Purvā

Nātru lācītis (Callimorpha dominula)

Stipri sāku iepalikt ar safotogrāfētā materiāla atrādīšanu blogā - uz krastām pēdām laikam vieglāk ko rakstāmu sacerēt. Katu gan varbūt ja nav ko rakstīt, tad varbūt jācenšas vienkārši bildītes parādīt. Jāizdomā. Esam vēl joprojām jūnijā, kad pāris dienas pabiju Ogres apkārtnē - vispirms izmetu loku tur pat pa apkārtni, bet nākamajā dienā devos mazliet rūpīgāk inspicēt Lielo Kangaru purvu. Pirmā vakara izgājiena mērķis bija gandreņu zilenītis - pirms gadiem sešiem biju manījis to vienā stūrītī. Varbūt šogad ar tur tāds mīt? Vispirms gan izdevās redzēt nātru lācīti, kas, lai arī nav nekāds lielais retums, ir visai glīts radījums. Interesanti, ka savā foto karjeras laikā šo satikt ir izdevies gauži reti, lai arī bērnībā/jaunībā šo redzēju regulāri. Bildē gan nevar redzēt, ka zem plankumainajiem priekšspārniem slēpjas koši sarkani apakšspārni ar melniem plankumiem. 

Tumšbrūnais zilenītis (Aricia artaxerxes)

Vispār jau vakarpusē iet vērot tauriņus nav tas pats sliktākais variants, jo tad tauriņi nav īpaši aktīvi un ļauj sevi labi apskatīt un iemūžināt. Vienīgi - jābūt ļoti vērīgam, lai tos pamanītu sēžam kaut kur veģetācijā. Ar sakļautiem spārniem tauriņi pavisam noteikti ir daudz mazāk uzkrītoši kā ar plaši atvērtiem. Reizēm, piemēram, šķiet, ka kāda pļaviņa ir visai tukša, bet, rūpīgāk ieskatoties, izrādās, ka zāle ir pilna ar, uz stiebriem sēdošiem, zilenīšiem. Arī šajā pastaigā mani priecēja parastie purvraibeņi, brūnvālīšu raibeņi un arī viens tumšbrūnais zilenītis par ko bija vislielākais prieks. Arī nav retums, taču katru gadu šo sugu izdodas redzēt labi ja tikai dažas reizes. 

Gandreņu zilenītis (Eumedonia eumedon)

Tumšbrūnais zilenītis starp citu ir viens no tiem zilenīšiem, kam tēviņu spārnu virspuse nemaz nav zila - te nu bija 'zilenītis'. Tieši tāpat ir arī ar manu tā vakara mērķi - gandreņu zilenīti. Nonācis līdz potenciāli labākajam stūrim, sāku rūpīgi skatīties - gandreņu tur tiešām bija pulka (starp citu arī tumšbrūnā zilenīša kāpuri grauž gandrenes), bet tauriņš īsti nerādījās. Staigājos šurp turp, līdz beidzot neatlaidība atmaksājās - viens tauriņš tā arī mierīgi tupēja uz gandrenes zieda! Tiem tiešām ir visai cieša saistība ar gandrenēm - un ne tikai kāpura stadijā, jo gandrenes ir arī pieaugušo tauriņu iemīļots nektāraugs. Suga samērā parasta (Dabasdati.lv - 26 novērojumi), taču kopumā izskatās, ka vairāk izplatīta Vidzemes pusē (DD uz R no Rīgas tikai četri novērojumi). Jūnija vidus ir labākais brīdis šīs sugas meklēšanai - jāatrod tik kāda gandrenēm bagāta mežmala. Arī atpazīt šo sugu ir visai viegli - baltā, taisnā svītra pakaļspārna apakšpusē ir raksturīga sugas pazīme.

Purva sīksamtenis (Coenonympha tullia)

Nākamajā rītā izripināju tradicionālo maršrutu uz Lielo Kangaru purvu - ar domu iebrist mazliet dziļāk purvā (tiesa laiks bija ierobežots tā ka bradāšana iznāca tik kādu stundu) un pie Kangaru ezera mēģināt sameklēt kādu sīkspāri (esmu tur tās redzējis agrāk, bet īsti labi kvalitatīvi kadri šai sugai man nav). Uzreiz jāsaka, ka no purva tauriņiem (cerēju varbūt uz kādu sūreņu purvraibeni, piemēram) diemžēl neko jaunu neredzēju. Taču tukšā nepaliku - beidzot paveicās un izdevās iegūt tiešām labus kadrus ar manīgajiem purva sīksamteņiem! Noteikti palīdzēja arī Kangaru purva 'konsistence' konkrētajā vietā - tāds pasauss bez kādiem viltīgiem akačiem. Tā teikt varēja bez bēdu, nedomājot par iežaušanos purvā, desot pakaļ sīksamteņiem. 

Sarkansvītru mazsprīžmetis (Idaea muricata)

Izmetis līkumu purvā, atgriezos pie Kangaru ezera, kura krasts ir krietni vien slapjāks ar tādiem zāļu purvu elementiem (daudz grīšļi un tā), kaut gan apakšā arī sfagni un vietām dzērvenes. Tā ka visticamāk būtu saucams par pārejas pruvu. Sīkspāri tā arī neatradu, bet zināms saspringums un koncentrēšanās šādus tādus augļus tomēr atnesa. Piemēram, nobildēju vienu glītu naktstauriņu - sarkansvītru mazsprīžmeti, ko biju tik redzējis grāmatās. Suga apdzīvo kā reizi šādus mitrus un slapjus biotopus. 

Ziemeļu smaragdspāre (Somatochlora arctica)

Taču vēl lielāks prieks bija par vienu citu spāru sugu - ziemeļu smaragdspāri! Bradājot pa sfagniem, vienā vietā pamanīju, ka tur pat gandrīz pie kājām viena tumši krāsota spāre veic interesantus manevrus - zemā lidojumā, ik pa laikam stāvot uz vietas ar vēderu pieskārās sfagniem nelielās mitrās ieplaciņās. Viss skaidrs - dēj oliņas! Tāpat arī uzreiz radās aizdomas (g.k. uzvedības un biotopa dēļ), ka šī nu nebūs kāda no parastajām spāru sugām, bet visticamāk ziemeļu smaragdspāre! Centos šo izsekot un vienā vietā pat izdevās trāpīt dažus dokumentālos kadrus sugas noteikšanai. Šajā attēlā redzama viena no pazīmēm - lieli dzelteni plankumi vēdera trešā posma sānos. Tāpat spāres krāsojums kopumā izskatās melns nevis zaļgani spīdīgs kā citām smaragdspārēm + citā kadrā varēja saskatīt arī sugai raksturīgo sejas zīmējumu. Latvijā kopumā visnotaļ reta (vai vismaz reti konstatēta) spāre! 

Lapkoku balteņi (Aporia crataegi)

Protams, turp- un atpakaļceļā no purva bija visai daudz citu dienastauriņu, bet nekas pārāk ievērības cienīgs un arī nekādi super-mega-izcilie kadri nesanāca. Interesanti, ka šajā ceļa posmā ļoti bieži var novērot palielus lapkoku balteņu bariņus- vietām pat vairākus desmitus dažos kvadrātmetros. Laikam jau kaut kas stipri garšīgs (kādi vērtīgi sāļi vai citi minerāli) tur uz ceļa. Raksta, ka Krievijas plašumos šī esot vēl masveidīgāka suga un šādās koncentrācijas vietās to skaits var sniegties pat simtos. Noteikti iespaidīgs skats!