01.VI.2021 - Bišumuiža

Bišumuižas kāpa

Tā kā lielāko daļu dzīves esmu pavadījis pārvietojoties ar sabiedrisko transportu, velosipēdu un/vai K2 tupeļmotoru dažādās kombinācijās, tad, ja, piemēram, gribas ašu izskrējienu dabā (~ max 1h pavadīta ceļā), jāatzīst, potenciālu mērķu skaits ir relatīvi ierobežots. Runa, protams, g.k. ir par Rīgu un īpaši Ķengaraga apkārtni, jo nu tā ir mana dzīvesvieta. Ja dzīvotu meža vidū, tad iespējams tā vispār nebūtu problēma (ārā pa durvīm un var iet kur acis rāda), bet es tomēr dzīvoju Rīgā un tāpēc tā mēdz būt problēma. Un ko dara ar problēmām? Mēģina tās atrisināt (nu vismaz dažas, ja ne visas). Nu lūk, mēģinot atrast kādas jaunas kukainošana vietas ~ dzīvesvietas tuvumā, ir sanācis iegriezties dažādos nostūros un pavisam negaidīti atklāt, ka daži no tiem patiesībā ir ļoti interesanti! Tā, piemēram, kaut kad atklāju, ka Grāpju pussala patiesībā ir Ok vieta un tieši šādā veidā mani ceļi (burtiskā nozīmē) 2019. gadā pirmo reizi aizveda arī līdz Bišumuižas kāpām. Šajā apkārtnē patiesībā bija bradāts pa sniega kupenām meklējot janvāru putnu sarakstam kādus retus ziemotājus (piemēram, Bišumuižas grāvī krīkli utml.), bet kaut kā nebiju iedomājies, te atnākt arī vasarā, lai gan attālums no mājām ar ir vien ~4km (+ ja slinkums iet/mīties, var piebraukt pavisam tuvu ar 60. autobusu). 

Bruņublakts Phimodera humeralis

Tas kāpēc vispār tajā 2019. gadā izdomāju līdz Bišumuižai atnākt bija doma par bruņublakts Phimodera flori meklēšanu. Te tad kontekstam jāpalasa varbūt iepriekšējais bloga ieraksts (TE), bet īsumā - biju kādā publikācijā izlasījis, ka šī suga varētu būt saistīta ar iesirmajām kāpsmildzenēm (Corynephorus canescens). Lasot šī auga aprakstu portālā latvijasdaba.lv, neko diži gudrāks nepaliku - kur tieši būtu jābrauc šis augs skatīt. Nu tā ka konkrēta vieta. Vaicāju šo jautājumu... nē nevis botāniķiem, bet, kā kārtīgam introvertam pienākas, protams, gūgles tantei. Sašaurinot atslēgas vārdus, kaut kā izdevās uziet PDFu  "Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018.gadam grozījumu stratēģiskā IVN vides pārskats", kur starp 500 lapām dažnedažādas informācijas bija atrodamas 4 rindiņas:  "No daudzveidības viedokļa nozīmīgi kāpu smiltāji ar bagātu veģetāciju atrodas teritorijā starp Ziepniekkalna, Ceraukstes un Šautuves ielām un uzņēmumu „Bišumuiža”. Šeit sastopams Latvijā un Eiropā aizsargājams biotops - klajas iekšzemes kāpas un iesirmās kāpsmildzenes Corynephorys canescens pļavas (2330).". Bingo! Un tas tak netālu no Ķengaraga! 2x Bingo! Tā nu 2019. gada 24. maijā biju tur pirmo reizi un tik tiešām atradu gan kāpsmildzenes, gan zem kāpsmildzenes cera pat Phomodera ģints blakti. Situ jau svētku bungas, jo dabā šķita, ka nu ir taču jābūt meklētai sugai! Bet... vēlāk, rūpīgāk pārbaudot, nācās secināt, ka esmu atradis vien Phimodera humeralis. Neraža (kaut gan tas bija mans tikai 3. sugas novērojums, tā ka... patiesībā jau labi). 

Bruņublaktis Phimodera humeralis

Tagad beidzot atgriežamies no 2019. gada atpakaļ 2021. gadā. Jo kā iepriekšējā bloga rakstā noskaidrojām, Dārziņos biju noķēris potenciālu Phimodera flori īpatni, bet tādai 100% pārliecībai, lai kliedētu visas šaubas (rau, biju jau 2019. gadā tomēr nedaudz aplauzies), gribēju to salīdzināt ar humeralis īpatni. Side by side jeb sānu pie sāna. Tā kā muzejā, kur kolekcijā kādi tādi būtu apskatāmi, Covid ierobežojumu dēļ uzreiz nevarēju tik - nospriedu, ka ātrāk būs atbraukt te uz Bišumuižu un atrast kādu jaunu eksemplāru. Teorijā tas izklausās vienkāršāk kā praksē, jo šī suga ir izcils maskēšanās meistars, kas nozīmē, ka pat vietā kur suga ir sastopama, nav garantija, ka izdosies to tā uzreiz atrast. Varbūt šajā vietā nedaudz palīdz fakts, ka tādi paši labākie biotopa pleķīši nav mega lieli, kas varbūt palielina sugas atrašanas iespēju. Jo nu šoreiz divus īpatņus atradu pat relatīvi ātri un nesāpīgi. Ja noslēdz par šo sugu, tad Phimodera humralis, pēc literatūras datiem spriežot, savukārt ir vairāk saistīta ar smiltāja grīsli (Carex arenaria), taču bruņublakts savā izplatības areālā ir sastopama arī iekšzemes biotopos kur šis grīslis šķiet nav sastopams vai ir sastopams ļoti reti. Šajā vietā bez kāpsmildzenēm, blakus auga arī citas šādu sausu vietu graudzāles, piemēram, zilganā kelērija (Coeleria glacua), kādas auzenes (Festuca sp.) u.c.. Varbūt, ka kaut kas no tā visa ar šai sugai labi patīk.    

Līdzīgo Phimodera ģints sugu (humeralis - h, flori - f) noteikšanas pazīmes - kreisajā pusē priekškrūšu sānu malas izliekums, labajā pusē - gūžas skriemeļu (trochanter) forma.

Bet nu pie paša galvenā Bišumuižas apmeklējuma rezultāta - varēju beidzot salikt blakus abu sugu eksemplārus blakus! Ar kukaiņu noteikšanu bieži vien ir tā, ka izlasīt noteicējā sugu atšķiršanas pazīmes ir tikai 'puse no uzvaras'. Pēc tam izlasītais ir jāsaprot un/vai jāinterpretē, jo ne vienmēr, vārdiem rakstītais, būs uzskatāmi attēlots labi saprotamā zīmējumā vai foto, un tikai tad jāmēģina tā pazīme reāli saskatīt. Protams, ja runa ir par kaut kādām elementārām pazīmēm (nu tur vienai sugai spārni zaļi, otrai melni), tad jau šaubas parasti nerodas, bet problēmas sākas, ja pazīmes ir tādas 'izplūdušākas'. Tā, piemēram, šajā sugu pārī (Phimodera humearlis un flori) viena no pazīmēm, ko jāskatās ir priekškrūšu sānu malas izliekums tā priekšējā stūrī pie galvas - humeralis izliekums ir dziļāks un izteiktāks, bet flori izliekum ir seklāks un mazāk izteikts. Attēlos šo pazīmi arī var saskatīt (vismaz tagad, kad pieredze ir azotē), taču visvieglāk, ja ir pie rokas ievākti abu sugu eksemplāri, kurus var zem palielinājuma grozīt un aplūkot no visiem iespējamajiem rakursiem. Šo sugu gadījumā noteicēji arī raksta citu pazīmi - tām ir atšķirīga pakaļkājas gūžas skriemeļa (angliski - trochanter, posmiņš, kas savieno gūžu ar cisku) forma. P.humeralis šis 'skriemelis' ir izstiepti nosmailots ar reizēm pat tādu kā no ciskas uz āru atliektu radziņu (bet forma nedaudz variē), bet P.flori tas ir relatīvi strups un tā gals piekļaujas ciskas kontūrai (nav atliekts). Šo pazīmi gan foto (ja vien dabā tālredzīgi nenofotografē blakts apakšpusi) būs grūti saskatīt, bet ievāktam eksemplāram - mierīgi. Lūk, ja vēl bija šaubas par to priekškrūšu sānu malas izliekumu, tad saliekot abas pazīmes kopā - pārliecība par sugas noteikšanu pieaug par 200%. Ir arī citas pazīmes, ko dažos noteicējos raksta - piemēram, deguna forma (flori - vidējā sekcija nedaudz garāka par malējām, bet humeralis - vidējā sekcija nedaudz īsāka par malējām), kas varbūt arī attēlos šķiet pat 'nolasās' jeb ir saskatāms (bet atkarīgs no rakursa, protams). Vārdu sakot, saliekot visu kopā - visas savas šaubas izkliedēju un Dārziņu eksemplārs bez šaubām ir Phimodera flori (kas gan jums jau bija skaidrs). 

Smecernieks Orobitis cyanea

Smecernieks Orobitis cyanea

Šī pastaiga patiesībā bija visai īsa - kopā ar iešanu mājup (turp aizbraucu ar busu, ha) vien kādas 3,5h, jo mērķis tomēr bija visai konkrēts. Taču nebija gluži tā, ka visu citu ignorēju. Iepriekšējā reizē te sausā, sūnaini-ķērpjainā uzkalniņā biju samanījis diezgan daudz citas bruņublaktis - Odontoscelis fuliginosa. Tīri intereses pēc parāpoju tur arī šoreiz. Nekā! 0! Tas tad lai kalpo kā pierādījums, ka pat zināmās sugu atradnēs ne vienmēr tos kukaiņus varēs atrast - nu vismaz tādus sīkulīšus kā blaktis, jo, piemēram, dienastauriņi gan samērā labi padodas 'ķeksēšanai'. Bet par to, ka Odontoscelis neatradu, diži nepārdzīvoju, jo tur uzkalniņā uz vijolītes zieda atradās interesants un neredzēts smecernieks - Orobitis cyanea. Smecernieki gan [ļoti] bieži ir grūti nosakāmi līdz sugai, jo daudz sīka izmēra sugu ir ārēji diezgan līdzīgas. Ļoti noderīga informācija var būt barības augs uz kura tas smecernieks ir sēdējis, jo arī starp smecerniekiem (līdzīgi kā citās kukaiņu grupās) ir ļoti daudz šauri specializētu sugu, kas apdzīvo pat tikai kādu vienu vai nelielu skaitu (parasti radniecīgu) augu sugu. Jā, botānikas zināšanas kukaiņu pētniekam ir ļooti svarīgas. Tā arī šajā gadījumā - ja vienkārši gūglē meklē smecerniekus, kas dzīvo uz Viola sp., tad principā ātri vien var nonākt līdz pareizai sugai pat, ja iepriekš tāda nekad dzīvē nav dzirdēta (mans gadījums). Jāsaka gan, ka Orobitis cyanea patiesībā ir samērā raksturīga un principā nesajaucama suga arī pēc ārējā izskata - apaļa, zilganzaļa 'bumbiņa'  ar garām kājām un īpatnēji sagrupētiem baltu matiņu plankumiņiem ķermeņa virspusē. 

Mīkstblakts Rhabdomiris striatellus

Mīkstblakts Dryophilocoris flavoquadrimaculatus 

Mīkstblakts Dryophilocoris flavoquadrimaculatus nimfa

Mīkstblakts Cyllecoris histrionius nimfa

Zīļu smecernieks (Curculio glandium)

Blakšu pētniecībā svarīgi ir ne tikai četrrāpus pētīt kas dzīvo starp augiem pie zemes, bet ir jāskatās arī 'augstu gaisā', jo ir samērā liels skaits blakšu sugu, kuras dzīvo dažādu koku lapotnē un zemē nokrīt samērā reti (bet pēc lielākiem vējiem vai lietiem tā gadās gan). Problēma nereti ir tajā, ka daudzu koku zari no zemes jau tā īsti aizsniedzami nav... Tāpēc, ja rodas iespēja satikt kādu melnalksni, ozolu vai citu koku ar zemiem, kupliem zariem - nelaižu garām iespēju aplūkot kas tur interesants sēž. Pēdējos gados gan pamatā izmantoju kukaiņu dauzāmo paladziņu, jo tā vienkārši ir ātrāk/ērtāk/produktīvāk. Te Bišumuižas kāpas malā bija kā reizi daži tādi labi ozoli, ko papētīt un augstāk redzamās sugas tad ir tipiski ozolu lapotnes apdzīvotāji. Taču kas varbūt interesanti, ka pamatā bija vai nu nepieauguši īpatņi (nimfas) vai arī tikko svaigi izauguši pieaugušie īpatņi (imago) kam spārni bija blāvi, pilnībā vēl nenokrāsojušies. Tātad varbūt vien dažas stundas veci. Interesantums slēpjas tajā faktā, ka tieši tas kurā brīdī parādās pieaugušie īpatņi ir lielā mērā atkarīgs no tā cik silts bijis pavasaris. Divas pirmās mīkstblakšu sugas (Rhabdomiris striatellus un Dryophilocoris flavoquadrimaculatus) siltos pavasaros, piemēram, parādās jau ap 20. maiju, bet vēsākos pavasaros var par nedēļu divām aizkavēties un parādās tikai jūnijā. 2021. gada pavasaris bija vēsais, kad sugu attīstība nedaudz aizkavējās. Protams, nepieauguši īpatņi ir sastopami arī agrāk. Blakšu nimfas starp citu arī cenšos pēc iespējas nofotografēt, jo nu daudzām sugām tās ir izskatā gana raksturīgas un var izmantot sugas noteikšanai. Bet arī tāpēc, lai arhīvā pamazām krājas pēc iespēja pilnāks katras sugas 'portfolio' - noderēs, ja nu kādreiz izdodas uztaisīt Latvijas blakšu mājaslapu vai tml.  

Daudzveidīgā jeb Āzijas mārīte (Harmonia axyridis)

Uz vienas ozola lapas sēdēja arī paliela, koša mārīte - daudzveidīgā jeb Āzijas mārīte (Harmonia axyridis), kas Rīgā vietām nu jau ir ne tikai parasta, bet, manuprāt, varbūt pat masveidīgi sastopama suga. Tas gan nav nekāds brīnums, jo praktiski visā Rietumeiropā tā jau kādu laiku ir kļuvusi par absolūti masveidīgāko mārīšu sugu - īpaši pilsētās. Tā kā šī nav vietējā Eiropas suga, tad ir uzskatāma par invazīvu, jo tā patiesībā ir visai agresīva un varot izkonkurēt arī vietējās mārīšu sugas.  Interesanti, ka blogā jau esmu par šo rakstījis - 2015. gadā, kad to satiku pirmo reizi un kad par tādu masveidīgu sugas sastopamību Latvijā galīgi vēl nevarēja runāt (bet varēja droši vien prognozēt). Spriežot pēc novērojumiem Dabasdati.lv, arī citās lielajās Latvijas pilsētās, piemēram, Daugavpilī un Liepājā suga arī ir bieži sastopama un acīmredzot turpina izplatīties, jo no 72 ziņojumiem (uz raktīšanas brīdi) - 60 ir tieši pēdējo 2 gadu laikā. Lūk cik strauji var situācija mainīties. 

Koksngrauži Grammoptera ruficornis

Smecernieks Ampedus sanguinolentus

Šajā Rīgas apkārtnē, manuprāt, visai liela vērtība ir arī Bišumuižas parkam, kur ir saglabājies visai daudz vecu koku kā arī ir šķiet samērā liela koku sugu daudzveidība (ozoli, alkšņi, gobas/vīksnas utml.). Droši vien kukaiņu kontekstā tur arī būtu vērts pastaigāt rūpīgāk, bet cik šajā reizē tā izskrēju cauri - šķita interesanti. Pat bija kādas kritalas, kas Rīgas zaļajā zonā nav tomēr tik izplatīta parādība. Vienīgi tas parks vienā pusē tāds relatīvi 'mežonīgs' un nekopts, kas kukaiņu kontekstā ir, protams, tikai pozitīvi, taču no tāda pastaigu viedokļa baigi komfortu nerada. Nav jau tā ka es būtu pagalam izlutināts un dabā eju tikai pa takām un ceļiem. Nē, no nātrēm nebaidos, taču brikšņi no brikšņiem tomēr atšķiras un brist pa brikšņiem pilsētvidē gandrīz vienmēr nozīmē potenciāli brist arī pa atkritumu u.c. sūdu (reizēm burtiski) slāņiem. Paldies, ja ir iespēja, es no tā labāk izvairos. Bet, arī uzmanīgi lavierējot, tāpat izdevās šo to pamanīt - piemēram, koksngrauzīšus Grammoptera ruficornis. Latvijā suga nav reta, taču Rīgā gan varbūt tik bieži negadās? Tiesa, tā kā šīs sugas kāpuri attīstās g.k. atmirušos, dažādu lapkoku zariņos, tas laikam nav brīnums, ka šī suga var eksistēt arī pilsētvidē, jo, ja lielāka diametra kritalas vai nokaltuši sausokņi pilsētvidē tomēr tiek aizvākti, kas ierobežo daudzu citu sugu sastopamību, tad nokaltuši zari (gan tādi, kas vēl koka vainagā, gan tādi, kas nokrituši pie zemes) šur un tur jau vēl tomēr atrodas. Bet jā, šajā parkā vēl būtu interesanti atgriezties.  

Lapblusiņu Cacopsylla ulmi nimfas

Atceļš uz mājām parasti ved gar Jāņa Čakstes gatvi un tad tālāk pāri Dienvidu tiltam. Visbiežāk šajā posmā esmu fotoaparātu jau sapakojis un vienkārši 'duru' mājās, apkārt neskatoties, bet šoreiz kaut kā aizrāvos un kukaiņus paskatīju arī sausajās ceļmalās gar Jāņa Čakstes gatvi. Ok, pirms tam gan vēl Gulbju ielas malā vīksnas (vai gobas) lapas apakšpusē nofotografēju pagalam dīvainus 'citplanētiešus' jeb radības, ko neatminos, ka būtu dabā redzējis. T.i. bija tādi manīti tikai interneta attēlos - lapbplsuiņu (Psyllidae) nepieauguši īpatņi. Pēc barības auga un vizuālā izskata laikam jau nekas citas kā Cacopsylla ulmi nesanāk. Atzīšos, ka lapblusiņas man vispār ir diezgan tumša bilde, kaut gan, cik tā garāmejot ir par tām lasīts un skatīts, varētu būt interesanta grupa, ko papētīt, jo vairums sugu ir ar visai šauru specializāciju un ir sastopamas tikai uz kādiem konkrētiem augiem. Tādas grupas man patīk - atrodi augu = atrodi uz tās dzīvojošo lapblusiņu. Droši vien varētu arī kādu strēķīti jaunu sugu Latvijai atrast. Varbūt kādreiz nākotnē.

Kūleņotājvabole Eucinetus haemorrhoidalis

Piešcikāde Eurybregma nigrolineata

Sausajās Jāņa Čakstes gatves ceļmalās entomoloģiskajā tīkliņā savukārt izdevās iepļaut pēdējos divus dienas atzīmējamos subjektus. Kūleņotājvabole Eucinetus haemorrhoidalis blogā ir jau savulaik bijusi pārstāvēta un, lai arī šai novērojumu skaits Latvijā šķiet nav liels, visticamāk ir no tām sugām, kas patiesībā ir sastopama biežāk kā mēs to pamanām (sīks izmērs, slēpts dzīvesveids utml.). Taču man joprojām to ir prieks satikt, jo katrs atradums ir nejaušs un neprognozējams. Savukārt piešcikāde Eurybregma nigrolineata gan varētu būt kaut kas stipri retāks - varbūt pat jauna suga Latvijai? To es tā līdz galam vēl neesmu noskaidrojis, taču ziemā būs pie šī jautājuma jāpieķeras un jānoskaidro precīzāk. Suga par laimi viena no tām, ko var samērā viegli atpazīt pēc fotoattēla (taču šķiet izdevās iemānīt šo eksemplāru arī burciņā), jo spārni un ķermenis ir rotāts gareniskām tumšām joslām (zinātniskais nosaukums nigrolineata to arī apmēram tulkojumā nozīmē - melnsvītru). Starp piešcikādēm (Delphacidae) daudz līdzīgu sugu nav. Ja izrādīsies jauna suga, tad tas rosina nedaudz filozofiskas pārdomas - šai vietai ikdienā garām iet droši vien simtiem cilvēku, nezinot, ka tur dzīvo tāds retums. Un cik vēl šādu ceļmalu, pļaviņu, meža pudurīšu, upju līkumu u.c. dabas stūrīšu nav Latvijā kur dzīvo kāda līdz šim Latvijā nepamanīta suga? Simtiem un tūkstošiem! Vienkārši par maz mēs kukaiņu pētnieku Latvijā esam, lai pilnvērtīgi visu izpētītu. Tiesa, ja paskatās no otras puses - man tas ir tikai labi... jo mazāka konkurence, jo vieglāk atrast tās jaunās sugas, ha! Bet nu labi, tas vairāk joks, jo pat ja kukaiņu pētnieki Latvijā būtu 3x vairāk kā tagad - tas tāpat būtu par maz. Uz šādas nots tad pagaidām arī atvadāmies no Bišumuižas apkārtnes, kaut gan nākotnē te noteikti vēl kādu reizi būs jāatgriežas.