Pilsrundāle - Koksngrauzis Nr.82!

Meža sārmenes (Stachys sylvatica)

Tā, augusts jau tepat aiz stūra, bet vēl palicis pēdējais jūnija izbrauciens dabā par ko vēl te blogā nav rakstīts. 27. jūnijā devos ar autobusu Bauskas virzienā, lai pēc tam pārsēstos nākamajā autobusā un nokļūtu līdz Pilsrundālei. Principā galvenais brauciena mērķis bija beidzot 'noslēgt rēķinus' ar sārmeņu resngalvīti, ko esmu dabā redzējis tikai vienu reizi un to pašu - tā pa pusei (sk. foto šajā bloga ierakstā). Pilsrundāles apkārtnē tas pēdējos gados tiek novērots visai regulāri. Pagājušajā gadā biju jau vienu rītu veltījis pastaigai šajā apkārtnē, bet tad tur ietrāpīju samērā lielā rīta agrumā un vēsajā rītā neko, protams, neatradu. Šajā dienā laikapstākļi bija šķietami daudz piemērotāki, bet... Atkal cietu neveiksmi! Būs jāpaskaita stundas, bet šķiet, ka sārmeņu resngalvītis ir dienastauriņu suga kuras meklēšanai varētu būt veltījis visvairāk laika ar visknapākajiem rezultātiem. Neko darīt - būs vien jāmēģina arī nākamajā gadā. Kopumā šai sugai novērojumu skaits pēdējos gados it kā pieaug (to gan var daļēji skaidrot ar novērotāju skaita un aktivitātes pieaugumu), tātad tīri teorētiski varētu mēģināt atrast šo sugu arī kādā jaunā vietā kaut kur Lietuvas pierobežā, kur izskatās ka g.k. koncentrējas šīs sugas atradnes. Bet nu, ņemot vērā, ka ar sabiedrisko transportu (vai kombinācijā ar velo) Zemgales un Kurzemes pierobeža īsti labi apsekojama nav, tad kas zin vai šādu plānu izdosies realizēt. Interesanti jau būtu, jo visticamāk, ka tur jau dzīvo visādi citādi labumi ne tik sārmeņu resngalvītis vien. Tas patiesībā arī bija šīs dienas sekundārais mērķis - pameklēt kādus citus interesantus kukaiņus Pilsrundāles apkārtnē. Piemēram, te regulāri tiek novērots Latvijā retais koknsgrauzis Rhopalopus macropus - tāpēc pārāk ilgi resngalvīša biotopā neaizkavējos (~ kādu 1,5 stundu) un devos staigāt tālāk. 

Augļkoku zaru koskgnrauzis (Tetrops praeusta)

Rūsganbrūnais koksngrauzis (Stenocorus meridianus)

Ja aizskāru koksngraužu tēmu, tad uzreiz pāris bildes ar divām koksngraužu sugām. Vispirms jau šogad trešais augļkoku zaru koksngrauzis (Tetrops praeustus) - tiešām sācis ar šo sugu veikties! Tad jau tiešām 'parasta' suga. Otrs ir it kā samērā retais rūsganbrūnais koksngrauzis, ko man pašam gan kopumā sanāk samērā reti redzēt. Pilsrundāles apkārtnē gan laikam samērā bieži sastopama suga - vai katrā lielākā/mazākā meža pudurī, kas nu tur tajā Zemgales līdzenuma daļā ir palikuši. Vispār interesanti jā, ka arī šos nelielos pudurīšus tur samērā intensīvi izcērt, jo šķiet, jau, ka ja mežu ir maz, tad vismaz tajā vietā tie būtu jāsargā, lai pilnīgi viss nepārvēršas par rapšu līdzenumu līdz horizontam. Lai arī rūsganbrūnais koksngrauzis ir iekļauts Sarkanajā grāmatā, tomēr nekāda oficiāla aizsardzība šai sugai nav. Un kukaiņiem vispār ir ļoti maz tādu sugu kurām varētu veidot mikroliegumus, lai tādā veidā aizsargātu to mājvietas. Tā ka pat, ja Pilsrundāles apkārtnē foršas un retas sugas tiek redzētas pat samērā daudz, tad tas palikušajiem apkārtnes meža puduriem diez ko daudz nepalīdz. 

Mīkstblakts Phylus coryli

Smecernieks Stereonychus fraxini

Vēl turpat sārmeņu resngalvīša 'biotopā' izdevās tikt pie divām neredzētām kukaiņu sugām. Vispirms no lazdu lapām nokrita vairākas slaidas, melnas mīkstblaktis ar gaišām (uz lapu fona - gandrīz neredzamām) kājām - Phylus coryli. Jau latīniskais nosaukums vien liecina, ka šī suga tiešām ir saistīta ar lazdām ('coryli' no lazdas ģints latīniskā nosaukuma 'corylus' un droši vien tulkojas kā 'lazdu'). Jādomā, ka nekas pārlieku rets. Otra jaunā suga bija smecernieks Stereonychus fraxini un arī tā latīniskais nosaukums jau norāda uz konkrētu saistību ar kādu augu - šoreiz osi ('fraxini' no ošu ģints nosaukuma 'fraxinus' - tātad analoģiski tulkojams kā 'ošu'). Kāpuri barojas ar ošu lapām, atstājot uz tiem nelielus izgrauztus caurumiņus. Šī gan ir mazliet retāka suga, kas Latvijā galvenokārt esot konstatēta Latvijas rietumu un centrālajā daļā. 

Laupītājblakts Rhynocoris annulatus

Laupītājblakts Rhynocoris annulatus

Cietis tad kārtējo fiasko attiecībā uz sārmeņu resngalvīti, atkāpos no biotopa un devos tālākā apkārtnes izpētē. T.i. teorētiski varbūt varēju doties arī uz Rundāles pils parku, kur arī resngalvīši ir manīti, bet tomēr izlēmu par labu meža pudura izpētei uz Z no Pilsrundāles. Tā teikt, tik pat labi rensgalvīti jau varēju nejauši atrast kādā citā vietā, kādus dažus simtus/pāris km tālāk. Taču kā noprotams - arī šāds optimistiskais scenārijs nepiepildījās. Varbūt par maz uzmanības tam veltīju, jo turpmākajā pastaigā sāka parādīties visādi citādi interesanti radījumi, kas novērsa domas no sārmeņu resngalvīša. Piemēram, šī samērā koši krāsotā laupītājblatks Rhynocoris annulatus, kas varbūt nav ļoti reta suga, bet gada laikā varbūt labi, ja kādas 2-3 reizes gadās sastapt. Parasti arī šīs blaktis ir samērā manīgas un īpaši nemīl fotogrāfēties (saulē uzsilušās mēdz ātri celties spārnos un lidot prom), tāpēc biju jo īpaši priecīgs, kad atskārtu, ka šis eksemplārs ir ļoti mierīgs. Tā nu šīs sugas fotoarhīvam varu pievienot kādu sauju tīri labu kadru. Šī ir viena no tādām tiešām ļoti plēsīgajām un 'asinskārām' blaktīm, kas medī citus kukaiņus (reizēm pat tādus, kas ir pašas blakts izmērā) un ar savu vareno un dzēlīgi aso snuķi (redzams otrajā attēlā) izsūc to iekšējo saturu. Man ļoti patīk laupītājblakšu dzimtas angliskais nosaukums: Assassin bugs jeb tulkojumā - 'slepkavblaktis'. Samērā liela izmēra blakts (ap 1,5cm), kas varbūt var samērā sāpīgi 'iedurt' arī cilvēkam. Rokās ņemt gan nemēģināju, lai to pārbaudītu. 

Mainīgā spāre (Libellula fulva)

Plankumainā spāre (Libellula quadrimaculata)

Karaliskā dižspāre (Anax imperator)

Knaibļspāre (Onychogomphus forcipatus)

Šo dienu īstenībā var saukt arī par spāru dienu, jo visā dienas garumā šķietami redzēju vairāk spāres kā visā iepriekšējā gadā kopā. Nu ok, tas droši vien ir pārspīlējums, bet kopumā spāru tiešām bija daudz. Gāju pa kaut kādu stigu (varbūt gāzes vada līniju, nepiefiksēju) un tur ik uz soļa burtiski no kājapakšas cēlās spāru bari. Pie tam g.k. lielā izmēra spāres, kas citkārt jau ir krietni vien manīgas un spārnos ceļas krietni vien laicīgāk. No paša sākuma nemaz pat neattapos izmantot šo labvēlīgo situāciju, lai papildinātu fotokolekciju ar kādiem daudz maz kvalitatīviem spāru kadriem, bet nu apmēram šī gājiena posma vidusdaļā tomēr 'nervi neizturēja' - apmainīju objektīvu un ķēros pie spāru medībām. Protams, pēc labākajām Mērfija likumu tradīcijām tik daudz spāru turpmākajos dažos simtos metru vairs netrāpījās... Bet tāpat salasījās diezgan ražīgs sugu komplekts - mainīgās spāres (lielā skaitā, dažādās svaiguma pakāpēs), plakanās spāres, melnkāju upjuspāres, knaibļspāres, plankumainās spāres (viens eksemplārs arī praenubila krāsu formas iezīmēm - melnie plankumi daudz lielāki un izteiksmīgāki kā normāliem eksemplāriem būtu jābūt), lielā ezerspāre, karaliskā dižspāre, Partenopes dižspāre, brūnā dižspāre, rudā dižspāre, dzeltenā klajumspāre un vēl dažas krāšņspāru sugas. Tāda visai izcila sugu daudzveidība! Pie tam šī stiga principā gāja cauri meža pudura vidu - tiešā tuvumā nekādu lielāku ūdeņu nebija. Droši vien spāres te bija salidojušas, lai meža radītajā aizvējā (kopumā diena bija diezgan vējaina) ērti un netraucēti barotos. 

Ziedmuša Chrysotoxum festivum

Dzelkņmuša Oplodontha viridulum

Lapgrauzis Phyllobrotica quadrimaculata

Turpat starp spārēm trāpījās arī divi interesanti divspārņi. Nu labi varbūt tā pēc pašas būtības nekas pārlieku interesants, jo nedz kādas īpaši retas vai, piemēram, sugas ar īpašu bioloģiju. Interesantums g.k. slēpjas faktā, ka tās ir sugas, ko iepriekš nebiju redzējis. Vai ja biju redzējis, tad nebiju fotogrāfējis. Ok, par abu sugu, gan ziedmuša Chrysotoxum festivum gan dzelkņmuša Oplodontha viridulum, izplatības biežumu varbūt man konkrētu datu nav, bet ja jau abas šīs sugas ir pārstāvētas ar novērojumiem portālā Dabasdati.lv, tad jau nekas ekstrēmi retumi tie droši vien nav. Savā ziņā interesants ir mazliet tālāk pastaigā sastaptais lapgrauzis Phyllobrotica quadriamculata, jo šī bija tāda pirmā suga, kam man pašos foto pirmsākumos, 2005. gada vasarā izdevās iegūt kā toreiz man šķita, ļoti smuku un kvalitatīvu kadru ar labi izgaismotu vaboli, smuki zaļu foniņu un tā. Tajā laikā suga vēl pat skaitījās kā tāds nosacīts retums. Nav jau tā, ka arī mūsdienās tā būtu ļoti bieži sastopama - es personīgi redzu ne katru gadu, un gada laikā labi ja 1-2 reizes. Dzīvojot mitrās vietās, g.k. kur aug bruņu ķiverenes (Scutellaria galericualta), kas ir tā kāpura barības augs (tie gan barojas nevis ar auga lapām, bet gan saknēm). Varbūt, ja rūpīgāk koncentrētos tieši uz šī auga pētīšanu, tad izdotos konstatēt biežāk?

Meža caunas (Martes martes)

Tā nu bridu tur pa to meža puduri un biju jau novirzījies no LVM meža ceļu trasēm un bridu pa sausu grāvi. Patiesībā tā nopriecājos, ka grāvis bija riktīgi sauss, jo pa to varēja slāt kā pa 'šoseju' un nevajadzēja lauzties pa stigu blakus, kur nātres u.c. augājs bija izstiepies vismaz jau līdz manas kājstarpes augstumam. Tā nu biju mazliet ieskrējies un iegrimis savās domās (gan jau par kādiem kukaiņiem), kad pēkšņi dažu metru attālumā mani pamatīgi sabiedēja kaut kāda meža zvēra strauja kustība krūmos. Tiešām samērā pamatīgi salēcos un apstājos kā zemē iemiets. Stirna? Cūka? Lācis? Nē - izrādās divas meža caunas, kas uzspurdza no krūma un aizļēpatoja augšup pa nolūzušas apses stumbeni. Amizants šķita vienas caunas izvēlētais maršruts uz stumbeņa virsotni - nevis pa mizas ārpusi, bet tā iespraucās stumbra šķēlumā un tad pa to veikli kā.. kā.. nu laikam jau veikli kā cauna uzrausās līdz pat pašam galam, kur palika tupot un vērojot mani no droša augstuma. Acīmredzot abas caunas bija jaunuļi, jo to kustības šķita vēl mazliet neveiklas un ne tā līdz galam koordinētas. Tik tuvu caunu sen  nebiju redzējis, tā ka, lai arī sākotnēji mazliet noķēru vieglu izbīli, tomēr jauka satikšanās. 

Meža cauna (Martes martes)

Koksngrauzis Saperda perforata

Koksngrauža Leiopus punctulatus apdzīvota apses kritalas galotne

Viena cauna palika apmēram stumbra vidusdaļā un ierāpās stubram pieguļoša mazāka koka zaros. Domāju varbūt pielīst no otras puses, jo varbūt tur to caunu varētu redzēt un nofotogrāfēt vēl tuvāk. Pie reizes izmantoju izdevību apskatīt šo nolūzušo apses stumbru tuvāk, jo reizēm jau uz tādiem liela diametra apšu stumbeņiem mēdz dzīvot kādi interesanti radījumi. Un tiešām dzīvoja ar - atradās melnpunktainais apšu koksngrauzis (Saperda perforata), kas ir tāda samērā reta suga. Arī caunai jaunulim (caunulim?) izdevās tikt tuvāk un kaut ko tur lapotnes pustumsā pat nofotogrāfēt. Tā ka veiksmīgs manevrs! Gribēju jau doties tālāk, kad pamanīju, ka nolūzusī apses galotne tā glīti guļ šī izžuvušā grāvja gultnē. Atausa atmiņā jaunības dienas, kad vienā izcirtumā līdzīgos apstākļos (nolūzusi apse uz kuras dzīvoja Saperda perforata un turpat blakus guļoša apses galotne ar zariem) izdevās uz šiem zariem novērot un noķert ļoti retu koksngrauzi - Leiopus punctulatus. Kopš tās reizes vairs dabā šo sugu sastapis nebiju (tik viens eksemplārs loga lamatās ievācot paraugus maģistra darbam) - kāpēc gan te nepameklēt? 

Koksngrauzis Leiopus punctulatus

Nepaspēju pat apskatīt kādus 3 lielākos zarus, kad gandrīz nespēju noticēt savām acīm - tur taču sēž viņš, meklētais koksngrauzis! Leiopus punctulatus kā dzīvs! Nu ok, dzīvības pazīmes īpaši neizrādīja, jo koksngrauzītis bija nekustīgi sastindzis tieva zariņa galā. No jaunību dienu tikšanās reizes (tas bija 2004. gadā) atcerējos, ka pirmajā reizē šo koksngrauzi nemaz neizdevās ievākt, jo tiklīdz to pamanīju, tas nokrita zemē un vairs to atrast, protams, neizdevās. Nācās atgriezties citā dienā, lai vaboli noķertu. Ņēmu šo sūro pieredz vērā un pastūmu zem koksngrauža zariņa paladziņu, lai, ja gadījumā tas izdomātu nokrist, tas nekur nepazustu. Šoreiz gan šāda piesardzība izrādījās lieka, jo vabole principā nelikās īpaši traucēta. Protams, to jau nekad nevar zināt (un droši vien, ja nebūtu palicis zem vaboles paladziņu, tad tā 100% būtu nokritusi zemē) tāpēc arī pirmos kadrus fotogrāfēju ļoti piesardzīgi. Taču beigās varēja vaboli arī mierīgi pabakstīt un tā nevis krita zemē, bet paskrēja vien kādu sprīdi pa zariņu uz priekšu, kur atkal sastinga un bija ērti fotogrāfējama. Skaisti! Koksngraužu suga Nr.82 manā fotoarhīvā!  

Koksngrauzis Leiopus punctulatus

Koksngrauzis Leiopus punctulatus

Koksngrauzis Leiopus punctulatus

Pēc izskata tā principā ir samērā nesajaucama, taču nedaudz līdzīga biežāk sastopamai Leiopus linnei jau ir. Galvenā atšķirība ir krāsojumā - šī suga ir izteikti divkrāsaina, tumšās joslas ir vienmērīgi tumšas bez gaišākiem raibumiņiem un gaišajās joslās ir ietverti nelieli, apaļi, melni plankumi. Kopumā ir ļoti maz publicētu atradumu šai sugai - atskaitot jau pieminētos manus divus atradumus 2004. un 2010. gadā, ir tikai viens A.Napolova un I.Romas atradums 2009. gadā Kandavas apkārtnē. Noteikti ir vēl kādi senāki atradumi (jāpēta kādas publikācijas Latvijas Entomologos u.c., kas tagad nav pie rokas), bet tā kopumā noteikti atradumu skaits nav liels un tā joprojām skaitās reta suga. Iespējams daļēji šo retumu var skaidrot ar samērā grūto sugas konstatēšanu, jo vaboles neapmeklē ziedus un lielāko daļu dzīves principā tad pavada uz šādiem nolūzušu apšu tievajiem zariņiem. Manā pieredzē g.k. šīs apšu galotnes ir bijušas samērā atklātās vietās (aizaugošā izcirtumā un te mežmalā, grāvī), lai gan šur tur internetā min, ka patīkot arī noēnoti apstākļi. Kopumā šāds atmiris apses zars piemērots neesot pārāk ilgu laiku, jo kad ir visa miza jau ir atlupusi un nokritusi, tad tas jau vairs īsti nedarot. 

Ķirmis Xestobium rufovillosum

Piepjložņa Hallomenus binotatus

Praulvabole Mycetochara flavipes

Pastaigas beigu daļā nejauši iebridu meža pudurī lauka vidū, kas izrādījās īstena 'paradīzes sala'. T.i. ne gluži ar baltu smilšu pludmalēm, tirkīzzilu ūdeni un kokosriekstu palmām, bet tāda neliela kukaiņu paradīze gan. Mežs izrādījās pilns ar milzīgiem ozoliem dažādās to augšanas stadijās - dzīvi veseli, dzīvi ar dobumiem, stāvoši sausi nokaltuši, stāvoši stipri satrupējuši, nogāzušies nokaltuši, nogāzušies satrupējuši utt. Droši vien, ja tur pastaigātu ilgāk, tad varētu atrast tiešām kādas ļoti interesantas sugas, taču arī īsajā pastaigā kādas trīs interesantas sugas atradās. Ķirmis Xestobium ruffovillosum, kas ir samērā reta suga un kas dzīvo uz nokaltušiem platlapjiem, gan laikam bija beigts, jo tā arī nesagaidīju nekādas dzīvības pazīmes no tā. Savukārt praulvabole Mycetochara flavipes bija atkal pārāk dzīva - skrēja pa ozola stumbru tik veikli, ka nekādi neizdevās to jēdzīgi nofotogrāfēt. Skrēja, skrēja līdz ielīda kādā spraugā un nozuda pavisam. Mazliet jau škrobīgi, jo iepriekš tādu sugu redzējis nebiju. Uz pāris sērpiepēm savukārt atradās daži retās piepjložņas Hallomenus binotatus īpatņi, kam Latvijā kopumā ir ļoti maz atradumu. Šo gan esmu jau redzējis iepriekš - divās vietās Rīgā (Iļģuciemā un Botāniskajā dārzā). Bet tā vispār tiešām ļoti interesanta bioloģiskās daudzveidības 'saliņa' cūku pupu lauka vidū. Šajā Zemgales līdzenuma daļā meži praktiski ir palikuši vien šādu nelielu saliņu veidā un daudzas sugas droši vien Zemgalē turpina eksistēt vien šajos nelielajos pudurīšos. Ņemot vērā, ka mežu izciršana tur tāpat turpinās (lai gan vizuāli jau šķiet, ka reāli jau tur nav ko cirst, jo mežu jau praktiski tur nav!), tad īstenībā būtu varbūt biežāk turp jāaizbrauc, lai vismaz kādu sugu (g.k. jau pieminēto Ropalopus ģints koksngrauzi) vēl paspētu apskatīt un ieraudzīt vēl pirms to atradnes ir iznīcinātas.  

Zaļais vītolu koksngrauzis (Aromia moschata)

Zaļais vītolu koksngrauzis (Aromia moschata)

Lai nu kā tur nebūtu ar šo meža pudurīšu ne tik rožaino nākotni, noslēgumā vēlreiz atgriezos no rīta apmeklētajā resngalvīša biotopā. Tā kā strauji tuvojās vakars un ēnā sāka kļūt pat samērā vēss, tad principā neloloju nekādas ilūzijas, ka vakarā varētu kāds resngalvītis atrasties. Bet vismaz atradās zaļais vītolu koksngrauzis (Aromia moschata), kas mierīgi sēdēja uz kādas kārkla atvases lapas. Nav pārāk reta suga, kas varbūt ir viens no iemesliem kāpēc tādas īpaši košas emocijas šī satikšanās neizraisa. Taču no otras puses - vabole ir diezgan liela (3-4cm) un spīdīgi laistās zaļganīgi sarkanīgos toņos, kas to padara par vienu no iespaidīgākajām pie mums sastopamajām koksngraužu sugām. Patiesībā jau gandrīz vai tāds kā tropu lietus mežu 'elements' un jāsaka, ka tikai tagad, tā mierīgi to tur fotogrāfējot, laikam būšu tā pa īstam novērtējis šīs vaboles izskatu. Nu tiešām daiļš lops! Godam izpelnījies tagad kādu laiku gozēties kā mana datora ekrāntapete. 

Kvalitātes (ne kvantitātes) diena

Gandreņu zilenīši (Eumedonia eumedon)

Man kā tādam azartiskam 'sugu medniekam' liels prieks ir par tādām izcilām dienām, kad kādas vienas pastaigas laikā izdodas redzēt un nofotogrāfēt kādas vairākas jaunas, iepriekš neredzētas sugas. Par laimi vēl diezgan regulāri gadās tādas dienas - Latvijas daba tomēr ir tik bagāta, ka vienas dzīves laikā visus pie mums sastopamos kukaiņus, putnus un citas dzīvās radības ieraudzīt droši vien tīri fiziski nav iespējams. Protams, ir jau arī mazāk veiksmīgas dienas. Arī tādas dienas, kad pat kādas parastākas sugas ir grūti nomedīt - vai tur nepiemēroti laikapstākļi, vai pats izkāpis no gultas ar kreiso kāju, vai kādi citādi traucējoši faktori. Taču ļoti reti gadās tā, ka tādā 'sliktā' un ne īpaši veiksmīgā dienā trāpās daudz jaunumu. 28. jūnijs bija viena no šādām izcili retajām dienām, kad dabā neizdevās nofotogrāfēt praktiski neko (gan nebija īsti vaļas, jo bija jāveic dienastauriņu monitoringa uzskaite, gan ļoti stipri koda dunduri, kuru priekšā nācās kapitulēt) un šķita, ka tā būs bijusi neveiksmīga diena, bet beigu beigās izrādījās, ka no šajā dienā nofotorāfētajām ~10 kukaiņu sugām (jā, tiešām nabadzīga pastaiga) četras bija iepriekš neredzētas sugas! 

Lapgrauzis Cryptocephalus decemmaculatus

Piepjvabole Tritoma bipustulata

Tīklblakts Dictyla convergens

Tā tīri dabā gan šoreiz no jaunumiem nofotogrāfēju tikai vienu - lapgrauzi Cryptocephalus decemmaculatus, kas atradās viena izcirtuma malā uz kāda kārkla lapas. Suga ar diezgan mainīgu izskatu un mātītes patiesībā ir ar visai košu un raksturīgu krāsojumu (dzeltenīgs pamattonis ar lieliem, melniem plankumiem uz segspārniem, kas var būt daļēji saplūduši). Šis šķiet ir tēviņš, kuru krāsojums gan arī ir samērā mainīgs, bet viena no krāsu formām ir šāda - vienkrāsaini tumšs pamattonis vien ar raksturīgu zīmējumu priekškrūšu vairoga centrālajā daļā. Pie šī izcirtuma patiesībā piestāju ar domu tur pameklēt vienu Aradus ģints mizasblakti, ko biju tur redzējis un fotogrāfējis pāris nedēļas atpakaļ. Dabā it kā izskatījās pēc Aradus betulae, taču atradu to uz lielas apses kritalas (pie kādas piepes) un attēlos izskatījās nedaudz aizdomīgi - tā kā kaut kas uz Aradus ribauti pusi. Papētot literatūru, nācās gan secināt, ka bez ievākta eksemplāra visticamāk neko konkrētu izpīpēt nevarēs, tāpēc cerēju varbūt uz šīs pašas kritalas blaktis atrast vēlreiz. Taču nekā... No tām nebija 'ne smakas'. Blakšu vietā sēdēja samērā reti sastopamā piepjvabole Triplax bipustulata, kas savukārt nebija iepriekšējā reizē. Viss plūst un mainās ik pa dienām! Pārlieku ilgi gan pie kritalas neuzturējos, jo vairs nespēju paciest dunduru uzbrukumus - nācās steidzīgi atkāpties velosipēda virzienā, lai muktu prom! Pa ceļam gan grāvī vēl pamanīju augam neaizmirstulītes uz kurām izdevās atrast sēžam arī tīklblaktis Dictyla convergens. Samērā pat daudz. Īstenībā jāmēģina tām neaizmirsutlītēm vēl šogad tā rūpīgi pievērsties, jo pēdējā neredzētā Dictyla ģints suga, lupuli, arī kā reizi dzīvojot uz neaizmirstulītēm. 

Lapgrauzis Cassida vittata

Nokļūstot pie velosipēda, pamanīju sev uz šortiem nelielu Cassida ģints lapgrauzi ar koši zaļām joslām uz segspārniem. Ē - neredzēta suga! Latvijā ir tikai divas sugas kam ir šāda veida zaļgani zaigojošas joslas - vittata un nobilis. Šī ir Cassida vittata, jo otrai sugai šīs zaigojošās joslas ir daudz šaurākas (un arī citas pazīmes). No kurienes tā uz maniem šortiem uzradās, protams, var tikai minēt, bet viena no teorijām man ir, ka pilnīgi iespējams to uzķēru jau kādu brīdi pirms tam šurpceļā, jo viens no augiem uz kā šo sugu var atrast ir - bietes. Un manā braukšanas maršrutā vienā ceļa posmā blakus laukā tiešām auga kaut kādu biešu (neesmu speciālists - vai lopbarības vai kādas citas) plantācija. Tiesa tam biešu laukam garām braucu kādu laiku iepriekš, tā ka var jau būt, ka mans ķermenis to 'notvēra' arī kaut kur tuvākā apkārtnē. Suga dzīvojot arī uz balodenēm, gauriem, pagauriem un reizēm pat nātrēm - kaut kas no tā visa gan jau auga arī tuvākajā apkārtnē. Vismaz nātres jau nu noteikti! Diezgan glīts papildinājums lapgraužu sugu fotoarhīvam. 

Smecernieks Mogulones abbreviatulus

Nākamo fotoobjektu pamanīju jau tuvu pie Skultes vilciena stacijas, kur uz īsu brīdi piestāju pie ceļmalā augošu tauksakņu klājuma cerībā tur atrast kādu tīklblakti. Īpaši daudz laika augus rūpīgi pārbaudīt gan nebija, jo iztālēm jau varēja redzēt, ka stacijā bija piebraucis vilciens ar kuru biju plānojis atgriezties Rīgas virzienā. Varbūt šī steiga bija iemesls kāpēc nevienu tīklblakti neizdevās atrast (vieta izskatījās tiešām laba un tauksaknes bija ļoti leknas un daudz), toties izdevās pamanīt tādu vidēja izmēra smecernieku, kas bija lapas vidū pamanījies izgrauzt nelielu caurumu. Sapratu, ka uzrīkot tam fotosesiju konkrētajā brīdī droši vien nepietiks laiks (nokavētu vilcienu), tāpēc ieliku smecernieku trauciņā un fotogrāfēju jau mājas apstākļos. Tā izskats varbūt nav tas pats zīmīgākais tāpēc nebija gluži pārliecība, ka izdosies sugu noteikt (tik vien, ka bija apmēram skaidrs, ka tas ir kaut kas no Ceutorhynchus/Mogulones ģints), taču vaboles atrašana uz tauksaknes viesa cerību, ka varbūt tas varētu sašaurināt potenciālo kandidātu loku. Tiešām sašaurināja - līdz vienai sugai! Izrādās, ka starp smecerniekiem tauksaknes ir tāds ne īpaši iecienīts barības augs un to g.k. atzīmē tikai sugai Mogulones abbreviatulus. Vizuāli krāsojums pilnībā atbilst un kas galvenais - atbilst arī izmērs, jo šķiet, ka abbreviatulus ir lielākā šīs ģints suga ar ķermeņa izmēru nedaudz virs 5mm. Pārējās sugas pārsvarā ir krietni mazākas - ap 3mm. Tā ka izrādās nemaz tik grūti noteikt nebija. Suga Latvijā skaitās reti vai pat ļoti reti sastopama - publicēts tikai viens atradums 2003. gadā starp Neretu un Sproģiem (leg. C.Fägerström), kad tā ir bijusi kā jauna suga Latvijai. Tāds lūk atradums '5 minūtes' pirms kāpšanas vilcienā. 

Ādgrauzis Trogoderma angustum

Pēdējais dienas jaunums arī ir fotogrāfēts telpās, taču, atšķirībā no smecernieka, ko telpā ienesu tikai, lai to nofotogrāfētu, šo objektu telpā arī atradu un tā ir tipiska šīs sugas dzīvesvieta. Runa ir par ādgrauzi Trogoderma angustum, kas līdzīgi kā daudzas citas ādgraužu sugas ir tā dēvētā sinantropā suga jeb suga, kas ir sastopama tikai cilvēka mitekļos vai tiešā to tuvumā. Atradās tā dzīvoklī, starp salmiņiem ar magonēm, kas laikam kādu laiku, nedaudz piemirsti un neapēsti, bija stāvējuši kastītē uz palodzes. Pašiem salmiņiem it kā nebija ne vainas - kādu sauju paspēju apēst pirms pamanīju, ka tos izrādās ir iecienījuši jau citi radījumi. Tā kā šīs sugas kāpuri barojas ar šādiem graudu izcelsmes produktiem, tad šis acīmredzot ideāls 'mikrobiotops', lai tur iemitinātos. Suga Latvijā ir bieži sastopama un, savairojoties masveidā, var pat nodarīt kādu skādi uzglabātajiem produktiem kādās noliktavās utml. vietās. Četras jaunas vaboļu sugas vienā dienā - galīgi nav slikti. Strauji tuvojos nelielai jubilejai - 700 nofotogrāfētām vaboļu sugām! 

Eucharis adscendens (Eucharitidae) - jauna suga un kukaiņu dzimta Latvijai

Eucharis adscendens - jauna suga Latvijai!

Nedaudz jāpārlec notikumu hronoloģijai un jāuzraksta par iespējams šī gada pagaidām vērtīgāko novērojumu - 4. jūlijā Sudrabkalnā (netālu no Sēlijas ciema, Salas novadā) izdevās atklāt šogad jau kārtējo jauno kukaiņu sugu Latvijai! Taču kas šim notikumam īpaši zīmīgi - atrastā suga vienlaicīgi ir arī līdz šim Latvijā nekonstatētas kukaiņu dzimtas pārstāvis! Galvenais stāsta varonis tātad ir šis attēlos redzamais, savdabīgā izskata plēvspārnītis, kas ir kādus 5mm liels - Eucharis adscendens no Eucharitidae dzimtas. Šī plēvspārņu dzimta samērā neliela - pasaulē sastopamas vien nedaudz vairāk par 400 sugām no kurām absolūts vairums ir tropu joslas pārstāvji. Eiropā, ja var ticēt Fauna Europaea datiem - tikai 15 sugas. 

Eucharis adscendens

Ja par pašiem atrašanas apstākļiem, tad te laikam jāpateicas manai šī gada aizrautībai ar tīklblaktīm, jo šos radījumus pamanīju vien tāpēc, ka biju pakritis pie viena lielo mārsilu (Thymus ovatus) pudura, lai papētītu vai zem tā nevarētu atrasties kāda tīklblakts? Konkrētie mārsilu pudurīši auga stāvajā Sudrabkalna dienvidu nogāzē, kas bija tomēr samērā noaugusi ar augiem un nebija tik smilšaina kā biju iedomājies (= ne tik piemērota tīklblakšu meklēšanai). Taču zem tā paša pirmā mārsila pudura pamanīju šo tiešām dīvainā izskata plēvspārni, ko pilnīgi skaidri zināju, ka redzu dzīvē pirmo reizi! Miglaini atminējos, ka bildes ar līdzīgiem kukaiņiem internetā, protams, bija redzētas, bet nu nekas konkrētāks. Negaidītā kārtā plēvspārnis bija tāds ļoti mierīgs un, manis iztraucēts, tas nevis aši cēlās spārnos un lidoja prom, bet tā nedaudz neveikli sāka rāpties pa mārsila stiebru uz augšu. Jo labāk man - varēja to bez īpašām problēmām iemūžināt. Kādas 5 minūtes vēlāk, zem cita mārsilu pudura atradās vēl viens īpatnis - ar nedaudz resnāku un pieblīdušāku vēderu. Acīmredzot mātīte taču kas arī bija apmēram tik pat mierīga un nesteidzīga. 

Eucharis adscendens

Atgriežoties autobusā (novērojums tika veikts Eirāzijas zālāju konferences ekskursijas laikā - vienā no pieturas punktiem) ķēros pie telefona, jo gribējās uzreiz noskaidrot kas tad šis tāds par brīnumu ir! Nedaudz paburoties pa dažādām interneta lapām vajadzīgā dzimta atradās pat visai ātri - Eucharitidae. Mjā, dzirdējis par tādu biju, bet tiešām nekāda cita informācija prātā nebija aizķērusies. Samērā nejauši turpat gūglē uzreiz atradās arī 2011. gadā publicēts raksts kurā šī suga un arī dzimta atzīmēta kā jaunums Polijas faunai! Paši rakstā pieminētie dati gan bija senāki - no 1992. gada, bet tur autori bija pat apkopojuši līdz šim zināmo Eucharis adscendens izplatību un tur Latvija atzīmēta nebija! [pilns šis raksts atrodams te - PDF] Tuvākās atradnes it kā Lietuvā un Baltkrievijā, taču raksta autoriem nav izdevies atrast nekādu publicētu informāciju, kas to apstiprinātu. Nu jau tā rūpīgāk papētot citu literatūru, kas attiecas uz Latviju - ja vien kaut ko būtisku neesmu palaidis garām, tad, pēc visa spriežot, šis tiešām ir pirmais novērojums Latvijā. 

Eucharis adscendens

Interesanta ir sugas (un vispār dzimtas) bioloģija (samērā plaši tas aprakstīts šajā rakstā PDF) - tās ir skudru parazitoīdi (tātad savu upuri eventuāli nobeidz), taču olas tās dēj nevis tieši pašās skudrās vai to kāpuros kā to varbūt varētu sagaidīt, bet gan uz ziediem turpat kaut kur skudru pūžņu tuvumā. No olām pēc kāda laika izšķiļas sīki kāpuriņi, kas ir kustīgi un gaida, kad ziedu apmeklēs kāda skudra. Tad tie mēģina pie tās pieķerties, lai ar skudru kopā aizceļotu atpakaļ uz pūzni, kur savukārt attīstība turpinās skudru kāpuros vai biežāk to kūniņās. Iekūņošanās notiekot turpat skudru pūznī un pilnīgi iespējams, ka mani novērotie īpatņi bija nesen izkūņojušies, jo zem mārsilu puduriem tie atradās turpat netālu no kādu Formica ģints skudru ligzdu ieejām. Raksta, ka pieaugušie īpatņi dzīvojot ļoti īsu brīdi - vien dažas dienas (tie šajā laikā nemaz nebarojas), kas varētu būt viens no galvenajiem iemesliem kāpēc visā sugas izplatības reģionā šo sugu kopumā novēro diezgan reti vai pat ļoti reti. Interesanti, ka viens no poļu publikācijā minētajiem novērojumiem arī bija veikts tieši 4. jūlijā! Pilnīgi iespējams, ka jūnija beigas un jūlija sākums ir tas īsais brīdis, kad dabā var mēģināt šo sugu atrast. Man laikam ļoti paveicās trāpīties īstajā vietā, īstajā brīdī! 

Eucharis adscendens

Ņemot vērā sugas izplatību, šķiet var samērā droši apgalvot, ka Eucharis adscendens Latvijā ir uz tās izplatības areāla ziemeļu robežas un tā diez vai ir bieži sastopama suga. Vai tā ir nesens ienācējs kā tas ir vērojams ar citām sugām, kam šīs areālu robežas pēdējo gadu laikā ir pavirzījušās ziemeļu virzienā vai vienkārši normāls rets 'vietējās faunas' elements, to, protams, no viena novērojuma izsecināt nevar. Ņemot vērā, ka suga tomēr varētu nebūt ar tām labākajām izplatīšanās spējām (pieaugušiem spārni nelieli - ne īpaši piemēroti tāliem lidojumiem, kā arī tie dzīvo tik īsu brīdi, ka nekur tālu aizlidot tāpat nevar), tad nevar pilnībā izslēgt, ka tā pie mums dzīvo jau izsenis, bet vienkārši nav iepriekš pamanīta. Lai nu kā, par novērojumu tiešām milzīgs prieks, jo jaunu kukaiņu dzimtu Latvijai atklāt tomēr ir gaužām rets sasniegums. Tiesa manā kontā šīs jau ir ceturtā jaunā kukaiņu dzimta Latvijai, jo iepriekšējo gadu laikā manā kontā ir jau četras jaunas dzimtas - divas plēvspārņu un pa vienai cikāžu un vaboļu: Scoliidae (2014.), Achilidae (2014.), Ibaliidae (2015.) un Prostomidae (2016.)! 

Blakšu diena - Stagonomus bipunctatus!

Zemteku (Veronica officinalis) pudurītis Baložu apkārtnē 

Nākamajā dienā pēc atgriešanās no Jāņu svinībām bija jādodas uz darbu, bet nu vēlā pēcpusdienā jau varēju būt brīvs. Ko lai sadara? Izdomāju uz kādām pāris stundām aizstaigāt pāri Dienvidu tiltam uz Baložu pusi. Tur iepriekšējos gados biju sev atklājis nosacīti interesantu biotopu - sausu, smilšainu elektrolīniju, kur vietām aug gan mārsili, gan citi sausu vietu augi. Bez šaubām šķita, ka tur jau nu gan kādām tīklblaktīm būtu jādzīvo! Un dzīvoja ar! Pirms pievēršamies tīklblakšu tēmai, gan jāatzīmē, ka dienas interesantākais novērojums bija nevis kāda no tām, bet gan viena vairogblakšu suga!

Vairogblaktis Stagonomus bipunctatus

Konkrēti runa ir par vairogblakti Stagonomus bipunctatus, ko biju sezonas sākumā principā noskatījis kā sugu, ko varētu šogad mēģināt pat tā speciāli pameklēt. Teorētiski meklēšanai nevajadzēja būt pārlieku sarežģītai, jo šī konkrētā blakts g.k. ir saistīta ar vienu no veroniku sugām - zemteku (Veronica officinalis). Jāatzīst, ka nespēju tā atmiņā atsaukt, ka būtu pirms tam dzīvē kādu zemteku redzējis, bet gūgles attēlos augs izskatījās tomēr pietiekami raksturīgs. Šajā pastaigā beidzot izdevās kaut ko līdzīgu dabā pamanīt - beidzot tāds pirmais apzinātais šī auga atrašanas gadījums manā dzīvē! Varētu teikt, ka izdevās pat ļoti veiksmīgi, jo jau uzreiz šajā pirmajā atrastajā auga vietā pletās samērā glīta pāris kvadrātmetru liela audzīte. Tāds kā neliels paklājiņš. Ķēros tad pārbaudīt vai tur nesēž meklētā vairogblakts. Vispirms nedaudz viltus trauksmi sacēla izmērā līdzīgā Eysarcoris aeneus, kas rāpoja zem viena no zemtekas ložņājošajiem stublājiem. Nevarētu teikt, ka loloju pārāk lielas cerības sastapt meklēto blakti, jo tomēr šķita - kādas iespējas, ka izdodas ar pirmo piegājienu atrast? Taču izdevās! Nepagāja ne 5 minūtes (īstenībā labi ja divas) no meklējumu sākuma, kad pašā paklāja viducī, zem auga stumbriem atradās Stagonomus bipunctatus pārītis! 

Vairogblakts Stagonomus bipunctatus

Vairogblakts Stagonomus bipunctatus

Šī vairogblakts ir izmērā viena no mazākajām Latvijā sastopamajām vairogblaktīm - vien 5-6mm, taču viena no košākajām un vieglāk atpazīstamajām. Apdzīvo tātad tādus biotopus kādos aug galvenais barības augs, zemteka - sausos priežu mežos utml. biotopos. Lai arī šī vairogblakts ir sastopama principā visās kaimiņvalstīs (tajā skaitā arī Somijas dienvidos), interesanti, ka neatrodu nevienu atsauci par to, ka šī suga būtu atrasta arī Latvijā! Vismaz publicētu datu nav! Būs tagad jāmēģina ievākt informācija no citiem pētniekiem vai nav paslēpušies arī kādi nepublicēti dati, bet tīri teorētiski - var gadīties, ka ir izdevies atrast jaunu sugu Latvijai! Skaidrs, ka tas īsti nekāds pārsteigums nav, jo, ņemot vērā sugas izplatību citur, bija 100% skaidrs, ka sugai ir jābūt sastopamai arī Latvijā. Tā teikt, sugas atrašana bija tikai laika jautājums jeb 'дело техники'. Vairākās valstīs (piemēram, Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā) gan suga ir iekļauta apdraudēto un aizsargājamo sugu sarakstos, tātad principā retums. Kāda ir situācija ar šo sugu Latvijā, protams, grūti pateikt, taču interesanti, ka Somijā vairums atradumu savukārt ir periodā kopš 1999. gada - tātad varbūt var teikt, ka ir vērojams populācijas pieaugums? Varbūt Latvijā ir līdzīgi? Jebkurā gadījumā pašam liels prieks par šo atradumu, jo, lai arī tā, protams, bija veiksme to atrast ar pirmo piegājienu, tomēr pamatā jau bija mērķtiecīga izvēlētā objekta meklēšana. Vienmēr liels prieks, ja tas kas tiek speciāli meklēts tiek arī atrasts.  

Tīklblakts Derephysia cristata

Tīklblakts Acalypta gracilis

Bet nu pie tīklblaktīm! G.k. savus meklējumus koncentrēju jau minētās elektrolīnijas ietvaros, kas vairākos posmos bija tiešām tāda jauki smilšaina. Vietām varbūt pat pārāk smilšaina (tāda kā iekšzemes klejojošā kāpa) kur nekādu augu nemaz neauga. Visproduktīvākais izrādījās šīs elektrolīnijas gals, kas atduras pret Rīgas ielu starp Titurgu un Baložiem. Tur sausā uzkalniņā starp vībotņu ceriem izdevās atrast gan jau iepriekš Doles dzlezceļmalā sastaptās Derephysia cristata, gan jau kārtējo reizi Acalypta gracilis, kas sāk iezīmēties kā viena no biežākajām šīs ģints sugām. Vai varbūt viena no vienkāršāk atrodamajām? Lai nu kā - abas sugas zem lauka vībotņu (Artemisia campestris) ceriem varēja tur atrast bez īpaši lielām problēmām. 

Tīklblakts Acalypta marginata

Tīklblakts Acalypta marginata

Daudz lielāks prieks bija par citām Acalypta ģints blaktīm, kas stipri atgādināja iepriekšējā dienā Trikātas pusē fotogrāfēto īpatni par kuru tā ar 100% pārliecību nevarēju izdomāt - vai tā marginata vai nigrina. Par šiem diviem eksemplāriem gan man šaubu nav - Acalypta marginata. Pirmais īpatnis ir jo īpaši raksturīgs, jo segspārnu centrālais, gareniskais laukums ir ļoti šaurs - vien 3 šūnu platumā (tik vienā rindiņā 4 šūnas). Otram eksemplāram šis laukums ir mazliet platāks - jau g.k. 4 šūnu platumā (lai gan ir arī diezgan daudz rindas ar 3 šūnām), bet, pēc visa spriežot, arī šim būtu jābūt A.marginata. Vispār tā salīdzinot, aizvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka arī Trikātas eksemplārs būs vien šī suga. Tipiskam nigrina īpatnim šim centrālajam laukumam vajadzētu būt vēl platākam - 4-5 šūnu platumā. Arī ķermenim kopumā jābūt platākam, apaļākam. Jebkurā gadījumā - šī tad ir pavisam droši 18. tīklblakšu suga šajā gadā. Un piektā no sešām Acalypta ģints sugām, kas ir pavisam negaidīti, jo principā biju morāli gatavs tam, ka gada laikā izdosies sastapt varbūt maksimums kādas trīs šīs ģints sugas, jo tomēr šīs tīklblaktis ir ļoti sīkas (2-3mm) un kopumā grūti atrodamas. Tad jau redzēs vai izdosies atrast arī trūkstošo sesto sugu, bet ja arī neizdosies - tāpat jūtos jau savu programmu stipri pārpildījis! Vēl tikai divas sugas līdz 20 - neticami!

Tīklblakts Acalypta carinata mikrobiotops

Tīklblakts Acalypta carinata

Tīklblakts Acalypta carinata

Tīklblakts Acalypta carinata

Ar to gan tīklblakšu vērošana nebeidzās, jo vēl izdevās atrast arī pirms tam Skrundas apkārtnē vienīgo reizi redzēto Acalypta carinata, ko arī savā ziņā biju norakstījis kā sugu, ko šogad varbūt otrreiz nemaz neizdosies atrast. Šoreiz jāsaka, ka blakšu atrašana bija mazāka cūcene kā pirmajā reizē, jo šoreiz tās pamanīju rūpīgi vērojot skaistu, sūnu (šķiet kāds Mnium/Plagiomnium vai kāda tamlīdzīga ģints) paklājiņu takas malā. Blaktis glīti un labi pamanāmi sēdēja uz šī sūnu paklājiņa - tā teikt pašā virspusē nevis slēpjoties kaut kur starp sūnu stiebriem (bet gan jau, ka bija arī kādi eksemplāri dziļāk sūnās, ko nepamanīju). Vienā vietā trīs īpatņi, bet pēc tam kādus dažus simtus metrus tālāk arī vienā citā vietā - vēl divi uz neliela, apsūnojuša celma. Tātad principā arī par šo sugu sāk veidoties priekšstats, ka tā varētu būt samērā bieži sastopama. Tik vien, ka atšķirībā no citām Acalypta ģints sugām, apdzīvo nedaudz mitrākus, ēnainākus biotopus. Vismaz pagaidām gan mani divi novērojumi, gan pirms tam Mareka Ieviņa un Julitas Klušas dabasdati.lv ziņotie novērojumi ir apmēram šādos līdzīgos apstākļos (nevis tur kādā sausā un smilšainā biotopā). 

Lapgrauzis Cryptocephalus nitidus

Tāda lūk samērā īsa, dažu stundu pastaiga tepat Pierīgā. Noslēgumā vēl tiku pie jaunas lapgraužu sugas - pēc visa spriežot vajadzētu būt Cryptocephalus nitidus. Vismaz šķiet, ka šāda virspuses un ekstremitāšu krāsojuma un segspārnu punktējuma (punktējums ir izkaisīts, neveido joslas) kombinācija atbilst tikai šai sugai. Līdzīga suga skaitās C.nitidulus, bet tai sugai punktējums uz segspārniem ir raupjāks, kājas parasti tumšākas un segspārnu pamattonis drīzāk zaļgans kā zilgans. Vispār sāku lēnām nostiprināt domu, ka nākamgad vajadzētu rūpīgāk pievērsties tieši lapgraužiem, jo, lai arī liela daļu sugu ir pēc foto nenosakāmas (g.k. dažādi spradži un tiem radniecīgās ģintis), tomēr arī bez tām man patiesībā trūkst vēl samērā daudz arī tādu viegli atpazīstamu sugu. Dzīvosim redzēsim vai šādam plānam tiešām pieķeršos, jo ir jau vēl daudz citas interesantas kukaiņu grupas, ko varētu izvirzīt kā galveno 'gada vērošanas mērķi'. 

Līgo, līgo!

Līgo, līgo!

Tā, blogā atkal pauze ieilgusi mazliet par daudz- jāatgūst iekavētais. Kā jau parasti - ir šis tas sakrājies. Un jāsāk ar gandrīz vai aizvēsturisku notikumu apcerēšanu - Jāņu svinēšanu! Šogad šo svētku atzīmēšana laikam iznāca pietiekami mierīga, jo izdevās realizēt vienu no galvenajiem pirms tam nospraustajiem mērķiem - nākamajā rītā doties nelielā apkārtnes izpētes pastaigā. Pastāvēja zināms risks, ka laikapstākļi varētu arī neļaut šim plānam realizēties, bet patiesībā otrajā rītā laiks bija patiesi lielisks. Lietus ieradās vien tad, kad biju savu pastaigas apli realizējis. Kā izrādījās, tad šī otrās dienas pastaiga bija negaidīti veiksmīga. Bet par visu kā jau prasti - pēc kārtas. 

Praulvabole Mycetochara axillaris

Ādgrauzis Attagenus schaefferi

Svētku atzīmēšana šoreiz notika Trikātas pusē netālu no lielākās kļavas Baltijā - Rūtiņu kļavas. Savā ziņā vieta tiešām forša un pats galvenais reģionā kurā es patiesībā pirms tam nemaz nebiju bijis. Tā ka pašam šķita jo īpaši interesanti izmest kādu līkumu un papētīt, kas tur Trikātas apkārtnē tāds interesants dzīvo. Pirmajā dienā uzreiz pēc atbraukšanas gan bez īpaši gariem pārgājieniem. Vien devos papētīt vai kas interesants nedzīvo uz pieminētās Rūtiņu kļavas. Kā nekā tas ir dižkoks un nereti tiem šādas tādas daļas pakāpeniski sāk atmirt un rezultātā tur iemitinās dažādi interesanti kukaiņi, kuru dzīve tieši ir saistīti ar veciem vai pat ļoti veciem kokiem un atmirušām to daļām. Šī kļava nebija izņēmums - tur iemitinājušās bija gan spožās skudras, gan izdevās pamanīt arī vairākas Mycetochara ģints praulvaboles. Pēc visa spriežot - Mycetochara axillaris, kas ir it kā samērā reta suga, taču kopumā biežākā no ģints sugām. Netālu no kļavas auga arī paliels ozols (bet šķiet ne dižkoks), kam pāris vietās bija radušies kādi ievainojumi no kuriem sūcās sula. Siltumā mazliet jau ierūgusi, tā piesaistīja šādus tādus kustoņus, kam patīk ar šādu gardumu mieloties. Pati tāda labākā sulojošā brūce ap ko riņķoja vairāki sirseņi (un droši vien sēdēja arī vēl kas cits) gan diemžēl atradās neaizsniedzamā kādu 5 metru augstumā. Nu neko - nācās izlīdzēties ar tuvāk pie zemes esošo, nelielo rētiņu. Pie tās atradās ādgrauzis ar savdabīga izskata taustekļiem - to pēdējais posms izstiepts, viegli izliektas, garas vāles veidā. Attagenus schaefferi. Līdz šim biju redzējis tikai mātīti (bilde un nedaudz garāks apraksts šajā bloga ierakstā), tā ka pašam prieks par šādu satikšanos. 

Pūkbite Nomada succincta - jauna suga Latvijai?

Nākamajā rītā tad cēlos gana agri un, izmantojot labo laiku (prognoze pirms tam tiešām bija solījusi, ka šis rīts varēja būt jau no paša agruma ar lietu), devos tālākā apkārtnes izpētē. Kartē biju nopētījis, ka ziemeļu virzienā ir mežaināks reģions un kaut kāds Baltais purvs. Sanāca, ka vienā brīdī nācās iet cauri vienam pagalmam, kas Jāņu rītā, protams, radīja nelielu apjukumu saimniekos, bet nu cauri tiku un varēju mierīgi turpināt pastaigu. Netālu pirms šī pagalma no viena egles zara nokratīju šādu skaistu Nomada ģints pūkbiti ar izteikti dzeltenu vēdera zīmējumu un dzeltenām kājām. Šķita pietiekami raksturīga izskata, lai varbūt to varētu pat noteikt arī tikai pēc fotoattēliem. Plēvspārnis acīmredzot bija tajā eglē nakšņojis, jo bija priekš pūkbites pat ļoti mierīgs un viegli fotogrāfējams. Gan ne pārāk ilgi, jo pēc apmēram minūtes vai divām tomēr sadūšojās pacelties spārnos un  nozuda pavisam. 

Pūkbite Nomada succincta

Pūkbite Nomada succincta

Mājās ķēros pie literatūras un mēģināju noskaidrot sugu. Izrādās, ka šāda krāsu kombinācija ir tiešām visai raksturīga un vēders ar tik platām dzeltenajām joslām ir tikai divām sugām - goodeniana un succincta. Abu sugu atšķiršana gan sākumā šķita nedaudz piņķerīga, kam par iemeslu ir fakts, ka ilgu laiku succincta tika uzskatīta par goodeniana sinonīmu (vai krāsu variāciju) un līdz ar to ne visos noteicējos šāda suga ir atzīmēta. Tomēr pēdējos gados ir nostiprinājies viedoklis, ka tās tomēr ir divas dažādas sugas, ko apstiprinot arī DNS analīzes. Galvenās morfoloģiskās pazīmes, kas abas sugas atšķir ir g.k. kāju krāsa - succincta kājas (stilbi un pēdas) ir koši dzeltenas, bet ciskas lielāko tiesu ir melnas (goodeniana - kājas praktiski visas ir sarkanbrūnas vai dzeltenbrūnas un ciskas tikai to pašā pamatnē ir vairāk aptumšotas) no kā arī sugas angliskais nosaukums 'Yellow-legged nomad-bee'. Arī dzeltenās joslas uz vēdera succincta ir platākas, kā arī būtiska pazīme ir arī sejas zīmējums - klasiskā variantā succincta seja praktiski visa ir dzeltena, ko veido trīs lieli dzeltenie laukumi, kam pa vidu vien tāds šaurs, melns 'X' burta zīmējums (goodeniana arī var būt trīs dzelteni plankumi uz sejas taču tie vienmēr būs mazāki un neaizņems tik lielu daļu no sejas laukuma). Vēl viena pazīme ir pirmā taustekļu posmu krāsa - succincta tas ir melns no virspuses, bet dzeltens no apakšpuses, bet goodeniana - no virspuses parasti ir sarkanbrūns. Vārdu sakot visas pazīmes pilnībā atbilst Nomada succincta. Vienā feisbuka plēvspārņu pētnieku grupā saņēmu arī vienu komentāru, kas šo sugas piederību arī apstiprināja, Novērojums pietiekami interesants, jo patiesībā varētu būt, ka tā ir jauna suga Latvijai! Kopumā suga skaitās sastopama Centrāl un Dienvideiropā, taču 2008. gadā ir pirmo reizi konstatēta arī Somijā. Te gan uzreiz tā pilnīgi droši varbūt nevaru apgalvot, ka tā tiešām ir jauna suga, jo kā jau minēju - agrāk šo sugu īsti neizdalīja no N.goodeniana. Tāpēc nevar izslēgt, ka kādā kolekcijā starp goodeniana īpatņiem ir paslēpies arī kāds Latvijā ievākts succinta indivīds? Būs jāmēģina laika gaitā pārbaudīt! 

Ziedmuša Chalcosyrphus piger

Cikādiņa Pithyotettix abietnus

Tajā brīdī uzreiz, protams, nenojautu, ka dienas novērojumu kontā jau pašā sākumā ir iebiris viens labs novērojums. Tā nu turpināju virzīties uz minētā Baltā purva pusi. Pašā purvā gan nebridu (nu tas jau tāds purviņš principā) un vairāk pētīju, kas tur gar ceļa malām un tā. Vienā vietā bija tāda neliela baļķu kaudzīte uz kuras sēdēja tumša ziedmuša ar sarkanīgu vēderu un dzelksnīšiem cisku apakšdaļā. Pēc visa spriežot Chalcosyrphus piger - iepriekš neredzēta suga! Tāpat neredzēta ir šāda brūni raiba cikādiņa, ko man gribētos dēvēt par Pithyotettix abietinus. Dzīvojot uz eglēm un no egles zara es šo arī nobirdināju. 

Mīksblakts Phylus melanocephalus

Mīksblakts Phylus plagiatus - jauna suga Latvijai?

Turpat netālu no cikādiņas uz sava dauzāmā paladziņa pamanīju arī tādu dīvainu, šauru un iegarenu mīkstblakti ar tumšiem plankumiem. Pēc formas tā kā ļoti līdzīga kādām Phylus ģints sugām, piemēram, Phylus melanocephalus, ko šajā dienā iepriekš bija jau izdevies nopurināt no jaunu ozolu lapām. Biju pārliecināts, ka tik raksturīga izskata blakti jau vajadzētu būt viegli noteikt, taču mājās, pētot literatūru, nācās negaidīti atzīst fiasko. Ne somu, ne dāņu blakšu grāmatās šādu sugu neatradu. Pat ierastajās interneta lapās neko līdzīgu nespēju sameklēt. Blakts gan izskatījās tāda samērā blāva un pieņēmu, ka tas būs kāds svaigs vēl līdz galam neiekrāsojies īpatnis, bet arī, pieņemot, ka jāmeklē košāk krāsota suga, tas īpaši meklējumos nepalīdzēja. Ko nu? Ņemot vērā, ka blakts man tiešām ļoti atgādināja kaut ko no Phylus ģints, tad izdomāju iemest aci Fauna Europaea mājaslapā un saprast cik vispār Eiropā ir šajā ģintī sugas? Izrādās tikai 4 sugas - melanocephalus, coryli, palliceps un plagiatus. Par pirmām divām sugām viss skaidrs, jo tās man pieejamajās grāmatās u.c. resursos bija attēlotas. palliceps savukārt gūgles attēlos rādījās kā pilnīgi vienkrāsaina, oranža blakts - arī garām. Atlika pārbaudīt ceturto sugu un sev par lielu atvieglojumu pamanīju tur jau kaut ko pavisam līdzīgu! Attēlu internetā gan ir gaužām maz (vien kādi 4) taču visas raksturīgās pazīmes sakrīt - tumšie taustekļu pirmie divi posmi, tumšie laukumi uz segspārniem, šaurā svītra uz priekškrūšu vairoga, melnā galva u.c. Nē nu ir taču! Jā, mans īpatnis ir stipri blāvāks, bet to man šķiet tiešām var norakstīt uz to, ka tas ir svaigs un vēl ne līdz galam nobriedis/nokrāsojies - arī Phylus melanocephalus īpatņi bija ne tik koši kā tiem būtu jābūt. Varētu būt savā lidošanas laika pašā sākumā. Iemetu aci arī krievu noteicējā, kur šī suga bija atrodama, un arī tur visas pazīmes sakrīt. Vienīgi problēma principā tāda, ka suga šķiet ir izplatīta tikai Centrāleiropā un tuvākās atradnes varētu būt tikai Polijā. Arī jauna suga Latvijai? Otrā vienā dienā!? Tas jau šķiet stipri neticami, bet nu pagaidām tā rādās... Tā neko sev Trikātas apkārtne!

Krūkļu (Frangula alnus) pudurītis meža ceļa malā - koksngrauža Menesia bipunctata 'biotops'

Koksngrauzis Menesia bipunctata

Pastaigas turpinājums sanāca tāds tukšāks - vairāk iešana, mazāk dabas vērošana. Līdz brīdim, kad ceļmalā zem neliela krūkļa lapas šķietami pavīdēja kaut kāda koknsgrauzīša siluets. Kaut gan tik pat labi, tas varēja arī būt kāds mīkstspārnis vai māņkoksngrauzis. Paspēru 3 soļus atpakaļ (tā teikt, kamēr līdz smadzenēm aizgāja informācija par, ar acs kaktiņu redzēto, siluetu, kamēr ši informācija tika apstrādāta un tika dots signāls apstāties, biju jau paspējis paiet garām šim krūkļu pudurītim) un ko es redzu - tik tiešām neliels koksngrauzītis. Un nevis tur tāds kaut kāds parasts, bet gan Menesia bipunctata!! Tiešām liels retums Latvijā, ko gan biju redzējis un fotogrāfējis jau 2009. gadā (starp citu - arī Jāņu svinību periodā, 23. jūnijā. Sēdēja dārzā uz avenes lapas) - toreiz šis mans atradums bija pirmais 100 gadu laikā! Ja ko nejaucu, tad turpmākajos gados šķiet ir bijuši vēl kādi novērojumi (vismaz atminos, ka kāds ir minējis, ka šo sugu arī ir atradis), kas gan šķiet pagaidām nekur nav publicēti. Jebkurā gadījumā visticamāk, ka atradumu skaits joprojām nepārsniedz 5-10.  

Koksngrauzis Menesia bipunctata

Koksngrauzis Menesia bipunctata

Vaboles novērošana uz krūkļa principā ir likumsakarīga, jo sugas kāpuri g.k. dzīvo un attīstās krūkļu atmirušajos, tievajos zariņos. Tā kā šis koksngrauzītis ir tiešām neliels (ap 5-9mm), tad nekādus resnus zarus tam tiešām nevajag. Pirmajā brīdī vabole mani gan stipri sabiedēja, jo tiklīdz kā biju to kārtīgi apskatījis tā pacēlās spārnos! Par laimi lidojums nebija tāls un apmetis nelielu loku ap šo krūkļu pudurīti koksngrauzis nosēdās turpat blakus uz kādas citas lapas. Tur tad to varēja gan samērā ērti iemūžināt, jo turpmāko minūšu laikā vabole bija pat ļoti mierīga. Prieks man, jo, lai arī šī suga jau manā fotoarhīvā tātad bija pārstāvēta, 2009. gadā fotogrāfētie kadri īstenībā tādi ļoti izcili nebija, jo toreiz, ieraugot vaboli sēžam dārza vidū, daudz nedomāju un tvēru to saujā kamēr tā nebija aizmukusi (kā nekā jauna, neredzēta suga un apmēram jau tad nojautu, ka vajadzētu būt kaut kam retam), bet fotosesiju uzrīkoju pēc tam vēlāk jau telpās kur bija mazāks risks, ka vabole varētu aizlidot un pazust uz neatgriešanos. Ņemot vērā, ka biju diezgan pārliecināts, ka iespējams tuvāko dažu desmitu gadu laikā varbūt šo sugu otrreiz nemaz neizdosies sastapt, tad šādu iespēju iegūt šai sugai vēl kādu strēķīti jēdzīgu kadru vienkārši nedrīkstēja laist garām. Negaidīta un ļoti patīkama satikšanās! 

Tīklblakts Dictyla echii

Sarainās mārītes (Platynaspis luteorubra) kāpurs

Sausa ceļmala ar lauka vībotnēm (Artemisia campestris)

Arī Trikātas pusē, protams, viens no galvenajiem uzdevumiem bija atrast kādu tīklblakti, lai pievienotu kādu jaunu atradni esošo atradņu sarakstam. Veicās samērā labi - vienā vietā, kur auga bagātīga ārstniecības vēršmēļu audze, protams, atradās arī šim augam raksturīgā suga Dictyla echii. Vēlāk jau pastaigas otrajā pusē izcirtumā atradās arī abas dadžu un ušņu tīklblaktis - Tingis cardui un T.ampliata. Tas gan vēl nebija viss, jo pašas pastaigas beigas atnesa pavisam negaidītu pārsteigumu! Atpakaļ nācu pa to pašu ceļu pa kuru biju jau gājis pirms tam un jau turpceļā piefiksēju, ka vienā ceļmalā plešas tāds pasauss, smilšains zālājs ar lauka vībotnēm. It kā vizuāli piemērots biotops kādām tīklblaktīm - piemēram, Derephysia cristata. Atpakaļceļā tad kritu ceļos un centos kaut ko tur atrast. Vispirms atradās jau iepriekšējā ierakstā atrādītais sarainās mārītes (Platynaspis luteorubra) kāpurs, ko tagad jau atpazinu uzreiz, bet drīz pēc tam necerēti ātri atradās arī viena Acalypta ģints tīklblakts.  

Tīklblakts Acalypta platycheila

Tīklblakts Acalypta platycheila

Jāsaka, ka uzreiz pat tā neapjautu šīs konkrētās blakts vērtību, jo sugas precizēšanu atstāju brīdim, kad būšu mājās pie literatūras, jo tā no galvas vēl visas Acalypta ģints sugu noteikšanas pazīmes nezināju (tagad jau esmu piešāvies krietni labāk). Tik vien, ka ievēroju, ka trešā taustekļu posma pamatne nav bez paresninājuma un segspārnu malas ir ar vienu šūnu rindu - tātad nav neviena no iepriekš redzētajām sugām! Mājās jau pieķēros noteikšanai mazliet nopietnāk un kā izrādās, tad bija trāpījusies Acalypta platycheila! Tiešām man jauna suga! Suga ir nosacīti līdzīgāka A.carinata, jo abām šīm sugām priekškrūšu vairoga malas ir izteikti platas, 3 šūnu platumā (citām sugām - 2 šūnu platumā) un to priekšējie stūri ir mazāk noapaļoti (veido drīzāk tādu kā 90 grādu leņķi) un ir izvirzīti tā kā nedaudz uz priekšu. No A.carinata atšķiras ar segspārnu malām, kas ir tikai vienas šūnas platumā (A.carinata - lielākajā daļā divu šūnu platumā). Blakts krāsojums ir tāds vairāk dzeltenbrūns kā pelēkbrūns, taustekļu otrais posms gaišs, kas arī to nedaudz atšķir no citām sugām, kas ir vairāk tumši pelēkas. Godīgi sakot, pēc literatūras izpētes sezonas sākumā, šķita, ka šī varētu būt viena no sugām, ko varētu arī neizdoties atrast, jo it kā visur minēts, ka dzīvojot strikti sūnās un nekur nav pat īpaši norādīts, ka varētu būt meklējama arī zem kādiem augiem smilšainās vietās kā tas ir atzīmēts daļai no pārējām ģints sugām. Bet laikam jau tomēr kopējā sugu bioloģija tām Acalypta ģints tīklblaktīm ir samērā līdzīga un apdzīvotais biotops var būt ļoti daudzveidīgs. Tīklblakšu suga Nr.17!

Tīklblaktis Acalypta gracilis

Tīklblakts Acalypta sp. - marginata?

Panākuma iedvesmots (t.i. tad jau uzreiz varbūt pat nesapratu, ka tā ir man jauna suga - bet nu atrasta Acalypta ģints tīklblakts pats par sevi principā ir panākums), turpināju rušināties. Un pēkšņi Acalypta tīklblaktis sāka parādīties viena pēc otras! Nākamos eksemplārus gan uzreiz atpazinu kā A. gracilis (taustekļu trešais posms ar paresninātu pamatni, segspārnu šūnu konfigurācija). Interesanti, ka vismaz divi eksemplāri izskatījās ar mazliet garākiem segspārniem kā iepriekš redzētie šīs sugas eksemplāri - laikam jau tad šie bija 'spārnotie' jeb lidspējīgie populācijas īpatņi. Starp šīs sugas eksemplāriem atradās arī viens cits, kas izskatījās pavisam savādāks - gan taustekļu forma ne tāda, gan krāsojums tāds tumši brūns. Hmm - arī varbūt jauna suga? Pētot mājās noteicējus gan gandrīz salauzu sev smadzenes, jo izrādās, ka Acalypta marginata un nigrina noteikšana ir tāda samērā sarežģīta un es pat teiktu, ka diezgan nekonkrēta. Tā teikt katrā noteicējā ir kaut kāds savs uzsvars uz pazīmēm un ir pat pazīmes, ko piemin vienā noteicējā (piemēram, nigrina taustekļu otrais posms parasti esot it kā gaišs/brūngans), bet citā noteicējā vispār ignorē, kas it kā varētu netieši norādīt, ka tā īsti diagnosticējoša nav. It kā tipiskiem īpatņiem vajadzētu atšķirties pēc segspārnu šūnu konfigurācijas, taču abām sugām pastāv zināma variācija un šis konkrētais eksemplārs atrodas tā kā 'pa vidu'. T.i. man jau šo gribētos saukt par Acalypta marginata, taču, ņemot vērā, ka konkrētajā brīdī pieredze ar šīm abām sugām nebija, tad 100% pārliecības it kā nav (apmēram 95%, bet šī pārliecība pakāpeniski pieaug, jo pamazām uzkrājas pieredze ar citiem īpatņiem). Liela bēda gan nav, jo dienu vēlāk gan tiku arī pie, manuprāt, pilnīgi tipiska šīs sugas pārstāvja foto. Bet par to, tad nākamajā ierakstā!