! Tiesa šīm sugām pēdējos gados neklājas viegli, jo dažādu apstākļu dēļ (klimata pārmaiņas, biotopu degradācija u.c.) tās lēnām vai reizēm pat visai strauji sākušas pazust no Latvijas. Tā jau tas ir - sugas, kas ir sava areāla perifērijā (piemēram, ziemeļu sugas Latvijā) ir daudz jūtīgākas pret dažādām izmaiņām, kas skar to dzīvotnes kā sugas, kam Latvija ietilpst to pamatareālā. Viena no šādām sugām ir mazais purvraibenis (Boloria freija), ka Latvijā nav redzēta nu jau gadus 37. Vai ir izzudusi? Kas zin - nevar izslēgt arī šādu variantu. Taču nav jau tā, ka katru gadu pētnieki ieguldītu daudzas cilvēkstundas, lai šo sugu meklētu. Pilnībā iespējams ka kādā purvā vēl šī suga slēpjas. Tā nu pagājušajā nedēļā devos uz vienu no šādiem purviem - Tīrpurvu Smiltenes novadā. Biju jau te bijis pagājušajā gadā, bet tad biju iespējams mazliet par vēlu. Šogad atkal bija sajūta, ka varbūt mazliet par ātru? Jebkurā gadījumā gan jāsaka, ka šis Tīrpurvs varētu arī vairs nebūt īsti piemērots šai sugai, jo ir meliorācijas totāli sabojāts. Tādu īsteni mitru vietu varētu pat teikt, ka purvā nav un var droši tur brist, nebaidoties kaut kur iekrist kādā akacī. Ir vairāki Skandināvijā veikti pētījumi, kur ir noskaidrots, ka mazais purvraibenis ir viena no jūtīgākajām sugām tieši pret susināšanu un samērā īsā laika sprīdī (dažu desmitu gadu laikā) var no kādām iepriekš apdzīvotām vietām pazust pavisam. Problēma droši vien slēpjas kādās mikroklimata izmaiņās, jo principā barības augi jau pēc purva susināšanas parasti paliek (šīs sugas gadījumā - lācenes), bet acīmredzot izmainās kaut kas cits, kas kāpuriem vairs nepatīk un tie nespēj pilnvērtīgi veikt savu attīstību. Tā ka no tāda viedokļa Tīrpurvs noteikti nebija tā labākā izvēle, bet nu - pārbaudīt tomēr gribēju, tāpēc devos ceļā! 3h ar autobusu, apmēram 8 stundas dabā - pilnīgi pietiekami foršai pastaigai!

Vairogblakts Eysarcoris aeneus

Kailvabole Anisotoma humeralis

Uzreiz gan pašā purvā nebridu un sākumā ceļš mani veda pa LVM meža ceļu pa kuru biju gājis arī pagājušajā gadā. Vienā vietā atminējos, ka ceļmalā jābūt nelielam, bet glītam klajumiņam ar piepjainiem bērzu un nolūzušiem apšu stumbeņiem gar malām. Saule patīkami sildīja un kukaiņu aktivitāte bija labi jūtama! Tā, piemēram, izdevās pamanīt divas šajā gadā neredzētas vairogblakšu sugas no kurām nofotogrāfēt gan izdevās tikai vienu - Eysarcoris aeneus. Varētu nebūt tā biežākā suga. Izmērā gan salīdzinoši neliela (vismaz priekš vairogblakts), kas varbūt ļauj tai vieglāk noslēpties no ziņkārīgākām acīm. Tāpat šajā pudurī bija satikšanās ar dizaini līdzīgām vaboļu sugām (taču pēc būtības - ļoti atšķirīgām) - melnām ar sarkanu laukumu uz katra segspārna. Īpaši interesanta šķita piepjvaboles Tritoma subbasalis, jo suga galīgi nav reta, taču pēdējo reizi šķiet biju redzējis vien 2012. gadā. It kā ne pārāk sen, taču jaunības dienās, kad vēl nefotogrāfēju vai īsi pēc fotokarjeras sākuma šos satiku katru gadu samērā daudz. Pārsvarā dzīvo uz nelielajām tauriņpiepēm. Diez vai varētu būt tā, ka suga būs gājusi mazumā - vienkārši nav šajos gados paveicies ar novērojumiem. Līdzīgi reti pēdējā laikā ir izdevies redzēt kādas no kailvabolēm (Leiodidae dzimta). Tur gan sugu noteikšana stipri sarežģīta un praktiski no Anisotoma ģints vienīgi šī suga, A.humeralis, ir viegli atpazīstama, jo atšķirībā no citām kailvabolēm, šai sugai segspārni tomēr ir klāti smalkiem matiņiem (izskatās viegli matēti).  Ļoti bieži sastopama suga g.k. uz bērzu piepēm. Mans sastaptais eksemplārs to arī darīja  - sēdēja uz bērza kritalas augošas piepes. 

Smecernieks Brachyosomus echinatus

Lapgrauzis Prasocuris (=Hydrothassa) marginella

Sastapt sen neredzētas paziņas vienmēr ir jauki, bet vēl jaukāk ir sastapt iepriekš neredzētas radības (te es, protams, runāju par kukaiņiem ne cilvēkiem). Joprojām vēl atrodoties ārpus purva paveicās tikt pat pie veselām divām šādām sugām. Pirmais bija interesanta izskata sīks smecernieks - Brachyosomus echinatus. Uzreiz pamanāma ir galvenā šīs sugas noteikšanas pazīme - garie un retie matiņi uz segspārniem! Mazliet atgādina tādu kā 'ezīti'. Smalkāki un īsāki matiņi uz segspārniem varbūt nav nemaz tik reta parādība starp smecernieku sugām (taču tik un tā biežāk dominē vai nu pieguloši matiņi vai arī segspārni klāti ar zvīņveidīgiem 'matiņiem'), taču tik izteiksmīga 'frizūra' ir vien retajai sugai, kas, protams, atvieglo sugas noteikšanu. Suga skaitās bieži sastopama. Tāpat bieži sastopama ir arī otra suga - lapgrauzis Prasocuris marginella. Dzīvojot g.k. slapjās pļavās uz purenēm, gundegām u.c. augiem. Man divi eksemplāri gan sēdēja uz nātrēm - nezinu vai tāpat vien vai arī tiešā nodarbojās ar to graušanu? Turpat blakus gan bija arī mitra stigas ieplaka, kur jādomā auga arī kāds piemērotāks augs. Jebkurā gadījumā - sākums labs! 

Sprakšķis Actenicerus sjaelandicus

Sprakšķis Sericus brunneus

Skrejvabole Agonum ericeti

Beidzot biju ticis līdz purvam! Sāku acis pārslēgt no sīkajām radībām uz kaut ko mazliet lielāku - dienastauriņiem. Nezinu vai patraucēja saulei priekšā aizslīdējušais lielais mākonis vai tiešām biju mazliet par agru ieradies (šogad tauriņu lidošanas sezona varētu būt par kādu nedēļu mazliet iekavējusies), bet visā purva maršruta laikā neredzēju nevienu oranžo raibeni. T.i. pat agrie purvraibeņi nebija izlidojuši, kam te vajadzēja riņķot biezā slānī. It kā gan mazais purvraibenis ir pat kādu brīdi agrāka suga, tā ka tīri teorētiski - ja tauriņš te būtu, tad varbūt tomēr tam vajadzēja lidot. Bet nebija. Vien pāris iemaldījušies kāļu balteņi un daži aveņu astainīši. Nu ja tā, tad pievērsos citu purva radību vērošanai. Šur un tur ik pa laikam varēja pamanīt uz priedīšu zariem sēdošus sprakšķus. Vienu sugu, Actenicerus sjaelandicus, šajā dienā redzēju vairāk kā visā savā iepriekšējā dzīvē kopā! Tā izskatās, ka tam purvi patīk. Palasot par šīs sugas bioloģiju tā arī laikam iznāk, jo kāpuri dzīvo augsnes virskārtā starp sūnām, satrupējušiem koksnes fragmentiem u.c.. Īpaši patīkot mitras vietas un spēj paciest arī periodiskas ūdenslīmeņa maiņas. Mazliet mazāk, bet tāpat samērā daudz bija arī cita sprakšķu suga - Sericus brunneus. Arī šai sugai purvi esot viens no iecienītākajiem biotopiem. Interesanti, ka, lai arī vabole nav no tām lielākajām, attīstības cikls varot ilgt pat 4 gadus. Tas iespējams tāpēc, ka kāpuri līdzīgi kā iepriekšējai sugai dzīvo zemsedzē zem sūnām un jo īpaši ir iecienījuši vēsas un mitras vietas. Vēl no tādām tipiskām purva sugām, ko izdevās redzēt daudz, bija skrejvabole Agonum ericeti. Pēdējos gados it kā redzētas regulāri (kas ir tikai normāli, jo purvos tā droši vien ir masveidīgākā skrejvaboļu suga), bet normālu kadru līdz šim nebija, jo tās parasti sasodīti veikli pazūd kaut kur starp sfagniem u.c. purva veģetāciju. Šoreiz kaut kā vaboles bija pretimnākošākas - vispirms vienā sfagnu pleķītī daudz maz rezultatīvi pacīnījos ar kādām 5 vabolēm, bet beigās viena vabole pavisam glauni nopozēja šaura, bet aizdomīgi dziļa, sfagniem klāta grāvja malā. Tā nu tur cīnījos pa purvu līdz atkal manu nodarbi pārtrauca telefona zvans. Nebiju pat īsti paspējis pārmīt dažu teikumus, kad pamanīju, ka uz mana entomoloģiskā tīkliņa sēž... SPĪĻBLAKTS!

Spīļblakts Phymata crassipes

Spīļblakts Phymata crassipes

Šajā brīdi gan sarunu vienkārši pārtraucu, jo šo objektu nu galīgi negribēju riskēt palaist garām! Kā tā nonāca uz mana tīkliņa nav ne jausmas - droši vien nejauši uzlaidās, jo kādu pēdējo 5 minūšu laikā tīkliņu nebiju īsti lietojis (vicinājis pa gaisu). Lai nu kā, spīļblakts (Phymata crassipes) ir viena no manām blakšu sapņu sugām! G.k. dēļ sava specifiskā izskata! Ņemot vērā, ka blakts tomēr visai labi maskējas un arī kopumā Latvijā ir reti (vai pat ļoti reti?) sastopama, tad tā īsti cerējis to teiksim šogad sastapt nemaz nebiju. Bet lūk - reizēm vajag vienkārši atrasties pareizajā vietā un pareizajā laikā un pareizajā brīdī paskatīties uz entomoloģisko tīkliņu. Kā jau nosaukums liecina, tad galvenā spīļblakts īpašība ir īpatnējās priekškājas, kas ir pārveidojušās par sava veida 'spīlēm', ko blakts izmanto, lai satvertu laupījumu. Patiesībā dizains ļoti līdzīgs dievlūdzējiem, kuriem arī priekškājas ir līdzīgas uzbūves un arī pilda tādu pašu funkciju. 

Spīļblakts Phymata crassipes

Spīļblakts Phymata crassipes

Spīļblakts patiesībā ir viena no laupītājblakšu (Reduviidae) dzimtas sugām, bet reizēm kopā ar citām spīļblaktīm tiek pat iecelta arī pati savā dzimtā. Mīl atklātus un saulainus biotopus - g.k. sausas pļavas, bet acīmredzot nesmādē arī purvus, kas taču arī ir gan atklāts, gan saulains biotops. Vismaz daži no man zināmajiem atradumiem Latvijā kā reizi ir no purviem. Nelielais novērojumu skaits (piemēram, portālā dabasdati.lv nav ziņots neviens šīs sugas novērojums) droši vien saistās ar sugas izskatu un lēnīgo uzvedību. T.i. blakts no attāluma drīzāk izskatās pēc kaut kāda uz auga aizķērušās gruža nevis kaut kā dzīva. Kustās tā arī visai lēnīgi, bet brīdī kad tā medī, tā ir pavisam nekustīga - gaidot kad medījums pienāks tuvumā pats. Līdz ar to, tā vienkārši staigājot pa pļavām un purviem es pat nezinu kā jāpaveicas, lai blakti pamanītu sēžam uz kāda auga. Neticama veiksme man!

Raibais purva sprīžmetis (Macaria carbonaria)

Lapgrauzis Plateumaris discolor

Ar to gan 'jaunumi' purvā nebeidzās - mazliet negaidīti trāpījās pat iepriekš neredzēta tauriņu suga! Protams, gan ne dienastauriņš, bet naktstauriņš. Tiesa gan tāds naktstauriņš, kas lido pa dienu - raibais purva sprīžmetis (Macaria carbonaria). Purvā lidinājās vairāki šīs sugas eksemplāri un nācās krietni pasvīst līdz izdevās vienu 'pielauzt' kaut cik nopozēt. Iespējams palīdzēja kārtējais mākonis, kas aizlīda priekšā saulei, jo citādi, saulē uzsiluši, šie tauriņi ir ļoti tramīgi. Nekas gan pārāk rets, tik vien, ka lido agri sezonā un tikai purvos. Ja nokavē lidošanas lai vai meklē nepareizos biotopos, tad sugu grūti konstatēt. Vairākās vietās ik pa laikam gan uz priežu zariņiem, gan uz makstainajām spilvēm un citām purva graudzālēm varēja manīt Donacia ģints lapgraužus. Kādus pāris rūpīgi nofotogrāfēju, jo šķita, ka ja jau tā konkrēti sēž uz purva augiem purva vidū, tad varētu būt kāda interesantāka, tieši ar purviem saistīta suga. Šie lapgrauži gan nav tie vieglākie noteikšanā un līdz ar to nebija liels pārsteigums, ka pat, rūpīgi skatoties pazīmes noteicējā, nekādi netiku gudrāks, kas tā par sugu. Pēc kāda brīža gan atskārtu, ka būšu pieļāvis tādu tipisku cilvēka, kas 'it kā visu taču jau zin', kļūdu - sāku noteikšanu nevis pēc ģints tabulām, bet uzreiz metos pētīt jau konkrēti Donacia ģints noteikšanas tabulas. Skaidrs, ka neko tur nevarēju atrast, jo šīs vaboles nemaz nebija no šīs ģints! Biju kaut kā piemirsis, ka Donacia ļoti līdzīgas ir divas citas ģintis - Donaciella un Plateumaris. Sapratis savu kļūdu, mazliet pakāpos noteicējā uz sākumu un viss kļuva skaidrs - jāmeklē Plateumaris ģintī! Tur ar noteikšanu it kā viss samērā vienkārši, jo pilnībā tumšas kājas principā ir tikai divām sugām - sericea un discolor. Dažādi avoti gan uz šīm sugām skatās mazliet atšķirīgi, jo pastāv versija, ka dicolor ir sericea pasuga jeb varietāte. Bet nu vairumā noteicēju gan abas sugas ir izdalītas un es tad pie šāda dalījuma arī pieturēšos. It kā abas sugas ir ļoti līdzīgas un pēc foto nevajadzētu varēt tās atpazīt, taču vismaz viena pazīme (priekškrūšu vairogam ir izteikta gareniskā josla tā vidusdaļā, kas ir raupja un grumbuļaina) nolasās tīri labi, kā arī spilves (Eriophorum) kā barības augs ir minēts tikai Plateumaris discolor. Šādi tādi vēl sīkumi un principā emsu par 99,9% pārliecināts, ka šajā dienā sastaptie īpatņi visi bija P.discolor. Nekam retam tam nevajadzēt būt, taču dēļ tā, ka varbūt tā sistemātika ne vienmēr ir bijusi līdz galam skaidra, tad iespējams daļā gadījumu kādi sericeus novērojumi patiesībā attiecas uz discolor.  

Kāļu baltenis (Pieris napi)

Smecernieks Rhyncheaenus lonicerae

Ipsolopa Ypsolopha nemorella kāpurs

Izlienot no purva, beidzot parādījās arī lielāka dienastauriņu daudzveidība. Nu labi - tie paši kāļu balteņi jau vien dominēja, bet nu vismaz arī viens krūkļu zilenītis, acainais raibenis, mazie nātru raibeņi un arī gada pirmais parastais resngalvītis. Uz tiem gan prāts man tagad nenesās - interesi piesaistīja vairāki palieli sausseržu (Lonicera xylosteum) krūmi, kas auga gar ceļmalu. Rūpīgāka šo krūmu inspekcija atklāja, ka uz tiem dzīvo samērā daudz sīciņu, aktīvi lēkājošu smecernieku - Rhynchaenus lonicerae! Tādi iepriekš nebija manīti un nav jau brīnums, jo, lai šo sugu atrastu un ieraudzītu, ir speciāli jāvērš skatiens uz sausseržiem, kas ir šīs sugas vienīgais barības augs (par to jau liecina sugas latīniskā nosaukuma epitets 'lonicerae' = sausseržu). Turpat uz sausseržu lapām bija arī vairāki sīciņi, kāpuriņi, ko šķiet izdevās identificēt kā ipsolopa Ypsolopha nemorella kāpurus, kam sausserdis arī ir galvenais barības augs. Tagad tā skatos, ka izrādās pieaugušu tauriņu šai sugai nemaz neesmu redzējis, tā ka principā var arī skaitīt pie jaunumiem. 

Zemesblakts Megalonotus antennatus

Ādgrauzis Globicornis emarginata

Ādgrauzis Globicornis emarginata

Turpinājumā ceļš mani aizveda līdz nelielam izcirtumam, kura malā gozējās milzīgs bērza stumbenis apaudzis ar neskaitāmām piepēm visā tā augstumā. Pa gabalu izskatījās gana interesants objekts, ko būtu vērts aplūkot tuvāk. Tā piekājē vispirms gan atradās zemesblakts Megalonotus antennatus, kas šoreiz nekur prom neskrēja un ļoti glīti ļāva sevi iemūžināt. Kaut visi kukaiņi ņemtu priekšzīmi.. Uz bērza stumbeņa atradās samērā klasisks sugu komplekts - melnulis Bolitophagus reticulatus, četrplankumu sēņgrauzis (Mycetophagus quadripustulatus), piepjvabole Triplax russica, mizasblaktis Aradus betulae u.c. Tā tur knosījos kamēr pamanīju pa stumbru skrienam arī tumšu ādgrauzi. Šķita, ka varētu būt kāds no Attagenus, bet jebkurā gadījumā šķita gana neredzēts, lai pacenstos to notvert kadrā. Jau mājās pētot literatūru, nācās secināt, ka būs tomēr pavisam kas cits - Globicornis emarginata mātīte (tēviņiem raksturīgi izteikti pagarināti taustekļu vālītes posmi). Kā izrādās, tad liels retums, jo, spriežot pēc A.Bukeja & co 2013. gada raksta par Latvijas ādgraužiem ("Catalogue of Latvian Dermestidae (Insecta: Coleoptera)), suga Latvijā ir zināma tikai no senām publikācijām. Pēdējais publicētais atradadums varētu būt Haralda fon Ratlefa (Harald von Rathlef) 1905. gada darbā "Coleoptera Baltica. Käfer-Verzeichnis der Ostseeprovinzen nach den Arbeiten von Ganglbauer und Reitter". Citu publicētu atradumu it kā nav, līdz ar to varētu būt, ka šis ir pirmais atradums vairāk kā 100 gadu laikā? No līdzīgās sugas Globicornis corticalis (kas gan Lv nav konstatēta) atšķiras ar matiņu krāsu, kas klāj ķermeni. Šai sugai tie ir melni, bet corticalis - zeltaini, kas izceļas uz tumšo segspārnu fona. 

Ēnvabole Dolotarsus lividus

Tālāk jau ceļš aizveda man mazliet cauri egļu meža pudurim, kur pāris vietās manā ceļā trāpījās arī pa kādai nolūzušai eglei. Tās centos rūpīgi apskatīt, jo teorētiski zemapziņā bija doma par vienu retu koksngrauzīti, kas tieši uz šādām nolūzušām eglēm pavasarī varētu būt atrodams. Rūpīgā apskate ļāva pamanīt citu retumu - ēnvaboli Dolotarsus lividus, kas ir tāda tipiska, foršu (= ar dabiskam mežam raksturīgiem elementiem bagātu) boreālo skujkoku mežu suga.  T.i. tipiska varbūt nav tas pareizais apzīmējums, jo 'tipiskām sugām' būtu jābūt mazliet biežāk sastopamām, bet nu šīs sugas klātbūtne noteikti norāda, ka konkrētais meža gabals ir tīri foršs. Dzīvo man tādas arī vasarnīcas apkārtnē, kur gan diemžēl no šiem foršajiem skujkoku mežiem drīz vairs nekas nebūs palicis pāris. Priekš ēnvabolēm šie sastaptie eksemplāri sēdēja pat visai atklāti, bet atsevišķas sugas (piemēram, tuvu radniecīgā Xylita laevigata) tā reizēm laikam dara - skrien pa koku stumbriem pat dienas laikā. Šajā vietā uz diviem egļu stumbeņiem izdevās pamanīt pat veselus 4 īp. - laba populācija! 

Lapgrauzis Syneta betulae

Taču pats lielākais pārsteigums trāpījās jau atceļā uz autobusu, kad gāju pa izpļautu elektrolīniju (vai arī gāzesvada līniju?) un ik pa laikam papurināju kādu koka zaru, kas tur gar malām auga. Tā teikt, ja nu kāds Pogonocherus nokrīt vai kas tāds. No viena lazdas zara nokrita brūngans, iegarenas formas lapgrauzītis, kas mani galīgi samulsināja. It kā pēc skata kaut kas uz Orsodacne pusi, it kā kaut kas no Galerucella ģints, bet tajā pašā laikā arī varbūt nedaudz atgādināja kādu Zeugophora sugu. Ķermenis arī klāts ar tādiem gareniem, piegulošiem matiņiem? Prāta apcirkņos neko līdzīgu nespēju sameklēt. Bet nu - gan jau kaut kas parasts par ko vienkārši varbūt esmu piemirsis. Brīvākā brīdī gan iemetu aci telefonā, paskatot kādi tad varētu būt varianti, bet nu tradicionālās sugu lapas nekādus īpaši piemērotus variantus nedeva. Kad tiku jau autobusā, joprojām dīdīja ziņkāre un drudžaini metos glāstīt telefonu - nu nevar būt, ka nevarēšu atrast tādu it kā pietiekami zīmīgu lapgrauzi? Poļu lapgraužu lapā gāju cauri jau pa apakšdzimtām - uzmanību piesaistīja kaut kāda 'Synetinae' apakšdzimta. Tur tik viena ģints un viena suga - Syneta betulae. Spiedu virsū, mirklis nepacietības kamēr autobuss iebrauc atkal zonā un aha - tas ir 1 pret 1 mans radījums! Meklējot informāciju tālāk, kļuva skaidrs kāpēc ierastajās vaboļu lapās šo sugu nevarēja atrast - jo tās g.k. koncentrējas uz Centrāleiropas faunu. Syneta betulae savukārt ir tāda izteikta ziemeļu suga, kas ir sastopama vien Skandināvijā, Krievijā, Igaunijā un arī Latvijā. Pie mums kā reizi iet areāla pati dienvidu robeža un patiesībā tas ir diezgan liels retums! Vismaz dažādos rakstos atrodu tikai vienu publicētu novērojumu - 2002. gada 23. maijā Apes novadā starp Lejasciemu un Palsmani (Dundurpils māju apkārtnē) 1 vaboli bija noķēris Dmitrijs Teļnovs. Citu atradumu nav! Ja tā paskatās kartē, tad patiesībā gan apmēram tas pats reģions vien ir - gaisa līnijā attālums starp atradnēm ir mazāks par 15km. Jebkurā gadījumā ļoti negaidīts atradums un kārtējais pierādījums, ka Latvijas ziemeļi tomēr ir mājvieta īpašām sugām! Žēl, ka tik ļoti reti sanāk uz to pusi aizbraukt (jo tālu un arī mazliet bail no lāčiem). 

Ziedmuša Rhingia campestris

Tīklblakts Physatocheila costata

Tātad, lai gan meklēto tauriņu atrast neizdevās, diena tiešām bija izdevusies un noteikti šis gājiens vērtējams kā viens no gada veiksmīgākajiem! Lai dzīve šķistu pavisam skaista, brīdī kad locīju kopā 'dauzāmo paladziņu' uz tā atradās dažas dienas iepriekš redzētā tīklblatks Physatocheila costata! It kā pirms tam paladziņš bija tukšs, tā ka varbūt arī nejauši tik tur uzlaidusies. Lai nu kā - jauna atradne, ko var pievienot Latvijas tīklblakšu apkopojumam. Un pavisam pašās pastaigas beigās vien kādus 200m no autobusa pieturas beidzot izdevās notvert kadrā amizanto Rhingia ģints ziedmušu, kas var lepoties ar ļoti raksturīgu, smailu 'knābīti' sejas priekšpusē. Jau no rīta dažas tādas mušas mani diezgan vazāja aiz deguna, jo laidelējās apkārt un nu ne pa kam negribēja sēdēt mierīgi. Vienīgie brīži, kad tās bija mierīgas bija, kad tās līdz pusei ielīda lakaču (Pulmonaria) ziedos. Kas tad tas par foto, ja no zieda ārā tikai dibens un nav redzama šīs ģints foršākā daļa - galva. Šajā vietā lakači par laimi neauga un mušas (kaut gan laikam bija tikai viena, kas vienkārši pārlidoja no viena zieda uz otru) te barojās uz kaut kādiem krustziežiem. Interesanti, ka literatūrā raksta, ka kāpuri dzīvojot govs mēslos. Šajā konkrētajā vietā tas vēl varētu būt Ok, jo apkārt bija kaut kādi lauki, pļavas un viensētas - varbūt kāda govs arī kaut kur mīt. Taču rīta pusē sastaptās mušas bija meža vidū, nelielā laucītē. Tur jau nu gan govju tiešā tuvumā nebija. Vismaz ne govju govju. Varbūt der arī aļņu govju vai briežu govju mēsli? Jāpalasa būs vēl kādi literatūras avoti - varbūt citos ir minēti arī kādi alternatīvi kāpuru barības substrāti. Ja par sugu noteikšanu, tad šī ir Rhingia campestris, jo vēdera sāni ir ar šaurām, melnām joslām (R.rostrata vēders pilnībā oranžs, bez melna zīmējuma). Man jauna suga un tiešām labs noslēgums izcilai pastaigai Latvijas ziemeļos. Uz atgriešanos kādā citā reizē!