Doles dižozols

Var tagad droši teikt, ka viens no šīs vasaras galvenajiem foto-braucienu mērķiem būs Doles sala. Jābrīnās, ka agrāk tur esmu bijis tik pāris reizes (un jau tajās pāris reizēs redzējis daudz ko interesantu un retu), jo no Ķengaraga ar velosipēdu tas ir viens pūtiens. Kas tad tur tik labs? Galvenokārt jau Doles dižozols, kas 2007. gadā ņēma un, sadaloties trijās daļās, nogāzās gar zemi. Tagad šis milzenis tur tā stāv eksponējies saulē un ir visādu vecu ozolu apdzīvojošo sīklopu paradīze. Pēdējos gados citi pētnieki tur ir atraduši gan jaunu sugu Latvijai (plakani Pediacus depressus), gan kaudzi citām retām un pat ļoti retām sugām. Tad nu būs tagad jāpabraukā tur un varbūt ar izdodas kādu retumu nobildēt. Šodien jau biju tādā 'izmēģinājuma' braucienā - diemžēl gan lija lietus, taču pa starpai šo to interesantu izdevās atrast, piemēram, šo šaurvaboli (kgan es ar to sauktu par plakani - abas šīs dzimtas gan arī ir ļoti radniecīgas) Uleiota planata, kas ir tāds samērā parets lops. Īpatnēji, ka tas, līdzīgi kā viņam radniecīgās sugas, ir patiešām gandrīz absolūti plakans - speciāli pielāgojies dzīvei zem mizas, kur šķiet nodarbojas ar citu, mazāku lopu, plēšanu. Vēl šķiet palaidu garām vienu retu melnuli, kas veikli paspēja ielīst koka plaisā. Varbūt nākamreiz. Katrā ziņā vieta ļoti jauka - pie tam, papildus pirms kāda laika redzētajam melnajam stārķim, tur pat arī lidinājās un medīja zivju ērglis. Jauki!