Pilsrundāle - Koksngrauzis Nr.82!

Meža sārmenes (Stachys sylvatica)

Tā, augusts jau tepat aiz stūra, bet vēl palicis pēdējais jūnija izbrauciens dabā par ko vēl te blogā nav rakstīts. 27. jūnijā devos ar autobusu Bauskas virzienā, lai pēc tam pārsēstos nākamajā autobusā un nokļūtu līdz Pilsrundālei. Principā galvenais brauciena mērķis bija beidzot 'noslēgt rēķinus' ar sārmeņu resngalvīti, ko esmu dabā redzējis tikai vienu reizi un to pašu - tā pa pusei (sk. foto šajā bloga ierakstā). Pilsrundāles apkārtnē tas pēdējos gados tiek novērots visai regulāri. Pagājušajā gadā biju jau vienu rītu veltījis pastaigai šajā apkārtnē, bet tad tur ietrāpīju samērā lielā rīta agrumā un vēsajā rītā neko, protams, neatradu. Šajā dienā laikapstākļi bija šķietami daudz piemērotāki, bet... Atkal cietu neveiksmi! Būs jāpaskaita stundas, bet šķiet, ka sārmeņu resngalvītis ir dienastauriņu suga kuras meklēšanai varētu būt veltījis visvairāk laika ar visknapākajiem rezultātiem. Neko darīt - būs vien jāmēģina arī nākamajā gadā. Kopumā šai sugai novērojumu skaits pēdējos gados it kā pieaug (to gan var daļēji skaidrot ar novērotāju skaita un aktivitātes pieaugumu), tātad tīri teorētiski varētu mēģināt atrast šo sugu arī kādā jaunā vietā kaut kur Lietuvas pierobežā, kur izskatās ka g.k. koncentrējas šīs sugas atradnes. Bet nu, ņemot vērā, ka ar sabiedrisko transportu (vai kombinācijā ar velo) Zemgales un Kurzemes pierobeža īsti labi apsekojama nav, tad kas zin vai šādu plānu izdosies realizēt. Interesanti jau būtu, jo visticamāk, ka tur jau dzīvo visādi citādi labumi ne tik sārmeņu resngalvītis vien. Tas patiesībā arī bija šīs dienas sekundārais mērķis - pameklēt kādus citus interesantus kukaiņus Pilsrundāles apkārtnē. Piemēram, te regulāri tiek novērots Latvijā retais koknsgrauzis Rhopalopus macropus - tāpēc pārāk ilgi resngalvīša biotopā neaizkavējos (~ kādu 1,5 stundu) un devos staigāt tālāk. 

Augļkoku zaru koskgnrauzis (Tetrops praeusta)

Rūsganbrūnais koksngrauzis (Stenocorus meridianus)

Ja aizskāru koksngraužu tēmu, tad uzreiz pāris bildes ar divām koksngraužu sugām. Vispirms jau šogad trešais augļkoku zaru koksngrauzis (Tetrops praeustus) - tiešām sācis ar šo sugu veikties! Tad jau tiešām 'parasta' suga. Otrs ir it kā samērā retais rūsganbrūnais koksngrauzis, ko man pašam gan kopumā sanāk samērā reti redzēt. Pilsrundāles apkārtnē gan laikam samērā bieži sastopama suga - vai katrā lielākā/mazākā meža pudurī, kas nu tur tajā Zemgales līdzenuma daļā ir palikuši. Vispār interesanti jā, ka arī šos nelielos pudurīšus tur samērā intensīvi izcērt, jo šķiet, jau, ka ja mežu ir maz, tad vismaz tajā vietā tie būtu jāsargā, lai pilnīgi viss nepārvēršas par rapšu līdzenumu līdz horizontam. Lai arī rūsganbrūnais koksngrauzis ir iekļauts Sarkanajā grāmatā, tomēr nekāda oficiāla aizsardzība šai sugai nav. Un kukaiņiem vispār ir ļoti maz tādu sugu kurām varētu veidot mikroliegumus, lai tādā veidā aizsargātu to mājvietas. Tā ka pat, ja Pilsrundāles apkārtnē foršas un retas sugas tiek redzētas pat samērā daudz, tad tas palikušajiem apkārtnes meža puduriem diez ko daudz nepalīdz. 

Mīkstblakts Phylus coryli

Smecernieks Stereonychus fraxini

Vēl turpat sārmeņu resngalvīša 'biotopā' izdevās tikt pie divām neredzētām kukaiņu sugām. Vispirms no lazdu lapām nokrita vairākas slaidas, melnas mīkstblaktis ar gaišām (uz lapu fona - gandrīz neredzamām) kājām - Phylus coryli. Jau latīniskais nosaukums vien liecina, ka šī suga tiešām ir saistīta ar lazdām ('coryli' no lazdas ģints latīniskā nosaukuma 'corylus' un droši vien tulkojas kā 'lazdu'). Jādomā, ka nekas pārlieku rets. Otra jaunā suga bija smecernieks Stereonychus fraxini un arī tā latīniskais nosaukums jau norāda uz konkrētu saistību ar kādu augu - šoreiz osi ('fraxini' no ošu ģints nosaukuma 'fraxinus' - tātad analoģiski tulkojams kā 'ošu'). Kāpuri barojas ar ošu lapām, atstājot uz tiem nelielus izgrauztus caurumiņus. Šī gan ir mazliet retāka suga, kas Latvijā galvenokārt esot konstatēta Latvijas rietumu un centrālajā daļā. 

Laupītājblakts Rhynocoris annulatus

Laupītājblakts Rhynocoris annulatus

Cietis tad kārtējo fiasko attiecībā uz sārmeņu resngalvīti, atkāpos no biotopa un devos tālākā apkārtnes izpētē. T.i. teorētiski varbūt varēju doties arī uz Rundāles pils parku, kur arī resngalvīši ir manīti, bet tomēr izlēmu par labu meža pudura izpētei uz Z no Pilsrundāles. Tā teikt, tik pat labi rensgalvīti jau varēju nejauši atrast kādā citā vietā, kādus dažus simtus/pāris km tālāk. Taču kā noprotams - arī šāds optimistiskais scenārijs nepiepildījās. Varbūt par maz uzmanības tam veltīju, jo turpmākajā pastaigā sāka parādīties visādi citādi interesanti radījumi, kas novērsa domas no sārmeņu resngalvīša. Piemēram, šī samērā koši krāsotā laupītājblatks Rhynocoris annulatus, kas varbūt nav ļoti reta suga, bet gada laikā varbūt labi, ja kādas 2-3 reizes gadās sastapt. Parasti arī šīs blaktis ir samērā manīgas un īpaši nemīl fotogrāfēties (saulē uzsilušās mēdz ātri celties spārnos un lidot prom), tāpēc biju jo īpaši priecīgs, kad atskārtu, ka šis eksemplārs ir ļoti mierīgs. Tā nu šīs sugas fotoarhīvam varu pievienot kādu sauju tīri labu kadru. Šī ir viena no tādām tiešām ļoti plēsīgajām un 'asinskārām' blaktīm, kas medī citus kukaiņus (reizēm pat tādus, kas ir pašas blakts izmērā) un ar savu vareno un dzēlīgi aso snuķi (redzams otrajā attēlā) izsūc to iekšējo saturu. Man ļoti patīk laupītājblakšu dzimtas angliskais nosaukums: Assassin bugs jeb tulkojumā - 'slepkavblaktis'. Samērā liela izmēra blakts (ap 1,5cm), kas varbūt var samērā sāpīgi 'iedurt' arī cilvēkam. Rokās ņemt gan nemēģināju, lai to pārbaudītu. 

Mainīgā spāre (Libellula fulva)

Plankumainā spāre (Libellula quadrimaculata)

Karaliskā dižspāre (Anax imperator)

Knaibļspāre (Onychogomphus forcipatus)

Šo dienu īstenībā var saukt arī par spāru dienu, jo visā dienas garumā šķietami redzēju vairāk spāres kā visā iepriekšējā gadā kopā. Nu ok, tas droši vien ir pārspīlējums, bet kopumā spāru tiešām bija daudz. Gāju pa kaut kādu stigu (varbūt gāzes vada līniju, nepiefiksēju) un tur ik uz soļa burtiski no kājapakšas cēlās spāru bari. Pie tam g.k. lielā izmēra spāres, kas citkārt jau ir krietni vien manīgas un spārnos ceļas krietni vien laicīgāk. No paša sākuma nemaz pat neattapos izmantot šo labvēlīgo situāciju, lai papildinātu fotokolekciju ar kādiem daudz maz kvalitatīviem spāru kadriem, bet nu apmēram šī gājiena posma vidusdaļā tomēr 'nervi neizturēja' - apmainīju objektīvu un ķēros pie spāru medībām. Protams, pēc labākajām Mērfija likumu tradīcijām tik daudz spāru turpmākajos dažos simtos metru vairs netrāpījās... Bet tāpat salasījās diezgan ražīgs sugu komplekts - mainīgās spāres (lielā skaitā, dažādās svaiguma pakāpēs), plakanās spāres, melnkāju upjuspāres, knaibļspāres, plankumainās spāres (viens eksemplārs arī praenubila krāsu formas iezīmēm - melnie plankumi daudz lielāki un izteiksmīgāki kā normāliem eksemplāriem būtu jābūt), lielā ezerspāre, karaliskā dižspāre, Partenopes dižspāre, brūnā dižspāre, rudā dižspāre, dzeltenā klajumspāre un vēl dažas krāšņspāru sugas. Tāda visai izcila sugu daudzveidība! Pie tam šī stiga principā gāja cauri meža pudura vidu - tiešā tuvumā nekādu lielāku ūdeņu nebija. Droši vien spāres te bija salidojušas, lai meža radītajā aizvējā (kopumā diena bija diezgan vējaina) ērti un netraucēti barotos. 

Ziedmuša Chrysotoxum festivum

Dzelkņmuša Oplodontha viridulum

Lapgrauzis Phyllobrotica quadrimaculata

Turpat starp spārēm trāpījās arī divi interesanti divspārņi. Nu labi varbūt tā pēc pašas būtības nekas pārlieku interesants, jo nedz kādas īpaši retas vai, piemēram, sugas ar īpašu bioloģiju. Interesantums g.k. slēpjas faktā, ka tās ir sugas, ko iepriekš nebiju redzējis. Vai ja biju redzējis, tad nebiju fotogrāfējis. Ok, par abu sugu, gan ziedmuša Chrysotoxum festivum gan dzelkņmuša Oplodontha viridulum, izplatības biežumu varbūt man konkrētu datu nav, bet ja jau abas šīs sugas ir pārstāvētas ar novērojumiem portālā Dabasdati.lv, tad jau nekas ekstrēmi retumi tie droši vien nav. Savā ziņā interesants ir mazliet tālāk pastaigā sastaptais lapgrauzis Phyllobrotica quadriamculata, jo šī bija tāda pirmā suga, kam man pašos foto pirmsākumos, 2005. gada vasarā izdevās iegūt kā toreiz man šķita, ļoti smuku un kvalitatīvu kadru ar labi izgaismotu vaboli, smuki zaļu foniņu un tā. Tajā laikā suga vēl pat skaitījās kā tāds nosacīts retums. Nav jau tā, ka arī mūsdienās tā būtu ļoti bieži sastopama - es personīgi redzu ne katru gadu, un gada laikā labi ja 1-2 reizes. Dzīvojot mitrās vietās, g.k. kur aug bruņu ķiverenes (Scutellaria galericualta), kas ir tā kāpura barības augs (tie gan barojas nevis ar auga lapām, bet gan saknēm). Varbūt, ja rūpīgāk koncentrētos tieši uz šī auga pētīšanu, tad izdotos konstatēt biežāk?

Meža caunas (Martes martes)

Tā nu bridu tur pa to meža puduri un biju jau novirzījies no LVM meža ceļu trasēm un bridu pa sausu grāvi. Patiesībā tā nopriecājos, ka grāvis bija riktīgi sauss, jo pa to varēja slāt kā pa 'šoseju' un nevajadzēja lauzties pa stigu blakus, kur nātres u.c. augājs bija izstiepies vismaz jau līdz manas kājstarpes augstumam. Tā nu biju mazliet ieskrējies un iegrimis savās domās (gan jau par kādiem kukaiņiem), kad pēkšņi dažu metru attālumā mani pamatīgi sabiedēja kaut kāda meža zvēra strauja kustība krūmos. Tiešām samērā pamatīgi salēcos un apstājos kā zemē iemiets. Stirna? Cūka? Lācis? Nē - izrādās divas meža caunas, kas uzspurdza no krūma un aizļēpatoja augšup pa nolūzušas apses stumbeni. Amizants šķita vienas caunas izvēlētais maršruts uz stumbeņa virsotni - nevis pa mizas ārpusi, bet tā iespraucās stumbra šķēlumā un tad pa to veikli kā.. kā.. nu laikam jau veikli kā cauna uzrausās līdz pat pašam galam, kur palika tupot un vērojot mani no droša augstuma. Acīmredzot abas caunas bija jaunuļi, jo to kustības šķita vēl mazliet neveiklas un ne tā līdz galam koordinētas. Tik tuvu caunu sen  nebiju redzējis, tā ka, lai arī sākotnēji mazliet noķēru vieglu izbīli, tomēr jauka satikšanās. 

Meža cauna (Martes martes)

Koksngrauzis Saperda perforata

Koksngrauža Leiopus punctulatus apdzīvota apses kritalas galotne

Viena cauna palika apmēram stumbra vidusdaļā un ierāpās stubram pieguļoša mazāka koka zaros. Domāju varbūt pielīst no otras puses, jo varbūt tur to caunu varētu redzēt un nofotogrāfēt vēl tuvāk. Pie reizes izmantoju izdevību apskatīt šo nolūzušo apses stumbru tuvāk, jo reizēm jau uz tādiem liela diametra apšu stumbeņiem mēdz dzīvot kādi interesanti radījumi. Un tiešām dzīvoja ar - atradās melnpunktainais apšu koksngrauzis (Saperda perforata), kas ir tāda samērā reta suga. Arī caunai jaunulim (caunulim?) izdevās tikt tuvāk un kaut ko tur lapotnes pustumsā pat nofotogrāfēt. Tā ka veiksmīgs manevrs! Gribēju jau doties tālāk, kad pamanīju, ka nolūzusī apses galotne tā glīti guļ šī izžuvušā grāvja gultnē. Atausa atmiņā jaunības dienas, kad vienā izcirtumā līdzīgos apstākļos (nolūzusi apse uz kuras dzīvoja Saperda perforata un turpat blakus guļoša apses galotne ar zariem) izdevās uz šiem zariem novērot un noķert ļoti retu koksngrauzi - Leiopus punctulatus. Kopš tās reizes vairs dabā šo sugu sastapis nebiju (tik viens eksemplārs loga lamatās ievācot paraugus maģistra darbam) - kāpēc gan te nepameklēt? 

Koksngrauzis Leiopus punctulatus

Nepaspēju pat apskatīt kādus 3 lielākos zarus, kad gandrīz nespēju noticēt savām acīm - tur taču sēž viņš, meklētais koksngrauzis! Leiopus punctulatus kā dzīvs! Nu ok, dzīvības pazīmes īpaši neizrādīja, jo koksngrauzītis bija nekustīgi sastindzis tieva zariņa galā. No jaunību dienu tikšanās reizes (tas bija 2004. gadā) atcerējos, ka pirmajā reizē šo koksngrauzi nemaz neizdevās ievākt, jo tiklīdz to pamanīju, tas nokrita zemē un vairs to atrast, protams, neizdevās. Nācās atgriezties citā dienā, lai vaboli noķertu. Ņēmu šo sūro pieredz vērā un pastūmu zem koksngrauža zariņa paladziņu, lai, ja gadījumā tas izdomātu nokrist, tas nekur nepazustu. Šoreiz gan šāda piesardzība izrādījās lieka, jo vabole principā nelikās īpaši traucēta. Protams, to jau nekad nevar zināt (un droši vien, ja nebūtu palicis zem vaboles paladziņu, tad tā 100% būtu nokritusi zemē) tāpēc arī pirmos kadrus fotogrāfēju ļoti piesardzīgi. Taču beigās varēja vaboli arī mierīgi pabakstīt un tā nevis krita zemē, bet paskrēja vien kādu sprīdi pa zariņu uz priekšu, kur atkal sastinga un bija ērti fotogrāfējama. Skaisti! Koksngraužu suga Nr.82 manā fotoarhīvā!  

Koksngrauzis Leiopus punctulatus

Koksngrauzis Leiopus punctulatus

Koksngrauzis Leiopus punctulatus

Pēc izskata tā principā ir samērā nesajaucama, taču nedaudz līdzīga biežāk sastopamai Leiopus linnei jau ir. Galvenā atšķirība ir krāsojumā - šī suga ir izteikti divkrāsaina, tumšās joslas ir vienmērīgi tumšas bez gaišākiem raibumiņiem un gaišajās joslās ir ietverti nelieli, apaļi, melni plankumi. Kopumā ir ļoti maz publicētu atradumu šai sugai - atskaitot jau pieminētos manus divus atradumus 2004. un 2010. gadā, ir tikai viens A.Napolova un I.Romas atradums 2009. gadā Kandavas apkārtnē. Noteikti ir vēl kādi senāki atradumi (jāpēta kādas publikācijas Latvijas Entomologos u.c., kas tagad nav pie rokas), bet tā kopumā noteikti atradumu skaits nav liels un tā joprojām skaitās reta suga. Iespējams daļēji šo retumu var skaidrot ar samērā grūto sugas konstatēšanu, jo vaboles neapmeklē ziedus un lielāko daļu dzīves principā tad pavada uz šādiem nolūzušu apšu tievajiem zariņiem. Manā pieredzē g.k. šīs apšu galotnes ir bijušas samērā atklātās vietās (aizaugošā izcirtumā un te mežmalā, grāvī), lai gan šur tur internetā min, ka patīkot arī noēnoti apstākļi. Kopumā šāds atmiris apses zars piemērots neesot pārāk ilgu laiku, jo kad ir visa miza jau ir atlupusi un nokritusi, tad tas jau vairs īsti nedarot. 

Ķirmis Xestobium rufovillosum

Piepjložņa Hallomenus binotatus

Praulvabole Mycetochara flavipes

Pastaigas beigu daļā nejauši iebridu meža pudurī lauka vidū, kas izrādījās īstena 'paradīzes sala'. T.i. ne gluži ar baltu smilšu pludmalēm, tirkīzzilu ūdeni un kokosriekstu palmām, bet tāda neliela kukaiņu paradīze gan. Mežs izrādījās pilns ar milzīgiem ozoliem dažādās to augšanas stadijās - dzīvi veseli, dzīvi ar dobumiem, stāvoši sausi nokaltuši, stāvoši stipri satrupējuši, nogāzušies nokaltuši, nogāzušies satrupējuši utt. Droši vien, ja tur pastaigātu ilgāk, tad varētu atrast tiešām kādas ļoti interesantas sugas, taču arī īsajā pastaigā kādas trīs interesantas sugas atradās. Ķirmis Xestobium ruffovillosum, kas ir samērā reta suga un kas dzīvo uz nokaltušiem platlapjiem, gan laikam bija beigts, jo tā arī nesagaidīju nekādas dzīvības pazīmes no tā. Savukārt praulvabole Mycetochara flavipes bija atkal pārāk dzīva - skrēja pa ozola stumbru tik veikli, ka nekādi neizdevās to jēdzīgi nofotogrāfēt. Skrēja, skrēja līdz ielīda kādā spraugā un nozuda pavisam. Mazliet jau škrobīgi, jo iepriekš tādu sugu redzējis nebiju. Uz pāris sērpiepēm savukārt atradās daži retās piepjložņas Hallomenus binotatus īpatņi, kam Latvijā kopumā ir ļoti maz atradumu. Šo gan esmu jau redzējis iepriekš - divās vietās Rīgā (Iļģuciemā un Botāniskajā dārzā). Bet tā vispār tiešām ļoti interesanta bioloģiskās daudzveidības 'saliņa' cūku pupu lauka vidū. Šajā Zemgales līdzenuma daļā meži praktiski ir palikuši vien šādu nelielu saliņu veidā un daudzas sugas droši vien Zemgalē turpina eksistēt vien šajos nelielajos pudurīšos. Ņemot vērā, ka mežu izciršana tur tāpat turpinās (lai gan vizuāli jau šķiet, ka reāli jau tur nav ko cirst, jo mežu jau praktiski tur nav!), tad īstenībā būtu varbūt biežāk turp jāaizbrauc, lai vismaz kādu sugu (g.k. jau pieminēto Ropalopus ģints koksngrauzi) vēl paspētu apskatīt un ieraudzīt vēl pirms to atradnes ir iznīcinātas.  

Zaļais vītolu koksngrauzis (Aromia moschata)

Zaļais vītolu koksngrauzis (Aromia moschata)

Lai nu kā tur nebūtu ar šo meža pudurīšu ne tik rožaino nākotni, noslēgumā vēlreiz atgriezos no rīta apmeklētajā resngalvīša biotopā. Tā kā strauji tuvojās vakars un ēnā sāka kļūt pat samērā vēss, tad principā neloloju nekādas ilūzijas, ka vakarā varētu kāds resngalvītis atrasties. Bet vismaz atradās zaļais vītolu koksngrauzis (Aromia moschata), kas mierīgi sēdēja uz kādas kārkla atvases lapas. Nav pārāk reta suga, kas varbūt ir viens no iemesliem kāpēc tādas īpaši košas emocijas šī satikšanās neizraisa. Taču no otras puses - vabole ir diezgan liela (3-4cm) un spīdīgi laistās zaļganīgi sarkanīgos toņos, kas to padara par vienu no iespaidīgākajām pie mums sastopamajām koksngraužu sugām. Patiesībā jau gandrīz vai tāds kā tropu lietus mežu 'elements' un jāsaka, ka tikai tagad, tā mierīgi to tur fotogrāfējot, laikam būšu tā pa īstam novērtējis šīs vaboles izskatu. Nu tiešām daiļš lops! Godam izpelnījies tagad kādu laiku gozēties kā mana datora ekrāntapete.