Brūnvālīšu zilenītis

Lielais nātru raibenis (Vanessa atalanta)

Lielā nātru raibeņa (Vanessa atalanta) ola

Lielā nātru raibeņa (Vanessa atalanta) un Dadžu raibeņa (V.cardui) olu salīdzinājums

No neredzētiem dienastauriņiem man palikušas nu jau gana maz sugu un šogad atliek vien nodarboties ar šo balto plankumu aizkrāsošanu. Tā, piemēram, nebiju vēl bijis Liepājas pusē apskatīt brūnvālīšu zilenīti, kur tam ir vienīgā zināmā atradne Latvijā - šogad tad beidzot izdevās to īstenot. Labākais laiks šai sugai ir pašas jūnija beigas - jūlija sākums un tā nu 3. jūlijā devos ceļā. Pa ceļam līdz Vītiņu pļavām izdevās papildināt savu tauriņu olu kolekciju - ceļmalā pamanīju lielo nātru raibeni, kas aizdomīgi lidinājās gar nelielu nātru puduri. Un tiešām pēc mirkļa uz vienas lapas varēja manīt atstātu olu. Sākumā šķita, ka ola ir praktiski tāda pati kā dadžu raibeņa ola, taču, ja salīdzina abu olu foto, tad atšķirības ir visai izteiktas. Protams, atšķiras arī augs uz kura būtu olas jāmeklē. Sākums veiksmīgs!

Brūnvālīšu zilenītis (Phengaris teleius)

Vītiņu pļavās mani sagaidīja Liepājas pusei ierasta parādība - samērā stiprs un brāzmains vējš. Kaut gan priekš vēja pilsētas standartiem tā tāda viegla brīze vien bija. Saule ar brīžam paslēpās aiz nemīlīgiem mākoņiem, bet kā izrādījās, tas nebija šķērslis meklēto tauriņu atrašanai. Ātri vien atradās viens, tad otrs un saulainajos brīžos pat kādi 4-5 vienlaicīgi. Iemesls kāpēc šī suga Latvijā ir tik reta ir visai vienkāršs - tā ir ārstniecības brūnvālītes (Sanguisobra officinalis) monofāgs jeb kāpuri barojas tikai ar šo konkrēto augu sugu. Brūnvālītes Latvijā ir reti sastopams augs un, pieļauju, ka Vītiņu pļavās varētu būt viena no bagātīgākajām šīs sugas atradnēm. Brūvnālīšu zilenītis gan ir arī viena no mirmekofīlajām sugām, jeb to kāpuru attīstība daļēji noris sarkano skudru ligzdās (par šo 'parādību' vairāk var lasīt ierakstā par lielo mārsilu zilenīti), kas noteikti ir papildus faktors, kas ierobežo tā izplatību. 

Brūnvālīšu zilenīša (Phengaris teleius) ola

Vairākās vietās varēja manīt arī mātītes, kas dēja oliņas uz brūnvālītes zieda - pēc tam uzreiz, protams, gāju meklēt svaigi izdēto oliņu, bet nācās vilties. Nevienā ziedā, kur redzētās mātītes bija piestājušas olu neatradu. Pirmajās reizēs pieļāvu, ka varbūt ola tomēr netika izdēta, bet kad tas jau bija atkārtojies vairākas reizes, sāku pārdomāt vai tik tur nav kāda viltība. Un tik tiešām - vienu ziedu papētīju tuvāk un, uzmanīgi to pašķirot, izrādījās, ka mātītes olu iedēj dziļi zieda galviņā un tā no ārpuses nav nemaz redzama. Ola pēc skata gan tāda visai tipiska zilenīša oliņa - plakana 'švammīte'.  

Vītiņu kapi

Spožās skudras (Laius fuliginosus)

Spīdulis Amphotis marginata

Izpildījis uzdevumu (brūnvālīšu zilenītis - suga nr.96 manā sarakstā), atkāpos uz Grobiņas pusi, kur bija paredzēts kāpt autobusā uz Rīgu. Pa ceļam interesantākais pieturas punkts izrādījās Vītiņu kapi, kas lepojas ar vairākiem tiešām ļoti veciem ozoliem. Vienam bija (un joprojām ir) diezgan iespaidīgs dobums, bet nekādu interesantu dobumu apdzīvotāju, piemēram, lapkoku praulgrauzi neizdevās atrast. Cits ozols bija kļuvis par spožo skudru mājvietu - tieši tajā brīdi bija izlidojusi spārnoto skudru paaudze. Kur ir spožās skudras tur ir arī iespēja atrast samērā reto spīduli Amphotis marginata par kuru jau esmu rakstījis vairākkārt. Arī šajā vietā pietika vien nolupināt dažas mizas plēksnes stumbra pamatnē, lai atrastu divas šīs sugas vabolītes. Tad jau jādomā, ka nav nekāds retums. Neesmu gan šo sugu pagaidām atradis spožo skudru ligzdās, kas ir skujkokos (piemēram, eglēs) - varbūt dod priekšroku lapkokiem? Būs jāpapēta.  

Baltais vīngliemezis (Xerolenta obvia)

Atpakaļceļā gan laiks pamaitājās un no kukaiņu pasaules neko jaunu vai interesantu negadījās redzēt. Pie Grobiņas gan bija neliels mini-uzdevums - sameklēt interesantu gliemežu sugu, balto vīngliemezi (Helicella obvia), kas gan nav tāds īsti dabisks Latvijas faunas elements, bet acīmredzot ir ar dzelzceļu un vilcienu palīdzību ievesta Latvijā no Dienvidu apgabaliem (suga g.k. esot izplatīta stepes zonā). Acīmredzot Latvijā šai sugai piemērotākais biotops ir tieši sausas dzelzceļmalas, jo vairums līdz šim zināmo atradņu (Liepāja, Jelgava, Glūda, Dobele) ir tiešā dzelzceļa tuvumā. Liepājā un tās apkārtnē šī suga ir ļoti masveidīga - te Grobiņas apkārtnē nebija grūti dažu desmitu metru garā joslā sameklēt vairāk kā 100 baltos vīngliemežus. Laiks gan bija sauss un visi gliemeži bija neaktīvi un ierāvušies savās čaulās. Šo sugu visticamāk var arī uzskatīt par invazīvu sugu - vismaz Amerikā, kur tā arī esot ievazāta, to par tādu uzskata. Kaut gan vietējām sugām diez vai baltais vīngliemezis var būt kāds liels drauds, jo pagaidām šķiet ieņem nišu, ko citi gliemeži Latvijā neizmanto - sausus, kserofītiskus biotopus (dzelzceļmalas). Bet nu jāvēro un jāskatās, kā tas baltais vīngliemezis uzvedīsies nākotnē.