Brūnvālīšu zilenītis

Lielais nātru raibenis (Vanessa atalanta)

Lielā nātru raibeņa (Vanessa atalanta) ola

Lielā nātru raibeņa (Vanessa atalanta) un Dadžu raibeņa (V.cardui) olu salīdzinājums

No neredzētiem dienastauriņiem man palikušas nu jau gana maz sugu un šogad atliek vien nodarboties ar šo balto plankumu aizkrāsošanu. Tā, piemēram, nebiju vēl bijis Liepājas pusē apskatīt brūnvālīšu zilenīti, kur tam ir vienīgā zināmā atradne Latvijā - šogad tad beidzot izdevās to īstenot. Labākais laiks šai sugai ir pašas jūnija beigas - jūlija sākums un tā nu 3. jūlijā devos ceļā. Pa ceļam līdz Vītiņu pļavām izdevās papildināt savu tauriņu olu kolekciju - ceļmalā pamanīju lielo nātru raibeni, kas aizdomīgi lidinājās gar nelielu nātru puduri. Un tiešām pēc mirkļa uz vienas lapas varēja manīt atstātu olu. Sākumā šķita, ka ola ir praktiski tāda pati kā dadžu raibeņa ola, taču, ja salīdzina abu olu foto, tad atšķirības ir visai izteiktas. Protams, atšķiras arī augs uz kura būtu olas jāmeklē. Sākums veiksmīgs!

Brūnvālīšu zilenītis (Phengaris teleius)

Vītiņu pļavās mani sagaidīja Liepājas pusei ierasta parādība - samērā stiprs un brāzmains vējš. Kaut gan priekš vēja pilsētas standartiem tā tāda viegla brīze vien bija. Saule ar brīžam paslēpās aiz nemīlīgiem mākoņiem, bet kā izrādījās, tas nebija šķērslis meklēto tauriņu atrašanai. Ātri vien atradās viens, tad otrs un saulainajos brīžos pat kādi 4-5 vienlaicīgi. Iemesls kāpēc šī suga Latvijā ir tik reta ir visai vienkāršs - tā ir ārstniecības brūnvālītes (Sanguisobra officinalis) monofāgs jeb kāpuri barojas tikai ar šo konkrēto augu sugu. Brūnvālītes Latvijā ir reti sastopams augs un, pieļauju, ka Vītiņu pļavās varētu būt viena no bagātīgākajām šīs sugas atradnēm. Brūvnālīšu zilenītis gan ir arī viena no mirmekofīlajām sugām, jeb to kāpuru attīstība daļēji noris sarkano skudru ligzdās (par šo 'parādību' vairāk var lasīt ierakstā par lielo mārsilu zilenīti), kas noteikti ir papildus faktors, kas ierobežo tā izplatību. 

Brūnvālīšu zilenīša (Phengaris teleius) ola

Vairākās vietās varēja manīt arī mātītes, kas dēja oliņas uz brūnvālītes zieda - pēc tam uzreiz, protams, gāju meklēt svaigi izdēto oliņu, bet nācās vilties. Nevienā ziedā, kur redzētās mātītes bija piestājušas olu neatradu. Pirmajās reizēs pieļāvu, ka varbūt ola tomēr netika izdēta, bet kad tas jau bija atkārtojies vairākas reizes, sāku pārdomāt vai tik tur nav kāda viltība. Un tik tiešām - vienu ziedu papētīju tuvāk un, uzmanīgi to pašķirot, izrādījās, ka mātītes olu iedēj dziļi zieda galviņā un tā no ārpuses nav nemaz redzama. Ola pēc skata gan tāda visai tipiska zilenīša oliņa - plakana 'švammīte'.  

Vītiņu kapi

Spožās skudras (Laius fuliginosus)

Spīdulis Amphotis marginata

Izpildījis uzdevumu (brūnvālīšu zilenītis - suga nr.96 manā sarakstā), atkāpos uz Grobiņas pusi, kur bija paredzēts kāpt autobusā uz Rīgu. Pa ceļam interesantākais pieturas punkts izrādījās Vītiņu kapi, kas lepojas ar vairākiem tiešām ļoti veciem ozoliem. Vienam bija (un joprojām ir) diezgan iespaidīgs dobums, bet nekādu interesantu dobumu apdzīvotāju, piemēram, lapkoku praulgrauzi neizdevās atrast. Cits ozols bija kļuvis par spožo skudru mājvietu - tieši tajā brīdi bija izlidojusi spārnoto skudru paaudze. Kur ir spožās skudras tur ir arī iespēja atrast samērā reto spīduli Amphotis marginata par kuru jau esmu rakstījis vairākkārt. Arī šajā vietā pietika vien nolupināt dažas mizas plēksnes stumbra pamatnē, lai atrastu divas šīs sugas vabolītes. Tad jau jādomā, ka nav nekāds retums. Neesmu gan šo sugu pagaidām atradis spožo skudru ligzdās, kas ir skujkokos (piemēram, eglēs) - varbūt dod priekšroku lapkokiem? Būs jāpapēta.  

Baltais vīngliemezis (Xerolenta obvia)

Atpakaļceļā gan laiks pamaitājās un no kukaiņu pasaules neko jaunu vai interesantu negadījās redzēt. Pie Grobiņas gan bija neliels mini-uzdevums - sameklēt interesantu gliemežu sugu, balto vīngliemezi (Helicella obvia), kas gan nav tāds īsti dabisks Latvijas faunas elements, bet acīmredzot ir ar dzelzceļu un vilcienu palīdzību ievesta Latvijā no Dienvidu apgabaliem (suga g.k. esot izplatīta stepes zonā). Acīmredzot Latvijā šai sugai piemērotākais biotops ir tieši sausas dzelzceļmalas, jo vairums līdz šim zināmo atradņu (Liepāja, Jelgava, Glūda, Dobele) ir tiešā dzelzceļa tuvumā. Liepājā un tās apkārtnē šī suga ir ļoti masveidīga - te Grobiņas apkārtnē nebija grūti dažu desmitu metru garā joslā sameklēt vairāk kā 100 baltos vīngliemežus. Laiks gan bija sauss un visi gliemeži bija neaktīvi un ierāvušies savās čaulās. Šo sugu visticamāk var arī uzskatīt par invazīvu sugu - vismaz Amerikā, kur tā arī esot ievazāta, to par tādu uzskata. Kaut gan vietējām sugām diez vai baltais vīngliemezis var būt kāds liels drauds, jo pagaidām šķiet ieņem nišu, ko citi gliemeži Latvijā neizmanto - sausus, kserofītiskus biotopus (dzelzceļmalas). Bet nu jāvēro un jāskatās, kā tas baltais vīngliemezis uzvedīsies nākotnē. 

Sūreņu purvraibenis

Lielais vijolīšu purvraibenis (Clossiana titania)

Pēcjāņu perioda nākamais upuris bija sūreņu purvraibenis, kas 2013. gadā bija redzēts Krievu purvā (atradējs arī Zane Bērziņa). Pagājušogad jau to pusi apmeklēju, lai apskatītu lielo vijolīšu un dzērveņu purvraibeņus, bet sūreņu purvraibenim īsti nepietika laiks. Šogad ar velosipēdu tur negribējās braukt, tāpēc izdomāju iet ar kājām - no Vārniņām pa meža ceļiem apkārt purvam līdz Ūdrupei. Gabals tīri pieklājīgs, bet potenciāli izskatījās interesanti. Pa ceļam, protams, piestāju un paskatījos kā klājas lielajiem vijolīšu purvraibeņiem - kādus trīs tauriņus arī izdevās atrast. Kā vēlāk izrādījās, tad šī nebija pēdējā tikšanās ar šo sugu šogad (bet par to citreiz). 

Mežirbes (Bonasa bonasia) cālis

Dzērveņu purvraibeņi (Boloria aquilionaris)

Ar kājām ejot, ir tomēr tā priekšrocība, ka var daudz vairāk ko ieraudzīt. Tomēr, par cik galamērķis bija autobuss, tad īpaši kavēties arī nevarēja. Līdz ar to turpmāko ceļu līdz sūreņu purvraibeņa purvam veicu visai raitā solī. Pa ceļam divās vietās no mežmalas izcēlās pa kādai mežirbei - viena pat bija ar palieliem cāļiem. Vienmēr jauki šos mazos ķiparus ieraudzīt. Pietuvojoties purvam jau sāka parādīties arī pagājušā gada draugi - dzērveņu purvraibeņi. Arī šogad tur tie netrūka un kopumā Latvijā šī noteikti nav reta suga - arī Dabasdati.lv jau ir parādījušies krietni vien vairāk novērojumu arī no citu purvu apkārtnēm. 

Sūreņu purvraibenis (Proclossiana eunomia)

Bet bija pienācis iebrist pašā Krievu purvā, lai meklētu kāroto - sūreņu purvraibeni! Laiks bija piemērots un saulains un jau drīzi vien purvā varēja manīt lidojam vairākus oranžos raibeņus. Kādi pirmie pieci gan izrādījās bija agrie purvraibeņi un viens dzērveņu purvraibenis, bet kāds septītais - meklētais tauriņš! Laimīgā kārtā pamanīju, kur šis nosēdās un vicoju klāt. Pa to laiku saulei priekšā nostājās neliels mākonis un tauriņš kļuva tāds pavisam mierīgs - varēju raksturīgo apakšpusi sabildēt kā vien vēlējos. Beigās izdevās arī tikt pie virspuses kadra - jāsaka, ka arī virspuse tam ir gana raksturīga. Melno līniju tīklojums pakaļspārniem ļoti smalks, gandrīz vai atgādina zirnekļtīklu, kā arī ārmalas laukumiņi parasti gaišāki nekā pārējā spārna pamattonis. Noteikti tādu iepriekš nebiju nekur manījis. Suga apdzīvo augstos purvus, kur kāpuri barojas ar dzērvenēm (tālāk Rietumeiropā gan kāpuri graužot sūrenes). Noteikti, ka liels retums nav, taču Dabasdatos joprojām vienīgie novērojumi ir no Krievu purva. Zinu, ka Teiču purvā arī ir - tā ka Latvijas A-ZA puses purvos šai sugai būtu jābūt sastopamai. Suga nr.95 manā sarakstā.

Sūreņu purvraibenis (Proclossiana eunomia) uzmanības centrā

Nākamajā dienā šo vietu apmeklēju vēlreiz, nu jau ar holandiešu dabas vērotāju kompānijā. Bijām rīta pusi pavadījuši Pededzes apkārtnē, kad piedāvāju viņam kā variantu Krievu purva apkārtnes apmeklēšanu - tas tomēr ne pārāk tālu un tur apkārtnē redzamos tauriņus arī viņam noteikti būtu bijis interesanti aplūkot, jo gan lielais vijolīšu, gan sūreņu purvraibenis arī Eiropas mērogā nav tās pašas biežākās sugas (nu labi - sūreņu purvraibenis Skandināvijā ir bieža suga). Domāts darīts! Aizbraucām, visu arī redzējām, nobildējām - viņam šī vieta tiešām patika. Jo īpaši priecājās pabradāt pa purvu - tur tajā galā jau šādi biotopi ir palikuši visai maz. 

Apšu raibenis (Limenitis populi)

Parastais samtenis (Apanthopus hyperantus)

Spogulīšu resngalvītis (Heteropterus morpheus)

Bet atgriežoties iepriekšējā dienā, turpmākajā manā gājienā joprojām visa mana uzmanība tika pievērsta tauriņiem - mēģināju dažādām sugām iegūt dažādus kvalitatīvākus kadrus par tiem, kas man līdz šim arhīvā. Tā, piemēram, apšu raibeņus fotogrāfējis esmu daudz, bet tādi tiešām labi apakšpuses kadri man nebija - šoreiz paveicās ar vienu indivīdu, ko pārcēlu no ceļa (iespējams bija pirms tam saticies ar mašīnu) papardēs. Tur šis kādu brīdi mierīgi sēdēja un man papozēja līdz beidzot sāka lēnā garā arī ko rāpaļāties un mazliet pat lidināties. Var jau būt, ka nekāds brašais dzīvotājs no viņa tāpat nesanāca, bet vismaz nekļuva par tūlītēju plāceni zem kāda auto riepām.  Starp citu, ja iepriekšējā bloga ierakstā bija redzama spogulīšu rensgalvīša apakšpuse, tad te principā nobeigums stāstam par dažādajiem spārniem - spārnu virspuse tik tiešām krasi atšķirīga! Varētu pat teikt, ka tāda mazliet garlaicīga. 

Meža cauna (Martes martes)

Ar zvēru vērošanu gan man īsti neiet - jā, vāveres šogad gadās bieži redzēt, bet ko citu šķiet visai maz (stirnas neskaitās). Bet tā jau ir - kukaiņu vērošanai piemērotais dienas vidus, savukārt, nav tas labākais laiks, kad mēģināt ieraudzīt kādu zvēru. Tie tad vairāk dažādi rakstura gadījuma novērojumi. Šajā dienā, piemēram, man ceļu pārskrēja divas caunas. Viena pat ne tikai pārskrēja, bet kādu sprīdi skrēja man pretī - laikam biju gana veiksmīgi nostājies ceļmalā. Toties, kā nospiedu fotoaparāta slēdzi, tā uzreiz sadzirdēja un metās lapās. Tādā ziņā spoguļkamerām tas noteikti ir zināms mīnuss - skaļais slēdzis. Tādi nopietnāki putnu un zvēru fotogrāfi pat izmanto dažādus skaņas slāpēšanas paņēmienus, lai ar to cīnītos. Labi, ka kukaiņi tik labi nedzird - nav man tādu problēmu. 

Meža zilenīša (Cyaniris semiarus) ola

Kā jau kādā iepriekšējā bloga ierakstā rakstīju, tad šogad mēģinu arī atrast kādu tauriņu olas - nevarētu teikt, ka sokas ļoti raiti, bet šis tas jau klāt nāk. Šajā izgājienā izdevās ieraudzīt meža zilenīša mātīti, kas snaikstījās ap kādu āboliņa ziedu. Ola izrādās bija iedēta samērā dziļi ziedā un izskatās pēc nelielas, iezaļganas švammītes. Jāsaka gan, ka tiem zilenīšiem olas kopumā ir visnotaļ līdzīgas un noteikšanai vislabāk redzēt pašu tauriņu dēšanas procesā. 

Sakņmīlis Dascillus cervinus

Jauns tauriņš sarakstam, protams, ir labi, bet, lai diena būtu pavisam izdevusies noteikti vajag arī kādu citu kukaiņretumu! Šī diena arī bija no tādām, jo uz zāles stiebriem ceļmalā izdevās ieraudzīt divus sakņmīļus Dascillus cervinus! Diezgan reta suga (vienīgā no Dascillidae dzimtas Latvijā), ko iepriekš nebiju redzējis. Nav arī nekāds sīkulis (ap 1cm vai mazliet vairāk), ko var viegli atšķirt pēc smalkiem, blīviem matiņiem klātā ķermeņa (tāda kā stipri, stipri pāraugusi aveņvabole Byturus tomentosus). Kāpuri attīstoties g.k. dažādu graudzāļu saknēs (angliski gan figurē nosaukums - Orchid beetle). Latvijā nav pārāk daudz publicētu novērojumu un tie g.k. nāk no Slīteres NP, Moricasalas, Ziemeļgaujas kā arī viens novērojums Rīgā.

50% Sārmeņu resngalvītis

Meža sārmenes (Stachys sylvatica)

Šobrīd esmu sasniedzis tādu stadiju (zemāk laikam vairs nav kur krist), kad galvenais mērķis ir jau šogad sasniegt 100 nofotogrāfēto dienastauriņu sugu robežu - tā teikt, gandrīz 'jebkādiem līdzekļiem'. Protams, neiešu jau gluži 'lekt no tilta', bet braukt un mēģināt atrast citu cilvēku redzētus tauriņus (jeb putnu vērotāju terminoloģijā runājot - iekāpt cita 'sūdā') gan man šogad nav kauns :) Ko gan laba kadra dēļ nedarīsi... Kad būs viss cerētais safotogrāfēts, tad jau varēs braukt apkārt un meklēt tos tauriņus arī citās vietās, bet tas tad lai paliek nākamajiem gadiem. Pēcjāņu dienās pirmais upuris bija sārmeņu resngalvītis, ko pagājušogad Dendrārija apkārtnē bija redzējusi Zane Bērziņa - izcirtums zināms, laiks pareizais. Atliek tik aizbraukt un nofotogrāfēt, vai ne?

Zaļās vairogvaboles (Cassida viridis) kāpurs

Zaļā vairogvabole (Cassida viridis)

Lai arī pa šo ceļu Dendrārija apkārtnē biju jau dažas reizes staigājis iepriekš, kaut kā līdz šim nebiju pievērsis uzmanību tur augošajām sārmenēm. Šajā dienā novērtēju, ka to tur tiešām ir daudz - gan apkārtējos mežos, gan konkrētajā izcirtumā, kur vietām bija pat tādas vairāku kvadrātmetru lielas un blīvas audzes. Nav brīnums, ka sārmeņu resngalvītis ir šo izvēlējies sev par mājvietu. Izcirtumā papētīju sārmenes un konstatēju, ka daudzviet lapas ir diezgan apgrauztas un lapu apakšpusēs bija redzami arī paši 'grauzēji' - glīti, adataini kāpuriņi, kas pieder Cassida ģints vairogvabolēm (tie lapgrauži tādi). Pēc kāpuriem sugas ir grūti noteikt (taču vienmēr jāpiefiksē barības augs - tas var sašaurināt aizdomās turamo sugu loku), bet par laimi turpat blakus bija arī pieaugušās vaboles, kas izrādījās C.viridis - viena no biežākajām un vieglāk nosakāmajām sugām. Vienkārši zaļa, liela vairogvabole. 

Priežu sienācis (Barbitistes constrictus)

Šis izcirtums bija tāds ļoti interesants - diezgan daudzveidīgs (vietām sauss, bet vietām slapjš) un principā tur varētu mierīgi visu dienu pavadīt un izdotos droši vien daudz ko interesantu ieraudzīt. Patiesībā gan beigās tur arī praktiski visu dienu arī pavadīju... Uz vienas apses atvases pamanīju koši zaļus sienāzīšus - izskatījās pēc nepieaugušiem īpatņiem, bet tādi savdabīgi - šķita, ka tādus it kā neesmu redzējis. Mājās noskaidroju, ka tas ir priežu sienāzis (Barbitistes constrictus) - Latvijas bezmugurkaulnieku sarakstā internetā it kā atzīmēta kā bieži sastopama suga, taču Lietuvā tā 1.x novērota tikai 1999. gadā. Šis gan tiešām laikam ir nepieaudzis īpatnis, jo, lai arī pieaugušiem īpatņiem arī nav labi attīstītu spārnu, tomēr tiem ir pavisam savādāks krāsojums. 

Koksngrauzis Clytus arietis

Spogulīšu resngalvītis (Heteropterus morpheus)

Izcirtumā dzīvojās arī daži šogad jau šeit blogā redzēti radījumi, piemēram, foršais koksngrauzis Clytus arietis un vairāki spogulīšu resngalvīši. Kā vēlāk noskaidroju, tad ne man vienīgajam tie šķiet vieni no smukākajiem dienastauriņiem - arī kolēģis GG atzīmēja to kā vienu no savām 'favorītsugām'. Ir jau ar pelnījis šādu godu! Nesen arī prātoju, kāpēc šai sugai ir tāds interesants ģints latīniskais nosaukums - 'Heteropterus', jo principā Heteroptera ir blakšu kārtas zinātniskais nosaukums, kas burtiski būt tulkojams kā dažādspārņi ('hetero' = dažāds, 'ptera' = spārni). Tas principā arī atbilst patiesībai, jo vairumam blakšu segspārni ir pa pusei cieti, bet pa pusei tādi 'ādaini' un puscaurspīdīgi - spārni ir 'dažādi'. Bet kāda spogulīšu resngalvītim saistība ar blaktīm? Jādomā, ka nekāda, taču spārnu krāsojums arī principā būtu raksturojams kā dažāds - virspuse vienkrāsaina un tumši brūna, bet apakšpuse gaiša un glīti rimbuļaina. Varbūt tas ir bijis iemesls Andre Marijam Konstantam Dumerilam 19.gs. sākumā izveidot šādu ģinti un ievietot tajā spogulīšu resngalvīti, kas līdz tam laikam bija saucies par Papilio morpheus (Papilio iesākumā bija standarta ģints visiem dienastauriņiem, jo burtiskā tulkojumā to arī nozīmē - tauriņš)? 

Jātnieciņš Coleocentrus excitator

Manā foto arhīvā patiesībā ir arī gana daudz 'balto plankumu', jeb kukaiņu grupas kurām man nav pārāk daudz labu bilžu - nemaz nerunājot par kaut kādām tur specifisku sugu bildēm. Tādas, piemēram, ir makstenes, viendienītes un arī šādi tādi plēvspārņi - piemēram, jātnieciņi. To pat jāatzīmē ar tādu nelielu kauna sajūtu, jo mans tēvs savulaik bija uz to brīdi Latvijā vienīgais aktīvais jātnieciņu pētnieks. Pats ar tā kā mazliet ko sāku par šiem interesēties, bet neko diži tālu mana interese neaizsniedzās. Tēvs aktīvo zinātni arī ir metis pie miera, tā ka var teikt, ka jātnieciņi Latvijā šobrīd ir brīva niša, kurā kāds jauns censonis varētu mierīgi arī darboties. Sugu noteikšana gan ir visai sarežģīta, kas laikam ir galvenais iemesls kāpēc tie man nav mīļi fotoobjekti - sak, ja sugu nevar pēc bildes noteikt, tad nav pārāk interesanti tos fotogrāfēt. Kaut gan nav jau arī tie vieglākie fotoobjekti, jo ir visnotaļ kustīgi un reti, kad ilgstoši sēž vienā vietā. Te izcirtumā gan viens jātnieciņš trāpījās, kas gan sēdēja pilnīgi mierīgi, gan bija iespējams to noteikt līdz sugai.  Bieži tā negadās.

Sarkanspārņi Lygistopterus sanguineus

Šajā izcirtumā tiešām pavadīju diezgan daudz laika - izmisīgi cenšoties ieraudzīt meklēto tauriņu. Biju šim pasākumam šķiet atvēlējis kādas 3 stundas, bet, pienākot brīdim, kad būtu jāatkāpjas uz vilcienu, nebiju vēl to redzējis - līdz ar to izdomāju braukt ar nākamo, kas man deva vēl papildus kādas 2 stundas klāt. Pastaigāju arī nedaudz pa tuvāko apkārtni - citiem izcirtumiem, pļaviņām netālu u.c. vietās, bet arī bez rezultāta. Vienā vietā tik pamanīju tādu kārtīgu vaboļu 'grupņiku'. Trīs vaboles vienu otrai virsū biju redzējis, bet četras laikam man gadījās pirmo reizi. Skaidra lieta, ka šāds kadrs jau gan bija jāiemūžina!

Sārmeņu resngalvītis (Carcharodus floccifera)

Lai arī nogurums jau mazliet nāca virsū, tomēr braukšana ar vienu vilcienu vēlāk atmaksājās. Pie viena sārmeņu pudurīša, kam es garām todien biju gājis jau kādas reizes septiņpadsmit ieraudzīju vidēja izmēra (bet priekš resngalvīša diezgan lielu), pelēcīgu tauriņu, kas, īsu sprīdi palidojis, nosēdās turpat uz sārmenes. Tas tiešām bija viņš - sārmeņu resngalvītis! Uztaisīju ātru vienu kadru no attāluma un centos piekļūt tuvāk. Tauriņš gan pacēlās spārnos, bet tas it kā nekas traks, jo kamēr vien tauriņu neizlaiž no acīm, tikmēr problēmas to nofotogrāfēt parasti nerodas. Bet šoreiz veiksme nebija manā pusē - pēc īsas pieturas uz citas sārmenes, tauriņš zemā lidojumā apmeta slaidu loku un nozuda kaut kur aiz apšu atvasēm. Lai arī kā centos atlikušajā laikā to atkal ieraudzīt, tas tomēr neizdevās... Sausais atlikums visnotaļ 'skarbs' - 5 stundu laikā redzēts tikai viens tauriņš uz 15 sekundēm. Acīmredzot šajā izcirtumā, maigi sakot, tas īpatņu blīvums nav tas lielākais. Varbūt arī vienkārši nepaveicās. Protams, savā sugu sarakstā atzīmēt jau varu (Nr.94), bet par labu un kvalitatīvu kadru jau šo nenosaukt. Tā ka paliku ar dalītām sajūtām, lai gan vairāk jau tomēr biju priecīgs nekā sarūgtināts (ja nebūtu paspējis nospiest to vienu kadru, tad gan būtu dusmīgs) - galu galā, putnus vērojot, liels gandarījums ir arī, ja kādu retu putnu ierauga un vienkārši nodokumentē novērojumu. Kāpēc, lai ar tauriņiem būtu savādāk? Bija gan ķecerīga doma, ka varbūt nākamajā dienā braukt uz Pilsrundāles apkārtni, kur šo sugu bija atradusi Valda Ērmane un kur tas viss pasākums izskatījās gandrīz vai 100% garantēts (vēlāk tur sugu glīti safotogrāfēja arī Sintija Elferte - bildes te), bet beigās tomēr apmierinājos ar 50%. Lai paliek motivācijai nākamgad. 

Koksngrauzis Poecilium alni

Taču, lai cik tas dīvaini nebūtu, dienas vērtīgākais novērojums nemaz nebija sārmeņu rensgalvītis! Biju jau aizbridis pa dzelzceļmalu atpakaļ līdz peronam un līdz vilcienam bija palikušas kādas minūtes 10. Fotoaparātu vēl nebiju sapakojis un mēģināju ātri ko sameklēt vēl tur pat blakus - pamanīju pēterenes ziedā sēdošu krāšņlapseni. Par cik tie ir dikti jauki fotoobjekti, tad ķēros tik klāt pie bildēšanas. Kādu vienu kadru nospiedu, kad ar acs kaktiņu pamanīju pa šortiem rāpojam ko sīku un sarkanmelnu. Skaidrs kā diena - tā taču ērce! Gribēju jau slaucīt nost, bet tomēr papētīju to mazliet tuvāk - pag tā taču vabole! Un pag - tas taču koksngrauzis! Pie tam neredzēts un ļoti rets - Poecilium alni! Šī bija viena no tām sugām, ko tā īsti nemaz nebiju cerējis, ka kādreiz varētu ieraudzīt! Pieejamajā Literatūrā atrodu tikai divus atradumus - 2004. gadā Paņemūnes mežos (A.Napolovs) un 2006. gadā Tadenavas apkārtnē (A.Napolovs & I.Roma). Suga apdzīvo g.k. atmirušus, vecu ozolu zarus - tur Dendrārija apkārtnē ozolu tiešām gana daudz. Droši vien biju, brienot pa zāli, kaut kur to 'uzķēris' ar šortiem. Bet tā jau bieži vien gadās, ka tie veiksmīgākie vaboļu novērojumi ir diezgan lielas cūcenes. Suga Nr.69 manā koksngraužu foto-sarakstā!

Purvā

Nātru lācītis (Callimorpha dominula)

Stipri sāku iepalikt ar safotogrāfētā materiāla atrādīšanu blogā - uz krastām pēdām laikam vieglāk ko rakstāmu sacerēt. Katu gan varbūt ja nav ko rakstīt, tad varbūt jācenšas vienkārši bildītes parādīt. Jāizdomā. Esam vēl joprojām jūnijā, kad pāris dienas pabiju Ogres apkārtnē - vispirms izmetu loku tur pat pa apkārtni, bet nākamajā dienā devos mazliet rūpīgāk inspicēt Lielo Kangaru purvu. Pirmā vakara izgājiena mērķis bija gandreņu zilenītis - pirms gadiem sešiem biju manījis to vienā stūrītī. Varbūt šogad ar tur tāds mīt? Vispirms gan izdevās redzēt nātru lācīti, kas, lai arī nav nekāds lielais retums, ir visai glīts radījums. Interesanti, ka savā foto karjeras laikā šo satikt ir izdevies gauži reti, lai arī bērnībā/jaunībā šo redzēju regulāri. Bildē gan nevar redzēt, ka zem plankumainajiem priekšspārniem slēpjas koši sarkani apakšspārni ar melniem plankumiem. 

Tumšbrūnais zilenītis (Aricia artaxerxes)

Vispār jau vakarpusē iet vērot tauriņus nav tas pats sliktākais variants, jo tad tauriņi nav īpaši aktīvi un ļauj sevi labi apskatīt un iemūžināt. Vienīgi - jābūt ļoti vērīgam, lai tos pamanītu sēžam kaut kur veģetācijā. Ar sakļautiem spārniem tauriņi pavisam noteikti ir daudz mazāk uzkrītoši kā ar plaši atvērtiem. Reizēm, piemēram, šķiet, ka kāda pļaviņa ir visai tukša, bet, rūpīgāk ieskatoties, izrādās, ka zāle ir pilna ar, uz stiebriem sēdošiem, zilenīšiem. Arī šajā pastaigā mani priecēja parastie purvraibeņi, brūnvālīšu raibeņi un arī viens tumšbrūnais zilenītis par ko bija vislielākais prieks. Arī nav retums, taču katru gadu šo sugu izdodas redzēt labi ja tikai dažas reizes. 

Gandreņu zilenītis (Eumedonia eumedon)

Tumšbrūnais zilenītis starp citu ir viens no tiem zilenīšiem, kam tēviņu spārnu virspuse nemaz nav zila - te nu bija 'zilenītis'. Tieši tāpat ir arī ar manu tā vakara mērķi - gandreņu zilenīti. Nonācis līdz potenciāli labākajam stūrim, sāku rūpīgi skatīties - gandreņu tur tiešām bija pulka (starp citu arī tumšbrūnā zilenīša kāpuri grauž gandrenes), bet tauriņš īsti nerādījās. Staigājos šurp turp, līdz beidzot neatlaidība atmaksājās - viens tauriņš tā arī mierīgi tupēja uz gandrenes zieda! Tiem tiešām ir visai cieša saistība ar gandrenēm - un ne tikai kāpura stadijā, jo gandrenes ir arī pieaugušo tauriņu iemīļots nektāraugs. Suga samērā parasta (Dabasdati.lv - 26 novērojumi), taču kopumā izskatās, ka vairāk izplatīta Vidzemes pusē (DD uz R no Rīgas tikai četri novērojumi). Jūnija vidus ir labākais brīdis šīs sugas meklēšanai - jāatrod tik kāda gandrenēm bagāta mežmala. Arī atpazīt šo sugu ir visai viegli - baltā, taisnā svītra pakaļspārna apakšpusē ir raksturīga sugas pazīme.

Purva sīksamtenis (Coenonympha tullia)

Nākamajā rītā izripināju tradicionālo maršrutu uz Lielo Kangaru purvu - ar domu iebrist mazliet dziļāk purvā (tiesa laiks bija ierobežots tā ka bradāšana iznāca tik kādu stundu) un pie Kangaru ezera mēģināt sameklēt kādu sīkspāri (esmu tur tās redzējis agrāk, bet īsti labi kvalitatīvi kadri šai sugai man nav). Uzreiz jāsaka, ka no purva tauriņiem (cerēju varbūt uz kādu sūreņu purvraibeni, piemēram) diemžēl neko jaunu neredzēju. Taču tukšā nepaliku - beidzot paveicās un izdevās iegūt tiešām labus kadrus ar manīgajiem purva sīksamteņiem! Noteikti palīdzēja arī Kangaru purva 'konsistence' konkrētajā vietā - tāds pasauss bez kādiem viltīgiem akačiem. Tā teikt varēja bez bēdu, nedomājot par iežaušanos purvā, desot pakaļ sīksamteņiem. 

Sarkansvītru mazsprīžmetis (Idaea muricata)

Izmetis līkumu purvā, atgriezos pie Kangaru ezera, kura krasts ir krietni vien slapjāks ar tādiem zāļu purvu elementiem (daudz grīšļi un tā), kaut gan apakšā arī sfagni un vietām dzērvenes. Tā ka visticamāk būtu saucams par pārejas pruvu. Sīkspāri tā arī neatradu, bet zināms saspringums un koncentrēšanās šādus tādus augļus tomēr atnesa. Piemēram, nobildēju vienu glītu naktstauriņu - sarkansvītru mazsprīžmeti, ko biju tik redzējis grāmatās. Suga apdzīvo kā reizi šādus mitrus un slapjus biotopus. 

Ziemeļu smaragdspāre (Somatochlora arctica)

Taču vēl lielāks prieks bija par vienu citu spāru sugu - ziemeļu smaragdspāri! Bradājot pa sfagniem, vienā vietā pamanīju, ka tur pat gandrīz pie kājām viena tumši krāsota spāre veic interesantus manevrus - zemā lidojumā, ik pa laikam stāvot uz vietas ar vēderu pieskārās sfagniem nelielās mitrās ieplaciņās. Viss skaidrs - dēj oliņas! Tāpat arī uzreiz radās aizdomas (g.k. uzvedības un biotopa dēļ), ka šī nu nebūs kāda no parastajām spāru sugām, bet visticamāk ziemeļu smaragdspāre! Centos šo izsekot un vienā vietā pat izdevās trāpīt dažus dokumentālos kadrus sugas noteikšanai. Šajā attēlā redzama viena no pazīmēm - lieli dzelteni plankumi vēdera trešā posma sānos. Tāpat spāres krāsojums kopumā izskatās melns nevis zaļgani spīdīgs kā citām smaragdspārēm + citā kadrā varēja saskatīt arī sugai raksturīgo sejas zīmējumu. Latvijā kopumā visnotaļ reta (vai vismaz reti konstatēta) spāre! 

Lapkoku balteņi (Aporia crataegi)

Protams, turp- un atpakaļceļā no purva bija visai daudz citu dienastauriņu, bet nekas pārāk ievērības cienīgs un arī nekādi super-mega-izcilie kadri nesanāca. Interesanti, ka šajā ceļa posmā ļoti bieži var novērot palielus lapkoku balteņu bariņus- vietām pat vairākus desmitus dažos kvadrātmetros. Laikam jau kaut kas stipri garšīgs (kādi vērtīgi sāļi vai citi minerāli) tur uz ceļa. Raksta, ka Krievijas plašumos šī esot vēl masveidīgāka suga un šādās koncentrācijas vietās to skaits var sniegties pat simtos. Noteikti iespaidīgs skats!

Scolia hirta - jauna suga Latvijai!

Šoreiz tāds īsais ieraksts, bet vismaz 'karsts' un svaigs par vienu negaidītu vakardienas atklājumu - plēvspārni ko sauc par skoliju (Scolia hirta), kas, pēc visa spriežot, ir jauna suga Latvijai! Un principā ne tikai jauna suga, bet arī jauna plēvspārņu dzimta, jo līdz šim neviena cita Scoliidae dzimtas suga Latvijā nav novērota. 

Skolija (Scolia hirta)

Biju aizdevies uz Līksnas apkārtni safotogrāfēt divas no trūkstošajām dienastauriņu sugām (līdz tiem gan jau ar te blogā tiksim). Tur apkārtnē pārsvarā ir diezgan izcili dažādi sausie biotopi - piemēram, foršas iekšzemes kāpas. Šādu biotopu esamība un ģeogrāfiskais novietojums pašos Latvijas DA nodrošina tur interesantu dzīvnieku un augu sugu komplektu, kas citur Latvijā ir reti sastopami. Tā nu tur bradāju un priecājos i par tauriņiem, i par diezgan retajām garlūpas racējlapsenēm, kas tur bija gana daudz. Diemžēl īsti laiks nepietika, lai tā kārtīgi papētītu kādi sauso biotopu plēvspārņi un divspārņi (g.k. pūkmušas) tur dzīvo, taču vienā vietā, pieejot pie mārsila pudura, man burtiski žoklis atkārās! Pa ziediem šiverēja liels (ap 2cm), melns plēvspārnis ar tumšiem spārniem un divām, platām, dzeltenām joslām uz vēdera. Vai tas var būt? Jā, protams, biju lasījis grāmatās par tādiem Eiropas dienvidos dzīvojošiem radījumiem kā skolijām (latviskais nosaukums atvasināts no latīniskā - taču arī citās valodās šos tā mēdz saukt), bet jau tad biju noskaidrojis, ka Latvijā tādi nav redzēti un sastapšana varbūt ar nav nemaz tik reāla. Lūk, šis bija viens no retajiem brīžiem, kad prāts un ķermenis katrs aizgāja pa savu taciņu kā rezultātā tik, mazliet apstulbis, noraudzījos kā plēvspārnis aizlido kaut kur prom. Ok, bija jau manī vēl visnotaļ liela neticība - ja nu es kaut ko jaucu? Par laimi pie nākamā mārsilu pudura izdevās atrast vēl vienu (pirmā šķietami aizlidoja citā virzienā) - nu gan sakoncentrējos un mēģināju nobildēt taču paspēju tikai divus kadrus un skolija atkal ātrā tempā aizlidoja. Izmisīgi centos minūtes 15 vēl sameklēt, bet bez panākumiem un nācās atkāpties uz vilcienu. Viens dokumentāls kadrs par laimi tomēr izdevās!

Pēc pašreizējās man pieejamās informācijas, šo sugu tik tiešām neviens vēl Latvijā nav redzējis un nav arī brīnums, jo Scolia hirta g.k. ir izplatīta stepes un mežastepes zonā tālāk uz Dienvidiem un pat Rietumeiropā tā ir gana reta un daudzās valstīs (Vācijā, Polijā, Lietuvā, Zviedrijā) pat oficiāli aizsargājama suga. Tā, piemēram, Polijā esot zināmas ap ~60 dažādas atradnes (Marczak et.al. 2012), bet Lietuvā tikai četrās un tās pašas visas atrodas valsts Dienvidu daļā (Budrys 2007). Arī Baltkrievijā raksta, ka suga parādījusies tikai pēdējās desmitgades laikā (Aleksandrowicz 2011). Kopumā šķiet ir novērojama tendence areālam izplatīties ziemeļu virzienā - tā ka varbūt sugas atrašana Latvijā tāpat bija tikai laika jautājums.

Skolijas ir parazitoīdi kukaiņi, kas dēj olas dažādu plākšņtaustekļu (Scarabaeidae), piemēram, rožvaboļu, jūnijvaboļu u.c. tām radniecīgu sugu kāpuros. Apdzīvo g.k. sausus, atklātus, kserofītiskus biotopus - Lietuvā, piemēram, viena no atradnēm arī ir iekšzemes kāpas. Pieaugušās skolijas pārsvarā redzamas barojoties ziedos vai rokoties smilšainās vietās, vaboļu kāpuru meklējumos. Galvenais apdraudējums šai sugai ir tieši piemērotu, sausu un atklātu biotopu degradācija - piemēram, to aizaugšana ar krūmiem un kokiem. Tātad līdzīgi kā ar citiem atklātu biotopu plēvspārņiem, piemēram, iepriekš minētajām garlūpas racējlapsenēm, kuru koloniju ilglaicīga pastāvēšana ir cieši atkarīga no dažādu traucējumu klātbūtnes, kas neļauj biotopam aizaugt (jā, tādās iekšzemes kāpās viens no šādiem dabiskajiem traucējumiem noteikti ir uguns).

Tāds lūk interesants atradums. Starp citu mazliet tālāk uz dienvidiem dzīvo viena ļoti iespaidīga skolija Megascolia maculata, kas angliski ieguvusi nosaukumu 'Mammooth wasp' - izmēros lielāka par sirseni, tā ir degunradžvaboļu kāpuru parazītoīds. Tiesa droši vien par tās nokļūšanu Latvijā gan velti sapņot - pārāk jau dienvidnieciska suga.

Izmantotā literatūra:

   ALEKSANDROWITZ O. 2011, Recent records of steppe species in Belarus, first indications of a steppe species 

invasion? Carabid Beetles as Bioindicators: Biogeographical, Ecological and Environmental Studies. ZooKeys 100: 475–485

   BUDRYS E. 2007, New records of Scolia hirta in Lithuania (Hymenoptera: Scoliidae). Naujos ir retos Lietuvos vabzdžiu rūšys, vol.19., 67.-68.

   MARCZAK E., PEPLOWSKA-MARCZAK D., WIŠNIOVSKI B., HUFLEJT T., 2012. New Polish localities of two rare wasp species (Hymenoptera): Leucospis dorsigera Fabricius, 1775 (Chalcidoidea: Leucospidae) and Scolia hirta Schrank, 1781 (Vespoidea: Scoliidae). Fragmenta Faunistica 55 (1): 25–30

Kurzemes cilpa

Jūnija vidū izdevās gūt pieredzi jaunā arodā - uz divām dienām kļuvu par 'dabas gidu' jeb, vienkārši sakot, - centos izrādīt vienam jaukam britu pārim Latvijas tauriņus un spāres. Uzdevums it kā vienkāršs taču visnotaļ atbildīgs - pirms izbraukšanas visu laiku galvā domas "ja nu neizdodas ieraudzīt to ko cerēts?" utml. Arī laikapstākļi tādi visnotaļ neprognozējami pie tam ar tendenci uz vēsu un nepatīkamu laiku... Tiesa beigās ar laiku tomēr stipri paveicās - kā reizi šīs divas dienas bija daudz maz pieņemamas (pat saulīte un tā), bet nākamajā dienā jau bija +10 un ilgstošs lietus. Labi ka tā, bet laikam jau bez veiksmes šādās dabas tūrēs neiztikt. 

Makstene Hagenella clathrata

Odze (Vipera berus)

Šajās divās dienās akcents tika likts uz Kurzemi - sākām ar Cenas tīreli, tad Engures ezers, vakars Kolkā un nākamajā dienā pieturas Slīteres NP un Čužu purvā. Visas vietas arī pietiekami labas tauriņu/spāru vērošanas vietas ar virkni sugu, kas tieši šādiem Rietumeiropas ceļotājiem varētu būt interesantas (neies jau speciāli meklēt un rādīt tādas sugas, ko viņi paši var pie sevis redzēt). Pats, protams, neko daudz nebildēju, jo biju vairāk aizņemts dažādu objektu meklēšanā, bet šis un tas kadrā tika. Cenas tīrelī, piemēram, par spīti vēsajam rītam izdevās pat redzēt vienu odzi - biju gan nedaudz priekšā un diemžēl rāpulis ieslīdēja virsājā pirms pārējie bija paspējuši atnākt. Neko darīt, ar tādām lietām jārēķinās. Cits interesants objekts bija man tā pēc skata neredzēta makstene - visādas it kā ir redzētas, bet šāda melnbrūnraiba gan ne. Vēlāk internetā skatot, nonācu pie slēdziena, ka tā ir makstene Hagenella clathrata - izrādās Eiropā samērā reta suga, kas sastopama tikai purvos! Jādomā gan, ka pie mums nav īpaši reta - mums, atšķirībā no Rietumeiropas, purvi tomēr ir vēl gana daudz. 

Purva dzeltenis (Colias palaeno)

No tauriņiem Cenas tīrelis bija visnotaļ veiksmīgs, jo izdevās redzēt visu cerēto, piemēram, no tauriņiem - agros purvraibeņus, purva sīksamteņus, zileņu zilenīšus un purva dzelteņus. Ja tādi purva sīksamteņi dzīvo arī Lielbritānijā, tad purva dzelteņi gan ne - šķiet arī nekur citur iepriekš viņi šo sugu nebija redzējuši. Tā ka veiksmīgs sākums. Vēsajā rītā tauriņi arī bija visnotaļ nekustīgi - attiecīgi labi apskatāmi un nofotogrāfējami.

Spīdīgais praulgrauzis (Gnorimus nobilis)

Koksngrauzis Clytus arietis

Tālāk pabijām pie Engures ezera, kur vienā izcirtumā bija tiešām bagātīgs tauriņu birums, bet pārcelsimies jau nākamajā dienā, kad mūsu ceļš veda uz Šlīteres bākas apkārtni, kur galvenais mērķis bija ošu pļavraibenis - Latvijā un vispār mūsu Eiropas galā samērā bieži sastopama, bet Rietumeiropā ļoti reti sastopama suga. Gājām pa ceļu, kas ved uz 'Zeltsilu' mājām un normāli šis ceļš ir arī dažādu citu kukaiņu, piemēram, vaboļu paradīze. Ja vienam no Slīteres NP simobliem, spīdīgajam praulgrauzim, varbūt bija mazliet par agru (vienu gan uz papardes atradu), tad šādi tādi koksngrauži gan bija redzami uz čemurziežiem. Starp tiem BEIDZOT ieraudzīju arī ilgi meklēto koksgrauzi Clytus arietis... Kolēģis KV bija pamatīgi izbrīnīts, kad uzzināja, ka tikai šogad beidzot izdevies šo sugu ieraudzīt. Bet nu jā - 'shit happens' kā sacīt jāsaka. Jūnijs principā ir labākais laiks kad šo sugu meklēt un apdzīvo tā dažādus vecus lapkoku mežus. 68. suga manā nofotogrāfēto koksngraužu sugu sarakstā.

Ošu pļavraibenis (Euphydrias maturna)

Britu tauriņu vērotāji priecājas par ošu pļavraibeni

Bet kā tad ar ošu pļavraibeni? Bijām jau iecerēto ceļa daļu nogājuši un labākās vietas pa ceļam aplūkojuši, bet bez rezultāta. Biotops tur tiešām ideāls - daudz dažādi oši (lieli, mazi) biezā skaitā, ceļa mala ziediem bagāta, ik pa laikam arī ziediem bagāti izcirtumi un tā. Arī lidošanas laiks priekš šīs sugas gandrīz ideāls - mazliet gan piezagās šaubas, ka Kurzemē varētu viss nedaudz būt par kādu nedēļu vēlāks un varbūt tāpēc mums varētu arī neizdoties sagaidīt meklēto tauriņu. Tomēr atpakaļceļā veiksme mums uzsmaidīja - vienu ošu pļavraibeni izdevās atrast. Tas ar bija gana paklausīgs un kādas dažas minūtes mierīgi barojās uz čemurziežiem ceļa malā. Prieks gan man, gan arī britu pārim! 

Gāršas samtenis (Lopinga achine)

Abās dienās patiesībā biju pārsteigts par ļoti daudz redzētajiem gāršas samteņiem. Jā, it kā jau tiešām visās apmeklētajās vietās (varbūt izņemot Cenas tīreli) šiem bija jābūt, bet to ka gāršas samtenis varētu būt 'fona suga' gan negaidīju. Izdevās pat iemūžināt samēro reto brīdi, kad tauriņš sēž ar plaši pavērtiem spārniem. Šī arī no tām sugām, kas varētu būt interesanta priekš Rietumeiropas ceļotāja, jo tajā Eiropas pusē visnotaļ reta suga. 

Plūmju astainītis (Satyrium pruni)

Čužu purvā galvenā uzmanība bija skabiozu pļavraibeņiem un iespējams arī gaiļbiksīšu sīkraibeņiem. Pie stāvlaukuma gan mūs uzreiz sagaidīja baldriānu pļavraibeņi, kas uzreiz nokļuva fotoaparātu ielenkumā. Taču amizantākā situācija gadījās ar plūmju astainīti - par cik to biju tur redzējis iepriekš, minēju, ka varam teorētiski cerēt to te te redzēt, taču ar viņiem nav nemaz tik viegli. Šajā brīdī gribēju turpināt domu, ka bieži gadās šos ieraudzīt vienkārši sēžam kaut kur uz lapas uz kādām pāris sekundēm, kad tie paceļas spārnos un kur nozūd, taču paliku pusvārdā un spēju izdvest tik "Oh, wow - ther's one feeding right there!". Tik tiešām viens tauriņš mierīgi barojās uz čemurzieža - veiksmīgi! Kaut visi tauriņi tik labi uzvestos.

Bruņcepuru dzegužpuķe (Orchis militaris)

Turpinājumā, protams, redzējām skabiozu pļavraibeņus (Čužu purvs gandrīz vai labākā vieta, kur tos braukt skatīties) - taču no gaiļbiksīšu sīkraibeņa gan šoreiz ne miņas. Tiesa britu pāris atzīmēja, ka viņiem kā reizi skabiozu pļavraibenis bija daudz interesantāks objekts, jo gaiļbiksīšu sīkraibeni bija redzējuši arī pie sevis. Viņiem starp citu arī interesēja augi un tā nu šur un tur pētījām arī dažādas orhidejas u.c. augus (par laimi tas nebija mans uzdevums tos meklēt). Čužu purvā varēja tā forši apskatīt bruņcepuru dzegužpuķes, kuru ziedi izskatās kā mazi vīriņi ar krāniņiem. Noteikti mana mīļākā orhideja (mušu ofrīda otrajā vietā)! 

Aveņu lapsprīižmetis (Mesoleuca albicilata)

Beigu beigās 2 dienu laikā izdevās ieraudzīt 31 tauriņu un 20 spāru sugas - pietiekami labs rādītājs! No tādām mērķsugām neizdevās sameklēt tikai lielo skābeņu zeltainīti no tauriņiem un rensvēdera purvuspāri no spārēm. Jācer, ka britu pāris palika apmierināti ar Latvijā redzēto! Arī man pašam brauciens visnotaļ patika - gan sev jaunu koksngrauzi nofotogrāfēju, gan pie Čužu purva arī neredzētu naktstauriņu (aveņu lapsprīžmeti), gan vienkārši labi pavadīts laiks dabā jaukā kompānijā!