Pavasara pirmā rušināšanās Botāniskajā dārzā

Viens no rezultatīvākajiem pleķīšiem - parasto deviņvīruspēku pērnās lapu rozetes

Pavasara nemiers tomēr ir nopietna štelle - to novārtā atstāt nedrīkst, citādi var arī sākties garīgās veselības traucējumi (došanos dabā tomēr var zināmā mērā uzskatīt par visai nopietnu atkarību - ar visām no tā izrietošajām sekām)! Par cik šī nedēļa jāaizvada darbos Tropu tauriņu mājā, tad tādiem nopietnākiem gājieniem dabā šoreiz laika nebija. Taču var jau dabu vērot arī neatejot no kases (gan pārnestā, gan principā arī burtiskā nozīmē) - turpat Botāniskajā dārzā! Mazliet asini uzsita arī viena vairogblakšu suga - Cyphostethus tristriatus, kas dabā dzīvojot uz kadiķiem, taču citur Eiropā esot tīri labi pielāgojusies arī dzīvei uz cipresēm un tūjām. Tādu un līdzīgu kokaugu jau Botdārzā netrūkst. Varbūt tad arī šī blakts (par cik nosaukums 'kadiķu vairogblakts' ir jau aizņemts, tad provizoriski to varētu dēvēt par 'ciprešu vairogblakti') tur mīt? Pārziemojot tās imago (pieaugušas blakts) stadijā līdz ar to divus vakarus pēc darba metos rāpus un rušinājos zem attiecīgo koku zariem cerībā, ka varbūt tiešu tur tad tās blaktis ziemo. 

Sarkanblaktis (Pyrrhocoris apterus)

Sarkanblakts (Pyrrhocoris apterus)

Zemesblakts Scolopostethus thomsoni

Blaktis tiešām varēja atrast ja ne gluži 'biezā slānī', tad šad un tad pa kādai - īpaši bez problēmām. Skaitliski visvairāk bija košās un pēc skata nesajaucamās sarkanblaktis (Pyrrhocoris apterus), kuras droši vien daudzi ir redzējuši vasarās lielos baros sēžam uz lapkoku (g.k. liepu) stumbru pamatnēm, rāpojam parkos pa celiņiem, takām utt. Tiešām bieža suga - g.k. kā reizi urbānā vidē (parkos, alejās utml.). Interesanti, ka mēs tomēr esam vairāk vai mazāk sugas areāla ziemeļu daļā, jo vēl tālāk uz ziemeļiem sarkanblaktis kļūst aizvien retākas un, piemēram, Somijā šī suga konstatēta vien 2010. gadā. Otra biežākā suga bija krietni vien neuzkrītošākā, 3-4mm lielā zemesblakts Scolopostethus thomsoni. Ir 6 līdzīgas Scolopostethus ģints sugas, kas parasti tīri albi atšķiramas pēc taustekļu krāsojuma (šai sugai raksturīgi, ka otrais 'ūsu' posmiņš ir ar tumšu galu) un ķermeņa apmatojuma. Ja rodas šaubas, tad, protams, jāskatās arī citas, smalkākas pazīmes. S.thomsoni ir biežākā ģints suga un tādu biju jau  redzējis iepriekš. 

Zemesblakts Rhyparochromus pini

Zemesblakts Rhyparochromus vulgaris

Īstenībā pati ražīgākā vieta izrādījās neliela parasto deviņvīruspēku audzīte. Starp gaļīgajām lapām izrādās slēpās vesels lērums visādu kustoņu! Acīmredzot biezās lapas, kas rozetē glīti pārklājas viena otrai virsū vairākos slāņos, rada visai labu siltumizolāciju un pat ziemā zem šīm lapām kukaiņiem varbūt ir sajūta kā zem siltas segas. Tad nu nav brīnums, ka tur bija vismaz kādas padsmit sarkanblaktis, vismaz divas īsspārņu sugas (precīzi līdz sugai gan nenosakāmas), viena zālāju laupītājblakts Nabis sp., desmitiem kolembolu u.c. - tajā skaitā arī divas citas zemesblakšu sugas. Pirmā no tām ir Latvijā ļoti parasta - Rhyparochromus pini. Tādu arī biju jau manījis, taču īsti labu foto gan līdz šim nebija, jo suga siltajā gada periodā parasti ir ļoti aktīva un ātri nozūd kādās slēptuvēs - līdz ar to grūti nofotogrāfējama. Tagad pie āra temperatūras +4 blakts, protams, tik žiperīga nebija. Otra blakts ir šīs sugas tuva radiniece - Rhyparochromus vulgaris, ko pamanot jau uzreiz bija skaidrs, ka šādu sugu jau nu gan es vēl redzējis neesmu! Kā izrādās Latvijā pat tīri reta suga, kas pirmo reizi konstatēta 2006. gadā - divās vietās Rīgā (sk. Voldemāra Spuņģa rakstu par zemesblaktīm). Tad nu rādās, ka Rīgā šai sugai joprojām ir pastāvīga populācija. Laikam skaitās tāda vairāk dienvidnieciska suga un iespējams Rīgas pilsētas mikroklimatu tā ir atzinusi par labu esam. Jauki, +1 suga manā blakšu sarakstā!

Bērzu vairogblakts (Elasmucha grisea)

Melndzeltenā sēņu mārīte (Psyllobora vigintiduopunctata)

Dārzu joslpūcītes (Noctua pronuba) kāpurs

Bet nu konkrētās ciprešu vairogblakts meklējumi tomēr nevainagojās ar panākumiem. Vienā vietā zem koka bluķīša atradās ziemojoša bērzu vairogblakts (Elasmucha grisea), kas kaut tikai mazliet, bet tomēr lika sirdij salēkties priekā, jo vismaz attāli tā ir līdzīga meklētajai blaktij. Taču nekā... Bija gan vēl nelielas aizdomas vai tik šī nevarētu būt viena cita neredzēta blakts - Elasmucha fieberi, jo šķita tāda neraksturīgi koša. Taču, papētot pazīmes, nācās vien atzīt, ka ir vien tā pati E.grisea. Otrajā dienā pat nedaudz mainīju stratēģiju - ņēmu talkā dauzāmo paladziņu, jo papētīju, ka dažas blakšu sugas (iespējams tajā skaitā arī meklētā suga) varot ziemot nevis kaut kur nobiru slānī, be starp mūžzaļo koku zariņiem un skujām. Atskaitot dažus sīkzirnekļus un melndzelteno sēņu mārīti, nekas tāds īpaši prātīgs no tiem zariem nenobira. Būs zīlītes vairumu jau pa ziemu nolasījušas?

Mitrene Trachelipus rathkii

Mitrene Porcellio spinicornis

Paladziņu liku pie malas un devos pacilāt un paripināt vēl kādus bluķīšus - varbūt, ka zem tiem atrodas vēl kas interesants. Kopumā dārzā sniegs bija nokusis pavisam un nebija pat īpaši slapjš, kas palielināja cerības varbūt kaut ko ieraudzīt. Šādās slēptuvēs topā bija mitrenes - dažādu izmēru un droši vien arī dažādu sugu. Neesmu pagaidām tā pārāk gan ielauzījies šīs grupas noteikšanas niansēs, bet nu izmantoju izdevību, ka tās arī bija samērā mierīgas un, nokļuvušas gaismā (tām ir kopīga iezīme ar vampīriem - izteikta nepatika pret gaismu) uzreiz galvu pa kaklu (hmm.. galva mitrenēm ir noteikti, bet vai ir arī kakls? Īstenībā nezinu!) nemetās slēpties pirmajā šķirbā. Tā nu pietika pat laiks, lai iestumtu objektīvu vienai mitrenei gandrīz pašā sejā. Ja nezinātu, ka posmkājiem sejas izteiksmes nevar mainīties, tad varētu teikt, ka diez ko apmierināta ar šādu pavērsienu mitrene neizskatās. 

Kolembola sp., iespējams Isotoma viridis

Lai nu kā - mitrenes tiešām man pagaidām ir samērā sveša pasaule. Šīs divas sugas pagaidām tad arī ir vienīgās no manā fotoarhīvā esošajām mitreņu bildēm (tādu nav daudz, bet nu pa kādai jau ir), kas ir noteiktas līdz sugai. Ņemot vērā, ka kopumā Latvijā ir sastopamas ap 20 sugām, tad darba lauks gana plašs. Bet nu to varbūt kādreiz nākotnē . Tāpat galīgi sveša man ir kolembolu pasaule, kas ir krietni vien sugām bagātāka sugu grupa - Latvijā varētu būt ap 200 sugām. Šie kustoņi gan ir ļoti vai pat ļooooti sīki un to noteikšana visbiežāk ir pietiekami sarežģīta. Tas varētu būt galvenais iemesls kāpēc pagaidām tās manu interesi nav piesaistījušas. Šajās dienās gan kolembolas varēja atskatīties, jo tīri skaitliski tās bija visvisvismasveidīgākā dzīvnieku grupa, ko varēja atrast lapu nobiru slānī utml. vietās. Vienā vietā pērnās sērpiepes pārpalikumos, piemēram, atradās čupiņa šādu, viegli zaļgandzeltenu, 2-3mm garu kolembolu, kas pēc ārējā izskata man atgādina Isotoma viridis. Vai tā ir tiešām šī suga - nav ne jausmas, jo Lv čeklistā ir vismaz 14 Isotoma ģints sugas. Nav viegli ar to kolembolu noteikšanu bez nekādas iepriekšējas pieredzes un kādu priekšzināšanu bāzes. Bet tā jau kukainīši visai amizanti - vēl latviešu valodā tās dēvē par lēcastēm, jo to cerkas dibengalā ir pārveidojušās par īpašu atsperes veida orgānu ar kura palīdzību kolembolas veic acumirklīgus lēcienus daudzu savu ķermeņa garumu attālumā. Varbūt šis lēciens neiznāk tik jaudīgs kā, piemēram, blusām, kas ir kukaiņu pasaules rekordisti, ja mēra lēciena attāluma attiecību pret paša lēcēja ķermeņa izmēriem, bet tā ļoti tālu es domāju, ka tās neatpaliek.  

Skrejvabole Bembidion quadrimaculatum

Skrejvabole Bembidion properans

Skrejvabole Bembidion properans

Visbeidzot gar vienas smilšainas taciņas malām, zem pērno augu atliekām un koku lapām atradās divas Bembidion ģints skrejvaboles. Tāda visai pazīstama un tradicionāla agra pavasara ainiņa - vai katrs pavasaris man ar šīm sugām sākas. Īpaši jau ar Bembidion quadrimaculatum - kas ir ļoti bieža suga dažādos smilšainos un akmeņainos biotopos. Laikam jau šo smilšaino taciņu par tādu var arī skaitīt. Interesantāka bija otra suga, ko šoreiz pārmaiņas pēc pat izdevās noteikt (kopumā Bembidion ģints skrejvaboles nav tā pati pateicīgākā grupa noteikšanai - ir sugu pāri/grupas, kas ir pat stipri sarežģītas) - Bembidion properans. Nekas gan īpašs - ļoti parasta suga. No līdzīgās B.lampros atšķiras pēc segspārnu punktējuma, jeb konkrēti - segspārnu 7. rieviņas (skaitot no spārna centra uz ārmalu) punktējuma. B.lampros šī rieviņa ir vāji attīstīta, tikko saskatāma (vai var nebūt redzama vispār), bet B.propreans tā ir attīstīta tik pat labi kā sestā un garumā sasniedz vismaz segspārnu vidusdaļu. Vienā kadrā par laimi varēja saskatīt, ka šī 7. rieviņa ir ar izteiktu punktējumu līdz pat segspārna vidum - tātad, manuprāt, visai droši, ka B.propreans. Kas tad ir man jauna suga, jo iepriekšējos šos Metallina apakšģints īpatņus precīzi līdz sugai (lampros vai propreans) pēc foto neizdevās izlobīt. Ja būtu ievākts eksemplārs, tad jau nebūtu problēma, jo tā vispārīgi šī atšķiršanas pazīme nav no tām piņķerīgākajām.

Lai arī meklēto blakti neatradu (varbūt jāatgriežas siltākā laikā, kad tās varētu būt izlīdušas jau no ziemošanas vietām un rāpos pa kadiķu, ciprešu via tūju zariem), tomēr teikšu, ka pirmā nopietnākā pavasara rušināšanās, meklējot kukaiņus, izvērtās gana veiksmīga un produktīva. Kā sacīt jāsaka - labs sezonas sākums!