Sūreņu purvraibenis

Lielais vijolīšu purvraibenis (Clossiana titania)

Pēcjāņu perioda nākamais upuris bija sūreņu purvraibenis, kas 2013. gadā bija redzēts Krievu purvā (atradējs arī Zane Bērziņa). Pagājušogad jau to pusi apmeklēju, lai apskatītu lielo vijolīšu un dzērveņu purvraibeņus, bet sūreņu purvraibenim īsti nepietika laiks. Šogad ar velosipēdu tur negribējās braukt, tāpēc izdomāju iet ar kājām - no Vārniņām pa meža ceļiem apkārt purvam līdz Ūdrupei. Gabals tīri pieklājīgs, bet potenciāli izskatījās interesanti. Pa ceļam, protams, piestāju un paskatījos kā klājas lielajiem vijolīšu purvraibeņiem - kādus trīs tauriņus arī izdevās atrast. Kā vēlāk izrādījās, tad šī nebija pēdējā tikšanās ar šo sugu šogad (bet par to citreiz). 

Mežirbes (Bonasa bonasia) cālis

Dzērveņu purvraibeņi (Boloria aquilionaris)

Ar kājām ejot, ir tomēr tā priekšrocība, ka var daudz vairāk ko ieraudzīt. Tomēr, par cik galamērķis bija autobuss, tad īpaši kavēties arī nevarēja. Līdz ar to turpmāko ceļu līdz sūreņu purvraibeņa purvam veicu visai raitā solī. Pa ceļam divās vietās no mežmalas izcēlās pa kādai mežirbei - viena pat bija ar palieliem cāļiem. Vienmēr jauki šos mazos ķiparus ieraudzīt. Pietuvojoties purvam jau sāka parādīties arī pagājušā gada draugi - dzērveņu purvraibeņi. Arī šogad tur tie netrūka un kopumā Latvijā šī noteikti nav reta suga - arī Dabasdati.lv jau ir parādījušies krietni vien vairāk novērojumu arī no citu purvu apkārtnēm. 

Sūreņu purvraibenis (Proclossiana eunomia)

Bet bija pienācis iebrist pašā Krievu purvā, lai meklētu kāroto - sūreņu purvraibeni! Laiks bija piemērots un saulains un jau drīzi vien purvā varēja manīt lidojam vairākus oranžos raibeņus. Kādi pirmie pieci gan izrādījās bija agrie purvraibeņi un viens dzērveņu purvraibenis, bet kāds septītais - meklētais tauriņš! Laimīgā kārtā pamanīju, kur šis nosēdās un vicoju klāt. Pa to laiku saulei priekšā nostājās neliels mākonis un tauriņš kļuva tāds pavisam mierīgs - varēju raksturīgo apakšpusi sabildēt kā vien vēlējos. Beigās izdevās arī tikt pie virspuses kadra - jāsaka, ka arī virspuse tam ir gana raksturīga. Melno līniju tīklojums pakaļspārniem ļoti smalks, gandrīz vai atgādina zirnekļtīklu, kā arī ārmalas laukumiņi parasti gaišāki nekā pārējā spārna pamattonis. Noteikti tādu iepriekš nebiju nekur manījis. Suga apdzīvo augstos purvus, kur kāpuri barojas ar dzērvenēm (tālāk Rietumeiropā gan kāpuri graužot sūrenes). Noteikti, ka liels retums nav, taču Dabasdatos joprojām vienīgie novērojumi ir no Krievu purva. Zinu, ka Teiču purvā arī ir - tā ka Latvijas A-ZA puses purvos šai sugai būtu jābūt sastopamai. Suga nr.95 manā sarakstā.

Sūreņu purvraibenis (Proclossiana eunomia) uzmanības centrā

Nākamajā dienā šo vietu apmeklēju vēlreiz, nu jau ar holandiešu dabas vērotāju kompānijā. Bijām rīta pusi pavadījuši Pededzes apkārtnē, kad piedāvāju viņam kā variantu Krievu purva apkārtnes apmeklēšanu - tas tomēr ne pārāk tālu un tur apkārtnē redzamos tauriņus arī viņam noteikti būtu bijis interesanti aplūkot, jo gan lielais vijolīšu, gan sūreņu purvraibenis arī Eiropas mērogā nav tās pašas biežākās sugas (nu labi - sūreņu purvraibenis Skandināvijā ir bieža suga). Domāts darīts! Aizbraucām, visu arī redzējām, nobildējām - viņam šī vieta tiešām patika. Jo īpaši priecājās pabradāt pa purvu - tur tajā galā jau šādi biotopi ir palikuši visai maz. 

Apšu raibenis (Limenitis populi)

Parastais samtenis (Apanthopus hyperantus)

Spogulīšu resngalvītis (Heteropterus morpheus)

Bet atgriežoties iepriekšējā dienā, turpmākajā manā gājienā joprojām visa mana uzmanība tika pievērsta tauriņiem - mēģināju dažādām sugām iegūt dažādus kvalitatīvākus kadrus par tiem, kas man līdz šim arhīvā. Tā, piemēram, apšu raibeņus fotogrāfējis esmu daudz, bet tādi tiešām labi apakšpuses kadri man nebija - šoreiz paveicās ar vienu indivīdu, ko pārcēlu no ceļa (iespējams bija pirms tam saticies ar mašīnu) papardēs. Tur šis kādu brīdi mierīgi sēdēja un man papozēja līdz beidzot sāka lēnā garā arī ko rāpaļāties un mazliet pat lidināties. Var jau būt, ka nekāds brašais dzīvotājs no viņa tāpat nesanāca, bet vismaz nekļuva par tūlītēju plāceni zem kāda auto riepām.  Starp citu, ja iepriekšējā bloga ierakstā bija redzama spogulīšu rensgalvīša apakšpuse, tad te principā nobeigums stāstam par dažādajiem spārniem - spārnu virspuse tik tiešām krasi atšķirīga! Varētu pat teikt, ka tāda mazliet garlaicīga. 

Meža cauna (Martes martes)

Ar zvēru vērošanu gan man īsti neiet - jā, vāveres šogad gadās bieži redzēt, bet ko citu šķiet visai maz (stirnas neskaitās). Bet tā jau ir - kukaiņu vērošanai piemērotais dienas vidus, savukārt, nav tas labākais laiks, kad mēģināt ieraudzīt kādu zvēru. Tie tad vairāk dažādi rakstura gadījuma novērojumi. Šajā dienā, piemēram, man ceļu pārskrēja divas caunas. Viena pat ne tikai pārskrēja, bet kādu sprīdi skrēja man pretī - laikam biju gana veiksmīgi nostājies ceļmalā. Toties, kā nospiedu fotoaparāta slēdzi, tā uzreiz sadzirdēja un metās lapās. Tādā ziņā spoguļkamerām tas noteikti ir zināms mīnuss - skaļais slēdzis. Tādi nopietnāki putnu un zvēru fotogrāfi pat izmanto dažādus skaņas slāpēšanas paņēmienus, lai ar to cīnītos. Labi, ka kukaiņi tik labi nedzird - nav man tādu problēmu. 

Meža zilenīša (Cyaniris semiarus) ola

Kā jau kādā iepriekšējā bloga ierakstā rakstīju, tad šogad mēģinu arī atrast kādu tauriņu olas - nevarētu teikt, ka sokas ļoti raiti, bet šis tas jau klāt nāk. Šajā izgājienā izdevās ieraudzīt meža zilenīša mātīti, kas snaikstījās ap kādu āboliņa ziedu. Ola izrādās bija iedēta samērā dziļi ziedā un izskatās pēc nelielas, iezaļganas švammītes. Jāsaka gan, ka tiem zilenīšiem olas kopumā ir visnotaļ līdzīgas un noteikšanai vislabāk redzēt pašu tauriņu dēšanas procesā. 

Sakņmīlis Dascillus cervinus

Jauns tauriņš sarakstam, protams, ir labi, bet, lai diena būtu pavisam izdevusies noteikti vajag arī kādu citu kukaiņretumu! Šī diena arī bija no tādām, jo uz zāles stiebriem ceļmalā izdevās ieraudzīt divus sakņmīļus Dascillus cervinus! Diezgan reta suga (vienīgā no Dascillidae dzimtas Latvijā), ko iepriekš nebiju redzējis. Nav arī nekāds sīkulis (ap 1cm vai mazliet vairāk), ko var viegli atšķirt pēc smalkiem, blīviem matiņiem klātā ķermeņa (tāda kā stipri, stipri pāraugusi aveņvabole Byturus tomentosus). Kāpuri attīstoties g.k. dažādu graudzāļu saknēs (angliski gan figurē nosaukums - Orchid beetle). Latvijā nav pārāk daudz publicētu novērojumu un tie g.k. nāk no Slīteres NP, Moricasalas, Ziemeļgaujas kā arī viens novērojums Rīgā.