#nedēļassuga: Anthocomus rufus

Māņmīkstspārnis Anthocomus rufus

Ar nelielu nobīdi, bet laiks atkal #nedēļassugai! Šoreiz tā ir vabole - māņmīkstspārnis Anthocomus rufus. Šur un tur šai sugai gan figurē arī cits latīniskais nosaukums - Anthocomus coccineus un, godīgi sakot, sākotnēji nebija man pat īsti skaidrs kāpēc mūsdienās tomēr pārsvarā tiek izmantots rufus, jo parasti zooloģijas taksonomijā priekšroka ir tā autora nosaukumam, kurš sugu ir aprakstījis pirmais. Tā teikt - kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ. Šajā gadījumā sugas nosaukuma 'rufus' autors Herbsts (Herbst) sugu aprakstīja 1784. gadā, bet coccineus autors Šallers (Schaller) - gadu ātrāk (būtiski atzīmēt ka viņš aprakstīja to kā - Cantharis coccinea. Atšķirīgā sugas epiteta galotne ir ok, jo tā tiek mainīt atkarībā no ģints nosaukuma un sugas no vienas ģints citā tiek pārceltas regulāri). Tātad pēc manas saprašanas, priekšrokai būtu jābūt Šallera dotajam nosaukumam - coccineus. Kāpēc tomēr ir otrādi? Portālā faunaeur.org pie šī coccineus nosaukuma ir atzīme - "preoccupied name", kas varētu likt domāt, ka nosaukums coccineus ir bijis dots (aizņemts) jau kādai citai vaboļu sugai? Skatam to pašu faunaeur.org un tiešām - eksistē tāds Malachius coccineus, kas, ja var ticēt tur redzamajai izplatības kartei, ir sastopams vien Grieķijā. Taču šīs sugas autors Valtls (Waltl) sugu aprakstījis krietni vēlāk - 1838. gadā. Tātad šī suga nevarētu būt šķērslis, lai 'atņemtu' Šalleram sugas epiteta coccineus izmantošanu. Meklējot gūglē salikumu "Cantharis coccinea" izdevās atrast Krievijas sarkanspārņu (Lycidae dzimta - tuvu radniecīga mīkstspārņu dzimtai) sarakstu, kur sugai Dictyoptera aurora kā viens no sinonīmiem ir minēts - Cantharis coccinea! Šī nosaukuma autors, slavenais Kārlis Linnejs (Linnaeus) to sugai devis jau 1767. gadā. Tātad krietni apsteidzot Šalleru un jādomā, ka tas tad ir galvenais iemesls kāpēc mūsdienās izmantojam Anthocomus rufus nevis A.coccineus - jo nabaga Šallers sugai deva jau aizņemtu nosaukumu... Vai tas aiz nezināšanas - to grūti teikt, jo it kā jau Linneja darbi nebija gluži sīkas publikācijas. Tieši otrādi - Linnejs tomēr ir mūsdienu taksonomijas pamatlicējs un jādomā, ka viņa 'Systema Naturae' sējumi bija visiem tā laika zinātniekiem zināmi. Bet nu kā tur īsti ar to Šalleru bija, droši vien līdz galam nekad neuzzināsim. Mūsdienās, protams, jau viegli teikt - kāpēc nepaskatījies internetā un tā, bet 18. gadsimtā droši vien tā ziņu apmaiņa starp zinātniekiem un jaunu sugu aprakstītājiem tik vienkārša jau nebija. Līdz ar to daudzi jo daudzi tajos laikos dotie nosaukumi bieži vien aiziet sinonīmos, jo neilgā laika periodā vairāki zinātnieki, pašiem nezinot, mēdza aprakstīt vienas un tās pašas sugas. Tad arī nebija vēl izstrādāti tik smalki un precīzi zooloģiskās nomenklatūras likumi kā mūsdienās un iespējams tas atsevišķos gadījumos arī varēja būt par iemelsu nelielam haosam sugu nosaukumos.

Māņmīkstspārnis Anthocomus rufus

Labs i', ar šo taksonomisko atkāpi noslēgsim un īsi tad par pašu šīs nedēļas varoni. Kaut gan nē - vēl tomēr mazliet par sistemātiku. Pirmkārt, māņmīkstspārņi reizēm tiek apvienoti vienā dzimtā ar pamīkstspārņiem (Melyridae), tiesa es kaut kā vairāk esmu pieradis uzskatīt, ka tiem pašiem ir sava dzimta - Malachiidae. Lai arī latviskais nosaukums varētu liecināt, ka šī dzimta ir tuvu radniecīgi 'īstajiem' mīkstspārņiem (Cantharidae) - tā tomēr nav. Patiesībā tās ne tuvu nav radniecīgas dzimtas. Vismaz pēc pašreiz vispārpieņemtās vaboļu taksonomijas māņmīkstspārņi ir tuvāk radniecīgi skudrulīšiem, asmaļiem u.c., bet mīkstspārņi - sprakšķiem, jāņtārpiņiem u.c. Pieņemu, ka neiedziļinoties vaboļu taksonomijā, lasītājam tas neko daudz neizsaka, tāpēc varbūt mazliet uzskatāmāk tas ir redzams šajā interneta attēlā: māņmīkstspārņi meklējami 'Cleroidea' virsdzimtā, bet mīkstspārņi 'Elateroidea' virsdzimtā. Tātad katrs savā 'atzarā' jeb infrakārtā. Protams, vizuāli gan līdzība ir - tādi kā miniatūri (izmērā ne lielāki par 5-6mm, parasti sīkāki) mīkstspārnīši. Tāpēc arī droši vien tāds nosaukums - tā kā mīkstspārņi, bet ne gluži. 

Māņmīkstspārnis Anthocomus rufus

Labi, tagad tik tiešām par sistemātiku viss! Anthocomus rufus ir viena no 15 Latvijā sastopamajām māņmīkstspārņu sugām un man gribētos teikt, ka viena no biežāk sastopamajām. Arī sugas atpazīšana īpašas grūtības nesagādā - koši sarkanie segspārni ar vien nelielu aptumšojumu ap vairodziņu un priekškrūšu vairoga krāsojums (tumšs vidus un sarkanas sānu malas) ir sugai raksturīga kombinācija. Citām sugām ar sarkaniem segspārniem parasti to pamatne pie vairodziņa ir ar lielāku tumšu laukumu kā arī priekškrūšu vairogs ir bez pilnībā sarkanām malām (var būt sarkani priekšējie stūri, bet ne visa sānu mala), vai arī, ja priekškrūšu vairogs ir ar sarkanām malām, tad segspārni ir tumši nevis sarkani. Izmērā vabole nav īpaši liela - vien 4-5mm, taču dzimtas ietvaros varētu to dēvēt par vienu no 'lielajām' vai vismaz 'vidēja izmēra' sugām. Kā tagad skatos, tad īstenībā tādu izcilu kadru ar šo sugu man nemaz nav - tam par iemeslu varētu būt vaboles veiklums, jo gan šī, gan citas dzimtas sugas izceļas ar savu kustīgumu. Šīs nelielās vabolītes visu laiku ir nepārtrauktā kustībā! Starp citu nebiju nemaz tā ievērojis, bet izrādās A.rufus ir visai izteikta vasaras otrās puses suga - parādās vien augusta sākumā un aktivitātes periods var ilgt līdz pat septembra beigām/oktobra sākumam. Apdzīvojot galvenokārt mitrus zāļainus biotopus ar niedrēm, doņiem u.c., kaut gan pieaugušās vaboles droši var novērot arī sausākos biotopos - tā, piemēram, esmu redzējis šo gan Papē sausā pļavā, gan Ziemupē kāpās, kuri noteikti nav tie mitrākie biotopi.  

Māņmīkstspārnis Anthocomus rufus 'cīņā' ar dzēlējskudru Myrmica sp.

Kas vēl interesanti, tad Anthocomus rufus, līdzīgi kā citām māņmīkstspārņu sugām (nezinu vai visām, bet vismaz vēl dažām noteikti), vēdera un krūšu sānos ir tādi īpatnēji, koši sarkani, maisveidīgi veidojumi, ko vabole 'piepūš' brīžos kad jūtas apdraudēta. Kā, piemēram, foto augstāk, kur izdevās novērot spraigu situāciju - māņmīkstspārnim centās uzbrukt Myrmica ģints dzēlējskudra (tautā šīs mēdz dēvēt par mīzenēm). Pieņemu, ka papildus tiek izdalīta arī kāda nepatīkama smaka, bet neesmu to tā īpaši piefiksējis. Neatminos gan vai šī taktika nostrādāja un skudra tika aizbiedēta vai nē, jo stipri sen tas bija (2006. gada septembrī), bet gan jau, ka biežāk tas nostrādā kā nē, jo citādi jau evolūcijas gaitā šādi orgāni nebūtu izveidojušies. 

Tāda lūk šoreiz nedēļas suga. Nākamā ziņa cerams būs jau ar kādiem svaigiem foto, jo ārā taču pavasaris - jādodas dabā!