Dienas Vabole - Cicindela sylvatica

Ziemassvētki pagājuši - var kādu Dienas vaboli atrādīt. Šodienas sugai ir pat latviskais nosaukums - meža smilšvabole (Cicindela sylvatica). Šī ir viena no 6 pie mums sastopamajām sugām un ir viegli atšķirama pēc gandrīz melnajiem segspārniem (citām sugām krietni gaišāki) un raksturīgā spārnu zīmējuma (citām sugām tas ir atšķirīgs). Tā apdzīvo g.k. atklātas, smilšainas vietas priežu mežos - stigas, meža ceļus, klajumiņus utml. vietas. Kāpuri dzīvo ierakušies smiltīs, kur kā slēpnī gaida parādāmies laupījumu. Pieaugušās vaboles spēj ļoti ātri skriet un briesmu brīžos izmanto spārnus un var nolidot vairākus desmitus metrus (kas apgrūtina to fotogrāfēšanu). 

Gada Īsākās Dienas Putni

Arī šogad, pateicoties Andra Klepera iniciatīvai, noritēja (nu jau cerams, ka ikgadējais) putnu vērošanas izaicinājums -  cik daudz putnu sugas var novērot gada īsākajā dienā (tādas pat ir veselas trīs). Šoreiz (atšķirībā no pagājušā gada) izdevās vienu no šīm dienām (21.XII) izplānot un veltīt putniem.

Uz vārdu 'plānošana' patiesībā šeit ir jāliek lielākais uzsvars, jo dalībniekiem ir absolūti brīva izvēle - kur, kā un kad tieši vērot putnus šīs īsākās dienas ietvaros. Es šogad liku līdzīgus akcentus kā pirmajā reizē 2009. gadā (kad ar 41 sugu paliku 2. vietā az Sandra Rabkeviča 44 sugām) - apmeklēt sev zināmas vietas un pēc iespējas mazāk dārgās minūtes tērēt pārvietojoties ar transporta līdzekļiem, kuros nevar vērot putnus.

Izvērtējis 2009. gada maršruta (Dārziņi - Ķengarags) trūkumus, šogad veicu korekcijas. Ja starta punkts palika tas pats (Dārziņi), tad tālāk mans ceļš veda uz Getliņiem un noslēdzās Ikšķiles/Ogres puses mežos. Visas vietas man samērā labi zināmas un no dienas gaišās puses zudumā ietu tikai vilcienā pavadītās 23 minūtes.

Iepriekšējā vakarā, sastādot prognozējamo sugu sarakstu, secināju, ka reālais maksimums, ko varētu šajā maršrutā 'izspiest' ir ap 50 sugas. Teorētiski maršrutā varētu sastapt arī vairāk par 60 sugām, bet tāds skaitlis, protams, ir visai utopisks. Sākotnēji gan man šķita, ka pat 50 sugas bez jūras apmeklējuma ir diezgan nereāli. Taču kad pirmo 30 minūšu laikā biju jau ieķeksējis dziedātājstrazdu, dumbrcāli un mazos dūkurus... Jutu, ka šī varētu būt arī veiksmīga diena! Un tā arī bija - kad pulktens sita 12to stundu, ceļmalā ieraudzīju nelielu dadzīšu bariņu, kas bija mana 41 suga dienā. Un priekšā vēl Getliņi un mežs!

Getliņi patiesībā bija tāds neliels 'šāviens tumsā' - ar cerību, ka varbūt starp kaiju baru izdodas kādu lielo polārkaiju vai kādus plēsīgos putnus ieraudzīt u.c. Bet kā beigās izrādījās, tad šāviens tomēr bija garām. Lai arī uz to brīdi tur ieķeksēju 3 jaunas sugas, tomēr visas tās tika redzētas arī vēlāk. Tātad, izlaižot Getliņus, nebūtu nevienu sugu zaudējis (bet 1,5h gan tur palika). Protams, neko tādu jau iepriekš nevar paredzēt. Kgan patiesībā jau labi, ka Getliņos pabiju, jo izdevās būt aculieciniekam diezgan iespaidīgām Vistu Vanaga medībām praktiski man blakus - un pat izdevās to samērā jēdzīgi safotogrāfēt par ko pašam liels prieks.

Pēdējo dienas nogriezni (~1h) pavadīju mežā, kur sev par prieku izdevās ieraudzīt baltmugurdzeni (215. suga šogad), kuru tajā pašā vietā kādas pāris reizes jau biju nesekmīgi meklējis. Tā ka var teikt, ka šajā dienā pavisam noteikti pavadīja veiksme. Vēl pa gaismu izdevās arī uziet jauktu meža putnu bariņu, kas man ļāva sasniegt tik ļoti kāroto apaļo skaitli - 50 sugas (tad gan es domāju, ka ir tikai 49, jo biju aizmirsis blociņā zivju gārni pierakstīt)! Šis rezultāts man deva atkal 2. vietu - šoreiz dalītu ar Sandri Rabkeviču. Pirmajā vietā ar 52 sugām igaunis Tarvo Valkers (rezultāti TE).

Vai man varēja būt vairāk sugas? Varēja gan, jo Dārziņos neredzēju divas sugas, ko tajā pašā dienā tur redzēja Mārcis Tīrums - ūdensvistiņu (dzirdēju gan šļakstu pie niedrēm tieši tajā pašā vietā, kur viņš redzēja, taču tas, protams, neskaitās) un bārdzīlītes. Ja būtu Getliņu apmeklējumu izlaidis un ar sab.transportu aizbraucis kādas pāris pieturas līdz divām Ķengaraga putnu vietām (avotiņu un 'gubju barotavu'), tad tur pavisam noteikti būtu dabūjis kajaku un lielo ķīri. Varbūt arī ķivuli, kas tur regulāri alkšņos barojas. Un Ķengaragā, protams, krauķis pietrūka. 

Bet tas nu tā - par 50 sugām tomēr grēks sūdzēties, jo tas jau tomēr pats par sevi ir liels skaits un galu galā veiksme man tā jau stāvēja daudz klāt. Tagad līdz Jaunajam gadam putniem varbūt jāliek miers - bet 1. janvārī jau viss sāksies no gala :)

Dienas Vabole - Diacanthous undulatus

Šodien aplūkosim vienu no, manuprāt, skaistākajām sprakšķu sugām - joslaino sprakšķi (Diacanthous (=Harminius) undulatus). Raksturīgā zigzagveida zīmējuma dēļ šī suga ir ļoti viegli atpazīstama. Tā ir iekļauta biotopu speciālistu sugu sarakstā un pirms kādiem gadiem 10 tika uzskatīta par pie mums ļoti reti sastopamu sugu (pēdējos gados novērojumu skaits gan ir palielinājies). Joslainais sprakšķis apdzīvo dabiskus boreālos mežus, kur kāpuru attīstība noris g.k. zem atmirušu egļu (šur tur ir minēts, ka der arī bērzi) mizas un to koksnē. Kāpuri ir plēsīgi - pārtiek no citu kukaiņu kāpuriem un kūniņām. Interesanti, ka  sugas attīstības cikls ilgst veselus 4 gadus, kas priekš šāda vidēja izmēra (12-18mm) vaboles ir ļoti ilgs laiks. Salīdzinājumam - apmēram tik pat ilgs attīstības cikls ir vienai no Latvijas lielākajām vabolēm, lielajam dižkoksngrauzim (Ergates faber). Dabā šo skaisto vaboli ir izdevies sastapt tikai vienu reizi - Slīteres Nacionālā parka mežos. 

Dienas Vabole - Magdalis carbonaria

Šodien dienas kārtībā ir pirmais smecernieks - Magdalis carbonaria. Šajā ģintī ir samērā daudz sugu un tās ir samērā grūti atšķiramas - taču, ja ir kvalitatīvas bildes no dažādiem rakursiem, tad kaut ko var mēģināt arī 'izpīpēt' (var atcerēties gadījumu, kad tā man nejauši 'izpīpējās' jauna suga Latvijai). Te g.k. jāskatās uz snuķīša garumu un formu, priekškrūšu vairoga sāniem (vai ir ar grubuļainiem izvirzījumiem), vairodziņa lielumu, segspārnu punktējumu (šeit tas ir ļoti dziļš un veido izteiktas rievas) u.c. pazīmēm. Par laimi izdevās nonākt pie pozitīva slēdziena, ka šī suga ir M.carbonaria. Suga laikam samērā parasta un tās bioloģija saistīta ar bērziem. Pieaugušās vaboles barojas ar to lapām, bet kāpuri attīstās mirušos vai mirstošos, 2-10cm resnos zaros, kur tie zem mizas izgrauž 5-6cm garas sānejas. 

Dienas Vabole - Paracorymbia maculicornis

Šodien Dienas Vabole ir pie mums ļoti bieži sastopama suga - koksngrauzis Paracorymbia maculicornis. Pēc ārējā izskata samērā līdzīgs daudziem citiem nelielajiem koksngrauzīšiem (šīs suga prasti ir nedaudz mazāka par 1cm), kas mīl baroties ziedos - brūnganiem spārniem un melnu pārējo ķermeni. Lai šo sugu atšķirtu ir rūpīgāk jāpalūkojas uz vaboles 'ūsām'. To vidējie posmi ir divkrāsaini - ar dzeltenīgu pamatni, kas piešķir tām strīpainu izskatu. Tikai vienai citai līdzīgai sugai tādi taustekļi ir - taču tā ir savas 2x lielāka (līdz 2cm) līdz ar to ir nesajaucama. Visām citām līdzīga izmēra un paskata sugām taustekļu vidējie posmi ir pilnībā melni. Suga ir samērā pieticīga savās prasībās pret dzīves apstākļiem (tāpēc droši vien ir parasta) - to kāpuri attīstās gan dažādu lapkoku, gan skujkoku atmirušā koksnē. Galvenokārt dažāda resnuma zaros, kas kādu laiku ir pastāvējuši un to koksne ir jau samērā satrupējusi. Šāda veida atmirusi koksne ir sastopama praktiski jebkurā mežā. Pieaugušās vaboles sastopamas vasarā (no maija līdz augustam) barojoties uz dažādiem ziediem, piemēram, pelašķiem, dažādiem čemurziežiem u.c. 

Dienas Vabole - Bitoma crenata

Šoreiz ķersimies klāt mazāka izmēra objektam - spraugložņai Bitoma crenata. Tā ir tikai ~3mm neliela vabolīte, kuras dzīvesveids ir ļoti atbilstošs latviskajam nosaukumam - to tik tiešām visbiežāk var ieraudzīt ļoti veikli ložņājam pa atmirušu koku (g.k. lapkoku - apses, ozloli u.c.) mizas spraugām. Nedaudz saplacinātais ķermenis ļauj tām ērti dzīvoties arī zem mizas. Galvenā prasība ir lai šis koks būtu saules apspīdēts - tātad ēnainos mežos šo sugu nevajadzētu meklēt. Gan kāpuri, gan vaboles ir plēsīgas un pārtiek no dažādiem mizgraužu kāpuriem, to kūniņām kā arī citiem kukaiņiem. Suga pie mums ir visnotaļ bieža - nereti sastopama samērā lielā skaitā.

Dienas Vabole - Anoplodera sexguttata

Šoreiz sanāks nedaudz atkārtoties, jo izloze noteica, ka Dienas Vabole ir sešplankumu celmgrauzis (Anoplodera sexguttata), jeb suga, kuras bilde man blogā jau ir bijusi (šoreiz gan neteikšu kurā vietā tieši - kurš pirmais atradīs, tam cepums). Šī ir Latvijā oficiāli aizsargājama biotopu speciālistu suga. Sastopama g.k. platlapju mežos, jo kāpuru attīstība noris atmirušā lapkoku (ozolu, alkšņu u.c.) koksnē. Pašas vaboles gan vieglāk ir ieraudzīt mežu laucītēs un mežmalās, kur tās mīl baroties uz dažādiem ziediem - piemēram, vīgriezēm un čemurziežiem. Suga viegli atpazīstama, jo šāds krāsojums nav nevienai citai sugai. Latvijā šīs vaboles izplatība ir cieši saistīta ar tādām bioloģiski vērtīgām dabas teritorijām kā Moricsala, Gaujas Nacionālais parks, Pededzes lejtece, Abavas senleja u.c. Ārpus šīm vietām tā ir sastopama ļoti reti.

Dienas Vabole - Platyrhinus resinosus

Šodien kārta vienam retam un interesantam 'žukam' - sveķu platsmecerim (Platyrhinus resinosus). Lai arī tai Latvijā varētu būt tikai nedaudz vairāk par 10 zināmām atradnēm, nekādos oficiālos aizsargājamo sugu sarakstos suga gan nav iekļauta - taču tā ir biotopu speciālistu suga (tā ir tāda suga, kuras pastāvēšana ir atkarīga no kāda specifiska biotopa). Šīs sugas attīstībai nepieciešama vecu lapkoku (ozolu, ošu, bērzu u.c.), atmirusi koksne. Pēc izskata nesajaucams lopiņš, jo izmēros ir lielākā (līdz 1,5 cm) platsmeceru (Anthribidae dzimta) suga, kā arī šāds samtaini, rakstainais ķermeņa krāsojums ar baltu seju un 'dibengalu' nav ne vienai citai sugai. Es šo sugu esmu sastapis divās vietās - Doles salā un Turkalnes apkārtnē. Dabā to nav nemaz tik viegli ieraudzīt, jo vaboles krāsojums to ļoti labi nomaskē uz koka mizas fona.

Dienas Vabole - Cassida murraea

Šodien aplūkosim vienu krāšņu lapgraužu sugu - vairogvaboli Cassida murraea. Varētu būt viena no visvieglāk atpazīstamajām vairogvaboļu (Cassida sp.) sugām - jo tai ir tikai vēl viena cita līdzīga un pie mums ļoti reti sastopama suga (Pilemostoma fastuosa). Tai tēviņiem melni plankumi ir arī uz priekškrūšu vairoga, segspārnu plankumi atšķirīgas formas un paši segspārni daudz gludāki, spīdīgāki. C.murraea Latvijā ir sastopama samērā bieži - man gan izdevies to ieraudzīt tikai vienu reizi Čužu purvā. Kā jau lapgraužiem raksturīgi, šo sugu jāmeklē uz augiem, kas tai vislabāk garšo - šajā gadījumā tās ir staģes (Inula sp.) un mētras (Mentha sp.). Šķiet, ka šis konkrētais eksemplārs kā reiziarī sēž us staģes (iespējams vītolu staģes) lapas - dabā gan to aizmirsu piefiksēt, jo laikam biju diezgan sapriecājies par šīs skaistās vabolītes atrašanu.

Dienas Vabole - Notiophilus biguttatus

Šodien blogā esam tikuši līdz pirmajai skrejvabolei - Notiophilus biguttatus. Tā ir izmēros ļoti neliela (tikai 4-6mm) taču visnotaļi viegli atpazīstama. Pirmkārt jau visas Notiophilus ģints sugas ir ar ļoti raksturīgu izskatu, kuram galveno 'odziņu' piedod 'dusmīgā' seja ar izvalbītajām acīm. Savukārt no citām ģints sugām N.biguttatus visvieglāk atšķirt pēc dzeltenbrūnajiem plankumiem katra segspārna galā. Suga ir ļoti bieži sastopama - varētu pat teikt, ka ir viena no visbiežāk sastopamajām meža skrejvaboļu sugām. Taču, lai šo sugu ieraudzītu, būs jāmetas četrrāpus un jāložņā pa sūnām un lapu nobirām, cilājot nokritušus koka gabalus, pārmeklējot augsnes virskārtu utml. Pie tam jābūt ļoti vērīgiem, jo šī suga, atbilstoši savas dzimtas nosaukumam, ļoti veikli skrien - viens mirklis un tā jau būs paslēpusies kādā spraugā. Šī veiklība vabolītei lieti noder medībās, jo kā jau citas skrejvaboles arī šī suga ir plēsīga. Tās ēdienkartē g.k. ir kolembolas un dažādas ērcītes.

Dienas Vabole - Orchesia undulata

Šodien Dienas Vaboles godā nedaudz retāka suga - ēnvabole Orchesia undulata. Tiesa tā ir tāda ēnvabolēm (Melandryidae dzimtai) raksturīga īpašība - būt reti redzamām. Tā tas ir tāpēc, ka praktiski visas šīs dzimtas sugas dzīvo samērā slēptu dzīvesveidu, kas nozīmē, ka ja ir vēlme ieraudzīt kādu ēnvaboli, tad ir ļotī rūpīgi jāpemeklē tām piemērotos biotopos - dažādos vairāk vai mazāk dabiskos mežos. Mežu dabiskumam ir samērā liela nozīme (jo tuvāks dabisam, jo labāk), jo ēnvaboļu attīstībā liela nozīme ir atmirušai koksnei. Tā, piemēram, šīs sugas kāpuru divus gadus ilgais attīstības cikls norit ar sēņu micēlijiem bagātīgā, atmirušā lapkoku koksnē. Šī iemesla dēļ ēnvaboļes var uzskatīt par indikatoriem, kuri liecina, ka mežā ir atrodami dabiskiem mežiem raksturīgi elementi (atmirusi koksne).

Ja runā nedaudz konkrētāk par šo sugu, tad šī ir viena no visvieglāk atšķiramajām ēnvaboļu sugām, jo tieši šāds segspārnu zīmējums nav nevienai citai sugai. Pieaugušās vaboles vislielākā iespēja novērot ir tad, kad tās ir aizņemtas barojoties ar dažādām sēnēm (g.k. jau piepēm). Savās foto gaitās šo sugu esmu saticis tikai vienu reizi - pirms 5 gadiem un kā redzams neko diži izcila bilde man nav sanākusi (lai neteiktu vairāk). Ja pareizi atceros, tad tam iemesls bija tumšais un ēnainais mežs, kurā ir visai nepateicīgi fotoapstākļi - taču tie ir tieši tādi apstākļi kādi ēnvabolei vislabāk patīk. :)

Dienas Vabole - Gastrophysa viridula

Izvēlēties "Dienas Vaboli" man nemaz nav tik viegli - tāpēc, uzticoties nejaušībai, to katru reizi izlozēšu. Un šoreiz izloze noteica, ka Dienas vabole ir lapgrauzis Gastrophysa viridula, ko latviski varētu dēvēt par skābeņu lapgrauzi.

Suga gan pie mums, gan citur Eiropā ir ļoti bieži sastopama - pie tam nereti samērā lielā skaitā. To vislabāk meklēt dažādās pļavās, kur tās būs atrodamas barojamies ar dažādu skābeņu (Rumex sp.) lapām. Teorētiski nesmādē arī kādus citus radniecīgus augus, tomēr skābenes ir visiecienītākās. Izmēros tā ir samērā neliela vabolīte - parasti ap 5mm gara. Mātītes ir nedaudz lielākas par tēviņiem, kas ir jo īpaši izteikts olu dēšanas laikā, kad mātītes ķermenis, piepildoties ar vairāk kā 1000 olām, pamatīgi piebriest un vabolīte iegūst samērā savdabīgu paskatu. Līdzīgas pārvērtības ir novērojamas arī citām lapgraužu sugām, taču Gastrophysa ģints sugām vēders iegūst proporcionāli 'nedabiskākos' apmērus. Man šķiet, ka tas ir bijis par iedvesmu ģints latīniskā nosaukuma tapšanā, jo vārda daļa 'gastros' tulkojumā ir 'kuņģis'. Interesanti būtu uzzināt ko nozīmē otra daļa 'physa/physos?'. Gada laikā varot attīstīties 2-4 paaudzes. Pārziemo augsnes virskārtā kā pieaudzis īpatnis.

Pēc izskata varētu teikt, ka G.viridula ir tāds klasisks lapgrauzis. Taču, ja ņem vērā samērā nelielos izmērus, raksturīgo, vienmērīgi metāliski zaļo krāsojumu, rupjo ķermeņa punktējumu un vēl citas pazīmes (piemēram, ķermeņa formu), tad ir iespējams visai ātri un viegli šo sugu atšķirt no citām lapgraužu sugām.

Dienas Vabole - Bolitobius cingulatus

Ziemas laiks ir pienācis (lai arī pati ziema nedaudz kavējas), kas nozīmē, ka kukaiņiem dabā ir iestājies miera periods. Man tas savukārt nozīmē, ka ir nedaudz vairāk laika ielīst savos bilžu arhīvos. To darot, šodien ienāca prātā atdzīvināt savu blogu ar jaunu rubriku - 'Dienas Vabole'. Protams, visticamāk neizdosies katru dienu uzrakstīt par kādu sugu, bet mēģināšu daudz maz regulāri, tomēr.

Izloze noteica, ka pirmās dienas vaboles godā ir ticis īsspārnis Bolitobius cingulatus. Suga kurai (līdzīgi kā daudzām citām vaboļu sugām) nemaz nav latviskais nosaukums. Plašajā īsspārņu dzimtā (gandrīz 800 sugas) šī varētu būt viena no retajām samērā viegli atšķirajām sugām, jo tai ir visai raksturīgs oranži melns ķermeņa krāsojums, dzltenbrūnas kājas un gaiši pirmie un pēdējie taustekļu posmi kā arī, protams, citas smalkākas pazīmes. Izmēru ziņā to var ierindot starp vidēja izmēra īsspārņiem - ķermeņa garums tai ir no 7 līdz 9mm.

Informācija par šo sugu kopumā būtu visai skopa, ja vien nebūtu Raimonda Cibuļska 2010. gadā rakstītais promocijas darbs ar nosaukumu: "Latvijas īsspārņu (Coleoptera: Staphylinidae) faunas revīzija". Šajā darbā minēts, ka B. cingulatus ir higrofīla (mitrumu mīloša) mežu suga, kurai Latvijā ir zināmas 6 atradnes. Sugai nav raksturīgs slēpts dzīvesveids, nav saistība ar specifiskiem biotopiem un atradnēs nav novērota lielā skaitā (parasti 1-2 eksemplāri.

Nelielais atradņu skaits varētu likt domāt, ka suga ir ļoti reta, taču visticamāk, ka suga ir izplatīta biežāk - vienkārši vaboļu pētnieki mums ir tik cik viņi ir (maz), kas nozīmē, ka daudzu sugu izplatības dati (it īpaši tādu ne tik ļoti 'populāru' un viegli nosakāmu dzimtu pārstāvjiem) diemžēl ir nepilnīgi.

Lai nu kā, es šo sugu esmu sastapis tikai vienu reizi - šī gada 8. maijā Ikšķilē.

Divi zaķi ar vienu šāvienu

Šodien, sēžot skolas skolā, Dabasdati.lv pamanīju ziņas, ka uz Mangaļsalas mola redzēta Lapzemes stērste un jūras šņibītis (28. novērojums Latvijā)! Lieliska ziņa, jo tās ir sugas, ko neesmu redzējis un parasti tās tiek manīti kaut kur Liepājas apkārtnē - kas man ne visai ir pa ceļam. Pie tam iepriekšējo Mangaļsalas jūras šņibīti man sekmīgi izdevās nokavēt.

Nedaudz padīdījies lekcījās beidzot varēju doties ceļā - gaisma gan tagad ātri pazūd, attiecīgi Mangaļsalā biju tikai 15:00 un varēju tik atļauties ātri 'uzskriet' uz mola un cerēt, ka jūras šņibītis nebūs paslēpies kaut kur akmeņos. Uz Lapzemes stērsti šoreiz nemaz necerēju, taču apmēram mola vidū tieši stērste parādījās pirmā! Barojās akmeņos kopā ar divām sniedzēm (kuras es ar šogad nebiju manījis). Putni gan bija tramīgi un bildes vairāk tādas dokumentālas sanāca. No jūras šņibīša gan nebija ne miņas - līdz pat pašam mola galam. Gandrīz jau biju samierinājies, bet tad beidzot ieraudzīju šo tupam pašā galā uz viena akmens bluķa. Šis atšķirībā no Lapzemes stērstes gan bija samērā flegmatisks (kā tas jūras šņibīšiem pienākas) un savā nodabā k-ko kinibinājās ap savu bluķi (neliels video te). Tad jau gan palika gandrīz vai par tumšu un bildes ar nekādas izcilās nesanāca.

Lai nu kā ar tiem foto, bet divas jaunas sugas mūža listei vienā stundā - galīgi nevaru sūdzēties :)

Daglā čakstīte Latvijā

Svētdien Latvijas putnotāju saimi pāršalca patīkama ziņa, ka Smārdē novērota jauna (349.) putnu suga Latvijai - daglā čakstīte (Oenanthe pleschanka). Galvenais un vienīgais vaininieks - putnu fotogrāfs Andris Poišs! Plašāks apraksts par novērojumu un pašu čakstīti - dabasdati.lv ziņā.

Jau tajā svētdienas vakarā, protams, radās doma varbūt pirmdien aizbraukt uz to vietu ar cerību, ka putns varētu būt vēl uz vietas. Attiecībā uz šo jautājumu biju gan pesimistiski noskaņots, jo kas tad varētu to mazo putniņu tur aizturēt no aizlidošanas kaut kur tālāk? Nekad agrāk tā pēc šādiem retumiem arī neesmu skrējis... Tāpēc pirmdienas rītā arī nemaz netrakoju - līdz brīdim, kad sāka nākt ziņas, ka čakstīte joprojām ir uz vietas! Vai vai, ko nu? Sāku skatīties, ka binoklis izrādās nav pie rokas, jābrauc tam pakaļ, stundas rit ātri utt. Īsāk sakot - nočammājos (laikam jau tik ļoti dikti negribēju uzreiz braukt skatīties) un tā arī pirmdien neaizbraucu.

Šodien gan jau agrā rītā sēdēju vilcienā un ripinājos uz Smārdi. Putns bija visu iepriekšējo dienu labi sevi parādījis jau daudziem putnu vērotājiem - cerības bija. Ierodoties uz vietas priekšā jau trīs cienījami putnologi - tiem ir viena laba ziņa, otra nedaudz mazāk laba. Čakstīte burtiski dažas minūtes pirms manas parādīšanās bija labi redzēta, bet tagad tieši bija nozudusi. Neko darīt - atliek vien pagaidīt un cerēt, ka atrādīsies arī man. Protams, tā vienkārši stāvēt jau neinteresanti, tāpēc devos lēnā apgaitā virzienā, kur tā it kā esot pēdējo reizi redzēta. Pastaigājos, paskatījos, neko neredzēju, uz mirkli sabijos no pārlidojoša zvirbuļvanaga (ko var zināt - varbūt šis uz čakstīti ķīķerēja) un atgriezos izejas punktā.

Kāda stunda jau pagājusi. Sāku saprast, ka, ja nebūtu uzzinājis, ka šorīt tā ir redzēta, tad šajā brīdī visticamāk dotos prom. Paiet vēl dažas minūtes un IR - sēž kaut kas brūnganpelēks uz sētas staba. Pat neskatoties binoklī jūtu, ka tā ir daglā čakstīte. Un tiešām, binoklī putns labi apskatāms. Gribas jau tomēr vēl tuvāk apskatīt, tāpēc uzmanīgi gāju vien tuvāk, jo it kā bija ziņas, ka putns ir samērā drošs. Pirmais iespaids gan man savādāks - ja ne tramīgs, tad kustīgs gan! Beidzot 'noenkurojas' uzartajā laukā, kur tas vakar g.k. tika novērots. Tur to binoklī kādu laiku vēroju. Jā, nu tiešām 'aizdomīga akmeņčakstīte'. Bet vai pats tādu dabā būtu 'atkodis' kā kaut ko retu? Viela pārdomām. Fotogrāfēt putnu, protams, nelienu - nav piemērota tehnika attiecīgi nav ko putnu lieki trenkāt. Citiem jau vakar ir lieliskas bildes sanākušas - piemēram, Ainaram Mankusam. Bet prieks jau tāpat šādu ekstru apskatīt - nenoliedzami retākais putns Latvijā, ko esmu redzējis. Taču, protams, nevar salīdzināt prieku kāds ir, kad kādu retu putnu pašam izdodas atrast - laikam jātur acis (un ausis) kārtīgi vaļā un gan man ar vēl paveiksies! :)

P.S. - Kādiem Smārdes iedzīvotājiem gan laikam es tāds, ap mazdārziņiem klīstošs, vienpatis šķitu mazliet aizdomīgs, tāpēc, ejot prom, mani uz brīdi aizturēja vietējais policists. Uzreiz jau gan sapratu, kas par lietu un sāku godīgi stāstīt par jauno putnu sugu, kas ieklīdusi Smārdē, parādīju putniņa bildi fotoaparātā un citādi mēģināju parādīt savus labos nodomus. Par laimi vīrietis bija ļoti saprotošs un par zagli mani nemēģināja noturēt. :)

Sena satikšanās

Vienu vakaru, meklējot arhīvā kādu bildi, atmiņā atausa sena satikšanās Ogres Zilo kalnu mežos, kas līdz šai dienai ir viens no maniem satraucošākajiem (pozitīvā ziņā) piedzīvojumiem dabā. Tas notika tālajā 2005. gada aprīlī - manā fotodzīves pašā sākumā, jo tad manā īpašumā esošais fotoaprāts bija knapi mēnesi vecs. Tajā pavasarī man pavērās pavisam cits skatījums uz dabu - stirniņas izcirtumā kļuva par iekārojamu fotoobjektu un mēģināju tām visvisādi pielavīties klāt (un kāds prieks bija, kad tas arī daudz maz izdevās), putniņi kļuva daudz interesantāki utt. Vārdu sakot tad spēru savus pirmos soļus fotogrāfēšanā.

30. aprīļa rītā devos kārtējā pastaigā pa Ogres Zilajiem kalniem - kā vēsta fotoarhīvs, tad biju sastapies ar lauku balodi, safotogrāfējis kādu meža silpureni, bet nekas ļoti interesants nebija trāpījies (ja nu varbūt kādu vaboli biju noķēris). Gāju jau mājās, kad tālumā pamanīju uz zara kaut kādu 'pumpuku'. Tas bija patālu un neko ļoti aizdomīgs neizskatījās - binoklis ar ko apskatīt arī nebija. Bet nu intereses pēc izdomāju 'piezūmot' un paskatīties, kas tas ir. Nobildēju un... nobijos.. Jo īsti nebiju gaidījis, ka no šī 'kunkuļa' uz mani raudzīsies divas, milzīgas, oranžas acis! Pārņēma ārkārtīga sirreāla sajūta, jo noteikti nebiju gaidījis dienas vidū (ap 14iem), sestdienā, netālu no Ogres pilsētas, sastapt pāris metrus no zemes sēdošu, milzīgu pūci!

Tajā brīdī, protams, sāka 'litriem' izdalīties adrenalīns - sāku bildēt vienu kadru pēc otra. Pēc laika (tās droši vien bija dažas minūtes, bet tajā brīdī laiks šķita ritam vismaz 3x lēnāk) tomēr sadūšojos līst nedaudz tuvāk. Par aizsegu mēģināju izmantot kokus (no sērijas, ja es neredzu viņu, tad varbūt pūce neredz mani), bet biju it kā gatavs, ka pabāžot galvu no kāda nākamā koka aizsega, es pūci vairs neredzēšu, jo tā būs aizlidojusi. Bet tā nenotika. Kamēr es pūcei tuvojos, tā mierīgi sēdēja kur sēdējusi. Tik ik pa laikam pagrieza galvu uz citu pusi, tad sāka 'laizīt' savas milzīgās runcim līdzīgās ķetnas, mirkšķināja un visādi citādi garlaikojās. Tā es minūtes 15 tuvojos līdz nokļuvu līdz pēdējam koka aizsegam. Tajā brīdī šķiet beidzot līdz galam sapratu, ka man ir darīšana ar lielāko mūsu pūci - ūpi (Bubo bubo) nevis ausaino pūci, kā man pašā sākumā likās, jo nokļuvis tik tuvu apjēdzu šī lopa patiesos izmērus.

Lai nu kā - tālāk īsti vairs nebija kur slēpties. Tad izlēmu, ka ko nu tur vairs daudz slēpties - kadrus esmu jau daudz sabildējis (atmiņas karte gandrīz pilna bija) tā ka zaudēt vairs nav ko, un izlīdu 'atklātībā'. Bet ūpis kā sēdēja tā sēdēja - tik tagad cieši raudzījās man virsū. Pielīdu līdz kādiem padsmit metriem, pafotogrāfēju vēl un kā tagad atceros - vienkārši notupos un skatījos... Un ūpis man tik skatās virsū. Spilgtas atmiņas un neaprakstāma sajūta. Kādu laiku vēl tā paskatījāmies viens uz otru un es tad priecīgs gāju prom. Tiklīdz kā biju pagriezis ūpim muguru, tas pacēlās spārnos un ielaidās nedaudz tālāk eglē.

Pēc tam veikli gāju mājās, jo atmiņas karte tāpat bija pilna kā arī pats biju pārpildīts ar dažnedažādākajām emocijām un steidzīgi gribējās to kādam pavēstīt. Laikam biju tik priecīgs un satraukts, ka pat izdevās Ogres mājiniekus aizvest atpakaļ līdz mežam ar domu, ka varbūt viņiem arī izdosies ieraudzīt šo majestātisko putnu. Un tas izdevās - diemžēl ne tik skaisti un tuvu, jo ūpi bija 'pārķēris' kāds krauklis un ūpis acīmredzot bija daudz vairāk satraukts. Tagad skatot bildes, gan ir nedaudz nožēla, ka šis atgadījums notika, kad vēl nepratu fotogrāfēt, jo vairumam bilžu bija pavisam nejēdzīgi kadrējumi (tagad nobildētu labāk), bet toreiz tajā uztraukumā par to, protams, nemaz nedomāju... Lieki teikt, ka vairs dabā ūpi tik tuvu neesmu rezējis - un ļoti iespējams, ka neredzēšu arī.

Medības laternu gaismā

Pēdējā laikā ir parādījies naktstauriņu entuziasms. Tas gan nav nekāds pārsteigums, jo, pakāpeniski apgūstot dažādas kukaiņu grupas, agri vai vēlu līdz naktstauriņiem man bija jānonāk. Tad nu tagad tas ir noticis - diemžēl samērā pavēlu sezonā, kas nozīmē, ka nopietnāka to iepazīšana ir jāatstāj uz nākamo gadu. Tiesa naktstauriņiem ir tā priekšrocība, ka tos var novērot praktiski visu cauru gadu - tātad arī šogad vēl var mēģināt šo to atrast. Pēdējos divus vakaros to arī esmu mēģinājis darīt. Pagaidām gan izmantojot nevis paša uzstādītu gaismu (naktstauriņi kā zināms naktīs labi lido uz gaismu), bet gan pilsētas apgaismes iekārtas - g.k. dažādas spuldzes pie ēkām. Protams, pilsētas vidē ir pārāk daudz dažādu gaismekļu kā rezultātā pie kādas konkrētas spuldzes nekad nebūs sapulcējušies ļoti daudz tauriņi, taču pa kādam jau izdodas atrast. Sevišķi veiksmīga man izrādījās Jaunogres stacijas ēka, kur divos vakaros atradās 3 dažādas pūcīšu sugas. Viena no tām, Eucarta virgo, šķiet Latvijas faunā ir samērā nesens ienācējs.

Tā pēc izskata ir ļoti zīmīga un nesajaucama suga, kas starp naktstauriņiem nemaz nav tik bieži sastopama parādība. Vairums naktstauriņu ir krāsoti maskējošās krāsās un ļoti bieži pirmajā acu uzmetienā izskatās ārkārtīgi līdzīgi. Tas, protams, man rada problēmas, jo tos vēl īsti labi nepazīstu. Tā, piemēram, cita Jaunogres stacijā noķerta īpatņa noteikšana man prasīja nedaudz vairāk laika. Beigās tā izrādās ir brūnpelēkā ozolu pūcīte (Dryobotodes eremita). Jaunogres stacijas apkārtnē tiešām arī aug vairāki ozoli.

Naktis gan tagad kļūst aukstākas, kas tradicionāli nozīmē, ka naktstauriņu aktivitāte samazinās. Taču rudens pusē parādās tieši tādas sugas, kurām tas patīk un kuras ir tieši piemērotas šādiem laikapstākļiem. Tā, piemēram, Jāņavārtu stacijas apkārtnē uz staba ieraudzīju lielo salnsprīžmeti (Erannis defoliaria), kas, atbilstoši savam nosaukumam, sāk lidot septembra beigās un ir aktīvs līdz pat novembra beigām. Interesanti, ka šis bildē ir tēviņš un to ar mātīti nevar sajaukt, jo... mātītei nav spārnu. Varbūt tas izklausās dīvaini - naktstauriņš bez spārniem, taču veselai virknei sprīžmešu mātītes tiešām ir bez spārniem (vai arī tie ir ļoti reducēti) un atgādina tādus kā 'kāpurus' ar garām tauriņa kājām. Tās it kā ir jāmeklē uz koku stumbriem - varbūt kādu dienu būs jāiziet jāpaložņā. Bet šī nav vienīgā suga, kas sāk lidot tik vēlu - tāpēc vēl ir cerības šogad kādas sugas 'pielasīt'. Jāsāk tomēr veidot arī naktstauriņu saraksts, lai nākamgad var izvirzīt lielo mērķi pēc kā tiekties! :)

Neliels kauna traips

Koksngrauzis Pogonocherus fasciculatus

Šonakt atklāju nelielu 'šmucīti' - ar kaunu jāatzīst, ka savā fotoarhīvā biju 'nozūmējis' vienu priekš sevis jaunu (58.) koksngraužu sugu - Pogonocherus fasciculatus, ko biju nepareizi noteicis un bez sirdsapziņas pārmetumiem ievietojis citas līdzīgas sugas - Pogonocherus decoratus mapītē... No vienas puses tas varbūt tas pat nav nekas traks, ka kādu vaboļu sugu izdodas noteikt nepareizi, jo bieži vien tas nav viegli - it īpaši visādus īsspārņus, smecerniekus u.c. sarežģītu dzimtu pārstāvjus. Taču ja runa ir par koksngraužiem, tad nu tur gan sev šādu kļūdu es nevaru piedot, jo šī dzimta noteikšanas ziņā ir viena no vieglākajām kāda vispār var būt. Ehh... Te pievienoju abu sugu bildes - ja saliek blakus, tad jau uzreiz var redzēt tās atšķirības. G.k. jau tas ka P.decoratus baltā šķērsjosla uz segspārniem ir samērā vāji izteikta un aiz tās sekojošie melnie plankumi ir slīpi un tupinās gar katra segspārna ārējo malu iesniedzoties tālu iekš baltās šķērsjoslas. P.fasciculatus savukārt baltā josla ir krietni vien izteiktāka un aiz tās esošie melnie plankumi ir vairāk vai mazāk tai paralēli un sasniedzot malu neturpinās gar to - tādējādi baltā šķērsjosla nepārtraukta sasniedz katra segspārna malu. Paskaidrojums garš un sarežģīts - bet ja paskatās abās bildēs, tad šī atšķirība ir acīmredzama. Dīvaini, ka es to pirms tam nebiju pamanījis. Iespējams neliela pašpārliecinātība nosakot šo sugu - nepārbaudot pazīmes precīzi pēc noteicēja. Kaut gan tajā pašā laikā ar Pogonocherus ģinti man nekad nav bijusi pārāk liela skaidrība. Tā ka dīvaini. Lai nu kā - no kļūdām mācās un tagad jau nu noteikti šīs sugas vairs nesajaukšu.

Koksngrauzis Pogonocherus decoratus

Zirgkastaņu raibkode

Iespējams pēdējos gados daudzi būs ievērojuši, ka vasaras beigās ir grūti atrast kādu zirgkastani, kam lapas būtu pilnībā zaļas. Vairumam tās ir brūni plankumainas vai pat pilnībā brūnas. Un tur pie vainas ir nevis rudens, kas sācis tās lapas 'krāsot', bet gan sīciņš naktstauriņš - zirgkastaņu raibkode (Cameraria ohridella). Visnotaļ interesants tauriņš - kaut vai tāpēc, ka Latvijas faunā tas ir nesens ienācējs. Pirmo reizi konstatēts Liepājas pusē 2007. gadā  2002. gadā [2022. gada labojums - acīmredzot rakstīšanas brīdī man nebija pieejams Latvijas tauriņu katalogs (Savenkovs, Šulcs 2010) un esmu balstījies uz kādiem ne gluži precīziem datiem - primo reizi suga konstatēta 2002. gadā nevis 2007. kā biju rakstījis. Ups... Atvainojos! :] un līdz šai dienai ir jau izplatījies pa visu Latvijas teritoriju. Līdzīgs scenārijs bija vērojams visā Eiropā, kur tas no Balkānu reģiona ļoti strauji ir izplatījies pa visu Eiropu. Pats tauriņš ir ļoti sīciņš (līdz 5mm garš) un visai grūti pamanāms, taču, paskatoties to lielākā palielinājumā, ir visai glīts.

Koku lapas bojā, protams, nevis pieaugušais tauriņš, bet tā kāpuri. Interesanti, ka tauriņa kāpuri barojas ar lapu no tās iekšpuses nevis no ārpuses, kā to dara vairākums tauriņu kāpuru. Tie dzīvojas starp lapas apakšējo un augšējo epidermu un barojas ar lapas iekšējo slāni - mezofilu. Kokam tas, protams, nenāk par labu, jo mezofila šūnās atrodas hloroplasti, kas nodrošina svarīgo fotosintēzes procesu. Taču šajā gadījumā, lai arī skats no malas uz brūnējošo koku ir visai neestētisks, zirgkastanim nemaz tik liels kaitējums netiek nodarīts. Tas tāpēc, ka tajā brīdī, kad tauriņi rada lielākos bojājumus, koks vairāk vai mazāk jau ir paspējis izpildīt svarīgāko procesu - nogatavinājis kastaņus. Tā ka var teikt, ka tas ir vairāk kosmētisks defekts. Attiecīgi nevajadzētu šos kokus uzskatīt par slimiem un zāģēt nost - jo nākošajā gadā tie sekmīgi spēs izplaucēt lapas, ziedēt un nogatavināt kastaņus.

Protams, ar šo tauriņu var mēģināt cīnīties un visefektīvākais variants ir rudenī savākt nokritušās lapas un tās sadedzināt. Jo tauriņš pārziemo nokritušajās lapās kā kūniņa. Tiesa, ja jūs to izdarāt zem sava kastaņa, bet kaimiņš zem sava nē, tad no tā pārāk liela jēga nav. Tauriņam ir arī daudz dabiskie ienaidnieki - gan dažādi parazīti, gan plēsēji. No plēsējiem visai aktīvi ar kāpuriem barojas dažādi putni (g.k. zīlītes, bet ir redzēti arī citi, piemēram, ķivuļi). Tiesa kopējais iznīcināto kāpuru % ir visai neliels. Tāpēc izskatās, ka zirgkastaņu mīnējošā kode pie mums ir uz palikšanu un būs mums jāpierod pie 'neglītiem' kastaņiem vasaras otrajā pusē.

Apšu krāšņvabole

Kā jau ierasts augusts man ir tukšais mēnesis... Bet beidzot izdevās ieraudzīt kaut ko par ko var arī uzrakstīt te blogā - augusta beigās negaidīti sastapu apšu krāšņvaboli (Poecilonota variolosa). T.i. negaidīti varbūt nav īsti pareizi teikt, jo patiesībā speciāli apstājos un piegāju pie vienas apses izcirtumā, jo tā izskatījās pēc tādas, kuru apdzīvo apšu krāšņvabole. Vaboles ieraudzīšana laikam bija negaidīta tāpēc, ka iepriekšējos gados jau vairākas reizes biju apskatījis tādas pašas apses, bet pašu vaboli ne reizi nebiju redzējis. Šoreiz laikam paveicās. Suga patiesībā ir visai interesanta - iekļauta biotopu speciālistu sugu sarakstā. Tas tāpēc, ka tās kāpuri attīstās tikai vecās, saules apspīdētās, mirstošās apsēs, kur tie barojas zem mizas slānī. Mūsdienās vislabāk šādiem kritērijiem atbilst izcirtumos kā ekoloģiskie koki atstātās apses, apses izcirtumu, lauku/pļavu malās un arī ceļmalās. Tur tad arī ir vislabākā iespēja šo sugu atrast - pie tam nav obligāti jāredz pati vabole, jo bojājumi (atlupusi miza, kāpuru ejas) ir visai raksturīgi. Pirms kāda laika tika uzskatīta par visai retu, taču pēdējā laikā atradumu skaits ir pieaudzis. Var jau būt, ka to var saistīt ar mežsaimniecības intensitātes pieaugumu un attiecīgi izcirtumu pieaugumu - šī suga ir viena no pirmajām, kas iemitināsies (jau kādus 1-2 gadus pēc meža izciršanas) tādā izcirtumā atstātā, novājinātā/mirstošā apsē. Bet varbūt vienkārši mēs tagad esam iemācījušies labāk atpazīt šīs sugas darbības pēdas.

Kolkas Rīts

Beidzot izdevās izsvempties no Kolkas mājas tik agri, lai pirms saullēkta jau būtu uz Kolkas raga. Šis laiks Kolkā, kopš es te esmu, gan ir bijis visai patukšs putnu ziņā, tāpēc lielas cerības uz kaut ko 'mega' interesantu nemaz neloloju. Tiesa, jau pienākot pie raga, manu uzmanību piesaistīja viens sakumpis stāvs uz bākas drupām. Teleskopā tas pat izskatījās visai raibs - sāku domāt vai tik nav kāds plēšputns apsēdies tur. Sāku jau līst tuvāk, kad putns mani acīmredzot ieraudzīja un.... izslēja kaklu, ko pirms tam bija viltīgi paslēpis zem spārna. Uzreiz kļuva skaidrs, ka tas tikai kormorāns jeb jūras krauklis. Vārdu sakot - 'nasing spešal'. Tā arī neko citu pārāk interesantu neizdevās ieraudzīt - ja nu vienīgi varēja teleskopā tīri forši lietuvaini aplūkot, ko tik tuvu nebiju pirms tam skatījis.

Piecdesmit septiņi

Beidzot arī Kolkā ir izdevies nomedīt kaut ko jaunu koksngraužu frontē. Šonakt iepriecināja viens neliels (ne lielāks par 1cm) koksngrauzītis, kas atlidoja uz gaismu - Obrium cantharinum. Suga samērā pareta vai vismaz reti redzama, jo atšķirīgā no otras Obrium ģints sugas nemīl baroties uz ziediem un šķiet vairāk ir aktīva naktī. No līdzīgās sugas to var atšķirt pēc kāju krāsas, kas šai sugai ir tumši brūna (otrai gaiši brūna), kā arī pēc priekškrūšu vairoga punktējuma, kas ir daudz retāks un mazāk izteikts. Sugas attīstībai nepieciešama lapkoku koksne (g.k. apse, bet arī citi lapkoki der), kas no vienas puses var radīt nelielu apjukumu, jo Kolkas apkārtnē, kā zināms, dominē priežu meži. Atbilde nekur tālu nav jāmeklē - atliek tikai paskatīties kādu koku malka stāv šķūnītī, lai saprastu, ka tieši no turienes viņš arī bija izlīdis.

Piecdesmit seši

Atkal neko daudz laika nav bildēt - šoreiz maģistra darba dēļ. Visu laiku jābrauc uz parauglaukumiem, kur tomēr daudz darāmā un neko daudz skatīties pa malām uz visādiem bildējamiem objektiem nevar. Taču, braucot ar velosipēdu, šad un tad jau apstāties vajag - kaut vai padzerties un nedaudz atpūsties. Tā nu braucu, apstājos - skats pa labi uz čemurzieža ziedu, kur mani redzes orgāni sazīmē koksngrauzīšus, kuri tur kāri mielojas. Tuvāka apskate man lika tvert pēc fotoaparāta, jo izrādās tur sēdēja līdz šim nefotogrāfēta suga Etorofus pubescens. Šajā gadījumā tuvāka apskate bija vitāli nepieciešama šīs sugas identificēšanā, jo, uzmetot tādu paviršu skatu, to pavisam mierīgi var noturēt par daudz parastākā sarkanā skujkoku koksngrauža tēviņu (un varbūt vēl kādu sugu). Jāsaka, ka savas 'kukaiņpētnieka' karjeras pirmsākumos, šādu kļūdu tiešām esmu pieļāvis. Bet no kļūdām jau parasti cilvēki mācās - tā nu tagad šo sugu atpazinu visai ātri. Salīdzinot ar citām līdzīgām sugām, tai ir visai raksturīga ķermeņa forma - nedaudz 'piepūstāka' (ja tā to var nosaukt) kā rezultātā priekškrūšu vairogs ar segspārniem veido tādu nepārtrauktu plūdlīnijas formu. To, protams, labāk novērtēt ja redz vairākas sugas blakus. Tāpat arī šai sugai abiem dzimumiem ūsas ir samērā gludas - sarkanā skujkoku koksngrauža tēviņam tās ir visai izteikti 'zāģveidīgas'. Ir jau vēl citas pazīmes, bet tās uz bildes īsti labi 'nestrādā'. Šī suga ir varbūt nav pārāk bieža, bet arī ļoti reta nav. Sastopama g.k. skujkoku mežos un to apkārtnē. Man šī ir tad 56. suga - vēl 14 trūkst. Daudz.

Smadzeņu skalotājs

Šodien man beidzot uzsmaidīja veiksme! Ieraudzīju tādu dzintargliemezi, kādu es jau ilgu laiku vēlējos ieraudzīt! Kā redzams, tad tas nav nekāds parastais dzintargliemezis, jo uzreiz acīs krīt tā krāsainās acis. Nē, tas nav nekāds halucogēnās sēnes vai LSD salietojies lopiņš. Viņu patiesībā ir invadējuši smadzenes kontrolējoši citplanētieši!!! Nu labi - es nedaudz pārspīlēju, jo tas, kas viņam tur galvā sēž ir nevis citplanētietis, bet gan parazītiskas trematodes Leucochloridium paradoxum. Taustekļos uzkrājas to kāpuri, kas tur atrodas īpašā maisā. Nelaimīgais gliemezis gan ir tikai kā starpsaimnieks - galvenais mērķis šīm trematodēm ir putni! Jāsaka, ka nokļūt no gliemeža organisma putna oganismā ir samērā sarežģīts uzdevums tādam nelielam dzīvnieciņam.

Un šis parazīts laiku netērē labāko loģistisko risinājumu atrašanai un uzreiz ķeras pie radikālām metodēm - pārņem kontroli pār gliemezi. Vienkārši runājot - liek tam rāpties un nokļūt tādās atklātās vietās, kurām normālos apstākļos šis gliemezis ietu ar līkumu. Tad, kad tas ir izdarīts, tad atliek tikai pievilināt putnu uzmanību, lai šis apēstu gliemezi un trematodes sekmīgi invadētu arī putna organismu. Un šajā jautājumā šis parazīts ir eksperts! Pirmkārt šis kāpuru maiss ir krāsots visai uzkrītoši un otrkārt - gaismas ietekmē, tas sāk aktīvi pulsēt! Parasti putns tādu aktīvu un pēc skata garšīgu objektu pamana ļoti ātri un trematožu kāpuri nokļūst putna barības traktā, kur attīstās par pieaugušām trematodēm, kuras tur 'saražo' oliņas, kuras putns izkakā un kuras pēc tam gliemeži apēd kopā ar kakām - un cikls sākas no jauna!

Protams, foto tikai daļēji parāda šo daiļo jaukumu, tāpēc pa ilgiem laikiem nevarēju noturēties neizmantot savam foto-aparātam video-fīču. Tad nu lūk - jums ir iespēja redzēt to visu kā tas izskatījās dabā. Jāsaka, ka ļoti jau priecājos par šo veiksmīgo gadījumu. Noteikti šī gada foršākais foto-atradums :)

Velosipēds

Pēdējā laikā daudz sanāk braukt ar velosipēdu - un aizvien vairāk pārliecinos, ka neprotu apvienot velobraukšanu ar fotogrāfēšanu. Vienmēr sanāk vairāk mīties kā fotogrāfēt un kad tomēr izņemu fotoaparātu, tad parasti zibspuldzes klāt neskrūvēju, jo tas prasa laiku un neies jau katrā apstāšanās reizē skrūvēt atkal klāt un pēc tam atkal nost... Velosipēdu kaut kur atstāt uz vairākām stundām arī gluži negribas (mežā jau gan +/- droši var pieslēgt pie koka). Rezultāts ir tāds, ka jūlijā neesmu nobildējis pat 200 kadrus. Nedaudz skumīgi pašam jau ir, jo tas nozīmē, ka praktiski esmu palaidis garām 'karstāko' vasaras posmu priekš kukaiņu foto - jūlija sākumu, kad kukaiņi ir vis-visvairāk. Bet neko darīt - vasara jau vēl nebeidzas un iespējas kaut ko interesantu nobildēt vēl ir.
P.S. - Labā ziņa gan ir tāda, ka vēl atliek ieraudzīt tikai 2 putnu sugas, lai sasniegtu ilgi gaidīto skaitli - 200!

Piecdesmit pieci

Ar šī gada mērķa izplidi pagaidām iet visai 'skābi' - koksngraužu frontē klusums. Vakar gan paveicās un beidzot vienu jaunu sugu atradu un nobildēju. Suga gan visai parasta un pat ar latvisko nosaukumu - vītolu rudkakla koksngrauzis (Oberea oculata). Kāpuri attīstās g.k. atmirušā kārklu koksnē, bet var arī izmantot vītolu koksni. Galu galā vītols jau tas pats kārkls vien ir - tik vien, ka koks nevis krūms. Redzējis to savā dzīvē biju jau vairākas reizes, bet nezināmu apstākļu dēļ nobildējs nebiju. Tad nu šis 'kauna traips' ir notīrīts. Tiesa pār veiksmīgu mērķa izpildi sāk mākties drūmi mākoņi, jo vēl 15 sugas trūkst. Tas ir daudz. - jūnijā esmu bijis nedaudz kūtrs... Cerības jau gan vēl ir - daudz kas būs atkarīgs no tā vai paspēšu vēl vīgriežu ziedēšanas laikā nokļūt Slīteres Zilo kalnu apkārtnē vai nē. Cerams paspēšu.

Tauriņu gaismošana

Šajās dienās pa ilgiem laikiem sanāca pagaismot naktī tauriņus pie vasarnīcas. Laiks sākumā šķita, ka ir tuvu ideālajam - ļoti silts un apmācies. Taču diemžēl uznāca brāzmains vējš, kas purināja palagu un pavisam noteikti traucēja tauriņiem atlidot līdz gaismas avotam. Pēc kādām divām stundām arī sākās lietus un pasākumu nācās izbeigt. Taču, neskatoties uz to visu, tauriņi lidoja visai aktīvi - atliek tik vien iedomāties, kā tie lidotu, ja nebūtu vējš un lietus. Vakara interesantākais tauriņš priekš manis bija liepu mūķene (Arctornis l-nigrum). Tauriņš it kā ļoti vienkāršs, taču tajā pašā ļoti 'izsmalcināts' - sniegbaltu mētelīti ar zilganzaļu spīdumi un melniem 'L' formas 'akcentiņiem' katrā pusē. Ķemmveida ūsas gan norāda, ka šis ir tēviņš - tātad tauriņu pasaulē arī tēviņi prot 'glauni' saģērbties.

No citiem tauriņiem var atzīmēt purpura lācīti (Rhyparia purpurata), kam zem dzelteni plankumainā 'apmetņa' slēpjas sarkani 'apakšsvārki'. Arī visnotaļ daiļš naktstauriņš. Bija atlidojuši arī abas rozīgās sfingu sugas - kazrožu un mazais madaru sfings, taču tie īsti labi negribēja 'iepozēt' un vairāk lidinājās apkārt vējā. Patīkams pārsteigums bija viena vērpēja atlidošana - izmēros tas bija visai iespaidīgs un uzreiz piesaistīja savu uzmanību. Taču tad tas kaut kur pazuda. Atradu to klusi un mierīgi sēžot uz ceļa, kur tas, tēlodams kādu pērno lapu, bija visai nemanāms. Ja tas sēdētu kaut kur uz koka zara, tad to ieraudzīt būtu liela veiksme. Izrādījās, ka tas ir augļkoku vērpējs (Gastropacha quercifolia) - laikam visai loģiska ir tā klātbūtne, ja visapkārt ir vasarnīcas un mazdārziņi. Žēl jau, ka laika apstākļi šoreiz patraucēja - bet nu tas nozīmē, ka būs jāaizbrauc vēl pagaismot!