Ogres blakšu diena

Meža silpurenes (Pulsatilla patens) Ogres Zilajos kalnos

Atgriežamies vēl mazliet siltajā un saulainajā pagājušajā nedēļā. Ceturtdien, 4. maijā bija ieplānots, ka jābūt Ogrē - gan lai apciemotu radiniekus, gan lai nofilmētos nelielam sižetam raidījumam 'Ar putniem...' (skatāms TE Youtubē). Kādas pāris stundas gan sanāca izbrīvēt arī nelielai pastaigai pa Ogres Zilo kalnu R galu un Dubkalnu karjera apkārtni. Šajā īsajā periodā g.k. biju nolēmis atrast kādu dadžu lapu rozeti, lai varbūt beidzot papildinātu šogad redzēto tīklblakšu sugu klāstu ar Tingis cardui. Tā teikt, kaut kur tur kādā ceļmalā vai izcirtumā taču kādam dadzim būtu jāaug. 

Zilā eļļasvabole (Meloe violaceus)

Vispirms gan atrādījās pāris interesantas vaboles. Tā, piemēram, vēl atrodoties kopā ar filmēšanas grupu, pamanījām pa ceļu rāpojošu vaboli, kas izrādījās eļļasvabole! Visai interesanta paskata radījumi, ko nemaz ne tik bieži gadās redzēt. T.i. pat es, cilvēks, kas, manuprāt, dabā pavada diezgan daudz laika, tās neredzu katru gadu! Pēdējā reize šķiet bija 2014. gadā, bet blogā ir atzīmēta vien 2012. gada satikšanās. Visos gadījumos gan runa ir bijusi par zilo eļļasvaboli (Meloe violaceus) un arī šajā gadījumā redzējām tieši šo sugu. Tā ir nosacīti biežāk sastopamā no Latvijā trim konstatētajām Meloe ģints sugām. Pārējās divas sugas ir retākas - proscarabaeus varbūt tikai mazliet retāka, bet brevicollis gan izteikti retāka. Šis konkrētais eksemplārs bija tāds mazāk tipisks, jo tam nebija eļļasvabolēm tik raksturīgais milzīgais vēders, kas parasti velkas nopakaļ kā tāds uzblīdis svešķermenis. Tas tāpēc, ka šis ir tēviņš! Dabā un īpaši bezmugurkaulnieku pasaulē tā ir tāda samērā ierasta lieta, ka tēviņi mēdz būt mazāki par mātītēm (tāds varbūt labi zināms piemērs - zirnekļu tēviņi, kas ir daudz sīkāki par mātītēm) un eļļasvaboles ir tieši šāds gadījums. Īsumā par eļļasvaboļu bioloģiju esmu rakstījis iepriekšējā bloga ierakstā (ja ir interese, tad lasām tur). Tas [specifiskā bioloģija] droši vien ir galvenais iemesls kāpēc eļļasvaboles ir retas, jo dabā tā tas parasti ir iekārtots, ka dažādi kukaiņi, kas parazitē vai dzīvo uz citu kukaiņu 'rēķina' ir krietni mazskaitlīgāki kā šis konkrētais saimniekorganisms un tas, protams, ir tikai loģiski, jo, ja šo 'liekēžu' būtu daudz vairāk, tad tie ātri vien varētu novest savu saimnieku populācijas līdz iznīcībai. Tad tie būtu galīgā dimbā, jo nevarētu vairs pabeigt savu attīstības ciklu, jo vairums šo sugu ir ļoti šauri specializējušās un īsti pielāgot savu bioloģiju citiem apstākļiem nav spējīga. Tātad, ja kāda iemesla dēļ Latvijā izzustu dažādas kameņu un vientuļo bišu sugas, kas ir svarīgas eļļasvaboļu attīstībai, tad izzustu arī eļļasvaboles. Līdzīgi arī, ja izzūd kāda cita kukaiņu, piemēram, tauriņu suga, tad izzūd arī kādi parazitoīdie plēvspārņi (jātnieciņi u.c.), kas ir uz šo sugu specializējušies. T.i. ja tādi, protams, ir, jo ne visām tauriņu sugām ir kāda suga, kas ir specializējusies tikai un vienīgi uz to - ir arī sugas, kas oliņas dēj vairāku, radniecīgu sugu kāpuros. 

Sprakšķis Dicronychus equiseti

Bet nu labi - mazliet laikam aizrāvos par tām eļļasvabolēm. Cerams gan, ka kādreiz būs vēl pie tām jāatgriežas, lai atrādītu kādu no pārējām divām mūsu Meloe ģints sugām, kuras līdz šim redzējis neesmu. Eļļasvaboles gan g.k. aktīvas ir pavasara pusē, īpaši aprīlī un maijā, tā ka pārāk daudz laika varbūt vairs nav palicis, lai paspētu kādu sugu atrast vēl šajā gadā. Līdzīgs aktivitātes pīķis, ja nu varbūt mazliet mazāk izteikts, ir arī dažādām sprakšķu sugām - pavasaris/vasaras sākums ir tiešām labākais brīdis, lai vērotu sprakšķus. Šajā dienā trāpījās kā reizi viena jauna neredzēta suga - Dicronychus equiseti! Ārēji šī suga gan ir stipri līdzīga iepriekšējā bloga ierakstā redzētajam Cardiophorus asellus un sākumā pat domāju, ka tā arī būs, bet par laimi pāris kadros izdevās pietiekami labi iemūžināt šī radījuma nagus! Jo kā izrādās, tad tāda viena no labākajām pazīmēm kā atpazīt Cardiophorus un Dicronychus ģintis ir nagu forma - pirmajiem nadziņi ir vienkārši, slaidi, bet otrajiem - pamatnē ar papildus zobiņu. Attēlos diezgan droši, ka ir otrais variants! Dicronychus ģintī gan ir vairākas sugas, bet pēc citām pazīmēm (piemēram, neesošas priekškrūšu vairoga sānu maliņas u.c.) samērā droši iznāk D.equseti. Neesot gan nekas rets. Iespējams, ka esmu manījis agrāk, taču bija kāds periods, kad šādus pavasara pelēkos sprakšķus principā ignorēju, jo šķita, ka tur g.k. dominē Cidnopus aeruginosus, kas mēdz būt ļoti masveidīga suga. Tai sugai gan nav sirds formas vairodziņš. Tā ka kukaiņu noteikšanā principā visu izšķir sīkumi un nianses, kas par laimi vairumā gadījumu ir visai konkrētas un maz mainīgas (protams, ar atsevišķiem izņēmumiem) - t.i. ja šai ģintij nadziņš ir tieši tādas formas, tad savādāks tas nevar būt. 

Koku laupītājblakts Anthocoris nemorum

Zemesblakts Trapezonotus anorus

Bet nu pie blaktīm! Tātad galvenā doma bija atrast kādu dadžu puduri, kur pameklēt tīklblakti Tingis cardui. Papildus šur tur parušinājos vietās kur auga meža zemenes (Fragaria vesca), jo, spriežot pēc somu blakšu grāmatas, tādās vietās varētu dzīvot neredzēta zemesblakšu suga - Megalonotus antennatus. Plāns gatavs - tad jau tik atlika mēģināt realizēt. Vispirms gan trāpījās neliels pārsteigums koku laupītājblakts Anthocoris nemorum veidā. Pārsteigums ne tik daudz, ka suga būtu reta, bet vienkārši līdz šim nebiju nevienu koku laupītājblakti fotogrāfējis! Tātad manā fotoarhīvā jauna blakšu dzimta - Anthocoridae! It kā zemapziņā gaidīti, jo Latvijā vajadzētu būt sastopamām vismaz kādām 20 sugām, bet tieši konkrētajā brīdī noteikti negaidīju. Koku laupītājblaktis ir plēsīgas un g.k. apdzīvo lakstaugu un kokaugu stāvu, kur tās var novērot skrienot pa lapām, stublājiem un zariem. Mans īpatnis atradās lapu nobiru slānī, kas varbūt arī mani samulsināja. Iespējams, ka tas tur vēl tikai modās no ziemošanas un bija ceļā uz augstākiem veģetācijas stāviem, jo skrēja ļoti jaudīgi un nebija viegli fotogrāfējams radījums. Sugu noteikšana šajā grupā var būt stipri sarežģīta un daļu sugu atpazīšanai nepieciešama lielāka pieredze, taču ir arī vieglāk nosakāmas sugas. Par laimi šī ir viena no 'vieglajām' sugām, jo ķermeņa virspuses zīmējums ir ļoti 'raibs' un kontrastējošs, taustekļu pirmie posmiņi vismaz daļēji gaiši u.c. pazīmes. Šī arī viena no plašāk izplatītajām šīs dzimtas sugām visā Eiropā. Vispār jau koku laupītājblaktis nav vienīgā blakšu dzimta, ko vēl līdz šim nebija izdevies dabā redzēt - patiesībā trūkst samērā daudz. G.k. gan ar ūdeņiem saistītās dzimtas - ūdensskraiduļi (Vellidae), ūdensziedu blaktis (Mesoveliidae), Gruntsblaktis (Aphelocheiridae), Mugurpeldītes (Pleidae), Hebridae un dažas citas. Tā ka blakšu pasaule ne tuvu vēl nav līdz galam izzināta un iepazīta. 

Zemesblakts Stygnocoris fuligineus

Zemesblakts Sphragisticus nebulosus

Zemesblakts Megalonotus antennatus

Bet nu pie zemesblaktīm (Lygaeidae)! Tās šajā dienā bija tiešām daudz, jo laiks bija diezgan karsts un daudzās mežmalas un ceļmalas bija labi uzsilušas un kukaiņu aktivitāte bija liela. G.k. dominēja Scolopostethus ģints sugas, bet tagad tā ātri pārskrienot pāri bildēm šķiet, ka starp tām nekas jauns tomēr netrāpījās. Taču par to bēda maza, jo trāpījās trīs citas neredzētas sugas! Tajā skaitā arī viens no šīs dienas mērķiem - Megalonotus antennatus, ko mēģināju izrušināt kaut kur starp meža zemenēm. Tā arī principā bija (t.i. varbūt ne gluži zem meža zemenes lapas atradās, bet dažu metru attālumā tās tiešām auga) tā ka pavisam skaidrs, ka bez somu blakšu grāmatas būtu kā bez rokām - izcils palīgs jaunu apvāršņu (=blakšu pasaules) atklāšanai. Šī suga īstenībā viegli atpazīstama, jo gan ķermeņa forma, gan taustekļu krāsojums ir šai sugai ļoti raksturīgs. Pārējās divas jaunās sugas varbūt mazāk raksturīga izskata - īpaši Stygnocoris fuligineus, kas ir izmērā sīka (2-3mm) zemesblakts bez nekādām īpaši raksturīgām pazīmēm. Mazliet atgādina miniatrūru Drymus ģints zemesblakti, taču atšķiras segspārni, kas klāti sīkiem matiņiem, galvas forma un arī citas pazīmes. No citām Stygnocoris ģints sugām atšķiras g.k. ar tumšāku krāsojumu (īpaši kājas un taustekļi) un gaišo, garenisko plankumiņu segspārna centrā. Trešā suga Sphragisticus nebulosus, savukārt ir viena no 'tipiskajām' zemesblaktīm - brūni raiba ar iegarenu ķermeņa formu. Šai sugai jāvērš uzmanība vairodziņa krāsojumam (divi gandrīz paralēli, gaiši laukumiņi, kas nepieskaras vairodziņa malām ir samērā raksturīga pazīme), kontrastainā tumšā/baltā zīmējuma formai uz segspārniem un retu, bet garu matiņu esamībai gar priekškrūšu vairoga sānu malām. Neviena no sugām gan nav nekas rets, bet prieks atrast tāpat! Īstenībā biju jau mazliet iekarsis uz blakšu medībām un negribējās pat nemaz iet prom, bet nu laiks nepielūdzami lika pamest Ogres zilo kalnu omulīgos paugurus un nogāzes. Pa ceļam uz pilsētu Dubkalnu karjera apkārtnē vēl gan izdevās saklausīt un vizuāli aplūkot sārtgalvīti. Izcils dienas noslēgums vai ne? 

Lapgrauzis Lochmaea crataegi

'Māte Daba' gan bija izdomājusi vēl izcilāku dienas noslēgumu ļoti reta lapgrauža veidolā. Šī gan ir viena no kārtējām absolūtākajām cūcenēm, jo šo radījumu pamanīju nolaižamies man priekšā uz asfalta jau braši soļojot pa Mālkalnes prospektu Ogrē. Nezinu kas tieši man šajā nelielajā vabolē tā piesaistīja - varbūt sarkanīgais krāsojums, bet varbūt kāds zemapziņas signāls, jo momentā apstājos, lai pārbaudītu šo radījumu tuvāk. Un ko es redzu? Nelielu, tumši sarkanu lapgrauzi ar izplūdušu tumšāku, gandrīz melnu laukumu uz katra segspārna. Pag pag, vai tas nav Lochmaea crataegi? Skaidri zināju, ka tādu redzējis neesmu, bet par cik fotoaparāts sen jau bija sapakots un pats atrados pilsētā uz ielas, kur ar kukaiņu fotogrāfēšanu nodarboties prasti nav nekāda motivācija, tad ņēmu vien to pirkstos un stiepu uz māju Tur lapgrauzīti novietoju uz kāda telpauga, lai būtu vismaz kaut kāds nosacīti dabiskāks foniņš un mēģināju iemūžināt. Vabole gan izrādījās ne pirmā svaiguma un ar nelielām koordinācijas problēmām, kā rezultātā daļa kadru sanāca stipri nedabiski un principā nelietojami. Gadās arī tā. Vienīgā problēma varētu būt apstāklī, ka šī izrādās ir Latvijā ļoti reti konstatēta suga un iespējams tik drīz vēl vienu eksemplāru dabiskākā vidē diez vai izdosies nofotogrāfēt. Kā raksta Andris Bukejs savā 2009. gada darbā par lapgraužu dzimtas, Galerucinae apakšdzimtas faunu Latvijā [Review of Leaf-beetles subfamily Galerucinae (Coleoptera: Chrysomelidae) of the Latvian fauna], tad viņa rokās nav nonācis neviens Latvijā ievākts šīs sugas eksemplārs. T.i. pārbaudot vecākus vākumus izdevies konstatēt, ka divos gadījumos suga ir bijusi noteikta nepareizi, bet vienīgā it kā reālā atsauce ir uz Gaujas nac.parka sugu sarakstu (Biodiversity in Gauja National Park), taču, ņemot vērā, ka šajā sarakstā savukārt nav nekādu atsauču no kurienes ir ņemti dati par konkrētās sugas sastopamību GNP, tad grūti jau tā izvērtēt cik tas ir ticami vai nē. Iespējams kādi pavisam seni literatūras avoti? Lai nu kā tur nebūtu - L.crataegi noteikti ir Latvijā reti sastopama (vai reti konstatēta) suga. Atbilstoši suga latīniskajam epitetam, suga dzīvojot g.k. uz vilkābelēm (Crataegus sp.), tā ka varbūt ir vērts pievērst uzmanību šiem kokiem/krūmiem - varbūt tomēr šī suga ir sākusi pie mums izplatīties? Kas zin - daba no mums slēpj vēl tiešām daudzus, jo daudzus noslēpumus!