Īsa pastaiga Botdārzā

Smecernieks Phyllobius oblongus

Nu jau laiks ieskatīties krietni svaigākos notikumos - t.i. šīs bildes nav pat nedēļu vecas (pēdējā laikā samērā rets notikums te blogā). Vajadzētu strikti mēģināt pieturēties pie šāda grafika - uzrakstīt par redzēto apmēram nedēļas laikā pēc notikuma. Protams, ņemot vērā, ka pašlaik ir pats pats pats karstākais laiks kukaiņu medībām dabā, tad grūti jau būs - t.i. pašlaik šī ieraksta rakstīšanas brīdī jau ir rindā sastājušās vēl četru pastaigu veikums, kur ir virkne ļoti interesantu sugu par kurām noteikti te vēlos uzrakstīt. Bet tā kā dabā tiešam dzīvība kūsā visās malās tad galīgi negribas sēdēt telpās pie datora! Būs ko pasvīst, lai tiktu ar visu galā. Uz rudeni atstāt noteikti negribas. Tāpēc šo ierakstu varbūt mēģināšu tādu īsāku (he, kuru gan es te mēģinu apmānīt? Nebūs īsāks!), jo šis pēc būtības nebija arī nekāds nopietnais izgājiens dabā - ceturtdien, 25. maijā pēc darba vienkārši divas stundas pastaigāju pa LU Botānisko dārzu, pievēršot vairāk uzmanību dārza vairāk aizaugušajiem nostūriem. Varbūt arī mazliet bija doma paturpināt augļkoku zaru koksngrauža (Tetrops praeustus) meklējumus, ko līdz šim joprojām neesmu redzējis (ja būtu - tad jau tam te būtu veltīts svinīgs ieraksts). Darbojos g.k. ar dauzāmo paladziņu, jo citādi jau laikam to sīko koksngrauzīti būs grūti ieraudzīt. Metode pati par sevi man ļoti patīk un rezultāts nebija ilgi jāgaida. Nē, koksngrauzītis arī šajā dienā 'no debesīm' nenokrita, bet toties jauna smecernieku suga manam fotoarhīvam gan - Phyllobius oblongus. Skaitās gan parasta suga un viena no tādām viegli atpazīstamajām Phyllobius ģints sugām, jo citas tādas brūnas un spīdīgas sugas nav (vismaz šajā ģintī ne - citās ģintīs pēc krāsojuma ir jau gan arī kādas līdzīgas sugas, bet tām ķermeņa forma atšķirīga). Dzīvo uz dažādu lapkoku lapām t.sk. arī ābelēm no kurienes tad man viņi (bija vairāki - vismaz 3) nokrita. 

Ābeļu zaļganā ziedsprīžmeša (Pasiphila rectangulata) kāpurs

Kādas ķērpjuts, iespējams Loensia sp. nimfa

Īpaši citus pārsteigumus ābeļu zari šoreiz neatnesa. Ik pa laikam nobira arī kādi kāpuriņi, taču vairums no tiem bija tādi sīki un zaļganas nokrāsas bez īpašām pazīmēm. No tāda raksturīgāka izskata kāpuriem varētu atzīmēt šādus zaļganus kāpurus ar sarkanīgu joslu visā ķermeņa garumā. Te attēlā varbūt tā ļoti pēc sprīžmeša kāpura neizskatās, taču pārvietojās tiem raksturīgajā manierē - 'metot' sprīžus. Izrādījās, ka krāsojums ir gana raksturīgs, lai varētu pat viegli izpīpēt sugu - ābeļu zaļganais ziedsprīžmetis (Pasiphila rectangulata). Nekas jau rets un droši vien ābeļu audzētājiem šī suga galīgi nepatīk. Tajās aprindās šī suga ir pazīstama arī ar latvisko nosaukumu 'bumbieru sprīžmetis'. Tātad acīmredzot mēdz 'skādēt' arī bumbierēm. Pāris vietās no zariņiem nobira arī ar gružiem aplipušas ķērpjutis, kas tādā veidā laikam mēģina sevi nomaskēt. Iespēajms kāda no Loensia ģints ķērpjutīm. 

Mīkstspārnis Cantharis pellucida

Mīkstspārnis Cantharis rustica

Maija beigas un jūnijs pavisam noteikti ir mīkstspārņu laiks! Kurš gan nav redzējis šādas vidēja izmēra vaboles ar tumšiem segspārniem, oranžu vēderu un sarkanīgu priekškrūšu vairogu? Ņemot vērā, ka tām patīk sēdēt kaut kur zāles stiebru galos u.c. atklātās vietās, tad principā tagad nav iespējams iziet cauri nevienai pļavai, neieraugot kaut vienu šādu vaboli. Sugu ziņā gan tā varbūt nav tā pati interesantākā grupa, jo vairums šo sarkanmelni krāsoto sugu ir bieži izplatītas un kādu tādu īpašu retumu starp tām ir grūti atrast. Līdz ar to tādā vasaras karstumā, kad apkārt ir daudz kā cita, ko pētīt un vērot, es mīkstspārņus pēdējā laikā esmu pasācis tomēr ignorēt. Šajā dārza pastaigā gan daži tik glīti pozēja, ka bija grēks nenofotogrāfēt. Abas sastaptās sugas, Cantharis pellucida un C. rustica ir ļoti parastas sugas un vienas no tām, ko tad visbiežāk arī var redzēt (vēl 'populāras' sugas ir nigricans un fusca). Visas tādas parastākās sugas praktiski esmu jau redzējis un nofotogrāfējis (trūkst šķiet tikai C.lateralis), kas gan nav nekāds dižais sasniegums, jo principā mīkstspārņu sugu pamatu apskatīt un ieraudzīt (ja uz to mērķtiecīgi koncentrējas) var arī vienas vasaras laikā. T.i. ja runā tikai par šādiem sarkanmelnajiem mīkstspārņiem, kas dzīvo pļavās, jo tā jau šajā dzimtā kopumā sugu daudzveidība ir krietni vien lielāka un ir arī saujiņa retāku sugu, kādas es, protams, vēl neesmu sastapis, kā arī atsevišķas ģintis (Malthinus un Malthodes), kuru noteikšana ir ļoti sarežģīta un pēc foto praktiski neiespējama. 

Aveņvabole Byturus ochraceus

Smirdīgā rožvabole (Oxythyrea funesta)

Ādgrauzis Anthrenus scrophulariae

Koklapsene Arge ochropus

Šur un tur pārslēdzos no paladziņa uz vienkāršu apkārtnes vērošanu un vienā pleķītī pievērsos arī ziedu pētīšanai. Varbūt tāda īstā čemurziežu sezona vēl nav sākusies, taču pienenes gan ir pilnziedā! Kukaiņiem gan pienenes varbūt nav tās pašas pašas populārākās puķes (t.i. tīri salīdzinot sugu daudzveidību, kas šos ziedus apmeklē - uz dažādiem čemurziežiem dažādas sugas var tomēr novērot vairāk kā uz pienenēm), bet šis tas jau uz tām, protams, sēž. Sākotnēji interesants šķita, smirdīgās rožvaboles (Oxythyrea funesta) novērojums, jo šķita, ka tas varētu būt samērā agrs novērojums, taču tagad tā skatos, ka pagājušajā gadā dabasdati.lv ziņojumi ir jau sākot no 8. maija. Tātad maija beigas laikam ir pilnīgi normāls laiks priekš pirmajām vabolēm. Lielāka masveidība, protams, gan ir mazliet vēlāk. Runājot par masveidību, uz dažām pieneņu galviņām lielā skaitā (>10 īp.) sēdēja nelielas, brūnganas vabolītes, kas klātas ar blīvu apmatojumu - aveņvaboles! Jā, tās nelietīgās vaboles, kuru kāpurus mēs tik ļoti nemīlam atrast, liekot pie mutes kādu treknu un gardu aveni. It kā gan baigi satraukties par šiem kāpuriem nevajadzētu, jo kādu daļu no tiem mēs tik un tā nepamanām (ne vienmēr tie tur tā tik atklāti sēž un ir pamanāmi) un tāpat gardu muti apēdam kopā ar ogu. Un visi esam dzīvi un veseli. Galu galā, ja kāpuriņš visu dzīvi ēd tikai aveni, tad pats pēc avenes jau arī garšo. Lai nu kā tur ar to ēšanu nebūtu, Latvijā ir divas aveņvaboļu sugas - tomentosus un ochraceus. Abas līdzīgas, bet ja saliktu abas blakus, tad atšķirt varētu pat ļoti labi. Šajā gadījumā uz pienenes sēdēja Byturus ochraceus, jo ķermenis kopumā izteikti brūnganā krāsā (tomentosus - ar zaļgandzeltenu nokrāsu) un galva ar ļoti lielām, 'izvalbītām' acīm, kas aizņem praktiski visus galvas sānus (tomentosus - acis mazākas). Netipiskos gadījumos, ja rodas šaubas, tad gan jāpēta ģenitālijas. Citā vietā savukārt tomēr bija uzplaukuši arī kādi čemurzieži un tur tiešām daudzveidība bija lielāka - sākot gan ar sīciņajiem ādgrauzīšiem Anthrenus scrophulariae (nesajaucama izskata suga), gan dažādiem plēvspārņiem. Trāpījās arī viena koklapseņu (Argidae) dzimtas suga - Arge ochropus, ko izrādās nebiju nemaz iepriekš fotogrāfējis. Līdzīga krāsojuma sugas (oranži melns ķermenis un pēdiņu posmi ar melniem 'gredzentiņiem') ir vairākas - tajā skaitā arī starp zāģlapsenēm, kas ir pavisam cita dzimta (Tenthredindiae). To ka šis kukainis pieder pie koklapsenēm var viegli pateikt pēc taustekļiem, kas visā tā garumā ir kā viens, nedalīts posms (vien to pašā pamatnē ir daži nelieli dalīti posmiņi) - tādā kā vāles formā. Citām dzimtām taustekļi tomēr ir sadalīti nelielos posmiņos visā to garumā.   

Mīksblakts Miris striatus nimfa

Svītrainā vairogblakts (Graphosoma lineatum)

Blakšu ziņā šī diena nekādus īpašus pārsteigumus neatnesa. No dažiem kokiem vien nokrita šādas skudrām līdzīgas mīkstblaktis. Lai arī tiešām ir dažas tādas sugas, kam pieaugušie tā apmēram arī izskatās pēc skudrām, šī tomēr nebija neviena no tādām sugām - vien mīkstblakts Miris striatus nepieaudzis īpatnis. Šīs sugas pieauguši īpatņi īstenībā ir vieni no glītākajiem savas dzimtas pārstāvjiem - ar melni dzelteni strīpainiem segspārniem un oranžām kājām. Būs vēlāk sezonā jāpamedī - īsti labu kadru ar šo sugu nav. Uz čemurziežiem savukārt sēdēja viena cita ļoti zīmīga blakšu suga, ko, līdzīgi kā mīkstspārņus pļavā, visticamāk ir redzējis gandrīz vai jebkurš - svītrainā vairogblakts (Graphosoma lineatum). To var redzēt gandrīz visur kur zied čemurzieži un nereti pat ļoti masveidīgi - desmitiem īpatņu nelielā platībā. Sugas krāsojums ir ļoti raksturīgs un nesajaucams - gluži kā futbolkomandas 'AC Milan' krekliņi. Attiecībā uz šo sugu interesants varētu būt fakts, ka nav gluži tā, ka vienmēr tā ir bijusi tik ļoti parasta un sastopama 'visās malās'. Kā jauna suga Latvijas faunai konstatēta vien 1952. gadā (23. jūlijā pie Elejas, I.Kazaka, atradne publicēta Zanda Spura 1953. gada rakstā "Jaunas ziņas par Latvias PSR Heteroptera faunu"). Kopš tā laika acīmredzot ir pakāpeniski izplatījusies, jo jau 1957. gada Z.Spura grāmatiņā "Vietējās blakšu sugas" ir minēts, ka bez dažiem atradumiem Zemgales līdzenumā, 1956. gadā ir atrasta vēl četrās citās vietās. Droši vien grūti būs precīzi atzīmēt to brīdi, kad tā bija jau izplatījusies visā Latvijā (varbūt 70-ajos vai 80-ajos gados?), bet es katrā ziņā neesmu pieredzējis tādu brīdi, kad šī suga būtu bijusi uzskatāma par retumu. Vismaz jau no agras bērnības (tātad droši vien kaut kad 90to gadu vidū) ir vāji atmiņu uzplaiksnījumi, ka vasarnīcas apkārtnē tās varēja redzēt gana daudz. Iespējams līdzīga situācija kā putniem ar lielo balto gārni - jaunākās un nākotnes paaudžu putnu vērotājiem un ornitologiem droši vien būs grūti iedomāties, ka lielais baltais gārnis līdz pat 90-ajiem gadiem bija liels retums! Ar tālāku kolonizāciju ziemeļu virzienā svītrainai vairogblaktij gan tik raiti izskatās, ka nav veicies, jo, ja pareizi saprotu, Somijā pirmo reizi konstatēta vien 2006. gadā. Tā lūk!