Tauriņiem pa pēdām - 89, 90, 91, 92

Jūnijs principā izvērtās ļoti tukšs no dabas vērojumu viedokļa - darbā nācās aizvietot kolēģi kā rezultātā brīvo dienu praktiski nebija. Protams, tā daudziem cilvēkiem ir gandrīz vai ikdiena, bet nu man tomēr kaut vai nedaudz, bet vairāk vai mazāk regulāri prasās izskriet kaut kur zaļumos - pavērot putnus vai nofotogrāfēt kādu kukaini. Ja ilgstoši netieku dabā, tad dzīve sāk rādīties drūmās krāsās un ja vēl DabasDatos regulāri parādās manā listē trūkstošu dienastauriņu ziņojumi, tad vispār nāk virsū aš dziļa depresija (nu ok - tas nedaudz pārspīlēti). Tā nu cietos, cietos un plānoju iespējamos braucienus brīvajās dienās (uz Garkalnes, Launkalnes, Ropažu un Suntažu pusi). Taču iznāca, ka brīva diena man bija tikai viena - 2. jūlijs. Uz visām plānotajām vietām bez auto jau it kā nereāli izbraukāt. Vai varbūt tomēr reāli? Ķēros pie 1188.lv un sāku rēķināt - izrādījās, ka ir reāli pirmdien pēc darba aizbraukt ar vilcienu uz Valmieru, tālāk ar riteni pa nakti pārbraukt uz Launkalnes apkārtni, kur agrā agrā rītā bija cerība uz 3 jaunām sugām. Pēc tam pa pusdienlaiku aizmīt līdz Āraišiem no kurienes ar vilcienu uz Krievupi, kur Garkalnes apkārtnē varētu būt 2 jaunas sugas. Tālāk ar velosipēdu uz Ropažiem, kur viena jauna suga un pēc tam agrā trešdienas rītā pirms darba vēl aizskriet no Ogres līdz Suntažiem, kur it kā vēl viena jauna suga. Plāns skaists, lai arī grūts - kopā ar ričuku sazīmējās ~200km no kuriem 90% vienā dienā veicami. Bet izsalkums pēc dabas un jauniem tauriņiem bija tik liels, ka nekas cits vien neatlika kā mēģināt! Tā teikt metu arī kaunu pie malas un braucu 'ķeksēt' citu ziņotos tauriņus. 

Dzērveņu raibenis (Boloria aquilionaris)

Pirmais pieturas punkts pēc nakts pārbrauciena (kas izrādījās auksts un bezmiega pilns - laikam tomēr vajadzēja guļammaisu piepakot klāt velosipēdam) bija Krievu purvs netālu no Launkalnes. Tur jau vairākas reizes bija ziņots dzērveņu raibenis kā arī sūreņu raibenis (kas it kā nav nekāds ekstrēms retums, taču Dabasdatos tas bija pirmais šīs sugas ziņojums). Par pirmo biju drošs, ka redzēšu un tā arī bija - šķiet saule vēl nebija uzlekusi, kad sāku manīt pirmos dzērveņu raibeņus nakšņojam uz pētereņu ziediem. 89. suga manā listē! To tur tiešām izrādījās vesels pulks - saskaitīju vairāk par 20 gabaliem. Suga gan noteikti nav reta un purvos, purvmalās droši vien pat bieži sastopama. No citiem raibeņiem viegli atšķirams pēc pakaļspārnu apakšpuses zīmējuma, tā priekšējā stūra (kas ir ar izteiktu stūri, praktiski 90 grādu leņķī). Arī virspusē ir šādās tādas pazīmes - piemēram, priekššpārnu aizmugurējā malā ir divi melni plankumi, kas atgādina > < zīmes. Papriecājies par šiem, bridu uzmanīgi uz purva pusi, bet nu īsti ar nekādu tauriņu atrašanu nesekmējās - tik vien, ka uz padsmit minūtēm nosnaudos uz priedes stumbra purva vidū. 

Lielais vijolīšu purvraibenis (Clossiana titania)

Jāsaka, ka ap pulksten 8iem tiešām miegs sāka pamatīgi likt par sevi manīt - sāku pārdomāt vai tādā pusmiega stāvoklī vispār ko izdosies sameklēt. Bet nu apņēmības pilns ripinājos uz netālo izcirtumu, kur pagājušajā gadā Sintija Elferte bija redzējusi vienu no manām sapņu sugām - lielo vijolīšu purvraibeni. Par šīs sugas redzēšanu mazliet šaubas bija, jo pēc šī vienīgā ziņojuma citi nesekoja (lai arī šķiet daži bija meklējuši). Ap pus9 saule jau pamatīgi sildīja, dažādi tauriņi aktīvi lidinājās un bridu iekšā izcirtuma stūrī. Nepagāja nemaz ilgs laiks, kad izdevās ieraudzīt meklēto! No sākuma tikai no virspuses, kas varbūt pēc pirmā acu uzmetiena ir tāda pati kā citiem oranži-melni punktotajiem raibeņiem, taču var skatīties uz pakaļspārnu ārmalas 'trīsstūriem', kas ir ļoti satuvināti ar melnajiem plankumiem. Spārnu apakšpuse gan ir pavisam nesajaucama - cakaini zigzagaina ar sarkanbrūnu pamattoni. Manā uztverē skaistākais no purvraibeņiem - prieks redzēt pat, neskatoties uz to, ka nav paša atrastā vietā. 90. suga manā listē! Sabildēju šos atliektiem galiem - tā teikt, lai pietiek visai dzīvei, bet nu laikam nedaudz aizrāvos jo bija jau laiks ripināt uz tiem Āraišiem. 

Purpura lācītis (Rhyparia purpurata)

Un pārbrauciens uz Āraišiem izvērtās par mokošāko šajā dienā. Šķiet biju paredzējis šim ~40km posmam kādas 2,5 stundas, kas principā ir visnotaļ pietiekami (minot uz Jāņiem 36km izdevās pieveikt 1,5h). Taču izbraucot uz šosejas sapratu, ka nebūs labi, jo sejā pūta mans lielākais ienaidnieks - pretvējš. Kā zināms, tad Pleskavas šosejas reljefs arī nav no tiem līdzenākajiem. Rezultātā nācās sakopot visus savus fiziskos un garīgos spēkus (2x gandrīz padevos un iemetu velosipēdu krūmos), lai mēģinātu paspēt uz vilcienu - nokavējot to, turpmākie dienas plāni principā sabruktu, jo nākamais vilciens bija pārāk ilgi jāgaida. Beigu beigās nezinu kā, bet tomēr paspēju uzmīties uz Āraišu perona 5 minūtes pirms vilciena pienākšanas. Iztukšots un piekusis, bet vismaz ar cerībām uz jaunām tauriņu sugām. Pa ceļam uz Krievupi mirklis miega un tad jau sāku brist pa dzelzceļa līniju, kur bija redzēta nākamā mērķsuga - lielie mārsilu zilenīši. Vispirms gan izdevās no sausās zāles izcelt vienu no krāšņākajiem naktstauriņiem - purpura lācīti, kuru līdz šim biju redzējis tikai pie naktstauriņu gaismas. Arī forši - vismaz būs kāds attēls arī bez balta palaga fonā.

Lielais mārsilu zilenītis (Maculinea arion)

Arī šajā vietā gaidītais tauriņš nelika pārāk ilgi uz sevi gaidīt - pamanīju lidojam paliela izmēra zilenīti, kuru citā vietā varbūt būtu noturējis par vīķu zilenīti (lidojumā diezgan līdzīgs tam izskatījās), bet šajā vietā noteikti bija šādi aizdomīgi objekti jāpārbauda tuvāk. Un jā, tik tiešām šis izrādījās lielais mārsilu zilenītis! 91. suga manā listē! Suga varbūt ne pārāk bieža - sastopama galvenokārt sausos biotopos kur aug mārsili. Taču šai sugai nepietiek vien ar mārsiliem, jo tā ir viena no retajām mirmekofīlajām tauriņu sugām. Kamēr jauni, kāpuri barojas ar mārsilu ziediem, bet drīz vien sāk izdalīt saldu šķidrumu, kas pievilina Myrmica ģints skudras (g.k. Myrmica sabuleti). Kad skudra ir pievilināta, kāpurs nedaudz 'sašķobās', lai vairāk izskatītos pēc skudras kāpura un šī to uzreiz automātiski aizstiepj uz savu pūzni pie citiem kāpuriem, kur zilenīša kāpurs sāk pa kluso mieloties ar skudru oliņām un kāpuriem. Līdzīga veida attiecības ar kāpuriem ir divām citām Latvijā ļoti reti sastopamajām radniecīgajām sugām - brūnvālīšu zilenītim (Maculinea telejus) un šogad Latvijā atrastajam drudzeņu zilenītim (Maculinea alcon). Cerams, ka šogad vēl izdosies paspēt aizskriet arī pēc šīm abām sugām, lai būtu pilns 'komplekts'.  

Mārsilu raibspārnis (Zygaena minos)

Vienā nelielā laukumiņā dzelzceļmalā varēja novērot vienu citu ar mārsiliem saistītu sugu - mārsilu raibspārni, kas ar saviem garenajiem plankumiem ir viegli atšķirams no citām sugām. Suga Latvijā laikam nav pārāk bieži sastopama - droši vien vairāk DA daļā, bet tās atrašanās Garkalnes apkārtnē droši vien norāda, ka šīs apkārtnes dažādi sausie biotopi ir vieni no interesantākajiem Latvijā. 

Mazais atraitnīšu raibenis (Argynnis niobe)

Garkalnes apkārtnē gan bija palikusi vēl viena potenciāli jauna suga priekš manis - mazais atraitnīšu raibenis. Taču nogurums lika par sevi manīt un prasījās veikala pauze, līdz ar to no dažām potenciālajām vietām, kur tas ir bijis redzēts, liku kārtis tikai uz vienu no tām - zaļvārnu klajumu šosejmalā. Tā teikt, zaļās vārnas un stepes čipstes šogad ar nebiju 'ieķeksējis' - ja nebūs tauriņš, tad vismaz abiem šiem putniem tur gan bija jābūt. Putni tik tiešām bija, bet tauriņi kaut kā sākumā nemanījās. Jau virzoties uz izeju, beidzot izdevās pamanīt vienu no Argynnis ģints raibeņiem. Nedaudz patramdījis to, ne bez pūlēm, bet tomēr izdevās nofotogrāfēt tā spārnu apakšu, kur slēpjas drošākā sugas atšķiršanas pazīme - melns punktiņš ar baltu apmalīti priekšspārna pamatnē. Urā - ceturtā jaunā suga vienas dienas laikā un kopā jau 92. sugas! Šī laikam nemaz nav tik reta suga - sastopama dažādos sausos biotopos. Tik vien, ka tā atšķiršana nedaudz sarežģīta + šīs ģints raibeņi galīgi nav no tiem vieglāk fotogrāfējamiem, jo iztraucēti (un to izdarīt ir ļoti viegli) tie strauji aizlido kaut  kur tālu, kur tiem nav viegli izsekot.

Parastais perlamutra raibenis (Argynnis aglaja)

Ar to arī mans dienas brauciens beidzās, jo nejutu sevī (jeb pareizāk sakot, savos ceļos) vairs spēku mīties no Garkalnes uz Ogri, kur pa ceļam bija lielas iespējas redzēt ozolu astainīti. Bet nu neko darīt - tāpat četras jaunas sugas vienā dienā ir lielisks rezultāts. Diena izdevusies par 100% (jeb par 80%, jo tomēr redzēju 4 no 5 nobrauktajā maršrutā teorētiski redzamajām jaunajām sugām). Pašās beigās vēl nedaudz pārsteidza viens spoks, kas pa gabalu izskatījās nu vispār kaut kas neredzēts. Beigās gan tas izrādījās tikai aberants parastā perlamutra raibeņa īpatnis. Arī ko tādu redzēju pirmo reizi.

Bet ar to šogad vēl viss nebeidzas... Vēl ir teorētiskas iespējas aizbraukt un 'ieķeksēt' veselu čupu sugu - brūnvālīšu, drudzeņu un esparsetu zilenīšus, lielo silsamteni, ceļteku pļavraibeni, ozolu astainīti un varbūt ja paveicās, kaut kur atrodas arī kāds ozolu zefīrs un vainadzīšu zilenītis.. Varianti ir - tagad arī teorētiski būs beidzot vairāk brīvu dienu. Jācer tik uz labu laiku!

Engures jāņi 2013

Līgo dienā, savukārt, devos nelielā apgaitā pa Engures ornitobāzes apkārtni - g.k. izstaigāju orhideju taku (laikam jau jāsaka - bijušo orhideju taku, jo takas dēļi izrādās ir demontēti) bruņojies ar kukaiņu 'dauzāmo palagu'. Tā teikt, ar mērķi nokratīt no koku zariņiem kādus interesantus bezmugurkaulniekus, ko citādi ir grūti pamanīt to slēpto dzīves veidu dēļ. 

Ēnvabole Wanachia triguttata

Un jau ātri vien tiku pie pirmā 'guvuma' - uzsitot pa tievu, nokaltuša bērza stumbriņu, no tā nokrita divas sīciņas vabolītes ar visai raksturīgu segspārnu zīmējumu. Uz sitiena nevarēju atminēties, kas tā ir par sugu, taču mēles galā bija ēnvabole Wanachia triguttata - un kā izrādās, tad biju no saviem smadzeņu apcirkņiem izmakšķerējis pareizo nosaukumu! Meklējot informāciju par citām šīs sugas atradnēm, izdevās atrast tikai divas - 11.07.1993 Kolkā (leg. D.Teļņovs) un 02.03.2008 izaudzēta no ievāktiem kāpuriem Pārogrē (leg. I.Salmane). Gan jau ir kādi vēsturiski novērojumi, jo 1993. gada novērojums nav atzīmēts kā jauna suga Latvijai. Bet nu jebkurā gadījumā - iznāk 3. zināmā atradne pēdējo ~20 gadu laikā! Suga gan esot saistīta ar egļu violetpiepēm (Tricahptum abietinum) un 2008. gada novērojumā kāpuri tieši tika ievākti no egles, kas apaugusi ar šo piepi.

Spraugložņas Synchita humeralis

No neliela nokaltuša alkšņa stumbra izdevās nokratīt vēl vienu paretu vaboļu sugu - spraugložņu Synchita humeralis. Noteikti nav tik reta kā iepriekš redzētā ēnvabole, taču tāpat pārāk daudz ziņojumu par šo sugu nav - ap 10, no kuriem senākais 2002. gada novērojums esot bijis otrais 100 gadu laikā. Turpmākais novērojumu pieaugums noteikti liecina, ka piemērotos biotopos gan jau nemaz tik reta nav. Manos maģistra darba paraugos šī suga, piemēram, bija gana parasta (kopā 29 ex. no ~10 parauglaukumiem). Droši vien kārtējais piemērs tam, ka kāda suga slēptā dzīves veida un mazo izmēru dēļ netiek konstatēta tik bieži cik tā ir reāli sastopama. 

Ķērpjuts Peripsocus subfasciatus

Ir viena tāda ļoti neredzama kukaiņu grupa, kuras ikdienā, pat speciāli meklējot, gadās ieraudzīt visnotaļ reti - tās ir ķērpjutis (Psocoptera). Taču ar šo 'dauzīšanas' metodi pēkšņi var atklāt, ka ķērpjutis ir praktiski uz jebkura lielāka krūma vai koka zariem! Ķērpjutis ir samērā primitīvi un seni kukaiņi, kas dzīvo uz koku stumbriem, zariem utml. vietās, kur barojas ar ķērpjiem, aļģēm, atmirušām augu daļām utt. No citiem līdzīgiem kukaiņiem, piemēram, laputīm tās atšķiras pēc spārnu dzīslojuma un to krāsas, galvas formas un citām pazīmēm. Piešaujot aci, īsti ne ar ko citu nevar sajaukt. Sugu noteikšana pēc bildēm ir gana piņķerīgs process, jo galvenokārt viss balstās uz spārnu dzīslojumu, kuru bildēs tomēr reizēm nevar īsti saprast. Šo konkrēto eksemplāru man gan tomēr izdevās noteikt - tā ir ķērpjuts Peripsocus subfasciatus. Tiesa neko daudz jau tas nedod, jo Latvijā tās neko daudz nav pētītas līdz ar to ne var pateikt vai tā bieža suga, ne ko citu. Tiesa sava bakalaura pētījumu laikā, kur man tās arī bija sakritušas lamatās, ķērpjutis man diezgan pat iepatikās - varbūt man vajadzēja kļūt par ķērpjutu pētnieku?

Piepju pūcītes (Parascotia fuliginaria) kāpurs

Tāpat ar šo metodi diezgan labi ir iespējams konstatēt dažādu kāpuru klātbūtni, kas citādi ir diezgan labi nomaskējušies starp zariem un  lapām. Šis konkrētais kāpurs, gan mani visnotaļ samulsināja, jo dabā pārvietojās nu gluži kā sprīžmeša kāpurs (mērot 'sprīžus' ar savu ķermeni) - ilgi un nesekmīgi meklēju ko līdzīgu starp sprīžmešiem, kad beidzot izmisumā sāku skatīties arī citās tauriņu dzimtās. Un kā par pārsteigumu meklētais atradām starp pūcītēm - izrādās šis bija piepju pūcītes kāpurs. Tiesa piepju pūcīte patiesībā vairāk atgādina sprīžmeti - nez kuram radās tāda ideja to ievietot pūcīšu dzimtā?

Trīssvītru mēnestiņsprīžmeša (Slenia dentaria) kāpurs

Ja runa ir par tiem kāpuriem, kas ir maskēšanās meistari, tad sprīžmešu kāpuri noteikti ir vieni no galvenajiem kandidātiem uz 'oskaru'. Daudziem ir īpaši izaugumi, kas to formu pietuvina īsta zara formai, daļa ieņem pat speciālas pozas, lai pēc iespējas vairāk izskatītos pēc koka zariņa un par pašu kāpura krāsojumu nemaz nerunājot. Jāsaka, ka daudz tādus neesmu līdz šim fotogrāfējis (laikam jau pārāk labi slēpjas) un Engurē pamanītais trīssvītru mēnestiņsprīžmeša kāpurs, lai arī nav no tiem perfektākajiem koku zariņu atdarinātājiem, ir labākais no šīs tēmas manā kolekcijā.

Tīklcikāde Cixius cunicilarius

Šajā braucienā savā kolekcijā izdevās pievienot arī tīklcikādes bildi, kas līdz šim bija lekušas garām manam fotoobjektīvam. Līdzīgas citām cikādēm, taču atšķirībā no klasiskajiem to variantiem, tīklcikādes spārnus tur gandrīz paralēli zemei jeb ļoti lēzenā 'jumtiņā' (citām cikādēm spārni ir izteikti jumtiņā). Kāpuri barojoties ar augu saknēm. 

Naktstauriņu gaismošana 2013 v0.5

Tā izskatās, ka nu jau gandrīz vai ar pulksteņa precizitāti esmu pasācis bloga ierakstus rakstīt ar kādu 3 nedēļu nokavēšanos. Bet nu manā rajonā tā runā, ka labs nākot ar gaidīšanu. Šis ieraksts būs par Jāņu svinībās redzēto Engures Ornitobāzes apkārtnē. Pirmais vakars tika veltīts naktstauriņu gaismošanai - uz vietas ierados gan jau gandrīz pa tumsiņu, bet kolēģi bija jau parūpējušies un lampu ar palagu jau piekāruši ar skatu pret ezeru. 

Niedru urbējs (Phragmateacia castaneae)

Ja jau ar skatu pret ezeru, tad jau skaidrs, ka vajadzēja lidot dažādām ar ezeru saistītām sugām un, ņemot vērā lielo niedru daudzumu Engures ezerā, loģiska bija mana vēlme beidzot ieraudzīt niedru urbēju! Suga it kā reta, bet kur tad vēl to varētu atrast, ja ne seklos ar niedrēm aizaugušos ezeros? Un tik tiešām - nepagāja ne pusstunda (man šķiet, ka labi ja 15 minūtes), kad ieradās pirmais niedru urbējs. Suga pieder urbēju dzimtai un tās kāpuri tik, atbilstoši nosaukumam, 'urbjas' niedrēs - t.i. dzīvo tās stiebra centrālajā daļā. Viegli nosakāma suga - ja uz spārniem nekādu pazīmju nav, tad šajā gadījumā ir jāskatās uz vēderu, kas ir izteikti garāks par spārniem. 

Ozolu vērpējs (Lasiocampa quercus)

Lampa apgaismoja arī nelielu meža fragmentu, līdz ar to bez minētā niedru urbēja, neskaitāmām viendienītēm, makstenēm u.c. ar ūdeni saistītiem kukaiņiem lidoja arī kādi meža tauriņi. Un viena no vakara zvaigznēm noteikti bija milzīga ozolu vērpēja mātīte! Visnotaļ iespaidīgs dzīvnieks. Ar ozoliem gan tam nav tik liela saistība (kāpuri gan ēd arī tos), jo man pašam šī suga vairāk asociējas ar priežu mežiem, kur kāpuri grauž mellenes un viršus, bet tēviņi karstās un saulainās dienās strauji lidinās gar priežu stumbriem. Nākamajā dienā kā reizi tēviņus varēja diezgan regulāri manīt.

Lielā krūmāja pūcīte (Anaplectoides prasina)

Tajā vakarā bija vēl tikai viena jauna suga - lielā krūmāja pūcīte, kuru atradu slēpjamies zem palaga tikai kādas 5 minūtes pirms lampas izslēgšanas. Nekas jau tāds ļoti īpašs laikam - tik vien, ka paliela un ar daiļiem sūnuzaļiem akcentiem. 

Botāniskā dārza koksngrauzis

Drīz pēc iepriekšējā bloga ieraksta notikumiem, nāca trakas divas nedēļas darbā, kuru laikā bija tik divas brīvdienas Jāņos (par tām gan ar būs veseli divi ieraksti blogā! Kaut kad drīzumā cerams) - attiecīgi dabā gājienus ir nācies atlikt uz vēlāku laiku. Taču arī Botāniskajā dārzā bija viens izpildāms uzdevums - jānokārto rēķini ar slaveno Botāniskā dārza koksngrauzi (sīkāk lasīt Dabasdati.lv rakstā). Kopš dienas, kad par to uzzināju (10. jūnijā), praktiski katru dienu kad biju dārzā, vismaz vienu reizi piegāju un aplūkoju to ozolu kur šie bija redzēti. Diemžēl neko vairāk par vienu segspārna fragmentu neizdevās atrast (toties atradu mazu mazu melnulīti [tā tāda vabole, nevis mazs nēģerpuika], kam tā bija 6. atradne Latvijā). Tiesa laiks arī nebija varbūt tas piemērotākais, jo, lai arī auksts nebija, šie koksngrauži ir aktīvi praktiski tikai ļoti karstās dienās (nu tur +30 apmēram). Tā nu gaidīju to stundu, to mirkli, kad tāda diena atnāks... 

Koksngrauzis Plagionotus detritus

Un tā pienāca 21. jūnija rīts. Jau no rīta pirms darba, piegājis pie koka, satiku galveno šī stāsta vaininieku - t.i. šo vaboļu atradēju, Mārtiņu Dakšu. Tā īsi apspriedām šo lopiņu un nonācām pie secinājuma - ka šī diena varētu būt tā īstā diena, kad atkal varētu ieraudzīt tās vaboles (jo arī viņš pats pēc tās maija dienas vairs tos šķiet nebija redzējis). Gāja stundas un diena tiešām izvērtās ļoti karsta un ap kādiem plkst. 17iem nenocietos un ātri  izšmaucu no Tauriņmājas, lai apraudzītu Bio-ozolu. Un jā! Tur viņi skrēja! Divi koksngrauzīši Plagionotus detritus! Dabā daudz skaistāki kā bildēs! Diemžēl pārāk augstu, lai varētu jēdzīgi nofotogrāfēt.. Un abi mēģinājumi tos noķert izrādījās pagalam nesekmīgi, jo tādu veiklību nebiju no tiem gaidījis - tuvinot sauju šie veikli kā zibens paskrēja kādu sprīdi tālāk un nekavējoties pacēlās gaisā.

Koksngrauži Plagionotus detritus

Pēc darba jau pēc 19:00 uz koka jau skraidīja kādi 6 koksngrauži - pie tam vairāki jau tādā normālā un fotogrāfējamā augstumā. Un kā vienmēr pierādījās fakts, ka brīdī kad kukaiņi pārojās, tie ir mazāk uzmanīgi un vieglāk nofotogrāfējami. Šis pārītis bija tik ļoti aizņemts ar savām darbībām, ka par mani nelikās ne zinis. Jā, kas to būtu domājis, ka šī suga, par kuru līdz šim biju tikai sapņojis, būs ieraugāma un nofotogrāfējama tepat Rīgā! Var jau būt, ka tā nav nemaz tik reta, bet vienkārši reti ieraugāma? Jo no tām daudzajām dienām, ko esmu pie tā ozola piegājis (kopā vairāk par 10 būs) tikai divās esmu to sugu novērojis (pēc tam arī 26. jūnijā). Līdz ar to var pieņemt, ka arī citur - pieejot pie it kā potenciāli piemērota ozola, sugu var arī neredzēt nepiemērotu laikapstākļu dēļ. Tāpat varēja novērot, ka daļa īpatņu tomēr rāpoja samērā lielā augstumā (pašu koka galotni gan ar binokli nepārbaudīju), kur varbūt saule sasilda nedaudz ātrāk. Arī tādēļ varbūt sugu var nepamanīt pat ja viņa apdzīvo konkrēto koku. Tiesa nav jau varbūt mums tādu ļoti vecu, atmirušu un saules apspīdētu ozolu tik daudz - tā ka bieži sastopama šī suga jebkurā gadījumā nav. Bet nu liels prieks pievienot šo tik ļoti gribēto sugu savam foto-arhīvam. 61 koksngraužu suga man!

Kārklu raibenis (Nymphalis xanthomelas)

Tajā dienā arī ar savu klātbūtni priecēja svaigi izlidojuši kārklu raibeņi - arī nedaudz apsteiguši savu grafiku.  Tagad nevaru saprast tikai kā tas var būt, ka agrāk tie ir skaitījušies tāds kā retums? Šobrīd tie pie mums izskatās jūtās ļoti labi - šogad pavisam noteikti daudz vairāk kā augļkoku raibeņi. Dabasdatos šogad ziņojumu skaits 32 pret 3 kārklu raibeņa labā (2012. - 26:9; 2011 - 3:7; 2010 - 0:4)!!! Intresanti cik ilgi šis 'uzliesmojums' būs novērojams? 

Naktstauriņu gaismošana 2013 v0.3 un v0.4

Šogad esmu it kā apņēmis naktstauriņus gaismot biežāk kā iepriekšējā gadā - neatceros precīzi cik reizes izdevās to darīt 2012. gadā, bet nu blogā esmu uzrakstījis par piecām reizēm. Šis ieraksts būs jau par šī gada trešo un ceturto reizi - tā ka ir laikam tomēr cerība šo nelielo apņemšanos arī izpildīt. Gaismoju jūnija vidū divus vakarus pēc kārtas (15. un 16. datumos) - ar domu papildināt vasarnīcas 'listi' ar kādām jaunām sugām. Laikapstākļi bija gandrīz ideāli, ja vien nebūtu brāzmainais vējš. Tauriņi lidoja daudz (beigās pat virs 60 lieltauriņu sugām salidoja - iespējams labākais mans rezultāts!), bet, šķiet vēja ietekmēti, daudzi nelidoja vis uz palagu, bet nosēdās kaut kur tuvākā vai tālākā apkārtnē, kas apgrūtināja to ieraudzīšanu.

Plūmju pelēkpūcīte (Acronicta strigosa)

Šoreiz ar daudz bildēm nemocīšu, jo nekādi tādi baigie krāšņumi nebija, bet nu kaut ko jau no tās lielās masas ir jāatrāda. No dažādām pelēkajām un raibajām pūcītēm patika šī plūmju pelēkpūcīte, kas ir viena no viegli nosakāmajam Acronicta ģints sugām. Kāpuri, atbilstoši nosaukumam, tiešām barojas arī ar plūmju lapām, nesmādē arī ko citu, piemēram, vilkābeles, pīlādžus, pabērzus un gan jau vēl ko citu. Jauna suga man un arī vasarnīcas sarakstam. 

Bērzu zaļā vērpējpūcīte (Pseudoips prasinana)

Ņemot vērā manu 'fetišu' uz zaļas krāsas tauriņiem, šis palaga naktstauriņš pavisam noteikti bija 'vakara nagla'! Jau sen biju siekalojies gar bērzu zaļās vērpējpūcītes attēliem internetā un grāmatās - beidzot izdevās ieraudzīt arī dabā. Šis eksemplārs gan nebija varbūt pirmā svaiguma, bet nu tāpat gana daiļš. Pēc nosaukuma un skata spriežot, sugai vajadzētu būt pūcīšu (Noctuidae) dzimtā un tur arī tā kādreiz ir arī atradusies, taču mūsdienās šo un vēl dažas sugas ir ievietojuši pundurvērpēju (Nolidae) dzimtā. Nezinu gan cik bieža vai reta tā ir, bet kāpuri barojas ar ozolu vai bērzu lapām. 

Tinējs Archips oporana

Šajā naktī gana bagātīgi pārstāvēti bija arī sīktauriņi - g.k. jau dažādi tinēji. Lielākoties šajā dzimtā ietilpst tādi ļoti nelieli un pat sīki tauriņi, kuru sugu atšķiršana ir ļoti niansēta un ne vienmēr viegla. Taču šodien mani aplaimoja iespējams viena no lielākajām un vieglāk nosakāmajām tinēju sugām Archips oporana. Interesanti, ka šai sugai ir gana izteikts dzimumu dimorfisms (tēviņi atšķirīgi no mātītēm. Nu vai arī otrādi), kas naktstauriņu pasaulē nemaz tik bieža parādība nav. Šī konkrētā ir mātīte. Kāpuru attīstībai ir nepieciešami dažādi skujkoki - kaut kāds jauktais lapkoku - skujkoku mežs jau man tur blakus  bija, tā ka atlidoja droši vien no turienes. 

Zāļsvilnis Eudonia laetella

Cits sītkauriņš, ko gribu atzīmēt ir zāļsvilnis Eudonia laetella. Atzīmēt g.k. tāpēc, ka varētu būt samērā reta suga. Vismaz pie līdz tam vienīgā šīs sugas novērojuma Dabasdatos tauriņu eksperts Nikolajs Savenkovs to  komentējis: "Eudonia laetella - labā suga! Uz ķērpjiem!". Ja jau Savenkovs tā saka tad tā tam arī būt - labā suga! :) 

Liepu zobspārnis (Phalera bucephala)

Kopumā tajā vakarā vasarnīcas sarakstam izdevās pievienot veselas 20 sugas! Lielākā daļa gan redzētas kur citur, bet šā vai tā pavisam noteikti nebiju gaidījis tik lielu birumu. Un ja vēl vējš nebūtu... No lieltauriņiem nekas tāds cits ļoti atzīmējams nebija (nav ko Jūs nogurdināt ar daudziem un dažādiem brūnpelēkraibiem tauriņiem uz palaga fona) - tad nu ielikšu bildi ar liepu zobspārni, kas pats par sevi ir vienkārši ļoti glīts tauriņš. Un kā jau tas naktstauriņiem piedien - uz palaga tik uzkrītošs un pamanāms, bet ej tu tādu ieraugi dabā sēžot uz kāda pelēcīga zariņa vai stumbra. Un kā jau tas kukaiņiem ar latviskajiem nosaukumiem piedien - arī šī sugas kāpuri bez liepu lapām grauž arī veselu sauju dažādu citu koku un krūmu lapas. 

Skābeņu zaļganais lapsprīžmetis (Colostygia pectinaria)

Nākamais vakars savukārt pierādīja cik liela nozīme naktstauriņu gaismošanā ir laikapstākļiem - vējš norimās, bet temperatūra nokrita līdz kādiem 9-10 grādiem un pat kaut kāda migla parādījās. Un par cik runā, ka pie 11 grādu temperatūras tauriņu aktivitāte praktiski izbeidzas, tad uz kaut ko cerēt bija gana naivi. Tā arī darīju [necerēju] un lielāko lampas darbības laika daļu pavadīju guļot un tik kādas 3-4 reizes piecēlos, lai aplūkotu tur notiekošo. Ja iepriekšējā vakarā salidoja 60+ sugas, tad šajā tikai 17 - Ievērojama atšķirība. Vasarnīcas sarakstam gan tomēr izdevās pievienot vienu jaunu sugu - skābeņu zaļgano lapsprīžmeti  (urā - vēl viens zaļgans tauriņš!), kura pavisam svaigi eksemplāri ir izteikti zaļgani. Šis jau tāds nedaudz padzīvojies bija - veciem eksemplāriem zaļais krāsojums pavisam ir nodzisis. Sugu noteikt gan var jebkurā 'vecumā' - kamēr vien ir saskatāma raksturīgā melno plankumu un šķērsjoslu konfigurācija. 

Briežu Govs

Piezīme: Kaut kāds gļuks man te sanāca - šis rakstelis ir galīgi vecs, bet nejauši uzleca te starp 2013. gada ierakstiem. Nu neko darīt... 

Ejot dabā, nekad nevar ar 100% garantiju paredzēt, ko tieši izdosies ieraudzīt. Tā arī ir viena no lietām, kas man dabā patīk - pat daudzas reizes apmeklējot vienu un to pašu vietu, katrā reizē var ieraudzīt kaut ko interesantu, kas citās reizēs ir palicis nepamanīts. Brīžos, kad pēkšņi kaut kas negaidīts parādās, fotogrāfam ir jāprot veikli noreaģēt, noorientēties situācijā, lai nepalaistu vējā kādu foto momentu. Tā man pirms kāda laika sanāca Kolkas mežos - klusi un mierīgi sēņoju, kad ar acs kaktiņu pamanīju tālāk mežā sēdošu briežu govi. Fotoaparāts bija somā, tāpēc momentā pietupos un mēģināju veikli, bet pēc iespējas neuzkrītošāk, izņemt fotoaparātu. Nedaudz jau bija bail, ka zvēru tomēr aizbiedēšu, jo it kā man bija jābūt tīri labi redzamam, bet ko var zināt - pie labvēlīga vēja un veiksmes es varbūt tomēr vēl nebiju pamanīts. Izvilcis fotoaparātu ātri uzmetu aci uzstādījumiem un uzreiz izšāvu pāris dokumentālos kadrus pa gabalu. Tad sāku nedaudz virzīties tuvāk. Paspēris dažus soļus kļuvu jau nedaudz aizdomīgs. Kaut kā pārāk nekustīgs tas lopiņš. Ātri paskatīju nofotogrāfētos kadrus fotoaparāta displejā un... sapratu, ka Daba šoreiz mani ir pamatīgi piemuļķojusi. Briežu govs vietā biju nobildējis vien nokaltušu priedes zaru. Gadās... Bet vismaz bija labs 'sausais treniņš'. :)

Naktstauriņu gaismošana 2013 v0.2

Vēl viens aizmirsts un neuzrakstīts bloga ieraksts ir par šīs sezonas otro naktstauriņu gaismošanu. Jāatzīst, ka šī bija tāda eksperimentāla reize - izmantoju iespēju un paliku pa nakti gandrīz vai pašā Rīgas sirdī, Botāniskajā dārzā. Gribējās uzzināt vai tādā zaļā saliņā pilsētas vidū var sagaismot ko interesantu. Ar vienu reizi gan to noskaidrot nevar, bet ar kaut ko ir jāsāk - tā nu jūnija sākumā ar McDonalda vakariņām blakus ērti iekārtojos pie dīķīša un slēdzu gaismu iekšā. 

Violetbrūnā pogaļpūcīte (Hadena rivulalris)

Tauriņu ziņā gan nekas 'dižs' neatlidoja - lielo naktstauriņu sugu skaits bija samērā niecīgs. Ja nemaldos, tad, neskatoties uz gana labvēlīgajiem laika apstākļiem, tikai nedaudz virs 10 sugām izdevās 'izspiest'. Veselas četras no tām gan redzēju pirmo reizi - tā ka laikam jau grēks sūdzēties. No četrām jaunajām sugām foršākā noteikti bija violetbrūnā pogaļpūcīte, kuras svaigi eksemplāri ir tiešām ar tādu skaistu violetbrūnu pamattoni, kas padzīvojušiem eksemplāriem ar laiku nodilst un kļūst mazāk uzkrītošs. 

Brūnā zeltactiņa (Hemerobiidae dzimta)

Pārsteidzošākais laikam bija dažādu sīkkukaiņu daudzums - visādas vabolītes, sīktauriņi, odveidīgie un kas tik vēl ne. Gan jau, ka pie vainas bija tiešais dīķa tuvums, no kurienes tad tie visi salidoja, bet tā pat - citas reizes gaismojot tādu daudzums (un arī dažādība) parasti neizdodas novērot. Pirmo reizi izdevās nobildēt (protams, šādas 'palaga bildes' nav īpaši foršas un dabiskas - bet iesākumam jau pietiek) Hemerobiidae dzimtas zeltactiņu! Latviskais nosaukums tām šķiet nav, bet, tulkojot no angļu valodas, to varētu dēvēt par brūno zeltactiņu. Pēc uzvedības tās ir tādas pašas plēsējas kā parastās zeltactiņas - gan kāpuri, gan imago pārtiek no citiem mazākiem bezmugurkaulniekiem, piemēram, laputīm. 

Zāļsvilnis Paraponyx stratiotata

No palaga sīktauriņiem pēdējā laikā man patīk pievērst uzmanību zāļsviļņiem - droši vien tāpēc, ka no visām sīktauriņu dzimtām, tie ir vieni no vislielākajiem (principā tos arī mēdz pieskaitīt pie lieltauriņiem - manā uztverē gan tie ir sīktauriņi, jo ir atroadami manā rīcībā esošajā sīktauriņu noteicējā) un arī no vieglāk nosakāmajiem. Šis konkrētais zāļsvilnis Paraponyx startiotata pavisam noteikti bija atlidojis no dīķa, jo to kāpuri barojas ar dažādiem ūdensaugiem (glīvenēm, ūdensrozēm, raglapēm). Viegli atšķirama no citiem pēc ovālā plankuma ar baltu viduci katra priekšspārna centrālajā daļā. 

Tāds bija šis eksperimentālais mēģinājums Botāniskajā dārzā. Noteikti būs jāpamēģina vēl kādu reizi, jo vasaras otrajā pusē Latvijā mēdz ieceļot dažādas naktstauriņu sugas, kas, nokļuvušas Rīgas asfalta labirintos, varbūt izvēlēsies tieši Botānisko dārzu kā savu pagaidu mītni.