11.-12.V.2021 - Eleja

Vecs platlapju meža nogabals Elejas apkārtnē netālu no Sidrabes upes

Jau nākamajā dienā pēc iepriekšējās dienas pastaigas Ķemeru apkārtnē (bloga ieraksts te), nolēmu izmantot teorētiski (vismaz pēc laika prognozes) daudz maz silto nakti, lai beidzot iemēģinātu un notestētu speciāli šim gadam (runa tātad ir par 2021. gadu) sagādāto aprīkojumu, kas ļautu pārlaist nakti mežā ar iespēju gaismot naktstauriņus. Teorētiski jau tas nav nekas tāds baigi īpašs, jo visā pasaulē tūkstošiem cilvēku nakšņo dabā nu un es arī, protams, esmu šad un tad izmantojis telts ērtības kādos velobraucienos. Galvenā atšķirība tajā apstāklī, ka šim gadam biju sagatavojis tādu komplektu, kas smuki salien relatīvi nelielā 38 litru mugursomā (ieskaitot tauriņu gaismošanai nepieciešamo ekipējumu, fotoaparātu ar zibspuldzēm utt.). Telti aizstāju ar guļamtīklu, biezāku guļammaisu aizstāju ar vasaras mikroguļamaisu utml.  T.i. doma lai kopējais svars būtu tāds, lai ar visu mugursomu varētu doties arī garākos >10km foto pārgājienos. Ok, protams, ka no punkta A līdz punktam B droši vien var aiziet arī ar 2x-3x smagāku somu, tomēr, savos pārgājienos man neatņemama sastāvdaļa ir kukaiņu vērošana un fotografēšana (citu mērķu vadīts es dabā eju reti un gājieni tā vienkārši 'iešanas pēc', bez dzīvās dabas vērošanas, man laikam nekādu dižo gandarījumu nesniedz un tādos piedalos nelabprāt). Tas ietver sevī biežu pietupšanos, pieliekšanos un attiecīgi arī celšanos kājās un citādu locīšanos. Ar baigi smago uzkabi mani ceļi droši vien ātri pateiktu "Atā vecīt, tiec nu galā viens pats - mēs tālāk neejam". Šis gājiens tad bija tādas kā ugunskristības, lai saprastu kā tad ir un vai šāda sistēma strādā un vai nevajag kaut ko pamainīt. Plāns bija vakarpusē doties uz Elejas pusi ar autobusu un tad kādus 8km iet līdz noskatītajam meža nogabalam netālu no Sidrabes upes. Domāts darīts, diena silta - arī ap 17iem kad ierados Elejā, laiks vēl silts. Atliek tik iet!

Vairogblakts Jalla dumosa

Ornamentētā pļavērce (Dermacentor reticulatus)

Pirmais gājiena posms man bija paredzēts gar dzelzceļu un kādu ilgāku brīdi pat nemaz neņēmu ārā fotoaparātu, jo nekas tāds baigi svarīgs netrāpījās. Te biju gājis arī gadu iepriekš, līdz ar to kaut kāds blakšu sugu pamatsastāvs bija te jau redzēts (joprojām cenšos katrā vietā atrast maksimāli daudz dažādu blakšu sugu). Uzreiz gan jāatzīst, ka vai nu tas bija vēl ziemas kuslums kaulos vai vienkārši sūdīga fiziskā sagatavotība, bet somas smagums tomēr bija jūtams. Sākumā, protams, arī daudz dzeramā ūdens vēl līdzi, tā ka tas, protams, piedeva papildus smagumu. Tas zināmā mērā neradīja pārāk lielu motivāciju tur dzelzceļmalā daudz locīties un tupties. Bet nu kad tīkliņā iepļāvu vienu no manām mīļākajām blaktīm - vairogblakti Jalla dumosa, tad nu bija skaidrs, ka ir jāmetas četrrāpus un jātaisa fotosesija! Nezinu kāpēc, bet šīs blakts vizuālais tēls man ļoti fascinē un, kas pats galvenais - blakts bija ļoti nesteidzīga un varēju to safotografēt dažādos rakursos. Starp citu, šī konkrētā bilde joprojām ir uz mana datora darbavirsmas (kaut gan nesen tā iedomājos, ka būtu laiks tomēr nomainīt). Nevarētu teikt, ka Jalla dumosa ir tā pati biežākā sastopamā suga - man pašam katru gadu vien izdodas 1-2 reizes satikt, tā ka katra satikšanās ir kā nelieli svētki. Šajā dzelceļmalā vēl atzīmējamas varētu būt vienīgi ornamentētās pļavērces (Dermacentor reticulatus). Salīdzinoši nesens ienācējs Latvijas faunā, kas daudziem droši vien tagad ir labi zināmas, jo vietām šī suga ir jau visai bieži sastopama (var būt pat masveidīgi). Neesmu gan tagad tā padziļināti sekojis pēdējām aktualitātēm saistībā ar tās bīstamību cilvēkam, bet cik atminos, tad daudz bīstamākas šīs ir suņiem, jo labi pārnēsā babēzijas, kas izraisa babeziozi. Jebkurā gadījumā, šķiet, ka šī suga būs pie mums uz palikšanu - attiecīgi būs vien kaut kā jāsadzīvo. 

Gaismošanas vieta noskatītajā meža biotopā

Trūdvabole Phytobaenus amabilis

Smecernieks Polydrusus mollis

Vairogblakts Palomena viridissima

Vairogblakts Palomena viridissima

Patiesībā, uzmetot aci pulkstenim, sapratu, ka tur dzelzceļmalā baigi traki kavēties ar nemaz nevaru, jo līdz tumsai tomēr vajadzēja aiziet līdz kartē noskatītajam meža nogabalam, saprast vai tur ir vērts palikt (citreiz gadās, ka, kartē noskatītās vietas, dabā ir tik ļoti galīgi ne tas kas cerēts, ka labāk pat ir mēģināt atrast citu vietu nekā palikt), sakārtot tauriņu gaismošanas aprīkojumu un iekārtot guļvietu. Līdz ar to līdz pat pašam mežam tomēr vairāk gāju kā skatījos (ha, te nu bija nepatika pret vienkāršu iešanu iešanas pēc. Nē nu labi - šo to pa ceļam safotografēju, bet tas nebija nekas ievērības cienīgs, ko te atrādīt). Ierodoties galā, secināju, ka izvēlētais meža nogabals ir izcils - vecām apsēm, samērā veciem ozoliem, skraju pamežu ar lazdām. Ļoti jauks skats - bez šaubām jāpaliek! Ātri sariktēju gan palagu, gan guļamtīklu un secināju, ka līdz tumsai kāda stunda vēl ir. Ko lai dara? Varētu mierīgi arī pasēdēt telefonā un atpūsties, bet tomēr izlēmu (nē nu gan jau, ka kādas minūtes telefonā ar pasēdēju. Kā tad bez tā), ka pēdējos gaismas starus var izmantot, lai ar dauzāmo paladziņu papurinātu visādus koku un krūmu zarus šajā nogabalā. Jāsaka, ka bija tā vērts. Tā, piemēram, no ievas nokrita vairākas 'zaļās' vairogblaktis Palomena viridissima, kas nav reta suga, bet noteikti retāka kā zaļā variogblakts Palomena prasina. Patiesībā interesanti ar šo sugu nosaukumiem, jo zaļā vairogblakts ir tāds oficiāls P.prasina nosaukums, bet šī P.viridissima ir bez oficiāla latviskā nosaukuma. Bet... Es teiktu, ka viridissima patiesībā ir daudz zaļāka pēc krāsojuma kā prasina, kurai vēdera sānu malas parasti ir tumšāk krāsotas. Viszaļākā vairogblakts? Zaļā zaļā vairogblakts? Jā, sarežģīti ar tiem blakšu latviskajiem nosaukumiem. Labāk par to pagaidām nedomāt. Ja par abu sugu atšķiršanu, tad galvenās pazīmes ir priekškrūšu vairoga priekšējo malu forma (prasina  - taisnas vai viegli ieliektas, viridissima  - noapaļotas uz āru, ja tas meiko sensu), kā arī taustekļu 3. posmiņa garums (viridissima tas ir izteikti īsāks par 2. posmiņu). Kad acs ir nedaudz piešauta, tad vizuāli var tīri labi atšķirt arī no lielāka attāluma. No citām nokratītajām radībām labākais bija trūdvabole Phytobaenus amabilis - sīciņa, 2-3mm gara, bet ar raksturīgu bēšīgu plankumu zīmējumu uz spārniem. Šī droši vien ir viena no tām sugām, kas nav reta, bet ir vienkārši salīdzinoši reti konstatēta. Pēdējos gados pa kādai šad un tad sanāk sastapt, bet kad savulaik maģistra darba vajadzībām biju izvietojis loga lamatas apšu nogabalos, tad tur šī suga sakrita pat relatīvi daudz. Tiesa visticamāk varētu būt saistīta ar samērā labiem meža nogabaliem, kuros ir pietiekami daudz atmirušas koksnes ar ko šī suga esot tā kā saistīta (tiesa sugas ekoloģija kopumā ir samērā maz izpētīta). 

Mizasblaktis Aradus depressus

Spraugložņa Colydium filiforme

Melnulis Corticeus fasciatus

Tumsai iestājoties, protams, slēdzu tauriņu lampu iekšā, bet kamēr vēl nakts sākumā nekas tā baigi sparīgi nelidoja (bet arī vēlāk ik pa brīdim nakts gaitā), devos apgaitā ar lukturīti - skatīties kas nakts aizsegā rāpo pa koku stumbriem. Vēl gaismā jau biju tā 'uzlicis aci' dažām apšu kritalām un  piepjainiem bērza stumbeņiem kā arī vienā nogabala galā bija arī šķietami ozola sausoknis bez mizas. Kā tagad rāda pieredze, tad naktī šādās vietās pēkšņi nez nu kurienes izlien visādas vaboles un citas radības, ko dienas laikā ir daudz grūtāk konstatēt. Šī nakts nebija izņēmums. Tā, piemēram, uz viena zema apses stumbeņa nelielā laukumā rāpoja 8 mizasblaktis Aradus depressus. Nav tā, ka dienā šo sugu nevarētu noķert un pamanīt (tiesa maskējošā krāsojuma dēļ, tieši pamanīšana ir tas sarežģītākais uzdevums), bet varbūt, ka naktī tās daudz drošāk izlien no dažādām šķirbām un spraugām? Jo šī nav pirmā satikšanās reize tumsas aizsegā ar šo sugu. Starp citu, citreiz šķiet, ka naktī luktura gaismā, pat šādi izcilā maskējošā krāsojumā ietērpti kukaiņi, ir vieglāk pamanāmi, jo to ķermeņa kontūra tomēr met asu ēnu. Kaut kā vieglāk iekrīt acīs. Cita lieta, kas tumsā gan ne sevišķi labi iekrita acīs, bija pa gaismu noskatītie koki. Samērā ilgi riņķoju, kamēr atradu ozola sausokni. Labi, ka vismaz tauriņu palags bija visu laiku kā tāda bāka tālumā, kas kalpoja kā orientieris kurā nogabala vietā es šobrīd atrados. Bez tā būtu elementāri kaut kur aizmaldīties galīgos neceļos. Nakts vidū gan biju jau tīri labi apguvis nogabala konfigurāciju un bez problēmām cilpoju no viena koka pie otra. Minētais ozols patiesībā bija vērtīgākais nakts objekts, jo pa to rāpoja divas foršas, šādus kokus apdzīvojošas, sugas - spraugložņa Colydium filiforme un melnulis Corticeus fasciatus. Zviedri (artfakta.se) pat raksta, ka abām sugām visticamāk ir līdzīga ekoloģija. Tās apdzīvo vecus ozolu stumbeņus, kurus ir bojājuši ozolu koksnurbji (Lymexylon navale). Lai arī ir ticis uzskatīts, ka tie ir plēsēji, tomēr tagad uzskats ir, ka šīs abas sugas barojas pamestajās koksnurbju ejās ar sēņu micēlijiem un trūdvielām. Ja arī varot būt kā plēsējs tad tikai pastarpināti - uzgrauž kaut ko 'garām ejot'. Abas sugas arī varot dzīvot kopā, kas manā pieredzē tā apmēram arī sanāk - no četrām reizēm, kad esmu, piemēram, redzējis šo melnuli C.fasciatus, trīs reizēs tie ir bijuši kopā uz viena strumbra ar spraugložņām. Abas sugas gan Latvijā nav bieži sastopamas, jo apdzīvotais biotops - samērā vecu ozolu stāvoši sausokņi bez mizas - tomēr gluži apkārt nemētājas. 

Plankumainais ozolu zobspārnis (Drymonia ruficorni)

Vilkābeļu daivsprīžmetis (Acasis viretata)

Bērzu raibvērpējs (Endromis versicolora)

Lielais apšu tinējzobspārnis (Pygaera timon)

Ja par tauriņu gaismošanu, tad te neko daudz nav pat vērts izplūst, jo sanāca nedaudz vilšanās. Nē, tauriņu gaismekļi ugunskristības izturēja godam. Nakts vienkārši izrādījās daudz vēsāka kā biju cerējis (vai kā laika prognoze lika domāt). Varbūt kāda lokāla Zemgales īpatnība, ko nebiju ņēmis vērā, bet vēsākajā brīdī temperatūra noteikti bija zem 10 grādiem, kas galīgi nav izcili priekš tauriņiem. Tiesa varbūt nedaudz paglāba fakts, ka maija sākumā vēl lido arī pavasara faunas sugas, kuras daļa tomēr ir pieradušas pie vēsākām naktīm. Līdz ar to, lai arī kopējā aktivitāte bija diezgan zema, šis tas jau atlidoja (ja pareizi saskaitu, tad kopā 28 sugas). Vasarā gan šādā naktī gaismot būtu pagalam bezjēdzīgi. Savam personīgajam sarakstam, gan neko jaunu neizdevās pievienot, bet dažas no sugām (visas kas augstāk attēlos, izņemot bērzu raibvērpēju) bija tādas, kas, piemēram, manā regulārajā vasarnīcas gaismošanas vietā acīmredzot nav sastopamas. Tas gan, protams, nav nekāds jaunums, ka gaismošanas vietas un/vai gaismošanas biotopa maiņa uzreiz var atnest pilnīgi citu rezultātu - kārtējo reizi to pārbaudīju praksē. Vēl tik būtu interesanti pārbaudīt kas šajā, manuprāt, diezgan izcilajā nogabalā lido labā, siltā naktī. Varbūt ir vērts šeit vēl kādreiz atgriezties?

Skaists rīts guļamtīklā. 

Mūmijvabole Trox sabulosus

Vēsā nakts atstāja ietekmi ne tikai uz tauriņu aktivitāti, bet arī uz mana miega kvalitāti, jo kaujas apstākļos pirmo reizi testētais guļammaiss izrādījās nedaudz par plānu +8 grādiem (kas zin', varbūt bija pat vēl nedaudz vēsāks). Īsie miega brīži, ko biju naktī ieplānojis (tomēr ir labi mēģināt kādu 1-2h pa starpu naktstauriņiem pagulēt, lai vismaz nedaudz miega stundas sakrājas), bija samērā cauri un nemierīgi. Rezultātā, brīdī kad uzausa saule un gaiss atkal pamazām sāka iesilt, sajutu nepārvaramu vēlmi turpināt gulēt. Tā arī pamodos vien pēc 10iem, un arī tad nevarētu teikt, ka biju tā ļoti labi izgulējies. Bet tas jau zināmā mērā pieder pie lietas jeb tas ir naktskukaiņu pētīšanas galvenais izaicinājums (un savā ziņā trūkums) - ja nākamajā dienā ir paredzēts kaut ko darīt relatīvi cilvēcīgās rīta stundā (t.i. nevar gulēt līdz 14iem dienā), tad miega stundu vienmēr sanāks par maz. It is what it is. Lai nu kā, ilgā gulēšana šoreiz izrādījās neplānoti veiksmīgs notikumu pavērsiens, jo nostrādāja kārtējais cūcenes likums jeb atrados īstajā vietā īstajā laikā. Brīdī kad biju jau sapakojies un uzsācis gājienu ieplānotajā otrās dienas maršrutā (tas jau bija ap plkst. 11:30), pamanīju garām lidojam aizdomīgu vaboli. Veikli iesmēlu to ar tīkliņu, kas par laimi bija man jau rokās pilnā darba kārtībā (nevis vēl salocīts kaut kur somā). Par lielu pārsteigumu ko es redzu tīkliņā? Mūmijvaboli! Jeb vabole no dzimtas ko es tikai mēnesi iepriekš redzēju dzīvē pirmo reizi (blogā par to aprakstīts šeit). Un kas pats svarīgākais, šī izskatījās ka būs cita suga nekā tā pirmā redzētā, jo bija daudz lielāka, apaļāka un grubuļaināku ķermeņa virsmu. Mūmijvabole Trox sabulosus - ne tā biežāk sastopamā suga Latvijā. Visu mūžu neviena, bet tagad uzreiz divas vienā gadā!? Kā tā var veikties? Un šajā gadījumā tiešām tā bija milzīga veiksme un sakritība, jo varēju piecelties kādas 5-10 minūtes agrāk un čušs - šī vabole man garām noteikti neaizlidotu. Lai slavēts miegs un vēla celšanās?! 

Lapkoku ligzdu koksngrauzis (Rhagium mordax)

Tinējs Grapholita jungiella

Griezējbite Osmia bicolor

Racējblakts Sehirus luctuosus

Principā pēc mūmijvaboles novērojuma varēju uzskatīt dienu par izdevušos. Un, skrienot notikumiem pa priekšu, tas arī izrādījās Elejas pārgājiena otrās dienas labākais novērojums. Nākamā diena patiesībā izrādījās pat ļoti karsta un varētu būt ideāla priekš kukaiņu meklēšanas, taču caurais miegs un jāatzīst, tomēr smagā soma lika par sevi manīt (tiesa kā vēlāk sezona pierādīja, tad tomēr jau kuslās ziemas miesas bija pie vainas, jo vēlāk ar apmēram tādu pašu somas smagumu cilpoju jau daudz brašāk). Karstumā arī līdzpaņemtās ūdens rezerves ļoti strauji plaka, tā ka izvēle krita par samērā raitu atgriešanos Elejā, bez lielām novirzēm no maršruta, lai tiktu līdz kādai bodei remdēt slāpes pirms tapu pavisam izkaltis. Protams, nav jau tā, ka skrēju vispār pa labi un pa kreisi neskatoties - šādi tādi kukaiņi jau trāpījās arī šajā dienā, bet dienas veiksmes limitu laikam biju izsmēlis, jo pamatā jau parastas sugas (dažas no tām tad augstāk attēlos). Pašam vērtīgākais varbūt bija racējblakts Sehirus luctuosus, ko arī pamanīju vienkārši lidojumā zemu virs ceļa (drīz gan nosēdās, kur to izdevās sekmīgi arī nofotografēt). Dzīvo uz dažādām sausās vietās augošām neaizmirstulītēm (Myosotis sp.) - t.i. ne tik daudz 'uz' tām kā drīzāk uz augsnes zem augu pudurīšiem vai to tuvumā. Lai arī droši vien nav ļoti reta, šī man bija tikai trešā satikšanās reize dzīvē ar šo sugu. Šādas mazās veiksmītes es tomēr arī cenšos novērtēt un par tām priecāties.  
Tā tad apmēram diena noslēdzās. Visai agri, jo ap 14iem nokļuvu pie veikala, kur priecīgs tiku gan pie kārotā dzēriena, gan nolocīju vismaz vienu saldējumu (bet iespējams divus). Protams, vēlāk tā pārdomājot, šī diena bija ļoti izcila priekš kukaiņu meklēšanas un nevarētu teikt, ka izdevās to izmantot maksimāli pilnvērtīgi - vēlās celšanās, noguruma un karstuma (= ūdens trūkuma) dēļ. Bet varēja kalpot kā laba pieredze priekšdienām un galu galā daži labi atradumi ar tomēr bija. Tā ka nebija jau tik traki. 

10.V.2021 - ĶNP

Kā pāragrs Ziemassvētku brīnums noticis neticamais - mēģinu atdzīvināt savu dabas foto blogu! Lai arī man ne īpaši patīk rakstīt par 'neaktuālām' lietām (lasīt - seniem notikumiem), tomēr nekas cits neatliek, jo neesmu uzrakstījis pat par daudziem 2021. gada atklājumiem, par 2022. gadu nemaz nerunājot. Bet tā kā es reizēm pats sevi pieķeru pārlasām vecākus savus rakstus šeit blogā, tad nospriedu, ka tomēr ir ļoti vērtīgi izlikt te savas piezīmes (īsākas vai garākas. Parasti jau garākas) kamēr vēl atmiņā notikumi ir relatīvi svaigi (pagājušais gada sajūtas gan iespējams jau sāk padzist... tā ka pēdējais brīdis vēl tās atsaukt atmiņā) - pēc 10 gadiem būs interesanti palasīt. Tā teikt jāatgriežas pirmsākumos un jāraksta pamatā sev un tad, ja vēl kādam tas šķiet interesanti, tas tikai kā patīkams bonuss. Tiesa kā vienmēr - tiem, kas šajā blogā pamanās ieklīst, nav nekāds pienākums lasīt visus garos memuārus. Droši drīkst aplūkot arī tikai bildes :) 

Zemesblakts Pachybrachius luridus

Šis bloga ieraksts, kā jau nosaukums varētu liecināt, būs veltīts 2021. gada 10. maijam, kad devos pastaigā gar Lielā Ķemeru tīreļa ZA malu - apmēram no Labā purva apkārtnes līdz Ķemeru stacijai. Tā bija viena no tādām beidzot pirmajām tiešām siltajām pavasara dienām un kukaiņu aktivitāte bija tā teikt beidzot 'atvērusies' ar pilnu krūti. Pienenes, kārkli pilnziedā - kukaiņi siro visās malās. Atliek tikai 'rakt'! Pirmais vērtīgais atradums jau trāpījās praktiski uzreiz - vien 20 minūtes pēc pastaigas sākuma. Biju piebridis vienas purvainākas lāmas malā, kur kaut ko rušinājos starp sfagniem (iespējams cerēju uz kādām pundurblaktīm, bet toreiz tukšā), kad pamanīju pa virsu skrienam brūnganu zemesblakti no Pachybrachius ģints (šai ģintij raksturīga tād zvanveida priekškrūšu forma) - šādā biotopā ļoti liela iespēja, ka tā varētu būt P.luridus, ko iepriekš dzīvē nebiju manījis, tāpēc bija jo īpaši svarīgi neizlaist to no acīm un neļaut pazust kādā sfagnu spraugā. Kā pēc foto redzams - sekmīgi izdevās to nepieļaut. Intuīcija tiešām nepievīla - Pachybrachius luridus! Dzīvo pamatā augstajos un pārejas purvos. Latvijā iespējams izplatīta plašāk kā šobrīd zināms (varētu būt ap 10 atradnēm), jo kopumā purvos blaktis tiek meklētas retāk kā citos biotopos (es ar šajā ziņā grēkoju). No otras ģints sugas (P.fracticollis) atšķiras ar daudz izteiktāko ķermeņa apmatojumu (bet arī krāsojumā ir zināmas atšķirības).

Platā airvabole (Dytiscus latissimus)

Platā airvabole (Dytiscus latissimus)

Drīz pēc rāpošanas pa sfagniem, pievērsos citai pētniecība metodei - ūdenskukaiņu tīkliņam, jo gribēju ceļmalas grāvīšos un ezeriņos pasmalstīt kādas ūdensblaktis. Protams, tā peldinot tīkliņu starp augiem, trāpās arī dažādi citādi kukaiņi - īpaši ūdensvaboles, kuras pēdējos pāris gados cenšos tā 'garāmejot' arī pie reizes aplūkot, jo kopumā manā foto arhīvā šī grupa ir samērā švaki pārstāvēta. Vienā no smēlieniem negaidīti trāpījās pati 'ūdensvaboļu ūdensvabole' - platā airvabole (Dytiscus latissimus), kas bija viena no manām sapņu sugām! Nekad iepriekš nebiju sastapis. Apmēram stundas laikā 2 laiferi?! Izcils dienas sākums. Platā airvabole ir Eiropā un Latvijā ir īpaši aizsargājama suga, kas esot samērā jutīga pret piesārņojumu un citām ūdenstilpes kvalitātes izmaiņām. Pamatā apdzīvo dažādu ezeru un lielāku dīķu piekrastes daļu kurai jābūt ar bagātīgu zemūdens augāju, taču tajā pašā laikā patīk, ja blakus ir arī atklāta ūdens platība. Latvijā kopumā šķiet, ka suga nav tā ka ļoti ļoti reta (vietām pat varbūt tā ka samērā bieži), bet, protams, tā nejauši reti gadās sastapt - jāmeklē speciāli. Vabole tiešām iespaidīga izmēra (kādi 4cm jau būs) ar izteikti paplatinātām vēdera sānu malām, kas sugas raksturīga pazīme. Nebiju gan tīri tehniski aprīkots tā, lai šo īpatni iemūžinātu kaut cik dabiskā veidā, tāpēc daži dokumentāli kadri un laidu atpakaļ, lai peld tālāk. 

Ezervabole Noterus crassicornis

Ezervabole Noterus crassicornis

Turpināju ar ķeseli darboties apmēram turpat tajā pašā vietā kur trāpījās platā airvabole - ja nu vēl kaut kas šajā punktā labs iepeld tīkliņā? Iepeldēja ar! Nekas gan rets, bet priekš manis vērtība, jo ne tikai jauna suga manam foto arhīvam, ezervabole Noterus crassicornis, bet pat jauna vaboļu dzimta - Noteridae! Tiesa tas, ka šīs nebiju iepriekš redzējis, vienkārši norāda uz to, cik maz esmu iepriekš pētījis ūdenskukaiņu faunu. Ezervaboles ir tuvu radniecīgas airvabolēm, bet ir atsevišķas morfoloģiskas īpatnības, kas ir pietiekami lielas, lai tās tomēr izdalītu atsevišķā dzimtā. Latvijā ir sastopamas 2 šīs dzimtas sugas - Noterus crassicornis un clavicornis. Manis novērotā ir tā pirmā, jo uz segspārniem ir divas (nevis trīs), nedaudz izkliedētu punktu joslas kā arī taustekļu 5. un 6. posmiņš ir izteikti platāks par sekojošajiem posmiņiem. Vabole gan nav ļoti liela (zem 4mm) - varētu pat teikt, ka arī tīkliņā tā nebija pārāk uzkrītoša un šķiet nebūtu tai pat pievērsis uzmanību, ja vien uz īsu brīdi nebūtu izdevies uzķert šo īpatnējo segspārnu punktējumu kāds airvabolēm nav raksturīgs (tik daudz informācija zemapziņā vismaz bija aizķērusies). Jā, arī tik nelielām radībām kaut kādus tādus smalkumus var ar aci saskatīt (nu vismaz 'sajūtu līmenī' noteikti), kas ir pietiekami, lai vismaz pievērstu aizdomīgajam eksemplāram lielāku uzmanību. 

Apaļvabole Morychus aeneus

Jāsaka, ka principā jau šo dienu varēja uzskatīt par izdevušos, arī ja turpmāk nekas cits baigi labs netrāpītos. Bet nu pulksten's bija vēl tikai 11:00 - visa diena principā vēl priekšā! Atlika vien turpināt izmantot lielisko laiku un turpināt meklēt kukaiņus. Šajā brīdī pārslēdzos no ūdens tīkliņa uz standarta entomoloģisko tīkliņu un pievērsos sauszemes kukaiņu tvarstīšanai. Vispirms gan nometos četrrāpus vienā saulainā, smilšainā nogāzē - pavasarī šādas vietas var būt īpaši produktīvas, jo, kamēr ēnainākā ieplakās kukaiņu aktivitāte pat maija sākumā var būt vēl niecīga (protams, atkarīgs no gada jeb cik agrs/vēls pavasaris), tad te, saules uzsildītas, visādas radības mēdz rāpot krustām šķērsām tā, ka nav pat speciāli īpaši jārušinās un tās jāmeklē. Jāatzīst, ka nevarētu teikt, ka šī konkrētā nogāzīte izcēlās ar daudzveidību un lielu kukaiņu skaitu, tomēr vēl vienu laiferi tomēr 'izspiedu' - pa sūnām saulītē rāpoja apaļvabole Morychus aeneus. Dzīvo pie zemes starp sūnām, akmeņiem un augu paliekām. Tāda atsevišķiem, samērā izkliedētiem, baltiem matiņiem klātā ķermeņa virspuse ir raksturīga sugas pazīme (tāpat arī balti apmatotais vairodziņš). Nav retums un kaut kā šķita, ka sen tādu būtu vajadzējis jau ieraudzīt, jo dažādas blaktis jau kādu laiku šādos biotopos (četrrāpus veroties starp sūnām un augiem) meklēju. Nav gan pārāk liela vabolīte - ap 4mm, kā arī, ņemot vērā, ka apaļvabolēm ir tāda tendence pie traucējuma pieraut kājas pie ķermeņa un pilnībā sastingt, tad iespējams tas apgrūtina to pamanīšana. Šī kā reizi aktīvi rāpoja, tā ka tas daudzkārt atviegloja uzdevumu.  

Vairogblakts Rubiconia intermedia

Vairogblakts Rhacognathus punctatus

Jāņogulāju vairogblakts (Elasmucha ferrugata)

Zālāju laupītājblakts Nabis ericetorum

Sprakšķis Ampedus tristis

Turpmākais maršruts aizveda pa taku, kas vijas gar Lielā Ķemeru tīreļa ZA malu - tur pamatā apkārtnē priežu meži ar viršiem, vaivariņiem un kādām melleņu mētrām. Teorētiski šis nav tāds sugām bagātākais biotops, taču starp blaktīm ir vesela strīpa ar, piemēram, viršus apdzīvojošām sugām. Tad nu tās var ar entomoloģisko tīkliņu mēģināt šādās vietās 'sapļaut', kā arī siltās pavasara dienās uz augiem var tīri nejauši nosēsties arī citi, ar tiem nesaistīti kukaiņi. Tā ka ķēros pie darba - gāju pa taku un vicinājos pa labi un pa kreisi. Jāsaka, ka visai produktīvi. Praktiski visas biežākās viršu blakšu sugas šajā posmā arī sastapu - dažas sugas (piemēram, vairogblaktis Rubiconia intermedia un Rhacognathus punctatus) pat diezgan lielā skaitā. Izmantoju šo iespēju, lai papildinātu šo sugu portfolio manā kolekcijā ar vēl kādiem vairāk vai mazāk jēdzīgiem kadriem. Šajā posmā interesantākais (retākais) objekts droši vien bija sprakšķis Ampedus tristis, kas vairāk saistīts ar skujkoku sausokņiem un kritalām. Tādu šajā apkārtnē samērā daudz, tā ka viršos vabole skaidrs, ka bija apsēdusies tīri nejauši. Tā savā ziņā ir entomoloģiskā tīkliņa burvība - nekad nezini kas trāpīsies. 

Māņlapsene Sapyga similis

Aprīļa beigas/maija sākums ir kārklu ziedēšanas laiks, ko šajā gadā centos izmantot, jo pamazām cenšos iepazīt Latvijas bišu faunu. Daudzām sugām, kas lido pavasarī kārkli ir viens no galvenajiem nektāraugiem - īpaši skujkoku mežos, kur pavasara ziedu aspekts ir relatīvi nabadzīgs. Tā arī šeit priežu mežā gar taku, daži necili ziedoši kārkliņi bija kā kukaiņu magnēts un ziedi bija pilni ar dažādām mušām, smilšbitēm, Nomada ģints kailbitēm, kamenēm, tauriņiem u.c. Ar fotografēšanu gan man šajos apstākļos tik labi tomēr nevedas, tā ka neko daudz atrādīt nevaru, bet nu tās sugas, ko izdevās nofotografēt - visas man jaunas (līdzīgi kā ar ūdenskukaiņiem - bitēm ar fotoaparātu iepriekš praktiski neesmu pievērsis uzmanību). Interesantākā šķita māņlapsene Sapyga similis, kas pārstāv Sapygidae dzimtu, kurā Latvijā sastopamas vien 3 sugas. Šī suga ir dažādu griezējbišu ligzdu parazīts - līdzīgi kā krāšnlapsenes mēģina 'iešmaukt' kādā jau gatavā griezējbites ligzdas ejā, iedēj tur savu olu un vēlāk tad māņlapsenes kāpurs pārtiek no sākotnēji griezējbites jaunajai paaudzei sagatavotajiem pārtikas krājumiem. Droši vien suga nav nekāds retums, bet tā pēc sajūtām nevarētu teikt, ka arī ļoti bieži. 

Smilšlapsene Andrena ruficrus

Smilšbite Andrena lapponica

No Andrena ģitns smilšbitēm foto izdevās tikai diviem īp., kas pēc manas saprašanas ir Andrena ruficrus un Andrena lapponica. Pirmā suga kā reizi ir tieši samērā cieši saistīta ar kārkliem, jo tie ir šīs sugas galvenais nektāraugs. Noteikšana teorētiski šķiet vienkārša - pakaļkāju stilbi ar oranžiem matiņiem kā arī pats stilbs ir oranžs, vēders ar relatīvi mazu apmatojumu, kas kontrastē ar izteikti apmatotajām krūtīm. Šo un dažus citus šīs dienas bišveidīgos gan esmu arī ievācis Latvijas Nacionālā Dabas muzeja krājuma papildināšanai, bet šķiet vēl šobrīd tā neesmu līdz galam konkrēti šīs dienas eksemplārus apskatījis. Smilšbišu detalizētu noteikšanu pagaidām atlieku uz nedaudz vēlāku laiku, kad būs iekrājies apjomīgāks materiāls. Tiesa kopumā par šo divu sugu noteikšanu esmu gana pārliecināts. Tā, piemēram, otra suga - A.lapponica tipiski ir atpazīstama pēc rudā krūšu apmatojuma, melnā sejas apmatojuma, un pakaļkāju stilbu krāsojuma. Ļoti līdzīga esot Andrena varians, bet tā lielākoties barojas vilkābeļu ziedos un kopumā dzīvo nedaudz citos biotopos (kā arī vispār mūsu reģionā tā kā retums - izplatīta vairāk uz dienvidiem). Priežu mežs savukārt, pēc visa spriežot, ir tipsiks A.lapponica biotops, jo šīs sugas galvenokārt nektāru vāc melleņu, zileņu un brūkleņu ziedos, bet reizēm arī kārklos. Protams, drošībai jāpārbauda būs, bet tā kā 99%, ka ir lapponica, manuprāt.   

Ūdensmērītājs Limnoporus rufoscutellatus

Kāds no dzēlējodiem (Culicidae)

Mēsluvabole Aphodius sticticus

Arī turpmākā pastaiga bija kukaiņiem pilna, taču varbūt bez kādām baigām 'ekstrām'. Izmantoju iespēju, ka pavasarī ar ūdeni pilnas ir dažādas nelielas ieplaciņas un mini grāvīši, kas ļauj ērti fotografēt kādus uz ūdens virsmas dzīvojošos ūdensmērītājus (šādas mikroūdenstilpes gan patīk tikai dažām sugām - tā ka visu ūdensmērītāju faunu tā nevarēs iemūžināt). Tā kā ūdensmērītāji ir visai tramīgi, tad lielākās ūdenstilpēs tiem ir tendence veikli aizslīdēt tieši tik lielā attālumā (bet parasti vēl tālāk), lai nekādi jēdzīgi kadri vairs nesanāktu. Šeit savukārt nekur tālu aizmukt nevarēja, jo pat otrs krasts bija vien rokas stiepiena attālumā. Ja vēl tā mierīgi pasēž, tad var sagaidīt, ka piepeld pavisam tuvu klāt. Atskaitot šīs izklaides, tā principā tupinājumā gāju gāju, līdz jau biju aizgājis praktiski līdz pašiem Ķemeriem. Te mežā pamanīju lidojošu vaboli, kas izskatījās pēc Aphodius mēsluvaboles - tādus lidojošus īpatņus vienmēr cenšos apskatīt, jo tā ir laba iespēja nofotografēt kādu īpatni, nemaz pa mēsliem nerakājoties. Ar veiklu rokas kustību izdevās to sekmīgi notriekt zemē. Eksemplārs gan izrādījās kāds no 'brūno Aphodius' sugu grupas, kur ir daudz līdzīgu sugu (bez pieredze grūti atpazīstamas), tāpēc pirmajā brīdī nekādu sajūsmu tas manī neradīja. Taču rūpīgāk ieskatoties tomēr tā kā šķita samērā raksturīgs, jo ir gaišāks zīmējums gan priekškrūšu vairoga sānos, gan galvas priekšējos stūros. Neatminos tādu sugu iepriekš manījis, tāpēc bija interesanti paskatīt vai tomēr nevar noteikt. Pēc visa spriežot - Aphodius sticticus! Arī man jauna suga, kas gan nav brīnums, jo no Latvijas Aphodius ģints mēsluvabolēm esmu līdz šim sastapis labi ja 1/3 (drīzāk mazāk). Vairāk pa mēsliem jārakājas! Ehh, cik patiesībā vēl tā Latvijas fauna maz redzēta un iepazīta. Bet tas labi - būs visu dzīvi ko darīt un nekad neapniks. 

Ornamentblakts Syromastus rhombeus

Noslēdzu gājienu Ķemeru dzelzceļa stacijas apkārtnē, kad stundu, kas bija jāgaida līdz vilcienam, pavadīju staigājot gar dzelzceļu (virzienā uz Tukumu). Tādos sausākos un atklātos biotopos tomēr nedaudz cits sugu sastāvs kā mežos, tāpēc dzelzceļmalas man vienmēr šķiet interesantas vietas kur piestāt. Interesantākās lietas šeit bija īpatnējā rombveidīgā ornamentblakts Syromastus rhombeus, kas acīmredzot ir nesens ienācējs Latvijas faunā, taču šobrīd vismaz Latvijas rietumu un centrālajā daļā vietām nav nekas īpaši rets. Tagad ir zināmas jau vairāk kā 15 atradnes vismaz. Tiesa interesanti, ka šis konkrētais Ķemeru atradums bija uz to brīdi vien piektais zināmais novērojums, tā ka pēdējos 2 gados tiešām bijis straujš novērojuma skaita pieaugums. Dzīvo uz dažādiem sausās vietās augošiem neļķu dzimtas augiem. Latvijā gan tā konkrēti gan nav izdevies piefiksēt kādu konkrētu saistību ar noteiktu augu sugu, jo nereti sanāk blaktis vienkārši iepļaut ar entomoloģisko tīkliņu un tad jau mēdz būtu grūti precīzi pateikt no kura auga tā bija nākusi. Teorētiski mana personīgā sajūta saka, ka iespējams Latvijā tām patīk tīruma radzenes (Cerastium arvensis), jo dažās no vietām kur sugu man izdevies konstatēt, šie augi ir netālu bijuši. Vismaz man šķiet, ka tā ir tā suga. Baigais botāniķis jau neesmu - varbūt varu arī kļūdīties.

Zālāju laupītājblakts Nabis brevis

Bite Ceratina cyanea

Konkrētā dzelzceļmala citus blakšu labumus vairs neatnesa, kaut gan bija neliela cerība, ka viena no sastaptajām Nabis ģints zālāju laupītājblaktīm varētu būt Nabis rugosus (izskatījās tāda gaišākām, ne tik tumšām kājām kā varētu būt tipiskākiem Nabis brevis īpatņiem). Šad un tad šādus aizdomīgus īpatņus (ne visus, teiksim kādus 10-15 gada laikā) tagad parasti cenšos ievākt detalizētākai pārbaudei laboratorijas apstākļos , lai vismaz kādi punktiņi kartē krājas arī rugosus. Kādos >95% gadījumu gan vienmēr izrādās, ka ir tik brevis. Arī šajā gadījumā. Nu neko darīt. Varbūt jāpalasa nedaudz rūpīgāk vēl kādi noteicēji, jo varbūt tomēr ir vēl kāda ārēja pazīme, kas varētu ļaut precīzāk atfiltrēt potenciālus rugosus īpatņus, jo nu Nabis brevis ir tik bieži sastopama suga, ka katru ņemt līdzi, lai vēlāk 'uzšķērstu' nav īsti reāli. Bet nu rezultātā pagaidām sanāk, ka Nabis rugosus Latvijā ir 'reta suga' ar maz atradumiem (kas, protams, visticamāk neatbilst reālajai situācijai un suga patiesībā ir izplatīta daudz biežāk). Lai nu kā tur nebūtu ar Nabis-iem, noslēdzošā bilde kārtējais bišveidīgais. Neliela, sīciņa bite ar zilganu spīdumu un baltu seju (tēviņiem) - Ceratinca cyanea. Interesanti, ka tā patiesībā ir tuvu radniecīga milzīgajām Xylocopa ģints namdarbitēm. Izmēra starpība gan starp abām būs kādas 10x vismaz. Latvijā droši vien nav reta suga. 
Tā lūk. Cerams, ka līdz nākamajam ierakstam nebūs jāgaida vēl viens gads. 

Spītējot aukstumam

Jūras ērglis (Haliaeetus albicilla)

Dažas stundas Mučukalna karjerā (iepriekšējais ieraksts) nebija vienīgā pastaiga Skrundas pusē šajās dienās. Taču varētu būt, ka tā tomēr bija produktīvākā, jo pārējā laikā diemžēl laikapstākļi bija tik pat un vēl vairāk nemīlīgi. Labi vien, ka lielās lietavas pagāja šim Kurzemes stūrim garām. Šie laikapstākļi kopumā aizvilka mani prom no kukaiņu vērošanas ceļiem un atgrieza uz putnu vērošanas takas, jo šķita, ka tas man varētu sagādāt vairāk prieku kā pirkstu saldēšana meklējot kādas sīkradības. Skrundas dīķu vizīte jau arī ir svēta lieta gandrīz katrā reizē, kad sanāk būt Skrundas pusē. Pēc titulbildes jau var noprast, ka dīķos esmu bijis es (he, atskaņas gandrīz kā NSRD 'Ķīnā esmu bijis es'), jo jūras ērglis principā ir gandrīz vai šo dīķu simbols. Drīz to tur būs vairāk kā karpas dīķos (joks, protams). 

Bezdelīga (Hirundo rustica)

Bezdelīga (Hirundo rustica)

Mazais ķīris (Hydrocoloeus minutus)

Dzeltenā stērste (Emberiza citrinella)

Putnošanas galvenais mērķis šoreiz bija vienkārši papildināt ļoti nabadzīgo 2021. gada listi ar pavasara migrantiem. Tas tīri sekmīgi arī izdevās - šķiet visai aši sarakstā 'sabira' apmēram 15 sugas. Nenoliedzami uzskatāms rādītājs tam, ka šogad putnus esmu atstājis malā. Visu jau nevar paspēt. Tā pārdomājot patiesībā tā jau bija, ka agrāk kukaiņu vērošanas aktīvāko sezonu sāku tā ~ pēc Torņu Cīņām maija vidū. Līdz tam - dabas gājienos galvenā prioritāte bija tieši putnu vērošana. Tā teikt tā bija goda lieta līdz Torņu Cīņām vismaz 200 sugas gadā redzēt. Pēdējos gados savukārt esmu sācis kukaiņu sezonu atklāt jau pavisam agri - martā vai pat februārī un turpinu to līdz brīdim kamēr pietiek jauda (parasti jūlija beigās/augusta sākumā jau iestājas panīkums). Putniem nedaudz vairāk laiks varbūt atliek rudenī. Prioritātes mainās, bet gan jau kādreiz pie putniem būs jāatgriežas vēl tā nopietnāk. 300 sugas mūža listē līdz kādam 50 gadu vecumam vajag dabūt lai va kas (šobrīd - 287). Lai nu kā nebūtu - šajā dienā Skrundas dīķos nekādi retumi netrāpījās. Bija gan diezgan daudz bezdelīgu, kas ļāva nedaudz pasapņot par Daurijas bezdelīgas ieraudzīšanu, bet šoreiz nekā. Bezdelīgas gan vēsā laika ietekmē barojās zemu virs dīķiem, ik pa laikam nolidojot arī ļoti tuvu gar niedrēm - izmantoju šo izdevību, lai pamēģinātu kādu bezdelīgu notvert kadrā arī lidojumā. Tajā brīdī gan bija jau samērā vēls un gaisma bija praktiski nekāda, tāpēc, lai arī dažas izdevās uzķert  kadrā pat diezgan tuvu (kā jau to varēja sagaidīt - manuālais fokuss bija šoreiz galvenā atslēga panākumam), attēla kvalitāte nav diez ko spoža - kā nekā nācās griezt pat uz ISO 6400, lai iegūtu kaut cik pieklājīgu slēdža ātrumu kustības iesaldēšanai. Te man atmiņā atausa jaunībā redzētā somu fotogrāfa Marcus Varesvuo bildi ar bezdelīgu lidojumā (varu pat atrast precīzu foto), kas man toreiz šķita kaut kāds absolūti neiespējams 'kosmoss'. Kā kaut ko tādu var nofotografēt? Pēc šīs reizes, lai arī neieguvu ne tuvu tik smuku kadru, tomēr nācās secināt, ka, ja jau pat man kaut kas uz to pusi sanāca, tad piemērotos apstākļos, ja mazliet piešaujas (ja putnu foto ir tava profesija, tad skaidrs, ka roka būs piešauta), tad tas nemaz tik nereāli nav. Protams, brāķu procents ir liels, bet ja nekā cita ko labāk darīt nav - bezdelīgu fotografēšana ir tīri jauka izklaide. 

Slaidā mērniekblakts (Hydrometra gracilenta)

Dūņaina upītes piekraste - ūdensskorpionu (Nepa cinerea) biotops

Ūdensskorpions (Nepa cinerea) ūdenī

Ūdensskorpions (Nepa cinerea) ārpus ūdens

Makstene Oligostomis reticulata

Makstene Oligostomis reticulata

Bet atpakaļ pie kukaiņiem. Sāku jau patiesībā ar Skrundas dzelzceļmalas inspekciju, jo pēdējā pastaiga te Augustā bija nu ļoti veiksmīga. Taču tur manu motivāciju gaisā izkūpināja spēcīgais un saldējošais vējš. Gandrīz jau gribēju vispār padoties un priekšlaicīgi doties atpakaļ uz māju pusi, bet par laimi izdomāju aiziet līdz meža takai gar Gropupi. Tur mani sagaidīja nomierinošs bezvējš, kas ļāva atgūt vēlmi pameklēt arī kādus kukaiņus. Pamatā bija doma koncentrēties uz upē dzīvojošajām radībām - pat izvilku tīkliņu, lai ko pamakšķerētu. Likās, ka varbūt tādā upītē varētu kāda interesantāka airblakts dzīvot. Šoreiz intuīcija pievīla - nevienu pašu airblakti neatradu. Tiesa tas gan nenozīmē, ka tur to nav. Vienkārši neatradu varbūt. Bet vismaz iepriecināja slaidās mērniekblaktis (Hydrometra gracilenta), kas bija varbūt nedaudz pat negaidīti, jo upītes vidusdaļā straume vietām bija pat samērā jūtama, bet šīs radības man vairāk asociējas ar stāvošu ūdenstilpju krastiem ar niedrēm utml. Piekrastes joslā gan straume vietām nebija nemaz - acīmredzot ar tādām 'kabatiņām' šiem pilnībā pietiek. Interesanta paskata radības - kā tādi smalki, smalki salmiņi. Starp piekrastes augāju uz ūdens ņirboņas fona patiesībā ļoti grūti ieraugāmas radības - ja speciāli nemeklē, tad var nepamanīt. Šo gan nejauši iesmēlu vienkārši ar tīkliņu. Tad jau gan pamanīt ir vieglāk. Tik pat negaidīts bija arī citas neparasta izskata blakts novērojums. Dubļainā krasta laukumā pamanīju pārojošos ūdensskorpionus (Nepa cinerea)! Tas pats par sevi gan nav nekas neprasts, jo tā ir bieži sastopama suga šādās vietās, bet tad paskatījos apkārt rūpīgāk un pamanīju vēl vienu turpat blakus. Tad vēl divus turpat ūdenī. Tad vēl vienu nedaudz tālāk. Tik daudz burtiski vienā kvadrātmetrā! Kopumā no viena punkta izdevās saskaitīt šķiet 11 ūdensskorpionus. Lūk tik daudz gan nekad iepriekš nebiju redzējis vienkopus. Parasti tik kādu 1-2 pamanu. Tiesa tie prot visai labi nomaskēties, jo bieži vien tiem patīk pieplakt dibenam un pat tā nedaudz ierušnāties dubļos/dūņās tā ka ārā no ūdens stiepjas tikai vēdera 'durklis' (kas patiesībā ir elpošanas 'trubiņa'. Jā - šīs blaktis elpo ar dibenu). Varbūt vienkārši neesmu bijis iepriekš pārlieku vērīgs. No citiem grāvjmalas apdzīvotājiem vēl varu atzīmēt vienu raibu maksteni - Oligostomis reticulata. Tāda agra pavasara suga ar diezgan īsu lidošanas laiku. Visai viegli atpazīstama suga, kas starp makstenēm ir savā ziņā izņēmums, jo tur daudzas sugas ir nu ļoti līdzīgas. Bet grupa interesanta - labprāt kādreiz ar tām iepazītos arī nedaudz tuvāk. 

Smilšbites Andrena cineraria apdzīvots biotops - meža ceļš

Smilšbites Andrena cineraria apdzīvots biotops - meža ceļš

Smilšbites Andrena cineraria tēviņš

Smilšbites Andrena cineraria mātīte

Ejot atpakaļ, gaisa temperatūra laikam bija vēl par kādu grādu-diviem pakāpusies jo uz turpat uz meža takas pēkšņi pamanīju laidelējamies dažus bišveidīgos, kas iepriekš tur noteikti nebija. Ahā - smilšbites! Tādas pelēcīgas, tāpēc pirmā doma bija, ka varbūt tā pati Andrena vaga vien būs, bet vieta gan šķita priekš tām tāda netipiska - ne ļoti smilšaina. Vienkārši sūnām aizaudzis meža celiņš. Ieskatījos rūpīgāk - tēviņiem (tie bija tie ko pirmos pamanīju tur lidināmies) kājas ar melniem matiņiem, tātad jā cita suga! Andrena cineraria. Daudz smilšbites iepriekšējos gados neesmu labi iepazinis, bet šī ir viena no tām un mātītes ir vienas no manām mīļākajām (ai, nepatīk man šis vārds - angliskais favorīts/favourite skan mazāk piedauzīgi. Citi sinonīmi jau ar nav tik labi - iecienīts, iemīļots... Ai, lai nu paliek) smilšbišu sugām. Eleganti melni spīdīgas ar izteikti joslainu krūšu apmatojumu - sudrabaini pelēcīgiem galiem un tumšu, tumšu vidusdaļu. Svaigi eksemplāri (bitei dzīvojot, matiņi var nodilt) ļoti skaisti un viegli atpazīstami (mātītes). Jauns fotoķeksis! 

Vālīšblakts Neides tipularius

Dzelkņmuša Odontomyia argentata

Ornamentētā pļavērce (Dermacentor reticulatus)

Iespējams rūsganā meža skudra (Formica cf rufa)

Noslēgumā vēlreiz atgriezos dzelzceļmalā, jo biju ieguvis jaunu motivāciju - saņēmu ziņu, ka Kārlis Freibergs iespējams ir atradis uz laimiņiem dzīvojošo mīkstblakti Chlamydatus evanescens - jauna suga Latvijai (novērojums dabasdati.lv)! Rīta pusē tieši biju slinki pārskatījis dažus laimiņa pudurīšus ar domu par šo sugu, bet nu ātri vien padevos vēja priekšā. Tagad atpakaļceļā vējš joprojām bija tik pat nepatīkams, bet iekšēji biju noskaņots jau daudz apņēmīgāk. Labi, nebūšu pirmais, bet vismaz šis atradums liecina, ka sugu Latvijā tiešām var atrast. Laimiņu tur tiešām bija daudz! Bet, lai arī kā rušinātos un pat mēģinātu ar entomoloģisko tīkliņu kādu nejauši 'iepļaut', bez sekmēm. Interesantākais guvums varētu būt dzelkņmuša Odontomyia argentata. Nav ne jausmas cik tā bieža vai reta, bet sastapu tādu pirmo reizi. Vēl tur dzelzceļmalas zālienā sapļāvu vairākas ornamentētās pļavērces (Dermacentor reciculatus) - šajā Kurzemes daļā gan bija jau zināms, ka šī nesenā ienācēja Latvijas faunā ir tur sastopama. Lasīju vienu interesantu rakstiņu par to, ka 2017. gadā šī ērce ir tikusi atrasta arī uz nomedīta zeltainā šakāļa Dānijā. Tas manā prātā tīri labi aizķēries un patiesībā tā varētu būt pat samērā ticama teorija, ka iespējams zeltainie šakāli, kas ir šobrīd gana skaidrs, ka ir dabiskā viedā 'atnākuši' arī līdz ZA Eiropai, ir kaut kādā mērā atbildīgi pie šīs ērču sugas tik straujas izplatības ziemeļu virzienā. Tā teikt - atnesuši tās līdzi un tālāk jau tās ērces turpina izplatīties arī bez šakāļu tiešas palīdzības - izmantojot vietējos zvērus? Visādi var būt. Tik pat labi arī divi nesaistīti notikumi, kas vienkārši notikuši līdzīgā laika posmā. Bet nu tas ir fakts, ka ornamentētās pļavērces vietām Latvijas dienvidu daļā var būt pat visai masveidīga suga. Pieaugušās ērces cilvēkam gan piesūcas reti vai pat ļoti reti, bet nu jebkurā gadījumā - pēc katras pastaiga dabā sevi vajag pārbaudīt no visām pusēm. Īpaši uzmanība jāpievērš stakles zonai, ciskām, ceļgala locītavām no aizmugures (vietas, kur man visbiežāk  ērces piesūcas. Ceļgala aizmugures īpaši viltīgas, jo tās grūti pašam labi apskatīt) utml. vārīgām vietām ar maigāku ādu, kur ērcēm vieglāk ieurbt snuķīti. Ir jau ērces bīstamas, tāpēc no tām ir jāuzmanās, bet noteikti tām nevajadzētu kļūt par šķērsli doties dabā - tik traki no tām baidīties arī nevajag. Pret ērču encefalītu katrā ziņā potēties vajadzētu gan (pats gan īsti nepotējos, jo vienkārši bērnībā jau esmu encefalītu izslimojis). Lai nu kā, drīz pieķēru sevi pie tā, ka esmu sācis fotografēt dzelzceļmalā skudras. To uztvēru kā zīmi, ka laikam šai dienai pietiks vējā purināties un jādodas vien mājup. Bet par spīti aukstumam, beigās tomēr paliku relatīvi apmierināts ar pastaigu. Varēja būt arī vēl tukšāk.