Purva samtenis un zilganā krāšņspāre

Lielā Pelečāres purva mala

Maija vidus un otrā puse ir tas laiks, kad sāk lidot purva samteņi (Oeneis jutta) - suga, ko es līdz šim nebiju redzējis, bet šogad biju apņēmies šo 'kļūmi' labot! Patiesībā jau kādus pēdējos divus gadus vairāk vai mazāk (drīzāk gan mazāk kā vairāk) aktīvi mēģināju šo sugu sameklēt. Esmu pabijis, piemēram, gan Lielajā Kangaru purvā, gan Pukšu purvā. Kā tagad skatos, tad Kangaru purvā laikam esmu bijis stipri nelaikā - vien jūnija vidū, kad šī suga droši vien vairs nelido vai, ja lido, tad lido paši paši pēdējie īpatņi. Pukšu purvā pagājušogad gan biju pietiekami optimālā laikā - 19. maijā, bet neviens tauriņš netrāpījās. Ņemot vērā, ka pagājušā gada pavasaris bija visai vēss un vairākām sugām lidošanas sākums bija aizkavējies, tad varbūt biju par agru? Vai varbūt netrāpīju pareizajā purva vietā, kur šie mīt? Lai nu kā tur nebūtu, liela prieka vēsts bija pirmais šīs sugas ziņojums Dabasdati.lv - Lielajā  Pelečāres purvā šo sugu bija atradis Gaidis Grandāns. Viss skaidrs - šogad jādodas turp! 23. maija prognozē saulaina diena un datumam teorētiski vajadzētu būt pašā sugas lidošanas labumā. Atlika tik kraut velosipēdu vilcienā un laist uz Atašieni. Vilcienu kursēšanas grafiki gan sakrita tādi, ka man uz vietas bija vien 4,5h laika, lai aizbrauktu līdz purvam, atrastu tauriņu un atbrauktu atpakaļ. Lai arī tālu jābrauc nebija, tomēr kā veiksies ar to tauriņu - nevarēja zināt. Tāpēc mazliet svārstījos vai ir jēga 4,5h dēļ kratīties 5h vilcienā, bet... iespēja ieraudzīt purva samteni tomēr ņēma virsroku un devos ceļā! 

Zileņu mazā raibpūcīte (Coranarta cordigera)

Mērķis bija piebraukt purvam no ZR puses, kur meža ceļš pienāk purvam praktiski blakus. Tā teikt, lai nav pārlieku tālu jābrien - laiks tomēr nebija daudz. Kā izrādījās, tad ceļš tiešām pienāca tuvu purvam - burtiski pēc 25m šauras koku joslas tiešām sākās purvs! Jauki. Sagatavojos bridienam un stiepu iekšā. Uzreiz gan uzmanību novērsa neliels, tumšs naktstauriņš ar dzelteniem apakšspārniem - zileņu mazā raibpūcīte. Man jauna suga! Tā ir tipiska purvu suga, kas Latvijā pārlieku bieži sastopama nav. Līdzīgi kā tās tuva radiniece, viršu mazā raibpūcīte, arī zileņu mazā raibpūcīte g.k. aktīva ir tieši dienas laikā - jo īpaši saulainās un siltās dienās. Jāsaka, ka man droši vien stipri paveicās, jo šis īpatnis man nopozēja varbūt vien uz kādām 20 sekundēm un turpmākajā purvā pavadītajā laikā nevienu šīs sugas īpatni tuvumā tā arī vairs neredzēju. Pēc šīs pūcītes nobildēšanas, vēlreiz sakoncentrējos bridienam purvā, bet nepaspēju paspert ne 10 soļus, kad pamanīju VIŅU - purva samteni! 

Purva samtenis (Oeneis jutta)

Pirmais īpatnis gan cik ātri parādījās, tik pat ātri nozuda un nekādu labu bildi iegūt neizdevās. Par to es baidījos visvairāk - ka tauriņu varbūt izdosies redzēt kaut kur pa gabalu, bet nofotogrāfēt varētu būt grūtības. Kā nekā literatūrā raksta, ka šie ir visai manīgi un iztraucēti lidojot samērā lielu gabalu, un mēdzot meistarīgi nozust starp purva priedītēm. Par laimi ātri vien atskārtu, ka esmu laikam trāpījis īstajā vietā un te ir nevis viens vienīgs purva samtenis (kuru sekmīgi izdevās aizbiedēt), bet turpat vai 10 īp, ja ne vairāk. Pārsvarā  šie laidelējās apkārt, bet šur un tur varēja tos pieķert sēžam uz koku stumbriem. Vienā vietā pat uzgāju vienu mīlas aizņemtu pārīti! Atlika vien ķerties pie kadru ķeršanas! Jāsaka, ka tāda īpaši fotogēniska jau šī suga nav - vienmuļi pelēcīga, kas to lieliski nomaskē uz priežu stumbru mizas plēksnīšu fona. Tauriņš gan gana liels, tāpēc lidojumā praktiski nesajaucams - šajā laikā purvā nekas īpaši cits līdzīgs, liels un pelēks, lidot nevar. Ja nu varbūt kāds aizķēries pelēkais pāvacis, bet tiem tomēr lidojums mazliet atšķirīgs. 

Purva samteņi (Oeneis jutta)

Purva samtenis (Oeneis jutta)

Purva samtenis Latvijā skaitās samērā reti sastopama suga, kas apdzīvo augstos purvus un to malas. Īpaši patīk pleķīši ar nelielām priedītēm. Suga skaitās ledus laikmeta relikts - tātad saglabājusies no tiem laikiem, kad Latvijā klimats bija aukstāks. Sastopama esot g.k. Latvijas austrumu-ziemeļaustrumu daļas purvos - citur ļoti reti. Pēc Latvijas tauriņu kataloga datiem, piemēram, Kurzemē nav svaigāku datu par 1960. gadu! Visi svaigākie novērojumi tātad uz austrumiem no Rīgas. Varētu būt, ka tā izplatība ir samērā līdzīga citai sugai, kas arī ir ledus laikmeta relikts - pundurbērzam. Arī šī suga ir sastopama g.k. Latvijas austrumu daļā. Tātad, ja kādā purvā atrodas pundurbērzs, tad ir cerības, ka tur varētu būt sastopams arī purva samtenis. Manā rīcībā gan ir vien dažas ziņas par šīs sugas sastopamību - ir ziņas no Pukšu purva (N.Savenkova informācija), kā arī regulāri to konstatē Teiču purvā (G.Akmentiņa informācija). Tauriņi lido samērā īsu brīdi apmēram no maija vidus līdz jūnija sākumam. Tā orientējoši - no kāda 20. maija līdz 10. jūnijam, bet nu šajā jūnija periodā tad droši vien tauriņu skaits kļūst mazāks un tie ir ļoti nodiluši. Tātad tuvākās 2 nedēļas ir tas brīdis, kad šo sugu šogad vēl var mēģināt atrast. Zinu, ka es vismaz divos purvos vēl pamēģināšu iebrist - viens no tiem būs vēlreiz Lielais Kangaru purvā, jo kā izrādās tur tad es pareizajā laikā nemaz tā īsti bridies neesmu. Gribas tomēr ticēt, ka tur purva samteņi tomēr ir sastopami!

Purva samtenis (Oeneis jutta)

Interesanti, ka purva samteiņi kādā konkrētā purvā parasti nav sastopama vienmērīgi visā tā platībā, bet bieži vien tikai kādās noteiktās vietās - reizēm pat vien nelielā platībā, kas pēc skata varbūt pat īsti ne ar ko neatšķiras no citām purva vietām. Bet samtenis gadu no gada dzīvu tur, bet citur nē. Tā vismaz par Teiču purvu stāstīja Guntis Akmentiņš - visā purvā ir kādas dažas, noteiktas vietas, kur šie dzīvo, bet purvā kopumā vietu, kur to nav ir vairāk kā vietas, kur tie ir sastopami. Tas droši vien jāpatur prātā apsekojot citus purvus - ja vienā stūrī suga neatrodas, tas nenozīmē, ka tā neslēpjas kaut kur otrā purva malā. Nezinu kā tur ar Lielo Pelečāres purvu, bet laikam trāpīju tad tiešām īstajā vietā, jo tur tauriņu bija visai daudz.  

Purva samteņi (Oeneis jutta)

Jāsaka, ka tauriņa virspusi tā kārtīgi šajā reizē nemaz neizdevās apskatīt - droši vien kā jau citi samteņi (piemēram, silsamteņi) tie atvērtiem spārniem sēž ļoti reti. Toties varēja novērot citu tauriņa lidošanas īpatnību, kas šķita tāda ļoti raksturīga, lai nākotnē varbūt varētu tauriņu atpazīt jau iztālēm. Tauriņi aktīvi lidoja no viena priedes stumbra uz otru, pielidoja vispirms pie stumbra lejasdaļas un tad cieši gar stumbru lidoja augšup līdz pat vainagam. Tad pārlidoja atkal pie nākamās priedes stumbra pamatnes un atkal cieši lidojot gar stumbru - cēlās augšup. Un tā visu laiku. Pieņemu, ka tie varēja būt tēviņi, kas tādā veidā mēģināja atrast kādu uz stumbra sēdošu mātīti, jo šī stumbra aplidošana bija g.k. gar tā saules apspīdēto pusi un uz stumbra sēdošie tauriņi arī parasti sēdēja šajā pusē. Tā lūk - 101 suga manā kontā. Šoreiz paldies Gaidim! Tagad jāmēģina vēl to atrast arī kādā pašam savā vietā.

Parastais resngalvītis (Pyrgus malvae)

Parastā resngalvīša (Pyrgus malvae) ola uz stāvā retēja (Potentilla erecta) lapas

Šajā braucienā biju devies pavisam vieglā 'uzkabē' - vien ar fotoaparātu un diviem objektīviem, bet bez zibspludzēm u.c. uzpariktēm. Šķita, ka laika ir tik maz, ka varbūt labi ja pietiks, lai atrastu meklēto purva samteni - kur nu vēl kam citam. Tā teikt, koncentrēšos uz tauriņiem un citi sīkaļas, lai pagaida kādu citu reizi. Diemžēl ātri vien nācās tomēr nožēlot, ka nebija kāda jaudīgāka makrouzparikte somā ielikusies, jo izdevās atrast divu tauriņu sugu olas, kas līdz šim nebija manā foto kolekcijā. Kaut kādi dokumentāli kadri jau izdevās, bet ne tik labi kā gribētos. Ehh, neko darīt. Pirmā suga, ko izdevās novērot dējam olas bija parastais resngalvītis. Šis vispār bija interesants moments, jo šī suga man vairāk asociējas ar tādiem sausiem biotopiem, kur tad aug viņu iemīļotie barības augi - retēji Potentilla sp. Literatūrā gan tauriņa barības augu klāsts gan visai plašs - ancīši, meža zemenes u.c. rožu dzimtas augi, tātad varbūt tie sausie biotopi ne tik strikti nemaz nav vajadzīgi. Bet jebkurā gadījumā - te viņš lidinājās tiešā purva tuvumā (viens īp. arī pašā purvā) un vairāki īpatņi tādās mitrās ieplakās uz meža ceļa. Tik un tā šķita mazliet netipiski. Tad es pavēros rūpīgāk apkārt un ko es ieraudzīju - ka uz ceļa, šajās mitrajās ieplaciņās auga samērā daudz retēju, ko man gribētos dēvēt par stāvajiem retējiem (Potentilla erecta). Retēju suga, kas kā reizi aug tādās mitrākās nevis sausās vietās. Un kā reizi uz viena no šiem augiem izdevās pamanīt parastā resngalvīša mātīti dējam olas! Jauki! Tad jau skaidrs iemesls kāpēc reizēm šī suga ir sastopama ne tikai tādās sausās vietās. 

Mazais vijolīšu purvraibenis (Boloria dia) olu dēšanas procesā

Mazā vijolīšu purvraibeņa (Boloria dia) ola

Otra suga, kuras ola ir jau mazliet lielāka vērtība, jo pati suga nav tāda ļoti bieža (bet arī reta ne) - mazais vijolīšu purvraibenis! Šo jau atradu tam tipiskā biotopā - sausā pļaviņā/klajumā netālu no dzelzceļa. Vispirms pamanīju vienu lidojošu īp., kas diemžēl nekur nenosēdās (taču par sugas noteikšanu biju pārliecināts), bet pēc tam uzgāju šo mātīti, kas bija aizņemta ar olu dēšanu. Kāpuri barojas ar dažādām vijolītēm Viola sp., bet interesanti, ka ola tika dēta uz nokaltuša zāles stiebra. Nepaskatījos gan vai tur tuvumā ir kāda vijolīte, bet droši vien ka bija - jādomā, ka nekur tālu no barības auga mātīte to olu nebūtu likusi. Mazam kāpuriņam jau katrs lieks metrs, kas jānorāpo barības meklējumos, var būt nāvējošs. Jauki - gan jauna suga gadam, gan Krustpils novadam, gan jauna tauriņu ola fotokolekcijā!

Brūnais zeltainītis (Lycaena tityrus)

Parastais pļavraibenis (Melitaea athalia)

Šīs abas olas par laimi tad palika vienīgie divi gadījumi šajā dienā, kad nācās kost pirkstos, ka nepaņēmu līdzi visu vajadzīgo tehniku priekš kukaiņu bildēšanas. Kopumā šajā dienā izdevās novērot 17 dienastauriņu sugas - tātad ir pienācis tas brīdis, kad katrs izgājiens dabā var atnest visai bagātīgu un krāsainu dienastauriņu sugu komplektu. Neesmu vēl rūpīgi paskaitījis cik no šīm sugām līdz šim nebija Dabasdatos ziņotas no Krustpils novada, bet vismaz divas jaunas laikam būs (jau minētais mazais vijolīšu purvraibenis un kāpostu baltenis). Īpaši retumi (atskaitot, protams, purva samteni) jau nebija, bet interesanti šķita, ka lidoja jau pirmais baldriānu pļavraibenis. Dabasdati.lv maijā ziņoti vien 3 novērojumi un interesanti, ka divi no tiem - kā reizi no Krustpils novada. Vai tur šie sāk lidot ātrāk? Tāpat arī pirmais parastais purvraibenis un parastais pļavraibenis. Tauriņu vasara ir tik tiešām sākusies ar joni! 

Zilganā krāšņspāre (Coenagrion lunulatum)

Zilganā krāšņspāre (Coenagrion lunulatum)

Pašās beigās, kamēr snaikstījos pa E22 šosejas pārbrauktuves pār dzelzceļu apkārtni, atradās negaidīts pārsteigums - man jauna spāru suga! Divās dienās divas jaunas sugas - visai neticami! Vaininiece bija izmērā nelielā zilganā krāšņspāre (Coenagrion lunulatum). Latvijā sastopama samērā reti - no Coenagrion ģints kāda trešā retākā (retākas ir vien ziemeļu un astainās krāšņspāres). Dabasdatos līdz šim bija ziņota vien no Kārļu apkārtnes. Šeit man viņa atradās principā sausas pļavas vidū, bet gandrīz nav šaubu, ka bija atlidojusi no Teiču purva, kas no šī punkta atrodas vien dažu 100m attālumā uz Z. Tur gan jau šī spāre dzīvo un vairojas kādā purva lāmā, kas ir viens no tādiem tipiskiem sugas biotopiem. Dzīvesvietas izvēlē gan neesot nemaz tik izvēlīga un varot arī būt sastopama dažādās vecupēs u.c. stāvošos ūdeņos. Zilganā krāšņspāre ir nedaudz līdzīga zaļganai krāšņspārei, taču ir atšķirīgs zīmējums uz vēdera otrā posma un kopumā vēdera zīmējums ir vairāk melns kā zils. Jauki - suga nr.55! Vēl Latvijas faunā palikušas 6 nenofotogrāfētas spāru sugas, no kurām 2 (strautuspāri un dzletenkāju upjuspāri) vajadzētu izspiest vēl šogad. Pārējās tad būs stipri grūti, jo tās sugas ir vai nu liels retums (Sibīrijas dižspāre) vai retas ieceļotāji, kuru sastopamību ir grūti prognozēt (sarkandzīslu klajumspāre un klejotājdižspāre). Sestā suga, debeszilā dižspāre ir tāda suga, par kuras sastopamību Latvijā tādu īsti drošu datu nemaz nav. Esot gan sastopama Igaunijā, tāpēc varbūt nebūtu brīnums, ka kādā purvā (šī arī ir augsto purvu suga) tā tomēr eksistē. No trim zināmajiem novērojumiem, pēc M.Kalniņa vērtējuma (sk. šo 2010. gada rakstu par Latvijas spāru izplatību) tikai viens no Teiču purva varētu būt šai sugai ticams. Lai nu kā tur ar šo sugu nebūtu - droši vien tad kādu pavisam jaunu sugu atrast varētu būt vienkāršāk kā novērot debeszilo dižspāri.
Dienas rezumē - saturīgi pavadītas 4,5h dabā. Tātad arī šādi īsie izskrējieni dabā var būt ļoti produktīvi! Redzēs vai šogad izdosies atzīmēt vēl kādu jaunu dienastauriņu sugu? Laiks rādīs!