otrdiena, 2014. gada 15. jūlijs

50% Sārmeņu resngalvītis

Meža sārmenes (Stachys sylvatica)
Šobrīd esmu sasniedzis tādu stadiju (zemāk laikam vairs nav kur krist), kad galvenais mērķis ir jau šogad sasniegt 100 nofotogrāfēto dienastauriņu sugu robežu - tā teikt, gandrīz 'jebkādiem līdzekļiem'. Protams, neiešu jau gluži 'lekt no tilta', bet braukt un mēģināt atrast citu cilvēku redzētus tauriņus (jeb putnu vērotāju terminoloģijā runājot - iekāpt cita 'sūdā') gan man šogad nav kauns :) Ko gan laba kadra dēļ nedarīsi... Kad būs viss cerētais safotogrāfēts, tad jau varēs braukt apkārt un meklēt tos tauriņus arī citās vietās, bet tas tad lai paliek nākamajiem gadiem. Pēcjāņu dienās pirmais upuris bija sārmeņu resngalvītis, ko pagājušogad Dendrārija apkārtnē bija redzējusi Zane Bērziņa - izcirtums zināms, laiks pareizais. Atliek tik aizbraukt un nofotogrāfēt, vai ne?
Zaļās vairogvaboles (Cassida viridis) kāpurs
Zaļā vairogvabole (Cassida viridis)
Lai arī pa šo ceļu Dendrārija apkārtnē biju jau dažas reizes staigājis iepriekš, kaut kā līdz šim nebiju pievērsis uzmanību tur augošajām sārmenēm. Šajā dienā novērtēju, ka to tur tiešām ir daudz - gan apkārtējos mežos, gan konkrētajā izcirtumā, kur vietām bija pat tādas vairāku kvadrātmetru lielas un blīvas audzes. Nav brīnums, ka sārmeņu resngalvītis ir šo izvēlējies sev par mājvietu. Izcirtumā papētīju sārmenes un konstatēju, ka daudzviet lapas ir diezgan apgrauztas un lapu apakšpusēs bija redzami arī paši 'grauzēji' - glīti, adataini kāpuriņi, kas pieder Cassida ģints vairogvabolēm (tie lapgrauži tādi). Pēc kāpuriem sugas ir grūti noteikt (taču vienmēr jāpiefiksē barības augs - tas var sašaurināt aizdomās turamo sugu loku), bet par laimi turpat blakus bija arī pieaugušās vaboles, kas izrādījās C.viridis - viena no biežākajām un vieglāk nosakāmajām sugām. Vienkārši zaļa, liela vairogvabole. 
Priežu sienācis (Barbitistes constrictus)
Šis izcirtums bija tāds ļoti interesants - diezgan daudzveidīgs (vietām sauss, bet vietām slapjš) un principā tur varētu mierīgi visu dienu pavadīt un izdotos droši vien daudz ko interesantu ieraudzīt. Patiesībā gan beigās tur arī praktiski visu dienu arī pavadīju... Uz vienas apses atvases pamanīju koši zaļus sienāzīšus - izskatījās pēc nepieaugušiem īpatņiem, bet tādi savdabīgi - šķita, ka tādus it kā neesmu redzējis. Mājās noskaidroju, ka tas ir priežu sienāzis (Barbitistes constrictus) - Latvijas bezmugurkaulnieku sarakstā internetā it kā atzīmēta kā bieži sastopama suga, taču Lietuvā tā 1.x novērota tikai 1999. gadā. Šis gan tiešām laikam ir nepieaudzis īpatnis, jo, lai arī pieaugušiem īpatņiem arī nav labi attīstītu spārnu, tomēr tiem ir pavisam savādāks krāsojums. 
Koksngrauzis Clytus arietis
Spogulīšu resngalvītis (Heteropterus morpheus)
Izcirtumā dzīvojās arī daži šogad jau šeit blogā redzēti radījumi, piemēram, foršais koksngrauzis Clytus arietis un vairāki spogulīšu resngalvīši. Kā vēlāk noskaidroju, tad ne man vienīgajam tie šķiet vieni no smukākajiem dienastauriņiem - arī kolēģis GG atzīmēja to kā vienu no savām 'favorītsugām'. Ir jau ar pelnījis šādu godu! Nesen arī prātoju, kāpēc šai sugai ir tāds interesants ģints latīniskais nosaukums - 'Heteropterus', jo principā Heteroptera ir blakšu kārtas zinātniskais nosaukums, kas burtiski būt tulkojams kā dažādspārņi ('hetero' = dažāds, 'ptera' = spārni). Tas principā arī atbilst patiesībai, jo vairumam blakšu segspārni ir pa pusei cieti, bet pa pusei tādi 'ādaini' un puscaurspīdīgi - spārni ir 'dažādi'. Bet kāda spogulīšu resngalvītim saistība ar blaktīm? Jādomā, ka nekāda, taču spārnu krāsojums arī principā būtu raksturojams kā dažāds - virspuse vienkrāsaina un tumši brūna, bet apakšpuse gaiša un glīti rimbuļaina. Varbūt tas ir bijis iemesls Andre Marijam Konstantam Dumerilam 19.gs. sākumā izveidot šādu ģinti un ievietot tajā spogulīšu resngalvīti, kas līdz tam laikam bija saucies par Papilio morpheus (Papilio iesākumā bija standarta ģints visiem dienastauriņiem, jo burtiskā tulkojumā to arī nozīmē - tauriņš)? 
Jātnieciņš Coleocentrus excitator
Manā foto arhīvā patiesībā ir arī gana daudz 'balto plankumu', jeb kukaiņu grupas kurām man nav pārāk daudz labu bilžu - nemaz nerunājot par kaut kādām tur specifisku sugu bildēm. Tādas, piemēram, ir makstenes, viendienītes un arī šādi tādi plēvspārņi - piemēram, jātnieciņi. To pat jāatzīmē ar tādu nelielu kauna sajūtu, jo mans tēvs savulaik bija uz to brīdi Latvijā vienīgais aktīvais jātnieciņu pētnieks. Pats ar tā kā mazliet ko sāku par šiem interesēties, bet neko diži tālu mana interese neaizsniedzās. Tēvs aktīvo zinātni arī ir metis pie miera, tā ka var teikt, ka jātnieciņi Latvijā šobrīd ir brīva niša, kurā kāds jauns censonis varētu mierīgi arī darboties. Sugu noteikšana gan ir visai sarežģīta, kas laikam ir galvenais iemesls kāpēc tie man nav mīļi fotoobjekti - sak, ja sugu nevar pēc bildes noteikt, tad nav pārāk interesanti tos fotogrāfēt. Kaut gan nav jau arī tie vieglākie fotoobjekti, jo ir visnotaļ kustīgi un reti, kad ilgstoši sēž vienā vietā. Te izcirtumā gan viens jātnieciņš trāpījās, kas gan sēdēja pilnīgi mierīgi, gan bija iespējams to noteikt līdz sugai.  Bieži tā negadās.
Sarkanspārņi Lygistopterus sanguineus
Šajā izcirtumā tiešām pavadīju diezgan daudz laika - izmisīgi cenšoties ieraudzīt meklēto tauriņu. Biju šim pasākumam šķiet atvēlējis kādas 3 stundas, bet, pienākot brīdim, kad būtu jāatkāpjas uz vilcienu, nebiju vēl to redzējis - līdz ar to izdomāju braukt ar nākamo, kas man deva vēl papildus kādas 2 stundas klāt. Pastaigāju arī nedaudz pa tuvāko apkārtni - citiem izcirtumiem, pļaviņām netālu u.c. vietās, bet arī bez rezultāta. Vienā vietā tik pamanīju tādu kārtīgu vaboļu 'grupņiku'. Trīs vaboles vienu otrai virsū biju redzējis, bet četras laikam man gadījās pirmo reizi. Skaidra lieta, ka šāds kadrs jau gan bija jāiemūžina!
Sārmeņu resngalvītis (Carcharodus floccifera)
Lai arī nogurums jau mazliet nāca virsū, tomēr braukšana ar vienu vilcienu vēlāk atmaksājās. Pie viena sārmeņu pudurīša, kam es garām todien biju gājis jau kādas reizes septiņpadsmit ieraudzīju vidēja izmēra (bet priekš resngalvīša diezgan lielu), pelēcīgu tauriņu, kas, īsu sprīdi palidojis, nosēdās turpat uz sārmenes. Tas tiešām bija viņš - sārmeņu resngalvītis! Uztaisīju ātru vienu kadru no attāluma un centos piekļūt tuvāk. Tauriņš gan pacēlās spārnos, bet tas it kā nekas traks, jo kamēr vien tauriņu neizlaiž no acīm, tikmēr problēmas to nofotogrāfēt parasti nerodas. Bet šoreiz veiksme nebija manā pusē - pēc īsas pieturas uz citas sārmenes, tauriņš zemā lidojumā apmeta slaidu loku un nozuda kaut kur aiz apšu atvasēm. Lai arī kā centos atlikušajā laikā to atkal ieraudzīt, tas tomēr neizdevās... Sausais atlikums visnotaļ 'skarbs' - 5 stundu laikā redzēts tikai viens tauriņš uz 15 sekundēm. Acīmredzot šajā izcirtumā, maigi sakot, tas īpatņu blīvums nav tas lielākais. Varbūt arī vienkārši nepaveicās. Protams, savā sugu sarakstā atzīmēt jau varu (Nr.94), bet par labu un kvalitatīvu kadru jau šo nenosaukt. Tā ka paliku ar dalītām sajūtām, lai gan vairāk jau tomēr biju priecīgs nekā sarūgtināts (ja nebūtu paspējis nospiest to vienu kadru, tad gan būtu dusmīgs) - galu galā, putnus vērojot, liels gandarījums ir arī, ja kādu retu putnu ierauga un vienkārši nodokumentē novērojumu. Kāpēc, lai ar tauriņiem būtu savādāk? Bija gan ķecerīga doma, ka varbūt nākamajā dienā braukt uz Pilsrundāles apkārtni, kur šo sugu bija atradusi Valda Ērmane un kur tas viss pasākums izskatījās gandrīz vai 100% garantēts (vēlāk tur sugu glīti safotogrāfēja arī Sintija Elferte - bildes te), bet beigās tomēr apmierinājos ar 50%. Lai paliek motivācijai nākamgad. 
Koksngrauzis Poecilium alni
Taču, lai cik tas dīvaini nebūtu, dienas vērtīgākais novērojums nemaz nebija sārmeņu rensgalvītis! Biju jau aizbridis pa dzelzceļmalu atpakaļ līdz peronam un līdz vilcienam bija palikušas kādas minūtes 10. Fotoaparātu vēl nebiju sapakojis un mēģināju ātri ko sameklēt vēl tur pat blakus - pamanīju pēterenes ziedā sēdošu krāšņlapseni. Par cik tie ir dikti jauki fotoobjekti, tad ķēros tik klāt pie bildēšanas. Kādu vienu kadru nospiedu, kad ar acs kaktiņu pamanīju pa šortiem rāpojam ko sīku un sarkanmelnu. Skaidrs kā diena - tā taču ērce! Gribēju jau slaucīt nost, bet tomēr papētīju to mazliet tuvāk - pag tā taču vabole! Un pag - tas taču koksngrauzis! Pie tam neredzēts un ļoti rets - Poecilium alni! Šī bija viena no tām sugām, ko tā īsti nemaz nebiju cerējis, ka kādreiz varētu ieraudzīt! Pieejamajā Literatūrā atrodu tikai divus atradumus - 2004. gadā Paņemūnes mežos (A.Napolovs) un 2006. gadā Tadenavas apkārtnē (A.Napolovs & I.Roma). Suga apdzīvo g.k. atmirušus, vecu ozolu zarus - tur Dendrārija apkārtnē ozolu tiešām gana daudz. Droši vien biju, brienot pa zāli, kaut kur to 'uzķēris' ar šortiem. Bet tā jau bieži vien gadās, ka tie veiksmīgākie vaboļu novērojumi ir diezgan lielas cūcenes. Suga Nr.69 manā koksngraužu foto-sarakstā!

Nav komentāru: