piektdiena, 2017. gada 31. marts

Jaunmārupe


Vakar plāns bija aizskriet līdz Jaunmārupei, kur pēdējās dienās bija redzētas īsknābja zosis (K.Millers & I.Grīnerte, latvijasputn.lv). Svētes palienē pirms nedēļas tomēr nepaveicās šo sugu izsēdēt pašam, tāpēc, lai kārtējo reizi nepaliktu gada sarakstā bez tās, nācās vien mest kaunu pie malas un braukt šo apskatīt citu vērotāju atrastā vietā. Nu ok, šajā ziņā neesmu es nemaz tik kaunīgs, jo pret sugu ķeksēšanu man ir samērā pozitīva attieksme - t.i. viedokļi var būt dažādi, bet es personīgi neredzu tur neko īpaši nosodošu. T.i. kamēr tas nekļūst pārāk slimīgi - par katru cenu, ejot 'pār līķiem' utt. Latvijas apstākļos, atšķirībā no ārzemēm (tiesa cik no tādiem stāstiem ir patiesība, bet cik baumas un leģendas - kas zin), šķiet tik dramatiskas izpausmes nevienam nav novērotas. Protams, vienmēr patīkamāk ir jebkādu retāku sugu atrast pašam, bet ja ir iespēja kaut kur netālu apskatīt arī kādu citu vērotāju atrastu īpatni, tad bieži vien cenšos šādu iespēju nelaist garām - īpaši, ja suga ir no tām, kuras noteikšana prasa nelielu vērību un zināšanas. Un tā kā īsknābja zosis nebiju redzējis tiešām sen (pēdējo reizi vien 2014. gadā!), tad tā vien prasījās mazliet atsvaidzināt šīs sugas atpazīšanu dabā. Ierodoties uz vietas, gan nācās saskarties ar visai sarežģītiem vērošanas apstākļiem - gandrīz viss ~2000 zosu lielais bars bija sasēdies uz arumiem un zosis, knābjus zem spārna salikušas, snauduļoja. Šādā formātā īsknābja zosi tiešām nav viegli atpazīt, jo vairums no galvenajām pazīmēm (knābja un kāju krāsa, knābja forma, putna ķermeņa proporcijas u.c.) nav saskatāmas. Var mēģināt uz kopējā bara fona atlasīt kādus aizdomīgākus īpatņus ar sudrabaini pelēcīgām mugurām un tad rūpīgi šos konkrētos putnus vērot, gaidot kad tie pacels kaklus (reizēm šādi zosis reaģēja uz zemu pārlidojošajām lidmašīnām). Bet tāda īsti aizdomīga zoss tur pa vidu nemaz neatradās un droši vien tāpat nebūtu pietiekami pacietīgs, lai sagaidītu to reto kakla pacelšanas brīdi. Tā nu tur kād brīdi vēroju līdz sāku just nākam virsū 'apnikumu' - tiešām šķita, ka te nav vērts daudz tērēt laiku, jo 95% zosu savu pozīciju īpaši nebija mainījušas. Joprojām omulīgi snauduļoja. Pēdējā brīdī pirms teleskopa sapakošanas vēl gan uzmetu aci nelielam bariņam zosu (daži desmiti īp.), kas tomēr negulēja, bet barojās kādu gabalu tālāk aiz dusošajām zosīm. Tajā attālumā gan diemžēl jau samērā stipri virmoja sasilušais gaiss, kas apgrūtināja redzamību, taču ne tik ļoti, lai nepamanītu divas zosis ar uzkrītoši pelēcīgi sudrabainām mugurām. Ē! Proporcionāli neliela, kontrastējoši tumša galva un resna 'pakaļa' - jau pavisam interesanti! Tad vēl pāris reizes starp rugaines stiebriem pavīdēja sārtas kājas (blakus staigājošajām zosīm, analoģiskos gaismas apstākļos kājas, ja pavīdēja, tad izteikti oranžas) - nav šaubu, ka divas īsknābja zosis! Ček! Priekš dokumentāla foto putni bija mazliet par tālu, tāpēc mēģināju kaut ko filmēt ar telefonu caur teleskopu. Gaismas virmošanās diemžēl padara šo video mazliet nebaudāmu un arī telefons ekspozīciju ir mazliet pārķēris (tik balti tie putni jau dabā neizskatījās) , bet, manuprāt, tādas galvenās aprises nojaust var. Tā ka mērķis izpildīts un varēju doties tālāk. Pārējās zosis turpināt vērot neredzēju īpaši lielu jēgu. 
Īsspārņi Tachinus subterraneus
Lēcējzirneklis Euophrys frontalis
Māņkrabjzirneklis Thanatus formicinus
Tālāk plāns bija mazliet mest putnu vērošanu pie malas un iziet ar kājām maršrutu no Jaunmārupes līdz Olainei. Kartē tur rādījās normāls ceļš, kas lika cerēt, ka šo purvaino apvidu izdosies iziet sausām kājām. Nekad tur tā staigājis nebiju, tāpēc bija interesanti kaut vai tāpat vien pastaigāt un saprast kādi tur ir biotopi. Tā teikt vai ir varbūt vērts tur atgriezties arī kādā citā sezonas brīdī, jo vieta tomēr nav tālu no Rīgas un tieši izcili piemērota tādiem īsiem dažu stundu izbraucieniem. Ja tagad uzreiz uz šo jautājumu jāatbild, tad pat nezinu ko atbildēt. Varbūt, ka ir vērts atgriezties, jo kaut kādas purvainu vietu sugas tur droši vien varētu tīri labi meklēt, bet līdzīgi biotopi ir arī vietās, kur tomēr arī apkārt ir vairāk kas interesants (kādi foršāki meža nogabali utml.). Te tomēr cilvēka ietekme visapkārt jūtama visai daudz. Bet nu gāju jau tiešām tik pa ceļu, tā ka varbūt viedokļa nostiprināšanai, vismaz vēl vienu reizi tomēr varētu turp aizbraukt - jau vairāk pabradājot arī šur tur pa labi, pa kreisi nost no takas, lai iegūtu pilnvērtīgāku priekšstatu. Šoreiz uz to (bradāšanu pa labi un pa kreisi) tiešām īpaši neiespringu, jo g.k. tēmēju uz smilšainu klajumu (vismaz kartē pēc tāda izskatījās) apmēram šī maršruta vidū. Posmā līdz tam vien atkal pavēroju mārītes uz saules apspīdētajiem priežu zariem (Exochomus quadripustulatus bija masveidā!) un papētīju dažus bebra nograuztus, sulojošus bērza celmus, kur pirmo reizi izdevās novērot īsspārņu dzimumaktu. Visādu citu vaboļu pārošanos gadās novērot šad un tad, bet īsspārņus darām TO gan redzēju pirmo reizi. Laikam jau 'interesants novērojums'. Vienā sausākā purvmalas pleķītī, starp sūnām atradās miniatūrs lēcējzirneklītis. Pēc visa spriežot vajadzētu būt Euophrys frontalis - vismaz neviena cita suga nesanāk ne tuvu līdzīga. Zilganie matiņi uz priekškājām un muguras zīmējums atbilst precīzi. Tipiskam E.frontalis gan būtu jāizskatās mazliet vēl savādāk, bet nu varbūt jauns un ne līdz galam nobriedis īpatnis? Zirnekļiem juvenīlie īpatņi tomēr mēdz atšķirties no pieaugušiem. Varbūt šis tad ir šāds gadījums. 
Zemesblakts Megalonotus chiragra
Zemesblakts Drymus sylvaticus
Zemesblakts Trapezonotus anorus
Nokļuvis sausajā klajumā, ķēros klāt jau nopietnākiem posmkāju meklējumiem. Mazliet gan neomulīgu darīja klajuma vidū, pret smilšainu uzkalniņu vērsta improvizēta šautuve, bet nu neviens cilvēks tuvumā manāms nebija tā ka turpināju vien meklējumus. Vēlā vakarā gan te negribētu staigāt. Šīs šautuves malā atradās glītāks māņkrabjzirnekļa Thanatus formicinus (kas mēģina izlikties par vilkzirnekli) eksemplārs nekā pirms nedēļas redzētais, kuram galvkrūtīm daļēji bija nogājis zīmējums (plikpauris, he..). Bet ne jau zirnekļus te nācu meklēt. Joprojām prātu nomāc sausajos biotopos dzīvojošās Acalypta tīklblaktis, kas pārziemojot kā pieauguši īpatņi. Bet kā lai tās atrod?!? Arī šajā reizē, sūnu cilāšana, kratīšana un vienkārša to vērošana, rezultātu neatnesa. Joprojām neviena atrasta tīklblakts... Iespējams nepieciešams papildus inventārs jeb konkrēti - sijājamais siets. Iespējams ar tā palīdzību varētu kādu no tīklblaktīm izsijāt. Varētu par kārtējo neveiksmi it kā liet gaužas asaras, ja vien šajā pleķītī nebūtu atradušās trīs neredzētas zemesblakšu sugas! Tas tiešām bija negaidīti, jo tikai par vienu no tām biju aptuveni pārliecināts, ka tādu neesmu redzējis. Pārējās šķita it kā kaut kur redzētas. Te starp citu slēpjas viens no tādām zemesblakšu īpatnībām - vairums no tām ir ar ļoti līdzīgu ķermeņa formu un līdzīgu brūni raibu ķermeņa krāsojumu. Vien pēdējo pāris mēnešu laikā (vai varbūt mazliet ātrāk - kopš brīža, kad tiku pie somu blakšu grāmatas) esmu sācis uztvert dažādās sugu vizuālās atšķirības un varētu teikt, ka esmu nonācis jau līdz stadijai, lai apgalvotu, ka tikai dažas sugas ir ļoti līdzīgas un vairums pārējo sugu - visai raksturīgas un viegli atpazīstamas. Acs tātad pamazām tiek uztrenēta. Bet nu līdz tādam nopietnākam blakšu pazīšanas līmenim (vairumu sugu dabā varētu atpazīt uzreiz), protams, vēl visai tālu, jo kā jau minēju - dabā šoreiz galīgi nešķita, ka būs izdevies tikt pie trīs jaunām sugām. Pēc izskata zīmīgākā no šī trio varētu būt Trapezonotus anorus, kam ir raksturīgi šādi saīsināti segspārni (citādi zīmējums samērā līdzīgs citām Trapezonotus ģints sugām, kurām gan ķermeņa forma mazāk iegarena, vairāk apaļīga). Megalonotus chiragra savukārt ir tiešām tāda tipiska zemesblakts - uzmanību var vērst priekškrūšu vairoga formai, ķermeņa kopējām aprisēm, izteiktajam ķermeņa apmatojumam un taustekļu otrā posmiņa sarkanīgajai pamatnei. Abas šīs sugas esot bieži sastopamas sausos biotopos. Trešā suga jau gan ir no mazliet grūtāk nosakāmo sugu grupas, jo Drymus ģintī ir trīs līdzīgas sugas - brunneus, ryei un sylvaticus (ceturtā suga, pilicornis, kas arī varētu būt Latvijā, jau tomēr samērā atšķirīga). Visvieglāk atpazīt ir brunneus, jo tai ir raksturīga 'bumbierveida' ķermeņa forma. ryei un sylvaticus atšķiras g.k. pēc spārnu krāsas - ryei spārni ir tumši brūni (un garumā parasti sniedzas tikai līdz vēdera galam), bet sylvaticus spārni ir gaišāk brūni ar tumšāku svītru to vidusdaļā (ryei šāda svītra arī ir, bet uz tumšāko spārnu fona praktiski neizceļas) un spārni parasti ir mazliet garāki par vēderu. Mazliet atšķiras ķermeņa forma - ryei tomēr priekšdaļa ir salīdzinoši mazliet vairāk sašaurināta, bet sylvaticus ķermeņa sāni ir vairāk paralēli. Pēc visa spriežot, mans īpatnis samērā droši ir Drymus sylvaticus. Suga laikam retāka kā pārējās divas, bet, ņemot vērā, ka Somijā galīgi nav nekāds retums, tad droši vien, ka Latvijā arī ne. Šī manā fotoarhīvā ir otrā Drymus ģints suga - ir arī ryei un līdz ar to pietrūkst vien brunneus. Kopā nu jau tātad 18 zemesblakšu sugas. Nez vai šogad izdosies tikt līdz 30? 
Skrejvabole Pterostichus quadrifoveolatus
Īsspārnis Stenus sp.
Nenoteikts īsspārnis nozūd starp zāles stiebriem...
Turpinājumā vairs nekādi tādi īpašie zibšņi netrāpījās - ja nu vienīgi Pterostichus quadrifoveolatus, kas īstenībā arī ir man jauna suga, tā ka varbūt pat to varētu atzīmēt kā gana vērtīgu dienas novērojumu! Bet nu tā visādi citādi tomēr varētu šo dienu atzīmēt kā tādu vidēji produktīvu, jo gājiena laikā nospiedu vien 66 kadrus, kas uz iepriekšējo dienu fona ir samērā maz. Piemēram, ražīgajā Skrundas svētdienā - 261 kadrs! Bet nav jau tā, ka katrs kadrs man ir jauna suga vai katrs kadrs ir izdevies - tā, piemēram, joprojām liela daļa no fotoattēliem ir ar objektiem, ko līdz sugai noteikt pēc foto nevar vai arī ir rūpīgāk jāpastudē literatūra (kam ne vienmēr ir laiks). Piemēram, šajā dienā bija gan nenosakāms Stenus ģints īsspārnis, nenosakāma Amara ģints skrejvabole, nenosakāms zirneklis, pagaidām nenoteikta skudrvabole (Anthicidae) u.c. Kā arī bija strēķītis radījumu, kas paspēja nozust vēl pirms biju paspējis to kārtīgi iemūžināt. Bet tā tam jābūt, jo citādi jau būtu mazliet garlaicīgi, ja 100% visi objekti sēdētu nekustīgi un laipni ļautu sevi nofotogrāfēt. Tas fotomedību azarts jau droši vien ir daļēji tas, kas padara šo nodarbi tik interesantu un aizraujošu - nekad nezini ko izdosies ieraudzīt un nekad nezini vai izdosies to nofotogrāfēt. 

ceturtdiena, 2017. gada 30. marts

Daugavgrīvas kāpas

Daugavgrīvas salas kāpas
Nekad nebūtu domājis, ka jelkad teikšu šos vārdus, bet... kāpas ir viens patiesi interesants biotops! It kā jau kārtīgam biologam tam būtu bijis jābūt zināmam jau sen un nav gluži tā, ka es to arī nezinātu, bet... Bērnībā un jaunību dienās vasarās ilgstoši pavadītais laiks Kolkā laikam bija radījis tādu kā nelielu alerģiju pret kāpām u.c. sausajiem piejūras biotopiem (g.k. jau priežu mežiem). Tā teikt, katru vasaru viens un tas pats, viens un tas pats - kāpukviesis, smiltis, priede, kāpuniedre, priede, smiltis, priede, smiltis utt. Ar laiku tiešām radās apnikums un savā prātā izauklēju domu, ka kāpās un priežu mežos jau nekas nedzīvo. Ja tā virspusēji skatās, tad īstenībā jau daudz melots nebūs, jo gan kāpas, gan sausi priežu meži ir tādi vieni no sugām nabadzīgākajiem biotopiem. T.i. ja tos salīdzina, piemēram, ar kādām bagātīgām pļavām vai platlapju mežiem. Taču ir viens bet - gan kāpas, gan priežu mežus bieži vien apdzīvo tikai šiem biotopiem raksturīgas, bieži vien pat visai specifiskas sugas (g.k. es runāju par posmkājiem)! Un ja šos biotopus 'ignorē', tad šīs sugas var arī nekad dzīvē nesatikt... Attiecībā uz priežu mežiem es savu filozofiju jau pēdējos gados esmu izmainījis - tie tiešām IR interesanti ar veselu virkni bezmugurkaulnieku sugu kurus var sastapt tikai priežu mežos! Īpaši, ja šie priežu meži ir tādi ar vecākiem kokiem, kritalām u.c. dabiskiem meža biotopiem raksturīgiem elementiem. Un tā vien izskatās, ka būs pilnībā jāmaina savi senīlie aizspriedumi, ka kāpas taču ir no kukaiņiem 'brīvas zonas', jo 27. marta īsā pastaiga četrrāpus pa Daugavgrīvas kāpām pierādīja pilnīgi pretējo!
Zemesblakts Gonianotus marginepunctatus
Pamatdoma kāpēc vispār braucu uz Daugavgrīvu bija atkal tīklblaktis - vismaz kādām pāris sugām vajadzētu būt sastopamām pelēkajās kāpās. Pierīgā tuvākā vieta kur tādas kaut cik raksturīgas pelēkās kāpas varētu atrast ir Daugavgrīva. Samērā daudz tur it kā esmu staigājis, bet tieši kāpās meklējis kukaiņus gan nebiju. Kāpēc gan nepamēģināt? Kādā trešajā pietupšanās punktā mani sagaidīja jau pirmais jaunums - zemesblakts Gonianotus marginepunctatus! Spriežot pēc Voldemāra Spuņģa publikācijas - tipiska piejūras kāpu suga. Un arī šeit, Daugavgrīvas kāpās, tā rādījās gana parasta - pastaigas laikā vismaz kādi 15-20 īpatņi. 
Melnuļi Melanimon tibiale
Vilkzirneklis Alopecosa cursor
Zemesblakts Pionosomus varius
Galvenokārt doma bija koncentrēties tieši uz pelēko kāpu fragmentiem, taču kaut kā biju piemirsis, ka Daugavgrīvas kāpu tuvumā eksistē iežogota armijas daļa, kur vīri ik pa laikam aktīvi šaudās (arī šajā dienā) un visādi citādi apgūst un pieslīpē dažādas armijniekiem svarīgas iemaņas. Lai jau viņiem veicas, taču diemžēl viņi ir visai jūtīgi pret cilvēkiem ar fotoaparātiem u.c. optikas ierīcēm sava žoga tuvumā. Vienu reizi, vērojot putnus Daugavgrīvas kāpās, jau sanāca saruna ar vienu no viņu pārstāvjiem (par laimi gan samērā mierīgos toņos). Tāpēc, lai lieki šos nekaitinātu ar savu klātbūtni, nācās vien iet mazliet tuvāk jūrai, kur diemžēl pelēko kāpu josla jau beidzās un sākās priekškāpas ar smiltāju kāpuniedrēm (vai varbūt Baltijas kāpuniedrēm? Tā īsti uzmanību nepievērsu. Katrā ziņā 'peizāžs' kā pirmajā attēlā). Mazliet jau sašļuku, jo gribēju taču pārmeklēt ar zemu sūnu klātās pelēkās kāpas, bet nu neko darīt. Joka pēc piesēdos pie viena graudzāļu cera un raudzīju vai kas neslēpjas zem nolīkušajām, pērnajām lapām un stiebriem un biju pārsteigts! Līdzīgi kā iepriekšējā dienā Skrundā ar viršu ceriem, tā arī šeit kāpās - zem graudzāļu ceriem slēpās vesela bagātība! Melnuļus Melanimon tibiale varēja smelt riekšavām - nelielā 20x20cm pleķītī minūtes laikā atradās 8 vaboles! Apsolu, ka šī šogad blogā ir pēdējā bilde ar šo sugu. Nav ko tik daudz atkārtoties - ķeramies pie jaunumiem! Zem viena no šādiem ceriem atradās pāris, ~3mm sīkas zemesblaktis - Pionosomus varius. Jauna suga - zemesblakts Nr15! Līdzīgi kā iepriekšējā suga - arī tipisks sausu biotopu apdzīvotājs, taču varbūt ne tik izteikti saistīta ar piejūras zonu. Varot būt sastopama arī sausos biotopos iekšzemē - smilšainos virsājos ar mārsiliem utml. biotopos. Pie šī cera uzkavējos mazliet ilgāku laiku un brīdī, kad šķita, ka visu kas tur bija atrodams biju jau apskatījis, pēkšņi pašā laukuma centrā (kuru biju visai rūpīgi vērojis jau minūtes piecas) ieraudzīju kaut ko pavisam fantastisku - izcili nomaskējušos blakti! Phimodera humeralis!!
Bruņublakts Phimodera humeralis
Bruņublakts Phimodera humeralis
Ja par jaunajām zemesblaktīm, protams, prieks liels, tad par šo sugu prieks bija dubultmilzīgs! Bruņublaktis ir vairogblaktīm tuvu radniecīga dzimta un Latvijā sastopamas vien trīs sugas (teorētiski gan varētu būt vēl vismaz pārītis) no kurām tikai vienu, parasto bruņublakti (Eurygaster testudinaria), varētu uzskatīt par parastu sugu. Pārējās divas - Phimodera humeralis un P.flori ir retas vai pat ļoti retas. Piemēram, šai sugai literatūrā atrodu vien četras atradnes - Garciems (V.Šmits, 1953. gads - pēc Zanda Spura 1953. gada publikācijas), Pape, Užava un Ziemupe (V.Spuņģa 2005. gada raksts par pelēko kāpu blaktīm). Suga apdzīvo piekrastes kāpu biotopus - g.k. droši vien pelēkās kāpas, jo, piemēram, somu blakšu grāmatā ir minēta saistība ar auzenēm (Festuca), kas priekškāpās gluži neaug. Mans eksemplārs, lai arī fiziski tomēr atradās priekškāpās, arī nebija pārāk tālu no pelēkajām kāpām. Gan jau vienkārši ieceļojis no turienes pārziemot vai kā savādāk. Tā arī visu dzīvi šī suga tur kāpās arī pavada. Iespējams, ka kopumā Latvijas piekrastē varētu arī nebūt tā retākā suga (īpaši vietās, kur šī kāpu zona ir izteiktāka, tātad Vidzemes jūrmalā varbūt mazāk), bet, ņemot vērā blakts lielisko maskēšanos, ieraudzīt tās laikam nav viegls uzdevums. Pavisam noteikti, ka man milzīgi paveicās šo ieraudzīt. Jeb, pareizāk sakot, paveicās, ka tomēr nepiecēlos un neaizgāju no šīs konkrētās vietas kādu mirkli ātrāk. Likteņa pirksts! 
Cikādiņas Eupelix cuspidata nimfa
Cikāde Tettigometra atra
Turpat blakus šai īpašajai bruņublaktij sēdēja arī sīciņa cikādiņas nimfa ar īpatnēju lāpstu galvas vietā - Eupelix cuspidata! Pieaugusi blakts izskatās visnotaļ līdzīgi - tikai ar izaugušiem spārniem un 'deguns' izaug vēl mazliet garāks. Tiešām īpatnēja izskata kukainis. Dzīvojot sausās vietās uz graudzālēm un it kā nekāds īpašais retums neskaitās - redzēju gan pirmo reizi! Tāpat pirmo reizi redzēju pilnībā melnu cikādiņu - Tettigometra atra. Šai sugai īpatnējs savukārt ir nevis izskats (atskaitot melno krāsu - samērā standarta izskata cikāde), bet gan ekoloģija - tā ir cieši saistītas ar skudrām! Ir gan stipri trūcīgi ar informāciju gan tieši par šo sugu, gan Tettigometridae dzimtu kopumā (šai dzimtai nav pat latviskais nosaukums). Atsevišķām sugām droši ir pierādīts, ka to nimfas attīstās skudru ligzdās un arī attiecībā uz T.atra ar ir minēta saistība ar Lasius ģints skudrām. Šīs cikādes varot atrast šo skudru ligzdu tuvumā vai pat pašās ligzdās. Mana cikāde gan sēdēja tāpat vien smiltiņās (varbūt biju to pirms tam iztraucējis no kādas citas sēžamvietas vai slēptuves?), bet kāpās kopumā skudru jau netrūkst. Grūti pateikt cik reta/bieža šī suga ir Latvijā, jo nekādu informāciju neatrodu, bet jādomā, ka īpaši bieži sastopama nav. 
Skrejvabole Paradromius (=Dromius) linearis
Māņkrabjzirneklis Tibellus maritimus
Vairogblakts Sciocoris cursitans
Strupvabole Hypocaccus metallicus
Šajā ierakstā tiešām vairāk pieturēšos pie jaunumiem, jo tādu bija vēl! No viena kāpusmilgu pudura izrāpoja neliela, šaura skrejvabole - Paradromius linearis, kas Latvijā g.k. esot sastopama vienīgi kāpu zonā (bet ir atradumi arī iekšzemē). Neesot tā pati biežākā suga! Ja šis eksemplārs šajā dienā bija vienīgais, tad māņkrabjzirnekļi Tibellus maritimus gan bija 'biezā slānī'. Sākumā tiem pat nepievērsu uzmanību, jo noturēju tos par biežāk sastopamo sugu Tibellus oblongus, bet tad atcerējos par šīs otrās sugas eksistenci un, ņemot vērā, ka sugas epitets 'maritimus' tā burtiski tulkojot nozīmē 'ar jūras malu saistīts', tad sāku pētīt šos zirnekļus mazliet rūpīgāk. Un tik tiešām - daudziem no šiem zirnekļiem gar galvkrūšu un vēdera sāniem bija palieli, melni plankumi, kas pēc manas saprašanas ir vieglākā šo abu sugu atšķiršanas pazīme. Par jaunām zirnekļu sugām arī ir prieks! Vēl šajā dienā atradās cita jauna blakšu suga no Sciocoris ģints, ko latviski teorētiski dēvē par smilšu vairogblakti. Šajā ģintī gan Latvijā ir trīs sastopamas sugas un divas no tām (cursitans un umbrinus) atšķirt ir samērā grūti. T.i. vieglākā atšķiršanas pazīme esot vēdera krāsojums, bet vēderu es diemžēl nenofotogrāfēju... Pēc redzes atmiņas (jo dabā vēderu redzēju gan) tomēr gribētos teikt, ka esmu visnotaļ drošs, ka vēdera krāsojums bija kā S.cursitans. Visas sastaptās vairogblaktis gan ne pa kam nevēlējās pilnībā atrādīt savas kājas un taustekļus - bija totāli neaktīvas. Visādi centieni tās kaut kā 'atmodināt' cieta fiasko. Tāpēc bilde diemžēl tāda nekāda... Būs iemesls atgriezties Daugavgrīvas kāpās (ko arī noteikti vēl šopavasar izdarīšu)! Nobeigumā glīta un metāliski spīdīga strupvabole - Hypocaccus metallicus. Par šo gan tā arī nepaliku īsti pārliecināts vai vabole līdzīgi kā tās vairogblaktis tēloja beigtu, vai arī tiešām bija beigta... Ja otrais variants, tad stipri atvainojos, jo beigtas radības parasti cenšos tomēr nebildēt, bet nu... Pietrūka pacietības sagaidīt vai tad vabole beidzot sāks kustēties vai nē. Lai nu kā - vismaz 9 jaunas kukaiņu sugas dažu stundu laikā ir vienkārši fantastisks rezultāts! Noteikti šogad jāpievērš kāpām lielāka uzmanība, jo pilnīgi droši, ka kāpu biotopos mīt vēl kaudzēm sugu, ko nekad neesmu vēl redzējis. 

trešdiena, 2017. gada 29. marts

#nedēļassuga: Euspilapteryx auroguttella

Raibkode Euspilapteryx auroguttella
Laiks nedēļas sugai! Šoreiz tas ir neliels, bet samērā raksturīga izskata naktstauriņš - raibkode Euspilapteryx (=Eucalybites) auroguttella. Suga nav reta, Latvijas tauriņu katalogā izplatības vērtējums novērtēts ar 3 ballēm [diezgan bieži, suga ir sastopama valsts teritorijas lielākajā daļā]. Bet naktstauriņš kā jau naktstauriņš... Lido g.k. vēlu vakarā vai naktī un dienā to var sastapt varbūt vienīgi nejauši iztraucējot no barības auga - asinszālēm (Hypericum sp.). Kāpuri it kā veidojot samērā raksturīgus bojājumus uz asinszāļu lapām taču pagaidām nav gadījies tādus manīt jeb, pareizāk sakot, neesmu nekad tā īsti pievērsis uzmanību asinszāļu lapu bojājumiem. Jauni kāpuri sākumā barojas iegarenās mīnās starp lapas augšējo un apakšējo slāni, bet vēlāk, izaugot lielākam, izveido no lapas tādu kā 'tūtiņu', kur turpina baroties. Iespējams, ka pēc darbības pēdām šo tauriņu var konstatēt vieglāk taču jāskatās vai nav kādas citas kukaiņu sugas, kas var veidot līdzīgus bojājumus uz asinszāļu lapām. Gadā attīstās divas paaudzes. Pirmā lido maijā, bet otrā - augustā (+/- mazliet agrāk vai vēlāk, ņemot vērā katras sezonas temperatūras īpatnības). Pats šo sugu esmu sagaismojis tikai vienu reizi - vasarnīcas apkārtnē 2013. gada 2. augustā. Tātad šis ir bijis otrās paaudzes tauriņš - svaigs un smuks. Suga tiešām visnotaļ nesajaucama, jo starp raibkodēm (Gracillaridae dzimta) nekā cita līdzīga īsti nav. Varbūt Calybites phasianipennella, taču tai plankumi uz spārniem ir iegarenas formas un ir stipri gaišākā krāsā. To, ka šis tauriņš pieder raibkodēm savukārt var viegli pateikt pēc tauriņa pozas - ķermeņa priekšdaļa slīpi piepacelta uz garām kājām. 
Raibkode Euspilapteryx auroguttella

otrdiena, 2017. gada 28. marts

Skrunda martā

Tumšās pīles (Melanitta fusca) Skrundas zivju dīķos
Pēc divām īpaši saulainajām dienām brīvdienās laiks diemžēl mazliet sabojājās. Bet tā kā biju jau nokļuvis Skrundā un tāpat biju nobriedis doties dabā, tad nekas jau cits neatlika kā saņemties un doties drēgnajā pastaigā līdz Skrundas zivju dīķiem. Primāri doma bija putnu vērošana, jo saltajā vējā īpaši prāts nenesās uz kukaiņu meklēšanu. Rīgā sestdien laiks gan esot bijis vēl draņķīgāks, tā ka varbūt grēks sūdzēties - vismaz Skrundā lietus īpaši netraucēja. Centos daudz maz rūpīgi apsekot visus dīķus, bet nekas tāds pārlieku interesants neatradās. Atzīmēt var vienīgi starp brūnkakļiem un cekulpīlēm peldošo tumšo pīļu pāri, kas ir parasta jūras pīle, taču iekšzemē novērojama diezgan reti - g.k. migrācijas laikā pavasarī un rudenī. Vēl no putniem šajā rīta cēlienā priekš gada listes varēju atzīmēt pārlidojošu egļu krustknābi un pirmo šī gada reņģu kaiju, kas aktīvā lidojumā aizslīdēja uz ziemeļiem. Migrants. Nobeidzis dīķu apskati, arī es uzsāku migrāciju - atpakaļ uz māju pusi. Kādu brīdi nevarēju izlemt vai doties caur mežu vai gar dzelzceļmalu, bet tā kā laiks bija mazliet uzlabojies un pat bija izspraukušies kādi saules stari, tad nolēmu par labu dzelzceļmalai. Ar domu, ka tomēr varētu tur zem akmeņiem utml. vietās kādu kukaini pameklēt.  
Zemesblakts Acompus rufipes
Par laimi Liepājas dzelzceļa līnija ir gana klusa un līdz ar to nebija no neviena vilciena jāmūk grāvī (bet nu uz sliedēm jau gluži negulēju, tik dulls jau es ar nav) - varēju mierīgi nodoties akmeņu cilāšanai 1,5 km garumā. Kopumā guvums varbūt nebija tik ražīgs kā dienu iepriekš Dārziņos, bet šis tas jau trāpījās - tās pašas dzeltenās skudras un šķiet tāds pats mirmekofīlais īsspārnis Pella (Zyras) sp.,  jāņtārpiņu kāpuri, mitrenes u.c. Zem viena akmens trāpījās arī neredzēta zemesblakts ar saīsinātiem priekšspārniem - Acompus rufipes. Voldemāra Spuņģa 2008. gada zemesblakšu katalogā, šai sugai minētas vien divas senākas atradnes, tātad iespējams reta suga? Ekoloģiski saistīta ar mitrām vai slapjām pļavām utml. biotopiem, kur aug baldriāni (Valeriana officinalis). Pats dzelzceļa uzbērums, protams, īsti šādam raksturojumam neatbilst, taču tur pat gar dzelzceļa malām ir visādi grāvji, mazliet tālāk arī dīķmalas u.c., kas gan varētu atbilst. Gan jau uz uzbērumu blakts bija atnākusi tikai pārziemot. Jāpapēta vai ir vēl kāda cita zemesblakšu suga, kas būtu saistīta ar baldriāniem. Ja ne, tad latviski šo droši varētu dēvēt par baldriānu zemesblakti. 
Īsspārnis Pella (Zyras) sp. 
Labirintzirneklis Steatoda albomaculata
Cikādiņa Anaceratagallia sp., iespējams A.veonsa
Mitrene Armadillidium sp.
Šī blakts, tad varētu būt interesantākais sestdienas atradums. Pāris citas jaunas sugas gan ar vēl bija - piemēram, labirintzirneklis Steatoda albomaculata (Theridiidae dzimta) ar raksturīgu, melnbaltu vēdera zīmējuma. Esot tieši tādu sausu biotopu ar zemu veģetāciju apdzīvotājs. Starp citu šī dzimta ir zīmīga ar to, ka tajā ietilpst bēdīgi slavenā sarkanā atraitne un īstenībā arī dažas pie mums sastopamās sugas vizuāli (g.k. pēc ķermeņa formas) to mazliet atgādina. Par laimi neviena Latvijā sastopamā šīs dzimtas suga, protams, nav cilvēkam bīstama. Tomēr ļoti lieliskā valstī (vai varbūt pareizāk būtu teikt - labā klimatiskajā zonā?) mēs dzīvojam - nekādu indīgu rāpuļu, zirnekļu u.c. mošķu, kas traucētu relaksēti kaut kur vāļāties un fotogrāfēt citus kustoņus. Vēl kā pēdējos radījumus no šīs dienas var atzīmēt it kā pēc skata zīmīgu cikādiņu, kas, manuprāt, stipri atgādina Anceratagallia venosa, jo ir tāds ļoti kontrastējošs galvas daļas zīmējums (salīdzinot ar A.ribauti). Vietām internetā gan atzīmē, ka sugu noteikšana tik viegla nemaz nav un, ņemot vērā, ka ir tādas divas sugas kā Anaceratagallia lithuanica un estonica, kurām internetā pagaidām neatrodu nedz attēlus, nedz noteikšanas tabulas, tad varētu tam principā piekrist. Nav izslēgts, ka kāda no šīm sugām ir līdzīga venosa. Bet nu labi, vēl skats uz glītu Armadillidium ģints mitreni un jābeidz rakstīt par sestdienas veikumu, jo svētdiena izdevās vismaz 3x produktīvāka!   
Ovālplankumu melnmārīte (Chilocorus renipustulatus)
Četrplankumu melnmārīte (Exochomus quadripustulatus)
Svētdien nospriedu, ka vēlreiz uz dīķiem neiešu, jo nu ticams, ka putnu ziņā neko jaunu jau neatradīšu. Izlēmu, ka došos dienvidu virzienā no Skrundas uz jau februārī apciemoto, Skrundas purva apkārtnē esošo, Mučukalna karjeru. Ar domu, ka tas ir atklāts biotops - tātad saule iepriekšējās dienās būs to mazliet pasildījusi un būtu jābūt kādai kukaiņu aktivitātei. Nu un pa ceļam mežā varbūt izdodas pamanīt kādu meža putnu. Ierodoties uz vietas, karjers mani sagaidīja ar sila strazdu un sila cīruļu dziesmām - patīkami. Karjera malā savukārt bija novērojama cita tipiska agra pavasara ainiņa - pa jaunu priedīšu zariem rāpoja melni sarkanās mārītes Exochomus quadripustulatus. Vietām pat visai daudz - šķiet uz vienas priedes, īpaši rūpīgi pat nemeklējot, saskaitīju 5 eksemplārus. Droši vien rāpoja un meklēja kādas laputu olas uz priežu skujām. Vispār ir trīs šāda dizaina mārīšu sugas - segspārni melni ar sarkaniem plankumiem (vai vienu plankumu) un to malas ir tādas kā izplestas un saplacinātas. E.quadripustulatus segspārni ir ar kopā četriem, izliektiem, sarkaniem plankumiem (uz katra segspārna divi), kas atsevišķiem eksemplāriem var būt arī mazāk izteikti. Šajā dienā redzēju arī otru no šīm sugām - Chilocorus renipustulatus, kam uz katra segspārna ir viens, liels, apaļš, sarkans plankums. Gandrīz kā divpunktu mārīte ar ačgārnu segspārnu krāsojumu. Starp citu arī divpunktu mārītei var būt šādas attāli līdzīgas krāsu formas ar melniem segspārniem un sarkaniem plankumiem, bet, ja māc šaubas, vienkārši jāpaskatās uz segspārnu malām, kas visām citām mārīšu sugām ir 'normālas' nevis viegli 'uzliektas'. Trešajai sugai, Chilocorus bipustulatus uz katra segspārna ir viens, šaurs, horizontāli izstiepts sarkans plankums,kas var arī nebūt (un visbiežāk tāds arī ir) viens vesels, bet sadalījies divos vai pat trīs mazākos plankumiņos. Tādu sugu es pats gan vēl nemaz neesmu redzējis. Ir gan vēl viena suga Exochomus ģintī (E.nigromaculatus), taču tā ir mazliet atšķirīga izskata (pilnībā melniem segspārniem un atšķirīgu priekškrūšu vairoga zīmējumu) un īsti pie šī dizaina trijotnes to skaitīt negribas.   
Sausa, smilšania priežu meža mala ar viršiem
Jātnieciņš Gelis sp.
Jātnieciņš Gelis sp.
Jātnieciņš Gelis sp.
Pati karjera atklātā daļa šoreiz mani kaut kā ne pārāk uzrunāja un tāpēc līdu augšā uz mežmalu, kur skatam atklājās krietni simpātiskāka aina - sausa, smilšaina priežu meža mala ar viršiem. Daļa viršu auga tieši smilšainās takas malā un novērtēju šo kā iespēju izmēģināt kaut ko jaunu - paskatīties, kas labs slēpjas (vai neslēpjas) smiltiņās zem viršu krūmu zariem. Jāsaka, ka biju patīkami pārsteigts! Protams, varbūt ne zem katra viršu pudura kaut ko izdevās atrast, taču zem vairuma no tiem kaut kas slēpās! Sīciņas skrejvaboles (dominēja g.k. Bembidion quadrimaculatum un šķiet Bradycellus sp.), zālāju laupītājblaktis, zirnekļi, kolembolas u.c. radījumi. Piemēram, trīs dažādi skudrām līdzīgie Gelis ģints bezspārnu jātnieciņi. Parasti gada laikā tādus izdodas redzēt vien dažus, bet te - īsā brīdī trīs dažādi! Sugu noteikšana šiem gan ir totāls ārprāts - pēc foto nemaz nav vērts mēģināt. No skudrām viegli atšķirt pēc ķermeņa formas un nelielā, bet tomēr labi redzamā dējekļa vēdera galā - skudrām tāda nav. Tāds, protams, nav arī Gelis tēviņiem, bet nu šīs visas bija mātītes. Šajā viršu valstībā pavadīju ~1,5h, pārvietojoties ar ātrumu apmēram 200m stundā. Tā teikt kāpēc kaut kur skriet, ja ir interesanti te pat uz vietas! 
Zemesblakts Macrodema micropterum
Drīz vien atradās arī viens kārtīgs jaunums - vēl viena neredzēta zemesblakts ar saīsinātiem segspārniem! Taču pēc izskata bija atšķirīga kā vakardien redzētā - ar spīdīgu, tādu kā viegli 'uzpūstu' priekškrūšu vairoga priekšējo daļu. Macrodema micropterum! Ja vakardienas suga bija tikai vienā eksemplārā, ko tad varētu nosaukt par gadījuma rakstura atradumu, tad šīs nelielās (~3mm) zemesblaktis šeit bija samērā daudz. Tam gan ir samērā loģisks izskaidrojums - tā dzīvojot sausos biotopos uz viršiem (Calluna vulgaris). Tā ka tas laikam ir pilnīgi normāli šo sugu atrast zem viršu zariem. Ja skatāmies iepriekš pieminēto Spuņģa publikāciju, tad tur par šo sugu minēts, ka esot 'samērā parasta, g.k. priežu mežos un augstajos purvos'. Viršu Latvijā aug daudz, tā ka suga droši vien nav nekāds retums. Bet nu man jaunums! 
Īsspārnis Tachyporus hypnorum
Skrejvabole Oodes gracilis
Smecernieks, iespējams Rhinoncus castor
Ātri vien jaunumi sāka birt kā no pārpilnības raga - pie visiem safotogrāfētajiem radījumiem gan nemaz vēl neesmu pieķēries un tā daudz maz droši noteicis esmu vien tos, kas pēc skata ir zīmīgākie. Tā, piemēram, pilnīgi droši, ka sastapu arī neredzētu zālāju laupītājblakti (manuprāt, Nabis ericetorum), taču tur tad vēl mazliet rūpīgāk ir jāpapēta literatūra. Redzēs vai sezonas laikā tam sanāks laiks pieķerties, jo pašlaik kukaiņu sezonas 'starta uzrāviens' man ir sanācis samērā varens - knapi spēju tikt galā ar safotogrāfēto. Lai nu kā, daži objekti šajā dienā bija gana zīmīgi, lai to noteikšana pārāk daudz pūles nesagādātu - piemēram, īsspārnis Tachyporus hypnorum un smecernieks Rhinoncus castor it kā ir gana raksturīgas (un arī bieži sastopamas) sugas. Mazliet grūtāk gāja ar šo melno skrejvaboli, jo nu - ļoti daudzas skrejvaboļu sugas ir melnā krāsā. Te gan man uzreiz domīgu darīja vaboles ķermeņa (īpaši priekškrūšu vairoga un galvas) forma. Tā kā mazliet uz Amara ģints pusi, bet bez šai ģintij raksturīgā metāliskā spīduma (vaboles virsma pat īstenībā tāda īpatnēji viegli matēta). Kaut kas it kā ļoti redzēts... Hmm. O, atcerējos! Oodes ģints! Skats gūglē un noteicējos un jā - tik tiešām būs kāda no Oodes sugām. Pēc visa spriežot - Oodes gracilis. Interesanti, ka vairākās vietās rakstīts, ka abas ģints sugas (otra - Oodes helopioides) apdzīvo mitrus, purvainus biotopus, bet es šo atradu sausā vietā zem viršu pudura. Apkārtnē principā mitru biotopu netrūkst (jau otrā karjera pusē sākas purvaina meža fragments), tā ka varbūt šī bija vienkārši piestājusi 'garāmskrienot'. Nekāds lielais retums gan šī suga nav.  
Svītrainais māņlēcējzirneklis (Oxyopes ramosus)
Svītrainais māņlēcējzirneklis (Oxyopes ramosus)
Lapgrauzis Lochmaea sp.
Kolembola Orchesella flavescens
Viršu audze diemžēl nebija bezgalīga un lēni, bet neatlaidīgi tuvojās tās gals. Teorētiski varēja jau griezties atpakaļ un ķemmēt vēlreiz, jo visus viršu pudurus jau neizcilāju (labi ja 1/10 daļu), bet tomēr nolēmu doties prom no karjera. Pašā finiša taisnē virši tomēr vēl sniedza pēdējo 'atvadu dāvanu' - vienu no manām mīļākajām zirnekļu sugām, ko pirmo reizi gan satiku vien pagājušajā gadā. Runa ir par svītraino māņlēcējzirnekli (Oxyopes ramosus)! Šis pie tam trāpījās tāds īpaši košs, sarkanīgs eksemplārs - skaistulis! Kaut kas tajā radījumā ir tāds, kas mani tā piesaista - varbūt garie matiņi uz kājām, kas izskatās kā dzelkšņi un piešķir tam tādu kā papildus draudīgumu, bet varbūt kas cits. Nezinu, bet bija prieks satikt. Mazliet gan sanāca dalīta uzmanība, jo zem viena un tā paša viršu krūma atradās gan šis zirneklis, gan Lochmaea ģints lapgrauzis. Fakts, ka lapgrauzis bija zem viršiem darīja mani uzmanīgu, jo uz viršiem dzīvo mazliet retākā ģints suga L.suturalis (otra suga - L.caprea ir ļoti bieži izplatīta). Sugu atšķiršana, gan neesot vienkārša un visdrošāk esot pētīt ģenitālijas. It kā jau aizdomas ir, ka šis varētu būt tiešām L.suturalis īpatnis, bet pārliecība tomēr nav. Lai tad pagaidām paliek kā Lochmaea sp. Noslēdzu viršu ekzamināciju ar krāsainas, palielas kolembolas atrašanu, kas, manuprāt, gan visai droši būtu dēvējama par Orchesella flavescens. Viena no retajām sugām, ko pēc foto var labi atpazīt arī tāds diletants kolembolu jautājumos kā es - jo ir liela un krāsaina. 
Zemesblakts Eremocoris abietis
Kociņsūnas (Climacium dendroides)
Īsspārnis Drusilla canaliculata
Skrejvabole Carabus hortensis
Turpmākajā maršrutā izmetu loku vairāk caur mežu - ar domu paskatīties kādi tur šajā Skrundas purva apkārtnē ir biotopi. Vietām atsevišķi priežu meža nogabali bija pat visai simpātiski. Divās vietās atradās arī Cixidia plakancikāžu nimfas un vismaz pēc manas saprašanas tās ir tādi samērā labi indikatori, kas norāda, ka nogabals ir ar zināmiem dabisku mežu raksturojošiem elementiem (šajā gadījumā - kritalām). Bet nu kopumā, salīdzinot ar atklāto karjera mežmalu, mežā īpašu pavasara sajūtu noķert nevarēja. Lai arī sniegs jau nokusis, tomēr tāda mazliet ziemīga sajūta un arī meža kukaiņi vēl savās ziemošanas vietās. Šur un tur parušinājos, bet īpaši neiespringu - pašlaik saulainie un atklātie biotopi šķiet vilinošāki. Vienā vietā zem, uz sūnām nokrituša, priedes mizas gabala gan atradās vēl viens blakšu jaunums - zemesblakts Eremocoris abietis, kas gan esot samērā parasta suga priežu mežos utml. biotopos. Bet nu līdz šim trāpījusies nebija, tā ka prieks par to - nav arī no tām nesmukākajām sugām. Trīs jaunas zemesblakšu sugas divās dienās - nav slikti! Kaut gan tur vēl plašs darba lauks, jo E.abietis bija tikai mana 13. redzētā dzimtas suga, kamēr Latvijā kopumā konstatētas ir 64! Tiešām ir vēl ko svīst un pūlēties. Starp citu, mazliet pačukstēšu, ka nākamajā dienā Daugavgrīvā tiku vēl pie divām jaunām sugām, bet par to, lai saglabātu intrigu, nākamajā ierakstā. Nobeidzot šo Skrundas ierakstu, vēl varu atzīmēt, ka mežā vietām izdevās atrast arī Gada Sūnu - kociņsūnu (Climacium dendroides). Forša, jauka un viegli atpazīstama sūna, taču laikam man personīgi ne tik simpatizējoša kā iepriekšējā Gada Sūna - straussūna. Tāpēc iespējams tā īpaši aktīvi kociņsūnas ziņošanā nepiedalīšos. Tiesa sūnas kā tādas gan varētu būt (būs?) vieni no maniem šī gada apskates objektiem. Ne kādu īpašu sūnu sugu meklēšanas dēļ, bet kā 'mikrobiotopi', jo starp sūnām dzīvo dažas mana galvenā šī gada mērķa - tīklblakšu - sugas. Īstenībā šajās brīvdienās gar dzelzceļu un gar viršiem rāpoju daļēji tieši ar domu par tīklblaktīm, bet nu šoreiz neko atrast neizdevās. Laikam jāmeklē vēl rūpīgāk! Tas arī tiks darīts! 

svētdiena, 2017. gada 26. marts

Dārziņi, Doles sala - saulaina skudru diena

Saulains, smilšains uzkalniņš zem elektrolīnijas. Doles sala 
Saulaino 24. marta dienu izdomāju pavadīt turpat netālu no Rīgas - Dārziņu un Doles salas apkārtnē. Biju arī izvēlējies vienu konkrētu sugu ko mēģināt atrast - skrejvaboli Licinus depressus, kas vismaz Doles salā un tās apkārtnē ir manīta. Tagad gan tā pārodmājot neesmu pārliecināts vai biju devies to meklēt pareizajā laikā, jo, atšķirībā no iepriekšējā dienā Svētes palienē meklētās Blethisa multipunctata, kas ir tiešām agra pavasara suga,  kaut kā nebiju papētījis vai Licinus depressus maz var tik agri sezonā atrast. Ņemot vērā, ka meklēto neatradu, tad varbūt tiešām nebiju īstajā laikā. Vai arī pareizajā vietā, jo Doles sala tomēr gana liela un es apskatīju tik pāris saulainus un smilšainus pleķīšus (tādus it kā šī suga apdzīvo, bet varot sastapt arī sausās pļavās). 
Dzeltenā skudra (Lasius flavus)
Laputs, iespējams Forda formicaria, Lasius skudru ligzdā
Sākotnēji gan mans maršruts gāja gar Dārziņu attekas Rīgas HES nogāzi, kas ir ar tādu zemu zālīti (laikam regulāri to tur kopj un pļauj) un nobārstīta akmeņu krāvumiem. Tā nu dažās vietās metos četrrāpus un raudzīju, kas tur zem akmeņiem slēpjas. Ik pa laikam zem kādām mazliet lielākām akmens šķembām (bet nu ne pārspīlēti lielām - kaut kādus milzīgus bluķus kustināt nav vērts, jo zem tādiem tāpat parasti nekādi kukaiņi īpaši nespēj palīst paslēpties) varēja atrast skudru ligzdas. Vēl tādas samērā neaktīvas un mazskaitlīgas - sezona kā nekā vien pašā sākumā. Interesantas šķita šādas dzeltenīgas skudras, kas ir nevis 'nenogatavojušās' melnās skudras, bet tāda skudru suga - dzeltenā skudra  (Lasius flavus). Tās kā reizi ir tādu skraju vietu apdzīvotājas un savas ligzdas visbiežāk tieši veido zem akmeņiem. Kādu laiku nebiju ar šādām sastapies. Savukārt kādā no melno Lasius (varbūt niger, bet varbūt kāda cita suga) skudru ligzdām atradās savādi, gaiši zaļgani radījumi, kas vismaz attāli atgādināja laputis, lai arī ne tādā tipiskā izskatā. Papētot interneta plašumus, nonācu pie secinājuma, ka tā varētu būt kāda no Forda ģints laputīm, iespējams F.formicaria, kas tieši mēdzot dzīvot skudru ligzdās. Starp citu ne šis vienīgais radījums, kas dzīvo skudru ligzdās - īstenībā ir vesela mirmekofīlo (ar skudrām saistīto) kukaiņu sugu pasaule, kas man ir vēl visnotaļ mistiska un neatklāta, jo vairums šo sugu dabā ir ļoti reti redzamas (jo slēpjas skudru pūžņos). 
Skarabejs Rhyssemus germanus
Īsspārnis Zyras (Pella) sp.
Īsspārnis Zyras (Pella) sp.
Tā tur rāpojot un cilājot akmeņus, izdevās sazīmēt vēl pāris interesantus objektus - g.k. jau Pella (agrāk - Zyras) ģints īsspārni, kas arī ir viena no šīm mirmekofiļajām sugām, kas dzīvo tikai skudru ligzdu tuvumā! Sugu gan pagaidām nav izdevies identificēt, jo šajā ģintī tā sugu noteikšana nemaz tik viegla nav. Teorētiski biežākā suga ir Pella limbata, kas vizuāli izskatās tiešām līdzīga, bet jāpapēta būs vēl. Ciešāka saskarsme ar skudrām šiem īsspārņiem ir kāpura stadijā, jo tie barojas skudru ligzdas perifērijā ar beigtajām skudrām u.c. organiskiem 'atkritumiem', kas nu ligzdās tiek sastrādāti. Nekāda gan tāda īpašā draudzība ar skudrām nav un gan kāpurs, gan pieaugušās vaboles ir pakļautas riskam, ka skudras var šiem uzbrukt. Gan kāpuram, gan pieaugušiem īpatņiem vēdera galā ir īpaši dziedzeri, kas spēj izdalīt noteiktus feromonus, ko skudras atpazīst un pārtrauc uzbrukumu. Līdzīgi pielāgojumi esot arī citām skudru ligzdās vai to tuvumā dzīvojošām īsspārņu sugām un līdz ar to tām visām ir raksturīga 'aizsargstāja' - virs galvas saliekts vēders, kas acīmredzot palīdz feromoniem vieglāk sasniegt mērķi. Tiesa līdzīga aizsardzības poza ir arī citiem īsspārņiem, tā ka tas varbūt nav ekskluzīvi tikai mirmekofīlajām (ar skudrām saistītajām) sugām. Lai nu kā, sastapu šādu radījumu pirmo reizi, tā ka principā liels gandarījums, jo šīs mirmekofīlās sugas bieži vien ir ļoti grūti atrast. Šīs Pella vai Zyras ģints sugas gan varot reizēm atrast skudru ligzdu tuvumā - zem akmeņiem utml. Līdzīgi kā tad tas izdevās man. Vēl šajā nogāzē atradās mazmazītiņš 'skarabejs' (ne īpaši man patīk šis nosaukums, bet nu Scarabeidae dzimtu tā principā dēvē) - Rhyssemus germanus, kas nav reta, bet sava sīkā izmēra dēļ, reti pamanāma. Apdzīvojot sausus un smilšainus biotopus. 
Lēcējzirneklis Salticus scenicus
Lēcējzirneklis Salticus scenicus
Vilkzirneklis Alopecosa cuneata
Māņkrabjzirneklis Thanatus formicinus
Vēl alternatīvais nosaukums šai dienai varētu būt - saulainā zirnekļu diena, jo arī to bija visai daudz. T.i. zirnekļus jau praktiski vienmēr var redzēt daudz (īpaši, ja vēl pievērš tiem uzmanību), taču retu reizi gādās tādas vairākas zīmīgas sugas, ko būtu vēlme noteikti nofotogrāfēt. Nu labi, viens no zebras lēcējzirnekļiem (tur trīs samērā līdzīgas sugas - šai vajadzētu būt Salticus scenicus) ir 'ārpus konkursa', jo to vienmēr ir prieks ieraudzīt un noforogrāfēt. Taču izdevās pamanīt arī pa priedes celmu skrienošu vilkzirnekli ar košu zīmējumu uz vēdera (košs, ja salīdzina ar citiem vilkzirnekļiem, kuru krāsojums parasti ir vienmuļāks). Manuprāt Alopecosa cuneata - man jauna suga! Tāpat jauna suga man ir arī nākamais zirneklis - ar līdzīga dizaina zīmējumu, taču atšķirīgās krāsās. Zināju, ka tādu biju jau kaut kur bildēs redzējis (Dabasdati.lv noteikti, bet varbūt vēl kaut kur), bet uzreiz neatcerējos sugas nosaukumu. Cītīgi meklēju pie vilkzirnekļiem, jo nu ir ar garām kājām, ķermeņa forma arī uz to pusi un skrēja pa zemi - tātad vilkzirneklis. Taču tur nekas pat līdzīgs neatradās. Mazliet pakasījis pauri beidzot atksārtu savu kļūdu - tas taču nav vilkzirneklis (Lycosidae), bet māņkrabjzirneklis (Philodromidae)! Jā, varbūt savai dzimtai mazliet netipiska izskata, bet tomēr māņkrabjzirneklis. Un jā, šajā dzimtā meklētais atradās uzreiz - Thanatus formicinus.  Par šo sugu starp citu gana labs un plašs apraksts lasāms latvijasdaba.lv - neko labāku droši vien nesadzejošu, tāpēc nemaz arī nemēģināšu. Par zirnekļiem tad lasām latvijasdaba.lv :)
Melnulis Melanimon tibiale
Melnulis Opatrum sabulosum
Pa šo laiku biju jau nokļuvis līdz pašā pirmajā attēlā redzamajam saulainajam uzkalniņam Doles salā (netālu no Rīgas HES). Te bija totāls aizvējš un saule pat tā tīri labi cepināja. Pavasara kukaiņiem šādas vietas nu ļoti patīk un šeit tas bija acīmredzams - pirmo reizi šajā gadā kukaiņi bija nevis aktīvi pašam jāmeklē, bet tie jau paši savā nodabā rāpoja savās ikdienas gaitās. Tā, piemēram, melnuļi Opatrum sabulosum un Melanimon tibiale skraidīja pa smiltīm vismaz kādi 10 īpatņi. Skudras, krūkļu balteņi, citi zirneklīši, mušas un vēl šis un tas. Varētu tā tur visu dienu sēdēt! Bet nu diemžēl laiks bija mazliet ierobežots un kādas 30 minūtes papriecājies, smagu sirdi tomēr devos tālāk. Nu labi. nebija jau nemaz tik smagi ap sirdi, jo joprojām biju cerību pilns, ka arī turpmākās pastaigas laikā vēl kaut kas varētu atrasties. Ja ne Licinus depressus, tas kaut kas cits.  
Zemesmīlis Pachymerium ferrugineum
Īsspārnis Drusilla canaliculata
Doles salā gan vairs neko neatradu, bet atpakaļceļā uz autobusu vēl mazliet piestāju Zirņu salalā, kur Daugavas krasts ir noklāts ar dolomīta šķembām. Mazliet līdzīgs biotops kā dienas sākumā, ja nu varbūt vietām mazliet mitrāks. Ātri vien sāka zem akmeņiem parādīties savdabīgi simtkāji - gari, gari, tievi, tievi un tumši oranžā krāsā. Zemesmīļi! Nezinu kāpēc šiem tāds dīvains nosaukums, bet nu droši vien tāpēc, ka dzīvo g.k. tuvu pie zemes = mīl zemi! Līdz šim šādus koši sarkanīgus nebiju redzējis - pārsvarā ir sastapti vien vēl garāki un vēl tievāki Geophilus ģints zemesmīļi gaiši dzeltenīgā krāsā. Manuprāt šī suga ir Pachymerium ferrugineum. Turpat netālu no šī zemesmīļa savukārt atradās man jauna īsspārņu suga - Drusilla canaliculatai! Kaut kas mazliet radniecīgs iepriekš redzētajam Pella sp., bet nu nav konkrēta saistība ar skudrām. Sastopami dažādos biotopos - zem akmeņiem, sūnām, augu atliekām utml. Sugai ir raksturīga priekškrūšu vairoga forma (ar tādu ovālu padziļinājumu un garenisku joslu vidusdaļā) un ķermeņa krāsojums (vēders brūngani sarkanīgs ar tumšāku joslu tā vidusdaļā). Šī suga Latvijā ir sastopama visai vai pat ļoti bieži. Bet nu man jau vēl daudz tādas ļoti biežas sugas trūkst - tā ka atliek vien iet dabā un tās meklēt!