Jumpravas tīklblaktis: +2 sugas!

Kāda no dadžu sugām (Carduus sp.)

Pagājušās nedēļas sākumā, pēc varenas vienas dienas putnošanas Kolkā (redzēta tievknābja kaira, stepes lija, klinšu ērglis, pelēkā cielava u.c. forši putni), steidzīgi metos atpakaļ Rīgas virzienā, jo starp nedēļas nogalē paredzētajām 'Torņu Cīņām' vēl gribēju iespiest kādus pāris kukaiņu vērošanas pārgājienus. Tā nu otrdien (vispār jāpierod rakstīt arī datumus - daudziem novērojumiem jau tas ir gana svarīgi. Šis ieraksts tātad ir par 16. maiju) posos ceļā. Maršruta izvēle gan bija stipri netradicionāla - Jumpravas apkārtne! Gribējās kaut ko Daugavpils dzelzceļa līnijas maršrutā, bet nu ne gluži, lai vilcienā būtu jāpavada vairākas stundas. It kā sākotnēji doma bija jau par samērā labi iepazīto Dendrārija apkārtni, bet tomēr pēdējā brīdī pārdomāju, ka varbūt jāpamēģina izkāpt vienu pieturu agrāk un tad lēnā garā ar līkumu Z virzienā čāpot Dendrārija virzienā. Domāts darīts - stunda vilcienā un esmu galā! 

Ziedmuša Cheilosia chrysocoma

Lēcējzirneklis Heliophanes sp. ar medījumu

Pēdējā laikā esmu paradis tomēr katrai dienai izvēlēties kaut kādu konkrētu mērķi - tas tomēr ļoti labi motivē un attur no vienkārši bezmērķīgas klīšanas (kas arī reizēm gadās). Tā teikt - pat ja nekas uzreiz neatrodas, tad vismaz prātā ir mērķis, kas motivē turpināt 'strādāt' (reizēm kukaiņu meklēšana un forogrāfēšana ir tiešām samērā smags darbs). Šajā reizē nospriedu, ka varētu mēģināt no kāda zara nopurināt kādu no neredzētajām Pogonocherus konsgraužu sugām (hispidus vai hispidulus). Pastaigas sākums gan izvērtās samērā mierīgs - vien pa kādai ziedmušai piesaulītē (g.k. Cheilosia chrysocoma, bet varbūt arī vēl kāda cita suga, kas palika nenofotogrāfēta/nenoteikta), glīts Heliophanus ģints lēcējzirneklītis ar laupījumu 'zobos' (jeb, pareizāk sakot, helicerās) un tas viss. Nu nekas - jādodas tālāk!

Lazdu tinējsmecernieks (Apoderus coryli)

Skrejvabole Broscus cephalotes

Turpinājumā jau dzīvība parādījās aizvien vairāk, bet 'pretī nāca' g.k. tādas diezgan parastas sugas. Taču, ņemot vērā, ka daļa no tām bija tādas, kam ne visām manā fotoarhīvā ir tiešām labi kadri, tad nebija nemaz tik garlaicīgi. Viena no tādām sugām, piemēram, ir lazdu tinējsmecernieks (Apoderus coryli). Ļoti bieži sastopama suga gan uz lazdām, gan reizēm arī uz citiem lapkokiem. Galvenā problēma ir tāda, ka šīs vaboles ir no 'īpaši manīgo' sugu grupas un krīt no lapām pie pirmā traucējuma. Piedabūt to sēdēt mierīgi un ļauties fotosesijai nav tas pats vieglākais uzdevums, bet nu šoreiz kaut kā sanāca. Tāpat kaut kā ne īpaši daudz kadru man ir arī ar skrejvaboli Broscus cephalotes. Te gan vaina nav apstāklī, ka suga būtu tāda īpaši manīga. Patiesībā tieši otrādi - priekš skrejvaboles šī suga ir pat ļoti mierīga. Iztraucēta tā bieži vien nevis, ātri skrienot, metas bēgt (taču mēdz darīt arī tā), bet gan ieņem aizsardzības pozu - mazliet saslienoties stāvus un plati atplešot savus lielos žokļus. Šajā brīdī tad var to mierīgi iemūžināt. Maz esmu šo sugu fotogrāfējis vienkārši tāpēc, ka nav izdevies pārāk bieži sastapt. Jaunības dienās, dzīvojoties Kolkā, tā bija diezgan parasta parādība, jo smilšainas kāpas ir viens no sugas apdzīvotajiem biotopiem. Tur tās dienas laikā varēja atrast zem koka gabaliem u.c. slēptuvēm. Ārpus Kolkas, godīgi sakot, esmu manījis vien dažas reizes, lai gan arī citur sausās, smilšainās vietās (karjeros, sausās pļavās u.c.) tai vajadzētu būt bieži sastopamai. Iespējams, ka nelielajam novērojumu skaitam pie vainas ir viena šīs sugas īpatnība - tā rok alas (tāpēc arī ir nepieciešama smilšains un irdens substrāts - vietas ar mālainu augsni neder), kurās arī slēpjas un medībās iziet vien tumsas aizsegā. It kā pat figurē šai sugai latviskais nosaukums - melnā alotājskrejvabole. Šis īpatnis gan nebija nekur ieracies, bet vienkārši sēdēja ceļmalā zem mizas gabala. 

Sprakšķis Anostirus castaneus

Kamielītis Xanthostigma xanthostigma

Pārsvarā savus bloga ierakstus cenšos rakstīt hronoloģiskā secībā, bet nu šoreiz sanācis galīgs mikslis. Turpat netālu no alotājskrejvaboles, mežmalā papurināju arī dažus kārklu un priežu zarus. No viena kārkla nobira viens glīts, koši oranžs sprakšķītis - Anostirus castaneus. Ne tā biežākā suga (bet nav arī pārāk liels retums) un arī ierindojas tajā kategorijā - sugas, ko esmu redzējis, bet īsti labs foto tomēr nav. Nevarētu teikt, ka arī šoreiz sanāca izcils foto, jo vabole samērā ātri man nokrita zemē, kur sāka rāpot pa sūnām u.c. objektiem, kas nu tur aug, kas varbūt nav tā tipiskākā vide kādā parasti šo sugu redz. Tipiskāk ir redzēt to, piemēram, barojoties kādā čemurziedī. No priedes (vai egles? nu jau vairs neatceros. Drīzāk egles) zara savukārt nokrita viens no īpatnējās, kamielīšu kārtas, pārstāvjiem. Nemaz tik bieži tos pieaugušos nevar pamanīt - atgādina tādu kā zeltactiņu ar izstieptu ķermeņa priekšējo daļu. Man gan labāk patīk šo radījumu angliskais nosaukums - 'snakefly' jeb, burtiski tulkojot, čūskmuša. Nosaukums droši vien arī cēlies no it kā pagarinātā 'čūskas kakla', ko kamielītis, rāpojot pa zariem, patiesībā arī groza un šūpo tādā it kā čūskas manierē. Sugu Latvijā nav īpaši daudz (kādas piecas) un, spriežot pēc pterostigmas, kas ir gaiši dzeltenā krāsā un sastāv no divām šūnām, šai vajadzētu būt Xanthostigma xanthostigma. Droši vien nekas rets, bet man jauna suga!

Tīklblakts Physatocheila costata

Tīklblakts Physatocheila costata

Tā nu es tur purināju visādus lazdu u.c. koku zarus līdz vienu brīdi uz paladziņu pamanīju ļoti patīkamu skatu - tur sēdēja tīklblakts! Uzreiz pēc formas (un savā ziņā arī pēc biotopa) atpazinu tajā sugu Physatocheila costata, ko kādu pusotru nedēļu agrāk Kolkas apkārtnē bija jau paspējis nomedīt Mareks Ieviņš. Ček - otrā tīklblakšu suga šajā gadā! Vēl 8 sugas līdz izvirzītā mērķa sasniegšanai. Starp citu 3. marta bloga ieraksts par tīklblaktīm nu jau ir laika gaitā diezgan paplašināts un uzlabots - var uzmest aci šeit. Kā tagad sāk šķist, tad droši vien šī suga varētu būt viena no plašāk izplatītajām dzimtas sugām. Dzīvo nevis uz kādiem lakstaugiem kā vairums citu tīklblakšu, bet gan uz kokiem - g.k. alkšņiem, bet arī apsēm, bērziem, kārkliem u.c. Mans eksemplārs gan nokrita no lazdas. Kādus 100m tālāk izdevās pamanīt pat vēl vienu eksemplāru - šis jau bija krietni košāks. Šāda krāsu variācija šai sugai gan ir samērā raksturīga. 

Dadžu tīklblakts (Tingis cardui)

Jau tuvojoties Dendrārijam, uz iebrauktas takas rapšu lauka malā savukārt pamanīju kāda dadža lapu puduri (sk. pirmo bildi). Uzreiz prātā bija doma, ka vēlreiz jāizmēģina laime tīklblakts Tingis cardui meklēšanā. Iepriekšējie mani meklējumi bija bijuši nesekmīgi - varbūt šoreiz uzspīd veiksme? Un tik tiešām! Nepagāja ne 3 minūtes, kad zem vienas dadža lapas atradās meklētā tīklbkats. Otrā suga vienas dienas laikā - vai šogad maz vēl šāda diena būs? Šaubos! Šī suga, ko tātad dēvē arī par dadžu tīklblakti varētu būt arī viena no parastākajām sugām. Tā patiesībā jau par šo sugu raksta Zandis Spuris savā 1957. gada grāmatiņā "Vietējās blakšu sugas". Citēju: "Dadžu tīklblakts (Tingis cardui) noteikti pieskaitāma pie parastākām sugām. Dzīvo uz asajiem dadžiem un dzelksnenēm.". Kopējais atradumu skaits gan joprojām nav īpaši liels, jo vienkārši, ja speciāli šo sugu nemeklē (rūpīgi nepēta dadžus & co), tad uz dullo to pamanīt nav nemaz tik vienkārši. Redzēs - lai arī brīžam tas ir gana sāpīgs process (pirksti top sadurti), būs jau vēl šajā sezonā kādi dadži pie iespējas tomēr jāpabaksta. Tā teikt jāiebaksta jauni punkti Latvijas kartē kur šī suga ir sastopama. Tātad trešā tīklbkašu suga šogad! Vēl septiņas līdz mērķa izpildei! 

Vairogblakts Troilus luridus

Vairogblakts Palomena viridissima

Vairogblakts Palomena viridissima

Skābeņu-vīgriežu ornamentblakts (Coreus marginatus)

Paturpinot blakšu tēmu, šajā dienā samērā daudz no koku un krūmu zariem bira arī dažādas vairogblakšu sugas. Īstenībā pie vienas no pirmajām blaktīm pat ļoti samulsu un sāku pat drudžaini domāt - vai tik neesmu kaut ko pavisam ekskluzīvu atradis, jo nu kaut kā neatminējos, ka būtu redzējis tādu blakti, kam taustekļu trešā posma gals ir koši dzeltens. Prāta aptumsums gan nebija ilgs, vajadzīgās sinapses smadzenēs saslēdzās un mazliet pat nokaunējos par savu aizmāršību - tā taču Troilus luridus, ko katru gadu var redzēt kaudzēm. Kā man tā izkrita no prāta? Nē nu nav jau it kā slikti - tā kā domāju, ka tas ir kaut kas rets, tad safotogrāfēju maksimāli labi. Tagad tad man ir bez šaubām labas šīs sugas bildes (kaut gan bija labas jau arī iepriekš). Vienā citā vietā savukārt gan izdevās pamanīt ko foršāku - zaļās vairogblakts (Palomena prasina) līdzinieci Palomena viridissima. Abas sugas tiešām ļoti līdzīgas - atšķiras g.k. ar taustekļu posmiņu proporcijām (viridissima 2. posmiņš garāks par 3., prasina - 2. un 3. posmiņi līdzīga garuma) un priekškrūšu vairoga priekšējo sānu izliekuma (viridissima  - mala noapaļota un izliekta, prasina - viegli ieliekta). Tādu gan vienu reizi jau biju redzējis - arī pagājušā gada rudenī Dendrārija apkārtnē. Tās dienas pastaiga (kas arī bija pat samērā ražīga) gan laikam nav ietrāpījusi te blogā. Pāris vietās pamanījās arī pa kādai skābeņu-vīgriežu ornamentblaktij (Coreus marginatus), kas bija man iemīļots fotoobjekts pirms gadiem 12, kad tikai sāku fotogrāfēt, bet pēdējo daudzu gadu laikā, lai arī šīs blaktis pļavās joprojām vai ik uz stūra, šķiet nebiju nospiedis pat nevienu kadru. Tā ar tām bieži sastopamajām sugām gadās. 

Vairogblakts Arma custos

No blakšu pasaules šādi tādi jaunumi gan arī trāpījās. Lielākais prieks ir par neredzētu vairogblakšu sugu - Arma custos! Ir jau tomēr samērā daudz sugas redzētas (šī būs suga Nr.22) un katrs nākamais 'jaunums' jau ir visai īpašs. Grūti tagad tā precīzi nosaukt cik vispār Latvijā ir konstatētas vairogblakšu sugas, bet nu varētu būt nedaudz virs 30. Arma custos gan tāda dīvaina suga - portālā dabasdati.lv nav neviens novērojums, Somijā arī šīs suga sastopama nav, bet vienīgās publicētās atradnes Latvijai ir Zanda Spura 1953. gada rakstā par blaktīm ("Jaunas ziņas par Latvijas PSR Heteroptera faunu"), kur autors min 8 dažādas atradnes. Tiesa līdz tam gan Arma custos esot bijusi zināma tikai no Gimmertāla kolekcijas - tātad neviens cits nebija ķēris. Interesanti, ka Zviedrijā pirmo reizi konstatēta vien 2008. gadā, bet Dānijā - 1992. gadā un it kā šīs valstis atrodoties uz areāla ziemeļu robežas. Visticamāk, ka Latvijā tad arī ir samērā reta suga. Atpazīt no citām sugām var samērā viegli pēc gan pēc kopējā ķermeņa krāsojuma, gan gaišajiem taustekļiem (īpaši uzkrītošs gaišais pēdējais posms, kas citām sugām parasti ir tumšs). Dzīvojot g.k. uz alkšņiem un bērziem, bet arī uz citiem lapkokiem (es šo atradu uz ievas). 

Koku laupītājblakts Anthocoris sp., iespējams A.nemoralis

No tās pašas ievas, kur atradās iepriekšējā vairogblakts, nokrita arī viena koku laupītājblakts, kas noteikti izskatījās neredzēta! Vispār jau šajā dienā šādus līdzīgi tumšus Anthocoris ģints īpatņus sastapu vairākkārt un principā jau pie sevis nopriecājos, ka nu droši vien varēšu kādas divas jaunas sugas pievienot savam sarakstam. Mājās gan sanāca neliels 'aplauziens', jo beidzot sapratu kāpēc visur raksta, ka Anthocoride dzimta ir ļoti grūta noteikšanai. Noteicējā izrādās tādām ārējā krāsojuma pazīmēm nekāda īpašā nozīme nav (jeb ir būtiski vien atsevišķām sugām) - sugu noteikšana primāri balstās uz to kuras segspārnu daļas ir matētas, bet kuras spīdīgas. Tā diemžēl nav tā vieglākā pazīme, ko novērtēt fotoattēlā, jo ideāli to var saskatīt tikai, ja ir iespējams turēt blakti 'rokās' un labā gaismā grozīt to dažādos leņķos. Tāpat arī ir nepieciešama mazliet pieredze (to gan ar laiku varētu mēģināt uzkrāt), lai saprastu kurā brīdī segspārns skaitās matēts, bet kurā spīdīgs. Tā tīri pēc noteicēja man šis eksemplārs iznāca kā Anthocoris nemoralis, bet galīgi nav nekādas pārliecības. Jāatstāj būs tās koku laupītājblaktis vēlākam laikam. 

Desmitpunktu mārīte (Adalia decempuctata)

Četrpadsmitplankumu mārīte (Calvia quatuordecimguttata)

Bet kā tad gāja ar šīs dienas mērķa, Pogonocherus'u meklēšanas, izpildi? Nekā... No koku un krūmu zariem bira vis kaut kas cits, bet ne koksngrauži. It kā par agru nevajadzētu būt, jo šie ir vieni no agrākajiem koksngraužiem (vai tik pat nepārziemo jau kā pieaugušas vaboles) un līdz ar to maijā pilnīgi noteikti tām būtu kaut kur jāsēž. Nav jau gan tās parastākā sugas, tā ka varbūt šoreiz vienkārši nepaveicās. Nekas, tik viegli jau es nepadošos! Paturpinot iepriekšējos ierakstos nejauši aizsākto mārīšu tēmu, divas vēl šogad neredzētas sugas - Adalia decempunctata, kas ir ļoti mainīga izskata suga un Calvia quaturodecimguttata, kam gan uz katra segspārna vienmēr ir nemainīga balto plankumu formula 1-3-2-1. 

Ēnvabole Orchesia fasciata

Pašā noslēgumā, jau pie Dendrārija dzelzceļa pieturas trāpījās trekns punkts uz 'i' vārdā 'pastaiga'. No kaut kāda tieva lapkoku zariņa nokrita reat ēnvabole ar raksturīgu segspārnu zīmējumu - Orchesia fasciata! Tajā brīdī vēl fonā sāka dziedāt sārtgalvītis - tiešām lielisks dienas noslēgums. Ja par ēnvaboli sīkāk, tad tā tiešām ir reta suga - pēdējos gados ir publicētas vien kādas 6 atradnes. Divas no tām gan ir manas - divi šīs sugas īpatņi bija iekrituši maģistra darba materiālu vākšanai paredzētajās loga lamatās Ogres novadā (divos dažādos nogabalos). Iespējams, ka varbūt ir sastopama biežāk, taču kā jau ēnvabole - ar visai slēptu dzīvesveidu un tāpat vien kaut kur sēžot to ir neliela iespēja ieraudzīt. Ar fotogrāfēšanu gan negāja viegli, jo ēnvabole nesēdēja mierīgi, bet gan enerģiski spriņģoja un lēkāja visapkārt. Sākumā nesapratu kā tai izdodas tik veikli lēcieni, jo it kā nekādu īpaši pielāgotu lēcējkāju (kā, piemēram, spradžiem u.c. vabolēm, kas tiešām spēj lekt tālu un augstu) tai nav. Izrādās, ka šī ēnvabole (bet iespējams arī citas sugas? Vismaz no Orchesia ģints jau noteikti) atspērās nevis ar kājām, bet gan segspārniem! Zibenīga segspārnu atvēršana un vabole aizkūleņo centimetrus 20-30 tālāk. Labi, ka tajā brīdī atrados uz taciņas praktiski bez jebkāda augāja un visām vaboles kustībām varēja izsekot, jo lapu nobiru slānī tā būtu pazudusi viens-div'. Tiešām veiksmīgs dienas noslēgums! Tas nekas, ka bez Pognoncherus'iem - gan jau, ka tie arī nekur nepazudīs un kādreiz trāpīsies manos nagos! 

Stenus kiesenwetteri!

Tajā pašā vakarā pēc Ogres blakšu dienas pastaiga dabā vēl nebeidzās. Bija doma ar kolēģi RR paklausīties vai vasarnīcas apkārtnē vakarā/nakts sākumā neizdodas saklausīt kādu urālpūci. Maršruts apmēram bija noskatīts un atlika vien cerēt, ka kaut ko izdosies dzirdēt. Vakars bija tiešām izcils šādām aktivitātēm - mierīgs, gandrīz bez vēja, skaidrs un ar augošu mēnesi. Sākotnēji gan pīļu bija vairāk kā pūču (pārlidoja prīkšķe, baltvēderis un krīklis), taču ap pusnakti situācija 'uzlabojās' - izdzirdējām pirmo meža pūci. Drīz vien kāda 0,5km (vai varbūt nedaudz tālāk) attālumā, droši vien reaģējot uz meža pūci, sāka bļaut arī viņa - urālpūce! Gājām klausīties tuvāk, paralēli kaut ko ar balsi ākstoties pretī (par nopietnu provocēšanu to īsti nosaukt nevar). Laikam jau nostrādāja, jo pūce ziņkārīgi pielaidās pašā ceļmalā, kur to varēja pat lieliski aplūkot lukturīša gaismā. Pēc tam tā pārlidoja tuvāk meža pūcei, kur savas vokālās aktivitātes veica sēžot egles galotnē ceļa malā. Un mēs turpat blakus. Fantastiski! Pāris dziesmas frāzes izdevās ierakstīt pat fotoaparātā (klausāms augstāk). Nekad tik tuvu urālpūci dzirdējis nebiju - vakars izdevies. Nākamo dienu savukārt biju domājis veltīt pastaigai pa mežu - ar domu turpināt meklēt kādus tīklblaktīm piemērotus dadžu pudurus. Jāsaka, ka diena bija ļoti laba ar daudz foršiem kadriem taču it kā bez kādiem pārsteigumiem. Vismaz man tā šķita. Tagad, gatavojot bildes šim bloga ierakstam, pievērsu uzmanību šajā dienā nofotogrāfētajam Stenus ģints īsspārnim ar dzelteniem plankumiem uz segspārniem. Tas izrādījās tiešām LIELS pārsteigums! 

Īsspārnis Stenus kiesenwetteri - pirmais atradums Latvijā?

Tātad lūk - šāds izskatās šis īsspārnītis. Apmēram 5mm liels, tipisks Stenus ģints pārstāvis. Pētot bildes, ievēroju, ka segspārnu punktējums ir tāds mazliet savdabīgs - ļoti trekniem punktiem, kas segspārnu aizmugurējā daļā paliek krietni retāki kā rezultātā segspārnu aizmugurējā daļa izskatās spīdīga. Varbūt tā ir kādas sugas raksturīga pazīme? Ātri izčekoju kerbtier.de lapā kādi vispār tad ir Stenus'i ar dzelteniem punktiem uz segspārniem. Uzreiz iekrita acīs suga Stenus kiesenwetteri, kam attēlā segspārni bija tieši ar tādu punktējumu kā manam īpatnim. Salīdzināju ar citām līdzīgām sugām (šajā gadījumā - sugām ar dzelteniem plankumiem un vismaz daļēji gaišām kājām, atmetos sugas ar pilnībā melnām kājām) - tām segspārnu punktējums vienlīdz blīvs visā to garumā. Nebija gan ticība, ka sugu noteikšana būs tik vienkārša, jo atmiņā bija palicis, ka Stenus ģints nav not tām vieglajām (īpaši tās sugas bez plankumiem - un tādas ir vairākumā). Paralēli iemetu aci arī Latvijas sugu sarakstā - par Stenus kiesenwetteri ne vārda. Tātad nav konstatēta?

Īsspārnis Stenus kiesenwetteri

Sapratu, ka te laikam vajadzēs mazliet nopietnāk paburties pa noteicējiem, lai tiktu kaut kādā skaidrībā. Iemīļoto krievu noteicēju gan nācās 'atmest' uzreiz, jo tur Stenus ģints nemaz sīkāk netiek iztirzāta. Vēl manā rīcībā bija viens angļu noteicējs, kas izdots 1954. gadā un 1961. gadā izdots Poļu noteicējs. It kā ne tie paši svaigākie, bet vismaz kaut kas. Gan vienā, gan otrā noteicējā pirmais solis bija noskaidrot pie kuras no apakšģintīm šī suga varētu piederēt. Tas zināmā mērā atvieglo noteikšanu, jo ar pāris soļiem var uzreiz krietni sašaurināt potenciālo sugu skaitu. Pirmā pazīme, kas bija jāskatās - vai vēdera tergītiem (vienkāršoti sakot - vēdera posmu virspuse) sānos ir izteikti 'bortiņi' jeb piepacelti sānu valnīši vai arī vēdera tergītu malas ir bez tādiem un vēders ir 'cilindrisks'. Salīdzinot sugu attēlus, kam šie 'bortiņi' ir (piemēram, kā zemāk redzamajam Stenus bimaculatus), skaidrs, ka manam īpatnim šādu 'bortiņu' nav. Ok - izrādās ar vienu soli tiek 'eliminētas' četras no sešām apakšģintīm. Atliek tikai Tesnus un Hypostenus. Pazīme, kas tās abas atšķir gan ir mazliet smalkāka - jāskatās vai pēdiņu 4. posms ir 'normāls', cilindrisks vai arī tas ir izteikti šķelts/daivains (angliski - bilobed). Manējam - droši saskatāms, ka šis pēdas posmiņš ir šķelts! Īstenībā gan arī pāris Tesnus apakšģints sugām tāds var būt (piemēram, brunnipes un nigritulus), bet tās ir sugas ar pilnībā melniem segspārniem. Patiesībā pat nevienai no Tesnus apakšģints sugām segspārni nav ar dzeltenu plankumu uz segspārniem. Tad nu - atliek vien Hypostenus apakšģints. Lieliski! Pētot jau konkrēti šīs apakšģints noteikšanas tabulu, tur viena no pirmajām pazīmēm (angļu noteicējā - pirmā, poļu - otrā) ir tieši šī dzeltenā plankuma esamība - un izrādās, ka no Hypostenus apakšģints Stenus (Hypostenus) kiesenwetteri ir vienīgā suga, kam ir šādi dzeltenie plankumi! Hei, tad jau izskatās, ka nav variantu - jābūt šai sugai! Aizsūtīju vēl šos foto arī dažiem kolēģiem tepat Latvijā un arī Vācijā un visi apgalvo to pašu - jābūt Stenus kiesenwetteri. Lieliski!  

Salīdzinājumam cits īsspārnis ar dzelteniem plankumiem uz segspārniem - Stenus bimaculatus, Tūjas apkārtne, 2015. gads

Suga g.k. ir izplatīta Rietum- un Centrāleiropas augstajos purvos starp dažādiem sfagniem (Sphagnum sp.). Manā gadījumā gan no sfagniem nebija ne miņas - vaboli atradu grāvja malā pie dadža lapu rozetes, kas auga starp doņiem. Tas arī bija iemesls kāpēc es to pamanīju - t.i. sākotnēji vienkārši pētīju vai kas neslēpjas starp dadža lapām un tikai tad pamanīju to turpat blakus. Tā kā - jāsaka paldies tīklbkaktīm! Ziemeļeiropā tā ir krietni retāka suga un kaimiņvalstīs konstatēta vien samērā nesen - Lietuvā pirmo reizi 2008. gadā, bet Igaunijā - 2010. (un ir atrasta arī 2013.). Baltijas valstu gadījumā gan atrašanas vietas nav šie augstie purvi un/vai citi biotopi ar sfagniem, bet gan vienkārši mitras vietas, ūdenstilpju krasti utml. kā tas bija drīzāk manā gadījumā. Tātad varbūt sfagni nemaz obligāti nav nepieciešami. Pēc man pašreiz pieejamās informācijas, Latvijā Stenus kiesenwetteri līdz šim nav konstatēts. T.i. vismaz līdz 2015. gadam nebija. Vēl gaidu kādu informāciju vai nav bijis kāds atradums pēdējos pāris gados un, ja nebūs - tātad jauna suga Latvijai! Hip, hip urā! Nu labi, varbūt svinības mazliet pāragras, taču jebkurā gadījumā atradums ļoti labs. Ja piepildīsies labākais scenārijs, tad šogad jau man otrā jaunā kukaiņu suga Latvijas faunai (pirmā - Rhyparochromus phoeniceus) un kopumā devītā jaunā vaboļu suga manā kontā. 

Lapkoku ligzdu koksngrauzis (Rhagium mordax)

Nātru lācīša (Callimorpha dominula) kāpurs

Sprakšķis Cidnopus aeruginosus

Principā nekas cits tajā dienā redzētais ar šādu 'ekstru', protams, sacensties vairs nevar. Taču diena bija skaista un jēdzīgu foto ar dažādām parastākām sugām sanāca pat samērā daudz. Kaut kā fotoaprāts šoreiz uzvedās pat ļoti labi, kas saulainās dienās patiesībā ir drīzāk 'izņēmums kā likumsakarība', jo spilgtā saulē mana zibspuldžu sistēma samērā regulāri mēdz gļukot. Tad nu izmantoju brīdi kad tiešām viss bija Ok un brīžam pat aizrāvos ar tiešām parastu un jau daudz fotogrāfētu sugu, piemēram, lapkoku ligzdu koksngrauža un nātru lācīšu kāpuru iemūžināšanu. Ja tās divas sugas tiešām ir daudz fotogrāfētas, tad kadrs ar sprakšķi Cidnopus aeruginosus gan varētu būt kvalitatīvākais šīs sugas kadrs manā 'azotē'. Vabole sēdēja uz jaunas priedītes skujas un absolūti ignorēja manu klātbūtni - grēks šādu situāciju neizmantot.

Ēnvabole Xylita laevigata

Septiņpadsmitplankumu mārīte (Halyzia sedecimguttata)

Panglapsene Andricus sp., varbūt A.foecundatrix?

Tieši tāda pati situācija bija ar ēnvaboli Xylita laevigata, kas varbūt nav tā biežākā suga, taču vasarnīcas apkārtnē manīta jau iepriekš. Arī tai atradu uz priedes mizas, nekustīgi sēdošu īpatni - šķiet, ka mātīte olu dēšanas procesā. Atkārtošos - grēks šādu situāciju neizmantot! No tādiem nosacītiem 'jaunumiem' jāatzīmē kādas nenoteiktas panglapsenes sastapšana. Jāpaskatās, bet ir aizdomas, ka tā ir vispār pirmā nofotogrāfētā panglapsene (Cynipidae) manā kontā! Pārsvarā jau tā arī ir, ka dabā biežāk redz šo sīko kukainīšu darbības pēdas - dažādās saveidotās pangas pēc kurām var diezgan labi pat noteikt sugas. Pēc pieaugušajiem īpatņiem sugu noteikšana ir jau krietni sarežģītāka. Šajā gadījumā esmu samērā drošs, ka šis ir Andricus ģints pārstāvis, taču tieši kāda suga? Varbūt A.foecundatrix, bet tik pat labi varbūt arī kāda cita suga. Bet varbūt tas arī nav tik svarīgi, jo vismaz arhīvā tagad būs vismaz viens panglapseņu pārstāvis. Vērtīgi!   

Spalvgalvītis Eriocrania sparrmannella

Tauriņš Incurvaria pectinea

Varbūt samērā negaidīti, bet šajā dienā izdevās sazīmēt sev divas jaunas tauriņu sugas. Abas šīs sugas gan ir pamatīgi sīkulīši, bet nu tieši starp tām arī slēpjas vislielākais potenciāls ko interesantu ieraudzīt. Viena no sugām - spalvgalvītis Eriocrania sparrmannella - ir pat ļoti glīts radījums. Patiesībā visas spalvgalvīšu sugas (un Latvijā tādu nav daudz - vien astoņas) ir klātas līdzīgām zeltainām un violetām zvīņām un tuvplānā izskatās pat ļoti eksotiski. Ikdienā, protams, tās nemanām, jo to spārnu plētums knapi sasniedz 1cm. Visas sugas lido samērā agri pavasarī - g.k. aprīlī un maijā. Iztraucētas lido arī dienā un tas arī bija veids, kā izdevās novērot tieši šo konkrēto eksemplāru. Otra suga ir līdzīga izmēra taču ar ļoti raksturīgām, ķemmveidīgām 'antenām'. Sīktauriņiem patiesībā šāda taustekļu forma nemaz nav tik raksturīga un Incurvaria pectinea ir kā reizi viena no šādām sugām.    

Vairogvabole Cassida rubiginosa

Vairogvabole Cassida rubiginosa

Vispār jau šajā dienā tiešām rūpīgi pievērsos dadžu meklēšanai, jo biju nobriedis beidzot atrast to tīklblakti Tingis cardui! Atšķirībā no iepriekšējām pāris dienām, kad tikai ar lielām mokām izdevās atrast pāris dadžu stādus, tad šoreiz to bija pat samērā daudz. Nu labi, ne 'kaudzēm', bet pa visiem izcirtumiem un ceļmalām kādus 20-25 dadžu lapu pudurus pārbaudīju. Diemžēl no meklētās tīklblakts ne miņas... Ik pa laikam starp dadžu lapu asumiem atradās pa kādam Cassida ģints lapgrauzim. Spriežot pēc barības auga un ārējām vizuālajām pazīmēm - Cassiada rubiginosa, kas tieši g.k. dzīvojot uz dadžiem (Carduus sp.). Īstenībā arī lapgrauži ir viena no tām kukaiņu sugu grupām, kur botānikas zināšanas krietni vien atvieglo kādu konkrētu sugu medības, jo ir pietiekami daudz sugu, kas ir samērā šauri specializējušās uz kādām konkrētām augu sugām. Tajā skaitā arī Cassida ģints sugas, kur dažas sugas dzīvo uz biškrēsliņiem, bet, piemēram, viena ļoti smuka suga, C.nobilis, ko gribētu nofotogrāfēt g.k. dzīvojot uz tīruma gauriem (Spergula arvensis). Jāiemācās kā tas gaurs dabā izskatās un varbūt uzreiz izdosies atrast arī šo sugu? Vasara gan ir tik īsa, ka beigu beigās visu iespējamo 'mērķsugu' meklēšanai nemaz neatliks laiks... 

Krūkļu zilenītis (Celastrina argiolus)

Aveņu astainītis (Callophrys rubi)

Laika optimizācijas nolūkā starp citu ir diezgan skaidrs, ka dienastauriņiem gan šogad tik daudz stundas kā pagājušajā gadā neveltīšu. Beigās tā dzīšanās pakaļ 100 sugām tomēr 'aizlika kāju priekšā' citu interesantu kukaiņu meklēšanai un vērošanai. Šādi tādi plāni šim gadam ir gan arī dienastauriņu frontē, bet nekas grandiozs un pārlieku laikietilpīgs. Šajā dienā gan nevarēju atturēties un nenofotogrāfēt pie viena kārklu krūma sapulcējušos krūkļu zilenīšus un aveņu astainīšus, jo tie tur vienkārši spietoja! Nekad iepriekš nebiju vienkopus redzējis tik daudz krūkļu zilenīšus - vienā brīdī šķita, ka tie tur virpuļo kādi 10 īp.! It kā ideāla situācija, lai varētu šo sugu 'safotogrāfēties līks' līdz nelabumam, taču tauriņi diemžēl nerādīja man interesējošāko savu ķermeņa daļu - spārnu virspusi. Laikam bija pārāk aizņemti ar barošanos. Ātri vien interese par tauriņiem gan pārgāja, jo pamanīju, ka uz tā paša krūma barojās arī krāsainās Nomada ģints pūkbites, kas tajā brīdī šķita interesantāki medību objekti.  

Pūkbite Nomada lathburiana

Pūkbite Nomada sp.

Latvijā īstenībā ir diezgan daudz sugu šajā ģintī (kādas 30 vismaz) un tas ir tāds viens no mazajiem 'sapnīšiem' - kādreiz ielauzties šīs ģints sugu noteikšanā. Vairums sugu ir krāsainas un teorētiski kādai daļai sugu vajadzētu būt pat samērā viegli nosakāmām. Šāda tāda literatūra tagad arī ir iekrājusies, tā ka būs kādreiz jāmēģina pieķerties rūpīgāk. Problēma gan ir ar šo sugu fotogrāfēšanu, jo, ja varbūt dabā kādu no 'Nomadām' redz regulāri (īpaši pavasara pusē), tad nofotogrāfēt izdodas varbūt 1 no 20 īpatņiem maksimums? Nekad gan nebiju tā piefiksējis, ka tās tik aktīvi barojas arī uz ziediem un šādā brīdī tās nenoliedzami ir vieglāk nofotogrāfēt. Tad nu neatlaidīgi ķēros to darīt. Tīri vizuāli šķita, ka tur barojās kādas trīs sugas, bet nu tā daudz maz droši bildēs atpazīstu tikai vienu sugu - Nomada lathburiana, kuras viena no raksturīgajām pazīmēm ir rudie matiņi uz krūtīm (un arī citas pazīmes 'sapas').  Nekas - gan jau ar laiku arī Nomada-s kritīs! 

Ogres blakšu diena

Meža silpurenes (Pulsatilla patens) Ogres Zilajos kalnos

Atgriežamies vēl mazliet siltajā un saulainajā pagājušajā nedēļā. Ceturtdien, 4. maijā bija ieplānots, ka jābūt Ogrē - gan lai apciemotu radiniekus, gan lai nofilmētos nelielam sižetam raidījumam 'Ar putniem...' (skatāms TE Youtubē). Kādas pāris stundas gan sanāca izbrīvēt arī nelielai pastaigai pa Ogres Zilo kalnu R galu un Dubkalnu karjera apkārtni. Šajā īsajā periodā g.k. biju nolēmis atrast kādu dadžu lapu rozeti, lai varbūt beidzot papildinātu šogad redzēto tīklblakšu sugu klāstu ar Tingis cardui. Tā teikt, kaut kur tur kādā ceļmalā vai izcirtumā taču kādam dadzim būtu jāaug. 

Zilā eļļasvabole (Meloe violaceus)

Vispirms gan atrādījās pāris interesantas vaboles. Tā, piemēram, vēl atrodoties kopā ar filmēšanas grupu, pamanījām pa ceļu rāpojošu vaboli, kas izrādījās eļļasvabole! Visai interesanta paskata radījumi, ko nemaz ne tik bieži gadās redzēt. T.i. pat es, cilvēks, kas, manuprāt, dabā pavada diezgan daudz laika, tās neredzu katru gadu! Pēdējā reize šķiet bija 2014. gadā, bet blogā ir atzīmēta vien 2012. gada satikšanās. Visos gadījumos gan runa ir bijusi par zilo eļļasvaboli (Meloe violaceus) un arī šajā gadījumā redzējām tieši šo sugu. Tā ir nosacīti biežāk sastopamā no Latvijā trim konstatētajām Meloe ģints sugām. Pārējās divas sugas ir retākas - proscarabaeus varbūt tikai mazliet retāka, bet brevicollis gan izteikti retāka. Šis konkrētais eksemplārs bija tāds mazāk tipisks, jo tam nebija eļļasvabolēm tik raksturīgais milzīgais vēders, kas parasti velkas nopakaļ kā tāds uzblīdis svešķermenis. Tas tāpēc, ka šis ir tēviņš! Dabā un īpaši bezmugurkaulnieku pasaulē tā ir tāda samērā ierasta lieta, ka tēviņi mēdz būt mazāki par mātītēm (tāds varbūt labi zināms piemērs - zirnekļu tēviņi, kas ir daudz sīkāki par mātītēm) un eļļasvaboles ir tieši šāds gadījums. Īsumā par eļļasvaboļu bioloģiju esmu rakstījis iepriekšējā bloga ierakstā (ja ir interese, tad lasām tur). Tas [specifiskā bioloģija] droši vien ir galvenais iemesls kāpēc eļļasvaboles ir retas, jo dabā tā tas parasti ir iekārtots, ka dažādi kukaiņi, kas parazitē vai dzīvo uz citu kukaiņu 'rēķina' ir krietni mazskaitlīgāki kā šis konkrētais saimniekorganisms un tas, protams, ir tikai loģiski, jo, ja šo 'liekēžu' būtu daudz vairāk, tad tie ātri vien varētu novest savu saimnieku populācijas līdz iznīcībai. Tad tie būtu galīgā dimbā, jo nevarētu vairs pabeigt savu attīstības ciklu, jo vairums šo sugu ir ļoti šauri specializējušās un īsti pielāgot savu bioloģiju citiem apstākļiem nav spējīga. Tātad, ja kāda iemesla dēļ Latvijā izzustu dažādas kameņu un vientuļo bišu sugas, kas ir svarīgas eļļasvaboļu attīstībai, tad izzustu arī eļļasvaboles. Līdzīgi arī, ja izzūd kāda cita kukaiņu, piemēram, tauriņu suga, tad izzūd arī kādi parazitoīdie plēvspārņi (jātnieciņi u.c.), kas ir uz šo sugu specializējušies. T.i. ja tādi, protams, ir, jo ne visām tauriņu sugām ir kāda suga, kas ir specializējusies tikai un vienīgi uz to - ir arī sugas, kas oliņas dēj vairāku, radniecīgu sugu kāpuros. 

Sprakšķis Dicronychus equiseti

Bet nu labi - mazliet laikam aizrāvos par tām eļļasvabolēm. Cerams gan, ka kādreiz būs vēl pie tām jāatgriežas, lai atrādītu kādu no pārējām divām mūsu Meloe ģints sugām, kuras līdz šim redzējis neesmu. Eļļasvaboles gan g.k. aktīvas ir pavasara pusē, īpaši aprīlī un maijā, tā ka pārāk daudz laika varbūt vairs nav palicis, lai paspētu kādu sugu atrast vēl šajā gadā. Līdzīgs aktivitātes pīķis, ja nu varbūt mazliet mazāk izteikts, ir arī dažādām sprakšķu sugām - pavasaris/vasaras sākums ir tiešām labākais brīdis, lai vērotu sprakšķus. Šajā dienā trāpījās kā reizi viena jauna neredzēta suga - Dicronychus equiseti! Ārēji šī suga gan ir stipri līdzīga iepriekšējā bloga ierakstā redzētajam Cardiophorus asellus un sākumā pat domāju, ka tā arī būs, bet par laimi pāris kadros izdevās pietiekami labi iemūžināt šī radījuma nagus! Jo kā izrādās, tad tāda viena no labākajām pazīmēm kā atpazīt Cardiophorus un Dicronychus ģintis ir nagu forma - pirmajiem nadziņi ir vienkārši, slaidi, bet otrajiem - pamatnē ar papildus zobiņu. Attēlos diezgan droši, ka ir otrais variants! Dicronychus ģintī gan ir vairākas sugas, bet pēc citām pazīmēm (piemēram, neesošas priekškrūšu vairoga sānu maliņas u.c.) samērā droši iznāk D.equseti. Neesot gan nekas rets. Iespējams, ka esmu manījis agrāk, taču bija kāds periods, kad šādus pavasara pelēkos sprakšķus principā ignorēju, jo šķita, ka tur g.k. dominē Cidnopus aeruginosus, kas mēdz būt ļoti masveidīga suga. Tai sugai gan nav sirds formas vairodziņš. Tā ka kukaiņu noteikšanā principā visu izšķir sīkumi un nianses, kas par laimi vairumā gadījumu ir visai konkrētas un maz mainīgas (protams, ar atsevišķiem izņēmumiem) - t.i. ja šai ģintij nadziņš ir tieši tādas formas, tad savādāks tas nevar būt. 

Koku laupītājblakts Anthocoris nemorum

Zemesblakts Trapezonotus anorus

Bet nu pie blaktīm! Tātad galvenā doma bija atrast kādu dadžu puduri, kur pameklēt tīklblakti Tingis cardui. Papildus šur tur parušinājos vietās kur auga meža zemenes (Fragaria vesca), jo, spriežot pēc somu blakšu grāmatas, tādās vietās varētu dzīvot neredzēta zemesblakšu suga - Megalonotus antennatus. Plāns gatavs - tad jau tik atlika mēģināt realizēt. Vispirms gan trāpījās neliels pārsteigums koku laupītājblakts Anthocoris nemorum veidā. Pārsteigums ne tik daudz, ka suga būtu reta, bet vienkārši līdz šim nebiju nevienu koku laupītājblakti fotogrāfējis! Tātad manā fotoarhīvā jauna blakšu dzimta - Anthocoridae! It kā zemapziņā gaidīti, jo Latvijā vajadzētu būt sastopamām vismaz kādām 20 sugām, bet tieši konkrētajā brīdī noteikti negaidīju. Koku laupītājblaktis ir plēsīgas un g.k. apdzīvo lakstaugu un kokaugu stāvu, kur tās var novērot skrienot pa lapām, stublājiem un zariem. Mans īpatnis atradās lapu nobiru slānī, kas varbūt arī mani samulsināja. Iespējams, ka tas tur vēl tikai modās no ziemošanas un bija ceļā uz augstākiem veģetācijas stāviem, jo skrēja ļoti jaudīgi un nebija viegli fotogrāfējams radījums. Sugu noteikšana šajā grupā var būt stipri sarežģīta un daļu sugu atpazīšanai nepieciešama lielāka pieredze, taču ir arī vieglāk nosakāmas sugas. Par laimi šī ir viena no 'vieglajām' sugām, jo ķermeņa virspuses zīmējums ir ļoti 'raibs' un kontrastējošs, taustekļu pirmie posmiņi vismaz daļēji gaiši u.c. pazīmes. Šī arī viena no plašāk izplatītajām šīs dzimtas sugām visā Eiropā. Vispār jau koku laupītājblaktis nav vienīgā blakšu dzimta, ko vēl līdz šim nebija izdevies dabā redzēt - patiesībā trūkst samērā daudz. G.k. gan ar ūdeņiem saistītās dzimtas - ūdensskraiduļi (Vellidae), ūdensziedu blaktis (Mesoveliidae), Gruntsblaktis (Aphelocheiridae), Mugurpeldītes (Pleidae), Hebridae un dažas citas. Tā ka blakšu pasaule ne tuvu vēl nav līdz galam izzināta un iepazīta. 

Zemesblakts Stygnocoris fuligineus

Zemesblakts Sphragisticus nebulosus

Zemesblakts Megalonotus antennatus

Bet nu pie zemesblaktīm (Lygaeidae)! Tās šajā dienā bija tiešām daudz, jo laiks bija diezgan karsts un daudzās mežmalas un ceļmalas bija labi uzsilušas un kukaiņu aktivitāte bija liela. G.k. dominēja Scolopostethus ģints sugas, bet tagad tā ātri pārskrienot pāri bildēm šķiet, ka starp tām nekas jauns tomēr netrāpījās. Taču par to bēda maza, jo trāpījās trīs citas neredzētas sugas! Tajā skaitā arī viens no šīs dienas mērķiem - Megalonotus antennatus, ko mēģināju izrušināt kaut kur starp meža zemenēm. Tā arī principā bija (t.i. varbūt ne gluži zem meža zemenes lapas atradās, bet dažu metru attālumā tās tiešām auga) tā ka pavisam skaidrs, ka bez somu blakšu grāmatas būtu kā bez rokām - izcils palīgs jaunu apvāršņu (=blakšu pasaules) atklāšanai. Šī suga īstenībā viegli atpazīstama, jo gan ķermeņa forma, gan taustekļu krāsojums ir šai sugai ļoti raksturīgs. Pārējās divas jaunās sugas varbūt mazāk raksturīga izskata - īpaši Stygnocoris fuligineus, kas ir izmērā sīka (2-3mm) zemesblakts bez nekādām īpaši raksturīgām pazīmēm. Mazliet atgādina miniatrūru Drymus ģints zemesblakti, taču atšķiras segspārni, kas klāti sīkiem matiņiem, galvas forma un arī citas pazīmes. No citām Stygnocoris ģints sugām atšķiras g.k. ar tumšāku krāsojumu (īpaši kājas un taustekļi) un gaišo, garenisko plankumiņu segspārna centrā. Trešā suga Sphragisticus nebulosus, savukārt ir viena no 'tipiskajām' zemesblaktīm - brūni raiba ar iegarenu ķermeņa formu. Šai sugai jāvērš uzmanība vairodziņa krāsojumam (divi gandrīz paralēli, gaiši laukumiņi, kas nepieskaras vairodziņa malām ir samērā raksturīga pazīme), kontrastainā tumšā/baltā zīmējuma formai uz segspārniem un retu, bet garu matiņu esamībai gar priekškrūšu vairoga sānu malām. Neviena no sugām gan nav nekas rets, bet prieks atrast tāpat! Īstenībā biju jau mazliet iekarsis uz blakšu medībām un negribējās pat nemaz iet prom, bet nu laiks nepielūdzami lika pamest Ogres zilo kalnu omulīgos paugurus un nogāzes. Pa ceļam uz pilsētu Dubkalnu karjera apkārtnē vēl gan izdevās saklausīt un vizuāli aplūkot sārtgalvīti. Izcils dienas noslēgums vai ne? 

Lapgrauzis Lochmaea crataegi

'Māte Daba' gan bija izdomājusi vēl izcilāku dienas noslēgumu ļoti reta lapgrauža veidolā. Šī gan ir viena no kārtējām absolūtākajām cūcenēm, jo šo radījumu pamanīju nolaižamies man priekšā uz asfalta jau braši soļojot pa Mālkalnes prospektu Ogrē. Nezinu kas tieši man šajā nelielajā vabolē tā piesaistīja - varbūt sarkanīgais krāsojums, bet varbūt kāds zemapziņas signāls, jo momentā apstājos, lai pārbaudītu šo radījumu tuvāk. Un ko es redzu? Nelielu, tumši sarkanu lapgrauzi ar izplūdušu tumšāku, gandrīz melnu laukumu uz katra segspārna. Pag pag, vai tas nav Lochmaea crataegi? Skaidri zināju, ka tādu redzējis neesmu, bet par cik fotoaparāts sen jau bija sapakots un pats atrados pilsētā uz ielas, kur ar kukaiņu fotogrāfēšanu nodarboties prasti nav nekāda motivācija, tad ņēmu vien to pirkstos un stiepu uz māju Tur lapgrauzīti novietoju uz kāda telpauga, lai būtu vismaz kaut kāds nosacīti dabiskāks foniņš un mēģināju iemūžināt. Vabole gan izrādījās ne pirmā svaiguma un ar nelielām koordinācijas problēmām, kā rezultātā daļa kadru sanāca stipri nedabiski un principā nelietojami. Gadās arī tā. Vienīgā problēma varētu būt apstāklī, ka šī izrādās ir Latvijā ļoti reti konstatēta suga un iespējams tik drīz vēl vienu eksemplāru dabiskākā vidē diez vai izdosies nofotogrāfēt. Kā raksta Andris Bukejs savā 2009. gada darbā par lapgraužu dzimtas, Galerucinae apakšdzimtas faunu Latvijā [Review of Leaf-beetles subfamily Galerucinae (Coleoptera: Chrysomelidae) of the Latvian fauna], tad viņa rokās nav nonācis neviens Latvijā ievākts šīs sugas eksemplārs. T.i. pārbaudot vecākus vākumus izdevies konstatēt, ka divos gadījumos suga ir bijusi noteikta nepareizi, bet vienīgā it kā reālā atsauce ir uz Gaujas nac.parka sugu sarakstu (Biodiversity in Gauja National Park), taču, ņemot vērā, ka šajā sarakstā savukārt nav nekādu atsauču no kurienes ir ņemti dati par konkrētās sugas sastopamību GNP, tad grūti jau tā izvērtēt cik tas ir ticami vai nē. Iespējams kādi pavisam seni literatūras avoti? Lai nu kā tur nebūtu - L.crataegi noteikti ir Latvijā reti sastopama (vai reti konstatēta) suga. Atbilstoši suga latīniskajam epitetam, suga dzīvojot g.k. uz vilkābelēm (Crataegus sp.), tā ka varbūt ir vērts pievērst uzmanību šiem kokiem/krūmiem - varbūt tomēr šī suga ir sākusi pie mums izplatīties? Kas zin - daba no mums slēpj vēl tiešām daudzus, jo daudzus noslēpumus!

Mauragu pļavraibeņa kāpura medības

Sausā pļaviņa dzelzceļa posmā Dārziņi - Dole  

Pēc garās pastaigas gar Engures ezeru no Bērzciema līdz Mērsragam jutos mazliet saguris, līdz ar to nākamajā dienā nekāda īpašā motivācija veikt tālus braucienus nebija (lasīt - no rīta piecēlos salīdzinoši vēlu). Laiks aiz loga gan bija joprojām saulains - grēks neizmantot. Šādiem gadījumiem bija man malā atlikts viens ašais plāns, ko it kā biju paturējis rezervei kādam darbadienas vakaram. T.i. biju nolēmis kādu dienu aizbraukt līdz Dārziņu/Doles dzelzceļa pieturu apkārtnei, kur jau daudzus gadus mīt veselīga mauragu pļavraibeņu (Melitaea cinxia) populācija - ar domu mēģināt atrast un nofotogrāfēt šīs sugas kāpuru. Tie aktīvi esot tieši agrā pavasarī  - tālāk uz dienvidiem varot būt redzami jau pat martā. Protams, var arī redzēt vasaras otrajā pusē, kad no oliņām izšķiļas jaunā kāpuru porcija, taču tajā laikā tie g.k. ir sīka izmēra un ne tik fotogēniski. Tagad pavasarī kāpuriem vajadzētu būtu tuvu pēdējai stadijai (vai pēdējā stadijā), kad tie ir gandrīz pilnībā melni, bet ar koši sarkanu galvu. Attēlos izskatās visai koši. Ņemot vērā, ka šajā vietā mauragu pļavraibeņu populācija ir tiešām veselīga (pareizajā laikā, labos klimatiskajos apstākļos var mierīgi uzskaitīt vairākus desmitus īp.), tad kāpuriem arī vajadzētu būt teorētiski viegli atrodamiem. Papētīju, ka maijs jau patiesībā ir jau pats pēdējais brīdis tieši kāpuru meklēšanai, jo jau maija beigās parasti parādās pat pieaugušie tauriņi. Ņemot vērā vēso aprīli it kā kādas dienas man noteikti bija rezervē, bet jebkurā gadījumā  - ilgāk kavēties un atlikt šo mēģinājumu nedrīkstēja. Tā nu devos ceļā! 

Koksngrauzis Pogonocherus decoratus

Te laikam jāveic maza atkāpe, lai atgādinātu par vienu manu ne īpaši labu ieradumu, ko pieminēju vienā no iepriekšējiem bloga ierakstiem - fotoaparātu salieku darba gatavībā tikai pie pirmā ievērības cienīgā (=fotogrāfēšanas vērtā) objekta. Šī nu bija tā reize, kad nācās šī nelāgā ieraduma dēļ mazliet apdedzināties. T.i. vispirms uz kājas man nejauši nosēdās viens neliels koksngrauzītis - Pogonocherus decoratus, kas tad bija šis pirmais ievērības cienīgais objekts. Ok - jāsāk skrūvēt aparāts. Kamēr skrūvēju, sev priekšā pa zemi skrienam pamanīju savdabīgu, iepriekš dabā neredzētu zirnekli, kas izskatījā nu gluži kā skudra. Eu! Tas tak kāds no Micaria ģints zemeszirnekļiem, ko dēvē arī par skudru zirnekli. Ko nu? Zirneklis straujā tempā virzījās prom no manis, bet fotoaparāts joprojām nebija darba kārtībā, bet starp pirkstiem uzmanīgi vēl turēju sīko koksngrauzīti. Tā nu neizlēmībā gausi blisinājos kamēr zirneklis veikli nozuda kaut kur starp sūnām un zemajiem lakstiem... Otrreiz, kad jau biju fotoaparātu salicis, protams, to vairs atrast neizdevās. Nu neko darīt - pats jau vainīgs. Ja fotoaparāts būtu jau sastellēts, tad es tā domāju, ka vismaz kādu dokumentālu kadru zirneklim būtu izdevies iegūt. Kaut gan nav tas gluži garantēts, jo īsajā laika sprīdī kamēr šo vēroju, kļuva skaidrs, ka šis zirneklis ir sasodīti ātrs! Tā ka var jau būt, ka būtu aizmucis šā vai tā (tagad es sevi mierinu). Lai nu kā - vismaz koksngrauzītis gan no manis neaizmuka. Uzmanīgi pārliku to uz nelielu priedes zariņu un varēja nodoties tā iemūžināšanai. Sen nebiju nevienu Pogonocherus-u saticis - patiesībā tā ir pirmā sastapšanās spoguļkameras ērā, jo pēdējais gadījums, kad šo redzēju ar fotoaparātu rokās bija 11 gadus atpakaļ (2006. gada 15. augustā). Cik ātri gan tas laiks skrien... 

Lapgrauzis Cassida margaritacea

Ādgrauzis Dermestes laniarius

Šī diena bija tiešām pat ne tikai ļoti silta - es gribētu teikt, ka pat visai karsta! Tā rezultātā kukaiņu aktivitāte bija vienkārši izcila. Atlika vien kaut kur 'pakrist', uzmanīgi pavērot augāju no zemāka skatu punkta un dažādi interesanti lopiņi sāka rādīties viens pēc otra. Tā, piemēram, pie mazā mārsila pleķīša atradās sīciņa vairogvabole (tā dēvē Cassida ģints lapgraužus). Uzreiz radās aizdomas, ka varētu būt kaut kas neredzēts, jo tik sīku vairogvaboli (ap 3-4mm) neatminējos redzējis. Safotogrāfēju no visām pusēm, tajā skaitā no apakšas un cerēju, ka attēlos varēs saskatīt noteikšanai vajadzīgās pazīmes. Kopumā ņemot, Cassida ģints tomēr nav tā pateicīgākā priekš noteikšanas pēc foto. Šī gan izrādījās visai viegli atkožams 'rieksts' - Cassida margaritacea. Samērā reta suga, kas apdzīvo tieši tādus sausus biotopus un bieži vien to atrod kā reizi uz mārsiliem. Un man tik tiešām jauna suga! Turpat blakus, mazliet parušinoties starp sūnām, atradu kādus 3 Dermestes ģints ādgraužus. Tiem mums Latvijā arī ir kāds strēķītis sugu (ja precīzi - 9 sugas) un, protams, ne tuvu visas esmu redzējis. Šai ģintij atminējos, ka noteikšanā arī svarīga ir ķermeņa apakšpuse - tad nu centos to iemūžināt, lai nebūtu šaubu. Izskatās gan, ka principā varēja arī bez tā iztikt, jo kopējais sugas un jo īpaši ķermeņa virspuses matiņu krāsojums arī ir samērā raksturīgs - Dermestes laniarius! Man jauna, ceturtā Dermestes ģints suga manā fotoarhīvā. 

Izliektā mārīte (Coccinella magnifica )

Izliektā mārīte (Coccinella magnifica )

Šo dienu īstenībā varētu dēvēt par mārīšu dienu, jo tās izdevās pamanīt vairākas dažādas sugas. Kā pats vērtīgākais atradums noteikti jāatzīmē retā izliektā mārīte (Coccinella magnifica). Samērā līdzīga ļoti bieži sastopamajai septiņpunktu mārītei (Coccinella septempunctata), jo uz abiem segspārniem kopā ir tiešām 7 melni punkti, taču magnifica šie punkti ir krietni vien lielāki. Protams, kaut kāda neliela variācija pastāv septiņpunktu mārītei, taču tik milzīgi plankumi parasti tomēr nav. Ja rodas šaubas, tad ir jāmet mārīte uz muguras (vai vienkārši jāpavēro tā ilgāku laiku, jo, mārītei rāpaļājot pa zāles stiebriem utml., parasti apakšu var arī šad un tad apskatīt) un jāskatās vai pirms vidējo kāju pāra ir redzams balts plankums. Ja ir, tad tiešām būs Coccinella magnifica! Tiešām liels retums Latvijā! Pēdējo 100 gadu laikā publicēti vien atradumi no Reņges, Ilgām, Višķiem, Kaltenes un Sventes. Pašam gan šis ir otrais novērojums, jo 2015. gadā vienu īpatni atradu arī Tūjā, kur tas atradās liedagā starp desmitiem (drīzāk jau simtiem) septiņpunktu mārīšu. Šādā kontekstā, ja ir iespējams salīdzināt ar septiņpunktu mārītēm, šī plankumu atšķirība ir ļoti uzkrītoša. Šeit sausajā dzelzceļmalas pļaviņā nelielā pleķītī skraidīja trīs šīs sugas īpatņi. Interesanti, ka turpat blakus skraidīja arī rūsganās meža skudras (Formica rufa) un šur tur literatūrā atzīmē, ka visticamāk, ka šai sugai ir pat visai cieša saistība ar skudrām un ieskaita to pat mirmekofīlo sugu kategorijā. Pieaugušie īpatņi, tāpat kā citas mārīšu sugas, barojas ar laputīm. 

Lāsumainā mārīte (Myzia oblongoguttata)

Priežu sīkmārīte (Scymnus suturalis)

Četrpadsmitlāsumu mārīte (Coccinula quatrodecimpustulata)

No citām mārītēm bija vairākas citas iepriekš redzētas sugas, kas gan nav mazāk glītas. Tā, piemēram, Myzia oblongoguttata ir viena no brūnajām mārīšu sugām ar raksturīgiem iegarenas formas plankumiem (citām brūnajām mārītēm - apaļi vai iepapaļi). Suga samērā bieži sastopama (ne ļoti bieži, bet ne arī pārāk reti) un dzīvojot g.k. priežu mežos uz priedēm (retāk eglēm), kur pārtiek no Cinaria ģints laputīm. Vietām uz retēju ziediem varēja pamanīt arī izmērā mazākas melnas mārītes ar dzelteniem plankumiem - Coccinula quatrodecimpustulata. Samērā bieži sastopama suga dažādos zālājos utml. biotopos. Bieži vien var novērot tieši uz ziediem, jo papildus laputu ēšanai tās barojoties arī ar putekšņiem. Izmērā gan samērā neliela, tāpēc varbūt retāk ieraugāma. Vēl sīkāka par šo sugu bija šajā dienā satiktā mārīte Scymnus suturalis, kas varbūt nemaz pat īsti mārīti neatgādina, jo segspārni ir klāti samērā blīviem matiņiem (neraksturīgi 'tipiskajām' mārītēm kam segspārni ir gludi) un bez mārītēm tik raksturīgajiem plankumiem. Suga skaitās ļoti bieži izplatīta praktiski visur kur aug priedes, taču līdz šim kaut kā nebija gadījies satikt. Ar šo sugu sarakstā nu varu palepoties, ka no Latvijā konstatētās 61 mārīšu sugas (jā - Latvijā tiešām ir tik daudz mārīšu sugu! Kāda daļa no tām gan ir šim Scymnus-am līdzīgas 'netipiskās' mārītes), tagad ir izdevies sastapt jau vairāk kā pusi - 31 sugu! 

Mauragu pļavraibeņa (Melitaea cinxia) kāpurs

Priežu vērpēja (Dendrolimus pini) kāpurs

Bet kā tad tur palika ar tiem mauragu pļavraibeņu kāpuriem? Dienas pastaigu īstenībā sāku ar ļoti intensīvu un rūpīgu šo meklēšanu - g.k. koncentrējoties uz apkārtni, kur iepriekšējā gadā biju nofotogrāfējis šīs sugas olu dējumu. Tā teikt, ja no tām izšķīlās kāpuri, tad jādomā, ka gluži daudzus simtus metru kaut kur rāpojuši nebūs un vajadzētu būt atrodamiem kaut kur tur pat netālu. Taču nekā - neviena kāpura. Protams, ņemot vērā, ka tauriņiem (un arī citiem kukaiņiem) dabiskā mirstība tieši olu un kāpuru stadijā ir ārkārtīgi milzīga, tad varbūt tas nebūtu arī tik liels pārsteigums. Tik pat labi tie varēja arī būt vienkārši kaut kur paslēpušies. Vai varbūt jau beiguši savu attīstību un iekūņojušies? Nospriedu, ka nu netērēšu tad šiem tik daudz laiku un meklēšu tad visu kaut ko citu un ja kāds pa ceļam trāpīsies, tad izcili, bet ja ne, tad neko darīt - vismaz mēģinājis atrast jau būšu. Fortūna gan šoreiz bija manā pusē - turpat netālu no magnifica mārītes atradās divi kāpuri, kas tāpat vien rāpoja kaut kur savā nodabā. Viens mazāks (jaunāks), bet otrs šķita jau varbūt pavisam pieaudzis. Kāpuri ļoti viegli atpazīstami - šāds ķermeņa krāsojums nav nevienai citai raibeņu sugai (pati kāpura forma tipiska Melitaea ģints pļavraibeņiem). Jauki! Vēl tik atliek kaut kad atrast šīs sugas kūniņu un tad tā būtu pirmā suga, kam ir attēlos izdevies iemūžināt visas attīstības cikla stadijas - olu, kāpuru, kūniņu un imago. Kūniņu gan varētu būt 100x grūtāk atrast kāpuru, jo tai gan ir krietni vien maskējošāks krāsojums un, protams, tā nekur apkārt nerāpo kā to dara kāpuri. Redzēs - šajā siltajā nedēļā iespējams kāda daļa kāpuru būs tiešām arī iekūņojušies. Varbūt jāaizbrauc kādu vakaru un jāpameklē? 

Vairogblakts Piezodoros lituratus

Atgriezties šajā vietā būtu vērts vien tāpēc, ka šī saulainā dzelceļmala ir tiešām pilna dažādiem interesantiem radījumiem. Pats pats interesantākais novērojums visticamāk bija šāda zaļgandzeltenā vairogblakts ar sarkanīgiem taustekļiem - Piezodorus lituratus. Īstenībā šo gandrīz vai pat nenofotogrāfēju, jo pirmajā vietā, kur šīs pamanīju uz priedes zariem, pavirši uzmetot aci, kaut kā nospriedu, ka tās droši vien zaļās vairogblaktis (Palomena prasina). Parasta suga, ko daudzkārt esmu jau fotogrāfējis. Kādā trešajā vietā tomēr padevos kārdinājumam - nu labi, sēž smuki uz zariņa, tomēr jānofotogrāfē un jāpapēta vai varbūt gadījumā nav Palomena viridissima. Caur fotoaparātu raugoties uz blakti uzmanību pievērsa sarkanīgie taustekļi. Hmm.. Neatminos tādus redzējis zaļajai vairogblaktij? Pag - gar sāniem arī tādas tumšas līnijas? Tādas taču arī zaļajai vairogblaktij nav? Kaut kas galīgi neštimmēja! Pārcilāju prātā Latvijas vairogblakšu sugas (to nav tik daudz un apmēram prātā esmu piefiksējis tās sugas, ko vēl neesmu redzējis), bet nespēju tā uz sitiena neko līdzīgi savā prātā izmakšķerēt. Steidzīgi blakti safotogrāfēju no visām pusēm un ķēros klāt pie telefona lai pārbaudītu vienu versiju - t.i. šajā brīdī sāka ataust blāva atmiņa par vienu Lielbritānijā sastopamu blakti, kas dzīvojot uz Eiropas dzeloņzirņiem (Ulex europaeus), bet nu par cik Latvijā šādi krūmi neaug, tad nu principā biju šo blakti noglabājis kaut kur tālākajos apziņas nostūros. Daži pirksta glāsti pa telefona ekrānu un tik tiešām - mana blakts attēlos kā dzīva! Tiešām ir Peizodoros lituratus! Tagad pētot dažādus literatūras avotus, šķiet ka vienīgā atsauce uz Latviju ir Gustava Flora 1860. gada darbs 'Die Rhynchoten Livlands'. Tiesa esot sastopama arī Lietuvā un Baltkrievijā (Igaunijā un Somijā gan ne) - tā ka Latvija acīmredzot ir uz izplatības areāla pašas ziemeļu robežas, kas iespējams pēdējos gados ir pavirzījusies tālāk uz ziemeļiem? Lai nu kā, dzeloņzirņa neesamība Latvijā noteikti nav šķērslis, jo blaktis varot dzīvot arī uz citiem tauriņziežiem - g.k. slotzariem (Sarothamnos scoparius - kas gan arī ir reti sastopama suga Latvijā), bet arī kādām citām sugām. Manā gadījumā gan visas blaktis (nebija maz - noteikti vairāk kā 10 īp.) sēdēja saulē uz nelielu, 1m augstu priedīšu zariem. Slotzarus tur apkārtnē it kā nemanīju, bet nu apkārt kādi citi tauriņzieži jau noteikti aug gan. Interesanti, ka uz rudens pusi šīs blakts krāsojumā vairāk dominē brūnie toņi. Noteikti ļoti negaidīta satikšanās!

Ogu krūmu vairogblakts (Dolycoris baccarum)

Vairogblakts Eurydema oleraceum

Priežu vairogblakts (Chlorochroa pinicola)

Mīkstblakts Lygus punctatus

Zeltītās rožvaboles (Cetonia aurata) virspuses fragments

Vispār šī diena turpmāk pagāja tādā kā blakšu zīmē, jo karstajā saulē varēja novērot visai daudz dažādu sugu. Vairāk gan nekas jauns un arī nekas rets. Vienā vietā gan sapriecājos, ka varētu būt atradis kadiķu vairogblakti (Chlorochroa juniperina), jo viena Chlorochroa ģints blakts sēdēja uz... kadiķa! Taču, pieliecoties un papētot blakti rūpīgāk, diemžēl nācās secināt, ka būs vien tā pati priežu vairogblakts (Chlorochroa pinicola). Vienā vietā mazliet gribēju 'pastrādāt' ar ārkārtīgi bieži sastopamo ogu krūmu vairogblakti (Dolycoris baccarum), jo sāku pat tā pie sevis pārcilāt, ka man varbūt nemaz tāda ļoti laba un kvalitatīva kadra nemaz nav? Diemžēl blakts nevēlējās īpaši labi sadarboties ar mani un vienīgais +/- jēdzīgais kadrs sanāca ar blakts kāju ārpus kadra. Nu nekas - jāatceras kādā nākamajā reizē fotogrāfēt vēlreiz. Toties sanāca labs kadrs ar krustziežu vairogblakti (Eurydema oleracea). Tā ka diena patiesībā fantastiski izdevusies! Nobeigumā rušinājos dzelzceļmalas nogāzē kur auga meža zemenes cerībā varbūt uz kādu zemesblakti (g.k. cerībā uz Megalonotus antennatus), bet tā vietā atradās sekli ierakusies zeltītā rožvabole (Cetonia aurata). Šādā situācijā kādu rožvaboli atradu pirmo reizi - iespējams, ka tā tur bija zem zemes kaut kad nesen izkūņojusies un drīz jau būtu bijusi gatava rakties ārā. Vabole bija ļoti mierīga un izmantoju šo brīdi, lai iemūžinātu nelielu vaboles segspārnu fragmentu. Īstenībā ļoti interesanta segspārnu mikroskulptūra ar pakavveidīgiem padziļinājumiem - iepriekš nebiju ievērojis. Tā jau ir - reizēm šo to interesantu un neredzētu var atklāt praktiski sev degungalā. Atliek vien paskatīties uz ierastām lietām no cita skatupunkta!