Zemesvēžu medības

Zemesvēzis (Gryllotalpa gryllotalpa)

Kamēr bakalaura rakstīšanas dēļ nesanāk izrauties kaut ko pabildēt, ielikšu vēl pāris bildes no pagājušās nedēļas. Iepriekšējā ierakstā jau īsi pieminēju, ka bija mums tur zemesvēžu (Gryllotalpa gryllotalpa) medības, jo šie ir apsēduši mūsu mazdārziņu. Medības gan vairāk kā foto-medības, jo gluži vēl roka necēlās, lai tā šos visus izslaktētu. Šķiet ar ka pagaidām nekādu lielo postu nedara. Dzīvnieks jau interesants - circeņa un kurmja "krustojums", kas atspoguļojas latīniskajā nosaukumā, kur gryllus = circenis un talpa=kurmis. Dzīvo zem zemes, kur, būdams visēdājs, grauž augu saknes, ēd visādus bezmugurkaulniekus u.c. ēdmaņas. Virs zemes izlien reti - biežāk to var dzirdēt, kad tas vakara krēslā izdod it kā sev raksturīgo čirkstoņu. "It kā" tāpēc, ka pirmajā vakarā to sajaucu ar vakarlēpi - jo tiešām, kārtīgi nedzirdot var to mierīgi sajaukt ar tālumā dziedošu vakarlēpi. Tad nu vienu vakaru gāju uz dobi, kur šis dziedāja un izraku, lai nākošajā dienā uzbildētu. No rīta diemžēl atklājās, ka šis ir invalīds, jo trūka kreisā racējķepa, kā rezultātā šim bija grūtības ar ierakšanos. Tāpēc man palika viņa žēl un pēc īsas fotosesijas palaidu turpat netālu šo vaļā.

Acainā mārīte (Anatis ocellata)

Bildējot atcerējos, ka starpgredzenam lielāks efekts ir ar īsāka fokusa objektīviem, tāpēc pieliku 150nieka vietā veco labo 60mm makro objektīvu, kurš agrāk bija mans galvenais objektīvs. Protams bija nepierasti, ka jātiek kukainim atkal tik tuvu, lai varētu nofokusēties, bet kādi pāris interesanti kadri jau sanāca. Piemēram ar šo acaino mārīti (Anatis ocellata), kas ir Latvijas lielākā mārīte. Apgaismojuma problēmas ar vienu zibspuldzi gan joprojām ir, bet kaut kā jau izlīdzēties var.

Nobeigumā vēl tāda mierīgāka bilde ar lapgrauzi Chrysolina polita.

Lapgrauzis Chrysolina polita

Un beidzot spāres

Pagājušonedēļ, dzīvojoties vasarnīcā, pamanīju, ka beidzot ir sācies spāru laiks! - kko pie netālā karjera arī izdevās nobildēt. Vēlāk arī pēc "Torņu cīņām" Mērsragā novēroju milzīgu kvantumu ar izlidojošām spārēm, bet tad diemžēl nebija laika bildēt. Un arī tagad jāraksta bakalaurs - līdz ar to šis spāru sezonas sākums tāds nogulēts sanāk. Visas cerības uz jūniju. No vasarnīcā nofotogrāfētajām spārēm, viena bija arī tāda, ko nekad nebiju bildējis - plankumainā spāre (Libellula quadrimaculata). Kaut gan tas drīzāk gan ir nevis kaut kāds sasniegums, bet vienkārši beidzot aizpildīju šo kauna traipu, jo plankumainā spāre ir viena no parastākajām spārēm Latvijā. Spāre visnotaļ nesajaucama, jo nevienai citai spārei nebūs šādi 2 melni plankumi uz katra spārna. Bildē tēviņš - mātītes gaišākas. Sastopama droši vien pie gandrīz jebkura palielāka ezeriņa vai dīķa.

Bet nu kārtējo reizi sapratu, ka spāru fotogrāfēšana ir visnotaļ paliels izaicinājums - jo spārēm ir daaaudz labāka redze nekā, piemēram, tauriņiem. Līdz ar to jākustas visnotaļ lēni un apdomīgi. Redzēs kā būs tālāk - ne visas lielās spāres mīl tik bieži apsēsties kā plankumainās spāres.

Otra suga, ko izdevās ar lielām mokām "izspiest" bija tumšzilā krāšņspāre (Coenagrion pulchellum). Ar šo noteikšanu ir maķenīt sarežģītāk, lai neteiktu vairāk. Par laimi šī suga (vismaz tēviņi) ir samērā viegli nosakāma - pirmkārt viena gaišā pleca svītra ir pārtraukta un atgādina izsaukuma zīmi (šeit diemžēl tas sūdīgi redzams, jo zibspuldzes atspīdums tieši tur), kā arī otrais vēdera posms ar raksturīgu "Y" formas melnu plankumu.

Vēl sastapu arī jau iepriekš bildētās ziemasspāres (Sympecma paedisca), kuras tagad jau nodarbojās ar olu dēšanu. Moments it kā baigi labais, taču kaut kā superīgu bildi neizdevās dabūt - ta asums varēja būt labāks, ta atspīdumus vairāk iekļaut, ta visādi lieki objekti traucē, ta vēl kaut kas. Bet tas laikam tāpēc, ka bildējot mēģināju ieņemt pēc iespējas zemāku redzes leņķi vienlaicīgi mēģinot nesaslapināt dibenu. Dibenu nesaslapināju, bet bilde sanāca tāda kāda sanāca. Nākamreiz dodoties bildēt spāres laikam jāpārdomā par apģērbu ko vilkt - vai varbūt drīzāk tieši otrādi - nevilkt, lai spāru bildēšana būtu maksimāli ērta. :)

Vasarnīcas "mega-bloga" ieraksts

Beidzot saņemos un salieku arī citas bildes no pagājušās nedēļas dzīvošanās pa savu vasarnīcu. Viens no galvenajiem objektiem, ko vēlējos tur atrast bija riekstu smecernieks (Curculio nucum) - tas kurš izgrauž lazdu riekstus un atstāj tur savus kāpurus - nekad tādu agrāk nebiju redzējis, taču par cik tur lazdu padaudz, tad bija aizdoma, ka šim tur bija jābūt. Manas aizdomas apstiprinājās un, izmantojot dauzīšanas metodi, veiksmīgi arī izdevās kādus 3 gabalus šo lopu (laikam jāatradinās no šī vārda lietošanas :D) arī nodabūt no tām lazdām. Biju ar pārsteigts, ka šis tik liels - ap vienu centimetru - biju domājis, ka būs baigais sīkulis. Bet nu jāsaka, ka ļoti jau nu daiļš dzīvnieks - ar vienu no garākajiem snuķiem vaboļu pasaulē.

Otra lieta, ko var pieminēt, protams ir odi. ODI, ODI, ODI, ODI - daudz ODU! Tas ir tiešām ārprāts, cik šo ir daudz. Tas diezgan apgrūtina fotogrāfēšanas procesu, jo ņemot vērā, ka tas ir visnotaļ nekustīgs, tad pa to laiku kamēr tiek iekadrēts kāds no fotoobjektiem, tu jau esi aplipis ar aptuveni trīssimt četrdesmit astoņiem odiem. Varbūt tiešām jāsāk pūsties ar šitiem pretodu līdzekļiem - pēdējā dienā pamēģināju -laikam jau palīdzēja.

Viens no vērtīgākajiem atradumiem bija šis pūkainais īsspārnis (Emus hirtus), kas ir viens no lielākajamiem (~2cm) un krāšņākajiem Latvijā sastopamajiem īsspārņiem. Salīdzinoši rets - ierakstīts sarkanajā grāmatā, taču kopumā izplatīts visā Latvijā. Pārsvarā sastopams uz dažādu dzīvnieku, piemēram, govju ekskrementiem. Izteikts plēsējs ar visnotaļ lieliem žokļiem, kas var caurkost arī cilvēka ādu (pārbaudīts praksē). Es gan šo atradu uz bērzu celma ar sarūgušu sulu - acīmredzot tāda arī šim garšo. Dibena sacelšana daudziem īsspārņiem ir kā aizsardzības reflekss - droši vien lai izskatītos lielāks un briesmīgāks.

Visu šo nedēļu vairāk aizrāvos ar "entomoloģisko fotogrāfēšanu" - t.i. izmantojot dauzīšanas metodi mēģināju atrast pēc iespējas vairāk un dažādas vaboļu sugas (iespējams tāpēc ar izdevās nobildēt to jauno sugu). Kā viena no šādām sugām bij šis lapgrauzītis Zeugophora scutellaris, kas šķiet grauž apšu lapas. Maziņš, bet samērā fotogēnisks.

Protams neiztika arī bez lēcējzirnekļu fotogrāfēšanas, kas vienmēr bijuši man mīļi fotoobjekti. Šis lēcējzirneklis Evarcha falcata šķiet ir viens no biežākajiem un ir sastopams visādās mežmalās, ceļmalās uz zāles utml. vietās. Lēcējzirnekļi ir vieni no zirnekļiem, kas tīklus neauž, bet medī aktīvi, savu upuri ieraugot ar lielajām acīm.

Vienā dienā ceļmalā atradām arī tauriņa kūniņu. Pirmā doma jau bija, ka tā ir beigta, jo atradās totālā saulē, apmēram pusmetru no brauktuves daļas, bet nu tomēr paņēmu līdzi un noliku uz galdiņa. Pēc divām dienām, dodoties zemesvēžu medībās, pēkšņi no mājas atskanēja pamatīgs bļāviens ar tekstu, ka steidzīgi jāskrien palīgā. Domāju, ka kaut kkas slikts noticis, bet izrādījās, ka tauriņš sācis šķilties ārā. To viņš darīja ļoti veikli un drīz jau rāpoja apkārt meklējot vietu kur uzlīst (tauriņiem pēc izlīšanas nepieciešams nostāties vertikāli, lai "šķidrums satek spārnos" un tie iztaisnotos) - piedāvāju šim objektīvu, taču šis ņēma un to nokakāja. Nedaudz pašiverējies, tas atrada vietu kur piemesties un pabeigt attīstību. Sākumā domāju, ka tas ir liepu sfings, tāpēc no rīta aprobežojos ar šāda tipa bildēm, bet atbraucot mājās izrādījās, ka tas ir acainais sfigns (Smerithus ocellatus) - būtu to zinājis, tad būtu mēģinājis nobildēt arī apakšspārnus, kas šim ir īpaši daiļi, bet nu neko darīt.

Nu tāds pamatīgs bloga ieraksts sanāca, bet tā ir ka daudz bilžu sabildējies pa šo laiku. Vēl nepieminēju par spārēm - to nākošajā bloga ierakstā. Kā nekā spāru laiks ir sācies. Nobeigumā vēl viena lidojoša vabuļa bilde - un atkal smecernieka (Ellescus bipunctatus).

Jauna suga Latvijai - Magdalis phlegmatica

Kādu laiku neesmu neko rakstījis - bet iemesls ne jau tāpēc, ka neesmu neko fotogrāfējis, bet tieši otrādi - sabildēts ir ļoti daudz viss kas un līdz ar to grūti saņemties uzrakstīt par to visu kaut ko. Bet tikko kā saņēmu ieganstu, lai pavisam noteikti izdarītu ierakstu - tika apstiprināts, ka esmu uzbildējis jaunu sugu Latvijai - smecernieku Magdalis phlegmatica!!

Par visu pēc kārtas - pagājušo nedēļu pavadīju vasarnīcā bez interneta, darot visādus darbus un pa starpai tā kārtīgi iemēģinot "kukaiņu dauzāmo" tehniku - kuras rezultātā uzbildēju visādus jaukus lopus (par riekstu smecernieku nākamajā bloga ierakstā) - arī šo smecernieku, kuru nodauzīju no jaunas priedītes zariem. Protams uzreiz jau neradās aizdomas, ka tas būs kaut kas rets - droši vien kāda no parastajām Magdalis ģints sugām no kurām dažas pat var tikt uzskatītas kā kaitēkļi. Tāpēc ar fotosesijas laikā ļāvu šim aizlidot un neievācu.

Atbraucot mājās, sāku lēnām ķerties pie sabildēto lopu noteikšanas - cik nu tas ir iespējams. Sāku noteikt šo lopu - visas pazīmes atbilda un bez aizķeršanās nonācu līdz M.phlegmatica. Jauki - veru vaļā Latvijas vaboļu sarakstu - tur tādas sugas nav. Paliku domīgs. Vēlreiz reizes 5as izbraucu caur noteicējam - izmēģināju dažādus alternatīvos ceļus, bet tie galīgi neatbilda. Galvenā šīs sugas atšķirība no citām līdzīgām sugām ir acis - citām acis ir "normālas" ja tā var teikt, bet šim tās ir lielas, izvirzītas un izteikti 'lien ārā' no kopējās galvas kontūras. Tad vēl segspārnu rindstarpās ir 2-3 jauktu punktu rindas, kamēr citiem ir vai nu 1-2, bet taisnas punktu rindas, nevis jauktas.

Tā nu rakstīju vēstuli vaboļu pētniekam Dmitrijam Teļnovam un aizsūtīju bildes, kuras viņš tālāk pārsūtīja citiem speciālistiem un šodien atnāca apstiprinājums - šis ir M. phlegmatica! :) Prieks! Interesanti, ka noķēru to pārdesmit metrus no vietas, kur noķēru savu pirmo jaunu sugu Latvijai - Monochamus saltuarius! Tomēr laikam ir tā vasarnīcas apkārtne pilna ar retumiem - jābrauc biežāk!

Lapugrauzis

Piemājas dārziņi patiesībā ir laba vieta kur bildēt visādus sīklopus - it īpaši lapgraužus, jo dārziņos tomēr daudz dažādu augu, kurus tad parasti ēd plašs spektrs dažādu lapgraužu un citu lopu. Šodien, piemēram, izdevās atrast šo lapgrauzi (Chrysolina sturmi), ko agrāk nebiju redzējis - prieks. Nekas rets iespējams nav (šī info gan jāpārbauda) - barojas ar efeju sētložņām (Glechoma hederacea), usnēm (Cirsium sp.) u.c.
Tagad ar vairākas dienas jāpadzīvojas pa savu vasarnīcu, kur ar jācer izdosies šo to interesantu ieraudzīt - galu galā tās apkārtnē esmu saķēris jaunu koksngraužu sugu Latvijai - Monochamus saltuarius. Tiesa, kopš tās reizes tas tur vairs nav manīts. Kas zin, kādi labumi šoreiz trāpīsies.

Doles dižozols

Var tagad droši teikt, ka viens no šīs vasaras galvenajiem foto-braucienu mērķiem būs Doles sala. Jābrīnās, ka agrāk tur esmu bijis tik pāris reizes (un jau tajās pāris reizēs redzējis daudz ko interesantu un retu), jo no Ķengaraga ar velosipēdu tas ir viens pūtiens. Kas tad tur tik labs? Galvenokārt jau Doles dižozols, kas 2007. gadā ņēma un, sadaloties trijās daļās, nogāzās gar zemi. Tagad šis milzenis tur tā stāv eksponējies saulē un ir visādu vecu ozolu apdzīvojošo sīklopu paradīze. Pēdējos gados citi pētnieki tur ir atraduši gan jaunu sugu Latvijai (plakani Pediacus depressus), gan kaudzi citām retām un pat ļoti retām sugām. Tad nu būs tagad jāpabraukā tur un varbūt ar izdodas kādu retumu nobildēt. Šodien jau biju tādā 'izmēģinājuma' braucienā - diemžēl gan lija lietus, taču pa starpai šo to interesantu izdevās atrast, piemēram, šo šaurvaboli (kgan es ar to sauktu par plakani - abas šīs dzimtas gan arī ir ļoti radniecīgas) Uleiota planata, kas ir tāds samērā parets lops. Īpatnēji, ka tas, līdzīgi kā viņam radniecīgās sugas, ir patiešām gandrīz absolūti plakans - speciāli pielāgojies dzīvei zem mizas, kur šķiet nodarbojas ar citu, mazāku lopu, plēšanu. Vēl šķiet palaidu garām vienu retu melnuli, kas veikli paspēja ielīst koka plaisā. Varbūt nākamreiz. Katrā ziņā vieta ļoti jauka - pie tam, papildus pirms kāda laika redzētajam melnajam stārķim, tur pat arī lidinājās un medīja zivju ērglis. Jauki!

"Slinkie" novērojumi

Tā nu ir sanācis, ka profesionālais kretīnisms neliek mieru arī ikdienas situācijās - ejot jebkur visu laiku ausis pastarpināti klausās putnu dziesmas fonā, kā arī ar acīm neviļus tiek aplūkoti visi zāles stiebri utml. objekti, cerībā ieraudzīt kādu neredzētu sīklopu. Protams, ka tādā veidā tiešām izdodas arī kaut ko ieraudzīt - piemēram, pagājušogad, ejot pa ceļam uz Jāņu galdu, pamanīju uz avenes lapas sēžam koksngrauzīti, kas, kā izrādījās, pēdējo 100 gadu laikā nebija konstatēts Latvijas teritorijā. Arī šodien, atceļā no biologu pasākuma norises vietas uz autobusa pieturu, sazīmēju fonā gan dziedošu mazo svilpi, gan zālē ieraudzīju šo, pirms tam neredzēto, smecernieku (Cleonis pigra). Par cik tas ir visnotaļ izteiksmīgs (~1,5cm garš, kas priekš smecernieka ir visai daudz) un varbūt arī nav tas pats pats parastākais + kā arī man gribējās to nofotografēt, tad neatlika nekas cits kā to ievākt un uzrīkot tam foto sesiju mājas apstākļos. Bet te atkal ir problēma - mājas apstākļos nepieciešams ieguldīt daudz vairāk darba, lai iegūtu dabisku bildi. Kā redzams, piemēram, otrajā bildē - tā uz "ātro" nekas dabisks nesanāk - ne tur dabisks fons (nu nebija šoreiz mājās pat nekāds mizas gabaliņš), ne tur dabiska poza. Bet nu - ir gadījumi, kad savādāk nevar..

Rīts pie karjera

Šorīt izdevās izvelties no mājas agri agri un izbaudīju visas no tā izrietošās sekas - skaistu rītu pie Dubkalnu karjera Ogrē un nogulētu visu atlikušo dienu. Par nogulēto laiku protams žēl, bet neko darīt - miegs arī svarīgs. No rīta interesantākais bija karjerā sastaptais šaurspīļu vēzis (Astacus leptodactylus) - nebiju pirms tam zinājis, ka tur dzīvo vēži - it īpaši, ņemot vērā, ka vēl pirms gadiem trijiem, tai karjerā varēja manīt padaudz beigtas zivtiņas, kas varbūt neliecina par pašu labāko ūdens kvalitāti. Bet laikam jau viss kārtībā - katrā ziņā dzidrs jau tas karjers ir gan.

Citus kustīgos lopus īsti neredzēju un arī nemeklēju, jo aizmirsās paķert līdzi zibspuldzei otru aķīšu komplektu, bet esošais komplekts jau bij gandrīz izlādējies - līdz ar to vairāk baudīju skaisto un mierīgo rīta cēlienu, bildējot visādus 'mierīgus' sīkumus.

Šis periods pavasarī īstenībā man ļoti patīk, jo dabā ir tik daudz dažāda zaļuma toņi - sākot no tumši zaļajām eglēm un beidzot ar gaiši gaiši zaļajām plaukstošajām lapiņām + ja vēl jauka gaismiņa uzspīd, tad tas viss izkrāsojas gandrīz kā akvareļa glezna. Diemžēl nobildējot, daļa no tā visa pazūd kaut kur cipariņos un nullītēs.

Pirmais retums

Tā pat kā putnu vērotāji, dodoties dabā, mēģina saskatīt visādus retumus, tā arī kukaiņu pētnieki un fotogrāfi kā, piemēram, es, dodoties dabā, cer ieraudzīt kaut ko retu un interesantu. Un jāsaka, ka salīdzinoši ar putniem, to ir daudz vieglāk izdarīt - jo pirmkārt kukaiņu ir nesalīdzināmi daudz reizes vairāk, kā arī to fauna ir daudz mazāk izpētīta - līdz ar to reto sugu arī ir vairāk. Vienīgais mīnuss - sugu atšķiršana ir daudz sarežģītāka un bieži vien dabā uz vietas sugu noteikt nevar. Bet tas nu tā. Šogad vēl neko tādu retu un interesantu nebiju atradis - šodien paveicās. Uz sasulojuši ierūguša bērza celma atradu šo sulasvaboli (Sphaerites glabratus) - Eiropā šī ir vienīgā sulasvaboļu dzimtas (Sphaeritidae) suga. Pieejamajās publikācijās izdevās atrast tikai 4 zināmas atradnes Latvijā - Siguldā, Cekulē, Stropos (D-pils raj.) un kaut kur Valkas rajonā. Gan jau, ka vēl kādā publikācijā, kas nav pa rokai, ir ziņas par to, taču kopumā var droši teikt, ka šī vabole ir visnotaļ reta. Par sulasvaboli to sauc tāpēc, ka pieaugušā vaboles pārtiek no bērzu sulām - visbiežāk atrodamas pavasaros uz svaigi/ziemā nocirstiem bērzu celmiem. Tā ir tuvu radniecīga strupvabolēm (Histeridae) - arī izskatās līdzīga, taču tīri vizuāli atšķirama pēc zaļgani metāliskā ķermeņa spīduma un citām sīkākām morfoloģiskām atšķirībām.

Turpinot tādu kā tematisko bilžu "sēriju", vakardienas asmaļus aizstāšu ar šodien sastaptajiem ligzdu koksngraužiem Rhagium. Pie mums ir 2 ļoti parastas sugas - lapkoku (Rhagium mordax, augšā) un skujkoku ligzdu koksngrauzis (Rhagium inquisitor, apakšā) un viena ļoti reta suga - Rhagium sycophanta. Šodien loģiski, ka sastapu parastās sugas. Par ligzdu koksngraužiem tos sauc tāpēc, ka kāpurs, pirms iekūņošanās, zem mizas no koksnes skaidām izveido apaļu veidojumu, kas atgādina putna ligzdu un kura centrā tad kāpurs iekūņojas. Visbiežāk šādas ligzdas redzamas zem egļu un priežu mizām, kur tās veido skujkoku ligzdu koksngrauzis. Lapkoku ligzdu koksngrauža kāpuri attīstās zem bērzu, ozolu, apšu u.c. koku mizām. Abas sugas ļoti parastas un visbiežāk sastopamas tieši pavasarī.

Kopumā šodien atkal bija samērā bagātīga diena - beigās, lai būtu nedaudz krāsaināka dzīve, pievienoju bildi ar vairogvaboli (Cassida sp.), kas patiesībā ir lapgrauzis un kuras precīza sugas piederība vēl jānoskaidro. Interesanti gan kurš ir izkodis tai robu sānā?

Odu trauksme!!!

Šodien gāju, neko sliktu nenojausdams, pa mežu un uzdūros kaut kam briesmīgam - uz ceļa blakus mitrākam meža nostūrim spietoja kādi n-tie tūkstoši odu!! Acīmredzot bij tikko kā izlidojuši vai kā, jo par laimi interesi par mani neizrādīja... Bet tas var nozīmēt tikai vienu - slapjā pavasara (vismaz man šķiet, ka tas ir/bija slapjš) dēļ šovasar būs ļooooti daudz odu. Neforši, ko lai saka.

Bet runājot par labām lietām - šīs dienas pastaiga beidzot bij produktīva sīklopu bildēšanas ziņā. Nekādas ļoti labās bildes gan nesanāca - pārsvarā tādi dokumentāli kadri, taču galvenais jau, ka izdevās arī kaut ko jaunu - iepriekš nefotogrāfētu - nobildēt. Piemēram šo mēslmušu (Scatophaga stercoraria), kas bildē arī patiešām sēž uz kakas - nevar izslēgt arī, ka uz cilvēka... To gan es tik smalki nepētīju :D Tiesa muša ļoti parasta - tik nebiju nobildējis.

Trāpījās arī divas asmaļu (Trogossitidae) sugas, kuras jau bij manā fotoarhīvā - pirmā, kurai nav latviskā nosaukuma, bet kuru es sauktu par brūno asmali (Ostoma ferruginea), ir visai parasta aptuveni 8mm liela vaboļu suga, kas sastopama skujkoku mežos. Tā ir plēsējs un pārtiek no dažādiem kāpuriem, piemēram, mizgraužu, kurus medī zem koku mizas. Ogrē es šīs vabolītes katru gadu atrodu vienā un tajā pašā vietā - zem mizas plēksnes, kas stāv uz liela, izgāztas egles celma. Arī šoreiz tur bija kādi 6 eksemplāri.

Otra suga ir, ja ne daudz retāka, tad interesantāka gan - lielais asmalis (Peltis grossa). Interesanta ar to, ka ir iekļauta dabisko mežu indikatorsugu sarakstā. Tās kāpuri dzīvo un attīstās stāvošu egļu, bērzu, retāk citu koku satrupējušā koksnē. Kokiem jābūt nokaltušiem vismaz ilgāk par 5 gadiem, līdz ar to lielais asmalis liecina par bioloģiski nozīmīgu vecu, nokaltušu koku klātbūtni. Pieaugusī vabole barojas ar piepēm. Kopumā gan jāsaka, ka ļoti reta šī suga nav - vismaz cik es esmu vazājies pa mežiem, diezgan regulāri sanāk to sastapt. Ogrē to pavisam noteikti netrūkst.

No pārējiem lopiem pašam patīk šis sīkais (~5mm) īsspārnis no Stenus ģints - agrāk nebiju sastapis šos ar dzeltenajiem plankumiem uz segspārniem. Sastapt šos var smilšaini mitrās vietās - manā gadījumā grāvmalā. Diemžēl ir vairākas sugas ar tiem plankumiem un ir ļoti līdzīgas, tāpēc iespējams pēc bildes nevarēs to noteikt. Tāda lūk bagātīga diena šodien! :)

Insektu dauzīšana

Vakar no veca spininga sameistaroju 'baigo mantu' - saliekamu kukaiņu "dauzāmo" uzparikti! Nē, nē - tas nav nekas vardarbīgs un sadistisks! Tik ļauns jau es neesmu... :) Tas ir tikai viens no veidiem, kā ērti ieraudzīt (un pēc tam arī uzbildēt) bezmugurkaulnieks, kas dzīvojas uz nokaltušiem koku zariem, lapām un citur, kur tos nemaz nav tik viegli pamanīt. Tātad - baltu audekla gabalu (ap 1x1m vai vairāk) piesien pie krusteniska rāmja (manā gadījumā no makšķerkāta), tā lai varētu ērti turēt. Tad šo 'palagu' pabīda zem, piemēram, nokaltuša zara - un ar kādu mietu uzsit pa šo zaru. Attiecīgi visi pirms tam neieraudzītie objekti, kas bija nomaskējušies sēdējuši uz šī zara vai kur citur salīduši, "aiz bailēm" nokritīs uz baltā auduma un būs viegli novērojami. Viltīgi!

Šodien par spīti aukstumam arī izmēģināju. Neko diži interesantu gan 'neizdauzīju', (pat bildē redzamais sīksmecernieks (Apion haematodes) sēdēja zālē nevis tika nodauzīts no kāda zara) bet metode kopumā strādā godam - jāaizbrauc tik uz kādu interesantāku vietu un noteikti būs arī kas 'krutāks'. Tiesa saskāros ar problēmu, ka ir visai sarežģīti operēt vienlaicīgi ar šito verķi, velosipēdu un pa starpai vēl kaut ko mēģināt nofotografēt. Bet nu gan jau piešausies.

Mazais nātru raibenis

Šodien pārmaiņas pēc 'atslēdzos' no putniem un mēģināju pafotografēt kādu kukain' ar! Šitie lopiņi visi pamodušies, piemēram, tauriņi - redzēju gan šogad pirmos aveņu astainīšus, gan krūkļu zilenīšus, gan arī bildē redzamo mazo nātru raibeni (Araschnia levana). Tiesa, nekas ārkārtīgi interesants (vai nu vismaz kaut kas tāds ko nebūtu pirms tam jau fotogrāfējis) netrāpījās. Varbūt rīt/parīt trāpīsies.

Svētes zosis

Beidzot saņēmos un, izmantojot situāciju, ka atrados Jelgavā, aizminos apskatīt, kas tas par "zvēru" Svētes paliene ir. Sākumā šķita, ka tukšs brauciens būs, bet to laikam tad var norakstīt uz vietas nezināšanu, jo pabraucot gar Svētes upi pa ceļu, kas vēlāk nonāk Kalnciemā, samanīju caur kokiem un krūmiem tālumā pirmās zosis - un dāaaaaaudz zosis! Diemžēl no tās puses neko tuvu pieiet nevar - starpā upe, krūmi un privātmājas. Vienā klajumiņā kaut kur pie Dobeļiem, gan nokāpu no ceļa - vismaz tur, lai arī no tāluma, varēja nedaudz aplūkot to ķīseli. Un tieši tajā brīdi uzradās jūras ērglis, kas sacēla visus zosu tūkstošus gaisā. Fantastisks skats!
Zosis gan pēc tam sasēda atpakaļ, bet tas laikam ar bij tuvākais cik tām zosīm tiku klāt - pabraucu gan vēl atpakaļ un nedaudz tieši iekšā pašā palienē (laikam gan ar iekāpu nedaudz lieguma zonā, bet nu nebiju vienīgais - makšķernieku tagad tur diezgan daudz + ar laiviņām vizinās), bet nu ar ne pārāk tālu, lai neiztramdītu zosis. Tā ka bez teleskopa tur tomēr nav ko darīt, jo daudz kur nācās tik "pasiekaloties" uz putniņiem no tāluma. Bet nu katrā ziņā vieta forša - tagad būšu zināt kas un kā te notiek.