Četrrāpus starp Kalngales liedaga izskalojumiem

Liedags pie Kalngales - izskalojumu zonā pilns ar kukaiņiem

Pagājušajā nedēļā ienāca ziņas, ka jūras posmā Kalngale - Garciems liedaga saskalojumi esot pilni ar kukaiņiem! Kaut kādos nelielos apjomos tā principā ir samērā normāla parādība katru gadu pavasarī, jo jūra tomēr ir samērā nepārvarams šķērslis lidojošajiem kukaiņiem un tur tie atduras kā pret 'sienu' - vai nu pašu lidojuma vai kādu spēcīgāku vēja brāzmu vadīti. Taču tādu īsteni masveidīgu kukaiņu 'birums' liedagā, kad gandrīz vai ikkatrs sprungulis ir aplipis ar lapgraužu, mārīšu un neskaitāmu citu kukaiņu pulkiem, gan tik bieži novērojams nav. Kukaiņu pētniekam šādi gadījumi ir kā sēņotājam mežā uzieta milzīga baraviku plantācija - neizmērojama prieka un laimes avots, jo nelielā platībā parasti ir iespējams atrast galvu reibinošu sugu daudzveidību un pa vidu parasti mēdz arī atrasties kādi retumi.  Tādu iespēju it kā negribēju laist garām un biju jau ceļa jūtīs uz šo 'zelta' pludmali. Diemžēl uzreiz kādā no nākamajām dienām iespēja turp aizbraukt neradās un līdz Kalngales liedagam tiku vien piektdienas, 26. maija, vēlā pēcpusdienā. Un tā vien izskatās, ka galveno 'tusiņu' biju jau diemžēl nokavējis - protams, kukaiņu bija tāpat daudz, taču ne tāds Eldorado, kā es to biju iedomājies. Diezgan daudzie dažādu blakšu, mārīšu u.c. b/m līķīši tikai aptuveni ieskicēja to ainu, kas te droši vien bija kādas dažas dienas vai nedēļu iepriekš. Bet, ja jau atbraucis biju, tad jau jāpastaigā bija. Pareizāk sakot, jāparāpo, jo rūpīga šo izskalojumu, sprunguļu u.c. drazas pārbaude ir iespējama vien četrrāpus. 

Bērzu spurdžu zemesblatks (Keidocerys reseade)

Zemesblakts Cymus claviculus

Balandaugu blakts Piesma maculatum

Kolēģis, kad nodeva man informāciju par šo kukaiņu daudzumu, izteicās, ka starp daudzajām vabolē esot arī liels skaits dažādu blakšu. Es jau sapriecājos, jo cerēju, ka varbūt trāpīsies kas neredzēts un jauns! Blaktis tiešā bija daudz, bet dominēja g.k. divas sugas - vairogblakts Elasmostethus interstinctus un bērzu spurdžu zemesblatks (Kleidocerys resedae). To tur bija desmitiem! Tā ka principā taisnība jau bija - blakšu bija daudz! Bet nu vienu jaunu sugu tomēr izdevās 'izspiest' - starp gružiem atradās arī pāris zemesblakts Cymus claviculus īpatņi. Cymus ģints (pie mums ir 3 sugas) zemesblaktis vispār ir samērā interesantas, jo atšķirībā no vairuma citu zemesblakšu sugu, tās nav ir tādas samērā lēnīgas un dzīvo nevis tuvu pie augsnes, bet gan uz augiem - g.k. meldriem (Scyrpus) un doņiem (Juncus sp.). Visas trīs sugas gan ir samērā līdzīgas, bet šo var atpazīt g.k. pēc segspārnu punktējuma, kur gar vairodziņa malām ir platāka, spīdīga josla bez punktējuma (citām sugām tā vieta ir punktēta tāpat kā pārējais segspārns). Neviena no sugām gan nav nekāds īpašais retums. C.claviculus dabiskā vidē (pludmale gan jau arī ir 'dabiska' vide, taču, protams, vairumam sugu, kas tur tajos gružos ir atrodamas, tā nav tipiskā dzīvotne, kur suga normāli ir sastopama, vairojas utt.) g.k. ir atrodama uz dažādām doņu sugām. No citām blaktīm vēl var atzīmēt tikai sīka izmēra blakti, kas mazliet atgādina tīklblakti (sākotnēji, to pamanot, pat sapriecājos) - balandaugu blakšu (Piesmatidae) dzimtas suga Piesma maculatum. Suga droši vien parasta un dzīvo tiešām uz 'balandaugiem' - gan pašām balandām (Chenopodium), gan balodenēm (Atriplex). Redzēju gan tikai otro reizi mūžā un arī pirmā reize bija tādā pašā situācijā - liedagā uz kāda sprungulīša. 

Skrejvabole Clivina fossor

Skrejvabole Agonum (=idiochroma) dorsale

Skrejvabole Dyschirius sp.

Dominējošākās kukaiņu grupas, ko tur izskalojumos varēja sastapt bija skrejvaboles un īsspārņi. Nekas gan tāds pārlieku interesants šķiet starp tiem netrāpījās. Vismaz tāds, ko varētu viegli atpazīt tāpat 'uz aci'. Ja nu varbūt Clivina fossor, kas ir suga ar visai raksturīgu ķermeņa formu. Suga gan skaitās bieži sastopama, taču kaut kā līdz šim fotogrāfējis nebiju. Tāpat beidzot izdevās normālāks kadrs ar bieži sastopamu Idiochroma dorsale, kas gan te pludmalē noteikti bija ieklīdusi nejauši, jo tā principā g.k. ir sastopama agrocenozēs. Vairākums īpatņu gan bija no grūti nosakāmo sugu grupas - dažādi Bembidion-i, Dischyrius-i u.c., ko pēc foto ne visus var atpazīt. Par īsspārņiem nemaz nerunāsim - tur praktiski visas sugas bija tādas sīkas un neko neizsakošas tā ka tos praktiski vispār nefotogrāfēju. Starp košākajām sugām vien bija pāris Paederus-i, kas šādās vietās ir gana tipiska suga. 

Ūdensmīlis Helophorus sp.

Peldvabole Haliplus sp.

Vispār tā bija tāda šo dienu caurvijoša tēma - daudz dažādu sīka izmēru vabolīšu no dzimtām vai ģintīm, ko pēc foto nav iespējams īsti noteikt. It kā interesanti, jo, piemēram, tādas peldvaboles šķiet vispār fotogrāfējis nebiju (jo normāli tās dzīvo zem ūdens) - tā ka vismaz ir tagad kolekcijā normāls šīs dzimtas (Haliplidae) pārstāvja foto. Taču tā kā es pēdējā laikā esmu tiešām kļuvis g.k. par 'sugu mednieku', tad tomēr mazliet ne līdz galam interesanti. Tā, piemēram, kādi Helophorus ģints ūdensmīļi ir jau redzēti iepriekš, bet nu sugas tur  ir sarežģīti nosakāmas pat, ja tur vaboli rokās un pēta to zem binoklulāra lielākā palielinājumā. Kur nu vēl pēc foto. T.i. vismaz šīs grupas nespeciālistam, jo var jau būt, ka pasaulē ir arī kāds spečuks, kas tīri uz pieredzes rēķina varētu ar samērā augstu precizitāti (bet, droši vien arī ne 100%) sugas nosaukt pēc foto. Es tāds, protams, neesmu. Tā ka droši vien manā sugu kolekcijā neviena precīzi noteikta Helophorus ģints suga tik drīz arī neparādīsies. Ar to laikam jāsamierinas.

Mugurradzis (Notoxus monoceros)

Smecernieks Archarius (=Curculio) crux

Melndzeltenā mārīte (Tytthaspis sedecimpunctata)

Bet nu labi - daži līdz sugai atpazīstami objekti tomēr vēl atradās. Piemēram, bija vairākas vaboles ar raksturīgu segspārnu zīmējum un vēl raskturīgākas formas priekškrūšu vairogu, kas pārkaras pāri galvai kā tāds rags. Atbilstošs arī latviskais nosaukums - mugurradzis (Notoxus monocerus). Samērā parasta skudrvaboļu (Anthicidae) dzimtas suga, kas apdzīvo g.k. dažādus zālājus. Normālos apstākļos dabā visai grūti fotogrāfējams radījums, jo kā jau skudrvabolēm pienākas - pārvietojas ļoti veikli. Tā ka katrs jēdzīgais šīs sugas foto principā ir gandrīz 'zelta vērtē'. Gandrīz tik pat raksturīga izskata suga ir arī "ticīgais" smecernieks ar baltu krustu uz mugras - Archarius crux. Kā redzamas, tad pat sugas latīniskajā nosaukumā ir atsauce uz šo krustu (crux = krusts). Mazliet gan rodas jautājumi kādas konfesiju šis smecernieks pārstāv, jo krusts tomēr ir kājām gaisā - vai tik nebūs sātanisma pielūdzējs? Vai vismaz blekmetāla cienītājs kā minimums. Lai nu kā - agrāk tādu sugu redzējis nebiju, tā ka vērtīgs kadrs! Skaitās gan parasta suga, kas būtu meklējama uz dažādām kārklu (Salix sp.) sugām. Parasti šādās pludmalēs var arī kārtīgi papriecāties par dažādu mārīšu sugu daudzveidību, taču šoreiz patrāpījās tik kādas 5 sugas. Viena no tām gan bija šogad neredzēta - melndzeltenā mārīte (Tytthaspis sedecimpunctata). Starp citu izrādās visām mārītēm tagad kopš 2. maija ir doti oficiāli latviskie nosaukumi - atrodami Biosistēmu Terminoloģiju centra (BTC) izdotā biļetena 1. sējuma 2. numura rakstā "Organismu latviskie nosaukumi (3)". Pieejams tīmeklī šajā adresē. Vispār ļoti vērtīga iniciatīva, jo kopumā ņemot, dažādu kukaiņu (un arī citu organismu) latviskajos nosaukumos vietām ir ieviesies diezgan paliels bardaks un līdz šim nav bijis īsti neviens, kas to uzņemtos sakārtot. Šķiet, ka Biosistēmu Terminoloģiju centrs (kā saprotu, tad g.k. Artura Stalaža vadībā) varētu būt beidzot uzņēmies šo smago un brīžam nepateicīgo (jo visiem izdabāt jau nekad laikam nevarēs) darbu - gan apkopot esošos nosaukumus, gan tos nepieciešamības gadījumā atjaunināt. Jeb kā tas rakstīts pašā BTC biļetena 1. numurā, citēju: "Viens no šo revidēto nosaukumu sarakstu pamata mērķiem ir — nodrošināt publisku pieeju zinātniskajai terminoloģijai atbilstošiem organismu taksonu latviskajiem nosaukumiem, lietošanai speciālajā mācību literatūrā un oficiālajā saziņā.". Cik nu paskatīju, tad, manuprāt, vairums nosaukumu ir gana jēdzīgi un atbalstāmi - būs te blogā vismaz mārītēm tie jāievieš, lai sāk plašāk aiziet tautās! 

Samtmuša, visticamāk Acrosathe annulata

Apmēram tā tad pagāja pāris stundas pludmalē. Nekas izcils, bet nu galīgi tukšā jau arī gluži ne. Noslēgumā jau pie Kalngales dzelzceļa stacijas, sausā smilšainā klajumā pamanīju šādus interesantus, pelēki sudrabainiem matiņiem klātus divspārņus - samtmušas! Vairums sugu gan ir klātas zeltainiem vai kādas citas krāsas matiņiem un šādu sudrabaino sugu nav daudz. Pēc noteicēja šī man sanāk kā Acrosathe annulata. Dzīvojot tipiski kāpās u.c. smilšainās vietās. Pieaugušās mušas tā arī mīlot sēdēt atklātās vietās uz smiltīm, kur tās patiesībā nemaz tik viegli nav pamanīt, jo gaišais ķermeņa apmatojums uz gaišo smilšu fona diezgan labi tomēr saplūst. Kāpuri esot ļoti slaidi un gari un dzīvo tieši smiltīs un irdenā augsnē. Tagad tā pētu internetā bildes un domāju vai tik tādus arī neesmu kaut kad redzējis - vismaz pāris reizes noteikti esmu smiltīs atradis tādus ļoti slaidus, baltus kāpurveidīgus radījumus, kas ļoti aktīvi lokās un kustās. Vai arī varbūt tās bija kādas nematodes? Jāpēta vai neesmu nofotogrāfējis... Bet nu šādu sudrabainu samtmušu dabā noteikti redzēju pirmo reizi!  Glīts radījums.