Devos šodien pastaigā gar Ogres upi - spāru medībās. To protams bija daudz - vakarā būs jānosaka un tad arī sekos ieraksts tikai par spārēm. Taču pa starpu spārēm patrāpījās arī daži interesanti objekti, no kuriem viens pat visnotaļ rets - divkrāsu koksngrauzis (
Rhamnusium bicolor). Atradu divas mātītes uz upmalā augošas, pusbeigtas gobas/vīksnas (īsti nepētīju - katrā ziņā
Ulmus sp. bija). Viena nodarbojās ar olu dēšanu - arī otra (tā kas attēlā) izskatījās paresna un droši vien gatavojās arī drīz to darīt. Tēviņi šai sugai ir pilnībā oranži - iespējams tāpēc šo sauc par divkrāsu koksngrauzi. Suga attīstās vecu, stāvošu, dobumainu (vai daļēji atmirušu) apšu, papeļu, kastaņu, gobu/vīksnu vai dižskābaržu koksnē. Par cik pie mums daļa nosaukto koku pietiekošu resnumu un vecumu biežāk sasniedz apdzīvotu vietu apstādījumos, parkos, alejās utml. vietās tad arī šo sugu pārsvarā atrod, piemēram, nevis dabiskos mežos, bet pilsētās. Pats pirmo reizi (šī bija otrā) to redzēju Ķengaragā, 300m no mājas, krievu skolas teritorijā uz dobumaina kastaņa. Kopumā šai sugai varētu būt mazāk par 25 atradnēm pa visu Latviju, tā ka jāsaka, ka visnotaļ pareta. Iekļauta protams arī Sarkanajā grāmatā.
Otra interesantā suga ir tumšā ēnvabole (
Melandrya dubia) - kas gan, salīdzinot ar iepriekšējo sugu, ir daudz biežāk sastopama. Interesanta ar to, ka ir iekļauta dabisko meža biotopu sugu sarakstā kā biotopu speciālistu suga, kas pēc definīcijas nozīmē: "Tā ir apdraudēta suga, kuras pastāvēšana ir atkarīga no ļoti specifiskiem (mežaudžu atslēgas) biotopiem un kura izzudīs, ja šie biotopi tiks apsaimniekoti sugu pastāvēšanai nepiemērotā veidā". Šajā gadījumā šis specifiskais biotops, šķiet ir vecu lapukoku trūdoša koksne. Pašas vaboles mīl baroties ar piepēm - kur es šo arī atradu - uz piepes, kas auga uz daļēji atmiruša, liela vītola. Pie mums ir arī vēl viena
Melandrya ģints suga, kas ir daudz retāka - atšķiras ar to, ka ir ar nedaudz zilganu, metālisku spīdumu un mazāk izteiktām segspārnu ribiņām.
Tas no retumiem bija viss. No citiem interesantiem kadriem varu parādīt šo, kur krabjzirneklis (
Xysticus sp.) bij pamanījies nogrābt par sevi lielāku upuri - zāģlapseni. Krabjzirnekļi ir vēl viena zirnekļu dzimta, kas līdzīgi kā lēcējzirnekļi, tīklus neauž. Šie, atšķirībā no lēcējzirnekļiem, kas ir aktīvi mednieki, piekopj citu medību stratēģiju - maskēšanos un uzglūnēšanu no slēpņa. Šis krabjzirneklis gan nav tas labākais maskēšanās piemērs (it īpaši tagad, kad šis sēž uz zāles stiebra) - ir citas sugas, kas ir, piemēram, dzeltenā vai baltā krāsā un , sēžot uz tādas pašas krāsa zieda, zirneklis kļūst gandrīz nemanāms. Attiecīgi, neko nenojausdama, atlido kāda mušiņa paēst nektāru un caps - tiek sagrābta. Nosaukums 'krabjzirneklis' cēlies no tā izskata un kustēšanās - priekšējās kājas tas izpleš uz priekšu līdzīgi kā krabis spīles, un arī pārvietojas nevis uz priekšu, bet vairāk sāniski un atmuguriski.
Devos šodien pastaigā gar Ogres upi - spāru medībās. To protams bija daudz - vakarā būs jānosaka un tad arī sekos ieraksts tikai par spārēm. Taču pa starpu spārēm patrāpījās arī daži interesanti objekti, no kuriem viens pat visnotaļ rets - divkrāsu koksngrauzis (Rhamnusium bicolor). Atradu divas mātītes uz upmalā augošas, pusbeigtas gobas/vīksnas (īsti nepētīju - katrā ziņā Ulmus sp. bija). Viena nodarbojās ar olu dēšanu - arī otra (tā kas attēlā) izskatījās paresna un droši vien gatavojās arī drīz to darīt. Tēviņi šai sugai ir pilnībā oranži - iespējams tāpēc šo sauc par divkrāsu koksngrauzi. Suga attīstās vecu, stāvošu, dobumainu (vai daļēji atmirušu) apšu, papeļu, kastaņu, gobu/vīksnu vai dižskābaržu koksnē. Par cik pie mums daļa nosaukto koku pietiekošu resnumu un vecumu biežāk sasniedz apdzīvotu vietu apstādījumos, parkos, alejās utml. vietās tad arī šo sugu pārsvarā atrod, piemēram, nevis dabiskos mežos, bet pilsētās. Pats pirmo reizi (šī bija otrā) to redzēju Ķengaragā, 300m no mājas, krievu skolas teritorijā uz dobumaina kastaņa. Kopumā šai sugai varētu būt mazāk par 25 atradnēm pa visu Latviju, tā ka jāsaka, ka visnotaļ pareta. Iekļauta protams arī Sarkanajā grāmatā.
Otra interesantā suga ir tumšā ēnvabole (Melandrya dubia) - kas gan, salīdzinot ar iepriekšējo sugu, ir daudz biežāk sastopama. Interesanta ar to, ka ir iekļauta dabisko meža biotopu sugu sarakstā kā biotopu speciālistu suga, kas pēc definīcijas nozīmē: "Tā ir apdraudēta suga, kuras pastāvēšana ir atkarīga no ļoti specifiskiem (mežaudžu atslēgas) biotopiem un kura izzudīs, ja šie biotopi tiks apsaimniekoti sugu pastāvēšanai nepiemērotā veidā". Šajā gadījumā šis specifiskais biotops, šķiet ir vecu lapukoku trūdoša koksne. Pašas vaboles mīl baroties ar piepēm - kur es šo arī atradu - uz piepes, kas auga uz daļēji atmiruša, liela vītola. Pie mums ir arī vēl viena Melandrya ģints suga, kas ir daudz retāka - atšķiras ar to, ka ir ar nedaudz zilganu, metālisku spīdumu un mazāk izteiktām segspārnu ribiņām.
Tas no retumiem bija viss. No citiem interesantiem kadriem varu parādīt šo, kur krabjzirneklis (Xysticus sp.) bij pamanījies nogrābt par sevi lielāku upuri - zāģlapseni. Krabjzirnekļi ir vēl viena zirnekļu dzimta, kas līdzīgi kā lēcējzirnekļi, tīklus neauž. Šie, atšķirībā no lēcējzirnekļiem, kas ir aktīvi mednieki, piekopj citu medību stratēģiju - maskēšanos un uzglūnēšanu no slēpņa. Šis krabjzirneklis gan nav tas labākais maskēšanās piemērs (it īpaši tagad, kad šis sēž uz zāles stiebra) - ir citas sugas, kas ir, piemēram, dzeltenā vai baltā krāsā un , sēžot uz tādas pašas krāsa zieda, zirneklis kļūst gandrīz nemanāms. Attiecīgi, neko nenojausdama, atlido kāda mušiņa paēst nektāru un caps - tiek sagrābta. Nosaukums 'krabjzirneklis' cēlies no tā izskata un kustēšanās - priekšējās kājas tas izpleš uz priekšu līdzīgi kā krabis spīles, un arī pārvietojas nevis uz priekšu, bet vairāk sāniski un atmuguriski.
3 komentāri:
Pirmajā brīdī likās, ka to pirmo jau nu esmu redzējis, bet izlasot tevis rakstīto, sapratu, ka gan jau kaut kas tikai pavirši skatoties līdzīgs būs bijis :)
Domāju, ka to mierīgi varētu sajaukt, piemēram, ar kādu lielāku mīkstspārni (Cantharidae), kuru tagad pilnas pļavas - ķermeņa forma un ūsu garums līdzīgi, abiem spārni tumši, bet pārējais ķermenis oranžs :)
Ja tās,ko šodien redzēju bija Tumšās ēnvaboles, tad tas bija kā no kapeņu stāstiņiem vai Mūmiju filmām, kā skarabeju skrējiens. Simtiem ātri visos virzienos tempā skrejoša armija no lopiņa līķa iekšām pēc ieprirkšējā dienā veiktas sekcijas. Baisi!
Ierakstīt komentāru