Beidzot - čemurziežu dižtauriņš!

Jā, beidzot tas notika - satiku un nobildēju šķiet lielāko un iespējams arī smukāko (gaumes jautājums protams) pie mums dzīvojošo dienas tauriņu - čemurziežu dižtauriņu (Papilio machaon). Nav jau tā, ka nebūtu to agrāk redzējis - agrāk jaunībā pāris reizes bija redzēts, bet tad ar fotogrāfēšanu vēl nebiju aizrāvies. Savukārt foto-ēras laikā biju nofotogrāfējis tikai tā kāpuru. Vakar patiesībā jau nedaudz 'iedūra sirdī' cilvēki, kas Taurenē ejot peldēties teica, ka bija tur redzējuši 2 gabalus šo - skrēju protams uzreiz ar aparātu meklēt, bet nu neatradu. Šaškrobījos protams, bet šodien jau citā vietā laime uzsmaidīja arī man :) Tauriņš gan it kā nav nekas ļoti rets - sastopams visā L-jā, bet tā visnotaļ izklaidus un reti kad masveidā. Kāpuri tam tiešām pārtiek no dažnedažādākajiem čemurziežiem - sākot ar klinšu noragām, savvaļas burkāniem un beidzot ar dillēm. 75. suga manā sarakstā.

Taurenē savukārt galvenais foto-objekts bija mainīgā spāre (Libellula fulva), ko atceros no savas pagājušā gada prakses, ka tā tur pie Gaujas bija masveidā. Un tiešām - kā atbraucu, tā uzreiz devos to nobildēt un ļoti ātri ar sameklēju tādu mierīgāku un viegli nobildējamu īpatni. Tēviņiem ir raksturīga zila apsarme, kas tiem novecojot nobružājas un pazūd. Tāpat arī pārošanās laikā vidusdaļā tā tiek noberzta - tā teikt, pēc tā var noteikt vai tēviņš ir nevainīgs, vai 'vainīgs'. Tā ātri uzmetot aci varētu sajaukt ar lielās ezerspāres tēviņu - taču tam pakaļspārnu pamatnes nav melnas, ir gaiša seja (šai tumša), gar sāniem gaišāki plankumi utt. Suga ierakstīta LSG 1. kategorijā, bet kopš tiem laikiem ir noskaidrots, ka nemaz tik ļoti reta nav. 35. suga manā sarakstā.

Kā pārsteigums savukārt atnāca sila brūnuļa (Erebia ligea) redzēšana un safotogrāfēšana - g.k. jau tāpēc, ka šo gan redzēju pirmo reizi dzīvē. Nav jau nekas rets, taču interesanti, ka pagājušogad dzīvojoties tieši tajā pašā vietā 10 dienu laikā neko tādu neredzēju - šogad gan to tur bija kaudzēm. Nosaukums nedaudz maldinošs - silos tas gluži nedzīvo, vairāk tādos skrajos jauktos mežos, kur kāpuri attīstās uz graudzālēm. Labi varēja praksē novērot literatūrā rakstīto - ka šie izvēlas g.k. violetos ziedus, kur paēsties, un tā tiešām arī bija. 'Tad nu 76. suga manā sarakstā un palikusi tikai viena suga, ko neesmu nobildējis no pagājušogad pavasarī sastādītā 'potenciāli nobildējamo' sugu saraksta. Tā ka tīri ražīgi + vēl ir iespējas kur augt - sausseržu raibenis šogad arī jādabū.

Tauriņu ziņā tomēr bija gan viena vilšanās/škrobe. Kolēģis Oskars bija pāris dienas iepriekš noķēris vienu zilenīti, kas izrādījās astainais zilenītis... Visai reta un sporādiska suga - devos uz pļavu, kur šis bija to noķēris, bet diemžēl neatradu. :( Zilenīši jau bija, bet tie, kurus tiku aplūkot tuvāk, nebija vajadzīgā suga. Nu neko darīt. Visu jau nevar vienmēr gribēt nofotogrāfēt. Pļavā nobildēju arī dzelteno klajumspārei (Sympetrum flaveolum).

Atpakaļbraucot iebraucām Siguldā, kur izdarīju vēl vienu mēģinājumu atrast blāvo briežvaboli (Dorcus parallelopipedus), kuru iepriekšējos divos Siguldas apmeklējumos biju redzējis vai nu sabrauktu vai nu samītu (tai tiešām ir tieksme pārvietoties pa zemi). Tad nu šodien izdevās atrast arī vienu tādu dzīvu. Arī LSG suga - varbūt nav ļoti reta, taču tās izplatību ierobežo tās ekoloģija - kāpuri attīstās trūdošā vecu lapkoku (g.k. ozolu un liepu) koksnē. Tādu dabisku mežu, kur būtu daudz šādu kritalu un dobumainu koku, mums nemaz nav tik daudz - tiesa suga sadzīvo arī ar cilvēkiem un nereti ir atrodama arī alejās, parkos utml., kur droši vien attīstās dobumos.

Pie Siguldas Hesburgera nobērtajos oļos savukārt atradās čupa olīšu ar šādiem rakstiem - izskatās jau dikti dekoratīvi. Īsti nevarēja gan saprast no kā kas tāds ir radies - pie tam tik daudz (tādu akmentiņu tiešām bija desmitiem + uz daudziem pa vairākiem šādiem nospiedumiem). Izskatās jau tur pēc kaut kādas aizvēsturiskas aļģes nospieduma. Katrā ziņā interesants atradums.