Spārings

Mazā sarkanace (Erythromma viridulum)

Vasaras otrā puse izrādījās ļoti veiksmīga ne tikai tauriņu, bet arī spāru jomā! Kaut kā veiksmīgi sakrita vairāki apstākļi un pāris nedēļu laikā izdevās redzēt veselas četras jaunas sugas priekš sevis! Ok, pirmā no tām - mazā sarkanace - nebija nekas negaidīts. Pirms diviem gadiem šo sugu kā jaunu Latvijai atrada Ruslans Matrozis un izdarīja to tepat Rīgā. Un vēl jo trakāk - tepat man blakus Ķengaragā. Ja pagājušogad tās kaut kā neizdevās atrast (toties atradu citu jaunu spāru sugu Latvijai - Chalcolestes viridis), tad šogad Kojusalas līcis bija pilns ar tām! Kopumā jau abas sarkanaču sugas (lielā un mazā) ir visai līdzīgas, bet ja abas lido kopā, tad arī pēc izmēra sugas var, ja ne gluži labi atšķirt, tad vismaz mazākie eksemplāri uzreiz šķiet 'aizdomīgi'. Problēma gan rodas apstāklī, ka abas sarkanaču sugas mīl sēdēt uz ūdensrožu un lēpju lapām - nereti visai tālu no krasta, kas apgrūtina gan to fotogrāfēšanu, gan vienkārši noteikšanas pazīmju saskatīšanu. Drošākā pazīme ir vēdera pēdējais posms, kas lielajai sarkanacei ir pilnībā zils, bet mazajai sarkanacei - ar melnu 'X' zīmi. Pāris reizes apmeklējot šo vietu izdevās sastapt pāris eksemplārus, kas uzturējās tuvāk krastam - otrajā reizē ūdenslīmenis bija pat nokrities tik tālu, ka tās sēdās kādu pusmetru no krasta. Ideāli priekš fotogrāfēšanas! Interesanti, ka ārpus Rīgas šī suga pagaidām nav atrasta (Rīgā jau daudzās ūdenstilpēs) - kurš būs pirmais, kas to atradīs ārpus Rīgas?

Sīkspāre (Nehalennia speciosa)

Sīkspāres (Nehalennia speciosa) apdzīvotais biotops

Kādas dažas dienas vēlāk, uzķēris 'spāru garšu', devos sev nezināmā virzienā - uz Daugavas otra krasta mežiem Baldones apkārtnē, kur 2008. gadā Kausu ezeru krastos Mārtiņš Kalniņš bijis atradis Latvijā uz dienvidiem tālāko ziemeļu krāšņspāru populāciju. Ņemot vērā, ka Latvijas ziemeļaustrumu stūri es apmeklēju gana reti, tad šī noteikti bija reālākā vieta, kur mēģināt šo sugu nofotogrāfēt. Vispirms gan piestāju pie Pakuļezera, kas no malas ar izskatījās visai interesants - tāda kā bedre priežu meža vidū ar purvainiem krastiem. Ne pārāk platā, bet biezā grīšļu josla krastos mani rosināja uz domu par vienu no Eiropā apdraudētākajām sugām - sīkspāri. Un kā nu ne - tiešām izdevās atrast veselus 3 indivīdus. Kāpēc to sauc par sīkspāri tā pa īstam var novērtēt tikai ieraugot pašu spāri dabā - tik miniatūra spāre, ka, paceļoties spārnos, tā praktiski momentā  izzūd kā kaut kāda pasaku feja. Rietumeiropā purvainu biotopu degradācijas (nosusināšana, norakšana utt.) rezultātā sīkspāre ir liels retums. Latvijā piemērotos biotopos šķietami diezgan bieži sastopama suga - taču joprojām ar ne pārāk daudz atradumiem. Tā ka, ja izdodas nokļūt pie kāda ezeriņa ar grīšļainiem, staigniem krastiem, tad ir vērts mirkli piestāt un rūpīgi paskatīties. 

Ziemeļu krāšņspāre (Coenagrion johanssoni)

Bet kā tad ar meklēto ziemeļu krāšņspāri? Protams, bija arī tās. Un daudz! Sākumā šaubījos vai tā vienkārši izdosies to atrast, bet pirms tam palasīju, ka šī ir viena no mazākajām krāšņspāru sugām. Un tiešām - it kā ar šaubām centos apskatīties visas krāšņspāres, bet kad beidzot ieraudzīju īsto - uzreiz bija skaidrs! Sīciņa un salīdzinoši ļoti tumša krāšņspāre. Līdzīgi kā sīkspāres, arī šī suga lidoja g.k. starp grīšļiem - un pārsvarā tuvu ūdens malai. Nācās nedaudz pārvarēt nepatiku pret šādiem nestabiliem sfagnu un grīšļu 'blaņģiem', bet ko gan laba kadra nedarīsi? Suga, atbilstoši nosaukumam, Eiropā tiešām ir izplatīta g.k. Skandināvijā, kur tā ir visai bieža, un Baltijas valstīs. Latvijā tai gain ir visa maz zināmu atradņu - pārsvarā Vidzemes ziemeļos. Bet ir pat pāris atradnes Lietuvā, kas varbūt liek domāt, ka teorētiski arī kaut kur citur Latvijas teritorijā pa kādai vēl neatklātai atradnei būtu jābūt.

Purvaiņu dižspāres (Aeshna juncea) ekzūvijs jeb vecā kāpura āda

Turpat Kausu ezeru krastā varēja atrast ekzūvijus, kas ir visnotaļ nozīmīga lieta spāru pētniecībā. No šī sarežģītā vārda bīties nevajag - ekzūviji ir vienkārši vecās kāpuru ādas, kas paliek kaut kur ūdenstilpes krastmalas veģetācijā pēc tam, kad no tās ir izlīdusi pieaugusī spāre. Nozīmīgas tās ir tāpēc, ka vairumu sugu var ļoti labi noteikti arī pēc kāpuriem un ekzūvijs, lai arī ir trausls un sauss, saglabā visas tās pašas pazīmes, kas ir kāpuram. Tātad pēc atrastām kāpuru ādiņām var labi noteikt kādu sugu klātbūtni un pat novērtēt to daudzumu kādā ūdenstilpnē - pašas spāres nemaz neredzot! Cik dzirdēts, tad šī metode vislabāk 'strādā' ar lielajām spārēm, kuras bieži vien ir ļoti aktīvas un grūti novērojamas. Pats gan līdz šim nebiju tā ļoti pievērsis ekzūvijiem uzmanību, bet noteikti būs citus gadus rūpīgāk jāpaskatās un jāpameklē. Cik nu izdevās 'izburtot' tad šis ir purvaiņu dižspāres ekzūvijs - turpat blakus gan lidoja arī pieaugušās spāres, kas to noteikšanu padarīja mazliet vieglāku. 

Lielā klajumspāre (Sympetrum striolatum)

Jau minēju, ka Kojusalas līci šogad esmu apmeklējis vairākas reizes - g.k. cerībā atkal ieraudzīt pagājušogad atrasto zaļo zaigspāri (pagaidām bez sekmēm), bet, lai cik tas nebūtu dīvaini, gandrīz katru reizi mani tur sagaida jauns pārsteigums - kārtīgs spāru 'hotspots'! Tā vienu reizi pamanīju klajumspāri, kas uzreiz manā prātā ieskandināja trauksmes zvanus - 'eu, tā tak izskatījās pēc lielās klajumspāres!'. Par laimi spāre bija ar teritoriālu uzvedību un, lai arī ik pa laikam cēlās spārnos, katru reizi atgriezās vienā un tajā pašā vietā. Vairāki kadri un apstiprinājums manām aizdomām iegūts! Suga Nr.52 manā listē un tāda pamatīga 'pašamierinātības' sajūta par spēju precīzi noteikt sugu tik no pāris acumirkļiem vien. Suga it kā ļoti līdzīga citām klajumspārēm (jo īpaši parastajai), bet ja ir tāds tipisks īpatnis ar izteikti divkrāsainām krūtīm (sāni gaišāki, centrālā daļa tumšāka), tad gandrīz vai citas pazīmes (piemēram, ir vai nav melnas 'ūsiņas' pie acīm u.c.) nav jāskatās. Citur Eiropā šī suga ir ļoti parasta, bet Ziemeļeiropā tomēr diezgan reta. Tiesa jādomā, ka Latvijā novērojumiem būtu jābūt vairāk, bet, ņemot vērā, ka augustā/septembrī klajumspāres ir sastopamas masveidīgi, tad starp tiem simtiem reizēm nav nemaz viegli to vienu/dažas atšķirīgās atrast (tas pats varbūt atteicas arī uz sarkandzīslu klajumspāri). Galu galā parasti centieni katru klajumspāri rūpīgi apskatīt ātri vien apnīk. Nu vismaz man. Tāpēc droši vien sakrandzīslu klajumspāri vēl neesmu redzējis :)

Zaļā dižspāre (Aeshna viridis)

Kā pēdējais spāru jaunums bija augusta sākumā redzētā zaļā dižspāre. Druvienas Jauno Dabaspētnieku nometnes laikā bija ekskursija uz zemnieku saimniecību "Lielkrūzes", kur nometnes vadītāja Maija pavēstīja, ka būs iespēja apskatīt arī Latvijas 'ananāsus' - elšus. Man, protams, acis iegailējās no prieka, jo elšiem bagātīgas ūdenstilpes ir mājvieta zaļajai dižspārei! Kamēr vēl tikai tuvojāmies elšu audzei, ar jauno un talantīgo dabas pētnieku Edgaru Smislovu pētījām visas lielās spāres, bet bez kādiem panākumiem. Atlika vien gaidīt, kad beidzot nokļūsim līdz 'biotopam'. Šoreiz gan neiztika bez veiksmes - pieejot pie elšu dīķīša, pamanīju, ka brūnā dižspāre gaisā uzbruka kādai citai dižspārei un notrieca to krastmalas augājā. Aulekšiem metos klāt kamēr spāre vēl nebija paspējusi pacelties, jo nu jebkuru lielo spāri bērniem būtu interesanti parādīt. Liels bija mans prieks, kad izrādījās, ka notriektā spāre kā reizi bija zaļās dižspāres mātīte! Gandrīz vai neticami veiksmīgi! Atrādījis to bērniem, noliku uzmanīgi spāri zālītē un par laimi tā uzreiz necēlās spārnos, bet ļāvās sevi iemūžināt. Žēl, protams, ka nebija daudz glītākais tēviņš ar zilo vēderu un koši zaļajiem krūšu sāniem (viena no sugas pazīmēm, kas redzama arī mātītei), bet neskatīsies jau 'dāvinātam zirgam zobos'. Suga 53. no 61 - vēl tikai 8 palikušas no kurām reālas gan ir tikai kādas četras sugas. Bet tas varbūt arī, lai paliek uz nākamo gadu, kaut gan spāru sezonu gan vēl īsti negribas noslēgt. 

Tauriņu vasaras noslēgums

Lielie vijolīšu purvraibeņi (Clossiana titania)

Ehh, kukaiņu vasara gandrīz jau cauri, bet es blogā vēl neesmu atskaitījies par šovasar paveikto. Nu labi, nav jau tik traki ar tām vasaras beigām - augusta beigas un septembris vēl ir labs laiks gan naktstauriņu vērošanai, gan dažādām spārēm u.c. bezmugurkaulniekiem. Principā sezona nebeidzas līdz pat sniegam! Taču tagad ir sākusies arī putnu rudens migrācija - attiecīgi man ir pienācis laiks atsvaidzināt atmiņā dažādas noteikšanas pazīmes un saucienus un pārorientēties uz spalvainajiem draugiem. Kukaiņi mazliet jāliek mierā - līdz nākamajai sezonai... Bet ko tad es vēl paspēju paveikt jūlijā un augustā dienastauriņu frontē? Par to šeit tālāk. Bet vispirms skats uz vienu no sezonas veiksmīgākajiem kadriem - lielie vijolīšu purvraibeņi saķērušies 'mīlas tvērienā'. Viena no manām mīļākajām dienastauriņu sugām (cītīgākie bloga lasītāji to droši vien būs jau pamanījuši) un pie tam šie tika atrasti nevis ierastajā vietā Krievu purva apkārtnē, bet kolēģa GG pagalmā Druvienas apkārtnē - varētu atzīmēt 'self-found' listē (ja es tādu veidotu)! Tas bija tā mazliet negaidīti, bet no otras puses - Igaunijā suga neesot nekas pārāk rets. Attiecīgi Vidzemē šai sugai noteikti būtu jābūt sastopamai vēl kādās vietās. Atliek tikai meklēt!

Lapkoku baltenis (Aporia crataegi) 

Lapkoku balteņa (Aporia crataegi) olas

Vispār jau minētais pagalms meža ielokā Rietumeiropieša acīm būtu visīstākā 'dārgumu lāde' - vesela virkne viņiem interesantu tauriņu sugu (lielais vijolīšu purvraibenis, zirgskābeņu zeltainītis, sila brūnulis, spogulīšu resngalvītis, apšu zaigraibenis u.c.), blakus dziedošs zaļais ķauķītis, baltmugurdzenis mežā utt. Latvijas daba visā savā krāšņumā! Tajā dienā man izdevās arī papildināt savu 'olu kolekciju'. Pamanīju lapkoku balteni, kas tā aizdomīgi mierīgi sēdēja zem cidonijas lapas. Lai pārbaudītu savas aizdomas, nācās gan tauriņu padzīt, bet vismaz manam skatam tiešām pavērās trīs, dzeltenas, garenas olas. Salīdzinot ar bildēm internetā, gan jāatzīts, ka būšu šo mātīti iztraucējis pašā olu dēšanas procesa sākumā, jo pārsvarā figurē blīvi grupējumi no dažiem desmitiem olu. Kāpuri šai sugai tiešām dzīvo nelielos bariņos (it īpaši kamēr tie ir jauni) - attiecīgi olas arī jādēj grupās. Starp citu, tā uzreiz meklējot neizdevās atrast, ka cidonija būtu minēta kā lapkoku balteņa kāpuru barības augs. Kaut gan suga pietiekami izteikts polifāgs - pārtiek no dažādiem augiem (Prunus, Pyrus, Malus, Crataegus u.c.) un visus jau droši vien grūti uzskaitīt.  

Mazais nātru raibenis (Araschnia levana) - vasaras paaudze

Bet tas bija tikai ievads. Jūlija sākumā biju ātrā izbraucienā (no rīta ar vilcienu turp, vakarpusē atpakaļ) uz Līksnas/Daugavpils apkārtni, kur dzīvo divas tauriņu sugas, kuras nebiju fotogrāfējis. It kā pārāk daudz laika nebija, bet cerēju, ka plānu izdosies izpildīt. Laiks bija normāls - atlika tik brist dabā. Pirms visiem retumiem izdevās sastapt mazā nātru raibeņa otro paaudzi, kas ir tik krasi atšķirīga no pavasara tauriņiem, ka senākos laikos tās tika aprakstītas kā atšķirīgas sugas (tagad to apraksta vienkārši kā formu prorsa). Mūsdienās ir noskaidrots, ka šādu atšķirīgu krāsojumu g.k. nosaka temperatūra (kā arī tas vai kūniņa pārziemo vai nē). Šis eksemplārs izskatījās tāds salīdzinoši dzeltenīgāks kā ierasts - varbūt visnotaļ vēsā jūnija dēļ?

Garlūpas racējlapsene (Bembix rostrata)

Maršruts vispirms mani veda gar dzelzceļu un drīz vien biotops sāka izskatīties visai simpātisks - kļuva sausāks, parādījās priedes, mārsili u.c. sausu biotopu augi. Parādījās arī pirmās elektrolīnijas, kas šajā apkārtnē ir vieni no tādiem interesantākajiem objektiem, jo zem tām tiek patstāvīgi uzturēts skrajš augājs, kas patīk daudzām siltummīlošām sugām. Viena no tādām sugām ir garlūpas racējlapsene - kolorīts, izmēros liels (un tiešām ar garu lūpu), bet Latvijā samērā reti izplatīts plēvspārnis, kuru apdraud tieši šādu smilšainu un atklātu biotopu aizaugšana. Latvijā garlūpas racējlapsenes g.k. sastopamas piekrastes zonā (pelēkās kāpas izcili piemērots biotops), iekšzemes kāpās un atsevišķās vietās citur, kur dažādu traucējumu rezultātā saglabājas atklāti biotopi (piemēram, Ādažu poligonā ir bagātīga sugas populācija). It kā īpaši aizsargājama suga, bet viena no tām, kuru nevar aizsargāt aizliedzot jebkādas darbības tās apdzīvotajā teritorijā, jo kā jau minēju - suga ir atkarīga no dažādiem traucējumiem (dabiskiem vai cilvēka radītiem), kas kaut daļēji saglabā biotopu atklātu. Piemēram, starp Ķengaragu un Rumbulu ir viena kolonija, kas pastāv jau vismaz gadus 6 (1.x tur sugu manīju 2008. gadā, bet noteikti tur ir dzīvojusies jau arī agrāk) - smilšains laukums, kur regulāri staigā cilvēki, iebrauc ar pa kādai mašīnai utt. Tas nenotiek pārāk masveidīgi (tas tomēr tāds gana nomaļš nostūris), bet pietiekami intensīvi, lai konkrētais 100x50m lielais smilšainais pleķītis tāds arī paliktu. Arī šogad suga tur bija manāma pietiekami lielā skaitā. Vienīgais apdraudējums tur būt tik, ja kāds tur sadomātu uzcelt kādu ēku, vai visu teritoriju noklāt ar būvgružiem. 

Ceļteku pļavraibeņi (Melitaea didyma)

Un turpat dzelceļmalā pie mārsiliem ieraudzīju arī pirmo meklēto tauriņu - ceļteku pļavraibeni! Jau pirmajā brīdī, redzot tauriņu tikai lidojumā, jutu, ka tas ir viņš, jo pirmais eksemplārs tieši trāpījās koši oranžs tēviņš - ne ar ko nesajaucam! Lidojumā suga, salīdzinājumā ar parasto pļavraibeni, šķita krietni vien lēnīgāka un neveiklāka. Suga interesanta ar to, ka tai ir ļoti plaša virspuses krāsojuma variācija - gan izteikti oranži, gan izteikti tumši, gan dažnedažādas variācijas pa vidu. Latvijā suga skaitās ļoti reta (bet Eiropā, jo īpaši dienvidos - ļoti parasta) - g.k. tikai Daugavpils apkārtnē, taču līdzīgi kā ar dažām citām 'retām' sugām - tur, kur tā ir sastopama, tā ir tiešām bieži un lielā skaitā. Tā, piemēram, šajā dienā kur tik gāju tur šī suga bija priekšā! Radās pat interese mēģināt pakartēt cik plašā teritorijā suga tur ir sastopama. Šoreiz gan tam laiks nebija un šaubos vai par to nākamgad atcerēšos. Interesanti, ka visticamāk šo sugu būtu izdevies nofotogrāfēt jau 2 gadus iepriekš, kad, atgriežoties no Dabas koncertzāles Demenē, biju kā reizi ieplānojis izmest arī loku tieši pa šo stūri, bet uznāca lietus un tur neaizbraucu. Neko darīt - tā dzīvē gadās.

Lielais silsamtenis (Hipparchia alcyone)

Otra suga, ko vajadzēja tur ieraudzīt bija lielais silsamtenis. Tauriņš ar ļoti līdzīgu izplatību kā ceļteku pļavraibenim - g.k. sastopams tikai Daugavpils apkārtnē, taču kopumā mazliet retāk. Tiesa man šajā dienā veicās un arī šos izdevās pamanīt vairākās vietās - vietas gan netālu vienas no otras, tātad pieder vienai un tai pašai populācijai, kas tātad neaprobežojas ar kādu nelielu pleķīti, bet aptver lielāku platību. Cik lielu? Arī to būtu interesanti noskaidrot. Arī lielais silsamtenis ir nesajaucama suga - tiesa, ja tauriņš nelido, tad to ieraudzīt kaut kur sēžam uz zemes vai koka stumbra ir ļoti grūti! Pirmo tauriņu tā arī vispirms ieraudzīju - tam paceļoties no zemes tikai dažus metrus no manis. Kā jau silsamteņiem pienākas, tauriņi bija visai tramīgi, taču, ņemot talkā pacietību un neatlaidību, dažiem tauriņiem izdevās pielavīties arī fotogrāfējamā attālumā. Prieks un laime - 97. un 98. suga manā dienastauriņu sarakstā :)

Viršu mazā raibpūcīte (Anarta myrtilli)

Lielais mārsilu zilenītis (Maculinea arion)

Kopumā šīs 5h, ko biju sev atvēlējis izdevās ļoti piesātinātas un tiešām kvalitatīvs. Vēl trāpījās mazā viršu raibpūcīte, kas ir naktstauriņš, bet ir aktīvs arī dienā, arī lielais mārsilu zilenītis, ko redzēju šķiet tikai otro reizi. Itkā pat pieķēru mātīti olu dēšanas procesā, bet olu gan nekādi neizdevās atrast. Apkārt gan lidoja gūzma citu kukaiņu, ka nevarēju pat izdomāt uz ko koncentrēties - varbūt pavirši to olu meklēju. Un galu galā arī Latvijā iepriekš neredzētā skolija arī bija šajā braucienā! Tā lūk. Noteikti ir vērts tur atgriezties arī citos gados.  

Ozolu astainītis (Satyrium ilicis)

Lai netaisītu jaunu ierakstu, šeit noslēgumā arī pēdējā nofotogrāfētā jaunā dienastauriņu suga man šajā gadā - ozolu astainītis! Suga man jau gandrīz vai murgos rādījās, jo Dabasdatos bija tik daudz dažādi novērojumi, bet man - tukšinieks. Atlika vien braukt uz Ropažu apkārtni, kur tos vairākkārt bija redzējusi Sintija Elferte - protams, nebija garantija, ka izdosies ieraudzīt, bet, spītējot stipram vējam, par laimi viss notika pēc plāna. 99. suga manā fotolistē! Kā 100. sugu biju plānojis esparsetu zilenīti, bet tā arī neizkasījos uz Grebļu kalnu. Nākamgad! Tiesa 100. sugu gan izdevās dabūt jau šogad - gan ne nofotogrāfēt, bet tikai redzēt. Izrādās tepat LU Botāniskajā dārzā dzīvojās man trūkstošais ozolu zefīrs! Pagaidām gan ir izdevies tauriņus tikai redzēt vakara piesaulītē lidinoties augstu ozolu lapotnē, bet vismaz tagad ir skaidras vietas, kur tos var mēģināt meklēt (vēlāk vēl redzēju arī Doles salā un Purvciemā). Noteikti agri vai vēlu paveiksies un kādu tauriņu sastapšu arī kaut kur tuvāk zemei. Bet tas arī tad paliek nākamā gada plānos... :) Šogad  dienas tauriņu sezona man beigusies!

Jauna sienāžu suga Latvijā

Sienāzis Bicolorana (=Metrioptera) bicolor - jauna suga Latvijā!

Atkal esmu mazliet 'iestrēdzis' ar bloga rakstīšanu - bilžu vēl gana daudz ko rādīt, bet gan jau to visu kaut kad paspēs. Tagad jāuzraksta par vienu feinu un negaidītu atradumu - jaunu sienāžu sugu Latvijā! Biju uz pāris dienām nokļuvis slavenajā Daugavpils Universitātes studiju un pētniecības centrā "Ilgas", lai nedaudz paklausītos semināru par resnvēdera purvuspāri un kopā ar Nikolaju Savenkovu un Gunti Akmentiņu pagaismotu naktstauriņus. Pirmajā vakarā, 12.augustā ar Nikolaju aizdevāmies uz pāris km attālo uzkalnu ar fermu, kur ir tāds feins atklāts, sauss zālāju biotops un kur parasti tiek novietota viena no tauriņu gaismas lamatām. Jau sāka krēslot, bet tomēr izmetām izmest nelielu loku pa tuvīno apkārtni - Nikolajs meklēja sev interesējošos naktstauriņus cerībā atrast kādu jaunu sugu Latvijai, bet es skatījos vai nevaru ko citu interesantu ieraudzīt. 

Drīz vien arī viens fotoobjekts atradās - sienāzis Phaneroptera falcata, kas ir nesens ienācējs Lv faunā ar izteiktu tendenci izplatīties uz ziemeļiem, bet tādu jau biju iepriekš fotogrāfējis. Turpat blakus gan lēkāja vēl viens sienāzis, kas gan šķita neredzēts. Lai arī neesmu nekāds sienāžu 'specs', tomēr raksturīgākās sugas itkā pazīstu. Centos nobildēt, bet sienāzis nevēlējās pārāk sadarboties un līda tik dziļāk zālē. Tā nu atmetu šim ar roku, jo ko nu tur šo mocīt - pāris kadri ir un gan jau tāpat parasta suga. Bet... izrādījās, ka nav gan parasta! Nokļuvis Rīgā, ķēros pie tā noteikšanas - aizdomas bija par Conocephalus dorsalis, jo tai sugai arī ir tāda brūna, gareniska josla uz galvas un priekškrūšu vairoga. Bet nekā - lai arī zināma līdzība ir, bet gan tas zīmējums stipri savādāks (kontrastaināks un virzienā uz galvu sašaurinās), gan vispārējā sienāža ķermeņa forma atšķirīga. Pārskatīju mūsu sienāžu sarakstu un arī starp citām sugām, piemēram, Metrioptera ģints sienāžiem neko līdzīgu neatradu. Papētīju citus resursus internetā un kā nu ne - meklētā suga atradās. Izrādās šis ir sienāzis Bicolorana bicolor (kādreiz bijis Metrioptera ģintī) - esot viegli nosakāma suga pēc ārējām pazīmēm un Eiropā citu ļoti līdzīgu sugu nav. Latvijas sarakstos tāds nefigurēja, bet tas arī nav rādītājs, jo diez vai tie ir pēdējos gados atjaunināti un iespējams jau pat tad ne visai pilnīgi, jo tādu īstenu taisnspārņu pētnieku Latvijā nav. Paskatīju, ka suga ir sastopama Lietuvā ar komentāru rakstā par Lietuvas taisnpārņiem: "Uncommon and restricted to suitable habitats. Stenotopicto dry meadows; a typical species of xeric sand calcareous grasslands (habitat 6120 of the Habitat Directive, Annex I" (Budrys, Pakalniškis 2007). Vienīgais, kas varēja daudz maz kliedēt manu neziņu, protams, bija Voldemārs Spuņģis. E-pasts viņam, atbilde un apstiprinājums - tik tiešām jauna suga Latvijā! 

Atradums, gan nav nekas sensacionāls, jo suga ir gana plaši izplatīta Centrāleiropā - ziemeļos līdz pat Zviedrijai un Lietuvai un teorētiski varēja sagaidīt, ka šī suga ir sastopama arī Latvijā. Vai kā nesens ienācējs vai jau gana ilgstoši - to, protams, grūti pateikt, bet Lietuvā suga jau ir sastopama gana ilgstoši. Un kā tika minēts šajā lietuviešu publikācijā, tad šis sienāzis apdzīvo gana specifiskus biotopus - sausus, kserofītiskus zālājus. Tātad, ja speciāli nemeklē sugu tam piemērotos biotopos valsts dienvidu daļā, tad var arī ilgstoši to nekonstatēt. Konkrētā atradne kā reizi bija šāds kserofītisks zālājs + atradās arī tikai kādus 500m no Baltkrievijas robežas, tātad gandrīz vai maksimāli tālu uz dienvidiem cik Latvijā vispār ir iespējams nokļūt. Tieši šādās vietās arī ir liela iespēja novērot tādas sugas kuru izplatība areāla ziemeļu robeža šķērso pašus Latvijas dienvidus - un Latvijas DA daļā tādu nav mazums (vairākas tauriņu sugas, sarkanvēdera ugunskurpis utt.). Tā ka man acīmredzot paveicās atrasties īstajā vietā, īstajā laikā - jau otro reizi šogad! Kas to lai zin kādas vēl pētnieku neatklātas sugas šajā Latvijas DA nostūrī dzīvojas!?

Izmantotā literatūra:

   BUDRYS E., PAKALNIŠKIS S. 2007. The Orthoptera (Insecta) of Lithuania. Acta Zoologica Lituanica. Vol.17-2., 105-115.

Brūnvālīšu zilenītis

Lielais nātru raibenis (Vanessa atalanta)

Lielā nātru raibeņa (Vanessa atalanta) ola

Lielā nātru raibeņa (Vanessa atalanta) un Dadžu raibeņa (V.cardui) olu salīdzinājums

No neredzētiem dienastauriņiem man palikušas nu jau gana maz sugu un šogad atliek vien nodarboties ar šo balto plankumu aizkrāsošanu. Tā, piemēram, nebiju vēl bijis Liepājas pusē apskatīt brūnvālīšu zilenīti, kur tam ir vienīgā zināmā atradne Latvijā - šogad tad beidzot izdevās to īstenot. Labākais laiks šai sugai ir pašas jūnija beigas - jūlija sākums un tā nu 3. jūlijā devos ceļā. Pa ceļam līdz Vītiņu pļavām izdevās papildināt savu tauriņu olu kolekciju - ceļmalā pamanīju lielo nātru raibeni, kas aizdomīgi lidinājās gar nelielu nātru puduri. Un tiešām pēc mirkļa uz vienas lapas varēja manīt atstātu olu. Sākumā šķita, ka ola ir praktiski tāda pati kā dadžu raibeņa ola, taču, ja salīdzina abu olu foto, tad atšķirības ir visai izteiktas. Protams, atšķiras arī augs uz kura būtu olas jāmeklē. Sākums veiksmīgs!

Brūnvālīšu zilenītis (Phengaris teleius)

Vītiņu pļavās mani sagaidīja Liepājas pusei ierasta parādība - samērā stiprs un brāzmains vējš. Kaut gan priekš vēja pilsētas standartiem tā tāda viegla brīze vien bija. Saule ar brīžam paslēpās aiz nemīlīgiem mākoņiem, bet kā izrādījās, tas nebija šķērslis meklēto tauriņu atrašanai. Ātri vien atradās viens, tad otrs un saulainajos brīžos pat kādi 4-5 vienlaicīgi. Iemesls kāpēc šī suga Latvijā ir tik reta ir visai vienkāršs - tā ir ārstniecības brūnvālītes (Sanguisobra officinalis) monofāgs jeb kāpuri barojas tikai ar šo konkrēto augu sugu. Brūnvālītes Latvijā ir reti sastopams augs un, pieļauju, ka Vītiņu pļavās varētu būt viena no bagātīgākajām šīs sugas atradnēm. Brūvnālīšu zilenītis gan ir arī viena no mirmekofīlajām sugām, jeb to kāpuru attīstība daļēji noris sarkano skudru ligzdās (par šo 'parādību' vairāk var lasīt ierakstā par lielo mārsilu zilenīti), kas noteikti ir papildus faktors, kas ierobežo tā izplatību. 

Brūnvālīšu zilenīša (Phengaris teleius) ola

Vairākās vietās varēja manīt arī mātītes, kas dēja oliņas uz brūnvālītes zieda - pēc tam uzreiz, protams, gāju meklēt svaigi izdēto oliņu, bet nācās vilties. Nevienā ziedā, kur redzētās mātītes bija piestājušas olu neatradu. Pirmajās reizēs pieļāvu, ka varbūt ola tomēr netika izdēta, bet kad tas jau bija atkārtojies vairākas reizes, sāku pārdomāt vai tik tur nav kāda viltība. Un tik tiešām - vienu ziedu papētīju tuvāk un, uzmanīgi to pašķirot, izrādījās, ka mātītes olu iedēj dziļi zieda galviņā un tā no ārpuses nav nemaz redzama. Ola pēc skata gan tāda visai tipiska zilenīša oliņa - plakana 'švammīte'.  

Vītiņu kapi

Spožās skudras (Laius fuliginosus)

Spīdulis Amphotis marginata

Izpildījis uzdevumu (brūnvālīšu zilenītis - suga nr.96 manā sarakstā), atkāpos uz Grobiņas pusi, kur bija paredzēts kāpt autobusā uz Rīgu. Pa ceļam interesantākais pieturas punkts izrādījās Vītiņu kapi, kas lepojas ar vairākiem tiešām ļoti veciem ozoliem. Vienam bija (un joprojām ir) diezgan iespaidīgs dobums, bet nekādu interesantu dobumu apdzīvotāju, piemēram, lapkoku praulgrauzi neizdevās atrast. Cits ozols bija kļuvis par spožo skudru mājvietu - tieši tajā brīdi bija izlidojusi spārnoto skudru paaudze. Kur ir spožās skudras tur ir arī iespēja atrast samērā reto spīduli Amphotis marginata par kuru jau esmu rakstījis vairākkārt. Arī šajā vietā pietika vien nolupināt dažas mizas plēksnes stumbra pamatnē, lai atrastu divas šīs sugas vabolītes. Tad jau jādomā, ka nav nekāds retums. Neesmu gan šo sugu pagaidām atradis spožo skudru ligzdās, kas ir skujkokos (piemēram, eglēs) - varbūt dod priekšroku lapkokiem? Būs jāpapēta.  

Baltais vīngliemezis (Xerolenta obvia)

Atpakaļceļā gan laiks pamaitājās un no kukaiņu pasaules neko jaunu vai interesantu negadījās redzēt. Pie Grobiņas gan bija neliels mini-uzdevums - sameklēt interesantu gliemežu sugu, balto vīngliemezi (Helicella obvia), kas gan nav tāds īsti dabisks Latvijas faunas elements, bet acīmredzot ir ar dzelzceļu un vilcienu palīdzību ievesta Latvijā no Dienvidu apgabaliem (suga g.k. esot izplatīta stepes zonā). Acīmredzot Latvijā šai sugai piemērotākais biotops ir tieši sausas dzelzceļmalas, jo vairums līdz šim zināmo atradņu (Liepāja, Jelgava, Glūda, Dobele) ir tiešā dzelzceļa tuvumā. Liepājā un tās apkārtnē šī suga ir ļoti masveidīga - te Grobiņas apkārtnē nebija grūti dažu desmitu metru garā joslā sameklēt vairāk kā 100 baltos vīngliemežus. Laiks gan bija sauss un visi gliemeži bija neaktīvi un ierāvušies savās čaulās. Šo sugu visticamāk var arī uzskatīt par invazīvu sugu - vismaz Amerikā, kur tā arī esot ievazāta, to par tādu uzskata. Kaut gan vietējām sugām diez vai baltais vīngliemezis var būt kāds liels drauds, jo pagaidām šķiet ieņem nišu, ko citi gliemeži Latvijā neizmanto - sausus, kserofītiskus biotopus (dzelzceļmalas). Bet nu jāvēro un jāskatās, kā tas baltais vīngliemezis uzvedīsies nākotnē. 

Sūreņu purvraibenis

Lielais vijolīšu purvraibenis (Clossiana titania)

Pēcjāņu perioda nākamais upuris bija sūreņu purvraibenis, kas 2013. gadā bija redzēts Krievu purvā (atradējs arī Zane Bērziņa). Pagājušogad jau to pusi apmeklēju, lai apskatītu lielo vijolīšu un dzērveņu purvraibeņus, bet sūreņu purvraibenim īsti nepietika laiks. Šogad ar velosipēdu tur negribējās braukt, tāpēc izdomāju iet ar kājām - no Vārniņām pa meža ceļiem apkārt purvam līdz Ūdrupei. Gabals tīri pieklājīgs, bet potenciāli izskatījās interesanti. Pa ceļam, protams, piestāju un paskatījos kā klājas lielajiem vijolīšu purvraibeņiem - kādus trīs tauriņus arī izdevās atrast. Kā vēlāk izrādījās, tad šī nebija pēdējā tikšanās ar šo sugu šogad (bet par to citreiz). 

Mežirbes (Bonasa bonasia) cālis

Dzērveņu purvraibeņi (Boloria aquilionaris)

Ar kājām ejot, ir tomēr tā priekšrocība, ka var daudz vairāk ko ieraudzīt. Tomēr, par cik galamērķis bija autobuss, tad īpaši kavēties arī nevarēja. Līdz ar to turpmāko ceļu līdz sūreņu purvraibeņa purvam veicu visai raitā solī. Pa ceļam divās vietās no mežmalas izcēlās pa kādai mežirbei - viena pat bija ar palieliem cāļiem. Vienmēr jauki šos mazos ķiparus ieraudzīt. Pietuvojoties purvam jau sāka parādīties arī pagājušā gada draugi - dzērveņu purvraibeņi. Arī šogad tur tie netrūka un kopumā Latvijā šī noteikti nav reta suga - arī Dabasdati.lv jau ir parādījušies krietni vien vairāk novērojumu arī no citu purvu apkārtnēm. 

Sūreņu purvraibenis (Proclossiana eunomia)

Bet bija pienācis iebrist pašā Krievu purvā, lai meklētu kāroto - sūreņu purvraibeni! Laiks bija piemērots un saulains un jau drīzi vien purvā varēja manīt lidojam vairākus oranžos raibeņus. Kādi pirmie pieci gan izrādījās bija agrie purvraibeņi un viens dzērveņu purvraibenis, bet kāds septītais - meklētais tauriņš! Laimīgā kārtā pamanīju, kur šis nosēdās un vicoju klāt. Pa to laiku saulei priekšā nostājās neliels mākonis un tauriņš kļuva tāds pavisam mierīgs - varēju raksturīgo apakšpusi sabildēt kā vien vēlējos. Beigās izdevās arī tikt pie virspuses kadra - jāsaka, ka arī virspuse tam ir gana raksturīga. Melno līniju tīklojums pakaļspārniem ļoti smalks, gandrīz vai atgādina zirnekļtīklu, kā arī ārmalas laukumiņi parasti gaišāki nekā pārējā spārna pamattonis. Noteikti tādu iepriekš nebiju nekur manījis. Suga apdzīvo augstos purvus, kur kāpuri barojas ar dzērvenēm (tālāk Rietumeiropā gan kāpuri graužot sūrenes). Noteikti, ka liels retums nav, taču Dabasdatos joprojām vienīgie novērojumi ir no Krievu purva. Zinu, ka Teiču purvā arī ir - tā ka Latvijas A-ZA puses purvos šai sugai būtu jābūt sastopamai. Suga nr.95 manā sarakstā.

Sūreņu purvraibenis (Proclossiana eunomia) uzmanības centrā

Nākamajā dienā šo vietu apmeklēju vēlreiz, nu jau ar holandiešu dabas vērotāju kompānijā. Bijām rīta pusi pavadījuši Pededzes apkārtnē, kad piedāvāju viņam kā variantu Krievu purva apkārtnes apmeklēšanu - tas tomēr ne pārāk tālu un tur apkārtnē redzamos tauriņus arī viņam noteikti būtu bijis interesanti aplūkot, jo gan lielais vijolīšu, gan sūreņu purvraibenis arī Eiropas mērogā nav tās pašas biežākās sugas (nu labi - sūreņu purvraibenis Skandināvijā ir bieža suga). Domāts darīts! Aizbraucām, visu arī redzējām, nobildējām - viņam šī vieta tiešām patika. Jo īpaši priecājās pabradāt pa purvu - tur tajā galā jau šādi biotopi ir palikuši visai maz. 

Apšu raibenis (Limenitis populi)

Parastais samtenis (Apanthopus hyperantus)

Spogulīšu resngalvītis (Heteropterus morpheus)

Bet atgriežoties iepriekšējā dienā, turpmākajā manā gājienā joprojām visa mana uzmanība tika pievērsta tauriņiem - mēģināju dažādām sugām iegūt dažādus kvalitatīvākus kadrus par tiem, kas man līdz šim arhīvā. Tā, piemēram, apšu raibeņus fotogrāfējis esmu daudz, bet tādi tiešām labi apakšpuses kadri man nebija - šoreiz paveicās ar vienu indivīdu, ko pārcēlu no ceļa (iespējams bija pirms tam saticies ar mašīnu) papardēs. Tur šis kādu brīdi mierīgi sēdēja un man papozēja līdz beidzot sāka lēnā garā arī ko rāpaļāties un mazliet pat lidināties. Var jau būt, ka nekāds brašais dzīvotājs no viņa tāpat nesanāca, bet vismaz nekļuva par tūlītēju plāceni zem kāda auto riepām.  Starp citu, ja iepriekšējā bloga ierakstā bija redzama spogulīšu rensgalvīša apakšpuse, tad te principā nobeigums stāstam par dažādajiem spārniem - spārnu virspuse tik tiešām krasi atšķirīga! Varētu pat teikt, ka tāda mazliet garlaicīga. 

Meža cauna (Martes martes)

Ar zvēru vērošanu gan man īsti neiet - jā, vāveres šogad gadās bieži redzēt, bet ko citu šķiet visai maz (stirnas neskaitās). Bet tā jau ir - kukaiņu vērošanai piemērotais dienas vidus, savukārt, nav tas labākais laiks, kad mēģināt ieraudzīt kādu zvēru. Tie tad vairāk dažādi rakstura gadījuma novērojumi. Šajā dienā, piemēram, man ceļu pārskrēja divas caunas. Viena pat ne tikai pārskrēja, bet kādu sprīdi skrēja man pretī - laikam biju gana veiksmīgi nostājies ceļmalā. Toties, kā nospiedu fotoaparāta slēdzi, tā uzreiz sadzirdēja un metās lapās. Tādā ziņā spoguļkamerām tas noteikti ir zināms mīnuss - skaļais slēdzis. Tādi nopietnāki putnu un zvēru fotogrāfi pat izmanto dažādus skaņas slāpēšanas paņēmienus, lai ar to cīnītos. Labi, ka kukaiņi tik labi nedzird - nav man tādu problēmu. 

Meža zilenīša (Cyaniris semiarus) ola

Kā jau kādā iepriekšējā bloga ierakstā rakstīju, tad šogad mēģinu arī atrast kādu tauriņu olas - nevarētu teikt, ka sokas ļoti raiti, bet šis tas jau klāt nāk. Šajā izgājienā izdevās ieraudzīt meža zilenīša mātīti, kas snaikstījās ap kādu āboliņa ziedu. Ola izrādās bija iedēta samērā dziļi ziedā un izskatās pēc nelielas, iezaļganas švammītes. Jāsaka gan, ka tiem zilenīšiem olas kopumā ir visnotaļ līdzīgas un noteikšanai vislabāk redzēt pašu tauriņu dēšanas procesā. 

Sakņmīlis Dascillus cervinus

Jauns tauriņš sarakstam, protams, ir labi, bet, lai diena būtu pavisam izdevusies noteikti vajag arī kādu citu kukaiņretumu! Šī diena arī bija no tādām, jo uz zāles stiebriem ceļmalā izdevās ieraudzīt divus sakņmīļus Dascillus cervinus! Diezgan reta suga (vienīgā no Dascillidae dzimtas Latvijā), ko iepriekš nebiju redzējis. Nav arī nekāds sīkulis (ap 1cm vai mazliet vairāk), ko var viegli atšķirt pēc smalkiem, blīviem matiņiem klātā ķermeņa (tāda kā stipri, stipri pāraugusi aveņvabole Byturus tomentosus). Kāpuri attīstoties g.k. dažādu graudzāļu saknēs (angliski gan figurē nosaukums - Orchid beetle). Latvijā nav pārāk daudz publicētu novērojumu un tie g.k. nāk no Slīteres NP, Moricasalas, Ziemeļgaujas kā arī viens novērojums Rīgā.