Vaboļu diena Olaines novadā

Meži uz DR no Dzērumiem (Olaines n.)

Atkal diezgan ilgs laiks atkal pagājis kopš pēdējā bloga ieraksta. Šoreiz jāsaka, ka esmu bijis nevis slinks rakstītājs, bet gan tik tiešām nekur ārā dabā neesmu bijis. Diezgan traki vispār. Protams, visādi darbiņi jau ir bijuši jādara, tad laiks ārā tāds draņķīgs (ļoti gaidu tādu īstenu pavasara ienākšanos – pagaidām tas pavasaris baigi lēni tomēr nāk), bet nu dažas dienas vienkārši arī nobumbulēju pa mājām. Plāni gan bija lieli, bet nu… Citreiz tā gadās, ka diezgan daudz ko vienlaicīgi gribas savās ķetnās nest (tēlaini izsakoties), bet kā viena lieta nojūk un 'izkrīt no rokām', tā mēģinot to kaut kā tvert un ķert un paspēt nenomest, tā visas citas lietas ar izbirst kur kurā – visi plāni pajūk un motivācija darboties izsīkst. Kamēr pamazām pa vienai neuzlasa tās izbirušās 'lietas'.  Bet nu svētdien tika solīts labs laiks, garastāvoklis ar bija uzlabojies – jālaiž dabā! Izvirzīju galveno mērķi naktstauriņu sezonas atklāšanu, jo naktī solīja pat +9 grādus kaut kur Latvijas dienvidu daļā. Priekš aprīļa pirmās puses tas jau diezgan silts! Apsvēru pat varbūt nakšņošanu mežā, bet dažas prognozes tomēr paredzēja arī tikai +5 grādus, kas atkal tāds uz vēso galu tomēr. Tāpēc nospriedu par sezonas atklāšanu klasiskā vietā – vasarnīcā, kur jebkurā brīdī var palīst gultā zem silta segas.

Šneidera mizmīļa (Boros schneideri) kāpurs

Bērzu briežvaboles (Ceruchus chrysomelinus) kāpurs

Bērzu briežvabole (Ceruchus chrysomelinus) -  mātīte

Līdz vakaram gan, protams, ilgi jāgaida, tāpēc dienu arī centos izmantot maksimāli – ar gājienu no Dzērumu (ak šis ciemats ar kolorīto nosaukumu) apkārtnes līdz vasarnīcai. Pa ceļam cerams kādu blakti ieķeksējot un arī izdomāju, ka varētu sākt patrenēties kādu bišveidīgo fotografēšanā (ar šo kukaiņu foto man ļoti švaki). Dienas beigās gan vērtīgākie guvumi izrādījās vaboles! Pamatā šajā apkārtnē dominē priežu meži (vietām tīri smuki un skaisti) ar eglēm, kā arī vietumis tādi ļoti zolīdi melnalkšņu dumbrāji (tos šķērsot nebiju šajā dienā gatavs – pārvietojos pamatā pa ceļiem, stigām takām un izcirtumiem). Dažas no šajā dienā sastaptajām sugām bija tieši šādiem labiem un vērtīgiem biotopiem raksturīgas. Pirmā no tām – šneidera mizmīlis (Boros schneideri), kas ir tāda interesanta suga (par to plašāk esmu rakstījis te). Kāpuri dzīvo zem atmirušu priežu mizas un varētu domāt, ka varētu būt bieži sastopama suga (priedes taču mums ir visur!), bet jāsaka, ka galīgi ne visur Latvijā ir sastopams (Kurzemē samērā liels retums, piemēram). Šajā pusē šo iepriekš nebiju redzējis kaut gan tālāk uz austrumiem, Baldones un Ķeguma apkārtnēs, tā ir vietām ir pat relatīvi bieži sastopama suga. Otra vērtīgā suga ir bērzu briežvabole (Ceruchus chrysomelinus), ko te jau biju atradis iepriekš - patiesībā apciemoju pat tieši to pašu egles kritalu (sugas nosaukums samērā mānīgs – kāpuri pamatā tomēr apdzīvo trupējušas egļu kritalas, kaut gan retumis ir arī bērzos). Ar domu paskatīties kas te ir mainījies kopš 2019. gada. Toreiz atminos, ka blakus bija jau sakrāsots plānots izcirtums, kas tagad bija arī par tādu kļuvis realitātē. Bet kas interesanti – apdzīvotās egļu kritalas nebija aiztiktas, palikušas burtiski 10m no izcirtuma malas. Varbūt nejauši.

Asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes)

Asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes)

Asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes)

Trešā vērtīgā suga, ko izdevās sastapt ir vispār mans viens no Latvijā sastopamo vaboļu favorītiem – asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes). Nu tik dizainiski košs radījums! Dabā vēl tā ķermeņa virspuse izskatās  kā ar tādu matētu nagu laku noklāta – fotoattēls īsti pat to nevar parādīt. Visai liels retums Latvijā – katra sastapšanās ar to ir kā mazi svētki! Par pirmo plakaņu sastapšanās reizi ir bijis blogā ieraksts jau TE, bet kopš tās reizes šo sugu te vasarnīcas apkārtnē jau biju atradis iepriekš. Patiesībā pat vairākās vietās – 2x vaboles un arī kāpurus (šo atradumu apraksti gan nav blogā iekļuvuši, tajā posmā es esmu bijis slinks rakstītājs). Tā ka pats par sevi atradums nav pārsteigums, bet nu šis atradās vēl citā vietā, paplašinot plakaņu vasarnīcas apkārtnes areālu. Viens foto labi parāda sugas nosaukuma patiesumu – plakanis tik tiešām ir plakana vabole. Īpaši pielāgota dzīvei zem atmirušu priežu mizas. Vienā izcirtumā atradās veseli 5 eksemplāri – viens zem izcirtuma vidū atstāta pusnokaltuša priedes stumbeņa, bet vēl 4 nedaudz tālāk izcirtuma malā zem nokaltušas priedes mizas gabala (foto zemāk).

Asinssarkanā plakaņa (Cucujus haematodes) apdzīvota priede izcirtuma malā

Izcirtumi te diemžēl ar pēdējos gados ļoti pieauguši skaitā un platībā un diemžēl šajā meža masīvā (tā orientējoši posms no Olaines līdz Baldonei) īsti nav nekādu aizsargājamu teritoriju (dabas liegumi, medņu mikroliegumi utml.), kas varētu ilgstošāk te šos vecos mežu nogabalus saglabāt. Vienīgā cerība uz LVM labvēlību. No šīm trim sugām asinssarkanais plakanis ir visretākā un ar teorētiski visaugstāko aizsardzības vērtību, jo tā ir ne tikai reta suga Latvijā, bet arī visā Eiropā (sugas kopējais areāls gan ir diezgan plašs un Krievijas taigas zonā stiepjas visai tālu uz austrumiem), bet praktiska vērtība šai sugai pagaidām nav (praktiski - no šīm sugām bērzu briežvabole ir ar augstāko aizsardzības statusu), jo asinssarkanais plakanis nav iekļauts nekādos aizsargājamo sugu sarakstos, jo vienkārši pirmo reizi tika atrasts relatīvi nesen un kopš tā laika nekādi labojumi tajos nav veikti. Šobrīd gan Latvijā ir uzsākts vērienīgs projekts, kas paredz atjaunot aizsargājamo sugu sarakstus un jādomā, ka asinssarkanais plakanis pelnīti beidzot atradīs tur savu vietu. Tiesa vai līdz tam laikam manā vasarnīcas apkārtnē kas būs saglabājies no veciem priežu mežiem? Kas zin.

Joslainais ādgrauzis (Dermestes lardarius)

Ēnvabole Zilora sp.

Dienas pirmā puse kaut kā tā āri pagāja - vairāk vērojot dažādas priedes. Patiesībā arī vēl cerēju uz Leptoglossus blakts uznācienu, bet pagaidām nekā. Vienā vietā zem vaļējas priedes mizas gabala atradās joslainais ādgrauzis (Dermestes lardarius) – liela prastība, taču dabiskā vidē šķiet šo manīju pirmo reizi? Tas pārsvarā tomēr ir tāds tipisks mājokļu apdzīvotājs, kur to kāpuri pārtiek no dažādiem dzīvnieku izcelsmes izstrādājumiem (zvērādām, izbāzeņiem u.c. medību trofejām, kažokiem, arī beigtiem kukaiņiem pagultēs utml.). Tur aiz mizas bija dažas beigtas mārītes – iespējams tās bija tur ‘licis uz zoba’.  Vēl šajā gājienā zem vienas citas piepjainas (kaut kādas sīkpiepes šķiet bija saaugušas) priedes mizas atradās Zilora ģints ēnvabole. Prieks, jo tīri labs retums! Bēda, jo diemžēl šīs ģints sugu noteikšanā ir diezgan lielas neskaidrības mūsdienās – tā ka pagaidām vairāk par Zilora sp. nevaru ‘izspiest’. Eksemplārs gan tika pieturēts burciņā un līdz ar to – ja būs to noteikšanā kāds būtisks progress, tad varēs atgriezties pie šī eksemplāra un pārbaudīt vai izdodas tikt skaidrībā.

Smilšbite Andrena clarkella

Strepsipters (Stylops sp.) smilšbites Andrena clarkella vēderā

Lielā zemes kamene (Bombus terrestris)

Labi, mazliet atelpa no vabolēm. Kā tad veicās ar mazo plānu fotografēt kādus bišveidīgos? Pašvaki. Lai arī bija samērā silts, aktivitāte tāda ļoti augsta nebija. Maz arī ziedošu augu – kārkli vēl nebija tā kārtīgi izplaukuši. Tik vienā ceļmalā (kā jau te ierasts – izcirtuma malā) pamanīju plašāku māllēpju klājienu. Protams, jāpiestāj paskatīties vai tomēr to ziedos kas nesēž? Pāris bites tomēr atradās! Visvairāk bija smilšbites Andrena clarkella – suga, ko pagājušogad tā kā medīju, bet kaut kā neizdevās pamanīt. Lido agri sezonā, laikam ne tik daudz smilšainās vietās kā mežos un mežmalās. Samērā viegli atpazīstama pēc rudajām krūtīm, melnā vēdera un oranžajām pakaļkājām (gan stilbs, gan pēdiņas). Pirmo eksemplāru iesmēlu tīkliņā un atskārtu, ka tā vēderā bija ieperinājies kāds no strepsipteriem (Stylops sp.). Ai kā gribas ieraudzīt šo ļoti interesanto kukaiņu tēviņus… Kad tas izdosies, tad noteikti būs blogā plašāks raksts par tiem jāuzcep. Parazītiski kukaiņi ar ļoti interesantu bioloģiju un izskatu. Bet nu to citu reiz tad. Vēl šajā vietā no viena māllēpes zieda uz citi ļoti smagnēji lidinājās šī gada pirmā kamene! Milzīga! Pēc izmēra un krāsojuma spriežot – lielā zemes kamene (Bombus terrestris). Kameņu iepazīšana arī ir viens no šī gada mazajiem mērķiem. Ne nu tur baigi par ekspertu kļūt, bet nu vismaz parastākās sugas vajadzētu prast atpazīt (mazliet jau kauns, ka tagad to neprotu) - saimniecībā šīs zināšanas lieti noderēs.

Mizasblakts Aradus betulae

Mizasblakts Aradus corticalis

Mizasblakts Aradus corticalis un A.betulinus potenciāli apdzīvots egles celms

Mizasblakts Aradus betulinus

Mizasblakts Aradus betulinus apdzīvots celms ar Antrodia sp. piepi

Kā ar blaktīm šajā gājienā? Švaki. Kaut kā uzņēmu samērā labu gājiena ritmu un nebija baigā motivācija īpaši rušināties kādās pērnajās lapās vai citur, kur varētu kādu sauju sugu sakasīt. Šādā stilā pārvietojoties toties sanāca tīri laba mizasblakšu vērošana – īpaši apskatot izcirtumos atstātus, piepjainus bērzu stumbeņus un saulē izkaltušus egļu celmus. Uz pirmajiem, protams, sēdēja tipiska to apdzīvotāja – Aradus betulae, kas ir sastopama vai uz ik katra bērza, kas ir apaudzis ar posaspiepēm (Fomes fomentarius). Uz egļu celmiem savukārt bija divas sugas – Aradus corticalis un Aradus betulinus. Tā pirmā arī bieži satopama – pamatā uz celmiem kur kādas parastās apmalpiepes (Fomitopsis pinicola) uzaugušas. Otra suga gan nedaudz retāka – pamatā dzīvo uz egļu kritalām un celmiem uz kuriem aug kādas Antrodia ģints piepes. Celmu gadījumā tās piepes bieži vien saaugušas zem vaļējas mizas – tā uzreiz no ārpuses var pat nepamanīt. Bet kādu gabalu uzmanīgi paplēšot nost, atklājas gan piepe, gan turpat kaut kur tuvumā parasti arī blaktis. Tāda vērtīgākā atziņa varētu būt, ka šajā dienā sajutu pārliecību, ka spēju dabā jau pa gabalu atpazīt tādus šai sugai piemērotākos celmus. Jo nu būsim godīgi – kādā izcirtumā visus celmus apskatīt nekad nebūs iespējams, tāpēc, taupot laiku (laiks ir nauda!), ir tā ļoti labi, ja var uzreiz identificēt kādus dažus potenciāli interesantākos celmus.

Degums Olaines novadā netālu no Stīpniekiem

Ogļu zemeskausiņš (Geopyxis carbonaria)

Skrejvabole Sericoda quadripunctata

Skrejvabole Pterostichus quadrifoveolatus

Māņkoksngrauzis Calopus serraticornis

Ok, ja esat tik tālu tikuši – apbrīns un aplausi no manis. 2/3 teksta esat nolauzuši! :D Bet pašu interesantāko atradumu (priekš sevis) vēl gan joprojām neesmu atklājis. Bet vēl ne. Šajā dienas gājienā biju jau nonācis galapunktā, bet līdz tumsai, kad varētu sākt naktstauriņu vērošanu, vēl kādas 2h. Izdomāju šo laiku veltīt viena neliela deguma apsekošanai. Degums svaigs – dedzis pagājušā gada 1. maijā. Tādos liela cerība sastapt dažādas ar degumiem saistītas sugas – tajā skaitā dažas retas vai pat ļoti retas mizasblakšu sugas. Klātienē degums izrādījās nedaudz negaidīts – dedzis egļu mežiņš (laikam gaidīju priedes). Daļa egļu jau bija nozāģētas, dažas stāvošas puskaltušas vai arī apdegušas bet dzīvas. Diemžēl šajā vietā man praktiski uzreiz zibspuldzei izbeidzās aķīši, kā nu rezultātā neko diži labas bildes nav. Dažas degumu sugas tur tiešām atradās – diemžēl gan ne blaktis. Vispirms pamanīju milzīgā skaitā mazus kausiņus, kas bija izspraukušies starp nobirušajām skujām. Simtiem! Pētot internetā kādas sēnes aug degumos, ātri vien atradās īstā suga – ogļu zemeskausiņš (Geopyxis carbonaria). Nekas jau rets, bet jātrāpās īstajā vietā un īstajā laikā, lai tādus ieraudzītu. No kukaiņiem savukārt atzīmējās divas skrejvaboļu sugas, kas ir saistītas ar degumiem – Sericoda quadripunctata un Pterostichus quadrifoveolatus. Pirmā tāda relatīvi reta, bet šo biju tepat netālu redzējis jau pagājušajā gadā – sēdēja ceļmalā uz nozāģēta apdeguša egles baļķa. Tad jau rādās, ka tas baļķis būs bijis no šī paša degumiņa. Jā, nu te sorry par foto – tur jau tādā pustumsā nebija viegli kaut vai dokumentālu kadru izspiest. Šajā degumā atgriezos gan vēlreiz jau tumsiņā, jo gribēju uzzināt vai nakts aizsegā tur neizrāpo kas interesants? Diemžēl vienīgais interesantais objekts bija māņkoksngrauzis Calopus serraticornis. Pārāk ilgi tur gan neuzkavējos, jo sāka rasties bažas vai tuvējo mazdārziņu iedzīvotājiem tāds lukturu spīdinātājs nešķitīs pārāk aizdomīgs. Fonā tālumā pat apsardzes firmas auto manīju aizbraucam. Tāpēc pārcēlos labāk uz vienu izcirtumu, kas nostāk no mazdārziņiem un kur es varēju spīdināties relatīvā mierā, neuztraucoties, ka kāds mani varētu noturēt par mazdārziņu zagli. Bet degumos dzīvojošo blakšu meklējumi noteikti vēl jāturpina!

Mūmijvabole Trox scaber

Tad nu beidzot šajā izcirtumā, tumsas aizsegā ieraudzīju šīs dienas vērtīgāko eksemplāru. Izdevās nofotografēt iepriekš neredzētas vaboļu dzimtas pārstāvi! Uhh, tas nu gan nav ikdienišķs notikums, jo lielāko daļu Latvijas vaboļu dzimtu tomēr esmu redzējis un fotografējis. Vaininieks ir mūmijvabole Trox scaber! Tā ir nelielas dzimtas pārstāvis, kur Latvijā konstatētas vien 2 sugas. Tās abas pamatā saistītas ar dzīvnieku un putnu ligzdām (īpaši dobumperētāju), pakaltušām dzīvnieku atliekām (kauliem un ‘ādiņām’), dzīvnieku mēsliem un līdzīgi. Otra suga (T.sabulosus) vairāk saistīta ar smilšainiem biotopiem. Mūmijvaboļu kontekstā pamatā runa ir par kādiem pakaltušiem un sausiem substrātiem – no kā cēlies vārds ‘mūmijvabole’. Tā teikt dzīvo ne uz svaigiem līķiem, bet uz mūmijas konsistenci sasniegušiem objektiem. Piemēram, putnu ligzdās varbūt gadās ka kāds beigts putnēns ir palicis ligzdas pakaišos utml. Dzīvesveids kopumā ir samērā slēpts un tādas nejaušas satikšanās līdz ar to ir retas. Vabole ar tāda samērā neuzkrītoša – vairāk pat pēc tāda resnāka peļu sūdiņa izskatās, jo kājas un taustekļi samērā īsi, tuvu pierauti ķermenim, bet ķermeņa virspuse tāda viegli grubuļaina (ar īpatnējiem matiņu pušķīšiem, kas ir mūmijvaboļu ‘firmas zīme’). Nu ja tā baigi nepievērš uzmanību – kaut kāds gruzis. Man par laimi šie sēdēja jau pilnīgā tumsā, samērā atklāti uz piepjaina bērza stumbeņa. Šķiet manīju kādus četrus eksemplārus – tas viens gan bija samērā augstu, tā ka nevarēju būt pilnībā pārliecināts, ka tas tomēr nav kaut kāds gruzis, ha.

Meklējot kukaiņus tumsā ar lukturīti

Asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes)

Mizas melnulis (Corticeus unicolor)

Piepjmīlis Endomychus coccineus

Mizasblakts Aradus depressus nimfa

Šī izcirtuma apmeklēšana tagad rādās būs mana ik-nakts tradīcija reizēs, kad vasarnīcā gaismošu naktstauriņus. Turpat blakus mūmijvabolēm, piemēram, pa priedes stumbra mizas spraugām rāpoja vēl viens asinssarkanais plakanis! Tieši šajā izcirtumā gan to biju manījis arī pagājušajā gadā. Prieks, ka turpina rāpot arī šogad. Sāku jau tā sapņot - kādu interesantu brīnumu atradīšu te nākamajā reizē? Vispār tām nakts lukturīšu pastaigām varētu būt vēl neizsmelts un līdz galam neatklāts potenciāls Latvijā. Iespējams ir sugas, kuras tieši šādi var konstatēt vislabāk? Piemēram, tā rādās, ka dažādi melnuļi tieši naktī izrāpo ārā lielākā skaitā un tos var konstatēt uz kādiem mirušiem koku stumbriem bez īpaši destruktīvām metodēm (dienā bieži vien slēpjas zem mizas – ja gribas atrast, jānoplēš miza). Īpaši tas svarīgi šādās vietās, kas ir tuvu kāda pētnieka dzīvesvietai vai ierastiem pastaigu maršrutiem, jo nu katru reizi jau vienam un tam pašam kokam mizu neplucinās nost, jo tad jau pēc dažām vizītēm nekas nebūs pāri palicis. Tā nu esmu apņēmies šo savu izcirtumu tā destruktīvi vairs neaiztikt. Došos un vienkārši vērošu ko izdodas tur tāpat pamanīt rāpojam (īpaši naktī). No citiem objektiem šajā nakts pastaigā, interesantas šķita sīciņas mizasblakšu nimfas, kas sēdēja uz bērza celma. Tā diezgan droši šķiet, ka Aradus depressus. Izcils maskēšanās krāsojums!

Sīversa agrais zobspārnis (Odontosia sieversii)

Ozolu vērpējsprīžmetis (Biston strataria) 

Pūkainā bērzu pūcīte (Brachionycha nubeculosa)

Parastā pavasarpūcīte (Orthosia gothica)

Priežu pūcīte (Panolis flammea)

Parastais bambals (Geotrupes stercorarius)

Esam galā! Nu gandrīz. Vēl daži vārdi par pašu galveno vakara atrakciju – naktstauriņu gaismošanu! Laiks beigu beigās bija tīri piemērots, gaisa temperatūra šķiet zemāk par +8 grādiem tā ar nenokrita. Ja nu vējš mazliet. Tauriņi lidoja, bet nu – aprīļa sākumam absolūta klasika, bez nekādiem pārsteigumiem. Par Sīversa agro zobspārni (Odontosia sieversii) gan vienmēr prieks. Eiropā sastopama tikai mūsu reģionā, bet nu te tā ir parasta suga. Lido gan tikai ļoti agri pavasarī, tā ka, ja kāds to ar grib ieraudzīt – šobrīd ir īstais laiks to darīt! Siltā naktī šobrīd kādas 15-20 tauriņu sugas var mierīgi sagaidīt pie palaga (man šķiet bija 17). Citi radījumi šajā laikā varētu būt mazāk aktīvi – kādām vabolēm vai blaktīm pie gaismas tomēr jāgaida siltāks laiks. Viena vabole gan man negaidīti atlidoja – kā bumbvedējs uz palaga nolaidās parastais bambals (Geotrupes stercorarius). Nekas jau rets, bet dabā redzēju tikai otro vai trešo reizi. Dzīvo pamatā dažādu mājlopu mēslos – ja rakātos pa tiem biežāk, tad jau noteikti būtu sastapis biežāk. Bet nu mēslu fauna ar mani it kā velk, bet nu ne vienmēr sanāk laiks tai pievērsties. Tauriņu gaisma un paladziņš gan arī ir tīri ok to pētniecības metode – dažādas mēslu vaboles (īpaši Aphodius ģints) samērā labi lido arī uz gaismu. Tā lūk. Gaismošana tad bez jaunumiem. Cerams nākamā ‘atskaite’ te blogā par gaismošanu būs no reizes, kad būšu palicis naktī kaut kur kādā sev jaunā un interesantā vietā  un būšu ticis pie kāda jaunuma savam tauriņu sarakstam.

Noslēdzot, noteikti dubultžetons pienākas visiem tiem, kas šo izlasīja līdz galam. Jāmēģina sevi ‘lauzt’ un ja ne rakstīt īsāk (kaut gan arī - mūsdienu piesātinātajā infotelpā šādi gari teksti noteikti reti kuru uzrunā), tad vismaz piesātinātās dienās, kad ir visa kā daudz bijis un redzēts – jāizvēlas tikai daži paši interesantākie objekti, ko atzīmēt un garāk aprakstīt.

Operācija "Leptoglossus"

Dārziņu dzelceļmalas saulainā mežmala

Šodien izvirzīju sev samērā ambiciozu mērķi kam pat devu īpašu nosaukumu - operācija "Leptoglossus". Zinātāji jau sapratīs par ko ir runa, bet nu paskaidrojot citiem - mērķis bija atrast Eiropā no Ziemeļamerikas ieceļušo ornametnblakti Leptoglossus occidentalis, kas ir strauji izplatījusies. Pagājušā gada nogalē atrasta arī Latvijā (Salaspilī, L.Vanaga - ziņojums dabasdati.lv), bet šī gada sākumā arī Kolkā (M.Ieviņš, divās dažādās vietās) un Svitenes apkārtnē (V.Ērmane). Tātad jābūt arī citur. Dzīvojot g.k. uz priedēm. Tā nu izdomāju, ka šīs siltās dienas varbūt būs kādu šo blakti atmodinājušas? Jādodas tur kur daudz saulainu priežu - man tuvumā tieši šāda vieta ir Dārziņu stacijas dzelceļmala virzienā uz Salaspili. Tur ir gan vecas priedes ar zemiem zariem, gan jaunas priedītes, gan vidēja vecuma. Dažādām gaumēm tā teikt. Arī citas priedes apdzīvojošās blakšu sugas esmu tur dabūjis - kāpēc, lai nebūtu arī šis 'monstrs' (blakts ir ļoti liela - ap 2cm!). Arī pirmā sugas konsatēšanas vieta (Salaspils) tepat netālu. Domāts darīts, 30min un jau esmu pie pirmās saulainās priedes!

Koksngrauzis Pogonocherus decoratus

Par šīs sugas meklēšanas labākajām metodēm Latvijas apstākļos vēl īsti skaidrības nav (pirmais atradums gadījuma rakstura telpās, pārējie - ziemā uz sniega). Tāpēc šīs dienas gaitā izmēģinājos visādi. Vispirms gan ķēros pie dauzāmā paladziņa, jo šķita, ka tā varētu būt potenciāli efektīvākā metode - nopurināt kādu atmodušos blakti no priedes zara. Te gan jāsaka, ka tā bija tikai mana iekšējā sajūta, ka šīm blaktīm jau būtu jābūt pamodušāmies. Nekādu garantiju nebija - nav jau vēl gluži aprīļa vidus. Tā nu purinājos un pamazām sāku pārdomāt vai šī tiešām būs tā labākā metode. Nekas daudz nost nebira, kas varēja liecināt, ka maz kas vēl uz zariem ir sarāpojis. Interesantākais bija mazais koksngrauzītis Pogonocherus decoratus - pirmā koksngraužu suga šogad, bet te Dārziņu apkārtnē to esmu jau manījis iepriekš (ir pat foto blogā ŠEIT). Arī pagājušogad, kad tā arī bija pirmā gada listē. Šogad man gan noteikti nebūs īpašs uzsvars uz koksngraužu meklēšanu. Varbūt kādas atsevišķas neredzētas sugas centīšos pameklēt (piemēram, ļoti gribētos šogad beidzot satikties ar Chlorophorus herbstii Plostu nogāzē), bet tā baigo gada sarakstu taisīt tā kā nē (blaktis būs tomēr prioritāte). Protams, ja kāda parastāka suga blakus uz zieda sēdēs vai no kāda zara nobirs - bez šaubām nofotografēs un ziņos Dabasdatos, lai tie novērojumi krājas.  

Priežu vairogblakts (Chlorochroa pinicola)

Priežu vairogblakts (Chlorochroa pinicola)

Priežu vairogblakts (Chlorochroa pinicola)

Zaļā vairogblakts (Palomena prasina)

Vienā vietā uz saulaina priedes stumbra pamanīju sēžam priežu vairogblakti (Chlorochroa pinicola) - to uztvēru kā zīmi, ka jāmaina taktika. Paladziņu salocīju un liku atpakaļ somā un pārgāju uz vienkārši acu metodi jeb sāku uzmanīgi vērot priežu stumbrus un zarus. Varbūt var pamanīt meklēto vienkārši rāpojam pa stumbru? Šī metode izrādījās daudz produktīvāka! Nē.. Diemžēl meklēto 'amerikānieti' tā arī neatradu, taču priežu stumbru un zaru hipnotizēšana izvērtās tīri interesanta. Piemēram, jau minētās priežu vairogblaktis stabili redzēju vairāk kā visā savā iepriekšējā dzīvē kopā! Kādi 15 īpatņi vismaz! Atļāvos šīs safotografēt no visām pusēm, ja jau tāda iespēja tika man dota. Suga ir parastāka par parastu, bet nezinu - varbūt vēlāk sezonā tās sarāpjas kaut kur augstāk priežu zaros, kur tās grūtāk pamanīt vai kā, bet parasti gadā atrodu vien pāris-dažus īpatņus un visus tieši pavasara pirmajā pusē martā un aprīlī (vai pat kā ziemojošus īpatņus). Vairākās vietās pamanīju arī zaļās vairogblaktis (Palomena prasina), kas vēl bija savā ziemošanas krāsojumā - sarkanbrūnas nevis zaļas. Nemaz tik viegli pamanīt tās nebija, tā ka mierinu sevi ar domu, ka biju it kā pietiekami vērīgs - ja būtu bijusi tā meklētā ornamentblakts, tad būtu taču to pamanījis? Nekas - gan jau šogad no manis tā nekur neaizmuks! Ja ne Dārziņos, tad kaut kur citur atradīšu.  

Četrplankumu melnmārīte (Exochomus quaripustulatus)

Četrpunktu mārīte (Harmonia quadripunctata)

Divpunktu mārīte (Adalia bipunctata)

Ja par citām radībām, tad uz priežu zariem klasiski šajā agra pavasara periodā var novērot arī diezgan daudz mārītes. Pamatā jau četrplankumu melnmārītes (Exochomus quadripustulatus), kas arī te, protams, bija simtiem. Tiešām daudz! Bet līdzīga situācija droši vien ir jebkurā saulainā priežu mežmalā šobrīd. Taču starp mārītēm atradās arī viena priekš manis interesanta suga - četrpunktu mārīte (Harmonia quadripunctata), ko pieaugušas mārītes stadijā līdz šim nebiju sastapis (vienu reizi tikai kāpurs fotografēts). Nekas jau pārāk rets - tipiska priežu mežus apdzīvojoša suga. Tāpat kā vēl viena šodien sastaptā suga - lāsumainā mārīte (Myzia oblongoguttata). Tā ka, ja interesē mārīšu sugu meklēšana, tad saulainu priežu mežmalu apmeklēšana pavasarī ir obligāti darāmo darbu sarakstā. Ceturtā suga šajā mežmalā bija Latvijas Nacionālais kukainis - divpunktu mārīte (Adalia bipunctata), ko vienmēr ir prieks sastapt. Te varbūt der atgādināt, ka punktu skaits uz mārītes segspārniem nenorāda to cik tai mārītei ir gadu. Nē, katrai mārīšu sugai vienkārši ir savs noteiks plankumu skaits, kas dzīves laikā ir nemainīgs. Tā lūk - pat nezinu no kurienes sabiedrībā ir radies šāds ļoti plaši izplatīts mīts. 

Zemesblakts Pionosomus opacellus

Mīkstblakts Lygus punctatus

Papildus glavenajai dienas misijai man prātā bija arī pāris mazāki mērķīši - no kuriem viens gan arī tāds diezgan ambiciozs (ja atrastu - būtu jauna suga Latvijai). Tā nu piestāju arī parušināties 'Dārziņu stepē' - kā man šodien ienāca prātā to nosaukt. Tur vienā vietā netālu no dzelzeļa pārbrauktuves plešas neliela, skraja, smilšaina pļava ar mārsiliem un retām (augšanas blīvuma ziņā) graudzālēm. Neesmu bijis stepē, bet iedomājos, ka tur izskatās līdzīgi? Nu vienīgi šāda veida ainava tur stiepjas līdz pat horizontam nevis 100x20m platībā. Lai nu kā, šis pleķītis iepriekšējos gados ir bijis ļoti produktīvs un tur esmu atradis vairākas šādu sausu, atklātu ainavu sugas no kurām dažas pat tīri retas. Šodien tur tā rušinoties atradu vēl vienu papildinājumu šim reto sugu sarkastam - zemesblakti Pionosomus opacellus, kam Latvijā nav pārāk daudz atraudmu. Forši - jauns 'ķeksis' šim Dārziņu 10x10km kvadrātam. Tuvojas pamazām 200 sugām! Tiesa ar katru reizi varbūt paliek nedaudz neinteresantāk uz šejieni braukt, jo, lai arī jaunas sugas atroads (kā to šī diena pierāda), lielāks azarts tomēr ir meklēt sugas tukšā kvadrātā, kur vai ik katra tā ir jaunums! Bet ne vienmēr var uz tiem tukšajiem tā operatīvi nokļūt, tā ka te Dārziņu apkārtnē jau noteikti šogad vēl kādas reizes iegriezīšos. Ja katru reizi pa kādai jaunai sugai kvadrātam izdotos atrast, tad jau tas būtu tīri Ok. Gada sarakstam šodien savukārt pieplusoju kopā 6 sugas. Bez minētās zemesblakts vērtīgākā suga varētu būt mīkstblakts Lygus punctatus, kas nav reta, bet ir nedaudz sarežģīta noteikšanā (segspārni ar ļoti retajiem matiņiem kombinācijā ar ķermeņa krāsojumu, manuprāt, tīri labi atbilst šai sugai. Precīzāk nevarēšu pārbuadīt, jo blakts pamanījās no manis aizmukt). Kopā šobrīd gada listē ir 40 sugas. Samērā normāls rezultāts - 2019. gadā, kad taisīju savu pirmo blakšu 'Big year' jeb lielo gadu, šajā datumā man bija 33 sugas. Līdz marta beigām līdz 50 jau varētu it kā tikt. 

Zebrzirneklis Salticus sp. - Gada Bezmugurkaulnieks 2021!

Ak jā, šodien pirmo reizi šogad sastapu arī Gada Bezmugurkaulnieku 2021 - zebrzirnekli! Viens indivīds piesardzīgi lodāja pa saules apsīdētu priedes stumbru. Ilgi gan man nepozēja - uz portretu neparakstījās. Ielīda kādā mizas spraugā un ne pa kam ārā negribēja rāpot. Nu nekas - gan jau kāds cits būs atsaucīgāks modelis. 

4 km piecās stundās

26. marta maršruts. Cena - Ozolnieki.

Šodien beidzot patiešām silta pavasara diena - krūkļu balteņi jeb citrontauriņi lidinās visās malās! Grēks šo dienu pavadīt četrās sienās, tāpēc devos Jelgavas virzienā, kur bija plāns pastaigāt Cenas dzelceļa stacijas apkārtnē. Doma galvenokārt bija beidzot mazliet 'nomierināties' un beigt desot 10+ kilometrus katrā pastaigā, jo nu pēdējās pāris reizēs tie tukšie kilometri, kad īsti nekas tāds nenotiek, šķita nedaudz par daudz (tur gan maršruta plānošana ar pie vainas). Tā nu izkāpu Cenas stacijā un, tā lēni rušinoties mežmalās, virzījos uz Ozolnieku pusi. Cerēju šajā posmā apmēram arī visu pastaigai atvēlēto laiku pavadīt. Izdevās! 5h laikā šādā gliemeža tempā (es tāds ar mugursomu plecos, sakņupis mežmalā varbūt attāli arī izskatījos pēc liela gliemeža) nogāju vien 4,5km, kas normāli būtu tāds knapi stundas jautājums. Bet pats galvenais jau, ka pastaiga pati par sevi bija pietiekami produktīva, ar dažādiem foršiem atradumiem - tajā skaitā pat nofotogrāfēju iepriekš neredzētu kukaiņu kārtu! 

Diplūra

Diplūra

Tad uzreiz vērsim pie ragiem - tie iepriekš neredzētie kukaiņi bija diplūras (Diplura)! Tā ir diezgan primitīva kukaiņu kārta, kas radniecīga zvīņenēm un protūrām (tās ar nekad neesmu redzējis) - bez spārniem un acīm, bet ar raksturīgām divām, posmotām cerkām vēdera galā. Sastapu šos diezgan daudz dzelceļa uzbēruma malā zem akmeņu šķembām, kur tās strauji skraidelēja starp augsnes pikučiem. Izmērā nav pārāk lielas (kādi 3-4mm, ar visu 'asti'), ļoti kustīgas - pirmie daži eksmeplāri no manis aizmuka pirms paspēju tās iemūžināt. Aizmuka, jo varbūt tā vizuāli šķiet, ka augsne zem akmeņa ir visai blīvi pieblietēta, bet izrādās nē - priekš diplūras tur atradās kāda sprauga starp smilšu graudiem, kur nozust un paslēpties. Tas arī laikam skaitās šo kukaiņu galvenā dzīves vide - vismaz to, ka tās var atrast zem akmeņiem raksta arī citur. Diplūras pamatā pārtiek no augu atliekām un trūdvielām, kas nu tur augsnes virskārtā ir atrodamas. Tā uz aci šķita, ka man tur divi dažādi diplūru veidi skraidīja (vismaz izmēri bija atšķirīgi - bet tas varbūt ar dzimumu/vecumu saistīts? Kas zin.), bet diplūru sugu noteikšana man pagaidām ir absolūti tumša bilde. Vēlāk jāpalasa detalizētāk, bet nebrīnīšos, ja tā sugu noteikšana ir visai specifiska un pēc fotoattēliem to izdarīt nevar. 

Koku laupītājblakts Amphiareus obscuriceps

Zemesblakts Lasiosomus enervis

Zemesblakts Drymus brunneus

Zemesblakts Drymus ryei

Zemesblakts Drymus sylvaticus

Šīs dienas galvenais mērķis gan bija blaktis, jo šis 10x10km kvadrāts līdz šim rādījās tāds diezgan patukšs. Kādas 10-20 sugas cerēju sarušināt. Varbūt pat vairāk, ja paveicas. Tā uz ātro tagad sarēķinot izskatās, ka būs 19 sugas šai dienai, tātad diezgan tuvu cerētā augšējai robežai. Labi! Un pats galvenais, ka bija arī dažas tīri foršas sugas par kurām pat ir tiešām prieks - īpaši par koku laupītājblakti Amphiareus obscuriceps un zemesblakti Lasiosomus enervis, kam abām ir līdz šim zināmi vien daži atradumi Latvijā (L.enervis kā jauna suga Latvijai tika atrasta vien pagājušajā gadā - M.Ieviņš Slīteres NP). Abas gan pats esmu jau vairākkārt sastapis tā ka visticamāk tie nav nekādi mega-retumi un turpmāko gadu laikā visticamāk novērojumu skaits sniegsies jau desmitos (varbūt optimistiska prognoze). No citām sugām nekas tāds pārāk izceļams - sagaidāmas sugas. Ja nu var atzīmēt, ka izdevās vienā dienā sastapt visas trīs biežāk sastopamās Drymus ģints zemesblaktis (D.brunneus ar savu bumbierveidīgo ķermeņa formu ir mans favorīts). Gada sarakstam, ja aprēķini man neliek vilties, pieplusoju 9 sugas. Arī nav slikti. 

Pundurvabole Scydmaenus hellwigii

Pundurvabole Scydmaenus hellwigii

Ja runā par blakšu meklēšanu, tad viena suga, kas man pagaidām nedodas rokās ir viena cita koku laupītājblakšu suga - Xylocoris formicetorum. Grūti atrodama, jo izmērā ļoti sīka (vien 2 mm) un.. dzīvo skudru pūžņos. Jā, tas pēdējais fakts ir tas sarežģītākais, jo nu nav man līdz šim tā ļoti skaidrs kur tieši skudru pūznī šī suga jāmeklē (runa ir par lielajiem Formica ģins pūžņiem, kas kā lielas čupas mežos un mežmalās). Kaut kur maliņā pamatnē? Dziļumā iekšā? Ja kaut kur iekšienē, tad tas bēdīgi, jo jāsaka, ka nejūtos īpaši ērti (morālu apsvērumu dēļ?) tā dziļi urķēties pūžņa kaudzē. Tā tomēr diezgan destruktīva darbība šķiet. Jā, nav jau šie skudru pūžņi retums un gan jau ātri vien to caurumu (nu ja puspūzni nenoārda) skudras aizlāpīs, bet nezinu - kaut kā nešķiet pareizi. Bet sugu atrast tomēr gribas. Tad nu pēdējos pāris gadus pavasara sākumā tomēr pārkāpju nepatikai un kādus 2-3 pūžņus paurķēju. Šodien ar vienu tā piesardzīgi pabakstīju. Nekad neko gan nebiju līdz šim atradis (skudru pūžņos dzīvo arī vesela virkne citu kukaiņu, ne tikai šī pieminētā blakts), bet nu šodien beidzot paveicās! Nē, ne blakts. Atradās viena sīka sīka vabolīte - pundurvabole Scydmaenus hellwigii. Parasti šīs dzimtas sugas ir grūti noteikt, bet šī ir diezgan raksturīga - tēviņam galva aizmugurējā daļā paplatināta un pakausis ar dziļām iedobēm. Visbiežāk arī esot sastopama tieši skudru pūžņos. Latvijā nav pārāk daudz publicētu atradumu, bet nu sīkā izmēra un specifiskā dzīvesveida dēļ - skaidrs, ka grūti konstatējama suga. Šis atradums jāsaka, nedaudz vieš cerību, ka skudru pūžņu inspicēšana nav pilnīgi bezjēdzīga padarīšana. Bet nu jāatceras ar to pārāk neaizrauties. 

Māņskorpions Neobisium sp.

Kāda ērcīte. Varbūt Erythraeidae dzimta

No citām radībām šādā agra pavasara faunā, protams, diezgan dominē dažādi zirnekļviedīgie. Bet tiem gan es godīgi sakot pievēršu maz uzmanību. Nu visam jau nevar. Bet šoreiz acīs iekrita diezgan lielais Neobisium ģints māņskropionu daudzums. Suga droši vien N.carcinoides, bet nu tur ar tiem māņskorpioniem visādi var gadīties - jāpapēta pēc kādiem detalizētākiem noteicējiem. Šiem varbūt patīk tādu mitrāku mežu lapu nobiras (tā ir to galvenā dzīves vide), jo viena alkšņu nogabala malā, tie atradās kādi 6 nelielā pleķītī. Parasti redzu labi ja kādu vienu visas dienas laikā. Kopā šodien bija kādi 10 vismaz. Neticami daudz? Nekas rets jau tas gan nav, bet nu māņskorpioni joprojām šķiet tādi pietiekami eksotiski radījumi, kurus katru reizi ir prieks sastapt. Ja vien tā sugu noteikšana būtu vieglāka. 

Mēslu vabole Aphodius sp.

Īsspārnis Zyras collaris

Īsspārnis, varbūt Quedius nigriceps

Skrejvabole Demetrias monostigma

Nobeigumā vēl dažas vaboles, kur daļa saprotamas un nosakāmas - citas vēl pārbaudāmas un sugas idnetitāte atšķetināma. Interesanta šķita melna krāsojuma Aphodius ģints mēslu vabolīte - tur vairākas tādas līdzīgas. Uz ašo pēc foto nevarēju tā izdomāt. Šis gan nokļuva burciņā - varēs vēlāk pētīt rūpīgāk. Plauktā ir Skandināvijas mēsluvaboļu noteicējs - pēc tā jau vajadzētu varēt tikt galā. Pārmaiņas pēc šoreiz arī vēl daži tādi it kā krāsaināki īsspārņi - Zyras collaris un varbūt Quedius nigriceps? Sarežģīti ar tiem īsspārņiem. Domāju, ka sezonai uzņemot apgriezienus, par tiem būs vispār jāaizmirst. Tā teikt sezonas sākumā 'aiz bada' ir tīri interesanti tos paskatīt un pafotografēt, bet vēlāk, kad visa kā būs apkārt ļoti daudz, tad jau būs jākļūst izvēlīgākam un jākoncentrējas uz blaktīm, plēvspārņiem un kādām noteikšanā vieglākām (vai citādi interesantākām) vaboļu grupām. 

Saulkalnes cilpa

Lazdas (Corylus avellana) sievišķais zieds

Pēc vakardienas 15km pastaigas līdz Svētes zosīm un atpakaļ, šodien bija jūtams sagurums. Varētu jau vainot smago somu uz pleciem (nebija gan nemaz tik smaga, ap 13kg - no rīta intereses pēc nosvēru), bet nu galvenais vaininieks jau, protams, ir fiziskā formas trūkums. Kopš Ziemassvētkiem esmu diezgan palaidies - palicis kusls un nevarīgs. Tā nu šorīt lielais plāns piecelties agri agri nerealizējās - aizgulējos. Lai diena nebūtu galīgi norakstīta, beigās tomēr saņēmos un devos nelielā pastaigā uz Saulkalnes pusi. To visu laiku tagad mēģinu sev atgādināt - mājās sēžot jau noteikti neko nevarēs ieraudzīt. Tā ka labāk iziet kaut vai pāris stundu pastaigā kaut kur tuvumā nekā sēdēt mājās (ja, protams, nav kādi citi svarīgi datordarbi darāmi). Laiks aiz loga gan visnotaļ cītīgi mēģināja šo manu pārliecību pārbaudīt - nomācies, nedaudz vējains un temperatūra tā ap 0. Ne īpaši vilinoši. Ja ne ziedošas lazdas, tad pēc sajūtām pat tā kā novembris būtu aiz loga. Bet kaut kādas kukaiņu radības beigu beigās, protams, sakasīju. Tajā skaitā vienu pat ļoti interesantu radību - ar to tad arī sākšu!

Māņzirneklis Trogulus tricarinatus

Māņzirneklis Trogulus tricarinatus

Interesantā radība ir viens no māņzirnekļiem - Trogulus tricarinatus. Ja tipiski māņzirnekļi ir kā nelielas ovālas lodītas ar ļoti garām garām kājām (gan jau katrs tādus ir redzējis - tautas valodā it kā tos mēdz saukt par 'garkājtētiņiem', kaut gan man šķiet, ka šādu nosaukumu arī lieto runājot par garkājodiem. Tā ka labāk pieturēties pie zinātniskākiem nosaukumiem) - šis izteikti iegarenas formas, viegli saplacināts un ar īsām, samērā strupām kājām. Izsijāju šo lapu nobiru slānī meža nogāzes stūrī, kur pamatā auga lazdas un dažas vecākas apses. Radījums bija diezgan flegmatisks un kopumā, ja vien es nebūtu pētījis kaut ko kustīgāku tieši tam blakus, ļoti tāds neuzkrītošs tajā izsijātajā nobiru materiālā. Jāsaka, ka neko tādu nebiju savā dzīvē redzējis. Pat ne interneta attēlos. Bet nu biju diezgan drošs, ka tas ir māņzirneklis un tā kā tā forma un izskats ir tik ļoti raksturīgs, tālāk tad sugu tīmeklī atrast bija visai viegli. Izrādās mūsu reģionā reta vai pat ļoti reta suga - Latvija atrodas uz areāla ziemeļu robežas (Igaunijā šķiet nav sastopams?), bet pat Zviedrijā tas ir atrasts vien dažās vietās pašā valsts dienvidu daļā. Latvijā literatūrā figurē vien dažas atradnes (skatoties pēc V.Spuņģa 2008. gada publikācijas un V.Tumša 1963. gada publikācijas) - Ķemeri, Lielvārde, Antiņciems, Stukmaņi, Pērses upes ieleja. Bet, ņemot vērā, sugas relatīvi slēpto dzīvesveidu - varētu būt, ka sastopama biežāk (kaut gan tajās pašās publikācijās - citām sugām ir pat diezgan daudz atradumu). Būs jāpatur prātā, ka šādas radības ar eksistē un varbūt vēl kādā citā reizē, sijājot lapu nobiru slāni, kas tāds iekrīt acīs. Bet jā - viens šāds 'brīnums' un diena principā ir izdevusies un gājiens nav bijis veltīgs! Un es vēl prātoju vai nevajag palikt mājās. 

Divdesmitplankumu mārīte (Sospitta vigintiguttata) - oranžā krāsu forma

Desmitpunktu mārīte (Adalia decempunctata)

Tad nu tālāk ātrā galopā jāpārskrien citiem sastaptajiem objektiem. Vispār šajā Latvijas stūrī sniegs vēl mežos vietām bija diezgan daudz un tā rušināšanās tik ļoti produktīva līdz ar to neizvērtās. Īpaši pastaigas noslēdzošā daļa Salaspils pusē. Būtu to zinājis ātrāk - varēju vairāk laika veltīt, lai rušinātos Saulkalnes pusē. Ehh. Nevaru sagaidīt, kad beidzot būs pavasaris ar pilnu jaudu, lai par šādām niansēm (būs mežā sniegs vai nebūs) nav jādomā! Labi, tad par citiem atradumiem. No vabolēm interesanta ir šī viena oranžā mārīte - dabā to tā precīzi nenoteicu, jo nu Latvijā ir variākas tādas mārītes ar oranžu pamattoni un baltiem plankumiem. Tagad mājās skatot un pētot sarpatu, ka nu īsti nevienai no tām sugām neatbilst. Kā tas ir iespējams? Bet nu atcerējos, ka divdesmitplankumu mārītei (Sospitta vigintiguttata), kas parasti ir melna ar lieliem dzelteniem plankumiem (ļoti koša - viena no manām mīļākajām mārīšu sugām), ir arī krāsu forma, kur plankumi ir balti, bet pati mārīte oranža. Un jā, plankumu skaits un novietojums pilnībā atbilst šai suga. Pirmo reizi šo krāsu formu sastapu dabā. Zīmējuma mainība vispār ir daudzām mārīšu sugām tāda raksturīga iezīme (taču ir sugas ar relatīvi nemainīgu un konstantu zīmējumu) - tā, piemēram, turpat blakus atradās arī desmitpunktu mārīte (Adalia decempunctata), kam ir liels skaits visdažādāko krāsu variāciju. To var labi aplūkot šajā vācu kerbtier.de lapas sadaļā, kas tieši apskata mārīšu zīmējuma variabilitāti - links uz lapu. 

Skrejvabole Trichocellus placidus

Skrejvabole Notiophilus palustris

Īsspārnis Stenus sp.

Kā jau ierasts, rušinoties pērnajās lapās, daudz var atrast gan skrejvaboles, gan dažādus īsspārņus. To jau esmu pieminējis iepreikšējos ierakstos. Šajā dienā izrušinājās pat viena man jauna skrejvaboļu suga - Trichocellus placidus. Izmēros diezgan sīka, pēc krāsojuma ar tāds 'nekas īpašs' (līdzīga dažām Acupalpus sugām, bet priekškrūšu vairogs mazāks, noapaļotiem aizmugurējiem stūriem) - nav arī nekas rets. Var jau būt, ka kaut kur fotoarhīva dziļumos ir kāds nenoteikts šīs sugas eksemplārs, bet nu uz doto brīdi šis ir pirmais. Tāpat izdevās sarušināt dažus 'lielačus' - Notiophilus ģints skrejvaboli un Stenus ģints īsspārni. Tie man baigi patīk - interesantas radības. Ja Notiophilus noteikšana ir pat samērā 'ņemams' pasākums, tad Stenus ir sarežģīta grupa. Šo gan iemetu trauciņā - varbūt pēc kāda laika (dienām, nedēļām, mēnešiem, vai pat gadiem? Kas zin) izdodas noteikt precīzāk. 

Depresārijs Agonopterix arenella

Krabjzirneklis Diaea dorsata

Riteņzirneklis Nuctenea umbratica

Piepjmīļa Endomychus coccineus kāpurs

Sprakšķis Ampedus sp.

Tā citādi, kā jau minēju, šeit sniega bija vairāk kā Svētes apkārtnē. Daudzas radības vēl savās ziemošanas vietās - zem kādām mizas plēksnēm, satrupējušās kritalās utml. Šoreiz tā baigi aktīvi necentos šīs vietas revidēt - tik vienu nolūzušas apses galotni palupināju, ļoti satrupējušu bērza kritalu paurbināju un vienam egles stumbenim dažus atlikušos mizas gabalus nolobīju. Egle krita par manu upuri, jo gribējās atrast mizasblakti Aradus obtectus, bet šoreiz nekā. Nebija gan arī uz šīs egles stumbeņa neviena piepe, kas parasti norāda uz lielāku potenciālu šo sugu satapt. Zem viena vaļēja mizasgabala gan atradās ziemojoši depresāriji (vismaz divas sugas - tauriņu vērošanas sezona atklāta!), gan vairāki zirnekļi. Krabjzirneklis Diaea dorsata uz vispārējā brūno toņu fona tāds tīri košs izskatās. Beigu beigās pastaiga jau nebija nemaz tik slikta. Mazliet gan pietrūkst tāds pavasara siltumiņš (nu man pietiktu arī ar +8 grādiem iesākumā), lai tā skatīšanās un pētīšana komfortablāka un arī tie kukaiņi varbūt paši nedaudz nāktu pretī. Citādi šobrīd tas pagaidām vēl ir tāds, ja ne gluži smags, tad neatlaidīgs darbs gan.