Skrunda - mazais aplis

Jūras ērglis (Haliaeetus albicilla) miglā

Praktiski uzreiz pēc atgriešanās no Krievijas pierobežas atkal metos dabā - šoreiz plānā bija braukt uz Skrundas pusi. Nevarētu teikt, ka bija kāds īpašs mērķis šim braucienam, bet nu kopumā Skrundas puse man pēdējā laikā ir bijusi pat ļoti veiksmīga - tā ka kāpēc gan ne? Īstenībā beidzot sanāca tāda tīri varena brīvā nedēļa, kas maksimāli tika pavadīta pie dabas krūts! No 7 brīvām dienām 6 iznāca būt dabā. Kaut katras brīvdienas es spētu izmantot tik pat efektīvi. Protams, reizēm jau savas korekcijas ievieš laikapstākļi, taču reizēm... mans slinkums. Bet nu labi, tas jau droši vien normāli, jo reizēm tiešām prasās vienkārši atpūsties.  Un reizēm jau dzīvē ir arī citi pienākumi bez vārtīšanās pa pļavām un klīšanas pa mežiem. Tādā ziņā apbrīnoju divus putnu vērotājus, pasaules apceļotājus, kas mēģina uzstādīt viena gada laikā pasaulē redzēto sugu skaita rekordu. Pagājušajā gadā to paveica (= rekordu arī uzstādīja) viens amerikānis, bet šogad to mēģina atkārtot un uzlabot viens holandietis. Kas ir pats apbrīnojamākais - viņi ceļas rīta agrumā un dodas vērot putnus katru dienu, neatkarīgi no laikapstākļiem, neatkarīgi no noguruma un garastāvokļa, dažādām ceļojuma likstām utt. Vakaros vēl paspēj savadīt savus novērojumus kompī, ik pa laikam uzrakstīt par saviem piedzīvojumiem blogos utml. Un tā 365 dienas no vietas! Man tas ir kaut kas prātam neaptverams. Godīgi sakot man pat pāris nedēļas no vietas būtu grūti tā bez apstājas intensīvi sirot dabā un šo pašu nedēļu gaitā vēl par saviem klejojumiem atzīmēt kaut ko blogā. Šis ieraksts arī, piemēram, patiesībā ir par 30. aprīli - tātad nu jau vairāk kā 2 nedēļas riņķī, kad beidzot ir sanācis laiks un radusies iedvesma par to te uzrakstīt... Tiešām apbrīnojami kā tie divi džeki to spēj paveikt! 

Bezdelīga (Hirundo rustica)

Bet nu labi, ko nu par tādiem 'monstriem' - atgriežamies Skrundā. Biju paredzējis divus izgājienus dabā - vienu agro rīta izgājienu sestdienā ar domu vairāk par putniem, bet svētdien garāku pilnas dienas pastaigu uz kādu tālāku, iepriekš neapmeklētu Skrundas zivju dīķu apkārtnes vietu. Pirmās dienas rīts mani sagaidīja ar biezu jo biezu miglu, kas nozīmēja, ka putnu vērošanai bija jāmet miers to īsti pat neuzsākot. Redzamība noteikti zem 100m, tā ka par dīķu otra krasta (nemaz nerunājot par kāda medījoša zivjērgļa) ieraudzīšanu varēju pat nesapņot un putnu vērošana izvērtās vairāk par putnu balsu klausīšanos. Cerēju, ka šajā laikā jau varētu būt atlidojuši kādi pirmie ezeru vai ceru ķauķi, taču niedrājā valdīja klusums - vien neliels bezdelīgu bariņš bija tur sasēdies un klusināti čaloja. Acīmredzot arī viņas par šo miglu īpašā sajūsmā nebija. Intuīcija par ceru un ezera ķauķiem gan mani nepievīla, jo atpakaļceļā pēc kādām stundām 5, šīs abas sugas arī atzīmējās - dažas reizes, samērā slinki iedziedoties niedrājā pie dzelzceļa. Arī jauki - katras atlidojušās sugas pirmais novērojums pavasarī vienmēr ir neliels prieciņš, lai arī cik tā suga būtu parasta.  

Mizasblakts Aradus corticalis

Priežu mizasblakts (Aradus cinammomeus)

Priežu mizasblatks (Aradus cinnamomeus)

Migla mani mudināja ātrāk pievērsties kukaiņpētniecībai - laiks drīz vien arī uzlabojās un starp miglas vāliem sāka spraukties silta saulīte. Sāku ar pāris celmu apskati dzelzceļmalas nogāzē un ātri vien tur atradās dažas mizasblaktis Aradus corticalis, ko acīgākie bloga lasītāji varbūt atceras no viena cita šī gada bloga ieraksta. Šajā vietā sāku pie sevis prātot cik tad man vispār vēl sugu trūkst no mizasblaktīm un uzreiz atcerējos par vienu sugu, Aradus cinnamomeus, ko vēl nebiju redzējis, bet kas tīri teorētiski skaitoties ļoti bieži sastopama suga un atmiņā bija palicis, ka tās esot atrodamas uz jaunu priedīšu stumbriem. Izmantoju mūsdienu tehnoloģiju priekšrocības un telefonā vēlreiz iegūglēju info par šo sugu un tik tiešām - jāmeklē uz tādu jaunu (5-20 gadu vecu) priežu stumbriem un zariem, kur tās slēpjoties zem kādām biezākas mizas plēksnītēm. It kā radot kaut kādus raksturīgus bojājumus uz stumbra, bet tā īsti nesapratu kādi tie dabā varētu izskatīties. Lai nu kā - apmēram piecas minūtes vēlāk negaidīt sanāca tieši iet garām vienai priežu jaunaudzei, kurā augošās priedes šķita atbilstoša vecuma. Un te atkal jāatgriežas pie teiciena - kas meklē, tas atrod! Zem kādas piektās pārbaudītās prides mizas plēksnītes atradās viens priežu mizasblakts (starp citu vienīgā dzimtas suga ar latvisko nosaukumu) īpatnis! Izrādās, ka suga ir stipri mazāka par citām 'dzimtasmāsām' (ap 3-4mm) un patiesībā, pirmajā acu uzmetienā, reducēto segspārnu dēļ drīzāk atgādina kādas citas sugas nepieaugušu īpatni.  Te jāpievērš uzmanība taustekļiem - tie ir tikai mazliet garāki par galvas garumu (citām sugām - ievērojami garāki par galvas garumu) un to otrais posmiņš ir līdzīga garuma kā trešais (citām sugām - parasti otrais posmiņš ir vismaz 2 reizes garāks par trešo). Mātītes tik tiešām g.k. esot ar reducētiem spārniem un tikai neliela daļa no mātītēm ir ar spārniem. Tēviņiem gan vienmēr ir spārni, kas ir tādas samērā specifiskas formas - ar īpatnēji nosmailotiem galiem. Šo sugu uzskata par priedes kaitēkli, jo tās, atšķirībā no citām sugām, kas barojas ar piepēm un citām sēnēm (tātad g.k sastopamas uz jau atmirušiem kokiem), barojas ar dzīvu priedīšu 'sulu' un, savairojoties lielā skaitā, spēj pat tīri stipri ietekmēt konkrētās priedes pieaugumu. Vai sliktākos gadījumos - izraisīt skuju dzeltēšanu vai pat koku nobeigt pavisam. Tātad mežsaimnieki noteikti šīs mizasblaktis ne īpaši mīl. Kopumā blaktis vairāk esot sastopamas tieši priedes stumbra vidusdaļā (savu ar atradu apmēram acu augstumā) vai tā pamatnē - augstāk retāk, jo tur vienkārši mizas plēksnes ir plānas un ne īpaši piemērotas, lai tur blaktis varētu slēpties. Droši vien, ka tagad amats ir rokā kā šo sugu atrast - jāpamēģina būs atrast to arī kādā citā vietā. Ticams, ka problēmas tas nesagādātu, jo jaunu priedīšu Latvijā nepavisam netrūkst. 

Ziedmušas Microdon analis kāpurs

Ziedmušas Microdon analis pupārijs

Vienā izcirtumā pacilāju bērza kritalas mizu un satiku pagājušā gada dīvainos draugus - īpatnējās, tīklainās puslodītes jeb ziedmušas Microdon kāpurus! Arī šajā gadījumā tie atradās blakus kādām no Lasius ģints skudrām. Interesanti, ka viens no diviem atrastajiem kāpuriem izskatījās tās savāds - tumšākas krāsas un ar diviem smailiem ragiem tā priekšgalā. Apsvēru domu, ka varbūt kādas citas Microdon sugas kāpurs, jo Latvijā sastopamas trīs sugas - analis, devius un myrmecae. Trešās sugas kāpurs gan pēc skata ir atšķirīgs (puslodes forma paliek, taču virspusē nav izteikts tīklojums), tāpēc domāju, ka varbūt devius? Mazliet parokoties interneta dzīlēs, nedaudz ar mokām, bet tomēr izdevās sazīmēt ziedmušu kāpuru noteicēju (tajā skaitā arī Microdon ģints) , kurā izdevās noskaidrot, ka arī devius kāpu virspuses tīklojums ir atšķirīgs (daudz lielākām šīm 'šūniņām') - tātad nebūs arī tā suga (+ tās kāpuri arī dzīvojot g.k. Lasius flavus ligzdās, kas dzīvo pavisam citādos biotopos). Radās jautājums - kas tad ir šis par kāpuru? Atbilde gan izrādījās pavisam vienkārša - šis objekts izskatījās atšķirīgs, jo tas nemaz nav kāpurs! Tā ir kūniņa, jeb mušu terminoloģijā runājot - pupārijs. Par pupārijiem sauc no kāpura ādas veidotu veidojumu, kura iekšpusē tad divspārnis iekūņojas. Tātad idejiski nedaudz līdzīgs veidojums naktstauriņu kokoniem (papildus ārējs apvalks, kas aizsargā kūniņu tā iekšpusē), taču naktstauriņu kāpuri šo kokonu tad parastu uzauž paši vai izveido, piemēram, no kādiem augiem, bet pupārijs savukārt ir vienkārši mazliet modificēta, sacietējusi pēdējās stadijas kāpura āda. Būtu to zinājis ātrāk (šo noskaidroju jau būdams mājās), varētu to ievākt un mēģināt izaudzēt šo ziedmušu, jo dabā pieaugušus Microdon ģints īpatņus varot redzēt visai reti (pats esmu sastapis tik vienu reizi), bet ko nu vairs.  

Ķirpis Cis sp.

Piepjvabole Tritoma bipustulata

Vienā citā vietā pievērsos nelielu piepju, manuprāt saraino tauriņpiepju (Trametes hirsuta), izpētei. Reizēm to apakšpusē var atrast arī pa kādai sēņu mīlošai vaboļu sugai. Arī zem šīm tādas bija atrodamas. Vairums gan bija ļoti sīcīņie ķirpju (Cisidae) dzimtas pārstāvji, kuru sugu noteikšana pēc foto ir stipri nepateicīgs darbs un vairumā gadījumu - neiespējamā misija. Tāpēc arī šis nofotogrāfētais, lai arī varbūt ir Cis boleti, labāk lai iet kā nenoteikts ķirpis sp. Fotogrāfēju šo vien tāpēc, ka atcerējos, ka man arhīvā tāda kaut cik jēdzīga ķirpja bilde (vienalga kādas sugas) nemaz nav. Tas gan nav brīnums, jo vairums sugu ir vien 2-3mm lielas. Turpat blakus uz citas tauriņpiepes atradās kaut kas mazliet lielāks un krietni vien interesantāks - piepjvabole Tritoma bipustulata. Man jauna suga! Līdz šim biju fotogrāfējis vien it kā biežāk sastopamo T.subbasalis (tiesa pēdējos gados kaut kā nav izdevies to sastapt. Varbūt nemaz tik bieža nav?), kas atšķiras ar to, ka šie sarkanie segspārnu plankumi līdz pleciem nesniedzas. Jauki! Kopumā no Latvijā sastopamajām 8 piepjvaboļu sugām tagad manā fotokolekcijā ir 5. Iztrūkst vien divas retākas Triplax sugas (rufipes un scutellaris) un viens īpaši rets lopiņš - Combocerus glaber. Ja šogad kaut vēl vienu jaunu piepjvaboļu sugu izdotos atrast, tad tas jau būtu labs sasniegums. Vismaz vienu no tām (Triplax rufipes) savā jaunībā, tālajā 2003. gadā pat esmu ķēris vasarnīcas apkārtnē. Neatminos vairs precīzi kurā vietā, bet jādomā, ka nekur jau īpaši tālu - būs jāapmeklē kādas savas bērnību pastaigu vietas. Varbūt izdodas atrast arī tagad, pēc 13 gadu pārtraukuma?   

Lielais egļu smecernieks (Hylobius excavatus)

Lielais egļu smecernieks (Hylobius excavatus)

Ja par jaunumiem, tad šajā gājienā trāpījās vēl viens jaunums - šoreiz no smecerniekiem. Tur tīri teorētiski man ir neprātīgi daudz potenciāli jaunu sugu, jo no Latvijā sastopamajām 384 sugām, savos fotoattēlos esmu spējis atpazīt un identificēt vien 46 sugas (šo jau ieskaitot) - tātad tikai ~12%. Ir vēl kur augt! Protams, ierobežojošais faktors ir daudzu sugu sarežģītā noteikšana (pēc foto bieži vien neiespējams), bet nu līdz kādām 100 sugām teorētiski varētu nokļūt samērā mierīgi. Atliek tik uz to rūpīgāk piestrādāt. Šī konkrētā jaunā suga - lielais egļu smecernieks (Hylobius excavatus, =H.piceus), gan ir viegli atpazīstama. Lai arī vizuāli līdzīga bieži sastopamajam lielajam priežu smecerniekam (H.abietis), tomēr izmērā šī suga ir ievērojami lielāka, mazāk izteiktām matiņu joslām uz segspārniem un galvenā pazīme - priekškrūšu vairogs ar izteiktu reljefu un iespiedumiem tā centrālajā daļā. It kā nekāds retums nav, bet vairāk kā 10 gadu laikā sastopos ar šo sugu pirmo reizi. Var jau būt, ka kādus esmu arī palaidis garām, jo reizēm tos lielos priežu smecerniekus apskatu ļoti pavirši un varbūt to izmēra atšķirību var gadīties arī nepiefiksēt. Kas zin. Jebkurā gadījumā - par katru jaunu sugu vienmēr ir prieks!

Papuves raibenis (Issoria lathonia)

Šajā gājienā jau tā aktīvāk varēja just pavasara tauriņu uzlidojumu! Ap pusdienas laiku saulīte bija pat tīri labi gaisu iesildījusi un tauriņi to novērtēja - laidelējās krustām šķērsām. Pārsvarā jau parastās pavasara sugas - krūkļu balteņi un acainie raibeņi, bet šur tur pamanīju ar pa kādam bērzu raibenim un arī tiku pie pirmajiem gada aveņu astainīšiem. Lielākais pārsteigums gan bija Skrundas dzelzceļa stacijas apkārtnē satiktais papuves raibenis! Pirmais ziņojums aprīlī šai sugai Dabasdatos! Tas gan izklausās iespaidīgāk nekā tas patiesībā ir, jo pirms tam agrākais ziņojums bija vien četras dienas vēlāk - 4. maijā. Pārsteidzošs šis man šķita drīzāk tāpēc, ka pirms tam jau nekāds  īpaši lielai siltums jau tomēr nebija novērojams, kas tad varētu pasteidzināt sugas izlidošanu. Līdz ar to, drīzāk jādomā, ka pašas aprīļa beigas šai sugai varētu būt tīri normāli datumi, kad Latvijas dienvidu daļā kādi pirmie varētu sākt parādīties. Pēc papuves raibeņu aplūkošanas, dienas plānā vien atlika āra piknika sezonas atklāšana un gatavošanās nākamās dienas pārgājienam, kas izvērtās par ļoti izcilu gājienu! Par to tad nākamajā bloga ierakstā - Skrundas apkārtne atkal nepieviļ!