Līgo, līgo!

Līgo, līgo!

Tā, blogā atkal pauze ieilgusi mazliet par daudz- jāatgūst iekavētais. Kā jau parasti - ir šis tas sakrājies. Un jāsāk ar gandrīz vai aizvēsturisku notikumu apcerēšanu - Jāņu svinēšanu! Šogad šo svētku atzīmēšana laikam iznāca pietiekami mierīga, jo izdevās realizēt vienu no galvenajiem pirms tam nospraustajiem mērķiem - nākamajā rītā doties nelielā apkārtnes izpētes pastaigā. Pastāvēja zināms risks, ka laikapstākļi varētu arī neļaut šim plānam realizēties, bet patiesībā otrajā rītā laiks bija patiesi lielisks. Lietus ieradās vien tad, kad biju savu pastaigas apli realizējis. Kā izrādījās, tad šī otrās dienas pastaiga bija negaidīti veiksmīga. Bet par visu kā jau prasti - pēc kārtas. 

Praulvabole Mycetochara axillaris

Ādgrauzis Attagenus schaefferi

Svētku atzīmēšana šoreiz notika Trikātas pusē netālu no lielākās kļavas Baltijā - Rūtiņu kļavas. Savā ziņā vieta tiešām forša un pats galvenais reģionā kurā es patiesībā pirms tam nemaz nebiju bijis. Tā ka pašam šķita jo īpaši interesanti izmest kādu līkumu un papētīt, kas tur Trikātas apkārtnē tāds interesants dzīvo. Pirmajā dienā uzreiz pēc atbraukšanas gan bez īpaši gariem pārgājieniem. Vien devos papētīt vai kas interesants nedzīvo uz pieminētās Rūtiņu kļavas. Kā nekā tas ir dižkoks un nereti tiem šādas tādas daļas pakāpeniski sāk atmirt un rezultātā tur iemitinās dažādi interesanti kukaiņi, kuru dzīve tieši ir saistīti ar veciem vai pat ļoti veciem kokiem un atmirušām to daļām. Šī kļava nebija izņēmums - tur iemitinājušās bija gan spožās skudras, gan izdevās pamanīt arī vairākas Mycetochara ģints praulvaboles. Pēc visa spriežot - Mycetochara axillaris, kas ir it kā samērā reta suga, taču kopumā biežākā no ģints sugām. Netālu no kļavas auga arī paliels ozols (bet šķiet ne dižkoks), kam pāris vietās bija radušies kādi ievainojumi no kuriem sūcās sula. Siltumā mazliet jau ierūgusi, tā piesaistīja šādus tādus kustoņus, kam patīk ar šādu gardumu mieloties. Pati tāda labākā sulojošā brūce ap ko riņķoja vairāki sirseņi (un droši vien sēdēja arī vēl kas cits) gan diemžēl atradās neaizsniedzamā kādu 5 metru augstumā. Nu neko - nācās izlīdzēties ar tuvāk pie zemes esošo, nelielo rētiņu. Pie tās atradās ādgrauzis ar savdabīga izskata taustekļiem - to pēdējais posms izstiepts, viegli izliektas, garas vāles veidā. Attagenus schaefferi. Līdz šim biju redzējis tikai mātīti (bilde un nedaudz garāks apraksts šajā bloga ierakstā), tā ka pašam prieks par šādu satikšanos. 

Pūkbite Nomada succincta - jauna suga Latvijai?

Nākamajā rītā tad cēlos gana agri un, izmantojot labo laiku (prognoze pirms tam tiešām bija solījusi, ka šis rīts varēja būt jau no paša agruma ar lietu), devos tālākā apkārtnes izpētē. Kartē biju nopētījis, ka ziemeļu virzienā ir mežaināks reģions un kaut kāds Baltais purvs. Sanāca, ka vienā brīdī nācās iet cauri vienam pagalmam, kas Jāņu rītā, protams, radīja nelielu apjukumu saimniekos, bet nu cauri tiku un varēju mierīgi turpināt pastaigu. Netālu pirms šī pagalma no viena egles zara nokratīju šādu skaistu Nomada ģints pūkbiti ar izteikti dzeltenu vēdera zīmējumu un dzeltenām kājām. Šķita pietiekami raksturīga izskata, lai varbūt to varētu pat noteikt arī tikai pēc fotoattēliem. Plēvspārnis acīmredzot bija tajā eglē nakšņojis, jo bija priekš pūkbites pat ļoti mierīgs un viegli fotogrāfējams. Gan ne pārāk ilgi, jo pēc apmēram minūtes vai divām tomēr sadūšojās pacelties spārnos un  nozuda pavisam. 

Pūkbite Nomada succincta

Pūkbite Nomada succincta

Mājās ķēros pie literatūras un mēģināju noskaidrot sugu. Izrādās, ka šāda krāsu kombinācija ir tiešām visai raksturīga un vēders ar tik platām dzeltenajām joslām ir tikai divām sugām - goodeniana un succincta. Abu sugu atšķiršana gan sākumā šķita nedaudz piņķerīga, kam par iemeslu ir fakts, ka ilgu laiku succincta tika uzskatīta par goodeniana sinonīmu (vai krāsu variāciju) un līdz ar to ne visos noteicējos šāda suga ir atzīmēta. Tomēr pēdējos gados ir nostiprinājies viedoklis, ka tās tomēr ir divas dažādas sugas, ko apstiprinot arī DNS analīzes. Galvenās morfoloģiskās pazīmes, kas abas sugas atšķir ir g.k. kāju krāsa - succincta kājas (stilbi un pēdas) ir koši dzeltenas, bet ciskas lielāko tiesu ir melnas (goodeniana - kājas praktiski visas ir sarkanbrūnas vai dzeltenbrūnas un ciskas tikai to pašā pamatnē ir vairāk aptumšotas) no kā arī sugas angliskais nosaukums 'Yellow-legged nomad-bee'. Arī dzeltenās joslas uz vēdera succincta ir platākas, kā arī būtiska pazīme ir arī sejas zīmējums - klasiskā variantā succincta seja praktiski visa ir dzeltena, ko veido trīs lieli dzeltenie laukumi, kam pa vidu vien tāds šaurs, melns 'X' burta zīmējums (goodeniana arī var būt trīs dzelteni plankumi uz sejas taču tie vienmēr būs mazāki un neaizņems tik lielu daļu no sejas laukuma). Vēl viena pazīme ir pirmā taustekļu posmu krāsa - succincta tas ir melns no virspuses, bet dzeltens no apakšpuses, bet goodeniana - no virspuses parasti ir sarkanbrūns. Vārdu sakot visas pazīmes pilnībā atbilst Nomada succincta. Vienā feisbuka plēvspārņu pētnieku grupā saņēmu arī vienu komentāru, kas šo sugas piederību arī apstiprināja, Novērojums pietiekami interesants, jo patiesībā varētu būt, ka tā ir jauna suga Latvijai! Kopumā suga skaitās sastopama Centrāl un Dienvideiropā, taču 2008. gadā ir pirmo reizi konstatēta arī Somijā. Te gan uzreiz tā pilnīgi droši varbūt nevaru apgalvot, ka tā tiešām ir jauna suga, jo kā jau minēju - agrāk šo sugu īsti neizdalīja no N.goodeniana. Tāpēc nevar izslēgt, ka kādā kolekcijā starp goodeniana īpatņiem ir paslēpies arī kāds Latvijā ievākts succinta indivīds? Būs jāmēģina laika gaitā pārbaudīt! 

Ziedmuša Chalcosyrphus piger

Cikādiņa Pithyotettix abietnus

Tajā brīdī uzreiz, protams, nenojautu, ka dienas novērojumu kontā jau pašā sākumā ir iebiris viens labs novērojums. Tā nu turpināju virzīties uz minētā Baltā purva pusi. Pašā purvā gan nebridu (nu tas jau tāds purviņš principā) un vairāk pētīju, kas tur gar ceļa malām un tā. Vienā vietā bija tāda neliela baļķu kaudzīte uz kuras sēdēja tumša ziedmuša ar sarkanīgu vēderu un dzelksnīšiem cisku apakšdaļā. Pēc visa spriežot Chalcosyrphus piger - iepriekš neredzēta suga! Tāpat neredzēta ir šāda brūni raiba cikādiņa, ko man gribētos dēvēt par Pithyotettix abietinus. Dzīvojot uz eglēm un no egles zara es šo arī nobirdināju. 

Mīksblakts Phylus melanocephalus

Mīksblakts Phylus plagiatus - jauna suga Latvijai?

Turpat netālu no cikādiņas uz sava dauzāmā paladziņa pamanīju arī tādu dīvainu, šauru un iegarenu mīkstblakti ar tumšiem plankumiem. Pēc formas tā kā ļoti līdzīga kādām Phylus ģints sugām, piemēram, Phylus melanocephalus, ko šajā dienā iepriekš bija jau izdevies nopurināt no jaunu ozolu lapām. Biju pārliecināts, ka tik raksturīga izskata blakti jau vajadzētu būt viegli noteikt, taču mājās, pētot literatūru, nācās negaidīti atzīst fiasko. Ne somu, ne dāņu blakšu grāmatās šādu sugu neatradu. Pat ierastajās interneta lapās neko līdzīgu nespēju sameklēt. Blakts gan izskatījās tāda samērā blāva un pieņēmu, ka tas būs kāds svaigs vēl līdz galam neiekrāsojies īpatnis, bet arī, pieņemot, ka jāmeklē košāk krāsota suga, tas īpaši meklējumos nepalīdzēja. Ko nu? Ņemot vērā, ka blakts man tiešām ļoti atgādināja kaut ko no Phylus ģints, tad izdomāju iemest aci Fauna Europaea mājaslapā un saprast cik vispār Eiropā ir šajā ģintī sugas? Izrādās tikai 4 sugas - melanocephalus, coryli, palliceps un plagiatus. Par pirmām divām sugām viss skaidrs, jo tās man pieejamajās grāmatās u.c. resursos bija attēlotas. palliceps savukārt gūgles attēlos rādījās kā pilnīgi vienkrāsaina, oranža blakts - arī garām. Atlika pārbaudīt ceturto sugu un sev par lielu atvieglojumu pamanīju tur jau kaut ko pavisam līdzīgu! Attēlu internetā gan ir gaužām maz (vien kādi 4) taču visas raksturīgās pazīmes sakrīt - tumšie taustekļu pirmie divi posmi, tumšie laukumi uz segspārniem, šaurā svītra uz priekškrūšu vairoga, melnā galva u.c. Nē nu ir taču! Jā, mans īpatnis ir stipri blāvāks, bet to man šķiet tiešām var norakstīt uz to, ka tas ir svaigs un vēl ne līdz galam nobriedis/nokrāsojies - arī Phylus melanocephalus īpatņi bija ne tik koši kā tiem būtu jābūt. Varētu būt savā lidošanas laika pašā sākumā. Iemetu aci arī krievu noteicējā, kur šī suga bija atrodama, un arī tur visas pazīmes sakrīt. Vienīgi problēma principā tāda, ka suga šķiet ir izplatīta tikai Centrāleiropā un tuvākās atradnes varētu būt tikai Polijā. Arī jauna suga Latvijai? Otrā vienā dienā!? Tas jau šķiet stipri neticami, bet nu pagaidām tā rādās... Tā neko sev Trikātas apkārtne!

Krūkļu (Frangula alnus) pudurītis meža ceļa malā - koksngrauža Menesia bipunctata 'biotops'

Koksngrauzis Menesia bipunctata

Pastaigas turpinājums sanāca tāds tukšāks - vairāk iešana, mazāk dabas vērošana. Līdz brīdim, kad ceļmalā zem neliela krūkļa lapas šķietami pavīdēja kaut kāda koknsgrauzīša siluets. Kaut gan tik pat labi, tas varēja arī būt kāds mīkstspārnis vai māņkoksngrauzis. Paspēru 3 soļus atpakaļ (tā teikt, kamēr līdz smadzenēm aizgāja informācija par, ar acs kaktiņu redzēto, siluetu, kamēr ši informācija tika apstrādāta un tika dots signāls apstāties, biju jau paspējis paiet garām šim krūkļu pudurītim) un ko es redzu - tik tiešām neliels koksngrauzītis. Un nevis tur tāds kaut kāds parasts, bet gan Menesia bipunctata!! Tiešām liels retums Latvijā, ko gan biju redzējis un fotogrāfējis jau 2009. gadā (starp citu - arī Jāņu svinību periodā, 23. jūnijā. Sēdēja dārzā uz avenes lapas) - toreiz šis mans atradums bija pirmais 100 gadu laikā! Ja ko nejaucu, tad turpmākajos gados šķiet ir bijuši vēl kādi novērojumi (vismaz atminos, ka kāds ir minējis, ka šo sugu arī ir atradis), kas gan šķiet pagaidām nekur nav publicēti. Jebkurā gadījumā visticamāk, ka atradumu skaits joprojām nepārsniedz 5-10.  

Koksngrauzis Menesia bipunctata

Koksngrauzis Menesia bipunctata

Vaboles novērošana uz krūkļa principā ir likumsakarīga, jo sugas kāpuri g.k. dzīvo un attīstās krūkļu atmirušajos, tievajos zariņos. Tā kā šis koksngrauzītis ir tiešām neliels (ap 5-9mm), tad nekādus resnus zarus tam tiešām nevajag. Pirmajā brīdī vabole mani gan stipri sabiedēja, jo tiklīdz kā biju to kārtīgi apskatījis tā pacēlās spārnos! Par laimi lidojums nebija tāls un apmetis nelielu loku ap šo krūkļu pudurīti koksngrauzis nosēdās turpat blakus uz kādas citas lapas. Tur tad to varēja gan samērā ērti iemūžināt, jo turpmāko minūšu laikā vabole bija pat ļoti mierīga. Prieks man, jo, lai arī šī suga jau manā fotoarhīvā tātad bija pārstāvēta, 2009. gadā fotogrāfētie kadri īstenībā tādi ļoti izcili nebija, jo toreiz, ieraugot vaboli sēžam dārza vidū, daudz nedomāju un tvēru to saujā kamēr tā nebija aizmukusi (kā nekā jauna, neredzēta suga un apmēram jau tad nojautu, ka vajadzētu būt kaut kam retam), bet fotosesiju uzrīkoju pēc tam vēlāk jau telpās kur bija mazāks risks, ka vabole varētu aizlidot un pazust uz neatgriešanos. Ņemot vērā, ka biju diezgan pārliecināts, ka iespējams tuvāko dažu desmitu gadu laikā varbūt šo sugu otrreiz nemaz neizdosies sastapt, tad šādu iespēju iegūt šai sugai vēl kādu strēķīti jēdzīgu kadru vienkārši nedrīkstēja laist garām. Negaidīta un ļoti patīkama satikšanās! 

Tīklblakts Dictyla echii

Sarainās mārītes (Platynaspis luteorubra) kāpurs

Sausa ceļmala ar lauka vībotnēm (Artemisia campestris)

Arī Trikātas pusē, protams, viens no galvenajiem uzdevumiem bija atrast kādu tīklblakti, lai pievienotu kādu jaunu atradni esošo atradņu sarakstam. Veicās samērā labi - vienā vietā, kur auga bagātīga ārstniecības vēršmēļu audze, protams, atradās arī šim augam raksturīgā suga Dictyla echii. Vēlāk jau pastaigas otrajā pusē izcirtumā atradās arī abas dadžu un ušņu tīklblaktis - Tingis cardui un T.ampliata. Tas gan vēl nebija viss, jo pašas pastaigas beigas atnesa pavisam negaidītu pārsteigumu! Atpakaļ nācu pa to pašu ceļu pa kuru biju jau gājis pirms tam un jau turpceļā piefiksēju, ka vienā ceļmalā plešas tāds pasauss, smilšains zālājs ar lauka vībotnēm. It kā vizuāli piemērots biotops kādām tīklblaktīm - piemēram, Derephysia cristata. Atpakaļceļā tad kritu ceļos un centos kaut ko tur atrast. Vispirms atradās jau iepriekšējā ierakstā atrādītais sarainās mārītes (Platynaspis luteorubra) kāpurs, ko tagad jau atpazinu uzreiz, bet drīz pēc tam necerēti ātri atradās arī viena Acalypta ģints tīklblakts.  

Tīklblakts Acalypta platycheila

Tīklblakts Acalypta platycheila

Jāsaka, ka uzreiz pat tā neapjautu šīs konkrētās blakts vērtību, jo sugas precizēšanu atstāju brīdim, kad būšu mājās pie literatūras, jo tā no galvas vēl visas Acalypta ģints sugu noteikšanas pazīmes nezināju (tagad jau esmu piešāvies krietni labāk). Tik vien, ka ievēroju, ka trešā taustekļu posma pamatne nav bez paresninājuma un segspārnu malas ir ar vienu šūnu rindu - tātad nav neviena no iepriekš redzētajām sugām! Mājās jau pieķēros noteikšanai mazliet nopietnāk un kā izrādās, tad bija trāpījusies Acalypta platycheila! Tiešām man jauna suga! Suga ir nosacīti līdzīgāka A.carinata, jo abām šīm sugām priekškrūšu vairoga malas ir izteikti platas, 3 šūnu platumā (citām sugām - 2 šūnu platumā) un to priekšējie stūri ir mazāk noapaļoti (veido drīzāk tādu kā 90 grādu leņķi) un ir izvirzīti tā kā nedaudz uz priekšu. No A.carinata atšķiras ar segspārnu malām, kas ir tikai vienas šūnas platumā (A.carinata - lielākajā daļā divu šūnu platumā). Blakts krāsojums ir tāds vairāk dzeltenbrūns kā pelēkbrūns, taustekļu otrais posms gaišs, kas arī to nedaudz atšķir no citām sugām, kas ir vairāk tumši pelēkas. Godīgi sakot, pēc literatūras izpētes sezonas sākumā, šķita, ka šī varētu būt viena no sugām, ko varētu arī neizdoties atrast, jo it kā visur minēts, ka dzīvojot strikti sūnās un nekur nav pat īpaši norādīts, ka varētu būt meklējama arī zem kādiem augiem smilšainās vietās kā tas ir atzīmēts daļai no pārējām ģints sugām. Bet laikam jau tomēr kopējā sugu bioloģija tām Acalypta ģints tīklblaktīm ir samērā līdzīga un apdzīvotais biotops var būt ļoti daudzveidīgs. Tīklblakšu suga Nr.17!

Tīklblaktis Acalypta gracilis

Tīklblakts Acalypta sp. - marginata?

Panākuma iedvesmots (t.i. tad jau uzreiz varbūt pat nesapratu, ka tā ir man jauna suga - bet nu atrasta Acalypta ģints tīklblakts pats par sevi principā ir panākums), turpināju rušināties. Un pēkšņi Acalypta tīklblaktis sāka parādīties viena pēc otras! Nākamos eksemplārus gan uzreiz atpazinu kā A. gracilis (taustekļu trešais posms ar paresninātu pamatni, segspārnu šūnu konfigurācija). Interesanti, ka vismaz divi eksemplāri izskatījās ar mazliet garākiem segspārniem kā iepriekš redzētie šīs sugas eksemplāri - laikam jau tad šie bija 'spārnotie' jeb lidspējīgie populācijas īpatņi. Starp šīs sugas eksemplāriem atradās arī viens cits, kas izskatījās pavisam savādāks - gan taustekļu forma ne tāda, gan krāsojums tāds tumši brūns. Hmm - arī varbūt jauna suga? Pētot mājās noteicējus gan gandrīz salauzu sev smadzenes, jo izrādās, ka Acalypta marginata un nigrina noteikšana ir tāda samērā sarežģīta un es pat teiktu, ka diezgan nekonkrēta. Tā teikt katrā noteicējā ir kaut kāds savs uzsvars uz pazīmēm un ir pat pazīmes, ko piemin vienā noteicējā (piemēram, nigrina taustekļu otrais posms parasti esot it kā gaišs/brūngans), bet citā noteicējā vispār ignorē, kas it kā varētu netieši norādīt, ka tā īsti diagnosticējoša nav. It kā tipiskiem īpatņiem vajadzētu atšķirties pēc segspārnu šūnu konfigurācijas, taču abām sugām pastāv zināma variācija un šis konkrētais eksemplārs atrodas tā kā 'pa vidu'. T.i. man jau šo gribētos saukt par Acalypta marginata, taču, ņemot vērā, ka konkrētajā brīdī pieredze ar šīm abām sugām nebija, tad 100% pārliecības it kā nav (apmēram 95%, bet šī pārliecība pakāpeniski pieaug, jo pamazām uzkrājas pieredze ar citiem īpatņiem). Liela bēda gan nav, jo dienu vēlāk gan tiku arī pie, manuprāt, pilnīgi tipiska šīs sugas pārstāvja foto. Bet par to, tad nākamajā ierakstā!