Šodien pārmaiņas pēc devos pabraukāt ar riteni agri agri - ap saullēktu, jo laiciņu solīja labu + tādā karstumā tikai no rīta kaut ko var padarīt. Pa ceļam Rumbulā apskatījis Getliņu smogu un Dārziņos pabildējis aprasojušus zirnekļu tīklus, devos atkal uz Doles salu - kopumā laikam nedaudz esmu vīlies šajā vietā - vēl jāskatās vai šovasar vēl uz turieni došos.
Bija doma, ka jāizmanto agrā rīta priekšrocības un jāatrod kāda no lielajām spārēm, kas no rīta saprotams varētu būt mazaktīva un viegli nofotogrāfējama. Taču šis plāns izgāzās - nevienu dižspāri spāri no rīta neredzēju. Tikai kaudzi sīko spāru - arī zaigspāres, kas, salīdzinājumā ar vakardienas vienu spāri, šodien bija kilogramiem, un izrādījās ka tā šoreiz bija otra suga - rudens zaigspāre (
Lestes sponsa). Apakšējā bildē redzams pieaudzis tēviņš ar raksturīgajām zilajām apsarmēm. Tāda galvenā atšķirība starp abu sugu tēviņiem ir, ka vasaras zaigspārei zilā apsarme sedz tikai 2/3 no otrā vēdera posma, kamēr rudens zaigspārei nosegts ir viss posms. Mātītēm savukārt uz krūšu sāniem priekšpusē ir atšķirīgs zīmējums - vairāk gaišā krāsa un tāds atsevišķs zaļš plankumiņš. Suga ļoti bieža, bet nu nebiju līdz šim bildējis - 34. suga kopējā sarakstā.
Braucot ar riteni kaut kā saskaros ar problēmu, ka it kā ir visas iespējas apstāties pie jebkura interesanta objekta, taču kaut kā vienmēr noslinkoju - ta jau esmu pabraucis garām, ta slinkums, ta vēl kaut kas. Un arī pat ja baigi ātri nebrauc, tad neko daudz ieraudzīt/pamanīt arī nevar - tik kaut ko palielāku lidojošu vai kaut ko spilgtu. Piemēram, šos zeltgalvīšu zeltainīšus (
Lycaena virgaureae) var pamanīt jau pa vairākiem 10 metriem. Dikti jau spilgts tas tauriņš ir. Tagad tie tieši ir sākuši lidot un visi ir tādi svaigi un skaisti.
Doles salā tāds tukšums tomēr bija - no cerētajiem ozolu astainīšiem un zefīriem ne miņas. Arī Doles dižozols neko interesantu nesniedza. Tik vien uz vīgriezes atradās smirdīgā rožvabole (
Oxythyrea funesta), kas tiešām paņemot rokā izdala tādu ne visai patīkamu smaku. Interesanta ar to, ka pirms gadiem 5-7 tā tika uzskatīta par baigo retumu. T.i. visdrīzāk tad tā tiešām bija ļoti reta, jo Latvija atradās uz tās izplatības areāla ziemeļu robežas, taču pēdējā laikā tas ir paplašinājies tālāk uz ziemeļiem un suga ir iedzīvojusies un ir kļuvusi samērā plaši izplatīta. Droši vien globālā sasilšana pie vainas.
Tad vēl izdevās nobildēt šogad nebildētu spāri - agro smaragdspāri (
Cordulia aenea), kas gan ir ļoti parasta - it īpaši maijā/jūnijā, kad to ir bariem. Biju jau redzējis to šogad, bet sakarīgi neizdevās nobildēt. Tad sanāk, ka šogad šī ir 29. suga. Bez dižspārēm 40 nesasniegt... Bet joprojām tās no manis izvairās...
Un visbeidzot - ar atkārtotu mēģinājumu izdevās atrast vakardien redzēto gobu astainīti (
Satyrium w-album). Redzēju gan šo tik uz kādu minūti, kad par laimi izdevās to ja ne baigi kvalitatīvi, tad vismaz nobildēt. Pēc tam šis kā pacēlās spārnos tā pazuda. Iespējams uzlidoja kaut kur koku lapotnē, kur tie pavadot lielāko dienas daļu - tāpēc arī ir samērā reti redzami. Suga viegli atpazīstama pēc izteiktās "W" veida līnijas pakaļspārnu apakšpusē. Latvijā samērā reti sastopams tauriņš - taču iespējams vienkārši reti redzams minētā iemesla dēļ.
Šodien pārmaiņas pēc devos pabraukāt ar riteni agri agri - ap saullēktu, jo laiciņu solīja labu + tādā karstumā tikai no rīta kaut ko var padarīt. Pa ceļam Rumbulā apskatījis Getliņu smogu un Dārziņos pabildējis aprasojušus zirnekļu tīklus, devos atkal uz Doles salu - kopumā laikam nedaudz esmu vīlies šajā vietā - vēl jāskatās vai šovasar vēl uz turieni došos.
Bija doma, ka jāizmanto agrā rīta priekšrocības un jāatrod kāda no lielajām spārēm, kas no rīta saprotams varētu būt mazaktīva un viegli nofotogrāfējama. Taču šis plāns izgāzās - nevienu dižspāri spāri no rīta neredzēju. Tikai kaudzi sīko spāru - arī zaigspāres, kas, salīdzinājumā ar vakardienas vienu spāri, šodien bija kilogramiem, un izrādījās ka tā šoreiz bija otra suga - rudens zaigspāre (Lestes sponsa). Apakšējā bildē redzams pieaudzis tēviņš ar raksturīgajām zilajām apsarmēm. Tāda galvenā atšķirība starp abu sugu tēviņiem ir, ka vasaras zaigspārei zilā apsarme sedz tikai 2/3 no otrā vēdera posma, kamēr rudens zaigspārei nosegts ir viss posms. Mātītēm savukārt uz krūšu sāniem priekšpusē ir atšķirīgs zīmējums - vairāk gaišā krāsa un tāds atsevišķs zaļš plankumiņš. Suga ļoti bieža, bet nu nebiju līdz šim bildējis - 34. suga kopējā sarakstā.
Braucot ar riteni kaut kā saskaros ar problēmu, ka it kā ir visas iespējas apstāties pie jebkura interesanta objekta, taču kaut kā vienmēr noslinkoju - ta jau esmu pabraucis garām, ta slinkums, ta vēl kaut kas. Un arī pat ja baigi ātri nebrauc, tad neko daudz ieraudzīt/pamanīt arī nevar - tik kaut ko palielāku lidojošu vai kaut ko spilgtu. Piemēram, šos zeltgalvīšu zeltainīšus (Lycaena virgaureae) var pamanīt jau pa vairākiem 10 metriem. Dikti jau spilgts tas tauriņš ir. Tagad tie tieši ir sākuši lidot un visi ir tādi svaigi un skaisti.
Doles salā tāds tukšums tomēr bija - no cerētajiem ozolu astainīšiem un zefīriem ne miņas. Arī Doles dižozols neko interesantu nesniedza. Tik vien uz vīgriezes atradās smirdīgā rožvabole (Oxythyrea funesta), kas tiešām paņemot rokā izdala tādu ne visai patīkamu smaku. Interesanta ar to, ka pirms gadiem 5-7 tā tika uzskatīta par baigo retumu. T.i. visdrīzāk tad tā tiešām bija ļoti reta, jo Latvija atradās uz tās izplatības areāla ziemeļu robežas, taču pēdējā laikā tas ir paplašinājies tālāk uz ziemeļiem un suga ir iedzīvojusies un ir kļuvusi samērā plaši izplatīta. Droši vien globālā sasilšana pie vainas.
Tad vēl izdevās nobildēt šogad nebildētu spāri - agro smaragdspāri (Cordulia aenea), kas gan ir ļoti parasta - it īpaši maijā/jūnijā, kad to ir bariem. Biju jau redzējis to šogad, bet sakarīgi neizdevās nobildēt. Tad sanāk, ka šogad šī ir 29. suga. Bez dižspārēm 40 nesasniegt... Bet joprojām tās no manis izvairās...
Un visbeidzot - ar atkārtotu mēģinājumu izdevās atrast vakardien redzēto gobu astainīti (Satyrium w-album). Redzēju gan šo tik uz kādu minūti, kad par laimi izdevās to ja ne baigi kvalitatīvi, tad vismaz nobildēt. Pēc tam šis kā pacēlās spārnos tā pazuda. Iespējams uzlidoja kaut kur koku lapotnē, kur tie pavadot lielāko dienas daļu - tāpēc arī ir samērā reti redzami. Suga viegli atpazīstama pēc izteiktās "W" veida līnijas pakaļspārnu apakšpusē. Latvijā samērā reti sastopams tauriņš - taču iespējams vienkārši reti redzams minētā iemesla dēļ.
1 komentārs:
Ļoti izglītojoši un arī ļoti smukas bildes!
Ierakstīt komentāru