Zeltpunktu skrejvabole - beidzot!

Melnā puskuitala (Limosa limosa)

2. maijs atnāca ar pārliecību, ka vajadzētu beidzot tā kārtīgi papildināt šajā gadā novēroto putnu listi. Izvēle krita uz Engures ezeru un Mērsragu, jo nu tur teorētiski bija cerība apskatīties kādus atlidojušos bridējputnus (tumšo, purva tilbīti, smilšu tārtiņu) un kādus zīriņus (g.k. jūras un mazo). Kas zin - varbūt gadās saskrieties arī ar vēl kaut ko retāku. Papildus putniem biju nolēmis izmantot šo dienu, lai vēlreiz Engures ezera krastos mēģinātu atrast reto zeltpunktu skrejvaboli (Carabus clathratus), kam tur 100% būtu jādzīvo, bet ko jau vienu reizi pirms diviem gadiem biju nesekmīgi mēģinājis tur atrast (par to apraksts šajā bloga ierakstā). Putnu ziņā Engures ezers sniedza patiešām baudījumu - gada listei varbūt nekas īpaši daudz klāt nepievienojās (vien dziedošs erickiņš un tumšā tilbīte), taču putnu skaits un daudzveidība bija tiešām fantastiska. Gandrīz visas parastās saldūdens pīļu sugas (nepamanīju tikai brūnkakli), meža zosu ģimenītes ar cāļiem vai ik 'uz stūra', melnās puskuitalas, tilbītes (tumšās, lielās, pļavu), ķīvītes, mazie ķīri, upes zīriņi utt. Tiešām forša sugu daudzveidība - tik sēdēt un skatīties! Ezerā gan pūta samērā dzestrs vējš, tāpēc drīz vien atkāpos no putnu torņa, lai aizvējā beidzot ķertos klāt kārotās skrejvaboles meklējumiem. Taču atkal - mitrā pļava putnu torņa tuvumā lika vilties. Tukšums! Nevarēju saprast - vai tiešām es kaut kā nepareizi meklēju? Ka nav, tad nav - nospļāvos un devos Mērsraga virzienā. 

Zeltpunktu skrejvabole (Carabus clathratus)

Pa ceļam gan sāku pārdomāt, ka, ņemot vērā vēlo un vēso pavasari, varbūt, ka vaboles vēl nemaz nav pametušas savas ziemošanas vietas? Kaut kur senāk kādā ārezmju blogā bija manīta bilde, kur šī 'karābusu' suga bija nofotogrāfēta ziemojot kaut kādā satrupējušā kritalā. Varbūt, ka tā bija īstā vieta, kur šo sugu meklēt? Domāts darīts - jāpamēģina! Kaut kur apmēram starp Podragu un Lepsti, vietā kur beidzot bija beidzies lopu žogs un taka gāja jau tiešām tuvu gar ezera krastu, pamanīju pamatīgi satrunējušu bērza kritalu. Praktiski bija palikusi tikai miza un ļoti mīksta vidusdaļa, kas burtiski pirkstos sadalījās. Šādās vietās šad un tad tiešām Carabus ģints skrejvaboles mēdz ziemot, jo tur mīkstajā praulā var vieglāk atrast (vai ieveidot) kādu iedobi, kas būtu piemērota vaboļu lielajam izmēram. Mazliet parušinājos un bams! IR! Zeltpunktu skrejvabole manā acu priekšā! Pēc tam mazliet vēlāk līdzīgi ļoti satrupējušā priedes kritalā atradās vēl viens eksemplārs. Tad lūk kur šie lopiņi no manis slēpās! 

Zeltpunktu skrejvabole (Carabus clathratus)

Zeltpunktu skrejvabole (Carabus clathratus)

Zeltpunktu skrejvabole, manuprāt ir tāda viena no mūsu glītākajām Carabus ģints skrejvabolēm. Protams, ar spožo skrejvaboli (Carabus nitens) varbūt gluži sacensties nevar, bet tālu neatpaliek. Suga viegli atpazīstama, jo tādi rievoti segspārni ar zeltainu punktu rindām starp šīm 'ribām' nav nevienai citai sugai. Zeltaini punkti ir arī Carabus hortensis, taču tai nav tādas izteiktas 'ribas' uz segspārniem. Izmērā arī viena no lielākajām sugām - tiešām superīgs radījums! Vaboles iztraucētas īstenībā bija diezgan kustīgas, kas varētu nozīmēt to, ka visticamāk no šīm ziemošanas vietām kuru katru dienu būtu devušās prom. Trāpīju īstajā laikā? Suga ir izteikti mitrumu mīloša un g.k. sastopama purvainos, zāļainos ūdenstilpju krastos, kā arī citās purvainās vietās. Daudz kur Eiropā tā ir kļuvusi par visai retu sugu, jo daudzi mitrāji ir tikuši nosusināti. Latvijā sastopama g.k. lielo ezeru (Engures, Lubānas, Papes u.c.) zāļainajos krastos, taču ir publicēti novērojumi arī citos līdzīgos biotopos (Dvietes palienē, pie Ramatas Lielezera u.c.). Tā ka gan jau, ka ir sastopama arī vēl šur un tur, taču tik vienkārši šo konstatēt laikam nav. Interesanti, ka Viktors Šmits Engures ezerā (piemēram, Lielajā salā) un tā piekrastē šo sugu ķēris bija pagājušā gadsimta 60jos un 70jos gados (tā arī bija viena no motivācijām kāpēc izvēlējos šo sugu meklēt te nevis kaut kur citur). Tātad visu šo gadu laikā te joprojām zeltpunktu skrejvaboles dzīvo 'cepuri kuldamas'. Un cerams, ka turpinās arī dzīvot, jo Engures ezera Dabas parks jādomā, ka nodrošina to, lai sugai nepieciešamie biotopi neizzustu un tiktu saglabāti. 

Zeltpunktu skrejvabole (Carabus clathratus)

Skrejvabole Carabus arcensis (=arvensis)

Interesanti, ka, blakus otrajam atrastajam eksemplāram, priedes kritalā ziemoja arī cita Carabus suga - C.arcensis (agrākos laikos C.arvensis), kas atkal ir samērā tipiska priežu mežu suga un galīgi nav saistīta ar ļoti mitrām vietām. Priedes turpat blakus vien jau bija, tā ka acīmredzot šī kritala atradās uz šo abu atšķirīgo biotopu robežas. Ja par Carabus-iem, tad no Latvijā sastopamajām sugām neredzētas palikušas ir vien divas - violaceus un menetriesi. Visas pārējās ir redzētas un pat ir atrādītas šeit blogā - hortensis, granulatus un nemoralis - ŠEIT, cancellatus - ŠEIT, coriaceus - ŠEIT, glabratus - ŠEIT, nitens - ŠEIT, convexus - ŠEIT, un clathratus un arcensis tad šajā pašā ierakstā. Nesolu, ka šajā gadā izdosies atrast arī trūkstošās divas sugas, bet nekad nesaki nekad - iespējams tas ir, jo, lai arī abas sugas nav tik biežas kā dažas citas ģints sugas, pārlieku ekstrēmi retumi arī nav. 

Smecernieks Lixus iridis

Peldblakts Ilyocoris cimicoides

Peldblakts Ilyocoris cimicoides

Pasteidzoties mazliet notikumiem priekšā, zeltpunktu skrejvabole tā arī palika vienīgais dienas jaunums. Vienā vietā man uz binokļa uzlaidās pelēcīgs, slaids smecernieks no Lixus ģints. Mazliet metu aizdomas uz L.paraplecticus pusi, taču turpat dabā jau nospriedu, ka ķermenis nav pietiekami iegarens un segspārnu šķēlums galos pārāk sekls. Tātad ir vien parastais Lixus iridis - tikai bez dzeltenīgās apsarmes, kāda ir svaigiem eksemplāriem. Interesanti, ka šī tik ļoti biežā suga nemaz līdz šim blogā atzīmēta nav bijusi. Dīvani! Svaigi eksemplāri ar šo dzelteni apsarmi īstenībā ir pat ļoti glīti. Uz asfaltētā ceļa pie Lepstēm savukārt gulēja, kā man sākumā šķita - beigta, peldblakts (Ilyocoris cimicoides), kas ir vienīgā peldblakšu dzimtas (Naucoridae) pārstāve Latvijā. Blakts gan bija dzīvāka par dzīvu un, mazliet tai pieduroties ar pirkstu, sāka virpuļot un lēkāt pa asfaltu kā negudra. Uz sauszemes šīs nav tās pašas koordinētākās radības. Īsti gan tā nevaru saprast kur šī suga pārziemo - uz sauszemes vai ūdenī? T.i. vai šis eksemplārs ir uz sauszemes pārziemojis īpatnis, kas dodas atpakaļ ūdens virzienā vai arī ūdenī pārziemojis īpatnis, kas vienkārši pārvietojas no vienas ūdenstilpes uz citu? Lai nu kā, izskatās, ka pavasaris ir labākais laiks, lai šo sugu nejauši atrastu kaut kur rāpojam pa zemi, jo citādi tā dzīvo ūdenī starp ūdensaugiem, kur esot visai grūti pamanāma. 

Aveņu astainītis (Callophrys rubi)

Strupvabole Plegaderus saucius

Tūkstoškājis Polyxenus lagurus

Tālāk no Lesptes pa meža ceļiem mērķtiecīgi virzījos uz Mērsraga pusi. Laiks bija patīkams un saulains, taču par cik plānā bija vēl kādu pāris stundu putnu vērošana Mērsragā, tad pārāk ilgstoši nekur nepiestāju. Pa ceļam sastapu pirmo šī gada aveņu astainīti un šur un tur mazliet tik kaut ko paknibinājos. Vienā no knibināšanās reizēm zem priedes mizas gabala atradās interesanta, miniatūra strupvabole - Plegaderus saucius. Varētu būt samērā reta suga - katrā ziņā retāka par līdzīgo Plegaderus vulneratus, ko vēl līdz šim gan neesmu sastapis. T.i. fotogrāfējot varbūt cerēju, ka kāds no eksemplāriem varētu būt šī suga, taču nekā - visi saucius. Sugas atšķiras pēc priekškrūšu vairoga sānu valnīšu 'konfigurācijas' - vulneratus šī sānu maliņa ir priekšējā trešadaļā pārtraukta ar šķērsenisko joslu, kas šķērso visu priekškrūšu vairogu. saucius šī sānu mala ir nepārtraukta. Abas sugas gan apdzīvojot līdzīgus biotopos - g.k. zem priežu, bet reizēm arī citu koku mizām. Bija gan mazliet jāsasprindzina redze, lai šo vaboli vispār ieraudzītu, jo izmērā tā ir knapi 2mm liela! Vienā citā vietā zem mizas plēksnītes atradās arī Kolkā sastaptais dīvainais tūkstoškājis Polyxenus lagurus, ko starp citu izsijāju arī iepriekšējā dienā Doles salā. Tad jau izskatās, ka varētu tiešām nebūt nekas rets. Doles salā gan tas bija pavisam savādākā biotopā - t.i. ne zem priedes mizas, bet lapu nobiru slānī pie dolomītu atseguma. Iespējams dzīvojās tur starp dažādām dolomīta šķembām. Lai nu kā - šajā dienā atvēlētais laiks kukaiņu vērošanai strauju tuvojās beigām un kāpināju tempu, lai sasniegu Mērsragu daudz maz laicīgi. 

Upes zīriņi (Sterna hirundo) Mērsragā

Nonācis Mērsragā, varētu teikt, ka 'atrotīju piedurknes' un biju gatavas kādam vērtīgam putnu novērojumam (prātā, piemēram, atkārtoju sarkanrīkles čipstes saucienu - ja nu kāda pirmā jau ir atlidojusi?), taču nācās piedzīvot totālu fiasko. Bija stipri augsts ūdens līmenis, kas nozīmēja to, ka praktiski nebija nekādas sēres - pat vietās, kur tās parasti ir. Šādās dienās Mērsrags parasti krietni vien zaudē savu pievilcību, jo dažādiem migrējošiem bridējputniem īsti nav vietas kur piestāt, atpūsties un uzkrāt spēkus turpmākajam lidojumam. Pat Pekragā no bridējputniem bija tikai viens vienīgs upes tārtiņš, 4 lielās tilbītes un viena tumšā tilbīte. Nīkulīgi. Visām varītēm centos tad vismaz starp upes zīriņu desmitiem saskatīt kādu jūras zīriņu, taču arī tas man neizdevās. Upes zīriņi, kas upes zīriņi. Beigu beigās Mērsrags neatnesa man nevienu jaunu sugu priekš gada listes! Pavisam negaidīts pavērsiens. Ja nebūtu pirms tam atradis zeltpunktu skrejvaboli, tad varētu pat teikt, ka diena bija tāda visai neizdevusies, taču par cik meklēto vaboļretumu atradu, tad - grēks sūdzēties. Bez šaubām bija forša pastaiga!