Vasarnīcas "mega-bloga" ieraksts

Beidzot saņemos un salieku arī citas bildes no pagājušās nedēļas dzīvošanās pa savu vasarnīcu. Viens no galvenajiem objektiem, ko vēlējos tur atrast bija riekstu smecernieks (Curculio nucum) - tas kurš izgrauž lazdu riekstus un atstāj tur savus kāpurus - nekad tādu agrāk nebiju redzējis, taču par cik tur lazdu padaudz, tad bija aizdoma, ka šim tur bija jābūt. Manas aizdomas apstiprinājās un, izmantojot dauzīšanas metodi, veiksmīgi arī izdevās kādus 3 gabalus šo lopu (laikam jāatradinās no šī vārda lietošanas :D) arī nodabūt no tām lazdām. Biju ar pārsteigts, ka šis tik liels - ap vienu centimetru - biju domājis, ka būs baigais sīkulis. Bet nu jāsaka, ka ļoti jau nu daiļš dzīvnieks - ar vienu no garākajiem snuķiem vaboļu pasaulē.

Otra lieta, ko var pieminēt, protams ir odi. ODI, ODI, ODI, ODI - daudz ODU! Tas ir tiešām ārprāts, cik šo ir daudz. Tas diezgan apgrūtina fotogrāfēšanas procesu, jo ņemot vērā, ka tas ir visnotaļ nekustīgs, tad pa to laiku kamēr tiek iekadrēts kāds no fotoobjektiem, tu jau esi aplipis ar aptuveni trīssimt četrdesmit astoņiem odiem. Varbūt tiešām jāsāk pūsties ar šitiem pretodu līdzekļiem - pēdējā dienā pamēģināju -laikam jau palīdzēja.

Viens no vērtīgākajiem atradumiem bija šis pūkainais īsspārnis (Emus hirtus), kas ir viens no lielākajamiem (~2cm) un krāšņākajiem Latvijā sastopamajiem īsspārņiem. Salīdzinoši rets - ierakstīts sarkanajā grāmatā, taču kopumā izplatīts visā Latvijā. Pārsvarā sastopams uz dažādu dzīvnieku, piemēram, govju ekskrementiem. Izteikts plēsējs ar visnotaļ lieliem žokļiem, kas var caurkost arī cilvēka ādu (pārbaudīts praksē). Es gan šo atradu uz bērzu celma ar sarūgušu sulu - acīmredzot tāda arī šim garšo. Dibena sacelšana daudziem īsspārņiem ir kā aizsardzības reflekss - droši vien lai izskatītos lielāks un briesmīgāks.

Visu šo nedēļu vairāk aizrāvos ar "entomoloģisko fotogrāfēšanu" - t.i. izmantojot dauzīšanas metodi mēģināju atrast pēc iespējas vairāk un dažādas vaboļu sugas (iespējams tāpēc ar izdevās nobildēt to jauno sugu). Kā viena no šādām sugām bij šis lapgrauzītis Zeugophora scutellaris, kas šķiet grauž apšu lapas. Maziņš, bet samērā fotogēnisks.

Protams neiztika arī bez lēcējzirnekļu fotogrāfēšanas, kas vienmēr bijuši man mīļi fotoobjekti. Šis lēcējzirneklis Evarcha falcata šķiet ir viens no biežākajiem un ir sastopams visādās mežmalās, ceļmalās uz zāles utml. vietās. Lēcējzirnekļi ir vieni no zirnekļiem, kas tīklus neauž, bet medī aktīvi, savu upuri ieraugot ar lielajām acīm.

Vienā dienā ceļmalā atradām arī tauriņa kūniņu. Pirmā doma jau bija, ka tā ir beigta, jo atradās totālā saulē, apmēram pusmetru no brauktuves daļas, bet nu tomēr paņēmu līdzi un noliku uz galdiņa. Pēc divām dienām, dodoties zemesvēžu medībās, pēkšņi no mājas atskanēja pamatīgs bļāviens ar tekstu, ka steidzīgi jāskrien palīgā. Domāju, ka kaut kkas slikts noticis, bet izrādījās, ka tauriņš sācis šķilties ārā. To viņš darīja ļoti veikli un drīz jau rāpoja apkārt meklējot vietu kur uzlīst (tauriņiem pēc izlīšanas nepieciešams nostāties vertikāli, lai "šķidrums satek spārnos" un tie iztaisnotos) - piedāvāju šim objektīvu, taču šis ņēma un to nokakāja. Nedaudz pašiverējies, tas atrada vietu kur piemesties un pabeigt attīstību. Sākumā domāju, ka tas ir liepu sfings, tāpēc no rīta aprobežojos ar šāda tipa bildēm, bet atbraucot mājās izrādījās, ka tas ir acainais sfigns (Smerithus ocellatus) - būtu to zinājis, tad būtu mēģinājis nobildēt arī apakšspārnus, kas šim ir īpaši daiļi, bet nu neko darīt.

Nu tāds pamatīgs bloga ieraksts sanāca, bet tā ir ka daudz bilžu sabildējies pa šo laiku. Vēl nepieminēju par spārēm - to nākošajā bloga ierakstā. Kā nekā spāru laiks ir sācies. Nobeigumā vēl viena lidojoša vabuļa bilde - un atkal smecernieka (Ellescus bipunctatus).