Tīklblakts Nr.4 - Dictyla humuli!

Tauksakne (Symphytum sp.)

Nākamajā dienā pēc Jumpravas/Dendrārija sekmīgās tīklblakšu dienas bija jābūt Botāniskajā dārzā, bet par cik potenciāli izskatījās, ka varētu būt kādu pāris stundu dīkstāve, tad paķēru līdzi fotoaparātu. Ar domu, ka varētu tad kādu līkumu izmest pa dārzu un paskatīties, kas jauns ar pavasara siltumu ir parādījies. Doma patiesībā bija arī pameklēt vienu Dictyla ģints tīklblakšu sugu, jo vienā Zanda Spura rakstā kā reizi bija atzīmēts, ka viņš Rīgas Botāniskajā dārzā uz ārstniecības tauksaknes (Symphytum officinale) bija atradis vienu sugu (mazliet plašāk par to vēlāk). Biju jau iepriekš piefiksējis, ka vismaz vienā vietā tauksaknes aug diezgan daudz. Tiesa gan ne ārstniecības, bet gan lielziedu (S.grandiflorum), bet varbūt ka tīklblaktīm der arī tāda suga? Tā nu, pienākot brīvbrīdim, devos pastaigā un rūpīgi meklēju un apskatīju visas iespējamās tauksaknes un tām līdzīgos augus (nevarētu teikt, ka joprojām spēju 100% tauksakni atpazīt - varbūt kāda daļa no augiem bija kaut kāds cits tuvu radniecīgs augs?). Taču nekā... Pat ne aizdomas par tīklbkaktīm. Varētu teikt, ka atmetu ar roku un šajā dienā foto aktivitātēm metu mieru. Pirms došanās prom vēl gan bija jāparunā pa telefonu un man, kā jau daudziem citiem tas ir raksturīgi, ir ieradums, runājot pa telefonu, staigāt turpu šurpu. Tā nu runāju un staigāju gar tauriņu mājas siltumnīcu līdz nonācu līdz tās galam, kur ceļmalā pamanīju iepriekš neapskatītu tauksakņu audzīti (attēls augstāk - neesmu pārliecināts, ka tās ir ārstniecības tauksaknes. Drīzāk kāda cita suga vai šķirne, jo ziedu krāsa īsti ne tāda). Mazliet pieliecos un ko es tur redzu? Tīklblakts!! 

Tīklblakts Dictyla humuli

Uzreiz sarunu varbūt nenorāvu, bet tiklīdz saruna beidzās - tad gan metos pakaļ fotoaparātam. IR - ceturtā tīklblakšu suga šogad! Dabā bija skaidrs, ka tā ir no Dictyla ģints, bet tā kā Latvijā ir sastopamas vairākas sugas un no galvas uzreiz neatcerējos, kas tur īsti jāskatās, tad ar noteikšanu uzreiz nesteidzos un atstāju to līdz brīdim, kad tikšu pie literatūras. Mājās, jau pētot noteicējus, viss kļuva skaidrs, jo noteikšana samērā vienkārša - Dictyla humuli! Līdzīgākā suga ir D.convergens, kas praktiski tāda paša izskata, vienīgi priekškrūšu vairoga centrālā daļa ir gaiša nevis tumša (un atšķiras arī pieres radziņu novietojums). Tā suga gan visai strikti dzīvo uz neaizmirstulītēm (Myosotis sp.) tā ka principā kā variants atkrīt pat ja skatās tikai pēc barības auga, jo D.humuli savukārt strikti dzīvo tikai uz tauksaknēm (Symphytum sp.) Pārējās diva sugas (lupuli un echii) primāri arī izvēlas citus barības augus (lupuli - neaizmirstulītes; echii - daglīšus u.c. radniecīgus augus), bet tām sugām gan papildus ir norādīts, ka var būt atrodamas arī uz tauksaknēm. Tās abas gan ir mazāk līdzīgas kaut vai tāpēc, ka tām abām ir tumši stilbi un arī atšķirīgas citas pazīmes (piemēram, lupuli tumši pirmie ūsu posmi, bet echii priekškrūšu vairoga uzliektās malas vismaz 2x šaurākas). Tātad ar sugu viss ir skaidrs! Patiesībā uz šī nelielā pudurīša izdevās atrast kādus 5 īpatņus - divus pārīšus un vienu vientuļnieku. Mazliet gan dīvaini, ka nekur citur dārza teritorijā neatradās - tikai šajā vietā?

Tīklblaktis Dictyla humuli

Interesants stāsts paveras, ja papēta šīs sugas vēsturi Latvijā. Principā pirmo (un vienīgo) reizi sugu Latvijai minējis ir Zandis Spuris savā 1950. gada rakstā par Latvijas blakšu faunu ("Materiali [sic] par Latvijas PSR blakšu (Heteroptera) faunu. I."), kurā ir publicēta Monanthia humuli atradne pie Brekšupītes (manuprāt domāta Piķurgas izteka no Juglas ezera?). Atšķirīgs ģints nosaukums ir Ok, jo agrāk Dictyla ģinti tā arī dēvēja par Monanthia. Suga arī izskatās, ka ir domāta tā pati, jo atbilst sugas autors (Fabricius). Vienīgā problēma, ka autors to ir atradis uz purva neaizmirstulītēm (Myosotis palustris), kas galīgi neatbilst sugas bioloģijai! Drīzāk te runa varētu būt par Dictyla convergens vai lupuli. Līdzīgās domās ir Aleksandrs Lukašuks, kas savā Baltkrievijas un Baltijas blakšu čeklistā (izdots 1997. gadā) norāda, ka Spura publicētais atradums attiecas uz D.convergens. Citu literatūrā publicētu novērojumu šai sugai Latvijā nav. Tajā pašā Spura publikācijā gan ir atrodams arī iepriekš pieminētais tīklblakšu atradums Botāniskajā dārzā (kas tad mani vispār motivēja te kaut ko meklēt), kad 22.07.1949. uz tauksaknēm viņš bija atradis sugu Dictyla echii (publicēta kā Monanthia echii). Ņemot vērā, ka šai sugai tauksakne tīri teorētiski var būt kā barības augs, tad it kā nav pamata apstrīdēt. Līdz ar to, pēc visa spriežot, pirmais zināmais sugas atradums Latvijā varētu piederēt Valdai Ērmanei, kas 2014. gada 7. jūnijā šo sugu uz tauksaknēm bija nofotogrāfējusi pie Rundāles pils (novērojums dabasdati.lv). Protams, pastāv iespēja, ka kādam pētniekam kolekcijā ir kāds agrāks novērojums, bet man pagaidām šādas informācijas nav. Šogad, dažas dienas vēlāk (20.05.2017) pēc mana novērojuma, V.Ērmane šo sugu atrada vēl citā vietā Rundāles novadā - pie Saulaines (novērojums dabasdati.lv), tā ka izskatās, ka suga varbūt vietās kur aug tauksaknes nemaz tik reta nav. Kas zin - laiks rādīs. Katrā ziņā turpmākos man pieejamos novērojumus apkopošu tajā pašā bloga ierakstā par tīklblaktīm.  

Smecernieks Mogulones aperifoliarum

Zīļu smecernieks (Curculio glandium) - mātīte

Zīļu smecernieks (Curculio glandium) - tēviņš

Pirmais izgājiens, kas nesekmējās ar tīklblakšu atrašanu, gan galīgi tukšā nebija. Īstenībā Botāniskais dārzs tādām īsām 1-2h pastaigām ar fotoaparātu ir ļoti laba vieta. Jā, varbūt cerības uz kaut kādiem ekstrēmiem retumiem nav tik lielas, taču dažādas parastākas sugas te čum un mudž. Tajā skaitā arī tādas, ko es iepriekš redzējis neesmu. Tā, piemēram, vienā dobē atradu samērā lielu lakaču (Pulmonaria) klājienu un atcerējos, ka uz tādiem dzīvo Mogulones ģints smecernieki, kas Latvijā nav pārāk bieži atrasti un esot pat potenciāls šajā ģintī atrast pat kādas jaunas sugas Latvijai. Lakaču suga gan nebija vietējā - ja nemaldos, tad Pulmonaria filarszkyana, bet nu varbūt kas tāds arī der? Un tik tiešām - uz viena auga atradās sīks smecernieciņš! Pēc visa spriežot (g.k. pēc segspārnu zīmējuma un brūnajiem kāju stilbiem) Mogulones asperifoliarum. Nekas jauns un Eiropā skaitās biežākā ģints suga. Nav arī strikti saistīta ar lakačiem kā tādiem, bet ir polifāgs uz dažādiem skarblapju (Boraginaceae) dzimtas augiem. Redzējis līdz šim tādu nebiju - tā ka man jau prieks. Tāpat prieks bija no dažiem ozola zariem nopurināt zīļu smecernieku (Curculio glandium), kam ir viens no, ja ne pats garākais 'snuķis' no visām Latvijā sastopamajām smecernieku sugām. Bija vairāki īpatņi ar mainīgu 'degunu' garumu un kaut kā sākotnēji iedomājos, ka tas ar garo snuķi ir tēviņš, bet mātītēm ir īss snuķis, bet izrādās zīļu smecernieku pasaulē tas ir pavisam otrādi!   

Samtērce sp. (Trombidiidae)

Dzeltenrakstainais lapkoku koksngrauzis (Saperda scalaris)

Putekšņvabole Kateretes pusillus

Zināmā mērā pārsteigums bija uz viena lapkoku bluķīša (sugu tā arī nesapratu) atrast vienu no glītākajiem Latvijas koksngraužiem - dzeltenrakstaino lapkoku koksngrauzi (Saperda scalaris). It kā suga nav reta, bet tomēr biežāk asociējas ar mežiem nevis pilsētu. Vienu reizi gan esmu atradis arī dārzā uz vecas ābeles stumbra (mežs gan tur ir gandrīz blakus. T.i. bija blakus - nu jau ir nocirsts) un, ņemot vērā, ka sugas kāpuri galīgi nav izvēlīgi kāda koka koksni grauzt (der jebkādi lapkoki, bet reizēm pat arī skujkoki), tad varbūt nav pat nemaz tik liels pārsteigums. Suga samērā bieži sastopama vai arī vismaz cilvēki šādu krāšņumu bieži pamana - piemēram, sēžam uz malkas čupas.  No viena tūjas zara savukārt nokrita cits pārsteigums - iepriekš neredzētas dzimtas vabole! Sākumā gan domāju, ka tas kāds spīdulis (Nitidulidae), bet ātri atausa atmiņā, ka šādas vabolītes ar saīsinātiem segspārniem ir arī tuvu radniecīgajā putekšņvaboļu (Kateretidae) dzimtā. Un tiešām - šī izrādās arī ir putekšņvabole Kateretes pusillus. No citām ģints sugām (tādu nav daudz - tikai trīs) atšķiras ar izteikti resno taustekļu pirmo posmu. Droši vien, ka nekas rets, bet nu neatminos, ka ar kaut ko līdzīgu būtu kādreiz sastapies. Vispār intereses pēc būs jāpaskaita cik ir tādu vaboļu dzimtu, kurām man nebūtu vismaz viens kāda pārstāvja (pat ja ne līdz suga noteikta) foto. Droši ar visādām nelielām dzimtām (gan vaboļu izmēra, gan sugu skaita ziņā) kādas ~20 varētu salasīties (kopā Latvijā konstatētas 105 vaboļu dzimtas).   

Zemesblakts Ischnodemus sabuleti

Mīkstblakts, iespējams Lygus gemellatus

Nobeigumā divas blakšu sugas, ko arī varētu uzskatīt daļēji par pārsteigumiem. Pirmā ir jau te blogā šogad rādītā zemesblakts Ischnodemus sabuelti, kas negaidīti nokrita no viena liepas zariņa. Negaidīti, jo suga tomēr ir saistīta ar lielajām graudzālēm ūdenstilpju krastos utml. Šis īpatnis gan bija savādāks kā iepriekš satiktais - ar pilnībā attīstītiem segspārniem, kas ir nevis saīsināti, bet nosedz gandrīz visu vēderu. Tātad - lidotspējīgs eksemplārs! Zemesblaktīm (un vispār daudzām blaktīm kopumā) tā tāda raksturīga iezīme, ka populācijās var būt gan nelidojoši, gan lidojoši īpatņi. Tiem, kam spārni ir attīstīti, protams, galvenais uzdevums tad arī ir - lidot un mēģināt apgūt jaunus biotopus. Acīmredzot tā arī šis eksemplārs te dārzā bija nonācis - vienkārši nejauši ielidojis. Kādā Botāniskā dārza stūrī gan noteikti jābūt arī kādam piemērotam pleķītim, kur šī suga varētu dzīvot arī pastāvīgi. Uz vienas tūjas savukārt atradās viena gaišai dzeltenzaļa mīkstblakts, kas, manuprāt, ir Lygus gemellatus. Tā būtu man jauna suga, tiesa tā Lygus ģints noteikšana nav tā vienkāršākā, jo sugas ir ar ļoti mainīgu zīmējumu. Lai nu kā - pietiekami ražīga pastaiga un gan jau vēl daudz kas neredzēts slēpjas Botāniskā dārza takās.